Grāmatas ekrānu laikā jeb kas notiek ar foto albumiem kafejnīcās?

Albūmi vairs nav vajadzīgi. To pierādīja kāda Liepājas kafejnīca, kuras izklaides un bērnu stūrītī bija izvietoti veci albūmi ar fotogrāfijām no pagājušā gadsimta vidus. No melnbaltajām fotogrāfijām uz mani raudzījās nopietni, sveši cilvēki. Pa vienam, bariņos. Ikdienā un svētku brīdī. Nevienu nepazinu un izklaidējoši man tas nešķita. Drīzāk gan traģiski, ka kādas ģimenes rūpīgi krātās fotogrāfijas šeit pārvērtušās par izklaides objektu. Noliktas apskatei, apķēpāšanai un izraustīšanai. Iespējams, ka labāk bija šo fotogrāfiju krājumu nodot kādam muzejam vai sadedzināt. Ja reiz tuviniekiem šāds mantojums nebija vajadzīgs. Diemžēl albūmi nav vienīgais „dinozauru“ klans, kas paredzēti izmiršanai. Papīra grāmatas jau tagad stāv rindā kā nākošās krematorijas uguns liesmām. Daļa jau deg, bet pārējās cer uz izdzīvošanu kā dekoratīvs telpas elements interjerā vai kā naratīvs ekrāna un skatuves mākslai. Gudri ļaudis saka, ka datu nesēju mūžs esot īsāks par papīra grāmatas iespējamo dzīvi cauri laikam. Viss, kas ir uz papīra saglabāsies, bet pārējais var pazust. Vai elektroniskie teksti uzvar tagad, lai zaudētu vēlāk? Varbūt atsāksim svarīgākos tekstus atkal iekalt akmenī, lai saglabātu gadu simtos? 

Antikvariātu bēres

Mans mīļākais antikvariāts ir jau slēgts. Romantiskās pastaigas pa lielo plauktu labirintiem ir noslēgušās. Vairāk nevarēs meklēt dāvanas draugiem, aprunājoties ar pārdevējiem par pagājušā gadsimta literatūru un viduslaiku dzeju, piemēram. Grūti pateikt, kas man tagad pietrūks vairāk – vecās grāmatas un iespējas tās nopirkt, vai sarunas ar veikala līdzstrādniekiem, kas līdzīgi lunkanām zivīm, prata ienirt tekstu okeāna dziļākajās aizās un izvilkt no turienes vērtīgos eksemplārus, lai pēc tam tos noliktu uz letes bijīgi un cieņpilni kā trauslus spārnus.

Antikvariātu nogalināja elektronisko grāmatu tirdzniecības uzplaukums un īres maksas celšanās pilsētas centrā. Tagad retumu vietā man grāmatu veikali piedāvā vislielākajās tirāžās drukātos teksta darbus, jo ir aizmirsuši, ka vislielākās vērtības nekad nav bijušas sava laika pārdotāko grāmatu kategorijā.

Bodlērs savulaik atzinās, ka viņu dziļi apbēdinātu tas, ka viņa dzeja būtu izpirktāko literāro darbu klāstā. Mākslinieks vienmēr strādā nākošajai paaudzei un mēdz būt sava laika pircēju nesaprasts. Taču mūsdienu mākslas un literatūras komerciālisms strādā ar pavisam citu loģiku – tu esi tik liels un ievērojams, cik proti būt populārs savā mūža laikā.

Kamēr antikvariātu bēres turpinās, tikmēr to efektus jau izmanto citi. Nesen kādā pustumšā kafejnīcā, stāvot rindā, pamanīju grāmatu rindas pie sienas. Nopirku tasi kafijas, noliku krūzi uz galda un devos paņemt no plaukta Votergeitas skandāla aprakstu (The secret man), taču pirkstu gali atsitās sienā. Grāmatu tur nebija. Iecienītāko grāmatu muguriņas bija uzdrukātas uz tapetes, kas greznoja kafejnīcas tumšāko stūri. Tagad sākas jauns fenomens – mēs nevis lasām grāmatas, bet tikai to nosaukumus uz tapetēm.

Vai grāmatas vispār ir vajadzīgas mobilo telefonu laikā?

Valensijas universitātes mediju un teksta analīzes pētnieciskais centrs pirms pusgada publicēja interesantu ziņojumu par lasīšanas īpatnībām ekrānā (Don’t throw away your printed books: A meta-analysis on the effects of reading media on reading comprehension).

Tajā noskaidrots, ka lasīšana ekrānā ir pavirša un strauja, turpretī papīra teksts pieprasa pacietību un iedziļināšanos. Līdz ar to nodrošināt dziļāku izpratni. Šis atklājums  lieku reizi pierādīja, ka nav gudri atteikties no tekstiem uz papīra un, ka papīra grāmatu pazušana faktiski ved pie kultūras novārdzināšanas un civilizācijas intelektuālās lejupslīdes.

Diemžēl visi tā nedomā. Daudzos modes preču veikalos papīra gāmatas plaši izmanto kā interjera elementu, klientu pievilināšanai. Grāmatu kaudzes tur atgādina antikvariātu augstos grāmatu plauktus. Ieejot veikalā nākas pārliecināties, ka te nav gudro grāmatu, jo piedāvājumā dominē vienīgi Džekija Kolinsa (Jackie Collins), Roberts Ladlems (Robert Ludlum) vai Virdžīnijas Endrjusas (Virginia Andrews) darbi. Taču nebūsim skarbi, priecāsimies, ka apģērbu tirgotāji domā ne tikai par pircēju ārējo, bet arī iekšējo skaistumu. Labi. Pastiepjam roku pēc Stīvena Kinga (Stephen King) grāmatas un pārliecināmies, ka arī šo sacerējumu nav iespējams izvilkt, atvērt un lasīt. Izrādās, kas grāmatas ir salīmētas kopā un kalpo tikai kā dekorācija jeb interjera elements. Telpas interjera veidotājs šeit sējumus izmanto kā cementu vai ķieģeļus. Rūpīgi apskatot, var novērot, ka daudzi sējumi ir sazāģēti, lai gludāk piekļautos kolonnas formām. Manuprāt šāda rīcība ir barbarisms no interjera mākslinieka puses. Taču neaizmirsīsim, ka dzīvojam anti-intelektuālisma laikā, kad pat slaveni un populāri ļaudis skaļi paziņo par to, ka nevar ciest grāmatas un tās nekad nelasa (Kanye West: ”I’m a proud non-reader of books”).Cik tālu mēs aiziesim, atradinot bērnus no papīra grāmatu lasīšanas? Lietojot sējumus ķieģeļu vietā un teksta lasīšanu aizstājot ar grāmatu muguriņu aplūkošanu tapetēs. Pārstāstot slavenu sacerējumu saturu lakoniskā formā, filmas vai teātra izrādes veidolā? Šķiet, ka tas novedīs pie kopsakarību neizpratnes un dekoratīvuma analīzē.

Grāmatu dedzināšana

„Tur, kur sākumā dedzina grāmatas, vēlāk dedzinās cilvēkus”- savulaik rakstīja Heinrihs Heine. Taču pagaidām neviens no dižgariem nav pavēstījis, kas notiks ar sabiedrību, kas izmanto grāmatas kā interjera vai celtniecības elementu un foto albumus kā izklaidi kafejnīcās.

Grāmata esot dārzs, kuru cilvēks spēj pārnēsāt kabatā. Pašlaik šie „dārzi“ iekārtojušies planšetēs un telefonos, „aipados“ un „kindlos“, kuros var ietilpināt biezu biezos sējumus. Pašiem savu grāmatu vairs nav un privātās bibliotēkas izzūd tieši tāpat kā sniegs pavasarī. Šerloks Holms reiz uzsvēra, ka esot lieliska sajūta noraudzīties uz privātajām grāmatām savā mājas plauktā. Tādas prieka sajūtas vairs nebūs, jo datu nesēji jau sen iznīcinājuši vajadzību pirkt un kārtot grāmatas savā plauktā, rakstīt tās ar spalvu un tinti uz papirusa vai papīra.

Lasīšana esot dvēseles vingrošana. Cerams, ka ekrāni nodrošinās mums šo iespēju tieši tik pat labi kā to prata papīra grāmatas.

 

 

Mamutu mednieces un sasalušie akmens ziedi. Vīriešu karš pret sievietēm un tā ideologi

Speciāli TVNET

Diskusijas par sieviešu un vīriešu lomu sabiedrībā turpinās. Diktatūras apstākļos tādu nebūtu. Tur visi zinātu savu vietu, klusētu un izliktos, ka piekrīt. Taču mēs dzīvojam atvērtā demokrātijā, kurā var apšaubīt pārbaudītas lietas un izvirzīt aizliegtas hipotēzes. Iespējams, ka šāds atvērts un caurspīdīgs laiks ir apgrūtinošs tiem, kas tic lietām un parādībām bez argumentācijas. Tad (grūtos brīžos) palīgā jāsauc vēsture, Bībele un pat antīkie varoņi.

Viens no tādiem ir pašlaik populārais, it kā ar mizogīniju sirgstošais varonis Ovīdijs. Viņu piesauc un lieto kā argumentu sociālo mediju batālijās brīžos, kad nav vairs ko teikt. Īpaši populārs viņš šobrīd ir amerikāņu labējo kustībai “alt right” (alternatīvie labējie), kas šodien jau uzskatāma par starptautisku, ekstrēmu labējo spārna politiskā populisma izpausmi. Starp citu, tieši šīs kustības ietekme ASV lielā mērā panāca to, ka Donalds Tramps kļuva par ASV prezidentu. ”Hail Trump, hail our people, hail Victory!” – neslēpj savu prieku par sasniegto arī organizācijas līderis Ričards Spensers medijiem Eiropā.

Kāpēc satraukums labējo vagonā?

Kāpēc balto rasistu kustībai nepieciešams donžuāns vai labi slēpts sieviešu nīdējs – senās Romas dzejnieka Ovīdija izskatā? Vai tiešām viņš tolaik cīnījās pret šodien tik aprieto feministu „nāves tvērienu“? Nezin vai. Ovīdijs bija dziesminieks, trubadūrs antīkajā pasaulē. Dzejoja par mīlestību. Taču šodienas amerikāņu brutālo puišu alt right kustībai viņš ir vajadzīgs kā mačo sentēvs. Lai pamatotu savu cīņu pret sieviešu tiesībām ar „antīkām vērtībām“.

Tas palīdzēšot viņiem pievākt atpakaļ pasauli, kuru pārvaldīt esot sagrābušas sievietes. Tāpēc vīrieši atraduši jaunu ceļu, kas saucas MGTOW (Men going their own way) un nozīmē – iet savu ceļu. Kurp viņi pa šo ceļu aizies, tas vēl nav zināms, taču satraukums ir jūtams. Sievietes izlauzušās no pagraba un atpakaļ doties ierādītajā tumsā negrasās. Tas nozīmē, ka sabiedrības otra puse beidzot aktīvi gatava piedalīties sabiedrības veidošanā un vīrietim vairs nav jāuzņemas ģimenes apgādāšana vienam.

Tagad mamutus medī arī sieviete. Nekā ļauna un pazemojoša šajā faktā nav. Galu galā – līdztiesība, darba un pienākumu dalīšana nav nekas slikts. Taču dažiem tas nepatīk. Viena no šīs alt right kustības grupām, kas sevi dēvē par “Pickup artists” (PUA), nekautrīgi uzskata, ka sievietes ir jāapkaro. Tieši un nepārprotami. Viņām jāierāda atkarīgs, pakārtots stāvoklis un jāreducē līdz rumpim, ar kuru jārealizē sekss, un viss. Šim piegājienam ir izveidota instrukciju lapa (Neils Strauss, Spēle), kuras mērķis ir izsmiet un pazemot sievietes līdz stāvoklim, kad viņas zaudē pašapziņu un ir gatavas darīt pilnīgi visu, lai gūtu kādu ievērību no vīrieša puses.

Taču kāds tam visam sakars ar Ovīdiju? Izrādās, ka, pievelkot savām šodienas pārliecībām antīkos varoņus, ir iespējams devalvēt sievieti līdz mājdzīvnieka līmenim, it kā antīkās literatūras mācību vārdā. Par šo īpatno pieeju lieliski raksta Dona Zakerberga (Donna Zuckerberg) savā jaunajā grāmatā ”Not all dead white men: Classics and misogyny in the digital age” (Harvard University Press).

Manipulācija ar mākslu ideoloģijas vārdā

Antīkā pasaule ir noderējusi daudziem savu ideju argumentācijai. Ar to šobrīd aizraujas alt right kustība, to sumināja arī itāliešu fašisti un vācu nacisti. Ar antīkās domāšanas palīdzību esot iespējams gūt apstiprinājumu baltās rases vīriešu pārākumam.

Tā apstiprinot arī Eiropas kultūras suverenitāti. Taču pats galvenais esot tas, ka tieši antīkā kultūra pierādot vīrieša pārākumu pār sievieti. Jau senie grieķi esot zinājuši, ka uz sievietēm nevarot paļauties. Viņas esot amorālas, intelektuāli neattīstītas un pieprasot skarbu, valdonīgu apiešanos ar sevi. Vai tā bija rakstīts šajos senajos tekstos? Domāju, ka katrs var pievilkt tekstu savām idejām, atraujot domas no konteksta.

Taču daudz interesantāka ir dilemma, vai tas, ka kāds pirms simtiem gadu ir klāstījis kaut ko savādu vai negodīgu, ir iemesls, lai šodien līdzīgi izrēķinātos ar saviem laikabiedriem? Domāju, ka senu tekstu saturs nav nolasāms burtiski un izskaidrojams vienkāršoti.

Taču tā dara. Vēsture un seni teksti vienmēr tiek piesaukti tad, kad trūkst loģisku argumentu, lai citiem uzspiestu savu patiesību. Ja kādam gribas novākt sievietes no vadošām pozīcijām mūsu sabiedrībā un izstumt no intelektuālās telpas, tad vajag argumentus šādai rīcībai. Tad atliek pierādīt (ar senu tekstu palīdzību), ka naidam pret sievieti ir dziļas saknes eiropeiskās kultūras vēsturē. Var arī pameklēt citātus stoicisma filozofijā, lai apgalvotu, ka tikai baltajam vīrietim ir tiesības izteikt viedokli un izlemt svarīgus lēmumus. Sievietei jāklusē.

Šodien šādi apgalvojumi šķiet smieklīgi, pat uzjautrinoši. Taču pastāv kustības, kas tieši tāpat kā piesauktā alt right organizācija nerimstas pazemot sievietes kā pakārtotu – otro dzimumu. Pie kam kopš Trampa ievēlēšanas amatā šī kustība internetā iet plašumā un tiek atbalstīta pat no paša prezidenta puses.

Par Donalda Trampa attiecībām ar sievietēm ir uzrakstīti gari teksti un grāmatas, tāpēc šis naratīvs nav patīkama lasāmviela. Taču nožēlojami, ka agresīvā attieksme pret sievieti un demagoģija senu tekstu izmantojumā (šīs pozīcijas apstiprināšanai) nerimstas un turpina iet plašumā arī šodien.

Taču kas ir šie alt-right kustības piekritēji un kur tie radušies? Viņiem nav manifesta, nav formālas organizācijas, nav skaļi reklamētu sapulču un līderu ar vārdu. Tā ir digitāla organizācija, decentralizēta un neformāla. Līdz ar to tā nelīdzinās tipiskām labējo ekstrēmistu kustībām, jo atgādina tipisku interneta kopības formu, tāpēc to sarežģīti kategorizēt politiski. Taču vadošā iezīme ir kategoriska nostāšanās pret pastāvošo kārtību un ģenerālais mērķis – feminisma apkarošana un „atmaskošana“. Tā notiek, izmantojot filmas Matrix galveno varoni Neo, kurš atmasko feminisma būtību un tā “melīgo dabu“. Sievietes viņu izpratnē ir liekules, kas izmanto vīriešus, lai tiktu pie bagātības un pakļautu sev vīriešus. Valodas stils šīs organizācijas iekšējā komunikācijā ir jēls un rupjš, un sieviete (viņu izpratnē) nav nekas labāks par dresētu mājlopu.

Ienaida mode

Kur rodas šie radījumi, kas ienīst pretējo dzimumu tik ļoti, ka gatavi pielīdzināt mājlopiem? Ko iesākt ar visiem jau mirušajiem vīriešiem un viņu atstāto kultūras mantojumu, kas savos sacerējums pauduši naidu un neslēptus pazemojumus sievietēm? Vai viņu ciešanas bija pamatotas un sakņojas sabiedrības aizspriedumu valgos, vai par šo tēmu nav pieklājīgi runāt joprojām? Tāpēc turpināsim klusēt?

Pēdējo gadu laikā, pateicoties #metoo jeb #arīes kustībai, sākas plašāka un apjomīgāka saruna ne tikai par sieviešu nīdējiem šodien, bet arī par viņu ieguldījumu literatūrā un mākslā agrāk. Tiek aktualizēti jautājumi par mākslas darbiem, kuri satur pašmērķīgu sieviešu izvarošanu, seksuāla rakstura sadismu un pazemojumus. Protams, nekavējoties noskan sašutums un protesti ar kopsaucēju, ka mākslu cenzēt nedrīkst. Taču nenoliedzams ir fakts, ka ar līdzšinējām filmām, kurās dominējošie slepkavību un pazemojumu upuri mēdz būt sievietes, esam izaudzinājuši kultūras un mākslas darbiniekus, kuri sieviešu pazemošanu ikdienā uzskata par normu. Nobela komitejas izjukšana Zviedrijā ir viens no šā efekta piemēriem.

Sieviešu izvarošanas aktu un dažādu citu fizisku un morālu pazemojumu normalizācija mākslas darbos ir notikusi līdz šim netraucēti un ilgstoši. Ar to nācies saskarties glezniecībā, foto, kinomākslā un literatūrā. Vai šo pieeju iespējams mainīt? Vai ieraduma un vecus aizspriedumu dēļ to drīkst un vajadzētu turpināt?

Ja reiz alt right kustībai liekas, ka tieši šie ciniskie mākslas darbi ir zīme, ka šāda ir norma, kuru var un vajag saglabāt arī mūsu ikdienā, tad ir pienācis laiks nomainīt dekorācijas. Tieši tāpat kā vārdu „nēģeris“ vai „čigāns“ lietojuma reducēšanu ikdienā un daiļliteratūras tulkojumos, varētu ieviest arī sieviešu dzimumu pazemojošu ainu izmantojuma lietderības apšaubīšanu mākslā. Vai šim pasākumam nav pienācis pēdējais zvans?

Protams, katrs var interpretēt mākslas darbu pēc saviem ieskatiem. Tas pats Ovīdijs zviedru feministei un literatūras zinātniecei Ebai Vitai-Brātštromai (Ebba Witt-Brattström) šķiet labs normāla, sievieti cienījoša vīrieša piemērs (pat citējot Ars Amatoria). Turpretī Rušs Valizadei (Roosh Valizadeh) no šī autora darbiem iegūst pavisam citu pieredzi. Proti, ka sievietes „nē“ nenozīmē noliegumu, bet klīrēšanos un izaicinājumu varmācībai.

Tas nozīmē, ka romiešu dzejnieka Ovidija „Metamorfozes“ un „Māksla mīlēt“, kurā autors ar poētisku eleganci runā par savu pieredzi šajā jomā, joprojām aktīvi uzrunā lasītāju. Daudziem viņa mīlas dzeja tolaik šķita pārāk erotiska un tāpēc netikumīga. Kritizētāju skaitā bija arī ķeizars Oktaviāns, kas dzejnieku izsūtīja.

Vēlāk Ovīdijs atzina, ka ir veicis savā dzīvē divas kļūdas. Proti – pirmā ir dzeju krājums un otrā – sānsolis. Tā arī neviens neuzzināja kas bija šis „sānsolis“, līdz pat šai baltai dienai. Dzeja, deja vai mīlestība? Iespējams, ka tieši pēdējais faktors ir visu nīdēju ciešanu pamatā. Mīlestība ir tik spēcīgas jūtas, ka pat antibiotikas nepalīdz no tām atbrīvoties. Taču naids – palīdz vienmēr, lai iznīcinātu visu.

Antīkajiem grieķiem seksualitāte skaitījās spēcīga, haotiska dziņa, kas kā bulta ieduras sirdī. Vārīgākajā vietā. Sajūtas, kuras neiespējams savaldīt. Tiktāl varētu piekrist. Šodien mēs spriežam sistēmiski. Proti, ja mūs apbur pretējā dzimuma cilvēks, tad esam heteroseksuāli, ja sava dzimuma – tad homoseksuāli.

Grieķi domāja citādi. Viņiem nebija svarīgi, kurā sirdī un kādā veidā kaisles bulta ir iedūrusies un inficējusi. Pats svarīgākais skaitījās pats sajūtu impulss un tā jauda. Nav svarīgi, kas un kāds „tas otrs“. Tas nozīmē, ka antīkajā Grieķijā sieviešu nīdēji neparādās kā „suga“, jo viņu sabiedrības seksuālo attiecību praksi daudzi šodien uztvertu kā ļoti provocējošu un izlaidīgu. Taču intīmās attiecības jau toreiz nebalstījās uz līdztiesības principa. Tās vienmēr bija varas (skolotāja – skolnieka; priekšnieka – padotā; kunga – verdzenes) attiecības. Vīrietim pakļauties savām sajūtām arī tolaik skaitījās nevīrišķīgi. Tieši tāpat kā šodien.

Ir daudz iemeslu, lai cīnītos, bet nav neviena laba iemesla, lai ienīstu.

 

Es paceļu to akmeni.

Ko tu uz mani sviedi

Ak, kādi šajā akmenī

Ir sasaluši ziedi!

(Ojārs Vācietis)

Grāmatas „Komunikācija. Teorija un prakse“ prezentācija

Šodien Nacionālā Valsts Mākslas Muzeja kupola zālē notika Liepājas universitātes profesores un RISEBA audiovizuālās mediju mākslas pasniedzējas Sandras Veinbergas jaunās grāmatas – „Komunikācija. Teorija un prakse“ prezentācija.  Pasākumā piedalījās kolēģi, draugi un interesenti.

Komunikācijas eksperti no dažādām jomām: Ainārs Dimants, Olga Kazāka un Ilze Brinkmane

 

 

 

 

Vai reliģija var palīdzēt dzīvot?

Speciāli TVNET

Cilvēki esot zaudējuši ticību Dievam. Neticot arī paši sev, savām valstīm, vadoņiem, iespējām un nākotnei. Savas eksistences jēgai un loģikai. Taču vajadzība pēc jēgpilnas dzīves daudziem no mums joprojām ir svarīgs eksistences priekšnoteikums. Kā rīkoties tālāk? Ja reiz garīgais tukšums ir konstatēts un apzināts, tad jāmeklē kompensācija. Daba nemīl tukšumu. Tāpēc ticīgums atgriežoties. Tagad, kad reliģija atgriežas mūsu ikdienā apņēmīgi un bez atvainošanās, varētu gaidīt strauju garīguma pieplūdumu ikdienā. Tā tam vajadzētu būt. Taču nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Garīguma vietā nostājušies aizliegumi un mīlestības vietā – draudi. Ticības fundamentālisti aizvien vairāk sāk atgādināt diktatorus. Viņu sekotāji jau atkal gatavojas zvetēt ar mēslu zalvēm „praida gājiena“ dalībniekiem Rīgā jūnija sākumā, svētās inkvizīcijas stilā. No kurienes šī neiecietība un prasība pēc izrēķināšanās ar citādajiem?

Visi apgalvo, ka reliģija atgriežas

Sākot ar  dažādu valstu augstāko līderu reliģiozitātes manifestācijām (Tramps ticības brāļu ielenkumā, Putins kopā ar savu „kabatas baznīcu“), lokālo kopienu vadītāju publiskā un dekoratīvā dievbijība (Ušakovs un Ameriks pareizticīgo brālības rituālu centrā). Neatpaliek arī mūsu sabiedrības aktīvākās grupas un kopienas: Prāta Vētra un Pārdaugavas draudze, kas sinhronizējas ar vietējās ticības politiski ieinteresētajiem līderiem (Stankēvičs, Vanags). Tiem pašiem, kas visiem spēkiem cenšas ietekmēt politiskos procesus mūsu valstī un torpedēt sev netīkamu lēmumu pieņemšanu (Stambulas konvencija). Šīs aktīvās, manifestējošās reliģijas aktivitātes publiskajā telpā liek saprast, ka reliģija ir atbraukusi atpakaļ no aizmirstības meža un iekārtojusies mūsu dzīves centrā. Daudz intensīvāk nekā agrāk. Tā tas ir. Dievs šo faktu man nav paziņojis. Taču es to redzu, novēroju. Lasu par to avīzēs, žurnālos un internetā.

Šī nav pirmā reize, kad reliģija atgriežas. Līdzīgi procesi periodiski ir notikuši arī agrāk. Taču šoreiz tas notiek ļoti savādi. Visā šajā „atgriešanās procesā“ novērojamas dīvainības. Tajā ir pārāk maz reliģijas, garīguma un pārāk daudz kā cita. Proti, runājot par reliģijas atgriešanos, šodien mēs redzam parandžu un burku atgriešanos, abortu aizliegumus, laulības šķiršanas un geju kustības noliegumu, prasību pēc sodiem un pazemojumiem noteiktām sabiedrības grupām. Par garīgumu tiek runāts nepiedodami maz, un vēl mazāk tiek darīts šajā jomā. Turpretī par aizliegumiem gan tiek runāts un darīts nepiedodami daudz! Pārsteidzoši ir tas, ka vairums ticīgo nevis piepilda garīgo telpu ar garīgumu, bet gan visiem spēkiem cenšas panākt iespējami lielāku ietekmi pār savu līdzpilsoņu dzīvi, lai ar citādajiem, svešajiem un savādajiem izrēķinātos. Tā sakot – varmācīgais misionārisms ir šodienas ticīgo cilvēku modes lieta.

Kā oficiālajiem un etablētajiem dieviem neticīgs cilvēks es atzīšos, ka mani tomēr interesē un saista globāla reliģijas atgriešanās, kas varētu mums parādīt visu ticību labās puses. Proti, dāsnumu, laipnību, pieticību, ētiskumu, dziļāku eksistenciālo domāšanu un diskusiju publiskajā telpā. Man tas patiktu. Pat ļoti. Es to pat gaidu! Vēl es priecātos, ja reliģija mums atnestu uzpūtības, alkatības un tukšās lepnības samazināšanos, ierādītu ceļu pie pazemības un laipnības cilvēku starpā, nevis vadoņu un kungu priekšā.

Ja beidzot patiešām sāktos reliģiozitātes renesanse, tad tā atvērtu vārtus un paceltu līmeni publisko debašu kultūrā (kas ir tik ļoti nepieciešama šodienas interneta anonīmo šakāļu verbālo kautiņu apstākļos). Aicinot gan ticīgos, gan ateistus padomāt dziļāk, uzvesties empātiskāk un izteikties pārdomātāk. Taču nekas tāds nenotiek. Mēs turpinām dzīvot nedrošā pesimisma laikā, meklējot stabilitāti vēsturē un vecās tradīcijās, nacionālismā, reliģijā un arhaiskās dzimumu lomās.

Kritizēt nedrīkst

Interesanti, ka baznīcas cilvēku viedokļus kritizēt tagad nepieklājas. Viņu izteikumi ir neaizskarami un nedrīkst tikt apšaubīti. Tas. par ko katrs politiķis būtu sajūsmā, viņiem ir norma. Jau pati uzdrīkstēšanās nepiekrist baznīcēnu pieejai noteiktām problēmām un viņu viedoklim zināmā sabiedrības daļā pašlaik tiek uzskatīta par nepieklājību un pat zemas kultūras vai inteliģences trūkuma pazīmi. Rodas iespaids, ka mūsdienās notiek mēģinājumi diskvalificēt intelektuālo reliģijas kritiku, kas Marksa, Freida un Rasela laikā bija norma. Savādi, ka Rasela reliģiju kritizējošais stils šodien 21. gadsimta sākumā tiek jau uzskatīts par ekstrēmu un netaktisku izlēcienu. Nepieņemamu huligānismu.

Visvairāk mani pārsteidz ticīgo cilvēku vajadzība pakļaut saviem pieņēmumiem un likumiem citu – neticīgo cilvēku dzīvi. Šī savādā misionārisma forma ļoti atgādina despotu ideoloģiju, kas tieši tāpat ar varu, sodiem un pārmetumiem vienmēr centušies citiem uztiept savu ticību un pārliecību. Taču tagad to dara paši ierindas ticīgie. Tepat līdzās.

Tēma par reliģijas savādo atgriešanos nav nejauša. To plaši apspriež arī pazīstamais britu žurnālists Peters Vatsons (Peter Wattson) savās publikācijās un grāmatās. Viņš uzsver, ka sekulārā domāšana vienmēr ir bijusi norma kopš antīkās Romas laikiem un neskaitāmi rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki ir izraudzījušies tieši šo – sekulāro ceļu līdz mūsu dienām. Būt tradicionālajiem dieviem neticīgi cilvēki. Sākot ar Ibsenu un beidzot ar Rušdi.

Pazaudētā ticība

Pēdējā gadsimta divi iznīcinošie kari, tirānijas, diktatūras un masu iznīcināšanas ieroči ir radījuši saspringtu garīgo situāciju, kurā veselas paaudzes ir kā traumētu un garīgi kontuzētu cilvēku hospitālis. “Mēs piedzimām Pirmā pasaules kara sākumā. Kā pusaudži redzējām sekojošu finanšu krīzi un kā jaunieši bijām spiesti iepazīties ar Hitleru,” rakstīja savulaik Alberts Kamī (Albert Camus). “Kam mēs tagad vara uzdrīkstēties ticēt? Dzīvojot šādā laikā?” viņš jautā un īsi pats sev atbild: “Nevienam, nekam.” Rakstniekam šķiet, ka šī depresija bija daudz dziļāka plaisa cilvēces garīgajā dzīvē, nekā no malas izskatās. Tīru avotu un patiesu domu izsīkuma laikā.

Vai šodien ir labāk?  Kurā avotā slēpjas dzīves jēga, ja reliģija pazūd? Gadu tūkstošu mijā bija mākslinieki un domātāji, kas ticēja, ka māksla un daiļums glābs pasauli. Dzeja un māksla varētu nostāties ticības ideju vietā, ja tā spētu atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kurus uzdod skumjā sabiedrība patiesības nesējiem. Diemžēl visi dzejnieki nenodarbojas ar atbildēšanu un eksistenciāliem jautājumiem. Viņus vairāk interesē pašizpausmes, nevis globālās tēmas. Esam nonākuši pie laika, kurā māksla jau sen pārvērtusies izklaidē un nopietnai sarunai nav gatavs neviens. Nedz klausītāji, nedz runātāji. Te paveras vārti reliģijai. Taču tā nenāk. Tās vietā ierodas politiķi talāros un sāk šariata būvēšanu, jaucoties politikā un ietekmējot politisku lēmumu pieņemšanu (ierobežot sabiedrībās locekļu brīvības). Nav svarīgi, vai šariats tiek būvēts zem pusmēness vai krusta zīmes. Tas atļauj fundamentālistiem pārņemt telpu un laiku ar metodēm, kas nekādi neatšķiras no Hitlera, Musolīni vai Staļina sabiedrības paverdzināšanas tehnoloģijas.

Ticības kamikadzes

Slaveno Nīčes apgalvojumu „Dievs ir miris” ir centušies atkārtot neskaitāmi domātāji un mākslinieki. Otrais pasaules karš, masu iznīcināšanas ieroči, melīgie ideologi un nežēlīgie valstu vadītāji plaši izmantoja reliģiju savu mērķu realizēšanai. Pēc Irānas revolūcijas un Rušdi vajāšanas, kara Irākā un Balkānos, neviens vairs nešaubās par ticības argumentu karu sākšanai. Teroristu uzbrukums Ņujorkas debesskrāpjiem 2001. gada 11. septembrī pielika kārtējo izsaukuma zīmi atziņai, ka ticīgi cilvēki var kļūt bīstami savai apkārtnei. Tāpēc, ka spēj savas idejas vārdā nest postu un ciešanas apkārtējiem, ar Dieva vārdu uz lūpām.

Humanitārās domāšanas krīze

Nav noslēpums, ka arī pie mums Latvijā tehniskās zinātnes tiek vērtētas augstāk nekā humanitārās. To panākusi racionālās domāšanas produktivitāte. Eksaktā zinātne un tehnika piedāvā cilvēkiem konkrēti redzamus uzlabojumus un atvieglojumus, kas izmērāmi racionāli un tieši. Taču šā racionālisma ēnā ir palikuši garīgās jomas jautājumi, kurus mēs joprojām cenšamies uzskatīt par sekundāriem un maznozīmīgiem. Ja tie konkrētu un racionāli saprotamu (taustāmu!) uzlabojumu mūsu sabiedrībai piedāvāt nevar, tad skaitās nevajadzīgi.

Rodas iespaids, ka (simboliski salīdzinot) uzgriežņi un knaibles ir daudz vērtīgākas lietas mūsu sabiedrībai nekā, piemēram, Bahtina dialoģisma teorija. Ar uzgriežņiem var konkrēti pievilkt skrūves vai iedarbināt mašīnu, kas uzvāra visiem kafiju. Taču dialoga prasme nekādus konkrētus peļņas vai ērtību efektus sabiedrībai nedod zibenīgi un strauji. Tas, ka, apgūstot sarunas formulu, var izvairīties no konfliktiem, pārpratumiem un publiskā stresa, daudzus joprojām neinteresē. Šis vairākums ir gatavs dzīvot visu mūžu stresā un tā arī nekad neuzzināt, ka komunikācijas paņēmienu pārzināšana varētu padarīt viņu dzīvi sakārtotāku un līdzsvarotāku. Tā vietā „izdegušais“ iet pie ārsta un dzer zāles.

Kāpēc tas tā notiek? Iespējams, ka vainīga ir steidzība un nepacietība. Tehnikas progress veicina servisa zibenīgumu, taču domāšanas un garīgās aptveršanas jauda nepaātrinās informācijas apmaiņas ātruma pieaugšanas rezultātā. Lai saprastu, vajag laiku un pacietību. Tieši saprašanai daudziem nepietiek laika, tāpēc cilvēki ar jaunākajām tehnoloģijām azotē eksistenciālo problēmu priekšā joprojām izskatās kā četrgadnieki, kas stāv pie laimes rata gadatirgū un nesaprot, kāpēc visas lozes nav pilnas.

Kuriem nevajag reliģiju

Peters Vatsons domā, ka bez reliģijas mierīgi iztiek un dzīvo cilvēki, kas ir radoši un spēj sevi labi disciplinēt sabiedrisko kataklizmu priekšā. Viņi spēj dzīvot un nebūt nervozi arī nedrošās situācijās, salīdzinoši labi izturēt pārmaiņu laikos un nesatraukties nejēdzību dēļ. Tie ir mākslinieki un intelektuāļi, kas visos laikos ir dzīvojuši izsūtījumā. Ārpus vairākumam nepieciešamajām kopības formām. Viņi saprot, kur atrodas un kas ir pārējie. Cilvēks nevar dzīvot bezjēdzīgi. Jēgu savai dzīvei meklējam visi. Vienai daļai šo jēgu piegādā gatavu standartu veidā no augšas. To nodrošina sabiedrība, sociālais konteksts. Tāpēc lielākā daļa cilvēku meklē savu draudzi, savu komandu, savu grupu jeb ģimeni, kurā justies piederīgam, saprastam un novērtētam. Vai reliģija mums to visu piedāvā? Vai tā dod kopības sajūtu hierarhiskā formā, kopā ar tradīcijām, kas faktiski funkcionē kā patiesa garīgās jomas reljefa surogāts?

Vai reliģiju piesaistīja valstij, lai disciplinētu tās iedzīvotājus, vai tomēr tā ir nepieciešama garīgās telpas tukšuma aizpildīšanai? Šis jautājums ir atklāts joprojām.

Tai pašā laikā neapstrīdams ir fakts, ka visiem reliģiju nevajag. Ka visi, kas nav ticīgie, nav tāpēc nepilnvērtīgi kā cilvēki, personības un garīgas būtnes. Tātad ir tādi, kuriem  ticību vajag, un tādi, kas bez tās var iztikt. Būtu tikai normāli, ja abas šīs grupas dzīvotu paralēli, savstarpējās cieņas un laipnības gaisotnē. Nepieprasot, lai otrs kļūst tāds pats kā es.

Reliģija esot atgriezusies. Taču tas noticis agresīvi, vairāk atgādinot politisku kustību. Varbūt tāpēc, ka publiskajā telpā pārāk maz jūtami un saredzami filozofi, dzejnieki un domātāji bez ticības piesaistes. Varbūt tas noticis tāpēc, ka cilvēkam nav pacietības klausīties un lasīt to, kas agrāk nebija zināms. Varbūt racionālais laiks ir radījis vidi ticības dogmām – domāšanas radošuma un atklāšanas gandarījuma vietā?

Smadzeņu ātrie uzkožamie ir piemērojušies cilvēkam, kas izvēlas ticību domu analīzes vietā. Domāšanas hamburgeri pagaidām ir uzvarējuši.

Nevienu problēmu nevar atrisināt ar varu. Garīguma iztrūkumu ieskaitot.