Mediju modernisms

Autors: Sandra Veinberga, Stokholmā speciāli Neatkarīgajai
Publicēšanas datums: 12.05.2006
Rubrika: Viedoklis

Ja sabiedriskie mediji Eiropā izmirs, tad slepkavas slava būs jāuzņemas politiķiem un Latvija nav izņēmums

“Desmit gadu vecās antenas digitālajam laikam vairs neder,” noskalda zviedru antenu speciālists, un daudziem privātmāju īpašniekiem jāatver maciņi jaunas antenas iegādei. Norāde ir simboliska. Būtībā nekas no vecā un pieņemtā vairs neder.

Ir sākusies jauna ēra mediju misijā. Tiešā un pārnestā nozīmē. Maciņus atver visi, jo nekas vairs nav tā, kā bija agrāk. Izzūd nolietotās uztveres formas, būtiski pārmainās mediju vaibsti. Avīze vairs nav papīra žūksnis ar filiāli interneta izkārtojumā, radio paralēli skaņai tagad izmanto arī attēlu, bet televīzija cīnās līdz spēku izsīkumam ar jauniem formātiem un reklāmas standarta nomaiņu, lai saglabātu publiku pie ekrāniem ar pavisam jaunām metodēm un paņēmieniem. Mediju modernisms ir klāt.

Dāvana televīzijai dzimšanas dienā

Digitālā televīzija turpina savu maršu Zviedrijā, pārkārtojoties uz jauno standartu. Reforma notiek tieši šogad, kad valsts sabiedriskā televīzija atzīmē 50 gadu jubileju. Laikā, kad viss pārkārtojas straujāk nekā agrāk un desmit gadus veca tehnika un idejas vairs neder. Kamēr skatītāji spiesti mainīt kabeļus, antenas un likt uz televizoriem dekodētāju “kastes”, televīzijas iekšienē tiek noārdīti vecie žanra un formu standarti. Iemels nav tikai interneta, avīžu un radio vizuālās informācijas uzbrukums, bet arī jaunu ceļu meklēšana daudzkanālu apstākļos. Būtībā šie jaunie ceļi uzrok televīzijas jauno unikalitāti, kas ietver sevī komplicētu īpašību komplektu. Gan programmas sieta izkārtojumā, gan kanālu profila izstrādē un savstarpējās saderības līdzsvarojumā, formātu, formu atlasē un ekrāna seju racionālākā izmantojumā nekā līdz šim. Televīzijas vaibsti (tieši tāpat kā modernās mākslas konteksts) kļuvuši raupjāki un komunikācija histēriskāka. Ekrāns jāatstāj vecajām un pieņemtajām formām un cilvēkiem, liekot vietā ļoti rūpīgi izstrādātus modeļus. Taču tas nenozīmē strādājošo vecuma nomaiņu (postsovjetisma valstu TV sindroms), bet gan jaunas pieejas izpratni. Tas nav nedz ērti, nedz viegli. Pārkārtoties nākas visiem, arī valsts TV un radio attīstības lēmumu pieņēmējiem.

Sabiedriskās televīzijas un radio noriets

Problēmas ar nodevas maksāšanu sabiedriskajai televīzijai ir vienlīdz lielas gan britiem, gan pārējiem rietumeiropiešiem. Zviedrus ieskaitot. Patlaban tiek mainītas ne tikai antenas, bet arī likumi. Līdz šim noteikumi paredzēja nodevas piedzīšanu par sabiedrisko radio un televīziju no mitekļiem, kuros ir radio vai televizors. Taču tagad, kad televīziju var skatīties un klausīties arī datorā un mobilajā telefonā, nākas nomainīt brīvprātīgo nodevu ar obligātu nodokli, kas būs jāmaksā visiem eiropiešiem, kuru sabiedrisko medijus uztur ar abonenta maksu palīdzību. Taču tauta vairs negrib maksāt par sabiedriskajiem medijiem, ja privātie to pašu piedāvā bez maksas. Loģiska ir arī privāto mediju prasība – likvidēt sabiedrisko mediju reklāmas ieņēmumus, jo šāds ienākumu veids demoralizē reklāmas tirgu un pazemina sabiedrisko mediju satura kvalitāti. Krīze ir dziļa, un pagaidām nav skaidrs, kā, piemēram, BBC, SR vai SVT no aizas izrāpsies.

Sabiedriskie mediji mēģina izkonkurēt privātos ar komerciālo mediju noteikumiem, kas arī ir galvenās lamatas. Krītas produktīvo raidījumu kvalitāte, un reproducēšana izmaksā pārāk dārgi. Ja sabiedriskie mediji nespēj piedāvāt augstāku kvalitātes līmeni, tad šīs mediju nišas eksistencei zūd eksistences priekšnoteikumi. Pieņemt komerciālo mediju spēles noteikumus ir vieglāk. Atrast jaunu ceļu – grūtāk. Sabiedriskie mediji pagaidām iet vieglāko ceļu, taču šī taciņa beidzas ar strupceļu. Ar atduršanos aklajā sienā.

Viena no izejas iespējām ir virzīt atbildīgiem amatiem sabiedriskajos medijus īpaši augstas klases mediju profesionāļus, nevis politiskajām partijām izdevīgus cilvēkus, kā tas bija pieņemts līdz šim. “Vispārējā biznesa” vai “valsts televīzijas” laiks šajā jomā ir noslēdzies. Īpaši patlaban, kad pārrobežu un satelīttelevīzija bez ceremonijām nokampj skatītājlaiku, kas agrāk tradicionāli pienācās vietējiem kanāliem. Ja sabiedriskie mediji Eiropā izmirs, tad slepkavas slava būs jāuzņemas politisko lēmumu pieņēmējiem. Latvija nav izņēmums.

Spiediena grupas un pārprastā žurnālistika

Publicistikas krītambedres mēdz būt samērā līdzīgas vairākās valstīs vienlaikus, jo dažādu valstu TV ekrānos ne tikai redzami tie paši formāti dažādās valodās, bet arī vienas un tās pašas kļūdas. Uzkrītošas ir divas – sabiedrisko organizāciju, iestāžu vēlēšanās “spēlēt partijas” ar mediju palīdzību un “nikno žurnālistu” sajaukšana ar “rokošajiem žurnālistiem”. Zviedrijas Dagens Nyheter nesen aicināja boikotēt organizācijas un institūcijas, kas uzņemas politisko misiju un aicina sabiedrību uz dažādām aktivitātēm, protestiem ar mediju starpniecību. Zviedrijā visbargāko kritiku tikko saņēma Līdztiesības ombūds Klāss Borgštroms, kurš aicināja boikotēt gaidāmo pasaules čempionātu Vācijā trafikinga dēļ. Latvijā mesiju gājiena lielākos krustus nes nevalstiskās institūcijas, eksperti – solisti un dažādi citādi veidojumi, kas cenšas uzvesties kā patiesības monopola īpašnieki, plaši eksponējoties medijos. Dīvaini, ka mediji kāri uzknābā šo informāciju, neaptverot PR masīvo klātbūtni, kas vienmēr labāk padodas un ir lipīgāka tieši ārpus institūciju formējumiem un organizācijām.

Tā saucamā nikno žurnālistu gripa (tāpat kā pārējās vīrusu epidēmijas) nāk no austrumiem, un arī šajā jomā publicistiku grūti atrast, jo rupjība vai “uzbraucieni” ir tikai apšaubāma forma, ja tos nelīdzsvaro analīzes bezkaislība. Būt dusmīgam nenozīmē būt labam žurnālistam.

Plastmasas avīze un radio attēls

Sundsvalas avīze Zviedrijā šodien kļuvusi par pirmo laikrakstu valstī, kuru var lasīt digitālajā formātā. Ar iLiad Reader palīdzību uz īpaši izveidotas plastmasas lapas var lejuplādēt visu avīzes saturu, neskaitāmas reizes pēc kārtas. Tas nozīmē, ka avīzes pamazām atsakās no papīra.

Jaunais projekts ir starptautisks un norisinās IFRA vadībā. Žurnālistikas vēsturē kā pirmais šāda veida izdevums pasaulē ieies beļģu De Tijd. Sundsvalls Tidningen ir tikai otrais modernā formāta laikraksts, taču apsveicami, ka šis solis ir sperts arī Zviedrijā un pirmie 200 lasītāji jau izmanto 400 gramus smago plāno ekrānu ( e papīru) papīra vietā.

E papīra cenas strauji samazinājušās, un rudenī šādā formātā jau iznāks Le Monde, Les Echos, New York Times u.c. Patlaban e papīrs maksā ap 150 latu, taču jau nākamgad cenas kritīsies līdz 20 latiem. E papīru var sarullēt tieši tāpat kā avīzi un iebāzt kabatā. Kauliņi ir mesti, un jaunais tehnikas standarts liks avīžniekiem piekārtot jauniem nosacījumiem arī publicistiku un reklāmas aprises.

Radio turpina savu uzvaras gājienu vizuālajā dimensijā, piedāvājot skaņas ekranizāciju internetā. Šis ceļš ir aktuāls arī avīzēm un žurnāliem, pierādot, ka kustīgajā ziņojumā neskādē arī “runājošās galvas”. Sabiedrība apstiprina vizuālo pārgurumu pēc MTV attēla zibeņošanas, un tāpēc arī televīzija pamazām pārņem radio metodes ziņu un pētnieciskajā žurnālistikā. Protams, nākas samierināties ar mediju kanibālismu, taču loģiskāk, ja šo procesu kontrolē saviem spēkiem, nevis riskē ar iniciatīvu no malas.

Spoža nākotne ir arī žurnāliem, kuru skaits turpina pieaugt. Nekad agrāk Zviedrijā nav iespiests tik daudz žurnālu kā tagad. Jauni nosaukumi turpina ne tikai dzimt, bet arī atrod savus lasītājus. Iemesls ir lētākas izmaksas un radošāka pārdošanas metodika. Protams, iedzīvotāju skaits Zviedrijā joprojām ir tie paši 9 miljoni, kas lasa aizvien raibāku žurnālu piedāvājumu, nepalielinās arī reklāmas apjomi un žurnālistu skaits. Taču esošo torti tagad nākas sadalīt starp daudz vairāk pretendentiem, un tas nozīmē, ka pastiprinās mediju monopolizācija pa vertikāli.

Žurnālists kā medija simbols

Pretēji Latvijā izplatītajai praksei, kad lieliem burtiem var izlasīt virsrakstus un vāji saredzamiem – autoru, ārzemēs aizvien lielāku lomu spēlē tieši publicisti. Publika aizvien biežāk meklē slejā vai ēterā sev pazīstama autora vārdu. Nevis avīze ceļ autoru, bet redakcijas autori ceļ avīzi, radiostaciju vai TV kanālu. Tāpēc aizvien izplatītāka prakse ir izmantot vienu un to pašu autoru kā medija preču zīmi vai kā simbolu pa vertikāli (prese + radio + televīzija), kas ir grūti īstenojama prakse, jo parasti žurnālisti specializējas noteiktam mediju profilam un reti spēj apvienot sevī polifunkcionalitāti.

Šāda publicistikas attīstība pieprasa plašu žanra iespēju apzināšanu (mākslinieciski reprodukciju ieskaitot).

Interesanti, ka Eiropa šajā virzienā piedāvā plašāku publicistisko formu skalu nekā amerikāņi un ASV tīkli pēdējo divu gadu laikā iepirkuši vairākus Eiropas TV formātus, lai tos profilētu savām vajadzībām. Viens no jaunākajiem un amizantākajiem piemēriem ir Eirovīzijas dziesmu festivāla formāla pārņemšana ASV tirgum. Zviedru Rednex šīm vajadzībām pat piemēroja dziesmu Zviedrijas 2006. gada atlases finālam, un, lai gan pazīstamās popgrupas iespējamo aizbraukšanu uz Atēnām izkonkurēja zviedru soliste Karola Hegkvista, redneksi nenoskumst un gatavojas to pašu dziesmu piedāvāt ASV jaunajam formātam.

Mediju modernitāte patlaban maina spēles noteikumus tikpat nepiedodami kā laiks, kas tikšķ pie sienas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s