Loģisks atgriešanās ceļš Rietumos, jeb bīstama ekskursija bez kartes un kompasa

Pasaule ir iekārtota tā, ka vairumam no mums patīk sarunas par pagātni. Turpmākais it kā nevienu neinteresē. Lai gan tieši nākotne ir pats svarīgākais laiks, jo tur mēs visi kopā pavadīsim savu atlikušo mūžu. Nesen TVNET izlasīju politologa Ivana Krasteva pārdomas par 1989. gada Berlīnes mūra krišanas sekām sadzīvē un domāšanā. Arī viņš pievēršas pagātnes vērtējumiem un ir nonācis pie secinājuma, ka kopš 1989.gada pasaules esot sadalījusies „Rietumu demokrātijās un to imitētājos“. Pēdējie neesot laimīgi ar paveikto un pie viena esot sagrāvuši to, kurus imitējuši. Vai mani šis secinājums pārsteidz? Nē, tas nepārliecina. Drīzāk liek aizdomāties par to, cik grūti ilgstoši okupētām valstīm ir pierast pie brīvības un uzņemties atbildību par sevi un savu iedzīvotāju labklājību.

Šodienas lielvalstis (kas faktiski ir savu kaimiņu iekarotājas) kā impērijas neizdzīvos nākotnē. Visas piemeklēs Padomju Savienības zemestrīce. Tās sabruks, novelsies no savām māla kājām un sašķīdīs atlūzās. Šo procesu jau novērojam Spānijā, Apvienotajā Karalistē un citur,  jo nākamība piederēs daudz mazāku valstu kopībai kas pratīs regulēt ekonomiku, tirdzniecību un mieru uz zemes ar starpvalstu līgumu palīdzību. Nebūs vajadzīgs „lielais septiņnieks“, „lielais devītnieks“, „Eiropas komisija“, Merkele vai Makrons, lai izglābtu mūs visus no posta. Nebūs vajadzīgs nekas liels vai gigantisks. Mācīsimies atgriezties pie normālām dimensijām.

Kas tad ir vajadzīgs?

Ir nepieciešami gudrāki, viedāki un godīgāki cilvēki pie visu līmeņu politiskās varas stūres. Pašreizējo intelekts nevelk – visos līmeņos. Sākot par pašvaldībām un beidzot ar Eiropas Savienības „smagākajiem krēsliem“ un to pašu Pasaules Veselības  Organizāciju (WHO), kas smagi izgāzās pandēmijas nemākulīgās vadības laikā.

Covid19 epidēmija parādīja, ka eirobirokrāti un visa veida ieceltie funkcionāri starptautiskajās organizācijās spēj tikai vienu – pelnīt naudu savai lielajai pensijai nākotnē. Šķiet, ka neko citu viņi izdarīt viņi neprot.  Mēs viņiem par to cītīgi maksājam, lai gan labuma no tā (mums vēlētājiem un nodokļu maksātājiem) nav nekāda.  Iespējams, ka ir sen pienācis laiks izstrādāt citu vēlēšanu sistēmu, lai „ziķeri no KPV“ vai „trampisti“ nevarētu tik viegli un veikli apmuļķot vēlētājus un piekļūt varas svirām. Tas, ka mēs nespējam ievēlēt atbilstošus cilvēkus augstos amatos, nav tikai vēlētāju vaina. Tā ir modernajam laikam neatbilstoša vēlēšanu sistēma, ka atļauj balsot tikai par piedāvājām, arī nepārliecinošām kandidatūrām. Nevis par vislabākajām. Šī sistēma būtu steidzami jāmaina.

Vai virziens bijis pareizs?

Krastevs uzsver, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis neesot piespiestas kopēt Rietumeiropu. Tās entuziasma pilnas pašas (!) esot centušās imitēt Rietumus. “Šo valstu uzskatā tas bija pēdējais posms, uz kuru virzās vēsture. Rietumnieciskošanās – tas bija vēl viens vārds modernizācijai. Tas nav stāsts par imperiālistiskajiem Rietumiem, kas ienāca Austrumos,” – viņš apgalvo, konstatējot, ka postsovjetisti  esot sirsnīgi gribējuši atdarināt rietumniekus un izgāzušies ar šo procedūru, jo šādi centieni esot liktenīga kļūda. Pirms pāris gadiem Bulgārijā par šo efektu pārliecinājos. Albena vai Varna arī šodien nav rietumnieciskas pludmales pilsētas.  Drausmīgā stāvoklī ceļi, lielisko Melnās jūras piekrasti noklāj pussagruvušas „živkova laika“ „zdraviņicas“, neglītas viesnīcas un visur klātesošā korupcija elpo publiskajā telpā kā atkritumu tvertne, kurai nav atrasti atbilstošie „getliņi“.

Tātad Austrumeiropas centieni ieiet Eiropā esot bijusi kļūda. Vajadzējis palikt bizantijas pusē. Rezultātā nav iznācis nekas labs.  Postsovjetisko valstu iedzīvotāji tagad neesot apmierināti ar to, kā viņiem jādzīvo pēc rietumu parauga un daudz labāk būtu bijis vecajā pārbaudītajā diktatūras režīmā, kad valstī visu nosaka viena partija, viens vadonis, viena baznīca un viena morāle un loģika.  Tātad tauta, kā skarba ģimene, kurā „tēvs un vadonis“ nosaka un izlemj visu. Pārējiem atliek čakli klausīt, piekrist un padoties. Iespējams, kā šādi eksistēt cilvēkam ir vieglāk. Nekas nav jādara. Tikai jāklausa uz vārda.

Vladimirs Putins šo ideju tagad realizē Krievijas ikdienā. Valsts pārvalde ir atgriezusies pie skarbas attieksmes pret iedzīvotājiem, pieprasot bezrobežu paklausību un neierobežotu padevību varai. Ļeņina komunisma reliģijas vietā tagad nostājusies pareizticīgo (ortodoksā) baznīca un Dunajevska maršu nomainījuši baznīcas dziedājumi. Ziemas peldbaseina vietā tagad Maskavā debesīs slejas katedrāles kupoli un peldēt maskavieši var iet uz dušām. Rietumi nav izrādījies austrumeiropiešu atdarināšanas cienīgs ceļš.

Šo apgalvojumu nācies lasīt bieži. To ikdienā pauž daudzi postsovjetiskie sludinātāji. Viņiem visa pasaule joprojām sadalās divās pasaulēs – „rietumos“ un “austrumos“. Tieši tāpat kā aukstā kara laikā.  Tātad pirmie ir sliktie un otrie ir labie. Pieņemot, ka katram ir tiesības izskaidrot savu nepatiku pēc jaunajiem laikiem pēc savas pārliecības, tomēr vēlos iebilst, ka tā saucamā „Austrumeiropa“  jēdziena politiskajā izpratnē neeksistē. Šo jēdzienu izmanto, lai apzīmētu Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, kuru veidoja varmācīgi formētais tautu cietums Padomju Savienība un tai pievienotais Varšavas līguma valstu bloks jeb „sociālisma nometnes“ valstis: Čehoslovākija, VDR, Ungārija, Bulgārija, Rumānija utt. Tas ir dažādu etnopsiholoģijas marķētu grupējumu cietums un nav vienots, garīgi vai ideoloģiski sinhronizēts cilvēku kopums. Tas nedrīkst tikt traktēts kā vienotas valsts kontingents tieši tāpat kā 1. tramvaja pirmā vagona pasažieri (kas iekāpuši vagonā pie Alfas) nevar tikt uzskatīti par vienas „ģimenes“ locekļiem. Viņi fiziski atrodas vienā telpā, bet tos nesaista nekādas sasvstarpējās saites. Tikai telpa un pārvietošanās virziens.

Tātad – politiskajā nozīmē tādas Austrumeiropas vispār nav. Ir lielvalstis, kurām izdevies okupēt kaimiņus un uzspiest tiem savu ticību un „piederības sajūtu“.  Tāpēc mums ir šīs lielvalstis, kas dominē ANO drošības padomē un cenšas pārdalīt pasauli savā starpā arī šodien. Tieši  tāpat kā Molotovs – Ribentrops to realizēja 1939.gadā.

Aklimatizācija pēc cietuma

Tas, ka Krastevam nepatīk rietumi un visa mūsu neatkarības laika taka šķiet liekulīga atdarināšanas akcija, nav nekas neparasts. Viņš redz kādreizējo boļševiku okupēto zonu kā vienotu areālu. Taču nav tāda jēdziena Austrumeiropa, tikai tāpēc, ka Staļins šādu cietumu izveidoja un nav šāda „caurmēra austrumeiropieša“, kas varētu atspoguļot postsovjetiskās zonas iedzīvotāju šķērsgriezumu. Sovjetistu okupētās valstis bija ļoti reljefas, atšķirīgas un kremlinu propagandas buldozeram (50 gadu garumā) tā arī neizdevās tās pārvērst līdzenumā.

Iespējams, ka process, kas Baltijas valstīm bija loģiskas atgriešanās ceļš Rietumos, bulgāriem ir bijusi bīstama ekskursija bez kartes un kompasa.  Vienkārši tāpēc, ka boļševiku cietums ar nosaukumu „padomju zona“ daudziem „arestētajiem“ bija pakāpiens uz augšu, bet dažiem – kritiens uz leju. Aklimatizācija pēc „izlaišanas no cietuma“ visām okupētajām valstīm nav notikusi vienādi veiksmīgi.

Mūsu ceļš nākotnes virzienā notiek un norisinās. Mums nav pagātnes ciešanu spazmu. Latvijas aklimatizācija pēc iziešanas no Padomu Savienības cietuma ir notikusi un pagātnes nostaļģijas vietā vīd nākotnes ziņkārība. Taču arī pie mums bija un būs cilvēki, kas skums pēc bizantiskās pagātnes un ilgosies pēc vadoņa ar pletni un rokas dzelžiem azotē.

Vienīgā lieta kas mums patiešām pietrūkst: nav laikam un virzībai atbilstošo „Dunajevska maršu“ un garīgās uzlādēšanās staciju.  Baznīca vai dziesmu svētki šo misiju neveic un uzņemties nespēj. Mediji jaunā laika praviešus turpina nepiedāvāt. Kolektīvā sociālā dienesta vai masu psihoterapijas seansu nav un iespējams tieši šī ir lielākā neveiksme, kas mūs piemeklējusi modernajos laikos. Brīdī, kad mēs ejam uz priekšu ar karti un kompasu, mūzikas joprojām nav un nākas dungot pašiem.

 

Kā senā karaļvalsts un impērija pārtapa „vieglprātīgajā Zviedrijā“

Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi?  

Dānija pret Zviedriju

Kaimiņvalstis mēdz salīdzināt. Mēs mērojamies ar igauņiem un lietuvieši stīvējas ar mums. Savukārt dāņiem un norvēģiem pieņemts salīdzināt savus rezultātus ar zviedriem. Kad 14. martā Dānija pēkšņi aizvēra savas robežas ceļotājiem, zviedri nekavējoties nosodīja šādu pašizolāciju un uztvēra Dānijas valdības rīkojumu kā aplamu un histērisku soli. Turpretī dāņu mediji atbildēja ar skarbām un nosodošam publikācijām, novērtēja zviedru valdības rīcību kā gļēvu, neizlēmīgu un biklu, kas riskē ar savas tautas veselību, atstājot vaļā skolas, restorānus un sporta zāles.

Tā nu tas ir, ka dāņiem patīk sacensties ar zviedriem.  Visās frontēs. Sākot ar sportu, mākslu un zinātni un beidzot ar valdības rīcības stilu. Atklāti sakot, kaimiņiem Dānijā, Norvēģijā un Somijā tīri labi patīk, ja vecajai impērijai Zviedrijai klājas sliktāk nekā pašiem. Kādreizējā impērija un „okupācijas vara“ tad mēdz saņemt atklātu nopēlumu publiskajā telpā visos līmeņos. Daudziem tad ir patīkams gandarījums, ka lielajam un stiprajam neklajas labi. Nedomāju, ka kāds Dānijā vai Norvēģijā līksmo par to, ka Stokholmā vai Gēteborgā pandēmijas rezultātā mirst konkrēti cilvēki. Nē, protams, ka tā nav. Taču, raugoties uz statistiku, šodien eksistē „ļaunais prieks“ konstatēt, ka zviedriem „nav noveicies“, izvēloties savu pandēmijas apkarošanas ceļu.

Skaidrojumu un izpratnes kļūdas

Pandēmijas aizsardzības stratēģiju gandrīz visur izstrādāja attiecīgo valstu valdības. Tātad politiķi. Pandēmijas sākumā (pavasarī) vairums valstu valdību pieņēma lēmumu kā rīkoties, uzklausot vai neuzklausot ārstus un ekspertus. Putins, Tramps un Bolsonaro sākumā neslēpa savu skepsi par epidēmijas bīstamību un pasauli appludināja anekdotes par to, ka „ja cilvēks runā krieviski, tad covid-19 viņam nepielīp“. Taču jokotāji apklusa brīdī, kad epidēmija pārkāpa pāri visām robežām un traģiskie notikumi pārvērtās nelaimē arī jokotāju tuvumā. Epidēmijas laiks pierādīja, ka dažādās valstīs politiķi un sabiedrībā atšķirīgi uztvēra neredzamā uzbrucēja zvērību. Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons sākumā pat bravūrīgi un demonstratīvi gāja bez maskas un cimdiem uz slimnīcu, apmeklēt covid-19 pacientus. Pēc tam saslima pats un akūtās aprūpes nodaļā viņu kopa personāls, kas faktiski bija pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm. No tām pašām, kuras no Lielbritānijas tagad norobežos breksits. Savādi, ka kritiskajā brīdī, viņam palīdzēja cilvēki, no kuriem viņš pats (ar savu breksitu) visu laiku cenšas atbrīvoties. Iespējams, ka šādi izskatās likteņa ironija.

Tad sākās diskusijas par to, ka infekcija aktīvi cirkulē tieši politiķu vidū un mēs varējām turpināt brīnīties kā Donalds Tramps braši sasveicinās ar slimiem politiķiem, bet pats paliek sveiks un vesels.Taču viena lieka gandrīz visiem ir skaidra – šādās situācijās (kā pandēmija) visu izlemj politiķi un valdība. Eksperti var ieteikt, taču lemt nav spējīgi.

Zviedrijā (šādos gadījumos) viss ir otrādi

Jau trīs gadu simtus zviedru likumi aizliedz šādos gadījumos valdībai pieņemt patstāvīgu lēmumu. Daudz lielāka vara ir jomas ekspertiem, jo valstī pastāv sena neatkarīgu institūciju tradīcija. Tajās visu nosaka jomas speciālisti, nevis politiski iecelti priekšnieki.

Tas, ko pandēmijas laikā novērojām praktiski visās valstīs, bija zviedru izpratnē „ministru vara“. Proti, tas zviedru valodā ir ļoti rupjš un neglīts apzīmējums politiķu un valdības apņēmīgai rīcībai. Zviedrijā neviens ministrs nevar un nedrīkst pieņemt kādu konkrētu lēmumu un rīkoties savas jomas ietvaros, ja šo iniciatīvu neatbalsta visa valdība. Vienīgais izņēmumus (zināmā mērā) ir aizsardzības ministrs. Taču arī šis izņēmums ir nosacīts un nebūtisks. Valsti, tātad pārvalda kolektīvi visa valdība un vadoņa veidols tiek te uztverts kā 100% neakceptējama pārvaldes forma.

Turpretī Dānijā ministrs pārvalda savu jomu un var noteikt procesus iestādēs un institūcijās, kas tam pakļauti. Šis ministrs var pieņemt arī nepopulārus lēmumus un praktiski realizēt lietas, kuras zviedri nosodoši nosauktu par „ministra varu“.

Zviedrijā iestādes un institūcijas šādi nepakļaujas savas jomas ministram. Piemēram, Izglītības ministrs nevar pavēlēt Izglītības pārvaldes direktoram vai iesākt kādu izglītības reformu ar saviem ekspertiem. Lai kaut ko šādu paveiktu, ministram ir jārēķinās ar visu savas jomas pārvalžu un institūciju vadītājiem un viņu viedokļiem. Pavēlēt te neko nevar. Kurš Zviedrijā izveidoja šādu valsts pārvaldes modeli? Tas bija Aksels Oksenšerna, Zviedrijas kanclers (17. gs.), Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes uzticības persona. Viņš būtiski modernizēja Zviedrijas valsts pārvaldi laikā, kad arī Latvija bija zili-dzeltenās impērijas sastāvā. Starp citu, zviedru Vidzemes laikā ģenerālgubernatoram Oksenšernam piederēja Vecates muiža, Burtnieku pilsmuiža, Valmieras pils un vairāki šīs dinastijas pārstāvji ir apglabāti Rīgas Meža kapu „zviedru nogāzē“.

Taču atgriezīsimies pie Oksenšernas reformas efektiem uz pandēmiju 300 gadus vēlāk, t.i., šodien.

Dānijā, pretēji zviedriem, vienmēr bijusi novērojama tendencē koncentrēt un monopolizēt varu valstī. Frederiks III 1660. gadā panāca neierobežotas pilnvaras savai monarhijai. Veco parlamentu viņš atlaida un tas netika „sasaukts“ vēl 200 gadus. Visas iestādes un institūcijas, kas Dānijā tika izveidotas, atradās tiešā pakļautībā karalim. Respektīvi karalis bija vienīgais, kas drīkstēja pieņemt lēmumu. Speciālisti, ierēdņi un eksperti varēja vienīgi ieteikt un konsultēt, taču karalis izlēma, kas būs un kas nebūs. Vēlāk noteiktas pārvaldes sviras tika deleģētas, taču visas ietekmes sviras vienalga atradās centrālās varas personas rokās. Tikai 1849.gadā Dānijā tika iedibinātas konstitucionālās monarhijas demokrātiskās tradīcijas, pateicoties 1848.gada konstitūcijai. Tagad karaļa vietā bija novietota valdība ar ministriem, kas neierobežoti pārvaldīja savu nozari. Šī tradīcija lielā mērā ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Varas reprezentatīvā funkcija

Zviedrijā 1809. gadā tika pieņemta jauna valsts pārvaldes forma, kas būtiski nodalīja parlamenta un karaļa varas ietekmi. 1840.gada departamentu reforma izveidoja modernu valsts pārvaldes sistēmu, kurā ministram tika uzticēta noteikta joma ar iestādēm un institūcijām, kas realizēja reālo nozares darbu. Pēdējo 200 gadu laikā te novērojama tendence aizvien vairāk nostiprināt neatkarīgu valsts institūciju stāvokli. Proti, pasargājot tās no politiskā spiediena. Ar šo tika mēģināts nostiprināt demokrātiju valstī, nepieļaujot politiķu iniciatīvu noteiktu jomu ietvaros. Visbeidzot 1974. gada reforma panāca to, ka šodien Zviedrijā neviena iestāde, organizācija, partija, valdība vai parlaments nedrīkst izlemt par to, kā kādai iestādei vai pārvaldei ir jālemj vai jārīkojas noteiktā situācijā. Dānijā, Norvēģija un Islandē tā nav. Mazliet līdzīga situācija ir Somijā (Krievijas agresīvo tendenču iespaidā). Arī tur ir novērojama tendence neļaut politiskajai varai izlemt jautājumus jomas ekspertu vietā un arī Helsinkos valdība lēmumus ilgstoši drīkstēja pieņemt vienīgi kolektīvi. Pēdējo gadu laikā šī nostāja tiek pamazām „mīkstināta“ un 1999.gada grozījumi pamatlikumā panāca, ka tikai ārkārtas situācijā valdībai lēmums jāpieņem kolektīvi.

Premjers nedrīkstēja izlemt epidemiologa vietā

Tas nozīmē, ka pandēmijas situācijā aizsardzības stratēģija drīkstēja izstrādāt tikai jomas eksperti, nevis valdība vai premjerministrs. Atbildīgā organizācija Veselības aizsardzības pārvalde nolēma neko neaizliegt, bet lūgt. Piedāvājot valsts iedzīvotājiem formālu brīvību, taču cerot uz līdzpilsoņu apzinīgumu un pašdisciplīnu. Veidojot nākotnes kolektīvo atmiņu un cerot uz apzinīgu sabiedrību. Vai tā notika? Diemžēl tas notika daļēji.

Turpretī ļeņiniskajās tradīcijās domājošā Ķīna ķērās pie pavēlēm, aizliegumiem, digitālās izsekošanas taktikas, identitātes aplikācijām un sargsuņa loģikas. Protams, ka diktatūras apstākļos neviens pat nedomā sākt apelēt pie iedzīvotāju apzinīguma un atbildīguma. Tur darbojas tikai pavēles, aizliegumi un sodi. Tie paši, kurus mēs pazīstam no PSRS laikiem. Konfūcija idejas – jaunā ideoloģiskā noformējumā turpina dzīvot.

Taču atgriezīsimies pie zviedriem un viņu ceļa cauri pandēmijai. Veselības pārvalde nolēma nevis aizliegt, bet uzrunāt līdzcilvēku apzinīgumu. Formāli ņemot zviedriem bija tieši tādi paši aizliegumi pandēmijas laikā kā pie mums Latvijā. Proti – ievērot distanci, aizliegums apmeklēt riska grupas, slēgtas vidusskolas un augstskolas, ierobežotas grupu tikšanās, roku mazgāšana un citi ierobežojumi. Valsts robežas nebija slēgtas. Taču ārzemju mediji fiksēja jaunus cilvēkus, kas pulcējās publiskajā telpā, neievērojot ieteikumus. Jā, šie cilvēki bija neapzinīgi. Tieši šādu, gados jaunu un nepiesardzīgi cilvēku dēļ, zviedru veco ļaužu pansionātos tika ievazāts covid-19. Tāpat kā tas notika Apvienotajā Karalistē. Tātad slimību piegādāja nevis apzinīgie sirmgalvju tuvinieki (kas drīkstēja sarunāties ar vecmammu vai vecpapu tikai caur loga stiklu), bet gan apkalpojošā personāla jaunieši, kuri piegādāja pastu vai nodarbojās ar citām aprūpes formām. Viņi nebija nodrošināti ar vizieriem un cimdiem, nebija sagatavoti epidēmijas riskiem. Jā, šī ir kļūda. Vēlāk tādas noskaidrosies un tiks apzinātas vēl vairāk. Diemžēl inficētie cilvēki tad jau būs miruši.

Dāņi un norvēģi domā, ka viņiem ir kara un katastrofu pieredze. Zviedriem tādas nav. Viņi drīzāk ir pieraduši, ka viss beidzas labi un nekas slikts notiks vienkārši nevar. Sociālais kapitāls liek noticēt cilvēkam kā labai un atbildīgai būtnei.

Kā viss beigsies, mēs redzēsim pēc gada. Tad varēsim vērtēt, kurš bija gudrāks un domāja pareizāk. Pašlaik mēs esam turpat – nedrošības zonā, jo nekas nav beidzies un viss turpinās līdz brīdim, kad veselības centri sāks mūs aicināt vakcinēties pret covid-19.

Lai izturētu nedrošību ir vajadzīga sapratīga sabiedrība. Kamēr autoritārie režīmi turpinās svaidīties ar pavēlēm un sodiem, mēs iesim tālāk pa apzinīguma ceļu. Tieši tāpēc mēs neesam nedz vieglprātīgi nedz naivi.

Vai rīkojāmies pareizi? To rādīs laiks.

Nesaprotamais karš un mūsu izdzīvošanas iespējas

Pandēmijas uzbrukuma laikā, katra valsts demonstrē savu aizsardzības taktiku. Ik dienas masmediji piedāvā šis sacensības uzvarētāju un zaudētāju tabulu, iepazīstinot pasauli ar inficēto un mirušo skaitļiem. Mazāk izmirušie lepojas kā „mača“ uzvarētāji, bet smagāk cietušie plātās ar masu imunitātes iegūšanas priekšrocībām. Taču pati svarīgākā stratēģijas līnija ir agresora identitātes noskaidrošana. Proti- kurš to palaidis no „savas laboratorijas“, lai apzināti iznīcinātu pārējos. Amerikāņi vaino ķīniešus un Donalds Tramps tos iedrošina izmantot visus iespējamos juridiskos instrumentus, lai tiesā izrēķinātos ar Ķīnu, kas esot slēpusi reālo notikumu attīstības gaitu covid-19 pandēmijas sākuma posmā. Visi zina un saprot, ka nekāda kompensācijā šāda tiesas procesā nav iespējama, taču patētiskā bravūra tāpēc nesamazinās.  Savukārt ķīnieši jūtas smagi apvainoti par šādiem izteikumiem un gatavi apgalvot, ka tieši amerikāņi atveduši uz Uhaņu „vīrusu burciņā“ un izgāzuši kaitīgo saturu apzināti pilsēta tirgū.

Pa vidu jaucas krievi, kas no Kremļa stāsta jau nākamās konspirācijas teorijas. Paradoksāli, ka neviens no šiem apgalvojumiem nav zinātniski apstiprināts un pierādīts, taču ar tiem verbāli svaidās visaugstākajā politiskajā līmenī. ASV ārlietu ministrs Maiks Pompeo publiski deklarē „ķīniešu vainu“ notiekošajā un Krievijas Vladimirs Putins nekautrējas medijos koronas vīrusam piešķirt nosaukumu „ķīniešu sērga“. Tikmēr ķīnieši ir sašutuši par to, kā upurus pārtaisa par vainīgajiem. Visai šai juceklīgajai situācijai pa vidu vīd nejēdzīga politiķu nespēja vienoties par kopīgu stratēģiju pret pandēmiju uz mūsu planētas. Visiem jau tagad ir skaidrs, ka epidēmija turpināsies vēl vismaz 2 gadus un upuru skaitā var būt ikviens no jums, cienījamo lasītāj!  Tātad būtu jābeidz svaidīties ar lāpstiņām smilšu kastē un jāsāk izveidot kopīga, saprātīga cilvēces stratēģija pret šo nelaimi, kas ir  mūs ķērusi  vienādi  smagi 2020. gadā. Rodas iespaids, ka valstis karo cita pret citu, nevis kopīgi pret nāvējošu ienaidnieku covid-19.

Kas notiks tālāk?

Ir zināms, ka vakcīna būs tikai pēc viena vai diviem gadiem. Ir saprotams, ka izslimošana nodrošinot spēcīgāku imunitāti pret koronu nekā vakcīna. To mēs zinām, taču nevēlamies apzināti inficēties ar covid-19 un spēlēt „krievu ruleti“ ar savu veselību, cerot, ka tad varēs droši dzīvot tālāk. Pārbaudes testiem pašlaik nav jēgas, jo epidēmijas viļņi turpināsies un zinātne nav pierādījusi, ka imunitāte pret šo sērgu eksistē ir noturīga vismaz vairākus gadus.

Tas nozīmē, ka mēs visi sēžam kopīgā laivā, kas gāzelējas viļņos un priekšā grand ūdenskritums.

Robežas atvērs, taču pie ostām un lidostām neviens nav apsolījis iekārtot karantīnas „koronozorijus“. Ar pirmo kuģi un lidmašīnu vīruss atkal būs klāt. Epidēmija nav beigusies, jo pret to nav iespējams uzcelt mehānisku žogu. Taču mēs saņemsimies un izliksimies, ka viss būs pa vecam, izvairoties lasīt mediju ziņas un atsakoties saprast, ka jāsāk domāt par jaunu kapsētu ierīkošanu.

Ir 100% skaidrs, ka jūnijā mēs nedzīvosim tādā paša vidē, kādu atstājām pirms pandēmijas.  Kādā tā būs?

Skaidrs, ka rīt, parīt vai aizparīt NAV iespējams atgriezties ierastajās (pirmspandēmijas) ikdienas rutīnās, lai šis pasākums katram no mums nebeigtos ar kapiem.  Taču mums pamazām ir jāatgriežas kaut cik normālā dzīvē. Ir jāiet uz darbu, jāaudzina bērni, jāveic virkne pienākumu, kas pagaidām ietilpst aizliegto akciju sarakstā.  Kā to iespējams paveikt?

Vai turpmāk visiem būs jāstaigā ar sejas maskām un cimdiem vēl 2-3 gadus publiskajā telpā? Vai riska grupas ļaudis turpinās pašizolāciju un 2 distance saglabāsies? Vai tiks izveidoti īpaši apģērbi, aizsardzībai pret koronu? Vai mediji upuru skaitīšanas vietā beidzot sāks vairāk interesēties par vakcīnu laboratorijām un izglītot cilvēkus šajā tēmā?

Kas un kā notiks tālāk? Pagaidām, kamēr turpinās mētāšanās ar lāpstiņām smilšu kastē, kuru sauc par politiku, nekādu koronas pandēmijas apkarošanas globālo stratēģiju un taktiku saskatīt nav iespējams pat ar acenēm uz deguna.

Kāds būs epidēmijas turpinājums?

Ārsts, profesors, epidēmiju eksperts Pasaules Veselības organizācijas (WHO) padomnieks Juhans Gīszeke uzskata, ka visas valstis, kurās saslimušo un mirušo līmenis ir šodien zemāks nekā Zviedrijā, būs spiesti iziet  pašu ceļu, kuru pašlaik piedzīvo zviedri. Viņš uzskata, ka rudenī epidēmija turpināsies ar jaunu sparu.

Vai iespējams apturēt pandēmiju?

J.G.: Nē, mehāniski to izdarīt nevar. Tā nav dabas katastrofa. Pandēmija mazliet atgādina vulkāna izvirdumu, zemestrīci vai tamlīdzīgu kataklizmu. Vājākie ciešvissmagāk. Proti, tie, kas „nepagūst aizbēgt“.

Vai zviedri ir jau ieguvuši masveida imunitāti?

J.G.: Nē, vēl nav. Bijām plānojuši, ka sasniegsim 60% maijā, taču slimības izplatība notiek daudz lēnāk. Nekā bijām rēķinājušies. Izskatās, ka tas notiks jūnija vidū, bet tas nenozīmē, ka epidēmija būs reāli beigusies. 40% nebūs izslimojuši un mums ir riska grupa jāturpina audzēt un sargāt.  Tas nozīmē, ka daļa ierobežojumu ir jāsaglabā visu vasaru un iespējams arī rudenī.

Kā jūs pats izsargājieties no slimības?

J.G.: Esmu 70 gadus vecs un vispār labāk izslimotu uzreiz tagad, nevis gaidītu vēl vienu gadu. Tagad esmu jaunāks un būtu lieliska sajūta, ka tas ir izdarīts un posts palicis aiz muguras.

Kas notiks tālāk?

 

Koronas pandēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus

Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast kas ar mums notiek. Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība) un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.

Tagad, kad gandrīz divus mēnešus, esam iemācījuši dzīvot un strādāt no mājām, baidīties no pretīmnācējiem un apmeklēt masku šūšanas kursus. Taču atkal nekas nav skaidrs. Proti – va var vērt valstis vaļā un atsākt normālu komunikāciju. Ir 100% skaidrs, ka ja tā turpināsim, tad ekonomika sabruks galīgi. Tas nu ir skaidrs kā diena. Taču kas notiks ar mūsu kolektīvu veselību, to pateikt nevaram. Mums ir iespēja vai nu saslimt, cerot tā sarūpēt sev imunitāti un izvairīties no „plaušu elpināšanas“ iekārtām, vai arī sagaidīt vakcīnu. Izskatās, ka valstis atvērs, bet mēs publiskajā telpā visi staigāsim ar uzpurņiem un spirta pudelītēm rokās. Taču kā ar medijiem? Vai tie ir izdzīvojuši pandēmiju?

Kas mainīsies?

Iespējams, ka turpmāk mēs vairs nedzīvosim tā kā to darījām agrāk. Visi uzņēmumi nepaliks dzīvi, jo biznesā nav nemirstīgas uzņēmējdarbības modeļu. Būs uzņēmumi, kurus glābs ar nodokļu maksātāju naudu, piemēram Norwegian, SAS un AirBaltic = kā jau tas priviliģētajiem pienākas. Pārējie vai nu izķepurosies, vai nomirs bez privilēģijām.

Palielināsies valsts parāds un nākamās paaudzes par to samaksās. Piešķirs vēl pāris ordeņus prezidenta un viņa padomnieku draugiem un populāras kļūst Merkeles un Gutereša frāzes „par pandēmiju kā iespēju rosinātāju“.  Politiķi sprēgās uz publiskās skatuves un mediji tos citēs.

Mēs jutīsimies kā izkļuvuši no slēgtas telpas un jutīsimies labāki savas jaunapgūtās empātijas dēļ. Saprotot, ka pažiolācija faktiski nozīmē vientulību. Būsim iemācījušies atradināties no pasaules apceļošanas un lietosim konferenču vietā Zoom, Skype vai nejauko Moodle. Iespējams, ka mēs tagad labāk novērtēsim savus draugus, tuviniekus un tos, kas atcerējās mūsu pandēmijas laikā.

 Mediju kapsēta

Jaunajās valstīs un nedemokrātiskajos režīmos būs izmiruši mediji. To vietā drūzmēsies sociālie mediji ar viedokļu burbuļiem un ietekmeļiem savu „trieciengrupu“ centros. Vidusjūras reģiona valstis un postkomunistisko valstu zona šajā procesā iet avangardā. Nav jēgas šeit komentēt traģisko mediju situāciju Ungārijā un Polijā. Kur nu vēl cenzūras žņaugus Jordānijā, Sīrijā, Marokā, Emirātos, Jemenā un Omanā, kur bailēs no koronas, tika aizliegta papīra avīžu un žurnālu izdošana. Varas iestādes tur pavisam nopietni apgalvoja, ka preses papīrs „pārnēsājot koronu“ un tāpēc esot aizliedzams. Lai gan faktiski tēlotās rūpēs par vīrusa izplatības ierobežošanu ir faktiski informācijas izplatīšanas apturēšana.

Kas šajās valstīs izkonkurēs medijus? Protams, ka varas un pašvaldību kontrolētie interneta mediji, kas satura vietā piepumpēs cilvēku galvas pilnas ar sev vajadzīgu propagandu un „ziņām“ – bez maksas. Tā pamazām atradinot iedzīvotājus no mediju abonēšanas. Šis process Latvijā ir sen jau sācies un turpinās joprojām. Savādas mediju finansēšanas komisijas piešķir arī Rīgā naudu nevis medijiem, bet atsevišķiem žurnālistiem un redakcijām iesniegto projektu kārtībā. Šāda pieeja mediju atbalstam ir absolūti neakceptējama, taču tā turpinās un tāpēc sistemātiski iznīcina mediju areālu. Saraustot to driskās.

Latvijā notiek tas pats kas Katarā – vecie mediji mirst un to vietā nostājas vai nu valsts un pašvaldību finansēti bezmaksas propagandas mediji, vai arī lēta, dzeltena žurnālistika, kas cer ar lielām tirāžām vismaz piesaistīt reklāmdevējus, ja pircēju vairs nav.  Amerikāņu Northwestern University mediju pētnieki ir analizējuši iespiestās preses iznīkšanu Katarā , laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam. Ja 2013. gadā vēl dienas avīzes lasīja 42% iedzīvotāju, tad 2019. gadā arābu valstīs dienas avīzes izmantoja vairs tikai 16% iedzīvotāju. Tagad 68% meklē ziņas internetā un 60% mediju vietā lieto sociālos medijus. Tikai 8-15% ir gatavi maksāt žurnālistiem par viņu darbu.

Situācija ir ļoti līdzīga arī Latvijā. Taču vecajās Eiropas valstīs, ar senām žurnālistikas tradīcijām, šāda samežģīta aina nav aktuāla. Tur eksistē mediji, kuros žurnālistiem samaksā naudu arī par darbu pircēji. Ne tikai reklāmdevēji. Turpretī trūcīgajās un mediju jomā vāji pieredzējušajās valstīs, maksas medijus izkonkurē valsts un pašvaldību kontrolētie bezmaksas propagandas mediji. To mērķis ir maksimāli liela izplatība, nevis augsta satura kvalitāte. Šādā veidā bezmaksas mediju patērētāji kļūst par slikti informētiem ļaudīm.

Propagandas buldozers

Jāatzīst, ka Padomju savienības laiks ir pieradinājis lielu mūsu auditorijas daļu pie propagandas medijiem. Toreiz par tiem bija jāmaksā, taču tagad tos piedāvā bez maksas. Rodas iespaids, ka nejēdzīgās mediju politikas dēļ arī pie mums drīz parādīsies valsts mediji. Jo pašvaldību mediji taču mums jau ir un tie jau paguvuši veiksmīgi iznīcināt reģionālās avīzes.

Kāpēc gan Kultūras ministram vai Kaimiņam (piemēram!) neiedomāties izdot valsts avīzi? Kultūras avīžu un žurnālu mums taču vairs nav. Literatūra un Māksla jau sen kapos un arhīvā, taču kāds enerģisks  diletants mediju jomā ar lielām ambīcijām politikā to ņems un norealizēs. Tad mums būs tāpat kā Sīrijā al-Thawra (Revolūcija) vai al-Ahram (Piramīdas) Ēģiptē. Proti – esošajām režīmam lojāli izdevumi, kas slavinās pastāvošos varu un pamazām kļūs ļoti iecienīti, jo tiks izplatīti bez maksas. Jūs teiksiet, ka režīms pie mums mainās?  Jā, viena ietekmes grupa nomaina otru, taču tas netraucēs nomainīt “nevajadzīgos“ žurnālistus pret „noderīgajiem idiotiem“, ja esošajai ietekmes elitei tā vajadzēs.

Brīdī, kad valsts vara – centrālās vai pašvaldību līmeņa zonās, sāk izdot savus propagandas medijus ar mūsu nodokļu naudu, zūd kvalitatīvu mediju eksistences iespēja. Automātiski pazūd kritiskā domāšana mediju slejās un rokošā žurnālistika. Pazūd klasiskā iespēja finansēt medijus ar abonēšanas un reklāmdevēju līdzekļiem.  Šo ainu šodien var labi novērot, piemēram, Beirutā. Tur dienas avīzes mist strauji : Al-Safir (Vēstnieks), al-Anwar (Gaisma), al – Mustaqbal (Nākotne) bankrotēja cita aiz citas divu gadu laikā. Pašlaik uz nāves robežas atrodas vecāka valsts rīta avīze al – Nahar (Diena), jo nespēj samaksāt līdzstrādnieku algas.

Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir paspilgtinājusi procesus, kas jau bija sākušies.

Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo  pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem.  Šajā gadījumā tas ir saudiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al -Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tas nosaukt nevar.

Sociālo mediju uzliesmojums

Bezmaksas satelītu televīzija un ietekmeļi sociālajos medijos ir pārņēmuši informatīvās telpas grožus. Tātad – mums piedāvā tikai un vienīgi  bezmaksas medijus. Naivi iedomāties, ka bezmaksas mediji var aizstāt agrākos maksas mediju ar līdzvērtīgu saturu. Nē, tas nav iespējams. Stockmans nav Čiekurkalna tirgus un bezmaksas prece nekad nebūs kvalitatīvs, pārbaudīts un drošs ziņu avots.   Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus. Pandēmija ir pabeigusi tīmekļa žurnālistikas uzbrukumu papīra medijiem un mēs pamazām pārvēršamies par visvairāk izklaidētajiem skatītājiem. Ļoti ērtiem manipulāciju praviešiem, mahināciju cepējiem un sazvērestības teoriju darinātājiem.

Savādi, ka mēs zinām un saprotam, ka valstij vajag, piemēram, veselības aprūpes loģiku un politiku. To mēs finansējam un uzskatām par svarīgu esam. Taču valsts iedzīvotāju informēšanas politika joprojām daudziem ir svešvārds.

Savādi, ka tā tas ir un tā tas turpinās un mūsu valsts soļo Beirutas, Ungārijas vai Kataras propagandas mediju virzienā.