Koronas pandēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus

Krīzes ir lakmusa papīrīši. Tās parāda sabiedrības patieso seju un rīcības gatavību. Arī šoreiz, tāpat kā pirms simts gadiem, nepratām un nespējām atbilstoši reaģēt pandēmijas sākuma posmā un saprast kas ar mums notiek. Īpaši pasīva un neizdarīga izskatījās Brisele, kuras birokrāti mācēja piesaukt argumentus (ka tā neesot viņu atbildība) un tieši tāpēc man tagad galīgi negribas ar savu nodokļu naudu maksāt viņu algas.

Tagad, kad gandrīz divus mēnešus, esam iemācījuši dzīvot un strādāt no mājām, baidīties no pretīmnācējiem un apmeklēt masku šūšanas kursus. Taču atkal nekas nav skaidrs. Proti – va var vērt valstis vaļā un atsākt normālu komunikāciju. Ir 100% skaidrs, ka ja tā turpināsim, tad ekonomika sabruks galīgi. Tas nu ir skaidrs kā diena. Taču kas notiks ar mūsu kolektīvu veselību, to pateikt nevaram. Mums ir iespēja vai nu saslimt, cerot tā sarūpēt sev imunitāti un izvairīties no „plaušu elpināšanas“ iekārtām, vai arī sagaidīt vakcīnu. Izskatās, ka valstis atvērs, bet mēs publiskajā telpā visi staigāsim ar uzpurņiem un spirta pudelītēm rokās. Taču kā ar medijiem? Vai tie ir izdzīvojuši pandēmiju?

Kas mainīsies?

Iespējams, ka turpmāk mēs vairs nedzīvosim tā kā to darījām agrāk. Visi uzņēmumi nepaliks dzīvi, jo biznesā nav nemirstīgas uzņēmējdarbības modeļu. Būs uzņēmumi, kurus glābs ar nodokļu maksātāju naudu, piemēram Norwegian, SAS un AirBaltic = kā jau tas priviliģētajiem pienākas. Pārējie vai nu izķepurosies, vai nomirs bez privilēģijām.

Palielināsies valsts parāds un nākamās paaudzes par to samaksās. Piešķirs vēl pāris ordeņus prezidenta un viņa padomnieku draugiem un populāras kļūst Merkeles un Gutereša frāzes „par pandēmiju kā iespēju rosinātāju“.  Politiķi sprēgās uz publiskās skatuves un mediji tos citēs.

Mēs jutīsimies kā izkļuvuši no slēgtas telpas un jutīsimies labāki savas jaunapgūtās empātijas dēļ. Saprotot, ka pažiolācija faktiski nozīmē vientulību. Būsim iemācījušies atradināties no pasaules apceļošanas un lietosim konferenču vietā Zoom, Skype vai nejauko Moodle. Iespējams, ka mēs tagad labāk novērtēsim savus draugus, tuviniekus un tos, kas atcerējās mūsu pandēmijas laikā.

 Mediju kapsēta

Jaunajās valstīs un nedemokrātiskajos režīmos būs izmiruši mediji. To vietā drūzmēsies sociālie mediji ar viedokļu burbuļiem un ietekmeļiem savu „trieciengrupu“ centros. Vidusjūras reģiona valstis un postkomunistisko valstu zona šajā procesā iet avangardā. Nav jēgas šeit komentēt traģisko mediju situāciju Ungārijā un Polijā. Kur nu vēl cenzūras žņaugus Jordānijā, Sīrijā, Marokā, Emirātos, Jemenā un Omanā, kur bailēs no koronas, tika aizliegta papīra avīžu un žurnālu izdošana. Varas iestādes tur pavisam nopietni apgalvoja, ka preses papīrs „pārnēsājot koronu“ un tāpēc esot aizliedzams. Lai gan faktiski tēlotās rūpēs par vīrusa izplatības ierobežošanu ir faktiski informācijas izplatīšanas apturēšana.

Kas šajās valstīs izkonkurēs medijus? Protams, ka varas un pašvaldību kontrolētie interneta mediji, kas satura vietā piepumpēs cilvēku galvas pilnas ar sev vajadzīgu propagandu un „ziņām“ – bez maksas. Tā pamazām atradinot iedzīvotājus no mediju abonēšanas. Šis process Latvijā ir sen jau sācies un turpinās joprojām. Savādas mediju finansēšanas komisijas piešķir arī Rīgā naudu nevis medijiem, bet atsevišķiem žurnālistiem un redakcijām iesniegto projektu kārtībā. Šāda pieeja mediju atbalstam ir absolūti neakceptējama, taču tā turpinās un tāpēc sistemātiski iznīcina mediju areālu. Saraustot to driskās.

Latvijā notiek tas pats kas Katarā – vecie mediji mirst un to vietā nostājas vai nu valsts un pašvaldību finansēti bezmaksas propagandas mediji, vai arī lēta, dzeltena žurnālistika, kas cer ar lielām tirāžām vismaz piesaistīt reklāmdevējus, ja pircēju vairs nav.  Amerikāņu Northwestern University mediju pētnieki ir analizējuši iespiestās preses iznīkšanu Katarā , laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam. Ja 2013. gadā vēl dienas avīzes lasīja 42% iedzīvotāju, tad 2019. gadā arābu valstīs dienas avīzes izmantoja vairs tikai 16% iedzīvotāju. Tagad 68% meklē ziņas internetā un 60% mediju vietā lieto sociālos medijus. Tikai 8-15% ir gatavi maksāt žurnālistiem par viņu darbu.

Situācija ir ļoti līdzīga arī Latvijā. Taču vecajās Eiropas valstīs, ar senām žurnālistikas tradīcijām, šāda samežģīta aina nav aktuāla. Tur eksistē mediji, kuros žurnālistiem samaksā naudu arī par darbu pircēji. Ne tikai reklāmdevēji. Turpretī trūcīgajās un mediju jomā vāji pieredzējušajās valstīs, maksas medijus izkonkurē valsts un pašvaldību kontrolētie bezmaksas propagandas mediji. To mērķis ir maksimāli liela izplatība, nevis augsta satura kvalitāte. Šādā veidā bezmaksas mediju patērētāji kļūst par slikti informētiem ļaudīm.

Propagandas buldozers

Jāatzīst, ka Padomju savienības laiks ir pieradinājis lielu mūsu auditorijas daļu pie propagandas medijiem. Toreiz par tiem bija jāmaksā, taču tagad tos piedāvā bez maksas. Rodas iespaids, ka nejēdzīgās mediju politikas dēļ arī pie mums drīz parādīsies valsts mediji. Jo pašvaldību mediji taču mums jau ir un tie jau paguvuši veiksmīgi iznīcināt reģionālās avīzes.

Kāpēc gan Kultūras ministram vai Kaimiņam (piemēram!) neiedomāties izdot valsts avīzi? Kultūras avīžu un žurnālu mums taču vairs nav. Literatūra un Māksla jau sen kapos un arhīvā, taču kāds enerģisks  diletants mediju jomā ar lielām ambīcijām politikā to ņems un norealizēs. Tad mums būs tāpat kā Sīrijā al-Thawra (Revolūcija) vai al-Ahram (Piramīdas) Ēģiptē. Proti – esošajām režīmam lojāli izdevumi, kas slavinās pastāvošos varu un pamazām kļūs ļoti iecienīti, jo tiks izplatīti bez maksas. Jūs teiksiet, ka režīms pie mums mainās?  Jā, viena ietekmes grupa nomaina otru, taču tas netraucēs nomainīt “nevajadzīgos“ žurnālistus pret „noderīgajiem idiotiem“, ja esošajai ietekmes elitei tā vajadzēs.

Brīdī, kad valsts vara – centrālās vai pašvaldību līmeņa zonās, sāk izdot savus propagandas medijus ar mūsu nodokļu naudu, zūd kvalitatīvu mediju eksistences iespēja. Automātiski pazūd kritiskā domāšana mediju slejās un rokošā žurnālistika. Pazūd klasiskā iespēja finansēt medijus ar abonēšanas un reklāmdevēju līdzekļiem.  Šo ainu šodien var labi novērot, piemēram, Beirutā. Tur dienas avīzes mist strauji : Al-Safir (Vēstnieks), al-Anwar (Gaisma), al – Mustaqbal (Nākotne) bankrotēja cita aiz citas divu gadu laikā. Pašlaik uz nāves robežas atrodas vecāka valsts rīta avīze al – Nahar (Diena), jo nespēj samaksāt līdzstrādnieku algas.

Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir paspilgtinājusi procesus, kas jau bija sākušies.

Arābu pasaules divas liekākās avīzes al-Sharq al -Awsat (Tuvējie Austrumi) un al-Hayat (Dzīve) izdzīvo  pateicoties konkrētiem privātpersonu naudas iešļircinājumiem.  Šajā gadījumā tas ir saudiešu princis. Šādu – ietekmes grupu vai privātpersonu apzināti finansētu avīžu skaits tur turpina pieaugt. Piemēram, Kataras nauda tur pie dzīvības palestīniešu al-Quds al -Arabi (Arābu Jeruzāleme) un 2014. gadā dibināto propagandas laikrakstu al-Arabi al-Jadid (Jaunais Arābs). Šai avīzei ir lieli plāni un lielas ambīcijas, taču par neatkarīgām vai bezkaislīgām tas nosaukt nevar.

Sociālo mediju uzliesmojums

Bezmaksas satelītu televīzija un ietekmeļi sociālajos medijos ir pārņēmuši informatīvās telpas grožus. Tātad – mums piedāvā tikai un vienīgi  bezmaksas medijus. Naivi iedomāties, ka bezmaksas mediji var aizstāt agrākos maksas mediju ar līdzvērtīgu saturu. Nē, tas nav iespējams. Stockmans nav Čiekurkalna tirgus un bezmaksas prece nekad nebūs kvalitatīvs, pārbaudīts un drošs ziņu avots.   Tas nozīmē, ka koronas epidēmija ir ne tikai ietekmējusi mūsu dzīves veidu, bet arī informācijas avotus. Pandēmija ir pabeigusi tīmekļa žurnālistikas uzbrukumu papīra medijiem un mēs pamazām pārvēršamies par visvairāk izklaidētajiem skatītājiem. Ļoti ērtiem manipulāciju praviešiem, mahināciju cepējiem un sazvērestības teoriju darinātājiem.

Savādi, ka mēs zinām un saprotam, ka valstij vajag, piemēram, veselības aprūpes loģiku un politiku. To mēs finansējam un uzskatām par svarīgu esam. Taču valsts iedzīvotāju informēšanas politika joprojām daudziem ir svešvārds.

Savādi, ka tā tas ir un tā tas turpinās un mūsu valsts soļo Beirutas, Ungārijas vai Kataras propagandas mediju virzienā.

 

2 comments

  1. Internetā es redzu daudzus virsrakstus, kurus labprāt atvērtu un palasītu. Taču bieži vien tad ir jāabonē. Es taču nevaru atļauties abonēt desmitiem laikrakstu, kurus tāpat nelasīšu katru dienu. Kāpēc nevar ‘nopirkt’ tikai vienu rakstu? Un vispār – godīgi abonēju SvD, bet Harisona Stokholmas detektīvpastāsti man tāpat jāpērk atsevišķi. Noskaitos un paliku nelasījusi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s