Kā nacionālisms izrēķinās ar liberāļiem – Alfreda Dreifusa lieta turpinās šodien. Īste un neīstie spiegi.

Speciāli TVNET

Šogad aprit 125 gadi kopš franču virsnieka Alfreda Deifusa skandāla. Viņu oficiāli notiesāja par spiegošanu un dzimtenes nodevību. Tas tika paveikts skaļi, publiski demonstrējot sašutumu visos līmeņos. Spiegi vienmēr visus ir interesējuši arī bez pierādījumiem. Ja gribam kādu apmelot, kompromitēt un saspārdīt publiskajā telpā, tad nosaucam šo cilvēku par spiegu un viss. Īstie spiegi mēdz būt neuzkrītoši un grūti pamanāmi, tāpēc visbiežāk viņus neviens pat nepamana, neievēro un reti atmasko. Taču neīstie „spiegi“ uzreiz krīt acīs. Tie ir cilvēki, kas vienkārši nepatīk un viss. Tāds bija arī virsnieks Alfreds Dreifuss. Šī Francijas ģenerālštāba kapteiņa, artilērijas virsnieka galvenā kļūda bija viņa tautība – ebrejs. Tā kā nekādu citu vainu šim cilvēkam nevarēja atrast, tika piemeklēts “spiega grēks“. Vēlāk (pēc soda izciešanas) 1906.gadā noskaidrojās, ka Dreifuss apvainots nepamatoti un lieta pret viņu safabricēta. Taču, kuru vairs interesē publiski sapļaukāts cilvēks, ja publiskais pēriens jau noticis un visi ir apmierināti? Domāju, ka šī lieta ir ļoti interesanta, jo līdzīgi procesi notiek un turpinās arī šodien. Tepat pie mums atkal sāk atdzimt kategoriska attieksme pret citādi domājošiem cilvēkiem, pūlim pieprasot ar tiem izrēķināties. No jauna parādās spēcīgi neonacionālisma un antisemītisma strāvojumi un mēs sākam legāli neciest cilvēkus viņu izskata, tautības, publikāciju vai uzvedības dēļ. Tiek devalvēta patiesība, taisnīgums aizspriedumu un nepatiesību vārdā, kūdot pret liberālo demokrātiju kā modernā laika „ļaunumu“. Tas nav labi, jo var slikti beigties. Par šo ir jārunā skaļāk nekā tas darīts līdz šim.

Spārdīšanas rituāls pirms patiesības noskaidrošanas

Pazemošanas un izsmiešanas tradīcijas visur ir apmēram vienādas. Tās ir teatrālas un pompozas pozas un nežēlīgi sadisma mehānismi. Šajā gadījumā viss sākās militārās augstskolas kazarmu pagalmā Parīzē. Tika izveidots speciālais „ soda gaitenis“ no karavīriem, kas šī mērķa dēļ tika izsaukti uz galvaspilsētu virsnieka Dreifusa publiskai eksekūcijai. Aiz skolas žoga pūlis kliedza lozungus: „nodevējs“, „maita“, „riebeklis“ un kāds virsnieks norāva no Dreifusa mundiera pogas un apbalvojumus. Kolēģi virsnieki skandēja tekstus: „Pamēģini tagad pateikt, ka esi nevainīgs!“, „nodevējs“, „Jūda!“ Pēc tam kāds cits publiski salauza viņa zobenu. Tātad nesimpātiskās personās iznīcināšana sākas klusi ar koridora sarunām, bet publiskajā telpā izvēršas tieši tāpat kā klasiskas grieķu traģēdijā: ar zalvēm kauna staba manifestācijai. Pēc tam upuri nosūtīja pilnai soda izciešanai uz Velna salu Dienvidamerikā, Franču Gvijānā. Alfreds tur pavadīja piecus gadus.  Par ko?

Viņu apsūdzēja par to, ka virsnieks it kā esot nodevis militārus noslēpumus Francijas ienaidniekam Vācijai. Kā spiegs tika atklāts? Kāds franču izlūks Vācijas vēstniecības papīrgrozā bija atradis sarakstu ar kara noslēpumiem, kuru „kāds“ vēlējās vāciešiem pārdot. Kā šis saraksts saistīts ar Alfredu Dreifusu? Tika nospriests, ka kompromitējošā teksta rokraksts varētu būt līdzīgs Dreifusa pieraksta stilam. Tas arī viss. Zinātniski nekas netika analizēts vai pierādīts. Tā likās un viss. Viņu apsūdzēja, strauji notiesāja kara tiesā kā vainīgu un nevienu neinteresēja nedz motīvs nedz pierādījumi. Dreifuss bija ebrejs un tāpēc lieliski derēja nelojāla nodevēja lomai.

Liberālisma un demokrātijas apkarošana

Naids pret liberālismu un demokrātiju ir periodiski aktualizējies cikliski, kopš 19.gadsimta beigām. Tas uzplaukst, „apdedzina spārnus“, nobeidzas un atkal augšāmceļas no jauna. Gadsimtu mija bija gan mākslas un kultūras uzplaukuma laiks (la belle époque, the gilded age), bet arī ekonomisko krīžu laiks. Franču revolūcijas un apgaismības strāvojumus tobrīd izsmēja un apkaroja radikāli konservatīvie intelektuāļi, tādi kā Moris Bares (Maurice Barrès) un Čarls Muras (Charles Maurras). Viņiem šķita, ka Francija (kā nacionāla valsts) esot uz sabrukuma robežas, jo bija zaudēts karš pret prūšiem un okupētas divas provinces: Elzasa un Lotringa. Iedzīvotāji tobrīd pameta laukus, pilsētas auga un piedāvāja sekularizāciju, samazinājās dzimstība un vienai daļai viedokļu noteicēju likās, ka līdzdalība organizācijā Action françaiseir vienīgā izeja no situācijas. Idejas pamatā bija pārliecība, ka „kārtīgs nacionālisms“ un monarhijas atjaunošana var glābt Franciju. Latīņu kvartālā izvietojās arī nacionālistu studentu organizācija un viņi bija plaši pazīstami ar savu neiecietību pret visiem, kas domā un runā citādi. Uzbrukuma mērķi bija kreisie, sociālisti un cita veida radikāļi, kas Leona Blūma (Lèon Blum) vadībā uzdrošinājās runāt pretī. Blūmu nacionāļi vajāja īpaši enerģiski ne tikai tāpēc, ka viņš bija cienīgs pretinieks, bet arī ebrejs. Čarlzs Muras necieta demokrātiju, kas pēc viņa domām bija nepieņemama iekārta, jo sagrāva kristiešu vienotību un ieviesa nevajadzīgo cilvēktiesību aizsardzību. Interesanti, ka kā demokrātijas nīdējs viņš beidzot varēja īstenot savas idejas brīdī, kad Hitlers bija okupējis Franciju. Pēc Muras viņš tika ieslodzīts cietumā un pavadīja tur laiku līdz mūža beigām. Taču gadsimtu mijā tādi kā Muras vadīja uzbrukumus liberālismam un demokrātijai, nosodot cilvēku tiesības būt brīviem un nodarboties ar biznesu,  torpedējot idejas par valsts robežu mūru un muitu likvidēšanu. Liberālisms un individuālisms toreiz skaitījās lamu vārdi.

Politiskais nacionālisms kā reliģiska sekta

Tieši tāpat kā ticīgo kopai, arī nacionālismam mēdz būt problēmas vairākos virzienos. Ja reiz vienas nācijas (vai vienas ticības) cilvēki ir labi tikai tāpēc, ka pieder šai kastai, tad kāpēc arī šādu ideālu cilvēku grupā parādās noziedznieki, izspiedēji, zagļi, blēži un krāpnieki. Vienīgais izskaidrojums šādām „novirzēm“ mēdz būt – nodevēji un ārpuses kaitīgā ietekme. Tātad – paši esam labi, bet mums traucē svešie un nepiederošie, kuri jāsoda un jālikvidē. Jo vainīgie ir tikai viņi. Mēs ne. Ja vaina netiks novelta uz „svešajiem“ un „ārzemniekiem“, tad tauta (kā vienots ķermenis/tēls) vairs neturēsies kopā un sadrups gabalos. Viens no šādiem piemēriem tobrīd bija Francijā asimilēto ebreju kopas apkarošana. Šie turīgie advokāti, uzņēmēji un virsnieki bija lielisks „nodevēju“ bariņš. Viņi ir svešinieki, taču tiem izdevies izskatīties gandrīz tāpat kā pamattautai un netraucēti izturēties kā kārtīgiem francūžiem vai vāciešiem. Tobrīd nacionālisma un antisemītisma drudzis bija pārņēmis praktiski visus Francijas iedzīvotāju līmeņus un Dreifusam nebija nekādas iespējas cerēt, ka viņa lieta tiks izmeklēta. Viņš bija sliktais un viss. Arī tad, kad virsnieks, kurš panāca Dreifusa sodīšanu, saprata savu kļūdu, nekas nemainījās. Samērā ātri kļuva zināms, kurš ir īstais spiegs. Tas bija kāds neuzkrītošs armijas majors. Taču Dreifusa sodīšana norisinājās tālāk. Tika fabricēti, viltoti jauni „pierādījumi“ un faktiskā patiesība nevienu neinteresēja. Tie, kas palīdzēja Dreifusam (viņu aizstāvot) paši nokļuva cietumā. Kāpēc tad nacionālistiem tomēr neizdevās ieslēgt Dreifusu važās līdz mūža beigām? Tāpēc, ka viņu sāka aizstāvēt pazīstamais franču rakstnieks Emīls Zola (Émile Zola). 1898. gada janvārī, četru gadus pēc Dreifusa apcietināšanas, viņš publicēja atklātu vēstuli, kas bija adresēta Francijas prezidentam un avīzei L’Aurore. Viņš paziņoja, ka Dreifuss ir apmelots. Par to melotāji viņu pašu centās notiesāt ar cietumsodu par  „meļu apmelošanu“. Taču tas neizdevās. Ir vajadzīgi drosmīgi mākslinieki un intelektuāļi, lai apturētu linčojošu baru, kas gatavs spēlēties ar svešu cilvēku likteņiem un asinīm. Zolā avīžraksta iespaidā (Es apsūdzu jeb ”J’accuse”)turpinās diskusijas starp kultūrradikāļiem un reakcionārajiem nacionālistiem joprojām. Tas, protams, labi.

Alfreda Dreifusa aresta vieta tropu Gulāgā šodien. Šādās „cietuma kamerās“ gāja bojā ap 70 000 ieslodzīto cilvēku.

 

 

 

 

 

Kas notika tālāk ar pašu Dreifusu

Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma vietas 1908.gadā, formāli amnestēja un viņš trupināja darbu armijā, piedaloties arī pirmā pasaules kara cīņās. Tika apbalvots ar Goda leģiona ordeni 1918. gadā par varonību cīņās pie Verdenas.

Vai sodīja viņa apmelotājus? Nē.

Moris Bares un Čarlzs Muras ieguva vietas Francijas Akadēmijā un pēc tam atbalstīja Višī okupācijas režīmu. Moris Bares pat pamanījās kompromitēt rakstnieku Emilu Zolā, cenšoties „atmaskot viņa neglīto pagātni“. Zolā tēvs esot ieceļojis no Venēcijas un tas, protams, ir briesmīgi un neciešami neglīti. Tikai šāds „nepareizs rakstnieks“ esot spējīgs aizstāvēt vajātu ebreju virsnieku. Muras vēlējas aizliegt ebrejiem ieņemt amatus Francijā un novērst liberālisma, individuālisma uzplaukumu un attīstību savā dzimtenē. Viņam bija četri galvenie ienaidnieki, kas jāiznīcina: ebreji, protestanti, brīvmūrnieki un ārzemnieki. Viņa cīņa aprāvās 50. gados, bet šodien to turpina partijas „Nacionālā fronte“ līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Marina Lepena. 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās pirmajā kārtā viņa ar 34% balsu atpalika no pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona (66%).

Neraugoties uz to, ka meļus un apmelotājus neviens nesodīja, Dreifusa lieta turpina magnetizēt māksliniekus. Lieliska bija Romana Polaņska (Roman Polanski) filma „Es apsūdzu“, kas veidota izmantojot Roberta Harisa (Robert Harris) romāna „Virsnieks un spiegs“ (An officer and a spy) materiālus. Tā ieguva žūrijas galveno balvu pērnā gada Venēcijas kinofestivālā.

Šķiet, ka „Dreifusa skandāls“ tomēr ir kas vairāk par viena cilvēka traģēdiju pūļa vajāšanas apstākļos. Tas raksturo mūsu laiku, kurā mēs turpinām aizstāvēt meļus un apmelotājus, ja viņu idejas kalpo dižai idejai. Pieciešam faktu devalvāciju, patiesības slēpšanu, ja vairākumam tā vajag. Esam gatavi upurēt cilvēkus, kas neko sliktu nav nodarījuši, taču nepatīk un viss. Negribam liberālo demokrātiju, jo tad nebūs iespējams izrēķināties ar tiem, kas nepatīk un runā pretī.

Tāpēc esam tur kur esam – krustcelēs, jo pūļa naids pret Dreifusu nebeidzās līdz ar 1908.gadu, kad netaisnīgi sodītais virsnieks beidzot atgriežas atpakaļ Parīzē no tropu Gulāga. Viņu tobrīd attaisnoja, apbalvoja un šai pasakai varētu būs labas beigas. Diemžēl tā nenotika. Otrā pasaules kara laikā Alfreda Dreifusa mazbērnus okupētājā Parīzē notvēra vācieši. Pusaudžus nekavējoties nosūtīja uz koncentrācijas nometni Aušvicā, Polijā, kur bojā gāja Alfreda mazmeita Madeleine.

Vienas ģimenes ceļš no nepelnīta soda Velna salā, tropu Gulāgā (Franču Gvijānā) līdz kapam Birkenavas – Aušvicas koncentrācijas nometnei Polijā ir ciešanu pilns un attiecas uz mums visiem. To nedrīkst atkārtot nekādas idejas vārdā.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Ziemassvētku mistērijas ekoloģiskais vēstījums jeb kurš tika sakompromitēts?

 

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu kuluāru diskusijas par to, vai raksts par latviešu un ukraiņu nacionālistu draudzēšanos ir vai nav atbilstošs labas žurnālistikas praksei, turpina smelgt publiskajā telpā. Kā jau duelī pieņemts, tiek šauts virsū pretiniekam ar kategoriskiem lādiņiem. Pirmie apgalvo, ka  „aita visur ir aita“, bet otri ir pārliecināti, ka šis ir „Trojas zirgs, kas izliekas par sargsuni”. Protams, ka abiem grupējumiem ir sev svarīgas lietas un tās tiek izbīdītas pirmajā plānā, pagrūžot zem tepiķa informatīvos gružus, kurus var noliegt un noslēpt, ja ir nepieciešamība. Ir pienācis laiks, kad katrs drīkst sevi uzskatīt par „neatkarīgo žurnālistu“, ja pastāv iespēja publicēties. Tāpēc arī vēstījumi iznāk dažādi neatkarīgi. Taču, kā paliek ar rezultātu? Vai tas vispār ir svarīgs? Taču sāksim ar svētkiem, kas noslēgsies pusnaktī.

Kas ir svarīgāks – dievs vai klimats?

Nav noslēpums, ka lielai kristiešu daļai nepatīk Grēta Tunberga un visa „jezga“ ap klimata krīzi. Garīgā dzīve kopā ar dievu viņiem ir svarīgāks „topiks“. Taču, vai Ziemassvētku vēstījums pieļauj gara un matērijas nošķiršanu?

Esam pieraduši pie maģiskā Jēzusbērniņa piedzimšanas kadra stallī vai kūtī. Silītē un pieticībā dusošais mazulis, kuru laidusi pasaulē parasta ebreju sieviete, kļūst par dieva reinkarnāciju. Vai šo pieņēmumu ir viegli akceptēt? Nē, nav viegli. Jo šis akts izsit pamatu duālismam, pie kura visi esam pieraduši. Ir taču pieņemts, ka starp garīgo, dievišķo sfēru un pasaulīgo, materiālo jomu eksistē robeža. Turklāt pirmā joma ir gaiša, cēla, bet otrā – nicināma un neglīta. Vārdu sakot – viss, ko pieprasa matērija un miesa ir jāsavalda un jāapspiež. Derīgs ir tikai garīgums. Taču ja palūkojamies dziļāk – inkarnācijas ideja padara šo „labā-sliktā“ sadalījumu neiespējamu. Ja reiz radītājs pats kļūst par cilvēku, tad dievs pats ir kļuvis par savas radīšanas produktu, tad nevajadzētu pastāvēt antagonismam starp radītāju un radīto. Tāpēc nevajadzētu mest matēriju gružu kastē, jo iespējams, ka matērija ir kas vairāk par „parasto ļaunumu“.

Protams, ka kristiešu tradīcijas lielā mērā sakņojas jūdaisma pieņēmumos un bez šī konteksta nav saprotamas svēto tekstu pamācības. Tā Pirmajā Mozus grāmatā mēs izlasām, ka viss ko kristiešu dievs ir radījis ir “labs“ jeb „ļoti labs“ un tiek izveidots no nekā jeb no ex nihilo. Viņš necenšas iedibināt kārtību, kā to dara radītāji sensenajos mītos. Nē, viņš rada mūsu pasauli kā mīlestības dāvanu. Nav ienaidnieku, kas jāuzvar un noliedzēju, kas jāpārliecina. Ja reiz dievs augstu novērtē visu, ko ir radījis un pats kļūst par savas radītās pasaules sastāvdaļu, tad jebkāda varmācība pret šo pasauli var tik uzskatīta par varmācību pret dievu. Tātad pašreizējās klimata krīzes radītāji ir šo varmāku sarakstā. Klimata krīze, tādejādi, kļūst arī par ticīgo cilvēku svarīgu dienaskārtības jautājumu.

Kristīgo vidū šodien ir samērā daudz klimata krīzes noliedzēju. Lai gan aizvadītajos gados ir izdotas vairākas grāmatas, kas apskata klimata krīzi no teoloģiska rakursa, publika tās nav izlasījusi. To skaitā anglikāņa un bijušā arhibīskapa Rovana Viljamsa (Rowan Willams ”Christ the heart of creation” (2018), teologa Džona Krisavisa (John Chryssavgis ”Creation as sacrament” (2019), Petera Halldorfa  ”Därför sörjer jorden” (2019) u.c. Pēdējā darba autors konstatē, ka tieši ticīgo ļaužu aprindās ir visbiežāk sastopami klimata krīzes noliedzēji. Jo tie nepieņem materiālo pasauli un savu atbildību tās priekšā. Iespējams, ka ir pienācis pēdējais laiks ņemt par pilnu matēriju un saprast, ka globālā sasilšana nav nedz ciklisks akts, nedz dieva projekts, bet gan cilvēces bezatbildīgās rīcības rezultāts.

Kas ir svarīgāks – demokrātija vai  Breivīka nacionālais totalitārisms?

Viens no organizācijas Re:Baltica pēdējiem rakstiem par to, kā  Nacionālās Apvienības biedri ir meklējuši kontaktus ne tikai ar britu neonacistiem, bet arī ar Ukrainas galēji labējiem spēkiem, patiešām pārsteidza. Esmu daudz  rakstījusi par neonacistu kustībām un to izraisīto postu, redzējusi un analizējusi „balto āriešu“ demonstrācijas Ziemeļvalstīs. Ieskaitot norvēģu neonacista, ekstrēmista un „Latvijas apmeklētāja“ Andersa Breivīka masu slepkavības postu Oslo 2011. gada 22. jūlijā, kur viņa izraisītā sprādziena rezultātā pilsētas centrā bojā gāja astoņi cilvēki. Pēc tam Ūtoijas salā, jauniešu nometnē, viņš metodiski nošāva 69 norvēģu jauniešus un bērnus. Breivīks tika apsūdzēts kā masu slepkava, terorists un notiesāts uz 21 gadiem ieslodzījuma par to, ka savu neonacisma ideju dēļ apzināti iznīcināja cilvēkus, kurus uzskata par saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem.

Tātad, nacionālisma kustības nav statiskas. Tās var izvērsties virzienos, kas spēj apdraudēt ne tikai „svešos un bīstamos“, bet arī savējos – „nepareizi domājošos“ cilvēkus. Breivīks nošāva ne tikai imigrantu, bet arī savējo – norvēģu tautiešu bērnus. Viņam likās, ka sociāldemokrātisko jauniešu nometnē ir tikai viņa ideoloģiskie pretinieki un tos vajag iznīcināt tieši tāpat kā savus ienaidniekus apšāva Staļins. Tad nu Anderss apbruņojās ar automātisko ieroci, pārbrauca ar prāmi uz salu, aizgāja uz bērnu nometni un sāka šaut uz visiem, kas kustas. Bija vasaras vidus, bērni peldējās un sauļojās. Nošaut daudzus bija ļoti viegli. Pat pacilājoši, jo slepkavam austiņās nenogurstoši skanēja Clint Mansells “Lux Aeterna”, tāpēc bērnu šaušana vairāk atgādināja aizraujošu videospēli, nekā masu slepkavību gaišā dienas laikā. Kāpēc slepkava klausījās tieši šo mūziku? „Tāpēc, ka ienaidnieks visu laiku mūs aplenc. Visu laiku uzbrūk. Šādā stresā ir jābūt spēcīgākam par ienaidnieku un mūzika te palīdz pārvarēt bailes, nogurumu un nedrošību. Tā palīdz iznīcināt neliešus!” – atzinās šāvējs zviedru avīzei Aftonbladet. Pārliecība par to, ka ienaidnieks aplenc un ir agresīvs, ir raksturīga visām neonacisma kustībām šodien. Visās valstīs. Tāpēc, piemēram, putinisti Krievijā lieliski saprotas ar lepeniešiem Francijā, trampistiem ASV un mūsu pašu labēji konservatīvajiem spēkiem. Pret ko viņi cīnās? Kurš ir ienaidnieks? Tie esam mēs – liberāli demokrātiskā sabiedrība. Vai mēs to pieļausim? Protams, ka vairākums no mums to nevēlas. Tāpēc galējos nacionālistus demokrātiskas valstis uztver tieši tāpat kā teroristus, kuri ar varmācīgām metodēm tiecas pārņemt politiskās komandas valstī. No šī viedokļa ziņas par mūsu nacionālās kustības labējā flanga „draudzēšanos“ ar Ukrainas līdzīgas ideoloģijas grupējumiem nav patīkams fakts. Jo tieši tāpat kā kristieši nevēlas glābt matēriju klimata krīzēs apstākļos, arī mēs kā jaunas valsts pilsoņi nevēlamies saprast, ka uzspīlēts nacionālisms var novest pie „breivīkiem“, kas gatavojas būtiski pārkārtot mūsu sabiedrību, novedot to līdz „sava profila kalifāta” stāvoklim.

Tātad mums nav vajadzīga nedz klimata krīzes padziļināšanās (pašiem nedarot neko un paļaujoties uz dievu), nedz arī ekstrēmo nacionālistu draudzēšanās un rindu saliedēšana „pāri robežām“.

 

Otrā pasaules kara mīti un šodienas patiesības

Par „latviešiem kā nacistiem“ pierasts plaši izteikties ārzemju medijos, izmantojot pensionēto leģionāru marta gājienus Rīgā. Rādot vizuāli „cik neglīta ir bijusi pagātne“ Latvijā un cik nespējīgi mēs esam nokārtot ar to savas attiecības. Pirmajās ārzemju reportieru – ziņotāju rindās te mēdz būt Kremlim lojālie mediji, kas prot un spēj uzturēt mītu par Latviju kā neonacisma citadeli joprojām. Šis neverending story turpinās arī šodien, tāpēc  nepārsteidz, ka latviešu sabiedrība jutīgi un pārlieku emocionāli uztver jebkādu publikāciju par nacistu aktivitātēm Rīgā.

Tā kā Latvijas mediji un drošības policija mūs neinformē par šīm vietējo neonacistu aktivitātēm, tad visu varam uzzināt tikai no ārzemju medijiem. Aktuālajā gadījumā tas ir Re:Baltica publikācija, kurā uzzinām, ka Nacionālās Apvienības biedri sākuši draudzēties ar ukraiņu bokseri, politiķi, deputātu, „balto vadoni“ un Azovas bataljona šefu Andreju Biļecki, nesmādējot viņa militāro ukraiņu patriotu grupējumu. Ir zināms, ka Biļeckis ir sodīts par iesaistīšanos žurnālista Sergeja Koļesņika nogalināšanā Harkovas centrā 2011. gadā, deklarē nenacistiskus uzskatus, lielā mērā vada kara darbību Austrumukrainas okupētajā zonā un Krievija viņu iekļāvusi savā melnajā sarakstā.  Biļecka ticība un viņa organizācijas ideoloģija ir tipiska neonacistiem un šajā jomā nav nedz pārsteidzoša nedz ārkārtēja. Nenormāli ir tas, ka šāds cilvēks var būt ievēlēts parlamentā un spēj legāli ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šāda notikumu attīstība nebūtu vēlama pie mums. Tāpēc, protams, nepatīkami, ka mūsu NA politiķi tiecas publiski draudzēties ar Azovas kustības pārstāvjiem. Aprakstītās aktivitātes vairāk atgādina nepiesardzīgas bērnu spēles ar uguni, nevis ciešas sadarbības projektus, kādus varam šodien novērot, piemēram, Zviedrijā, kur labējie nacionālisti piedāvāvēlēšanās deputātu kandidātu vietas atklātiem neonacistiem. Veido ciešas pārrobežu darījumu saites nenacionālo kustību starpā. Piemēram, tādas kā Vladimira Putina finansējums LePenasorganizācijai un vēlēšanu kampaņai. Nepārliecina arī konspirācijas teorija ap ģenerāli Pēteri Radziņu un viņa vārdā nosaukto biedrību, radot iespaidu, ka ģenerālis (darbojies Ukrainā un Latvijā) savulaik izveidojis bīstamu „Starpjūru konfederācijas“ ideju, kas turpina kā shēma arī šodien spārnot daudzus. Ieskaitot tos pašus azoviešus, kas šo domu esot attīstījuši tālāk un „tās gaismā“ sākšoties Eiropas atbrīvošana no migrantiem, liberāļiem un kosmopolītiem.

Domāju, ka ir labi un pareizi publiskot mūsu politiķu draudzēšanos ar bīstamām personām. Kaut vai tāpēc, ka cilvēki, ar kuriem draudzējamies, raksturo mūs pašus. Taču konkrētajā gadījumā atklātais vairāk atgādina problēmas „pievilkšanu aiz matiem“, cenšoties savienot Krievijas karā nomocītās Ukrainas ekstrēmu grupējumu fragmentārus kontaktus ar Latvijas labēji konservatīvo spēku personālijām, panākot kompromitējošo efektu politiskajā arēnā.

Diemžēl galvenais jautājums paliek neatbildēts, t. i. –  kurš galu galā tika sakompromitēts? Pirmie, otrie, vai valstis kā tādas?

Es neuzdošu retorisko jautājumu par to, kam tas bija izdevīgi un kurš no tā „uzvārījās“. Žurnālistikai vienmēr jāpaceļ smagas problēmas arī tad, ja „kādam“ atmaskojumi ir izdevīgi. Taču viena lieta tomēr skaidra – satura substances kolēģiem bija par maz, lai izgaismotu melno kaķi melnā spainī pagrabā.

Žurkas noķeršana jeb nepatīkamais laiks, kurā dzīvojam

 

Speciāli  TVNet

Ziņa par to, ka Ventspils šefs un oligarhs Aivars Lembergs iekļauts Magņitska sarakstā, mani nepārsteidza. Negaidīta bija vairāku publisko personu –  Latvijas pielīdēju un iztapoņu reakcija uz notiekošo „padomju stilā“. Proti, tēlojot, ka viņi neko nesaprot, kas ir „Magņitska saraksts“, neaptver, kāpēc Ventspils oligarhs un ZZS reālais ideoloģiskais vadītājs tur nokļuvis, un nezina, ko tas nozīmē Latvijai un mums visiem kopumā. Tas nozīmē, ka viņiem bail. Spoks var vēl atgriezties un uzsist ar lineālu pa nagiem. Bailes šādos gadījumos mirst pēdējās.

Viņpus okeānam ASV prezidents Donalds Tramps turpināja publiskus uzbrukumus meitenei, kas ir viņa mazmeitiņas vecumā, taču jau izraudzīta par amerikāņu laikraksta “Time” gada cilvēku. Skaudība ir saprotama lieta, taču nav piedodams, ka sirms kungs apsaukā mazu meiteni, kuras politisko orientāciju neakceptē, un spēj diskutēt vienīgi publiska izsmiekla formā.

Mēs šodien dzīvojam nepatīkamā laikā. Brīdī, kad pagrūti aizvākt no varas svirām necienīgus un nepiemērotus cilvēkus.

Postsovjetistu aiziešana

Latvijas sabiedrība diemžēl nav atbrīvojusies no padomjlaika iedibinātajām naudas un draudzības korupcijas saitēm – amatus un labus darbus joprojām saņemot caur pazīšanās saitēm, bet publiskajā telpā siro „domubiedru grupas“, kas bīda savējos un atspārda „draudzei nepiederīgos“. Šāds stāvoklis nav akceptējams, un to nevar uzskatīt par normālu publisko vidi demokrātiskā valstī.

Brīvā un atvērtā demokrātijā drīkst dzīvot, paust viedokli un tikt cienīti visi. Ieskaitot tos, kas nepieder partijām, draudzēm, sektām basketbola komandām, koriem vai oligarha galmiem. Man šķiet, ka par šo tēmu mūsu publiskajā diskursā vajadzētu runāt daudz plašāk un vairāk, nekā tas tiek darīts līdz šim. Jo liela sabiedrības daļa netic vai nav piedzīvojusi patiesi brīvu garīgo vidi un redzējusi savām acīm savstarpēji labvēlīgu sabiedrību, kurā noteicošais ir personas cilvēciskās īpašības, spējas un prasmes, nevis piederēšana vienai vai otrai ietekmes grupai.

Uzskatu, ka lielas sabiedrības daļas pārliecība, ka visas publiskās telpas ir mafijas grupu kaujas lauki, ka vienmēr „kāds kādam kalpo“ un „pasūta mūziku“, ir izskaidrojums, kāpēc salīdzinoši daudz ļaužu šodien nesaprot „Puzes barona“ ietekmes ierobežošanas fakta svarīgumu. Gandrīz visi saprot, ka „viņš sazagās“ un tāpēc kļuva bagāts (nevis bagāts kļuva ar savu radīto Ikea vai Nokia), taču neizprot lielo melu un lielās zagšanas noziedzības sastāvu. Nespēj salikt kopā „puzli“ par to, kā ietekmīgas, varas un administratīvajā darbā strādājošas personas pieprasa kukuļus. Kā tās iekārto pašas sevi uzņēmumu un valžu siltajos (labi apmaksātajos) sēdekļos un maksā līdējiem „stipendijas“, lai nodrošinātu savās rokās mafijas bosam atbilstošās sviras, kas palīdz saglabāt sev vēlēta amata privilēģijas. Apstāklis, ka mūsu cilvēki netic godīgai, atklātai un taisnīgai sabiedrībai, ir traģisks konstatējums.

Aivara Lemberga non-stop tiesāšanās Latvijā šo skumjo stīgu paspilgtināja un turpināja gandēt publiskās domas ticību taisnīgumam un tiesām mūsu valstī.

Vairums no mums nogura no šī ieilgušā „tiesas cirka“ uz kuras sekvencēm apsūdzētais „uzvārījās“. Labi saprotot, ka civilizētā valstī neviens noziedznieks nevarētu tik bravūrīgi un ciniski dragāt tiesvedības normas, torpedēt izmeklēšanas procesu. To var izdarīt tikai atpalikušā jeb neattīstītā valstī, kur „liek aiz restēm“ pensionāru par maizes kukuļa nozagšanu, bet nevar notiesāt atstādinātu domes priekšsēdētāju papagaiļa kostīmā.

Proti, Lemberga noziegumu izskatīšanas procesa novilcināšana bija ilgstošs un smags pārbaudījums mums visiem un zināmā mērā arī ciešanas visai mūsu sabiedrībai kopumā. Paldies amerikāņiem, ka šis murgs beidzot ir noslēdzies. Konti nobloķēti, Ventspils vadību uzņēmušies Lembergam lojāli cilvēki, bet gaviļnieka sieva FB jau sūdzas par naudas trūkumu. Nav izslēgts, ka bloķētais oligarhs turpinās publiski „mētāties ar viediem atklājumiem” (kā tas tika praktizēts līdz šim), draudēt un pātagot savu troļļu armiju uzbrukumiem sava viedokļa pretiniekiem. Taču kauja ir zaudēta. Nav izslēgts, ka būs jāslēdz pāris mediju, kurus uzturēja Magņitskim nozagtā nauda un mūsu publiskā telpa lēnām attīrīsies no informatīvajiem sārņiem.(1)

Atbrīvojoties no indes taustekļiem politiskajā un sociālajā telpā.

Tagad iznāk, ka mēs varētu lūgt amerikāņus sakārtot arī bērnudārzu skaitu Rīgā, palūgt viņus izmeklēt Rīgas Satiksmes ieņēmumu (iespējamo!) pludināšanu uz partijas Saskaņas kontiem un atrisināt ielīgušo Latvijas veselības aprūpes sistēmas krīzi. Paši to izdarīt nevaram, jo tur saduras mūsu ietekmes grupu intereses.

Visvairāk žēl, protams, Ventspili. Bijušajam pašvaldības monarham pietuvinātie, kas tagad esot pārņēmuši pilsētas vadību, neko izšķirošu paveikt nespēs. Ostas situācija nav apskaužama, ventspilnieku izredzes ieskaitot. Vajadzētu jaunas vēlēšanas. Iespējams, ka Rīgas „post – ušakova krīze”, Ventspils zemestrīce, Dundagas pašvaldības plaši izskanējusī „neglītā izdarīšanās“ ar Kolku u.c. procesi rada priekšnosacījumus jaunām pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Iespējams, ka tur ir ko likt amatos kritizēto amatpersonu vietā.

Žurkas noķeršana

Krievijas prezidents Vladimirs Putins savos memuāros vairākkārt ir atsaucies uz hrestomātisku notikumu viņa bērnībā Ļeņingradā. Toreiz esot izdevies noķert negantu žurku, to iedzenot stūrī. Taču pēc tam dzīvnieks meties uzbrukumā pašam vajātājam. No tā viņš guvis mācību, ka žurkas nevajag iedzīt bezizejā. Tās skarbi pretojas un kļūst īpaši bīstamas, ja izeju vairs nav.

Mūsu gadījumā ir darīšana ar līdzīgu situāciju. Naivi iedomāties, ka apsūdzētais atvainosies un palūgs Ārlietu ministram vīzu emigrācijai uz Ziemeļkoreju, Krieviju vai Ķīnu. Izskatās, ka turpināsies roku mētāšana, spalvas lidos pa gaisu un mediji tiks piestūķēti ar izdomātiem stāstiem par „politisku vajāšanu“ un „ASV iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās” (lai gan amerikāņus var kritizēt, ka viņi pārāk vēlu iejaucās Latvijas “iekšējās lietās”, to vajadzēja izdarīt jau 1945. gadā, tad Latvija tagad nebūtu viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm ar lielu postpadomju oligarhu ietekmi ekonomikā un politikā, ar to apdraudot ne tikai veselīgu politisku vidi Latvijā, bet arī  visus mūsu NATO sabiedrotos).

Šos pantiņus par “amerikāņu iejaukšanos” nācās noklausīties auditorijā no krievu studentu puses. Prokremliskajiem  medijiem Aivars Lembergs skaitās cietējs, „labais puisis“, un skaidrs, ka vēl mazāk tur kāds zina, kas tas tāds Magņitskis un kāpēc eksistē viņa saraksts. Taču slazds ir aizcirties. Pieņemot, ka oligarhs ir izmantojis draugus un ģimenes locekļus, lai noslēptu naudu „matracī“, un mūža nogalē dzīvos zaļi, viņš tomēr vairs nevarēs tik brīvi manipulēt ar Latvijas publisko domu, amatiem, budžeta līdzekļiem. Viņam būs jānoiet no skatuves, jo uzvedums beidzot (!) ir beidzies.

Mafiju valsts noriets

Puzes oligarha notveršana „Magņitska saraksta slazdā“ ir ļoti simbolisks process arī daudz plašākā tvērumā. Tas norāda uz vairākiem problēmpunktiem mūsu brīvajā valstī.

Pirmais no tiem ir spiediena grupu izveidotie „astoņkāji“ jeb pašmāju mafijas. Latvijas areālā tie valda nekautrējoties, bravūrīgi un sprauni.  Bīda amatos savējos, dala naudu vienīgi pašniekiem. Tāpēc tagad palīgā jāsauc mūsu Rietumu sabiedrotie – „ārzemju sviras“, kas nostrādā ar slotas efektu ne tikai pret Aivara Lemberga naudu, bet arī pret viņa vadīto mafiju.  Acīmredzot bez sabiedroto palīdzīgās rokas joprojām  paši nespējam savas bandītbankas, laventus un lokālos neliešus „no publiskā pīrāga“ noraut nost. Te jānāk medniekam, kas nošauj vilku un atbrīvo Sarkangalvīti – mūsu valsti.

Taču „Lemberga mafija“ un viņa stipendiāti nav vienīgais ietekmes mafijas grupējums mūsu valstī, kas savtīgi izmanto varas sviras un valsts/pašvaldību līdzekļus savām vajadzībām un interesēm. Pašlaik pie divām būtiskām politiskās varas svirām mūsu valstī ir otra kareivīgā grupējuma jeb tā saucamo „sorosītu“ pārstāvji, kuru reakcija arī lielā mērā izskaidro, kāpēc Magņitska saraksta papildinājumi notiek tieši tagad. Ja šis rīcības akts ir publiskas uzslavas cienīga rīcība, tad liela daļa šā grupējuma aktivitāšu tomēr ir pelnījuši arī kritiku. Ir vēl arī citi grupējumi. Palieku pie pārliecības, ka neviena atvērta, demokrātiska valsts nav pelnījusi „ietekmes grupu“ saglabāšanu politikā un ekonomikā (pēc PSRS modeļa). Tā, kā tas turpinās šobrīd Latvijā. Par šo tēmu ir jārunā plašāk un pelēkie kardināli jānosauc vārdos un uzvārdos, negaidot, kamēr samaitāto paaudzi nomaina jaunā paaudze, kurai mafijas vairs nevajadzēs.

Vecpapa Trampa uzbrukumi Grētai

Tas, ka zviedru vides aktīviste Grēta nepatīk visu veidu diktatoriem, nav nekas jauns. Protams, šī nepatika lielā mērā saistīta ar vides jautājumu risināšanu attiecīgajās valstīs. Grētas rosinātā kritika traucē valdīt un iekasēt naudu mierīgi. Neļauj pabāzt „zem tepiķa“ reālas un bīstamas klimata krīzi izraisošas problēmas.

Kā tad viņi uzbrūk? Ir vairāki bieži izmantoti veidi, kā patriarhālās pasaules vīrieši mēdz “sagraut“ aktīvas sievietes, kas runā pretī viņu interesēm. Parasti sit ar tā saucamo seksa kārti, apgalvojot, ka sieviete ir aktīva un darbīga tāpēc, ka nav „saņēmusi labu seksu“. Šādi (nomainot būtisko ar nebūtisko) līdz šim ir izdevies nepamatoti pazemot daudzas politiski aktīvas sievietes. Šo metodi sauc par „grīdas uzlaušanu“. Kā tad Tramps cenšas „uzlauzt grīdu“ mazajai Grētai? Viņš apgalvo, ka meiteni interesē vides aizsardzības jautājumi tikai tāpēc, ka viņa ir savā raksturā agresīva. Ja būtu mierīgāka, tad daba un meži viņu neinteresētu. Vai tā ir? Protams, nav. Būtībā visi šie izteikumi nekādā mērā nav saistīti ar onkuļa Trampa bažām par Grētas raksturu, bet gan ir uzmanības novēršanas manevrs. Baltā nama administrācija ir nolēmusi izstāties no starptautiskās vienošanās vides aizsardzības jautājumos jeb no tā saucamā Parīzes līguma. Saprotams, ka visādi klimata aktīvisti šādā kontekstā ir apkarojami subjekti. Vēl košāks ir Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaro publiskais uzbrēciens Gretai, nosaucot viņu par „izlutinātu sīko“.  Viņš aktīvi cīnās pret jebkādu vides aktīvistu darbu, pat apvainojot aktieri di Kaprio aizvadītās vasaras Amazones mežu aizdedzināšanas iniciatīvās. Kā uz šiem uzbraucieniem reaģē Grēta? Mierīgi. Kā jau 2019. gada populārākā persona.

Latvijai un tās sabiedrotajiem  ir izdevies viens būtisks solis ceļā uz demokrātijas nostiprināšanu mūsu mazajā valstī – ierobežot vienas, konkrētas demokrātiju un sabiedroto interešu apdraudošas personas ietekmi. Diemžēl līdzīgas problēmas ir arī mūsu sabiedrotajiem ar viņu bēdīgi slaveno prezidentu, kas savu varu bieži neizmanto visu amerikāņu interesēs. Tomēr  patiesi brīvas  demokrātiskas iekārtas ir labas ar to, ka tautas pašas var lemt, kas būs to vadītāji. Neļaujot naudīgiem kungiem pievākt politisko varu savu privāto interešu aizstāvībai. Mēs arī varam attīrīt savu zemi no savtīgiem, alkatīgiem cilvēkiem, kuri raušas pie varas svirām. Ar vai bez amerikāņu līdzdalības, tas vairs nav svarīgi. Galvenais, ka šie procesi notiek un turpināsies.

(1) Magnitsky Act jeb „Magņitskim nozagtā nauda“ nozīmē līdzekļus, kas iegūti korupcijas ceļa. Tas ir simbolisks izteikums un nemaina lietas būtību. 

Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Ungāru dzemdēšanas propaganda kā nācijas glābšanas plāns. Vai šis puišu projekts darbojas?

Speciāli TVNET

Savādi, ka par demogrāfijas tēmu pie mums (tāpat kā Ungārijā) visaktīvāk runā un diskutē vīrieši. Viņi izsakās, sniedz priekšlikumus un izdomā risinājumus, aizmirstot, ka bērnus dzemdē tikai un vienīgi sievietes. Noklausoties mūsu Nacionālās Apvienības runas vīru vadlīnijas par „iedzīvotāju vairošanos veicinošām metodēm“, kā svarīgākās tiek izvirzītas: nauda un patriotisms. Turklāt vienmēr pārsteidz pārgudrība. Pamāca un plāno vīri, nerēķinoties ar sievietēm, kurām bērni būs vieglāk vai grūtāk jālaiž pasaulē, jābaro, jāaudzina, jāskolo (ar vai bez dzīvesbiedra).

Tagad izrādās, ka arī nauda šajā lietā nepalīdz, ja sievietēm nepajautā padomu pašām. Ungārijā ir izveidota īpaša – dzimstību veicināšanas sistēma, kas balstīta uz Orbana izveidoto daudzbērnu ģimeņu īpašo finansēšanas sistēmu. Taču rezultātus tā faktiski nedod. Ungāru sievietes tāpēc vairāk bērnu pasaulē nelaiž. Tieši pretēji. Pēc jauno pabalstu ieviešanas Ungārijā, šogad samazinājies jaundzimušo skaits, salīdzinājumā ar to pašu laika periodu 2018. gadā.

Izmiršanas biedēklis, kas maksā 4,8% kopprodukta

Fakts, ka jau 38. gadu pēc kārtas Ungārijas iedzīvotāju skaits samazinās, nav nekas patīkamais konstatējums. Kādreizējo 10,7 miljonu (1980. gadā) vietā, tagad valstī ir vairs tikai 9,7 miljoni iedzīvotāju. Viens no iedzīvotāju skaita sarukšanas iemesliem ir emigrācija uz turīgajām kaimiņvalstīm. Otrs ir ungāru sieviešu nevēlēšanās dzemdēt vairāk bērnu. Reālā situācija ir tāda, ka valstī jau sen nepietiek darba roku un tāpēc tiek importēti viesstrādnieki no Ukrainas, Serbijas, Indijas, Mongolijas un Vjetnamas.

Labēji konservatīvais nacionālists, postsovjetists Viktors Orbans ir dzīvojis Brežņeva valdīšanas laikā un tagad izlēmis apturēt „ungāru izmiršanu“ ar brežņeviskām metodēm. Proti – piespiest ar naudu ungārietes dzemdēt aktīvāk. Citādi valsti pārņems nelāgie imigranti, kas pēc viņa domām realizē „invāziju“ Eiropas virzienā. Viņam šķiet, ka „ļaunie melnie cilvēki“ tiecas nostāties krietno, balto kristiešu vietā. Lai pierādītu šo savu „patiesību“ viņš izmanto visādas konspirācijas teorijas, kuras kā šausmu filmas piesātinājušas ASV un Eiropas labējo ekstrēmistu propagandas lapas, draudot ar „lielo nomaiņu“un „balto pasaules“ sagraušanu. Tāpēc viņš maksās vairāk savām ungāru ģimenēm par bērnu čaklāku ražošanu un šim nolūkam tiek novirzīti 4,8% nacionālā kopprodukta. Tas nav maz. Vairāk nekā NATO prasa aizsardzībai.

Tātad dzīvesbiedriem, kas ir laulājušies, tiek izmaksāti apm. 35 000 eiro aizdevums (kas vēlāk var pārvērsties pabalstā), ja laulātie saražos vismaz trīs bērnus. Brīdī, kad piedzimst trešais bērns, valsts parādu noraksta un tas pārvēršas dāvanā. Daudzbērnu ģimenes var pieprasīt valsts pabalstu 9000 eiro apmērā, lai iegādātos septiņvietīgas automašīnas. Sievietes, kas dzemdē četrus vai vairāk bērnus, tiek atbrīvotas no nodokļu maksāšanas visu savu atlikušo mūžu.

Ungārijas valdošā partija Fidesz ar šo jūtas atrisinājusi „tautas izmiršanas“ jautājumu. Viņiem šķiet, ka efekts tiks panākts. Taču statistikas dati rāda pretējo. Laikā no 2019. gada janvāra līdz februārim Ungārijā ir piedzimuši 66.257 bērni, kas ir par 1.066 mazāk nekā pērn šajā laika periodā. Vienlaikus mirstības procents saglabājas pērnā gada līmenī un tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits turpina samazināties par -31,279 (2018. gadā tas bija -30,227). Vienīgais, ko var pamanīt, ir laulību skaita palielināšanās. Šogad Ungārijā slēdza laulību 52,079 pāri, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Bezbērnu nodoklis

Ar šo ungāri simboliski atgriežas pie Padomju Savienības laika demogrāfijas politikas loģikas – bezbērnu nodokļa cilvēkiem, kuriem nav bērnu. Tātad pie trīsbērnu mātēm kā „dzemdēšanas teicamniecēm“ un daudzbērnu mātēm kā varonēm. Aizvadītais partijas Fidesz kongress lieliski parāda šīs politikas autorus kā sēdētājus pirmajā rindā. Tie visi ir sirmot sākuši, labi paēduši ungāru politiķi un katoļu mācītājs, kuru galvenais jautājums ir sekojošs – kā panākt, lai ungāru sievietes čakli dzemdē vairāk bērnu. Ar šo bērnu laišana pasaulē kļūst par valsts un nevis ģimenes privāto lietu. Ja pāris, kas aizņemas naudu, pēkšņi šķir savu laulību, tad aizdevums jāatmaksā atpakaļ ar soda procentiem valstij.

Ar šo tiek izveidota brežņevismam līdzīga politiskā loģika – valstij vajadzīga „lielgabaļu gaļa“ un iedzīvotājiem tā jāsaražo. Tāpēc Viktora Orbana sabiedrotais un draugs Laslo Kovers nemaz nekautrējās no kongresa tribīnes pateikt skaidri un gaiši: „Cilvēki bez bērniem nav normāli un aizstāv nāvi“. Pēc viņa pārliecības bērnu laišana pasaulē ir patriotisma akts un jau sen vairs nav uzskatāma par dzīvesbiedru privātu lietu. Drīzāk par pienākumu pret valsti.

Demogrāfijas jautājums ir svarīgs. To nevar noliegt. Taču metodes, ar kuru palīdzību nacionālo apvienību politiķi cenšas šo problēmu atrisināt, nav akceptējamas.

Vispirms neiztur kritiku iedzīvotāju iebaidīšanas akcijas. Proti deklarētā sakāpinātā pārliecība par to, ka mūs „ielenc“ un „aplenc“ musulmaņu pasaule un „neticīgie“ visiem spēkiem tiecas „pārņemt pasaules kundzību“ ar feministu un liberālo spēku palīdzību. Tā ir demagoģija. Šie apgalvojumi neatbilst patiesībai un apzināti pārliek akcentus no būtiskā un nebūtisko. Neviens mūs neaplenc, vienīgi paši braucam projām uz labklājības valstīm, kurās var nopelnīt vairāk un dzīvot ērtāk, patīkamāk. Protams, ka varam meklēt vainīgo šīm norisēm. Valdību, politiķus, skaudro pagātni un vēl citus apstākļus, taču situāciju tas neatrisinās. Latvija tukšojas un citi nāks vietā. Nedomāju, ka palīdzēs reemigrācijas plāni (zemē nosviesta nauda) un histēriski – priecīga plaukšķināšana medijos par katru atpakaļ atbraukušo latviešu ģimeni un tautiešu lieliskajiem panākumiem ārzemēs. “Sprīdīši“ turpina un turpinās meklēt laimi citur. Tieši tāpat kā cilvēki no Pakistānas un Bangladešas turpinās meklēt laimi pie mums. Jo esam „dienesta ieeja“ pa ceļam pie turīgajām un vecajām ES valstīm.

Tātad neatrodamies „ienaidnieka aplenkumā“ (kā to mēģina iestāstīt Viktors Orbans) un mums nedraud iznīcība. Klaigājošie centieni iestāstīt ungāriem, ka „Briseles birokrāti“ veic apzinātu Eiropas iznīcināšanu, stimulējot migrācijas plūsmu un visa „posta sakne ir Šorošs“ ir vienkāršs un primitivizēts pārspīlējums ar mērķi iebaidīt neizglītotāko sabiedrības daļu. Viņam, tieši tāpat kā savulaik Brežņevam liekas, ka visvienkāršākais ir piespiest sievietes dzemdēt čaklāk, lai tādejādi sev nodrošinātu karotājus Afganistānā un citur.  Šo brežņevisko nostāju Orbans nekad nav slēpis. To skarbi deklarējot arī savā runā, pēc uzvaras vēlēšanās Ungārijā 2018. gadā.

Mātes varones, kas izglābs Eiropu?

Pēdējie statistikas dati rāda, ka 2017. gadā viszemākais dzimstības līmenis kontinentā ir bijis Maltā. Tur katrai sievietei caurmērā dzimst 1,2 bērni. Ungārijā šis rādītājs ir 1,5; Zviedrijā 1,7 un Francijā 1,9. Izskatās, ka eiropietes pagaidām nav pierunātas kļūt par čaklām dzemdētājām. Vissliktākā situācija pagaidām ir Krievijā. Tur nepārtraukti sarūk iedzīvotāju skaits (- 800.000 aizvadītajā dekādē). Iemesli ir dažādi: augstais caurmēra alkoholisma līmenis un iedzīvotāju pieauguma kritums. Prezidents Vladimirs Putins, tieši tāpat kā Viktors Orbans, cenšas šo procesu apturēt ar sev saprotamām mačo metodēm. Arī viņš piedāvā patriotismu un naudu. Krievu ģimenes var saņemt bērnu pabalstu  apmēram 7000 eiro apmērā pēc otrā bērna piedzimšanas. 2008. gadā tika pat izveidota Vecāku varoņu medaļa par septītā bērna laišanu pasaulē, kas atgādina Mātes varones statusu Padomju Savienības laikā.

Līdzīgu loģiku dzemdēšanas intensificēšanā realizē arī pie varas esošie labējie populisti Polijā. Arī tur tagad maksā lielākus bērnu pabalstus un Veselības aprūpes ministrs nekautrējas aicināt publiski poļus „vairoties kā trušiem”.

Vai šis puišu projekts darbojas? Vai tas funkcionē un panāks rezultātus? Šķiet, ka gaidīto rezultātu nebūs. Nauda var zināmā mērā īslaicīgi ieinteresēt jaunos vecākus (maksimāli uz 10 gadiem), taču ilglaicīga efekta šiem „burkāniem“ nebūs.

Daudz svarīgāki šajā virzienā ir pavisam citi faktori. Pirmām kārtām tas ir sieviešu tiesību jautājuma nokārtošana, mātes un bērna veselības sistēmas pilnveidošana, bērnu aprūpes iestāžu rekonstrukcija un pilnveidošana (sekojot attīstītāko valstu, tai skaitā skandināvu, piemēram) un darba tirgus pieskaņošana ģimenes vajadzībām. Ja jaunie vecāki netic valstij un apstākļiem, kurā dzīvo, tad nelīdz nedz Orbana, nedz Putina naudas pabalsti.

Starp citu, Ungārija atrodas gandrīz pēdējā vietā Eiropas dzimumu līdztiesības skalā, tur pamazām aizliedz dzimumaudzināšanas stundas skolā, sabiedrībā un parlamentā ir ļoti neliels sieviešu deputātu skaits. No 133 partijas Fisesz deputātiem tikai 11 ir sievietes.

Viktors Orbans nekad nav slēpis, ka sievietes esot intelektuāli mazāk spējīgas un tāpēc nav piemērotas politikas darbam. Tāpēc ir pamats prognozēt, ka šis „puišu plāns“ izgāzīsies.

Nauda un patriotisms nekad nav atrisinājusi pašus svarīgākos tautas un nācijas jautājumus. Arī šajā gadījumā var iznākt tā kā uz Viktora Orbana izveidoto „ ungāru vairošanas politiku“ reaģē bezbērnu ungāriete un dejotāja Šuša: “ Es šādā veidā noteikti neglābšu nāciju. Negribu. Es drīzāk glābšu planētu un cilvēci ar savu darbu un godprātīgo attieksmi pret līdzcilvēkiem.”

Nav izslēgts, ka arī šajā reizē dzemdēšanas propaganda uz sieviešu tiesību klajas ignorances fona panāks pretējo.

Proti – vēl sliktāku efektu.

 

Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag.