Category Archives: Aktuālu starptautisku ziņu komentāri.

Sandra Veinberga

Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.

Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

Kāpēc labprāt ziedojam ēkai, bet nelabprāt līdzcilvēku atbalstam?

Posted on by
3

Speciāli TVNET

Parīzes Dievmātes katedrāles ugunsgrēks Francijas galvaspilsētā atstāj nospiedumus apziņā. Celtne ir pazīstama. Vairumam tā asociējas ar kultūras pieminekli jeb kulisēm Viktora Igo šausmu melodrāmai par liktenīgu, nelaimīgu mīlestību ar korumpētu viduslaiku naidu fonā. Sākot ar dejojošo Esmeraldu un beidzot ar zvaniķi Kvazimodo. Katram šī romantiskā un nelaimīgā mīlas stāsta iespaidā ir izveidojies savs priekšstats par vietu, kur skaistums un neglītums konfrontējas un “stāsts” tiek izstāstīts līdz galam. Neatkarīgi no tā, vai esam lasījuši 1831. gada tekstu vai skatījusies neskaitāmas animācijas vai kostīmfilmas. Brīdī, kad atveras smagās priekšdurvis un mēs ieejam katedrālē – tumšā, majestātiskā, mozaīku staru caururbtā un nedaudz rezervēta telpā, saprotam, ka esam ieradušies Parīzē. Notre-Dame ir tikpat nozīmīgs Francijas galvaspilsētas simbols kā zviedra Gustava Eifeļa konstruētais tornis. Tā celta apmēram 200 gadus (1162 -1345) un piesūcināta ar pasakām, sāgām, minējumiem un nostāstiem. Tāpēc tā ir kas vairāk par dievnamu vai tūristu atrakciju vietu. Brīdī, kad bēniņos izcēlās ugunsgrēks un liesmas pārņēma jumtu un torni, bija sajūta, ka no zemes virsmas pazūd kas īpaši nozīmīgs un svarīgs mums visiem – Cathédrale Notre-Dame de Paris jeb senatnīga ēka ar gigantisku kultūrvēstures pieredzi, kas tagad tiek nolaupīta uz visiem laikiem. Ne tikai Francijai, bet arī mums pārējiem. Daudzi tonakt raudāja. Kā tuvinieku zaudējot.

Restaurēšot ātri

Taču mediju ziņas nomierināja. Pēc traģiskās nakts uzzinājām, ka franču ugunsdzēsējiem un glābšanas dienestam izdevies pasargāt no liesmām vairumu relikviju un kultūrvēstures priekšmetu, kas pieder katedrālei. Pat mūra fasāde tika saglabāta pārsteidzoši labi. Pēc katastrofas aina izskatījāslabāk nekā tika prognozēts. Ēka būvēta gotiskā stilā un ir viena no ievērojamākajām šī stila baznīcām pasaulē. Tās veidols vairākkārt pārbūvēts, kas novērojams dažādos ēkas aprišu stilos. Interjers pauž 17.gs. klasicismu, bet daļa greznojuma elementu ir iznīcināti arī agrāk. Piemēram, pēc Lielās franču revolūcijas tika likvidētas monarhu skulptūras ēkas ārpusē un 19.gs. veikta fundamentā rekonstrukcija.

Centrālā velve ir 34 metrus augsta un līdz zvanu auklām zvaniķis šeit uzkāpj 422 pakāpienus. Tagad izskatās, ka viss šajā pasakā tiks savests kārtībā. Salīdzinoši ātri. Tiem, kas skumst par senatnīguma patinu, var pačukstēt, ka kolorītās statujas ir gados jaunā arhitekta Judžīna Violē Le Djuka (Eugène Viollet-le-Duc) projektētas 19.gs. vidū. Vecos tēlus bijis grūti restaurēt, tāpēc Judžīns izveidoja jaunus. Viņš būtiski pārveidoja katedrāles izskatu. Piemēram, attiecās veidot smailes uz zvanu torņiem. Darba rezultāts toreiz daudziem nepatika. Ļaudis mēdz būt vienādi kašķīgi visos laikos. Turpretī citiem Judžīna radītie fasādes viduslaiku dēmoni patika tīri abi. Šie konstatējumi datējami ar 1929. gadu. Tagad – simts gadus vēlāk, mēs uztveram šos rotājums kā viduslaiku darinājumus. Vai briesmoņiem uz fasādes ir kāds sakars ar Viktora Igo skumjo stāstu? Izrādās, ka nav saistības. Romāns kļuva populārs krietni vēlāk. Taču ikvienam, kas iegulda savu vārdu šīs senatnīgās ēkas rekonstrukcijā, ir paredzama nemirstība nākošajās paaudzēs. Tāpēc nav nejauši, ka tik strauji ir savākta nepieciešamā nauda katedrāles atjaunošanai.

Diemžēl vecuma smaržu šai katedrālē vairs nejutīsim. Nav jābūt katoļticīgam, lai sajustu kā baznīcā smaržo senatnīgās koka mēbeles, sienas. Kā aukstums velk no marmora plāksnēm un no logiem (cauri gaisam) planē sen piedoti grēki grēciniekiem, kas samaksāja savas indulgences pirms mūsu senči bija gatavi ierasties šajā lieliskajā pasaulē. Smarža nav rekonstruējama.

Ziedojumu karuselis

Nauda Notre-Dame rekonstrukcijai ir jau savākta un cilvēki turpina ziedot. Lauvas tiesu nekavējoties piešķīra bagātākie franču miljardieri: Bernārs Arnū (Bernard Arnault) luksusa preču konglomerāta LVHM- Louis Vuitton & Moët Hennessy īpašnieks; Betokūrs Mejērs (Bettencourt Meyers) un uzņēmums L’Oreal, naftas kompānija Total, Marks Ledreds de Lašarjē (Marc Ladreit de Lacharriere) un viņa vadītais Fimalac; celtniecības firma Bouygues, Martāns un Olivjē Brigi (Martin, Olivier Bouygues); franču reklāmas aģentūra Jcdecaux, banka Societe Generale un Parīzes pilsēta – domes priekšsēdētāja Annī Dalgo (Anne Hidalgo). Ziedo arī citi Francijas reģioni, Eiropas Centrālā banka, IT grupa Cap Gemini, Apple u.c.

Taču ziedo arī prastie cilvēki. Aktivizējušies arī blēži un policija brīdina par viltus ziedojumu vācējiem. Fondation du Patrimoine (kas rūpējas par franču kultūrmantojuma saglabāšanu) jau sākusi starptautisko ziedojumu vākšanu. Pēc ziņojuma par šo faktu mikroblogā Twitter nekavējoties tika ziedots daudz un pamatīgi. Taču šī ziedojumu vākšana, kas sākumā šķita godprātīgs un nevainīgs pasākums, tagad pārvērties provocējošā orģijā. Pāris dienu laikā miljardieru un riska kapitālistu ziedojumu piegādes katedrāles restaurācijai vairāk atgādina izsoli nevis dāvinājumus.

No vienas puses šķiet lieliski, bet, no otras puses raugoties, šīs gigantiskās summas patiešām pārsteidz. Francijā vismaz 8,8 miljoni cilvēku dzīvo zem iztikas minimuma un ir ļoti trūcīgi. “Ja reiz bagātnieki var atļauties ziedot miljoniem eiro Dievmātes katedrāles atjaunošanai, tad nebūtu pareizi apgalvot, ka mums trūkst naudas valstī trūcīgo cilvēku apgādei”, – konstatē kreiso arodbiedrību vadītājs Filips Martinez (Philippe Martinez) medijiem. Tas nozīmē, ka turīgie francūži šo ziedošanu uzskata vai nu par savu privāto mārketinga kampaņu vai sulīgu indulgenci, kas atbrīvo no alkatīgas grēkiem un iemūžina viņu vārdu katedrāles apmeklētāju pateicībās nākotnē. Pārmērīgi sulīgās summas atrodas Francijas simbola restaurācijai, taču nav saskatāmas tad, kad jāpalīdz nelaimē nonākušiem līdzcilvēkiem.

“Ir lieliski, ja turīgi cilvēki ir dāsni Notre-Dame atjaunošanai, jo šī ēka ir nacionālā bagātība. Taču varējām vēlēties līdzīgu entuziasmu arī brīžos, kad jāpalīdz trūkumā nonākušie tautiešiem. Solidaritāte arī ir nacionāla bagātība” – konstatē intervijā Le Monde Florons Gegēns (Florent Gueguen) organizācijas Féderation des Acteurs de la Solidarité (FAS) vadītājs. Starp citu, februāra vidū ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs (Antonio Guterres) aicināja visus ziedot humānajai katastrofai Jemenā. Tur no bada mira bērni, taču prasītos 2,6 miljardus ziedojumu ceļā savākt neizdevās. Turpretī katedrāles vajadzībām nauda atrodas zibenīgi. “Mans vīrs un vīra tēvs ir divi dāsni Francijas pilsoņi, kas dziļi izprot, kāda nozīme ir šim garīgajam, kultūras un vēstures simbolam Parīzē visas cilvēces kultūras mantojumā” – taisnojas aktrise Salma Hajeka (Salma Hayek) savā Instagram kontā. Neizpratni par līdzpilsoņu kritiku dāsno ziedojumu sakarībā pauž arī Louis Vuitton īpašnieks Bernars Arnū (Bernard Arnault).

Ziņu aģentūrai AFP viņš paudis savu neapmierinātību par to, ka Francijā “cilvēku kritizē arī tad, ja tas dara ko labu!”. Proti, ir ziedojis katedrāles atjaunošanai 200 miljonus eiro. Kultūras ministrs Franks Risters (Franck Riester) cenšas karojošās puses apklusināt. Pēc viņa domām vairāk naudas esot vajadzīgs gan iedzīvotāju sociālajam nodrošinājumam, gan veselības aprūpei, gan cīņai ar klimata pārmaiņām, taču šobrīd esot jāatļauj neparasti dāsni donēt baznīcas atjaunošanai.

Pašlaik savākts jau ap miljardu un nauda turpina netraucēti plūst Parīzes Dievmātes katedrāles virzienā. Rodas iespaids, ka pietiks pat divu katedrāļu vajadzībām. Kāpēc naudas pietiek ēkai, bet nepietiek līdzcilvēku atbalstam? Vai vainīga ir mediāli pārvaldītā pasaules kārtība, jeb tomēr egoisma kultūra? Ikviens, kurš uzdāvinājis naudu Notre Dame jūtas apmierināts par savu konkrēto investīciju, kas nodrošinās gandarījumu pēc 5 gadiem, kad ēka būšot jau atjaunota pilnībā.

Dot naudu trūcīgajiem, bada cietējiem tālās zemēs šķiet nedroši, jo pastāv risks, ka līdzekļus pievāks administrētāji vai kukuļņēmēji pa ceļam pie upuriem. Taču šāda palīdzība nav bezcerīgs process. 2006.gadā Nobela miera prēmiju ieguva Grameen Bank, kas kreditē ar mazām summām jeb tā saucamajiem mikrokredītiem trūcīgas, bet uzņēmīgas sievietes mazattīstītās valstīs. Pētījums pierāda, ka aizspriedumi šajā jomā ir nevietā, jo šāda veida palīdzība patiešām palīdz apņēmīgiem cilvēkiem izrauties no bezcerīga trūkuma un nodrošināt darba vietas sev un apkārtējiem. Taču mēs tam neticam.

Vai Parīze jau deg?

Šogad katedrāle beidzot dega. Tas norisinājās ar 75 gadu nokavēšanos. Ādolfs Hitlers šo bija paredzējis pirms 75 gadiem. 1944. gada augustā kanclers nosūtīja pavēli nopostīt Parīzi pirms armijas atkāpšanās. 20. jūlijā šo pavēli saņēma vācu armijas virspavēlnieks, ģenerālis Dītrihs fon Koltics (Dietrich von Choltitz). Fīrers pieprasīja nodedzināt Parīzes Dievmātes katedrāli, nopostīt Eifeļa torni un pārvērst Parīzi pelnu kaudzē. Pavēles beigās bijis jautājums – “Vai Parīze jau deg?“.

Foto: AP/TT

Taču nedega viss. Ģenerālis Koltics kapitulēja pretošanās kustībai un neuzņēmās nopostīt mīnētās ēkas, tiltus un Parīzes centru. Viņš neklausīja Hitlera pavēlei. Tas nozīmē, ka, pateicoties šim ģenerālim, Parīze nepiedzīvoja Varšavas likteni. Polijas galvaspilsētu 1944. gadā vācu armija atkāpjoties nopostīja pilnībā. Tieši tā kā Hitlers lika un pavēlēja. Kāpēc Dītrihs Koltics šādi rīkojās? Neklausīja pavēlei. Vēlāk viņš esot atzinies, ka Hitlera pavēle neesot akceptējams uzdevums, ka viņš kā vācietis neuzņemšoties šāda barbarisma aktu kara beigās. Pateicoties vācietim Dītriham mums ir Parīzes centrs ar sirma laika smaržu. Varšavas nacistu pavēlnieks bija paklausīgāks Hitleram. Tur mums vairs nekā nav palicis no pirmskara laikiem.

Izskatās, ka pavisam drīz uzzināsim ugunsgrēka izcelsmes iemeslus. Parīzes policija publiskojusi pieņēmumu, ka vaina varētu būt meklējama elektrisko celtniecības instrumentu īssavienojumā. Tie glabājušies bēniņos. Pagaidām nopratināti ap 40 cilvēku. Nav izslēgts, ka Latvijā tik iecienītās konspirācijas teorijas par musulmaņu teroristiem vai kādiem citiem bīstamiem subjektiem, kas apzināti būtu izraisījuši šo ugunsgrēku, izrādīsies nepatiesība.

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Bieži šādu kataklizmu izskaidrojums ir triviāli vienkāršs – tā saucamais “cilvēciskais faktors” jeb vienkāršāk izsakoties – paviršība, nolaidība, neuzmanība. Tieši tāpat kā brīdī, kad liesmās sabruka dievnama smaile visu televīzijas kameru priekšā, mums šķita, ka tur sadeg 800 gadu vecas kultūras piemineklis. Taču smaile nebija viduslaikos celta. Tā būvēta 19.gs. un 200 gadus vēlāk tiks atjaunota. Tuvu orģinālam. Parīze nenodega arī šoreiz. Nelaimes gadījums piešķirs Notre -Dame jaunu laika vaibstu. Izejot cauri liesmām tā taps vēl daiļāka un garīgāka, jo pārbaudījumi norūda ne tikai cilvēkus, bet arī ēkas.

Parīzes Dievmātes katedrāli ieskaitot.

Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

Krievija – cietuma loģikas bandītu zeme?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pēc Padomju Savienības sabrukuma organizētās noziedzības aktivitātes kļuva par ikdienas notikumu sastāvdaļu krievu ikdienā. Tas, ka Ļeņins un Staļins boļševiku valsts veidošanā izmantoja noziedznieku mafijas kā valsts pārvaldes sviru, šodien vairs nav noslēpums. Tagad var ļoti skaidri pamanīt un redzēt, ka process „vara + bandīti = droša valsts“ nav apstājies, sabrūkot Berlīnes mūrim. Nē, tas turpinās arī tagad. Šobrīd „likumīgie zagļi“ atklāti un cieši sadarbojas ar varas, pārvaldes, partijas un drošībnieku partneriem, lai nodrošinātu sev un saviem atbalstītājiem naudu, varu un mūžīgu dzīvošanu. 

Bandītisma saknes

2016.gada  decembrī Buenosairesas policija ieguva savādu trofeju. Proti, 400 kg kokaīna, sadalītu nelielās paciņās. Gigantiskā krava bija noslēpta skolas ēkā, kas atradās Krievijas vēstniecības teritorijā. Vēlāk noskaidrojas, ka šo narkotiku bija paredzēts nogādāt Maskavā ar Krievijas valdības lidmašīnām. Šāds „narkotiku tilts“ Argentīna – Krievija darbojoties regulāri kopš 2012. gada, un to nodrošinot Krievijas drošības dienesta darbinieki. Kā uz šo apsūdzību atbildēja Kremlis? Kā parasti – visu noliedzot. Narkotiku darboņi esot bijušie vēstniecības darbinieki, kuriem ar Krievijas valsti neesot nekāda sakara. Arī lidmašīnas nepiederot Krievijas valdībai. Neraugoties uz to, ka ir argentīniešu policijas fotogrāfijas, kas pierāda pretējo.

Krievijas Ārlietu ministrijas darbinieki atklāja šo rūpalu. Tas, protams, apsveicami. Taču izmeklēšana  pierādīja veco, pārbaudīto shēmu – bandīti sadarbojas ar valsts varas aparātu. Rezultātā – nopelna abi.

Bandītu līdzdarbošanās postsovjetisko valstu varas struktūrās ir sena tēma Rietumu medijos. Aukstā kara apstākļos PSRS bija agresīva lielvalsts, kuru saturēja kopā ideoloģiskā sistēma un drošības dienesti. Tagad šo teritoriju kontrolē bandīti sadarbībā ar politiskās varas aparātu. Ar to, kā īsti tas tiek realizēts, varat iepazīties Marka Galeoti (Mark Galeotti) jaunajā grāmatā “The Vory: Russia’s super Mafia” (Yale University Press). Tās autors ir bijušais Ņujorkas universitātes profesors, viens no ietekmīgākajiem Krievijas ekspertiem ārzemēs. Viņš plaši apskata 1917.gada notikumus un PSRS sabrukumu 1991.gadā, secinot, ka industrializācija, urbanizācija un Gulaga sistēma boļševiku vadībā izveidoja specifisku politiskās varas sadarbības formu ar bandītiem un noziedzniekiem, kas nodrošināja varas stabilitāti un iedzīvotāju pazemību spēka un rupjības priekšā.

Pats galvenais priekšnosacījums šādas sistēmas izveidei bija Staļina terors. Cara laikā cietumos sēdēja apmēram 85 000 cilvēku (1901.g.), bet 1953. gadā ieslodzīto skaits sasniedza jau 5 miljonus. Tieši Gulagā, kur līdzās politieslodzītajiem toni un kārtību noteica kriminālnoziedznieki (zagļi un slepkavas), tika izveidota neformālā bandītu varas hierarhija ar „likumīgā zagļa“ statusu. Tieši šī – kriminālnoziedznieku radītā noteikumu un likumu sistēma – sāka regulēt iekšējās kārtības noteikumus ne tikai lēģeros, cietumos, bet vēlāk arī visā valstī. Noziedznieku izveidotajai noteikumu, likumu hierarhiskajai sistēmai nebija nekā kopīga ar oficiālajiem valsts likumiem. Tā tika balstīta uz sev saprotamu loģiku, kas reāli balstīja represīvas valsts struktūru un vajadzības.

Staļina nāve un cietumu atvēršanās

Līdz ar Staļina nāvi Gulaga arhipelāgs tika palēnām likvidēts. Šo cietumu likvidācijas līniju turpināja atbalstīt gan Hruščovs, gan arī Brežņevs, taču valsts ekonomika turpināja slīdēt lejup. Paralēli oficiālajai haosa ekonomikai, kuras rezultātā veikalos plaukti bija tukši, attīstījās neformālā pieprasītāko preču piegādes sistēma „zem letes“. Kad mantas un pakalpojumus saņēma tikai pazīstamie un vajadzīgie cilvēki, nevis visi. Plāna ekonomikas sabrukuma apstākļos izveidojās bandām vai gangsteru karteļiem līdzīgi formējumi, kas pelnīja ar deficītpreču tirdzniecību. Iesaistot savā sistēmā komunistiskās partijas augšas, korumpētas amatpersonas un pat ietekmīgas personas no ārvalstīm, kas bija gatavs investēt lielas summas gigantiskais peļņai. Šo „paralēlo ekonomiku“ kontrolēja noziedznieku un sodītu bandītu mafijas, kas funkcionēja pēc Gulaga nometnēs izstrādātās hierarhiskās shēmas. Taču tagad tas vairs nenotika cietuma vai darba nometnes ietvaros, bet gan parastajā sabiedrībā ārpus ieslodzījuma vietām.

Tas nozīmēja, ka ikdienas sadzīvē tika ieviesta cietuma loģika kā norma. Tieši šis apstāklis bija noteicošais, kāpēc neizdevās Mihaila Gorbačova „perestroika“ un Borisa Jeļcina 90. gadu ekonomiskās reformas. Organizētā noziedzība ar saviem „likumīgajiem zagļiem“ (kā neredzama, labi organizēta armija) pretojās visiem pārkārtojumiem, kas mēģināja nostādīt Krieviju uz civilizētas valsts sliedēm. Gorbija pretalkohola kampaņas nevis panāca dzeršanas samazināšanos, bet gan radīja telpu melnajam alkohola tirgum, kuru bandīti nekavējoties ieņēma un lieliski nopelnīja. Mēģinājumus atļaut privāto uzņēmējdarbību  sagrāva bandītu mafija, radot „jumta“ jeb aizstāvju brigādes, kurām katram uzņēmējam bija jāmaksā nodeva, lai turpinātu savu eksistenci. Krievijas haosā (pēc PSRS sabrukuma) šī bandītu mafija bija vienīgā stabilā, ritmiski funkcionējošā sistēma, kas nekavējoties pārņēma varu valstī netieši. Kļūstot par ekonomisku un politisku faktoru.

Postsovjetiskais bandītisms

Pēc Galeoti domām, postsovjetiskā noziedznieku struktūra šodien ir mazāk hierarhiska. Vairāk sazarota, tīklveida organizācija. Nodarbojas gan ar atļautu, gan aizliegtu biznesu. Tā vairs nesastāv tikai no krieviem un maz ievēro kādreiz lēģeros izveidoto „zagļu tikumības kodeksu“. Pēc PSRS sabrukuma turpināja eksistēt arī Ukrainas, Gruzijas un Moldāvijas bandītu mafijas, kas darbojas paralēli starptautiskajā plāksnē, plaši izmantojot Rietumu bankas savas netīrās un asiņainās naudas „mazgāšanai“ un investē peļņu galvenokārt nekustamajos īpašumos ārzemēs.

Vislabāk veicas tiem, kas jau pašā sākumā saprata organizētas noziedzības stiprās puses. Tie, kuri uzvarēja 90. gadu gangsteru bandu kaujās, šobrīd ir izveidojuši stabilus organizētās noziedzības sindikātus. Viņi zina un ievēro „pagrīdes kodeksu”: lojalitāte tikai savējiem, uzticība vadītājiem, gatavība vienmēr iet karā; tie, kas nav ar mums, – ir pret mums. Zināmā mērā var šodien runāt par bandītu profesionalizāciju. Viņi izskatās tieši tāpat kā pārējie un uzvedas gandrīz tāpat kā uzņēmēji jebkurā citā jomā. Tos vada nevis virsaitis vai krusttēvs, bet šefs biznesmenis.  Respektīvi – šodien viņi darbojas tieši tāpat kā līdzstrādnieki uzņēmumā. Viņi maksā rēķinus, pieņem darbā advokātus un darbojas kā jebkurš legāls uzņēmējs.

Putina ēras laikā esot mēģināts viņus savaldīt. Sistemātiskās agrākās kaušanās un saķeršanās (razborkas) bandu starpā esot samazinājušās. Tas nozīmē, ka bandas turpina strādāt neuzkrītošāk. Ienaidnieki pazūd bez ziņas un miņas, un turpinās bizness ar pieprasītām jomām: cigaretēm, narkotiku, cilvēktirdzniecību, izejvielām. Pēdējos gados bandīti plaši pieslēgušies netīrās naudas „atmazgāšanas“ akcijām caur tradicionālo banku sistēmu. Proti, izdomājot shēmas, ar kuru palīdzību iespējams netīru naudu padarīt legālu. Šo shēmu mēs pēdējo nedēļu laikā redzam skandalozo ziemeļvalstu banku skandālos Tallinā un Rīgā. Daudzos gadījumos „vārtsargu“ ķēdēs pavīd arī ietekmīgas krievu personības. Piemēram, 2016.gada krievu policijas akcijā pret korumpētiem ierēdņiem pierādījumu ķēde noveda pie pretkorupcijas vienības šefa Dmitrija Zaharčenko. Viņa dzīvoklī tika atrasta skaidra nauda 120 miljonu dolāru vērtībā.

Putins un bandīti

Putina valdīšanas laikā Krievijā valsts varas saites ar bandītiem ir ieguvušas jaunas formas. Brīdī, kad tika okupēta Krima (2014.gadā) un tika veidota Maskavas vadītā Doņeckas republika, okupācija tika realizēta, ne tikai izmantojot armiju, bet arī tur esošos kriminālos grupējumus. Tie eksistē Austrumukrainā jau sen. To skaitā ieroču tirgonis Viktors Buts jeb bijušais Krievijas militārās izlūkošanas darbinieks, kas tika aizturēts Taizemē 2008.gadā. Viņu ievilināja lamatās amerikāņi, izliekoties, ka pārstāv kolumbiešu FARC kaujiniekus, kas vēlas pirkt  krievu pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Plaši Putina štābs izmanto bandītu saites ar starptautiski atzītiem hakeru grupējumiem. Rietumvalstu izmeklētāji viņus atrod, taču netiek klāt pašam pakalpojuma pasūtītājam. Nereti pēdas tomēr aizved caur bandītu grupējumiem uz Krievijas valsts varas gaiteņiem. Internets un tīmekļa komunikācija ir bizness, kuru saprot arī krievu bandītu mafijas. Krievijai šodien pieder 1% no pasaules tirgus IT- pakalpojumiem, taču tā sev sarūpējusi 35% no globālās kibernoziegumu nodrošinātās peļņas.

Tas, ka noziedznieku sindikātu tīklveida sistēmas ietilpina valsts pārvaldes personas un organizētās noziedzības šūniņas, sarežģī šo struktūru izvilkšanu dienas gaismā. Būtisks priekšnoteikums viņu drošībai ir tas, ka šādi darboties nekad nebūtu iespējams bez institūciju atbalsta.

Protams, ka Krievija rietumvalstu mediju priekšstatos joprojām ir mafijas valsts. Pagaidām nekas neliecina, ka situācija būtu mainījusies un „legālais zaglis“, tērpts biznesmeņa kostīmā, būtu atteicies no savas dzimtenes paverdzināšanas cietuma režīmā.

Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam. Ja ievēlējām parlamentu un iegūtie deputāti izstrādā likumus, tad visiem nāktos pakļauties Jēkaba ielas noteikumiem. Diemžēl likumi reizēm nav nostrādāti līdz galam vai tiek tendenciozi pieskaņoti noteiktu sabiedrības grupu interesēm (ignorējot pārējos). Tad (skaudros brīžos) tie iebelž sabiedrībai atpakaļ sāpīgi un nepatīkami.

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam – diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība – iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums – ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.

Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

Posted on by
Atbildēt

FOTO: Reuters/ScanPix

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu laikā Rietumeiropas medijos turpinās diskusijas par islāma kaujinieku atpakaļuzņemšanas dilemmu. Karu un kalifātu viņi ir zaudējuši. Nav kur palikt, nav par ko pirkt sev apģērbu, nav no kā iztikt. Maizes aizstājējs tur ir nezāļu zupa un viss. Apsolītās reliģiskās laimes vietā vīd vienīgi tuksnesis, bēgļu nometne un bads.

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra – interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus – kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka “Islāma valsts” finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 – 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

 

%d bloggers like this: