2011.gada 19. jūnijā

Lidosim.

Lidosim realitātē vai sapnī.

Lidojumā viss skaidrāk redzams: pilsētu lielums, mežu zaļums un iekopto tīrumu rūtainā realitāte. Sīksīkas mājiņas, automaģistrāles kā skudru ceļi un upes – kā odzes pastaiga pēc diendusas. Līkloču līkločos.

Privātās problēmas saraujas kniepadatas galviņas lielumā, iespējas pēkšņi kļūs gigantiskas kā pati debesu velve.

Lidot ir spēcīgi.

Nu augšas pilsētas kļūst lielākas par valstīm, bagātība vienādojas ar nabadzību, jo no

10 000 metrumarša augstuma Londona, Nairobi, Stambula vai Kalkuta…visas izskatās vienādi.

Tikai pēc nosēšanās, ”piezogoties tuvāk” apdzīvoto vietu nosaukumiem – sejā cērtas piesārņojuma un posta dvaša. Liekulīga spožuma, kiča, pārspīlējumu vai nolaidības dvinga.

Virs visa ir stipri labāk.

Tur cilvēciskā muļķība, alkatība un garīgais seklums nogrimst vienmuļās ainavas vizuālajos refrēnos.

Lidosim.

Gandrīz visas grāmatas par lidošanu ir uzrakstījuši vīrieši un tajās runā (vairāk vai mazāk) – par vientulību. Par pazīstamu tēmu, kas būtība ir lieliska lieta.

Antuāns Sentekziperī (Antoine de Saint-Exupéry) mēdza lidot mazā, vienmotora lidmašīnā. Ar to viņš šķērsoja Sahāru, apmeklēja Patagoniju, sagādājot sev un saviem sekotājiem neskaitāmus pārsteigumus. Viņš bija vieglprātīgs cilvēks: zaudēja  orientāciju, lidaparāts bieži krita negaisa mākoņos, dega – ” Kritu lejup20 metrus. Lietus dauzīja rūts stiklu gabalu gabalos. Bija jādara viss, lai tiktu atpakaļ augšā pirms ieteicos kuģa mastos, kas kulstījās apakšā okeāna viļņos”.

Jā, viņa vadītās lidmašīnas uzvedās haotiski, taču grāmatas aizkurina fantāzijas petroleju joprojām.

Ekziperī būtu labi rakstījis par visu ko. Viņam izdotos literatūra arī par slotas kātu.

Fakts. Talantam spīdēs saule arī plkst. 03.13 trīspadsmitā decembra naktī.  

Aviācijai ir paveicies, jo Sentexa grāmatās kaislības, pasija un ciešanas piedzimst tieši lidojot. Oh yes!

Pārlidojot no Parīzes uz Saigonu viņš avarēja Lībijas tuksnesī. Pusbeigtu viņu izglāba nomadi un tālākais liktenis mazliet atgādina ”angļu pacienta” piedzīvojumus. Vēlāk notikušo viņš aprakstīja divās grāmatās, no kurām pie mums populārāka ir ” Mazais Princis”.

Tagad lidmašīnas lido augstāk un ātrāk. Virs mākoņiem planētas dramatisms nav saskatāms. Tagad šādu grāmatu par pasijām lidojumos vairs nav.

Starp citu, Sentekziperī pazuda no literatūras un mūsu reālajām debesīm 1944. gada Ziemassvētku naktī. Viņa lidmašīna ienira Vidusjūrā un tur viņš arī ir apglabāts.  Tikai 1998. gadā kāds zvejnieks, velkot ārā tīklus no Vidusjūras, atrada tajos sudraba ķēdīti ar Sentexa monogrammu un vārdu. Pēc diviem gadiem atklāja arī viņa lidmašīnas vraku jūras dzelmē.

Kopš tā laika lidmašīnām vairs nav dziesminieku.

Tagad lidmašīnu romantiku nospēruši teroristi.

Sudrabainos punus kontrolē vides uzraugi un tiem pārmet vides piesārņojumu.

Lai.

Aizvakar iekāpjot lidmašīnā es noglāstīju putna sānus, tieši pie viņa uzvārda – ”SAS”.

Alumīnijs – kā putna spalvas ziemā. Vienas sīkas plaukstas pieskāriens. To sajūt pat bleķa putns. 🙂

Pēc tam mans putns lidoja un izskatījās … mazliet priecīgāks.

Tāpēc – neraugoties uz iebildumiem, es jūtos vareni, kārtējo reizi paceļoties virs mākoņiem. Raugoties uz zemi no 10 000 m augstuma.

Vakara zvaigzne ir savā vecajā vietā pie horizonta, motori klusi rūc, uz paneļa nedeg neviena sarkana lampiņa. Viss kārtībā. Lidot nozīmē mīlēt. Visi to neprot. 🙂

Jūtos līdzsvaroti un labi.

Lidojuma dvēsele sēž līdzās.

Lidosim.

🙂

Lidosim Līgot dzimtenē?