2013. gada 29. aprīlī speciāli TVNet.
Pagājušajā nedēļā Latvijas prezidents Andris Bērziņš medijos «zīmējās» ar savu gaidāmo vizīti pie Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva. Spriežot pēc Bērziņa kunga runas Baku, viņam līdzi uz Azerbaidžānu bija devušies veseli četri Latvijas ministri (ārlietu, satiksmes, veselības, zemkopības, kā arī pārstāvji no citām nozaru ministrijām). Starp citu, tieši gaidāmās vizītes dēļ tika «norauts» pat kāds svarīgs balsojums Ministru kabineta sēdē.
Tas viss tika upurēts, lai «veicinātu abpusēju investīciju piesaisti un ekonomiskās sadarbības lauka paplašināšanos», kā savā runā Azerbaidžānā vēlāk uzsvēra mūsu prezidents. Šo apgalvojumu varētu pieņemt kā patiesību, ja vien viņš pats un mūsu daudzie ministri šajā vizītē nebūtu devušies par mūsu – nodokļu maksātāju naudu. Ja jau mēs visi maksājam par Latvijas prezidenta un ministru braucieniem uz ārzemēm, tad mums būtu tiesības noskaidrot, vai tik daudz ministriem tur bija ko darīt un vai šis komandējums viņiem un pavadoņiem nebija ekskursija uz kaviāra ballīti. To pašu, kuru Eiropas Savienības politiķu uzpirkšanā aktīvi un regulāri izmanto Azerbaidžānas prezidents Alijevs? Bērziņa runa Baku var uzvedināt uz šādiem secinājumiem. Viņa runa un publiskie izteikumi dod pamatu aizdomām par politiskās korupcijas ēnu. Taču sāksim šo stāstu no sākuma.
Eiropas Savienības līderi nosoda Azerbaidžānu
Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu vizītē Baku šī gada janvārī uzsvēra, ka ES vērtības, kuras valstī sola īstenot prezidents Alijevs, ietver arī demokrātijas veicināšanu, likumu un cilvēktiesību respektēšanu. Eiropas Savienības līderi sistemātiski, ik reizi tiekoties ar Azerbaidžānas politisko vadību uzsver, ka Eiropas Savienība ir norūpējusies par būtiskiem trūkumiem šīs valsts politiskajā dzīvē. Sevišķi rūp pulcēšanās, izteikšanās, mediju brīvības ierobežojumi, kas Azerbaidžānā arī šodien sastopami ik uz soļa (Statement by Commissioner Štefan Füle following the meeting with Deputy Foreign Minister of Azerbaijan Mahmoud Mammad-Guliyev, Brussels, 8 April 2013).
Par Azerbaidžānas opozīcijas partijas Musavat priekšsēdētāja, žurnālista Tofiga Jagublu un prezidenta kandidāta no Republikāņu Alternatīvas partijas Ilgara Mamedova arestu, kā arī par 26. janvāra miermīlīgās demonstrācijas dalībnieku arestu Azerbaidžānas vadītājus asi kritizēja Eiropas Savienības Augstākā pārstāve ārlietās Ketrīna Eštone un ES komisārs ūnijas paplašināšanās jautājumos Štefans Fūle, aicinot Azerbaidžānu nodrošināt savas valsts pilsoņiem visas viņu pamattiesības un brīvības.
23. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju nr. 1917 (2013), kurā Eiropas valstis aicina Azerbaidžānu ar konkrētiem pasākumiem novērst valstī izplatīto korupciju un organizēto kriminalitāti, nodrošināt funkcionējošu plurālistisku demokrātiju, īstenot likumdevēju un izpildvaras nodalīšanu, nodrošināt neatkarīgu, vēlētu tiesu varu, atbrīvot politieslodzītos, novērst spīdzināšanas gadījumus tieslietu iestādēs, garantēt vārda, preses, sapulču un reliģijas brīvības. Par šo rezolūciju nobalsoja 196 delegāti, to skaitā arī visi trīs Latvijas pārstāvji Inese Lībiņa- Egnere (Reformu partija), Boriss Cilēvičs (Saskaņas centrs) un Lolita Čigāne (Vienotība). Tikai 13 bija pret. Taču tajā paša dienā bija jābalso arī par citu deklarāciju, kas tika gatavota četrus gadus un bija veltīta speciāli tieši politieslodzīto situācijai Azerbaidžānā (lai gan politieslodzīto jautājums bija ietverts arī iepriekšējā un pieņemtajā deklarācijā). Lai arī par to gods godam nobalsoja visi trīs Latvijas pārstāvji, to neizdevās pieņemt. «Par» bija 79 un «pret» 125 balsis. Pirms analizēt balsojuma virtuvi, jāpaskaidro, ka Eiropas Padome (dibināta 1949.gadā) ir vecākā politiskā organizācija Eiropā un šobrīd aptver gandrīz visu Eiropas kontinentu, apvienojot 47 Eiropas valstis. Eiropas Padomes mērķis ir veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu, nodrošinot tās pamatvērtību –cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību. Latvija par Eiropas Padomes dalībvalsti kļuva 1995.gadā. Azerbaidžāna kopš 2001.gada.
Kungi, kur ir kaviārs?
Eiropas nevalstiskie politikas pētniecības centri, tādi kā The Foreign Policy Centre un ESI (European Stability Initiative) norāda, ka Azerbaidžāna ir ieguldījusi milzīgu naudu lobija darbā, kuru dēvē arī par «kaviāra diplomātiju», lai uzpirktu lielu daļu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) delegātu. Tas (kukuļošanas process) esot noticis ilgstoši un pamatīgi. Šī balsojuma izgāšanos dēvē arī par līdz šim lielāko fiasko EPPA vēsturē. ESI ir publicējusi apjomīgu pētījumu, kā Baku režīms uzpērk EPPA delegācijas. Pētījums «Kaviāra diplomātija. Kā Azerbaidžāna apklusināja Eiropas Padomi» (Caviar Diplomacy. How Azerbaijan silenced the Council of Europe) atmasko Azerbaidžānas centienus nostiprināt savu starptautisko autoritāti, uzpērkot politiķus « ar kaviāru».
Kā tas notiek? Paši azerbaidžāņu politiķi smejas, ka tas taču esot tik vienkārši.
-Te, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā atrodas daudz deputātu, kuru pirmais teikums pēc vārda «Sveicināti!», ir: «Kur kaviārs?». Tā ESI pārstāvim sacījis kāds pieredzējis azerbaidžāņu politiķis (Intervija ar ESI, 2011.).
Kaviārs vienmēr ir bijis luksusa, greznības simbols. No Belugas storēm iegūtie ikri kopš seniem laikiem bijuši Krievijas caru un Irānas šahu ēdienkartē. Viņi ar šo labklājības un greznumu simbolu dalījās arī ar citiem valdniekiem. Kaspijas jūras stores un to ikri ir 8 miljonu iedzīvotāju lielās Azerbaidžānas valsts bagātība, jo tur iegūst apmēram 90 procentus no visas pasaules kaviāra. Padomju laikos kaviārs bija galvenais korupcijas līdzeklis visos līmeņos. Kad padomju republikas vadītāji devās uz Kremli, lai «izsistu» sev kādus padomju impērijas labumus, azotē vienmēr bija kaviārs ar kuru «iesmērēt» lēmumu pieņemšanu Maskavā.
Nenoliegsim, ka devīga dāvināšana ir azerbaidžāņu tautas tradīcija. Kādā grāmatā par šīs tautas tradīcijām ir rakstīts, ka valstī joprojām pastāv vietējās pieklājības norma, kas pieprasa ar vērienīgiem, «dāsnas sirds» žestiem apmaksāt draugu vakariņas dārgos restorānos. Taču nav noslēpums, ka dāsni apdāvinātajiem draugiem par izrādīto devīgumu un laipnību kādu dienu būs jāsamaksā atpakaļ (Nikki Kazimova, Azerbaijan – the essential guide to customs and culture, Kuperard, 2011, p. 47.)
Šo pašu tautas tradīciju lika lietā arī azerbaidžāņu politiķi, kas, iestājoties Eiropas demokrātisko valstu klubā, no jauna uzsāka vecās, labās kaviāra diplomātijas praktizēšanu. Sevišķi uzkrītoši šis process esot bijis novērojams pēc tam, kad 2005. gadā sāka darboties naftas vads Baku- Tbilisi- Džeihana un ar zeltu sāka aktīvāk pildīties Azerbaidžānas valsts kase.
Eiropā par šo kaviāra diplomātiju ir nopietni uztraukumi, jo tās rezultātā tiek apdraudēta Eiropas Padomes leģitimitāte.
-Kilograms stores ikru maksā no 1300 līdz 1400 eiro. Katrs no mūsu draugiem EPPA sesiju laikā saņem vismaz kādas 400 vai 600 gramu kaviāra kārbas. Tas ir četras reizes gadā. Mūsu «atslēgas» draugu skaits EPPA ir ap 10 līdz 12 cilvēki. Ir arī 3 vai 4 sekretariāta darbinieki, kas saņem šīs dāvanas, – tā sarunā ar ESI korespondentu stāta kāds azerbaidžāņu politiķis.
Jāpiezīmē, ka vairumam Azerbaidžānas draugu, kaviārs esot tikai sākuma paklanīšanās. To regulāri dāvinot EPPA sesiju laikā. Taču daudzi delegāti iet tālāk, jo viņus regulāri aicina krāšņās ekskursijās uz Azerbaidžānu. To skaits ir ap 40. Daži no viņiem dodas braucienos uz Baku vairākkārt gadā, gan apmeklējot konferences, pasākumus, gan vienkārši izbaudot bezmaksas ekskursijas un atpūtu. Nav noslēpums, ka te ir runa par sātīgām brīvdienām un dārgām dāvanām (zīda paklāji, zelta un sudraba rotaslietas, dzērieni, kaviārs un nauda). Kaviārs 2 kg iesaiņojumā esot tipiska dāvana no Baku.
Protams, ne visi EPPA deputāti ir šādi uzpērkami. Taču daudzas indikācijas liecina par būtisku korupcijas ietekmi ne tikai uz EPPA, bet arī uz citu Eiropas politiķu runām un darbiem.
Ko par bagātīgajām dāvanām Azerbaidžāna pieprasa no Latvijas?
Latvijas prezidenta runa Baku pilī pagājušajā nedēļā liecināja, ka kaviāra kārbas, ko droši vien dāvanās no Alijeva saņēma Latvijas prezidents un viņa ministru svīta, ir likušas klusēt par cilvēktiesībām, par brīvu un nekorumpētu biznesa vidi, kas Latvijas uzņēmējiem darbojoties šajā valstī patiešām ir vajadzīgas. Ja reiz mūsu Prezidents tiešām ir tā norūpējies par Latvijas ekonomisku attiecību veicināšanu ar šo valsti, tad PSRS laika leksika 2013. gada tekstos vairs neiederas. Mūsu Bērziņa runā Baku izskanēja suminājumi tautu draudzībai, bez neviena mājiena Eiropas un brīvās Latvijas demokrātijas vērtību virzienā. «Es paceļu šo glāzi par Latvijas un Azerbaidžānas sadarbības gaišo nākotni! Par mūsu tautu draudzību!», lasot šos mūsu prezidenta vārdus mēs varam justies, kā iepazīstoties ar PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva runu padomju laikā. Te tā ir visā krāšņumā.
Latvijas prezidents pārstāv Eiropas Savienības valsti Latviju, kurai ir kopīgi vērtību principi ar Rietumeiropu. Tos savās runās vienmēr uzsver Eiropas Savienības vadītāji un ES valstu līderi, tiekoties ar mazāk demokrātisku valstu vadītājiem, kuri vēlas nākotnē pievienoties ES valstu saimei. Šo principu pieminēšanu Bērziņa paziņojumos Baku mēs neredzam. Vai tas nozīmē, ka tiek ignorētas mūsu demokrātiskās pamatvērtības? Šādas pilnvaras mēs – Latvijas tauta neesam devuši nedz A. Bērziņam, ne viņu pavadošajiem ministriem A. Matīsam, L. Straujumai, I. Circenei, ārlietu ministru E. Rinkēviču ieskaitot!
Prezidents Bērziņš, dodoties uz citām valstīm, nepārstāv savu diezgan apšaubāmi uzcelto (kā izrādās) īpašumu Kājiņas, bet gan visu mūsu Latvijas Republiku. Viņš pārstāv mūsu tautu, mūsu grūti izcīnītās brīvības un demokrātijas vērtības. Par tām mūsu tautieši ir krituši karos, smakuši cietumos, gulāgos, izsūtījumos, bēguši trimdā, cietuši pazemojumus politisko un reliģisko uzskatu dēļ. Bez vārda, pulcēšanās, preses un citām pilsoņu brīvībām nevar pastāvēt demokrātiska un moderna valsts. Normāla cilvēka cienīga dzīve. Mums visas šīs brīvības un tiesības tagad ir. Mums ir arī brīvība, kas deva iespēju Bērziņam kļūt par miljonāru. Rezultātus viņš bauda pats. Taču šīs brīvības pilnā mērā vēl joprojām nav valstī, kuru tikko apmeklējis mūsu prezidents. Protams, ka Azerbaidžānas vadītāji (vizītes laikā) viņu nevadāja pa politieslodzīto cietumiem, izskatās, ka viņš nav ticies ar disidentiem, opozīciju un laikam arī neseko Latvijas delegātu balsojumiem EPPA par cilvēktiesību ignorēšanu Azerbaidžānā, tomēr kaut kādu politisku kompetenci un elementāru morāles principu ievērošanu tauta var prasīt arī no cilvēka, kas negadījuma dēļ nonācis šajā augstajā mūsu valsts amatā.
Prezidentu Bērziņu var arī saprast un nav grūti izskaidrot viņa uzvedību. Visās iekārtās viņam ir veicies. Padomju režīma gados viņš piederēja PSKP nomenklatūras* priviliģēto klanam. Tam pašam priviliģēto grupējumam (starp citu!) piederēja arī pašreizējais Azerbaidžānas vadītājs. Tāpēc var secināt, ka mūsu prezidents ciemojās pie senas brālības kluba drauga.
Laikā, kad cietumos cieta un vēlāk mira Gunārs Astra un 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa, riskējot ar savām dzīvībām, ziedus lika drosminieki, kam bija svarīgi brīvības ideāli, nākošais Latvijas prezidents droši vien iepirkās PSKP nomenklatūras bufetēs un specveikalos, baudot to pašu stores kaviāru, ko šogad Baku. Ieradumam liels spēks. Pie tām pašām privilēģijām PSRS laikā bija pieradis arī Aivars Lembergs, ar kura svētību un aktīvu rīcību (ar savas «kabatas partijas» ZZS starpniecību) mums tika iešķiebts Andris Bērziņš par Latvijas prezidentu.
Es nenosodu ne Aivaru Lembergu, ne Andri Bērziņu par to, ka brīvība viņiem deva iespēju kļūt par miljonāriem un ietekmīgiem cilvēkiem. Arī viņi noteikti priecājās, ka sabruka padomju režīms, jo tautu cietumā, pat uzkalpojoties līdz PSKP nomenklatūrai, par miljonāru neviens nevarēja kļūt. Taču paša laime nedrīkstētu aizmiglot skatu šodien, redzot citus cilvēkus, nācijas ciešam diktatūru apstākļos. Kristieši un cilvēki ar morāles principiem tā nerīkojas. Latvijas eiropeiskās ārpolitikas vērtības mūsu varas vīri un sievas nedrīkstētu pārdot par kaviāra bundžiņu. Ieskaitot Andri Bērziņu, kurš pat nemana, kā viņa runas disonē ar EP un ES nostāju.
Nepamana vai negrib pamanīt?
* Nomenklatūra: PSRS politiskā birokrātija ar varas monopolu visās sabiedrības dzīves sfērās. Nomenklatūru veidoja profesionālais PSKP aparāts sākot no rajona komitejas un beidzot ar PSKP Politbiroju. Nomenklatūra sev piešķīra dažādas privilēģijas. Pastāvēja arī plaša t.s. uzskaites nomenklatūra – tautsaimniecības uzņēmumu vadītāji, slimnīcu galvenie ārsti, zinātnisko iestāžu, teātru, bibliotēku direktori u.c. vidējā ranga ierēdņi, kurus amatā apstiprināja partijas komitejās.
