Pārdomas par mūsu brīvību pirms 4. maija: Prezidenta Bērziņa ārpolitika ir paraugs, kā kaviāra dēļ tiek upurētas Eiropas vērtības

2013. gada 29. aprīlī speciāli TVNet.

Berziņš un Alijevs un kaviārs TVNet fotoPagājušajā nedēļā Latvijas prezidents Andris Bērziņš medijos «zīmējās» ar savu gaidāmo vizīti pie Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva. Spriežot pēc Bērziņa kunga runas Baku, viņam līdzi uz Azerbaidžānu bija devušies veseli četri Latvijas ministri (ārlietu, satiksmes, veselības, zemkopības, kā arī pārstāvji no citām nozaru ministrijām). Starp citu, tieši gaidāmās vizītes dēļ tika «norauts» pat kāds svarīgs balsojums Ministru kabineta sēdē.

Tas viss tika upurēts, lai «veicinātu abpusēju investīciju piesaisti un ekonomiskās sadarbības lauka paplašināšanos», kā savā runā Azerbaidžānā vēlāk uzsvēra mūsu prezidents. Šo apgalvojumu varētu pieņemt kā patiesību, ja vien viņš pats un mūsu daudzie ministri šajā vizītē nebūtu devušies par mūsu – nodokļu maksātāju naudu. Ja jau mēs visi maksājam par Latvijas prezidenta un ministru braucieniem uz ārzemēm, tad mums būtu tiesības noskaidrot, vai tik daudz ministriem tur bija ko darīt un vai šis komandējums viņiem un pavadoņiem nebija ekskursija uz kaviāra ballīti. To pašu, kuru Eiropas Savienības politiķu uzpirkšanā aktīvi un regulāri izmanto Azerbaidžānas prezidents Alijevs? Bērziņa runa Baku var uzvedināt uz šādiem secinājumiem. Viņa runa un publiskie izteikumi dod pamatu aizdomām par politiskās korupcijas ēnu. Taču sāksim šo stāstu no sākuma.

Eiropas Savienības līderi nosoda Azerbaidžānu

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žozē Manuels Barrozu vizītē Baku šī gada janvārī uzsvēra, ka ES vērtības, kuras valstī sola īstenot prezidents Alijevs, ietver arī demokrātijas veicināšanu, likumu un cilvēktiesību respektēšanu. Eiropas Savienības līderi sistemātiski, ik reizi tiekoties ar Azerbaidžānas politisko vadību uzsver, ka Eiropas Savienība ir norūpējusies par būtiskiem trūkumiem šīs valsts politiskajā dzīvē. Sevišķi rūp pulcēšanās, izteikšanās, mediju brīvības ierobežojumi, kas Azerbaidžānā arī šodien sastopami ik uz soļa (Statement by Commissioner Štefan Füle following the meeting with Deputy Foreign Minister of Azerbaijan Mahmoud Mammad-Guliyev, Brussels, 8 April 2013).

Par Azerbaidžānas opozīcijas partijas Musavat priekšsēdētāja, žurnālista Tofiga Jagublu un prezidenta kandidāta no Republikāņu Alternatīvas partijas Ilgara Mamedova arestu, kā arī par 26. janvāra miermīlīgās demonstrācijas dalībnieku arestu Azerbaidžānas vadītājus asi kritizēja Eiropas Savienības Augstākā pārstāve ārlietās Ketrīna Eštone un ES komisārs ūnijas paplašināšanās jautājumos Štefans Fūle, aicinot Azerbaidžānu nodrošināt savas valsts pilsoņiem visas viņu pamattiesības un brīvības.

23. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju nr. 1917 (2013),  kurā Eiropas valstis aicina Azerbaidžānu ar konkrētiem pasākumiem novērst valstī izplatīto korupciju un organizēto kriminalitāti, nodrošināt funkcionējošu plurālistisku demokrātiju, īstenot likumdevēju un izpildvaras nodalīšanu, nodrošināt neatkarīgu, vēlētu tiesu varu, atbrīvot politieslodzītos, novērst spīdzināšanas gadījumus tieslietu iestādēs, garantēt vārda, preses, sapulču un reliģijas brīvības. Par šo rezolūciju nobalsoja 196 delegāti, to skaitā arī visi trīs Latvijas pārstāvji Inese Lībiņa- Egnere (Reformu partija), Boriss Cilēvičs (Saskaņas centrs) un Lolita Čigāne (Vienotība). Tikai 13 bija pret. Taču tajā paša dienā bija jābalso arī par citu deklarāciju, kas tika gatavota četrus gadus un bija veltīta speciāli tieši politieslodzīto situācijai Azerbaidžānā (lai gan politieslodzīto jautājums bija ietverts arī iepriekšējā un pieņemtajā deklarācijā). Lai arī par to gods godam nobalsoja visi trīs Latvijas pārstāvji, to neizdevās pieņemt. «Par» bija 79 un «pret» 125 balsis. Pirms analizēt balsojuma virtuvi, jāpaskaidro, ka Eiropas Padome (dibināta 1949.gadā) ir vecākā politiskā organizācija Eiropā un šobrīd aptver gandrīz visu Eiropas kontinentu, apvienojot 47 Eiropas valstis. Eiropas Padomes mērķis ir veidot kopēju demokrātisku un tiesisku telpu, nodrošinot tās pamatvērtību –cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma – ievērošanu un aizsardzību. Latvija par Eiropas Padomes dalībvalsti kļuva 1995.gadā. Azerbaidžāna kopš 2001.gada.

Kungi, kur ir kaviārs?

Eiropas nevalstiskie politikas pētniecības centri, tādi kā The Foreign Policy Centre un ESI (European Stability Initiative) norāda, ka Azerbaidžāna ir ieguldījusi milzīgu naudu lobija darbā, kuru dēvē arī par «kaviāra diplomātiju», lai uzpirktu lielu daļu Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) delegātu. Tas (kukuļošanas process) esot noticis ilgstoši un pamatīgi. Šī balsojuma izgāšanos dēvē arī par līdz šim lielāko fiasko EPPA vēsturē. ESI ir publicējusi apjomīgu pētījumu, kā Baku režīms uzpērk EPPA delegācijas. Pētījums «Kaviāra diplomātija. Kā Azerbaidžāna apklusināja Eiropas Padomi» (Caviar Diplomacy. How Azerbaijan silenced the Council of Europe) atmasko Azerbaidžānas centienus nostiprināt savu starptautisko autoritāti, uzpērkot politiķus « ar kaviāru».

Kā tas notiek? Paši azerbaidžāņu politiķi smejas, ka tas taču esot tik vienkārši.

-Te, Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā atrodas daudz deputātu, kuru pirmais teikums pēc vārda «Sveicināti!», ir: «Kur kaviārs?». Tā ESI pārstāvim sacījis kāds pieredzējis azerbaidžāņu politiķis (Intervija ar ESI, 2011.).

Kaviārs vienmēr ir bijis luksusa, greznības simbols. No Belugas storēm iegūtie ikri kopš seniem laikiem bijuši Krievijas caru un Irānas šahu ēdienkartē. Viņi ar šo labklājības un greznumu simbolu dalījās arī ar citiem valdniekiem. Kaspijas jūras stores un to ikri ir 8 miljonu iedzīvotāju lielās Azerbaidžānas valsts bagātība, jo tur iegūst apmēram 90 procentus no visas pasaules kaviāra. Padomju laikos kaviārs bija galvenais korupcijas līdzeklis visos līmeņos. Kad padomju republikas vadītāji devās uz Kremli, lai «izsistu» sev kādus padomju impērijas labumus, azotē vienmēr bija kaviārs ar kuru «iesmērēt» lēmumu pieņemšanu Maskavā.

Nenoliegsim, ka devīga dāvināšana ir azerbaidžāņu tautas tradīcija. Kādā grāmatā par šīs tautas tradīcijām ir rakstīts, ka valstī joprojām pastāv vietējās pieklājības norma, kas pieprasa ar vērienīgiem, «dāsnas sirds» žestiem apmaksāt draugu vakariņas dārgos restorānos. Taču nav noslēpums, ka dāsni apdāvinātajiem draugiem par izrādīto devīgumu un laipnību kādu dienu būs jāsamaksā atpakaļ (Nikki Kazimova, Azerbaijan – the essential guide to customs and culture, Kuperard, 2011, p. 47.)

Šo pašu tautas tradīciju lika lietā arī azerbaidžāņu politiķi, kas, iestājoties Eiropas demokrātisko valstu klubā, no jauna uzsāka vecās, labās kaviāra diplomātijas praktizēšanu. Sevišķi uzkrītoši šis process esot bijis novērojams pēc tam, kad 2005. gadā sāka darboties naftas vads Baku- Tbilisi- Džeihana un ar zeltu sāka aktīvāk pildīties Azerbaidžānas valsts kase.

Eiropā par šo kaviāra diplomātiju ir nopietni uztraukumi, jo tās rezultātā tiek apdraudēta Eiropas Padomes leģitimitāte.

-Kilograms stores ikru maksā no 1300 līdz 1400 eiro. Katrs no mūsu draugiem EPPA sesiju laikā saņem vismaz kādas 400 vai 600 gramu kaviāra kārbas. Tas ir četras reizes gadā. Mūsu «atslēgas» draugu skaits EPPA ir ap 10 līdz 12 cilvēki. Ir arī 3 vai 4 sekretariāta darbinieki, kas saņem šīs dāvanas, – tā sarunā ar ESI korespondentu stāta kāds azerbaidžāņu politiķis.

Jāpiezīmē, ka vairumam Azerbaidžānas draugu, kaviārs esot tikai sākuma paklanīšanās. To regulāri dāvinot EPPA sesiju laikā. Taču daudzi delegāti iet tālāk, jo viņus regulāri aicina krāšņās ekskursijās uz Azerbaidžānu. To skaits ir ap 40. Daži no viņiem dodas braucienos uz Baku vairākkārt gadā, gan apmeklējot konferences, pasākumus, gan vienkārši izbaudot bezmaksas ekskursijas un atpūtu. Nav noslēpums, ka te ir runa par sātīgām brīvdienām un dārgām dāvanām (zīda paklāji, zelta un sudraba rotaslietas, dzērieni, kaviārs un nauda). Kaviārs 2 kg iesaiņojumā esot tipiska dāvana no Baku.

Protams, ne visi EPPA deputāti ir šādi uzpērkami. Taču daudzas indikācijas liecina par būtisku korupcijas ietekmi ne tikai uz EPPA, bet arī uz citu Eiropas politiķu runām un darbiem.

Ko par bagātīgajām dāvanām Azerbaidžāna pieprasa no Latvijas?

Latvijas prezidenta runa Baku pilī pagājušajā nedēļā liecināja, ka kaviāra kārbas, ko droši vien dāvanās no Alijeva saņēma Latvijas prezidents un viņa ministru svīta, ir likušas klusēt par cilvēktiesībām, par brīvu un nekorumpētu biznesa vidi, kas Latvijas uzņēmējiem darbojoties šajā valstī patiešām ir vajadzīgas. Ja reiz mūsu Prezidents tiešām ir tā norūpējies par Latvijas ekonomisku attiecību veicināšanu ar šo valsti, tad PSRS laika leksika 2013. gada tekstos vairs neiederas. Mūsu Bērziņa runā Baku izskanēja suminājumi tautu draudzībai, bez neviena mājiena Eiropas un brīvās Latvijas demokrātijas vērtību virzienā. «Es paceļu šo glāzi par Latvijas un Azerbaidžānas sadarbības gaišo nākotni! Par mūsu tautu draudzību!», lasot šos mūsu prezidenta vārdus mēs varam justies, kā iepazīstoties ar PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva runu padomju laikā. Te tā ir visā krāšņumā.

Latvijas prezidents pārstāv Eiropas Savienības valsti Latviju, kurai ir kopīgi vērtību principi ar Rietumeiropu. Tos savās runās vienmēr uzsver Eiropas Savienības vadītāji un ES valstu līderi, tiekoties ar mazāk demokrātisku valstu vadītājiem, kuri vēlas nākotnē pievienoties ES valstu saimei. Šo principu pieminēšanu Bērziņa paziņojumos Baku mēs neredzam. Vai tas nozīmē, ka tiek ignorētas mūsu demokrātiskās pamatvērtības? Šādas pilnvaras mēs – Latvijas tauta neesam devuši nedz A. Bērziņam, ne viņu pavadošajiem ministriem A. Matīsam, L. Straujumai, I. Circenei, ārlietu ministru E. Rinkēviču ieskaitot!

Prezidents Bērziņš, dodoties uz citām valstīm, nepārstāv savu diezgan apšaubāmi uzcelto (kā izrādās) īpašumu Kājiņas, bet gan visu mūsu Latvijas Republiku. Viņš pārstāv mūsu tautu, mūsu grūti izcīnītās brīvības un demokrātijas vērtības. Par tām mūsu tautieši ir krituši karos, smakuši cietumos, gulāgos, izsūtījumos, bēguši trimdā, cietuši pazemojumus politisko un reliģisko uzskatu dēļ. Bez vārda, pulcēšanās, preses un citām pilsoņu brīvībām nevar pastāvēt demokrātiska un moderna valsts. Normāla cilvēka cienīga dzīve. Mums visas šīs brīvības un tiesības tagad ir. Mums ir arī brīvība, kas deva iespēju Bērziņam kļūt par miljonāru. Rezultātus viņš bauda pats. Taču šīs brīvības pilnā mērā vēl joprojām nav valstī, kuru tikko apmeklējis mūsu prezidents. Protams, ka Azerbaidžānas vadītāji (vizītes laikā) viņu nevadāja pa politieslodzīto cietumiem, izskatās, ka viņš nav ticies ar disidentiem, opozīciju un laikam arī neseko Latvijas delegātu balsojumiem EPPA par cilvēktiesību ignorēšanu Azerbaidžānā, tomēr kaut kādu politisku kompetenci un elementāru morāles principu ievērošanu tauta var prasīt arī no cilvēka, kas negadījuma dēļ nonācis šajā augstajā mūsu valsts amatā.

Prezidentu Bērziņu var arī saprast un nav grūti izskaidrot viņa uzvedību. Visās iekārtās viņam ir veicies. Padomju režīma gados viņš piederēja PSKP nomenklatūras* priviliģēto klanam. Tam pašam priviliģēto grupējumam (starp citu!) piederēja arī pašreizējais Azerbaidžānas vadītājs. Tāpēc var secināt, ka mūsu prezidents ciemojās pie senas brālības kluba drauga.

Laikā, kad cietumos cieta un vēlāk mira Gunārs Astra un 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa, riskējot ar savām dzīvībām, ziedus lika drosminieki, kam bija svarīgi brīvības ideāli, nākošais Latvijas prezidents droši vien iepirkās PSKP nomenklatūras bufetēs un specveikalos, baudot to pašu stores kaviāru, ko šogad Baku. Ieradumam liels spēks. Pie tām pašām privilēģijām PSRS laikā bija pieradis arī Aivars Lembergs, ar kura svētību un aktīvu rīcību (ar savas «kabatas partijas» ZZS starpniecību) mums tika iešķiebts Andris Bērziņš par Latvijas prezidentu.

Es nenosodu ne Aivaru Lembergu, ne Andri Bērziņu par to, ka brīvība viņiem deva iespēju kļūt par miljonāriem un ietekmīgiem cilvēkiem. Arī viņi noteikti priecājās, ka sabruka padomju režīms, jo tautu cietumā, pat uzkalpojoties līdz PSKP nomenklatūrai, par miljonāru neviens nevarēja kļūt. Taču paša laime nedrīkstētu aizmiglot skatu šodien, redzot citus cilvēkus, nācijas ciešam diktatūru apstākļos. Kristieši un cilvēki ar morāles principiem tā nerīkojas. Latvijas eiropeiskās ārpolitikas vērtības mūsu varas vīri un sievas nedrīkstētu pārdot par kaviāra bundžiņu. Ieskaitot Andri Bērziņu, kurš pat nemana, kā viņa runas disonē ar EP un ES nostāju.

Nepamana vai negrib pamanīt?

* Nomenklatūra: PSRS politiskā birokrātija ar varas monopolu visās sabiedrības dzīves sfērās. Nomenklatūru veidoja profesionālais PSKP aparāts sākot no rajona komitejas un beidzot ar PSKP Politbiroju. Nomenklatūra sev piešķīra dažādas privilēģijas. Pastāvēja arī plaša t.s. uzskaites nomenklatūra – tautsaimniecības uzņēmumu vadītāji, slimnīcu galvenie ārsti, zinātnisko iestāžu, teātru, bibliotēku direktori u.c. vidējā ranga ierēdņi, kurus amatā apstiprināja partijas komitejās.

Kannas piedod Larsam fon Trīram, bet mēs turpināsim eksponēt Staļina simboliku?

2013. gada 23. aprīlī

padomju simboliBeidzot Kannu kinofestivāls reabilitē slaveno dāņu kinorežisoru Larsu fon Trīru (Lars Von Trier), kurš 2011. gada preses konferencē atzinās: “I Understand Hitler”. To var uzzināt izlasot žurnāla ”Screen” interviju ar festivāla māksliniecisko vadītāju Thierry Fremauz, kurš uzsver, ka festivāla rīkotājiem nekad neesot bijis padomā pārvērst dāni par ”persona non grata” uz mūžiem.

Trīra problēmas ar šī festivāla rīkotājiem sākās pēc viņa neveiklajiem izteikumiem 2011. gada festivāla interviju laikā par ”zināmu Hitlera rīcības izpratni”. Toreiz festivāla rīkotāji nekavējoties nosodīja režisora izteikumus un paziņoja, ka viņa klātbūtne šajā pasākumā vairs nav pieļaujama.

Kaut arī Trīra producents Zentropa vairākkārt publiski atvainojās un gaisā virmoja viedoklis, ka viņam ”ir piedots”, reālie rīcības procesi par to neliecināja. Tagad šis nomācošais klusums beidzot ir pārvarēts, jo ”izsaldēšanas atcelšanu” tagad publiski ir deklarējis viens no festivāla rīkotājiem.

Tikmēr mani neatstāj nelāga sajūta par līdzvērtību akciju un pasākumu aktualizāciju gaidāmajos 9. maija notikumos Latvijā, kad ultrakonservatīvie otrā pasaules kara entuziasti atkal vilks ārā no atvilktnēm savus kara ordeņus un mums būs jānoskatās uz simboliem : sarkano karogu, sarkano zvaigzni, PSRS ģērboni un vēl veselu virkni ”apzīmētāju”, kas pārstāv bojā gājušu agresīvu valsti, kurā netika ievērotas cilvēktiesības un viselementārākie civilizētas sabiedrībās funkcionēšanas noteikumi.

Tieši tāpat kā mēs (civilizēta sabiedrība) neakceptējam Hitlera reiha laika simbolisko atribūtiku (ceremoniālos sveicienus un mūziku ieskaitot), 100% nav pieņemama arī PSRS laika fetišistu parāde Rīgas, Daugavpils vai Valmieras ielās.

Protams, ka Krievijā mediji nepalīdz visplašākajiem sabiedrības slāņiem uzzināt visu patiesību par otrā pasaules kara notikumiem un pamazām atbrīvoties no heroiskā toņa savas agresīvās pagātnes vērtējumā. Skumji, ka lielākā sabiedrības daļa Krievijā un arī ārpus tās joprojām jūtās kā ”atbrīvotāji” un nespēj iziet cauri Otrā pasaules kara reālajiem procesu vērtējumiem drosmīgi un godīgi.

Atbrīvošanās no pagātnes ilūzijām bruģē ceļu reālai nākotnes apjausmai.

Ļoti ceru, ka ar laiku ultrakonservatīvie otrā pasaule skara fetišisti izbeigs krampjaini turēties pie pagātnes iedomām un paši attieksies no bijušo notikumu glorificēšanas.

Vai simbolikas aizliegums to veicinās?

Domāju, ka gan jā, gan nē.

No vienas puses tas sākumā izraisīs vēl agresīvāku pūļa pretošanos, bet no otras puses – tas palīdzēs plašāk diskutēt par pagaidām, joprojām līdz galam neizdiskutētu tēmu vai Staļina noziegumus var pielīdzināt Hitlera noziegumiem.

Iespējams, ka tieši pie mums Latvijā būtu jāsāk šo problēmu risināt un mītu izvēdināt daudz intensīvāk nekā tas darīts līdz šim.

Abba zvaigzne Bjerns Ulveuss pajoko par Bostonas maratonu BBC One Breakfest raidījumā

2013. gada 16. aprīlī

Bjerns Ulveuss Abba joks BBC

Bjerna Ulveusa no ABBA joks par Bostonas maratonu BBC TV

Leģendārās grupas Abba zvaigzne Bjerns Ulveuss (Björn Ulvaeus)*  šorīt BBC TV raidījumā BBC One Breakfast pajokoja par Bostonas maratonu un tagad tiek zviedru medijos kritizēts par bezgaumīgu un netaktisku jokošanu. Lai gan komentētāju domas dalās, jo Bjerns ar vārdiem “tas ir drausmīgi” nosodījis terora aktu un tāpēc viņš kritiku par sliktu joku neesot pelnījis.

Intervijā Bjerns stāsta par savu līdzdalību Eirovīzijas 2013 himnas sarakstīšanā un par Abba muzeju, ko maijā atklās Stokhomā, taču intervijas sākumā raidījuma vadītāji jautā, kā viņam savos 68 gados izdodas tik labi izskatīties, uz ko viņš atbild: Skriešana ir laba lieta, ja nepiedalies Bostonas maratonā.

Atbilde uz šo jautājumu angļu oriģinālā ir redzama raidījuma videoieraksta 1,30 minūtē.

Björn Ulvaeus: ‘BBC One Breakfast’ (UK; 2013)

*Bjerns Ulveuss (zviedru: Björn Kristian Ulvaeus; dzimis 1945. gada 25. aprīlī Gēteborgā) ir zviedru dziedātājs un komponists. Pazīstams kā grupas ABBA dalībnieks. Pēc grupas izjukšanas kopā ar otru dalībnieku Beniju Andersonu (Benny Andersson) radīja mūziklus Šahs / Chess (1986), Kristina från Duvemåla (1995).

Kā mediji atspoguļo Bostonas maratona terora aktu

2013. gada 16. aprīlī.

SVT Bostonas maratons

Zviedrijas TV

Sprādzieni Bostonas maratonā vakar ir galvenā ziņa arī Skandināvu medijos.

Šādos gadījumos medijiem ir svarīgi atrast  cilvēkus, kas spēj ziņot no notikumu vietas vai no attiecīgās valsts. Protams, ka ne visi mediji ir spējīgi algot pastāvīgos korespondentus vai nosūtīt speciālkorespondentus, taču visi skandināvu mediji izmanto  āršata korespondentu tīklu. Ne tikai Bostonā, bet arī citos pasaules karstajos punktos,  kā Dienvidkorejā, atspoguļojot Ziemeļkoreju utt.

Zviedrijas radio Eko Bostona

Zviedrijas Radio

Pēdējā laika tendence ir, ka mediji šādos gadījumos savās mājas lapās aicina pieteikties aculieciniekus, kas dzīvo notikumu tuvumā. Pie visiem rakstiem ir saites uz epastu ar tekstu: ja esi notikumu tuvumā, piesakies  un sazinies ar mums! Šādi ir iespējams dabūt unikālāku un personificētāku informāciju, kas ir labs konkurences līdzeklis gadījumos, kad citi mediji iztiek tikai ar ziņu aģentūru formāliem ziņojumiem.

Saites uz zviedru svarīgāko mediju mājas lapām, kur var labi redzēt šo mediju darbu Bostonas traģēdijas atspoguļošanā:

Dagens Nyheter tiešraide no Bostonas

Zviedrijas TV 

Sveriges radio

Aftonbladet

Svenska Dagbladet

Papildinformācija: Bjerns Ulveuss no Abba par Bostonas maratonu.

Aftonbladet 4 korespondenti

Aftonbladet uz vietas valstī dažādās vietās strādā 4 korespondenti

Optimiste ar militāru tvērienu – kas viņa bija un ko nozīmēja mums?

2013. gada 15. aprīlī speciāli TVNet.

Tečere un Gorbačovs Foto TVNetKopš «dzelzs lēdijas» nāves pagājusi jau apmēram nedēļa, tomēr mediji nenogurst komentēt un apspriest viņas fenomenu. Kreisajiem Tečere (M. Thacher)  bija «nīstā, ledusaukstā dāma, kas turēja mūs visus dzelžainā, skaudrā tvērienā» (Ian McEwan), un tieši tāpēc viņu necieta kreisie intelektuāļi, ogļrači, studenti un sociāldemokrāti. «Nevarējām Tečeri ciest! Godīgi sakot – mums ļoooti patika viņu ienīst kaut vai tāpēc, ka viņa pieprasīja skaidru nostāju, argumentus visos jautājumos.

Tikai tagad, skatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka sabiedrības attieksmi pret Tečeri noteica eksistējošās seksisma normas: feministēm viņa nepatika tāpēc, ka viņa bija sieviete, bet nebija savējā. Liberāļiem krita uz nerviem viņas pragmatisms. Godīgi? Viņa mūs visus apbūra un izvilka Lielbritāniju no mēsliem. No kārtīgiem, dziļiem mēsliem,» (Ian McEwan, DN 12.04.2013).

Taču sāksim ar beigām.

Zemiskums ir politiķu otrā seja

1990.gada apvērsums pret Mārgaretu Tečeri britu konservatīvajā partijā bija skarbs pārmaiņu brīdis. Tie politiķi, kas saliedējās, lai aizvāktu partijas vadītāju projām no varas stūres, ļoti labi redzēja/juta/zināja, ka viņi slīcina daudz spēcīgāku personību par sevi. Viņiem bija 100% skaidrs, ka Tečeres ieguldījums valsts labā ir bijis tik nozīmīgs, ka Mārgareta būtu pelnījusi vēl pēdējo reizi pretendēt uz premjerministra amatu vēlēšanās (nevis pazust bez skaņas klusumā). Viņa premjerministra amatā bija kopš 1979. gada. Taču zemiskums ir politiķu otrā seja. Novākšanu 1990. gadā it kā «motivēja» sabiedrības uzticības mazināšanās partijai un apstāklis, ka Tečere nebija labvēlīga Eiropas Savienībai. Tāpēc konservatīvie Tečeri Londonā politiski novāca aizmuguriski, brīdī, kad viņa pati bija ārzemēs. Pēc atgriešanās mājās no Parīzes lēdija Tečere bija jau nodota. No savējo puses. Bija atlikusi vēl pēdējā uzstāšanās valdībai, kuru premjerministre jau vairs nekontrolēja. Fināla šovs viņai izdevās lieliski. Zemiskie sazvērnieki saļima kā sapuvuši dēļi premjerministres priekšā, un tāpēc vēsturē iegājis Tečeres retoriskās atmaksas brīdis un viņas piekritēju fināla aicinājums: «Ar viņiem var vienīgi izmazgāt grīdu!» «Vienmēr, ja ir jāaizstāv labais un jācīnās pret ļaunumu – Lielbritānija ķersies pie ieročiem!» – tāds bija Tečeres lozungs. Viņa aizgāja no politikas fiziski, bet joprojām atrodas tajā iekšā – garīgi.

Arī Latvijas atbrīvotāja

Jā, Mārgareta Tečere ieies pasaules vēsturē kā ļoti nozīmīga, vēsturiska personība, un viņas veikums attiecas ne tikai uz dzimteni Lielbritāniju, bet arī uz mums visiem pārējiem. Ja britiem viņa bija parasta tirgotāja meita, kas spēja aizslaucīt mēslainē valsts monopolu ekonomikā, dodot vietu tirgus brīvajai iniciatīvai un tautas kapitālismam, spēcīgiem cilvēkiem un izlēmīgiem darījumiem, tad mums viņa ir nozīmīgs politisks postaments.

Bez lēdijas Izlēmīgās Pārliecības mēs šodien (iespējams) nedzīvotu brīvā un neatkarīgā Latvijas valstī. Viņa bija cieši pārliecināta, ka sociālisms ir liels ļaunums un ka PSRS okupētājā zonā cieš cilvēki un viņi ir jāatbrīvo no komunistu diktatūras politiskā un ekonomiskā pazemojuma.

Viņai patika enerģiskais Gorbačovs un viņa iedvesmoja arī Reiganu, panākot Gorbačova piekāpšanos Rietumiem svarīgākajos jautājumos. Politiskais atkusnis iesākās un kļuva neatgriezenisks. Kaut arī Tečere nevēlējās sagraut nedz PSRS, nedz Berlīnes mūri, viņai tas izdevās.

Mums tas bija ļoti svarīgi. Izšķiroši.

Tečerisms

Margareta Tečere intervija Zviedrijas Tv

M. Tečere intervijā Zviedrijas TV 1995. g. kadrs no YouTube

Ne mazāk svarīgi tas bija britiem liktenīgajā 1979. gadā, kad Tečere nostājās pie varas stūres Londonā. Inflācija valstī bija augsta, ekonomika smagi stagnēja un to plosīja gabalos nebeidzamie streiki. Savos uzskatos Tečere vienmēr bijusi konservatīva, taču viņa spēja un prata radikāli izrēķināties ar valsts pagātni. Valsts vadītāja atvēra vārtus tirgus apvērsumam, kas būtiski pārmainīja Lielbritāniju. Protams,  cena par šo uzdrīkstēšanos bija augsta: bezdarbs, sabiedrības slāņošanās, taču reformas deva rezultātus – jau 1982. gadā nacionālā kopprodukta rādītāji sāka «kāpt uz augšu», un vislabāk šis rezultāts bija novērojams astoņus gadus vēlāk – deviņdesmito sākumā, kad Tečere jau bija spiesta demisionēt. Šodien «tečerisms» ir atzīts un plaši izmantots politikas virziens. To izmanto arī Zviedrijā, lai gan Ziemeļvalstu kreisi orientētie politiskie slāņi šo «piegājienu» politiski ekonomiskajiem procesiem nekad nav akceptējuši, tagad negribīgi ir spiesti piekāpties.

Tečere pirmā «atrāva vaļā logu», sākot graut valsts monopolus, un atvēra iespējas privātajai iniciatīvai rosīties agrāk slēgtajās zonās – enerģētikā, komunikācijās, sociālajā sektorā. «Pirms Tečeres attīstība virzījās zviedru sociāldemokrātu modeļa virzienā. Tieši Tečere bija tā, kas mainīja attīstības loģiku» (Brooks, D. New York Times, 2013). Protams, ka daudzi politiķi joprojām nevēlas atzīt, ka seko «tečerismam» arī tad, ja skaidri redzami dzelzs lēdijas loģikas nospiedumi pat akciju tirdzniecībā biržā vai nekustamo īpašumu pārvaldē.

Mēs vienmēr esam bijuši erotiski fiksēti viņas sakarībā (Ian McEwan)

Savulaik pazīstamais New Statesman žurnālists Kristofers Hičens (Christopher Hitchens) reiz esot publiski norādījis uz kādu Tečeres pieminētu faktoloģisku kļūdu. Premjerministre nekavējoties atbildējusi un pierādījusi, ka norāde ir kļūdaina. Viņai bija taisnība. Cienījamais žurnālists pats bija kļūdījies. Protams, ka mediju korpuss ieteica kolēģim nepadoties. Laiks pierādīja, ka «taisnu muguru» no konflikta izgāja tieši viņa. Nevis viņš. «Viņa bija liela, neiekarojama mīkla. Mēs bijām erotiski fiksēti. Saukājām viņas valdību par «sadomonetāristiem», jo nevarējām saprast, kā viņai izdodas savaldīt šo ministru-veču baru un vadīt vienota mērķa, valsts labklājības vārdā. Mūs kaitināja viņas askētisms un spēja būt loģiskai, traucēja viņas nesievišķība. Vai tomēr tieši sievišķība? Bija sajūta, ka viņa tur savā dzelzs tvērienā visus savas valsts vīriešus un neviens nespēj pat pakustēties!» (Ian McEwan, DN, 12.04.2013).

Lēdijai Tečerei piemita tā saucamie «spēka tikumi» (Shirley Robin Letwin formulējums) : taisna mugura, pašapziņa, liela enerģija un gribasspēks, riska gatavība, lojalitāte pret draugiem un neiecietība pret ienaidniekiem.

Viņas priekšgājēji vīrieši politikā «visu nokārtoja» pirtī, bārā pie alus glāzes – neformāli. Tečere rīkojās atklāti, publiski viena mērķa vārdā – valsts interesēs. No viena puses – brīvais tirgus, no otras puses – valsts autoritātes nostiprināšana. Viņa bija gatava pat sākt karus un tos uzvarēt. Tas Tečerei arī izdevās.

Pretrunīgā personība

Protams, lēdijai un vēlāk baronesei Tečerei bija arī cilvēcīgi trūkumi. Taču pamēģināsim viņu novērtēt, nevis skatoties Merilas Strīpas (Meryl Streep) veidoto senilās večiņas stāstu populārajā kinofilmā, bet gan izprotot viņas hipnotisko tvērienu politikā un dziļo mīlestību uz savu dzimteni – Lielbritāniju. Viņa bija optimiste ar militāru tvērienu, kas reanimēja pasaulei tobrīd piemirstus tikumus: centību, spēju konkurēt, ambiciozitāti un atbildību sava darba, sabiedrības un dzimtene priekšā. Tonijs Bleirs un Bils Klintons sekoja tečerismam pa pēdām. Viņas redzējums ir iespaidojis miljoniem cilvēku dzīves, likteņus un labklājību.

Arī mūsu. Paldies viņai par atbalstu Gorbijam, veicinot Austrumeiropas un tajā skaitā arī Latvijas neatkarības atgūšanu.

Papildinformācija:

Klasiskā grieķu drāma turpinās. Mums arī vajag savējo Tečeri. Blusas brauciens uz suņa astes.

Par ko Margarēta Tečere kritizēja Zviedriju 1995. gada TV intervijā

Zviedrija un Somija nervozē par Krievijas spēku koncentrāciju pie robežām

2013. gada 14. aprīlī.

Iskander raķešu darbības radiuss

Baltijas pierobežā Lugā stacionēto Krievijas raķešu Iskander darbības radiuss. Avots: SVD. 2013. 04.12.

Zviedrijā un Somijā valda satraukums par Krievijas bruņošanās un bruņojuma modernizācijas plāniem, sevišķi par pašreizējo Krievijas spēku koncentrāciju ziemeļrietumu apgabalā.

Gada sākumā trauksmi cēla Zviedrijas armijas virspavēlnieks, ka Zviedrijai ir kapacitāte tikai nedēļu noturēties iespējamam Krievijas iebrukumam un pavisam nesen arī Somijā publicēts pētījums par Krievijas aizsardzības politiku un Somiju, kas radījis nervozitāti politiskajās aprindās un medijos.

Pētījumu Krievijas aizsardzības attīstība  un Somija skatīt šeit.

Viens no pētījuma autoriem Stefans Forss uzsver, ka nekādi akūti draudi pašlaik neeksistē, taču nedrīkst kategoriski izslēgt ātras izmaiņas šo ziemeļvalstu robežu tuvumā.

Sevišķi uztraukti šajās valstīs ir par Putina plāniem jaunam bruņojumam līdz 2020. gadam atvēlēt apmēram 52 miljardus eiro.

Pie Baltijas un Ziemeļvalstu robežām Krievijā tiek izvietoti un koncentrēti  ātras ofensīvas reaģēšanas spēki  ar 1000 jauniem helihopteriem un aviācijas  atbalstu (SVD, 12.04. 2013.).

Somu eksperti uzskata, ka krievu militārais potenciāls pie skandināvu robežām paredzēts, lai dotu triecienu ne tikai  šo valstu militāriem spēkiem un politiskajai vadībai, bet arī lai neitralizētu iedzīvotāju pretošanās mēģinājumus. Tāpēc tie ir mobili un ar ātru un augstu kaujas gatavību. Lai saīsinātu pretinieka reakcijas laiku.

Russian_missile Iskander

Iskander. Foto Wikipedia

Neskatoties uz to, ka Krievija pamatīgi ir karojusi pie savām Dienvidu robežām (Čečenija, Gruzija), izveidojusi spēcīgu aizsardzību pie Ķīnas, lielākie spēki tomēr koncentrējas pie Rietumu robežām. Te atrodas 36 sauszemes un jūras spēku armijas brigādes, kopumā apmēram viena trešā daļa no visa krievu militārā potenciāla. Šo spēku smaguma punkts atrodas ziemeļrietumos.

Zviedrijas militāras izlūkošana šefs Stefans Kristensons jau pagājušā gada septembrī paziņoja, ka Krievijas – Gruzijas karš liecinot par to, ka Kremlis nav atmetis jaunas impērijas radīšanas plānus.

Zviedri ir nervozi par to, ka Krievijas pilsētā Lugā, izvietotās Iskander raķetes var sasniegt mērķus  lielā daļā Zviedrijas.

Video sižets par Iskander-M izmēģinājumiem.

Somu eksperti ierosina valstij saglabāt savu 230 000 vīru lielo armiju, kurai ir liela preventīva vērtība.

Vieni paši ne somi, ne zviedri nespēs sevi aizstāvēt, taču kopā ir labākas izredzes, uzskata somu pētījuma eksperti.

Maskava gan ir tieši un netieši paudusi, ka tās militāro spēku koncentrācija ziemeļrietumos neesot vērsta pret skandināviem, bet pret NATO valstīm, ieskaitot Baltijas valstis. Kremli var arī saprast, jo Krievija tagad atrodas tuvā NATO ielenkumā un joprojām šo organizāciju ierindo lielāko ienaidnieku skaitā.

Taču Krievija vēl joprojām ir milzis uz māla kājām, jo visi līdzšinējie armijas modernizācijas mēģinājumi īpaši neveicas. To saprot arī  ziemeļvalstu speciālisti.

Zviedru eksperti uzskata, ka pirmā lielākā problēma Kremlim ir aizsardzības industrija, kas ir valsts valstī ar milzīgu korupciju un sliktu un dārgu ražošanu. (SVD. 12.04.2013.)

Otrā problēma ir kaujas spējas, jo pat Gruzijas kara laikā virsnieki esot viens otram zvanījuši pa mobilajiem telefoniem, jo neesot  darbojušies armijas radiosakari.

Trešā problēma ir milzīgā korupcija valsts līmenī, kas jau ir kļuvusi par lielu biznesa nozari. Tas vismaz trīs reizes sadārdzina jebkuru lielu projektu. Spilgts piemērs ir korupcija Soču  olimpisko objektu celtniecībā.

Krievija pašlaik sēž uz naftas un gāzes adatas kā PSRS septiņdesmitajos gados. Arī tagad tāpat kā toreiz 80% no valsts budžeta ienākumiem nodrošina nafta un gāze. Maksājot Gazprom par gāzi, ko patērējam, mēs balstam arī Krievijas militāro potenciālu.

Vai ilgi būs jāgaida šo resursu cenu kritums pasaules tirgos, lai Krievijai neizdodas savas bruņošanās ambīcijas, kas var apdraudēt mūs?

Papildinformācija:

Putins nostiprina savu ietekmi Latvijā. Izskatās, ka viņš uzvarēs arī Rīgas Domes vēlēšanās.

Krievijas Televīzijas parodija par Zviedrijas armijas virspavēlnieka paziņojumu, ka Zviedrija varēs izturēt Krievijas uzbrukumu tikai nedēļu. Zviedrijas aizsardzības ministre  Kārina Enstrēma (Karin Enström) šo video komentēja, ka tas piederot pie vārda brīvības iespējām Krievijā.

Šis Krievijas TV video ir uzskatāms par Krievijas atbildi zviedriem par parodiju Tingeling, kas bija veltīts Krievijai un Putinam 2009. gadā pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa Maskavā. Toreiz krievi ne pa jokam apvainojās un Krievijas vēstniecība Stokholmā izteica pat protestu par šo dziesmu, kas parodē krievu kultūras un politikas  simbolus to bezgaumīgās  izpausmēs. Mums tas lielā mērā atgādina arī notiekošo Jūrmalas konkursā Jaunais Vilnis.

Tā kā pagaidām Zviedrija ar Krieviju apmainās šāvieniem popkultūras frontē.

ASV publicē Magņitska sarakstu, ko var apskatīt ASV Finanšu ministrijas mājas lapā

2013. gada 12. aprīlī

Magnitska sarakstsASV  šodien tomēr  ir publicējusi tā saucamo Magņitska sarakstu (atklāto daļu), kurā ir 18 NVS valstu personas, kas tieši saistītas ar Magņitska slepkavību.

Kremlis šodien brīdināja ASV nepublicēt sarakstu ar Krievijas amatpersonām, kurām ir liegta iebraukšana ASV saistībā ar aizdomām par viņu saistību ar cilvēktiesību pārkāpumiem jeb tā dēvēto Magņitska sarakstu.

Slepenā daļa netiks publicēta, aizbildinoties ar valsts drošības interesēm.

Saite uz sarakstu ASV Finanšu ministrijas mājas lapā.

Papildinformācija par Magņitska lietu un tās saistību ar Latviju:

Putina purvs = nabaga Krievija