Mīlestība ir paradoksāla. Antīkā literatūra to mēdza iztēloties kā aklu, mazu, tuklu bērnu, kas šauj ar bultām cilvēku sirdīs. Vai šodien ir tieši tāpat? Varbūt mīlas un kaislību jomā esam kļuvuši prātīgāki? Gudrāki, viedāki, nekā bija senči?
Amora bultas
„Amors ir akls un padara neredzīgus tos, kuriem iešauj. Tad cilvēks iemīlas un domā, ka ir atradis drošāko cilvēku savā mūžā, lai gan faktiski ir nostājies uz visslidenākā ceļa pasaulē,“ raksta Navarras Margarita savā noveļu krājumā ”Heptamerons” (L’Heptaméron, 1559). Krājumā, kas sastāv no 72 novelēm. Teksts veidots pēc Džovani Bokačo „Dekamerona“ parauga un pirmo reizi izdots ar nosaukumu „ L’histoire des amants fortunés”. Grāmatas pilnā versija (bez labojumiem) publicēta tikai 1853.gadā.
Navarras Margarita bija ļoti interesanta personība. Viņa bija cēlusies no karaliskas ģimenes, labi rakstīja, vēlāk kļuva par iedvesmas avotu daudziem autoriem. Tā tas bija ar Aleksandra Dimā romānu centrālo varoni, bez tam Margarita magnetizējusi daudzus autorus ar savu izpratni par mīlestību līdz pat šodienai.
Amors ir arī viņas centrālais varonis. Kāpēc mīlas dievs ir tik akls? Ovīdijs viņu apraksta kā precīzu šāvēju. Viņš izvēlas savus upurus, iešauj tiem ar mīlas bultām tieši sirdī un vēro, kā viss tālāk notiks. To pašu Amors dara arī vēlāk – renesanses perioda mākslā. Tieši tāpat viņu attēlo kā mazu, tuklu puišeli, kas lidinās pa pasauli ar loku, bultām un meklē savus upurus. Kā iespējams tas, ka precīzs šāvējs sirdīs pats neko neredz? Domājam, ka šo aspektu var izskaidrot ar kristīgo morāli. Kaislības, aizraušanās un dziļa iemīlēšanās nav patikusi nevienam vērotājam no malas. To bieži uzskata par kļūdu. Īpaši sabiedrībā, kur ierasts visu loģiski regulēt. Ja kādu cilvēku bija „nopļāvusi“ kaislība, tad bija pieņemts šo personu uzskatīt par slimu un apskādētu, nevis par laimīgu. Tāpēc pasijai un kaislībai nav atbalsta nedz baznīcas tekstos, nedz sadzīves morālē vai mākslā. Daudz labāks daudziem šķiet loģiskā aprēķina ceļš arī intīmajās attiecībās, kur visu var mierīgi paredzēt un plānot iepriekš.
Šī iemesla dēļ diezgan maz cilvēku savā laulībā ir laimīgi, jo prioritāte ir ērtības, drošība un aprēķins. Daudzas no šodienas provokācijas spēlēm televīzijā saucas ”Love is blind”, ar mērķi atrast kaislīgu aizraušanos – sadegt mīlas liesmās. Taču cilvēks uz to neiet, jo baidās, ar ko viss beigsies. Zināmā mērā šo attieksmi ir iekodējusi mūsu apziņā vecākās paaudzes bēdīgā pieredze, kad visu veidu kaislības un aizraušanās beidzās slikti, ar naidu vai vilšanos.
Pārsteidzoši, ka šodien, aprēķina laikmetā, daudzi tomēr uzdrošinās sākt meklēt tieši aklo mīlestību, jo kaislība tagad skaitās iekārojams stāvoklis. Piedzīvojums, kura dēļ vērts upurēt kādu sava mūža daļu.
Mīla pa distanci
Imants Ziedonis raksturoja mīlas aklumu precīzi un noteikti: mīlestība tā kā zibens nāk. Atnāk balta, uzliesmo un nosit. Viss. Nav svarīgi, cik tālu vai tuvu ir iekārojamā persona. Tā ir un tāpēc vien dod laimi. Jau 11. gadsimta lirikā tiek runāts par to pašu. Jo tālāks atstatums starp cilvēkiem, jo mīla spēcīgāka. Interesants un sens piemērs šajā jomā ir dzejnieka Žofrē Ridela pieredze. Viņš iemīlējās Tripoles grāfienē. Nekad šo sievieti netika redzējis, nesastapa viņu personīgi. Nē, viņi nebija tikušies. Viņš iemīlējās distancēti. Pateicoties stāstiem, ko svētceļotāji par šo daiļavu viņam izstāstīja. Pēc tam Ridels uzrakstīja lielisku mīlas dzeju krājumu, kurā apdziedāja „vistīrāko mīlas veidu“ – baudīt pa gabalu. Ikdienas dzīvē ar šo apstākli bieži nesaskaramies, taču visiem ir skaidrs, ka mīla mirst tieši tad, kad tā iegūst fizisku piepildījumu.
Par to lieliski vēsta Marijas Magdalēnas Delafajetes (1634 -1693) romāns „Klēves princese“ (1678), kuru varam uzskatīt par pirmo psiholoģisko romānu literatūras vēsturē. Tajā princese atzīstas, ka nevēlas precēties ar vīrieti, kuru kaislīgi mīl, jo tad pazudīs viņas kaisle mūža garumā. Tieši tas pats notiks ar viņas iemīļoto. Fiziska tuvība novedīs pie tā, ka princese kļūs par kārtējo mīļāko un viss. Romāns ir pretrunā tam, ko mēs šodien uzskatām par mīlas kulmināciju – fizisko tuvību. Iespējams, princeses reakcija ir pašaizsardzība pret situāciju, kad ietekmīgu personu meitas izprecināja aprēķina laulībās līgavaiņiem, kas nekad netapa mīlēti. Romānā princese pauž distopisku attieksmi pret mīlestību un nobeidz savu dzīvi vientulīgā pašizolācijā.
Tagad, kad katrs var izvēlēties, ar ko palikt kopā, problēma tomēr nepazūd. Pat savedēji un savedējas (ieskaitot realitātes šovus TV) rīkojas tieši tāpat kā senie aprēķina laulību rīkotāji – izvēlas mazāko ļaunumu, nevis gaida lielo pasiju.
Kā savulaik norādīja filozofs Alēns Badiū savā slavas dziesmā mīlestībai (Éloge de l’amour”, 2009), cilvēki joprojām uztver mīlu kā darījumu. Proti, priekšrocībām un ieguvumiem jābūt vairāk nekā zudumiem. Tiek izvēlēta „drošākā kārts“, nevis magnētiskākā partnera maģija. Iemesls šādai piesardzībai varētu būt nepatika pret to, ka emocijas nav iespējams regulēt. Otra lieta – šodienas aprēķina pasaulē mīlestībai nav vietas un visi to spēj notēlot labāk vai sliktāk apkārtējo priekšā. Socioloģe Eva Iluza savā darbā „Tāpēc mīlestība beidzās“ (2018) apraksta šodienas randiņu kultūru kā „šopinga“ jeb iepirkšanās loģiku. Visi meklē, atrod un atkal meklē, jo zina, ka pārtiek no surogātiem.
Ar partneriem daudziem esot tāpat kā ar mobilā telefona pakalpojumu piegādātājiem – uz laiku fiksējam abonementu, bet jūtam, ka cits piegādātājs ir labāks. Šķiramies un slēdzam līgumu par jaunu ar citu utt. Taču gandarījuma par darījumu nav, jo kādam citam ir labāks abonements. Tā tas turpinās nepārtraukti.
Tā kā līdz šim televīzijā nav izdevies realitātes šova laikā atrast ideālu kaislību, tad producenti metas pretējā galējībā. Tagad tiek piedāvāti kaili ķermeņi programmā ”Naked attraction”. Cerot ka ķermenis bez apģērba nospēlēs to lomu, kuru nespēj paveikt apģērbts rumpis. Plikučus saliek kastēs un ar tiem spēlē kā ar kārtīm, atlasot labāko. Tikšanās brīdī izvēlēto personu glīti apģērbj. Discovery+ ideja šajā gadījumā bija izmantot kaila ķermeņa pievilcību un vilinājumu. Taču arī šī metode faktiski nedarbojas. Kā tālāk? Izrādās, ka mīlestība mainās līdzi laikam.
Mīlestība kā dominējošās kartības blakusprodukts
Galma mīla dominēja feodālajā sabiedrībā. Par to rakstīja Navarras Margarita. Delafajetes traģiskie romāni atspoguļoja pilsoniskās sabiedrības ideālus, kuriem nepiekrita Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Mūsu TV ziepju šovi piedāvā vēlīnā kapitālisma tirgus ekonomikas radīto mīlas loģiku: grābjam ciet to, kas smukāks un lētāks. Taču kā paliek ar mīlu pa gabalu?
Izrādās, ka tā ir ļoti spēcīga joprojām tiem ļaudīm, kas skatās TV vai filmas. Vērojot, kā citiem neveicas ekrānā, neviens netraucē iemīlēties pašiem, sēžot mājās pie televizora vai tumšā kinoteātra zālē. Domās piedaloties visā, kas ekrānā notiek: smejoties un priecājoties līdzi emocionāli tuvajiem cilvēkiem filmas naratīvā un piedāvājot sevi kā izeju no konflikta situācijas. Tāpēc nepārsteidz apstāklis, ka Japānā daudzi iemīlas savās erotiskajās lellēs un dzīvo kopā ar tām visu mūžu. Ir cilvēki, kuri pielīmē pilnu savu guļamistabas sienu ar mīļotā aktiera portretiem un bauda iedomāto klātieni. Visi šie procesi liecina, ka mīlas jomā cilvēks tiecas pie drošākās, nevis riskantākās partnera izvēles.
Kā paliek ar aklo Amoru? Ar to, kurš šauj sirdīs? Vai viņam vairs nav bultu?