Vēsture saglabājusi vairākas spīdzināšanas formas. Starp skarbākajām 10 ir neļaušana cilvēkam aizmigt naktī. To izmantoja svētā inkvizīcija, lai piespiestu upuri atzīties grēkos. Toreiz tika lietots īpašs metālisks instruments, kas atgādina stieni ar „dakšām“ abos galos. Vienu galu pievienoja apcietinātā krūtīm un otru – zodam, nostiprinot ar saiti uz pakauša. Brīdī, kad cilvēks iemiga, asumi ieurbās ādā, izraisot sāpes. Pēc 24 stundām upuri bija gatavi atzīties vienalga kādā pārkāpumā, lai tikai atbrīvotos no ķecerdakšas un beidzot izgulētos. Savādi, ka šodien ķecerdakšas vietā kaimiņi lieto skaļu mūziku, ballējoties naktī. Nebēdājot par to, ka ar šo viņi spīdzina apkārtni un līdzcilvēkus. Trokšņa fons, kas pašiem sagādā prieku un balles pacēlumu, citiem ir ķecerdakša, jo neļauj aizmigt nakts stundās un saplosa nākamo dienu darba ritmu. Vai tā drīkst darīt? Neļaut citiem justies labi sava egoisma dēļ? Nē, nedrīkst. Normālā sabiedrībā pulksten 23.00 visiem trokšņiem ir jāapklust. Taču ir cilvēki, kuri šo noteikumu pārkāpj un tupina “kolhoznieku balles” tradīcijas Latvijā. Apkārtējiem par spīti.
Raimonda Paula bērnu dziesmas kā ķecerdakšas
Vilnis dzīvo daudzstāvu daudzdzīvokļu mājā Liepājā. Viņam nav paveicies ar augšstāva kaimiņiem. Nedēļas beigās un brīvdienās tie izklaidējas dārdošas mūzikas pavadībā. Tad uz skaļāko tiek uzlikti Raimonda Paula bērnu dziesmu ieraksti un „griezti“ bez apstājas krietni pāri pusnaktij. Pati populārākā bļaujamā dziesma, kurai kompānija auro līdzi, ir meldiņš par Anniņu vanniņā. Pēc trijiem naktī Vilnis mēdz izgriezt korķus, pārraujot elektrības piegādi trobeļa taisītāju dzīvoklim un ar to arī izbeidzot Anniņas peldi vanniņā. Tad pēkšņi viss apklust un nakts rit tālāk savu ierasto gaitu, jo bļāvēji sakāpj automašīnā un dodas aurot citur.
Skaņu un trokšņu pētnieki apgalvo, ka skaņa pārvēršas troksnī brīdī, kad tā tiek izmantota nepiemērotā veidā. „Troksnis paralizē smadzenes, pārrauj refleksiju ķēdes un iznīcina domas“, – savulaik konstatēja Arturs Šopenhauers (1851). „Par mūziku mums var būt ļoti dažādi un atšķirīgi viedokļi. Vieniem skaļa mūzika koncertā ir nepieciešama lieta, taču citiem tā pati mūzika pārvēršas kaitīgā troksnī situācijā, ja kāds to atskaņojot traucē naktsmieru“, – secina somu trokšņa efektu pētniece, zinātniece Mārita Lindkvista. Viņa ir pārliecināta, ka jau ikdienas dzīvē regulāri sastopamies ar ļoti augstu trokšņa līmeni, kas izraisa cilvēka organismā neatgriezeniskas pārmaiņas. Sākumā tās nav jūtamas un saskatāmas taču ar laiku parādās to iedarbība uz cilvēka organismu. Tieši tāpat kā nikotīns vai narkotikas, arī troksnis traumē. Izraisot ne tikai tinnitus vai dzirdes pasliktināšanos, bet arī veido nervozitātes fonu ikdienas sadzīvē.
Tāpēc lielākais deficīts, kuru šodien pieprasa civilizētā sabiedrība, ir nevis ālēšanās naktī, skaļas mūzikas pavadībā, bet gan klusuma terapija. Tā šodien ir vajadzīga daudziem un kļuvusi par pieprasītu rekreācijas biznesa formu cilvēkiem, kas bēgot projām no sadzīves komunikācijas un rūpniecības trokšņiem uz laukiem. To servisu pilsētniekam mēģina piedāvāt joga un dažādi digitālā detoksa kursi, meditācijas un „klusuma monologi“, kas paver iespēju atbrīvoties no ikdienas trokšņa fona un iegremdēties dabas skaņās un klusumā. Atbrīvot smadzenes ārpus pilsētas. Ikdienas rīboņa un žvadzēšana nokausē psihiski. Smadzenes vairumam no mums strādā ar „pilniem apgriezieniem“ nepārtraukti un nespēj atslābināties no stresa pat brīvdienās. Tāpēc cilvēki aktīvi meklē klusuma vietas, jo vienīgi tur dzimst gudras, vērtīgas un pat ģeniālas idejas, kas tik ļoti nepieciešami ikvienam no mums un visiem kopā.
Trokšņotāji un decibeli
Vairums no mums vasarā un atvaļinājumu laikā cenšas aizbēgt no pilsētas trokšņiem pie dabas klusuma. Lai piedzīvotu deficītu – meža un ūdens skaņu laimi. Taču pat mežā vai mazdārziņu kooperatīva mūs atkal noķer basa ģitāras brēcieni, jo netālu darbojas restorāns vai deju placis. „Šie basa akordi ir kā cilpa kaklā, kurus cilvēks nevar izturēt. Tā ir spīdzināšana ar mūziku“, – sūdzas Kristians, kurš daudzus gadus pavada savu atvaļinājumu mazdārziņā pie jūras un mūzikas troksni nespēj izturēt. Krodziniekam Paulim tā neliekas. Viņa krodziņš ar terasēm atrodas netālu un viņš ir sarūgtināts par to, ka kaimiņiem ņiprā mūzika nepatīk. „Pēc visiem šiem koronas aizliegumiem, jaukā mūzika uzmundrina, iepriecina cilvēku un liek būt laimīgam!“, – ir pārliecināts Paulis. Viņam šķiet, ka cilvēku sabiedrība nav iedomājama bez šādas mūzikas, kas skan cauru dienu un dod možumu ikdienas dzīvei. Viņam tā tik ļoti patīk, ka viņš nespēj saprast tos, kuri domā citādi un sūdzas par trokšņa ģenerēšanu pašvaldībai. Tad tiek izsaukti „trokšņa mērītāji“, lai noskaidrotu vai trokšņa piesārņojums pārsniedz vai nepārsniedz normu. Ja tas ir virs 25 vai 30 decibeliem, tad trokšņa mašīna jāslēdz ārā. Ja mazāk, tad Kristianam jāsamierinās ar trokšņa fonu tieši tāpat kā visi esam spiesti samierināties ar Ziemassvētku dziesmiņām lielveikalos decembrī.
Kā īsti ir? Kāpēc vieniem mūzika skaitās derīga vienīgi gigantiskā pastiprinājuma, bet citiem no tā paša paliek slikti. Kāpēc vienai daļai ļaužu patīk aurot un taisīt trādirīdi nakts stundās, bet citi tāpēc tiek izsisti pēc tam no dzīves ritma uz vairākām dienām?
„Man šķiet, ka trobelēšana un skaļas mūzikas atskaņošana nakts rautos ir mantota no padomju laikiem, kad kolhoznieki dejoja līdz rītam ļoti skaļas mūzikas pavadībā. Toreiz neviens neuzdrošinājās pat pukstēt pretī par naktsmiera traucēšanu. Kārtīgā balle skaitījās ar ļoti skaļu mūziku līdz rīta gaismai. Tagad notiek tas pats. Vasarnieki atbrauc uz vientuļu lauku ciemu un nospļaujas uz vietējiem. Ieslēdz savas „tumbas“ līdz rītam“, – secina Daiga. Viņa zina ko saka, jo ir redzējusi kā „vietējie“ brīdina apkārtējo viensētu kaimiņus, ja ir gaidāma skaļa balle. Turpretī viesu namu vai atpūtas bāzu īpašnieki ar klusuma traucēšanu naktīs cenšas pat nopelnīt. Tiem, kas iegādājušies vasaras mājas vai dzīvo „pie ūdeņiem“ jārēķinās, ka tuvumā esošie viesu nami apzināti „pārdod klusumu“ un pat uzmundrina viesus aurot līdz rīta gaismai mikrofonu pastiprinājumā. To var novērot visur, Ventspils kempingu ieskaitot.
Kolhoznieku balles atdzimšana pludmalē
Tātad kolhoznieku ballētāji mums ir. Tos var sastapt nakts dzīrēs arī Pāvilostas novadā. Kā rīkoties viesiem vai vietējiem iedzīvotājiem, kuri tomēr vēlas gulēt pa nakti, bet kaimiņu – kolhoznieku atskaņotā “Anniņa vanniņā“ neļauj aizmigt arī pēc pusnakts? Tad nākas saukt pašvaldības policiju. „Jā, šādi izsaukumi mums ir un lielākā daļa ballētāju mēdz samierināties ar trokšņa ierobežojumiem naktīs un mūzikas pastiprinātājus izslēgt“, – komentē Aleksandrs Urtāns, Pāvilostas pašvaldības policijas priekšnieks. Viņš uzsver, ka kaimiņi mēdzot būt iecietīgi un vēršas policijā tikai 3-4 stundas pēc noteiktās klusuma robežas pārsniegšanas. Tātad ap diviem naktī tiek zvanīts policijai visbiežāk. Taču visi izsaukumi nav patīkami un konstruktīvi. Gadās, ka jautrā „kolhoznieku balles“ sabiedrība ir tā apdullusi no prieka, ka nespēj saprast cik ir pulkstenis. Tādos gadījumos policistiem tiek uzbrukts un “bāzti sejā mobilo telefonu ekrāni“ ar likuma pantiem, lai pieprasītu pierādīt troksni ar decibelu mērītājiem. „Nereti trokšņainās balles dāmas sāk filmēt pašvaldības policistus ar saviem telefoniem un draud viņu ierašanos „izlikt internetā“ – komentē trokšņaino ballētāju kaimiņi. Kāpēc cilvēki nespēj saprast, ka trokšņot nedrīkst pēc 23.00? Tāpēc, ka šādi uzvedas tikai tie, kas sevi uztver kā vietējos kungus. Proti – viņiem likumi nav rakstīti. Liela daļa no nakts trokšņotājiem ir rīdzinieki vai liepājnieki, kas iegādājušies mājas vai atpūtas ēkas Pāvilostā un tās apkārtnē. „Ja agrāk mums bija tikai viens pats „Āķagals“, kur mēdz rīkot nakts trokšņus, tad tagad restorānu un atpūtas māju ir daudz vairāk. Toni nosaka īpašnieks. Ja viņš akceptē nakts trokšņošanu, tad to turpinās ar viņa viesi.“, secina Aleksandrs Urtāns. Iespējams, ka nauda ir tā, kas rada patvaļu trokšņot pa nakti un tāpēc vietējo policistu darbs nav nedz patīkams, nedz viegls. Nedz atbilstoši apmaksāts. Apdullušo rauta viesu uzbrukumi policijai ar likumiem telefonā ekrānā, mēģinājumi fiziski izrēķināties, decibela mērītāju pieprasīšana trijos vai četros no rīta, mēdīšanās un izsmiešana nav normāli darba apstākļi, īpaši tad, ja „uzbrucēji“ ir cilvēki ar stāvokli vietējā sabiedrība vai augstiem amatiem Rīgā.
Gvantanamo spīdzināšana un naudas sodi
Nevienam nav noslēpums, ka skaļu mūziku izmanto arī šodien kā spīdzināšanas līdzekli. Gvantanamo bāzē musulmaņu teroristus spīdzināja atskaņojot skaļu rokmūziku nakts stundās. Tas nozīmē, ka nakts melnumā trokšņotājiem nebūtu jāpieprasa „decibelu mērītāji“, jo visa veida troksnis, kas nakts klusumā uzmodina cilvēkus reāli un faktiski ir spīdzināšanas ierocis apkārtējiem
Kāpēc kolhoznieku balles turpinās? Tāpēc, ka nav pietiekami nopietnu sodu, kas liek saprast nakts ballētāju nodarījumu. Domāju, ka ir pamats ņemt vērā ziemeļu kaimiņu jaunākos likumus un noteikumus, kas pieprasa soda naudu par trokšņošanu nepiemērotās vietās un laikā. Nakts trokšņotāji jau sen ir likvidēti, taču tagad zviedri ķērušies klāt muzikālajiem trokšņotājiem pa dienu. Ar pirmo jūliju nav atļauts atskaņot skaņu mūziku publiskā vietā – savā pagalmā, automašīnā, laivā vai ūdens motociklā. Par šādas mūzikas atskaņošanu nāksies samaksāt policistiem 100 -150 eiro. Katru reizi, kad pieķer. Vai visi ar to ir apmierināti? Nē, nav priecīgi. Piemēram, Amins Gaherms mēdz skaļi atskaņot mūziku savas automašīnas stereo iekārtā un tagad ir dusmīgs, ka logus vairs nedrīkstēs turēt vaļā. Nāksies rūpīgi vērot apkārtni. Ja tuvosies policijas mašīna, tad mūzika jānogriež klusāk un logi jārauj ciet. Vecie labie laiki ar skaļu mūziku, plīvojošiem matiem vējā un pārsteigtām garāmgājēju sejām paliks pagātnē. Vai ir normas, kas nosaka atskaņotās mūzikas skaļumu? Vai šoferis var pieprasīt no policista trokšņa decibelu mērījumu? Nē, Zviedrijā nevar pieprasīt. Ja policists uzskata, ka tiek trokšņots, tad soda nauda jāsamaksā. „Cik labi, ka valsts ķeras klāt šiem trokšņotājiem!“, – uzskata Anna. Pēc viņas domām sabiedrībā ir maz izpratnes par šiem jautājumiem. Cilvēki turpina rīkot svētkus ar skaļu mūziku pat neiedomājoties cik ļoti viņi ar šo traucē apkārtējiem. „Šie mūzikas trokšņotāji ir marodieri un teroristi. Īpaši tad, kad viņi aizbrauc trokšņot uz laukiem. Tur, kur citi meklē sev klusumu“- Anna secina.
Tikmēr policija turpina pelnīt ne tikai ar ātruma pārkāpējiem, bet arī ar skaļas mūzikas atskaņotājiem. Jūlijā policija aizturēja ap 200 šādus muzikālo trokšņu pārkāpējus valsts centrālajā daļā un pamazām publiskā telpa atbrīvojas no trokšņa piesārņojuma. Lai notvertu ūdens motociklu muzikālos trokšņotājus, policija jau tagad izmanto dronus ar skaļruņiem informējot par soda naudu pārkāpējus.
Ķecerdakšas sāk pazust no mūsu ikdienas, jo laime sastāv no nelaimēm, no kurām mums ir izdevies izvairīties.