Meža zemenīšu vieta un GPS. Apmaldīšanās neiespējamība.

2014.gada 29.novembrī

papardes zied

Viņa augstība ”gadījums” izšķir visu.

Vai nu ”tas” notiek vai nē. Vai nu mēs ”kādu” satiekam vai nē. Vai nu mēs nonākam ”tur” kur mums vajadzēja nonākt, vai atkal dzīvojam tālāk savu pelēko, paralēlo dzīvi.

Lai nonāktu savā īstajā vietā vajag vispirms apmaldīties. Tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tā esam iekārtoti.

Tajā liktenīgajā vasaras dienā es apmaldījos mežā.

Gāju viena pati. Saule durstīja zarus cauri egļu jumtiem un sūnas kā atsperes piedāvāja palēcienu uz katra soļa. Mani džungļi bija papardes un ceļa stabi kadiķi. Viss likās liels, vienreizējs un mīklaini vilinošs. Kā jau bērnībā tas notiek. Tad notika neparedzētais. Tas, ko piedzīvo tikai tie, kas apmaldījušies.

Aiz kārtējās paegļu pulcēšanās vietas pēkšņi parādījās neredzēti daiļa pļaviņa krietna galda virsmas lielumā. Apaļa, dzirda, pilna piebērta sārtām meža zemenīšu krellēm. Burvju telpā var pārvietoties tikai piesardzīgi lidojot. Lai nesabradātu brīnumu. Tā arī darīju. Uz pirkstu galiem aplidoju apkārt savam jaunatklātajam noslēpumam un sapratu, ka šī ir mana meža zemenīšu vieta, kuru neviens cits nezina un nekad neatklās. Ūūūh, jāāā! Tā bija manējā! Mans noslēpums. Tas pieder tikai man vienīgajai.

m zemenes

Lidojot lasīju meža zemenes uz garas, zaļas un līganas smilgas kā krelles. Pēc tam aprunājos ar vietējiem viršiem, vienu vaboli un noslēpuma miesassargiem – kadiķiem. Viņi dievojās, ka nekad šo noriņu neatstās un apstiprināja manas īpašuma tiesības uz to. Tu viņu atklāji, tā ir tavējā, – teica ”tas” ar rūsu uz priekšauta. Pārējie paegļi viņam piebalsoja un tobrīd es pat nesāku brīnīties par to kāpēc saprotu viņu valodu.

Tādos brīžos viss notiek pats no sevis. To zina tikai tie, ka paši ko līdzīgu ir piedzīvojuši.

zied meža zemenes

Tagad apmaldīties nav iespējams, jo modernas navigācijas ierīces, kas iebūvētas arī mūsu telefonos, atklās ikvienam mūsu atrašanās vietu. Kuģi, automašīnas, lidmašīnas. Lēkājoši bērni mežā. Visi šodien var noskaidrot savu atrašanās vietu uz zemeslodes. ”You are here: From the compass to GPS, the history and future of how we find ourselves” (Basic Books) zīmē Hiawatha Bray savu verbālo ainavu par to cik ilgi un cik ļoti cilvēki ir vēlējušies precīzi zināt savu atrašanās vietu. To dokumentēt un par to ziņot citiem.

Vai mēs šodien vairs spējam apmaldīties?

Agrāk cilvēki pārvietojās ļoti ierobežotā telpā un viņiem bija milzīgas iespējas atklāt sev ko jaunu, ja kādam tas bija nepieciešams. Kartes vienmēr bija neprecīzas un varēja sagādāt milzuma daudz pārsteigumu un problēmu, rosinot iztēli un fantāziju. Taču cilvēks ir negants, viņš par katru cenu nevēlas neapmaldīties.

Agrāk, senās Ēģiptes un antīkās pasaules laikā orientējās pēc zvaigznēm, pēc tam senais kartogrāfs Claudius Ptolemy pirms 300 gadiem mēģināja aprēķināt zemes apkārtmēru un izveidot ideālu karti. Taču kļūdījās un šī iemesla dēļ Kolumbs sasniedza Ameriku, lai gan viņam bija paredzēts zēģelēt uz Āziju.

Kompasu izgudroja ķīnieši 14. gadsimtā un tobrīd jau bija iespējams sakarīgāk notiekt savu atrašanās vietu un izplānot virzienu.

kompass

Taču arī šajā virzienā kļūdu īpatsvars bija milzīgs. Ttikai vēlāk cilvēks saprata kāpēc tas tā notiek un kāpēc kompasa adata visbiežāk grib norādīt uz ziemeļiem.

Izejot no polārzvaigznes un pārzinot trigonometriju cilvēks varēja noteikt latitūdi jeb ”platuma grādus” – vietu cik tuvu vai tālu ceļotājs atrodas no ekvatora. Grūtāk cilvēcei gāja ar ” garumu” jeb meridiāniem uz austrumiem un rietumiem. 18. gs. soli uz priekšu šajā virzienā spēra Nevil Maskelynes, kas izveidoja tabulas ar norādījumiem par vairāku debesu ķermeņu relatīvajām pozīcijām, raugoties no Grīnvičas. Izmantojot sekstantu un šīs tabulas jau bija vieglāk noteikt ”kur tu atrodies”.

Punktu šiem minējumiem pielika 1760. gads (hronometrs). Beidzot “garuma grādi” kļuva izmantojami praksē. Lai gan instrumenti bija slikti, dažiem ceļotājiem izdevās tos pielietot nevainojami, skat. piemēram James Cook perfektās kartes ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju.

Kamēr cilvēks meklēja karti un zināja, ka var apmaldīties, māksla mums piedāvāja Odiseja sensuālos ceļojumus un Ansīša un Grietiņas dramatiskos piedzīvojumus Vācijas mežā.

Tagad atliek tikai neaizmirst mājās savu mobilo telefonu un policija jūs atradīs jebkurā pagrabā vai bradātāju pamestā tornī.

XX gadsimts uzsāka ražot pozīcijas noteikšanas verķus jau konveijera cītībā. Šodienas satelītnavigācija esot aukstā kara sekas. Amerikāņu militāristi esot iedomājušies izmantot satelītus ienaidnieka pozīcijas noteikšanai arī aiz dzelzs priekškara. Pēc tam piedzima GPS un Google Earth. Tā saucamie tranzīta satelīti bija lieliski savam laikam, taču nespēj konkurēt ar šodienas GPS (Global Positioning System), kas šodien var noteikt mūsu atrašanās vietu ar šausminoši decentu precizitāti. Tehnika, kas palīdz ne tikai karā, bet arī mūsu ikdienā, ja vajag atrast kafejnīcu Starbucks vai Boulangerie. Visus ansīšus un grietiņas visos vācu mežos.

Balto plankumu uz mūsu zemeslodes praktiski vairs nav.

Robinsonam šodien vairs nevajag  trīs gadus, lai izpētītu Kongo upes gultni. ”Slikta orientēšanās” šodien tiek izskausta ar Waze, taču… vai Jums, cienījamo lasītāj, joprojām nav vilinoši apmaldīties svešās valstīs, mežos un ūdeņos?

Wifi saite šodien ir praktiski visos verķos un štrumentos, kurus mēs iegādājamies elektronikas veikalos. Google turpina vākt informāciju par neskaitāmu tūkstiošu telefonu GPS un Wifi pozīcijām, spējot notiekt kur mēs pašlaik atrodamies un ar ko nodarbojamies. Uzraudzības sistēma ir lielā brāļa modrā acs no kura noslēpties šodien nespēj pat tauriņa sapnis.

Google maps šodien aptver 142 miljonus kilometru 187 valstīs. Gadā 30% no pašām populārākajām aplikācijām mūsu iPhone vai androīdos bija tieši tās, kas palīdz noteikt īpašnieka ģeogrāfisko pozīciju. Lai arī esat pārtraukuši spēlēt savu ”Angly Birds”, šie ”motoriņi” turpina čekot Jūsu atrašanās vietu un ziņo par to tiem, kam tas nepieciešams. Šodien nav iespējams būt anonīmam un apmaldīties Brīvdabas muzejā.

Cilvēce ir atrisinājusi ”atrašanās vietas problēmu” ar šo ievaot jaunu ēru – visi ir redzami un viss jau ir atklāts. Noslēpties vai apmaldīties vairs nav iespējams.

Vai esam tāpēc laimīgāki?

vasara būs

Lettland verschleppt Aufklärung von Dacheinsturz

Dienstag, 18. November 2014

Eurotopics

Vor einem Jahr sind beim Dacheinsturz eines Supermarktes in Riga 54 Menschen ums Leben gekommen. Das Internetportal Tvnet analysiert die Aufarbeitung des Unglücks: “Es war das größte Unglück seit der Unabhängigkeit Lettlands 1991 und eine der größten Tragödien in europäischen Bauobjekten in den vergangenen 20 Jahren. … Das Gebäude hat sogar den lettischen Architekturpreis erhalten. Kein Preisträger ist bis jetzt vor die Öffentlichkeit getreten, keiner hat sich entschuldigt. … Der Staat hat nach der Katastrophe die Geschäfte des größten Bauunternehmers Re&Re nicht gestoppt und sie arbeiten tüchtig weiter an den wichtigsten Bauprojektes des Landes [Rigaer Schloss, Nationalmuseum]. … Der Generalstaatsanwalt benennt nicht die Schuldigen und die Kriminalpolizei scheint auch keine Eile zu haben. … Das Parlament gründet erst ein Jahr nach der Katastrophe eine Untersuchungskommission. Auf die Frage, wer genau Schuld ist, haben bis jetzt nur das an der Tragödie beteiligte Bauunternehmen und der Rigaer Bürgermeister geantwortet: Für sie trägt der Staat die Schuld.”

» zur gesamten Presseschau vom Mittwoch, 19. November 2014

Latvia in no hurry to investigate collapsed roof

Tuesday, November 18, 2014

Eurotopics

54 people died a year ago in Riga when the roof of a supermarket collapsed. The Internet portal Tvnet takes stock of what has been done since the tragedy: “It was the worst disaster since Latvia achieved independence in 1991. … The building had even been awarded the Latvian architecture prize. Yet so far none of the prize-winners has stepped forward to make a public apology. … The state didn’t stop the business activities of building company Re&Re after the tragedy, and the latter continues its work on the country’s biggest construction projects [Riga Castle and the National Museum]. … The chief public prosecutor has yet to name the culprits, and the criminal police don’t seem to be in any hurry either … It took parliament a year to set up a committee of inquiry. So far the question of who was to blame has only been answered by the construction companies that built the supermarket and Riga’s mayor: as far as they’re concerned the state is to blame.”

» To the complete press review of Wednesday, November 19, 2014

Lettonie : drame dans un supermarché, un an après

Lettonie | mardi, 18. novembre 2014

Eurotopics

Il y a un an, l’effondrement du toit d’un supermarché provoquait la mort de 54 personnes à Riga, capitale de la Lettonie. Le portail Tvnet se penche sur l’enquête menée après ce drame : “C’est l’un des pires accidents survenus depuis l’indépendance de la Lettonie en 1991 et l’une des pires tragédies du bâtiment qui se soit produit en Europe ces 20 dernières années. … L’édifice avait même obtenu un prix d’architecture. Aucun des lauréats ne s’est pour l’instant présenté devant l’opinion publique, aucun ne s’est excusé. … Après la catastrophe, l’Etat n’a pas mis fin aux activités de la première entreprise de BTP Re&Re, et celle-ci continue de travailler sur les grands projets de construction du pays [château de Riga, musée national]. … Le parquet général ne nomme pas les coupables et la police criminelle ne semble pas très zélée. … Un an seulement après le drame, le parlement a décidé de nommer une commission d’enquête. A la question de savoir qui est responsable, seules les entreprises de construction concernées et le maire de Riga ont répondu : de leur point de vue, c’est l’Etat qui est fautif.”

» Ensemble de la revue de presse de mercredi, 19. novembre 2014

Berlīnes mūris, prāmis Estonia un Zolitūdes veikals

2014.gada 18.novembrī

Foto Gints Bāliņš, TVNET

Speciāli TVNET

Katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā izraisās lielas cilvēku ciešanas. Situācijas normalizēšanai tad nepieciešama plaša, starptautiska palīdzība. Taču arī tā reizēm nespēj pielikt punktu nelaimju izraisītā posta sekvencēm. Par iemeslu cilvēcisko ciešanu eksplozijai modernajā laikā kļuva gan igauņu kuģis (Estonia, pirms 20 gadiem), gan latviešu lielveikals (Zolitūde pirms gada), gan arī vācu mūris (Berlīnē, pirms 25 gadiem). Sabrūkot tie izraisīja postu un šogad atzīmē apaļas jubilejas.

Vai nekas līdzīgs nākotnē neatkārtosies? Vai varam mierīgi dzīvot tālāk, paļaujoties uz to, ka pasažieru prāmji jūrā vairs negrims, lielveikali nesabruks uz pircēju galvām un jaunu valstu atbrīvošanās no diktatūras režīma nenotiks tik nežēlīgi, kā to varējām novērot, piemēram, VDR vai Latvijā?

MAYDAY MAYDAY

1994.gada 28. septembra naktī 852 cilvēki noslīka Baltijas jūrā, nogrimstot pasažieru prāmim M/S Estonia, kas toreiz bija ceļā no Tallinas uz Stokholmu. Kuģa priekšējais vizieris vētras apstākļos tika «norauts no korpusa» un nogrima dzelmē. Tāpēc 903 pasažieri un 186 apkalpes locekļi neaizsargāti nostājās stihijas priekšā. Neviens nepalīdzēja. Pasažieriem pašiem nācās likt lietā katram savas spējas, lai izkļūtu no posta.

«Pēkšņi viss sāka gāzties. Viņš strauji pielēca kājās, uzrāva džinsu bikses, uzmeta džemperi pāri pidžamai un ielēca kurpēs. Zeķu nebija. Tās meklēt nebija laika. No kofera bira ārā priekšmeti, bet viņš sagrāba krēslu un naktsskapīti, lai, novietojot tos uz gultas, varētu atraut vaļā kajītes durvis. Labā roka pēc tam sagrāba fotoaparātu no gultas un kreisā – zilo modinātājpulksteni. Viss pārējais palika aiz muguras. Acu priekšā zibēja gaitenis, kurā nav cilvēku. Pēkšņi labajā pusē parādās kāds vīrietis, kas rūpīgi pogā ciet jakas pogas. Miks paskrien viņam garām un tobrīd vēl nezina, ka nekad mūžā šo cilvēku vairs nesastaps» – tā sākas Mikaela Ūna liecība par to kas notika M/S Estonia kajītē nr. 4217 katastrofas naktī. Viņš bija viens no tiem, kuriem izdevās izglābties. To nepaguva izdarīt divas manas kolēģes Andra Jauce un Inga Helmane.

Diemžēl.

Visi četri motori bija apstājušies, un kuģa korpusu aprija 6 metrus augsti viļņi. Plkst. 01.48 kuģis pazuda no somu radara ekrāna. Kā vēlāk atzina starptautiskā izmeklēšanas komisija, kuģa apkalpe avārijas brīdī nesaprata, kas notiek, jo uz komandtiltiņa nebija ierīces, kas norādītu, ka priekšējais vizieris ir norauts un ūdens strauji ieplūst uz kuģa automašīnu klāja (Haverikomissionens slutrapport om Estonia-olyckan, avsnitt 13.2. Hädelseförlopp,ss 175.-178.). Pasažieri, kas bija nomodā, dzirdēja un redzēja notiekošo, un daļa no tiem paguva izglābties. Tie, kas gulēja savās kajītēs, izglābties nepaspēja, jo kuģis nogrima apmēram 20 minūšu laikā. Ūdens temperatūra Baltijas jūrā tonakt bija +10 – +11 grādi, un tie, kas paguva aizpeldēt līdz glābšanas laivām, riskēja nosalt līdz brīdim, kad pie debesīm parādījās pirmais helikopters (plkst. 04.05). Blakus esošie kuģi varēja piedāvāt savas glābšanas laivas (plkst. 03.12), taču uzņemt visus avarējušos Estonia pasažierus viņi nespēja un neprata. Tonakt tika izglābti 137 cilvēki. No tiem 51 apkalpes loceklis un 86 pasažieri. Sausumā tika nogādāti arī 95 cilvēki, kas izrādījās miruši, jo nebija izturējuši izglābšanās procesu.

Kuģi no dzelmes neizcēla ārā (lai gan tehniski to paveikt bija iespējams). Šā iemesla dēļ attīstījās neskaitāmas konspirācijas teorijas par to, kas īsti liktenīgajā septembra naktī uz kuģa klaja notika. To skaitā ir minējumi, ka politiķi apzināti slēpj īsto avārijas iemeslu, kas esot saistīts ar slepenu ASV militāru kravu pārvadāšanu. Citi apgalvo, ka Estonia esot transportējusi krievu ieročus un tāpēc uzspridzināta. Vēl citiem liekas, ka kuģis esot bijis sliktā stāvokli un vainīgas ir institūcijas, kas tam atļāva doties jūrā. Vainīgā ir valsts.

Par lielāko katastrofu modernās Zviedrijas vēsturē ir uzrakstītas 13 grāmatas un izveidotas divas filmas, taču īstas skaidrības par notikušo joprojām nevienam nav.

Vai esam ko mācījušies no notikušā pirms 20 gadiem? «Nē, neesam,» konstatē Robins Sjostrands sarunā ar somu jūras glābšanas dienesta puišiem. «Ja līdzīga katastrofa notiktu šodien, tad mēs ar savu palīdzību cietušajiem nebūtu neko labāki kā toreiz pirms 20 gadiem. Viss tagad ir tieši tāpat, nekas nav labāk» (Åu.2014.25.09). Vainīgā ir valsts.

Zolitūdes jumts, politiskā elite un mēs

Pirms gada 21. novembrī plkst. 17.45 sagruva lielveikala «Maksima» jumts Rīgā. Tā rezultātā gāja bojā 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Tā ir lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. Arī upuru skaita ziņā šī ir viena no lielākajām traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā.

Veikala ēka ir saņēmusi Latvijas arhitektūras balvu kā labākā 2011. gada būve. Ar «Sudraba balvu» aplaimots arī pats ēkas projekts, kas paredzēja uz jumta izvietot pastaigu un rotaļu laukumus. Neviens no arhitektūras balvu pasniedzējiem un «jumta parka» idejas autoriem nav sabiedrībai atbildējis, nedz atvainojies, nedz nožēlojis savus grēkus par izcili daiļās ēkas noziegumu. Visi klusē.

Arī Latvijas varas iestādes pēc katastrofas neapturēja būvdarbu veicēja «Re&Re» biznesu. Aizvadītā gada laikā šis uzņēmums (kas mēdz finansēt vairākas Latvijas vadošās partijas) ir jau paguvis pabeigt no mūsu nodokļu naudas lieliski apmaksāto darbu pie Rīgas pils jumta konstrukcijas un seguma izbūves (2014.05.11.), virs Nacionālā mākslas muzeja pacelts spāru vainags (29.10.2014.) un noslēgumam tuvojas Rīgas pils ārējās apdares darbi (17.10.2014.). Savā mājas lapā uzņēmums, starp citu, norāda arī uz sertificētu būvinženieru pirmo atzinunu Zolitūdes katastrofas lietā (2013), kas mums paskaidro, ka pie visa vainīgas ir «rupjas kļūdas slodžu noteikšanā uz pārseguma konstrukciju» un «kļūdas jumta nesošo tērauda kopņu savienojoša mezgla nestspējas» aprēķinos (www.rere.lv).

Viņi uzcēla, ēka sabruka, un viņi paši arī mūs informē par to, «kas notiek» un «kurš ir vainīgs», turpinot biznesu tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Lai gan Valdis Dombrovskis (pirms gada intervijā Latvijas radio) uzsvēra, ka «būtu tikai korekti, un jautājums, kā to juridiski varētu nodrošināt, ka «RE&RE» atturētos no turpmākiem pieteikumiem valsts pasūtījumiem, kamēr nav pabeigta šī izmeklēšana un konstatēta vaina,» – teica premjers (TVNET, 2013. 25.11.) un pēc tam pats atkāpās no amata. Pa to laiku krievu mediji (Rossijskie Vesti») mūs informēja, ka būvkompānija Re&Re ilgus gadus esot cieši saistīta ar vadošās partijas Vienotības finansēšanu, neoficiāli iepludinot naudu partijas kasē caur bijušā Latvijas premjerministra sievu un bijušās parlamenta spīkeres vīru. Par to liecinot lielie valsts pasūtījuma projekti būvkompānijai Re&Re. Iespējams, ka šie krievu medija apgalvojumi ir murgi, tomēr pārsteidz fakts, ka bez RE&Re Latvijā (šķiet!) nav nevienas citas firmas, kuru valsts varētu izraudzīties savu objektu rekonstruēšanai. Tāpēc tikai un vienīgi Re&Re kontā ir: sociālo dzīvokļu ēkas Imantā un Zolitūdē, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas pils, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Gaiļezera slimnīcas rekonstrukcija, Rīgas Biržas ēka, Saeimas nams, Latvijas Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris, Ieņēmumu dienesta administratīvā ēka, Rīgas Doms u.c.

Apzinātā novilcināšanas taktika?

Ja politiskā aizmugure joprojām ļauj uzņēmumam Re&Re turpināt un paplašināt darbību (struktūras maiņa, skat. Delfi, Bizness, 2014.17.09.) un Latvijā nav nevienas institūcijas, kas varētu apturēt šā uzņēmuma darbu (kamēr notiek izmeklēšana), tad ir pamats uzskatīt, ka vai nu valsts administratīvajai un politiskajai pārvaldei ir vienaldzīga savu pilsoņu nāve Zolitūdes būvkļūdu rezultātā, vai arī «vara» apzināti kavē traģēdijas apstākļu noskaidrošanas lietu un vainīgo sodīšanu.

Ja reiz valsts prezidents Andris Bērziņš pirms gada uzmundrināja bijušo premjeru Valdi Dombrovski atkāpties no amata (ieceļot viņa vietā nepārliecinošo Laimdotu Straujumu), tad mums ir pamats paust bažas par to, vai Latvijas politiskā elite tomēr ir «kādā veidā» saistīta ar monopolstāvokļa superbūvfirmu Re&Re un apzināti veicina noilgumu šajā lietā tieši tāpat, kā to savulaik «veiksmīgi» realizēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tā saucamajā «sabraukto policistu lietā» 1997. gadā.

Toreiz zviedrs Anderss Bū Juhansons varēja izsprukt no tiesas Zviedrijā, pateicoties dokumentu novilcināšanai (3 gadi) un to apzināti novēlotai nosūtīšanai no Rīgas uz Stokholmas tiesu. Tāpēc sabrauktās latviešu policistes meitiņa toreiz palika bez materiāla atbalsta, jo tiesas process pret šoferi, kas māti sabrauca, vispār nebija noticis.

Tagad, Zolitūdes lietā, aina ir līdzīga. Ar lozungu «svarīgāka ir kvalitāte, nevis izmeklēšanas ātrums» ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeijers nesteidzas saukt pie atbildības Zolitūdes avārijas izraisītājus. Arī valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins žurnālistiem uzsvēra, ka «izmeklētāji strādā ar pilnu atdevi un pēc labākās sirdsapziņas. Arī policija nav noteikusi konkrētu laiku izmeklēšanas termiņiem, taču tā arī netiks lieki aizkavēta» (Apollo, 2014.12.11.).

«Rezultātu tukšuma situācijā» vienu gadu pēc katastrofas Saeimā tiek dibināta jauna Zolitūdes komisija, kas pati sevi ieceļ un pati sev arī atskaitīsies. Tieši tāpat kā Rīgas mērs Nils Ušakovs nesaskata vainu Rīgas būvvaldes darbā Zolitūdes traģēdijas sakarībā (TVNET, 2014.13.11.).

Kurš tad īsti ir vainīgs notikušajā? Pagaidām uz šo jautājumu atbild tikai traģēdijā iesaistītās personas: Rīgas mērs un RE&RE šefs. Abiem šķiet, ka vainīga ir valsts. (TVNET, 2014.13.11.; Kas jauns 2014.23.05.)

Vainīgā ir valsts vai sociālisma mūra paaudze?

Līdzīgi domā arī bijusī austrumvācu sporta zvaigzne Inese Geipela, kas Berlīnes mūra krišanu pirms 25 gadiem 1989. gada 9. novembrī novērtē kā «traģisku lietu». Pirms 25 gadiem viņai esot licies, ka šis notikums iezvanīšot jaunu ēru austrumvāciešu dzīvē un viņi vienā rāvienā iekļaušoties Rietumvācijas dzīves standartā. Visi būs bagāti, pārtikuši un laimīgi. Taču tā nenotika. «Tagad, kad mēs redzam realitāti, ka esam tikai otrās šķiras Vācijas pilsoņi,» viņa uzsver un norāda, ka vēlas reanimēt Vācijas Demokrātisko Republiku («»), jo daudzi austrumvācieši neprotot citādi dzīvot. Tā būšot labāk.

Tas nozīmē, ka mūris ir sabrucis, bet kāds atkal vēlas to atjaunot, jo valsts nav palīdzējusi iedzīvotājiem katastrofas situācijā morāli pārcelties no VDR uz apvienoto Vāciju. Latvijā novērojams tas pats – LPSR abstinence. Īpaši tiem, kas pieraduši būt un joprojām ir pie varas.

Kā norādīju sākumā – katastrofa esot neparedzēts notikums, kura rezultātā rodas lielas cilvēcīgās ciešanas. Iespējams, ka pie Zolitūdes pēckatastrofas klusuma ir vainīgi sociālisma mūros augušās paaudzes 1989. gada notikumu izraisītais stress un (no tā izrietošā) nespēja iekļauties brīvās pasaules sociāli ekonomiskajā un kultūras kontekstā, uzņemoties konkrētu atbildību par savu reālo rīcību.

Vai arī šodien 2014. «braucam tā, kā dzīvojam» (Balta, 2014.10.11.), netiekam vaļā no PSRS laika bezrūpības, kad «durvis vispār netaisījās ciet, dzērām ūdeni tieši no pumpja, nevis plastmasas pudelēm» (VL blogs), «svinējām Jāņus ar papīra cepurēm galvās» (diggers.lv) un «visi piehalturēja, kā nu mācēja (Bārmeņu skolas publikācijas), neuzņemoties atbildību ne par ko?

Vai Berlīnes mūra sabrukšanas morālā trauma mūsu politisko vadītāju psiholoģijā traucē godīgi noskaidrot, kas īsti pirms gada notika Zolitūdē un kā izvairīties no līdzīgu situāciju atkārtošanās Latvijas publiskajā telpā?

Vai atkal vainīgā būs valsts?

 

Kas nosaka politiku: sociālo tīklu kopienas vai masonu vara?

2014.gada 5.novembrī

REUTERS:Scanpix:TVNET

TVNET

Slēgtas, slepenas un neskaitāmas atvērtās organizācijas, kas veic nozīmīgu sociālo funkciju un ietekmē lēmumu pieņemšanas procesus, eksistē arī Latvijā. Kurai no tām pieder nākotne? Kuras spēs ietekmēt mūsu dzīvi? Vecās – slēgtās vai jaunās – atvērtās?

Personības, partijas vai tomēr ordeņa brāļi

Mērķu sasniegšanai cilvēki mēdz apvienoties grupās. Tās var būt formālas (partijas), neformālas (tamborēšanas klubs), atklātas (Twitter) un slēgtas (Brīvmūrnieki).

Ir pieņemts zināt, ka sabiedriskos procesus visvairāk ietekmē gan spilgtas personības (Vaira Vīķe-Freiberga, Jānis Stradiņš, Dalailama) gan formālas organizācijas (politiskās partijas), kas darbojas atklāti.

Pēdējo gadu laikā uz politiskās skatuves sāk pieteikties interneta forumi jeb «atvērtā tīkla viedokļa struktūras», kas pamazām nostājas agrāko mediju vietā un mēģina diktēt publiskās domas dienaskārtību. Iebelžot etablētajiem vadoņiem.

Interneta «atvērto diskusiju klubā» var piedalīties ikviens, bet vai tam ir un būs ietekme varas un naudas koridoros nākotnē?

Kura no organizāciju formām rīt visvairāk ietekmēs progresu: personības, partijas vai atvērtās, digitalizētās sabiedrības horizontāles?

Slepenās, slēgtās «mafijas»

Sāksim ar slepenajām. Tās apvij leģendas, minējumi, arhaiski rituāli un noslēpumainība. No tām baidās, tās apbrīno. Tās it kā nosaka visu (tāpēc tajās piedalās arī LV stūres vīri un sievas), bet kā īsti ir īstenībā?

«Tās eksistē joprojām, veic svarīgu sociālo funkciju – izveido kontaktu tīklu, ziedo naudu stipendijām, labdarībai vai kādā citā formā iesaistās sociālajā darbā, un tas arī viss,» uzskata kultūras vēsturnieks un slepeno organizāciju pētnieks Čārlzs Petrusons. «Vienīgā problēma ir tā, ka šīs slēgtās organizācijas agri vai vēlu nonāk pie draudzības korupcijas un sāk bīdīt «uz augšu» savējos, un tur arī loks noslēdzas» (DN, 2010.24.11.) Galva iekožas astē. Progresa vairs nav.

Pēc viņa domām, vecās organizācijas (Odd Fellows, u.c.) nevajadzīgi saglabā savus reliģiskos rituālus (iesvētīšana aizsietām acīm, pazemojošā forma, atkarība no vecajiem), lai iedvestu jauniņajiem pārliecību, ka viņi ir nulles un tikai organizācija viņus padarīs par vērtīgām, ievērojamām personībām. «Šī manipulācijas sistēma funkcionē joprojām,» – uzsver pētnieks, norādot, ka pats svarīgākais esot destabilizēt, t.i., disciplinēt «biedru» drošības sajūtu, «lai viņi līdz galam nesaprot, kāpēc un kādēļ viss notiek» un tāpēc akli tic savas organizācijas vadības nemaldībai. Vertikālā vara uzkrītošā formā.

Paralēli senajiem ordeņu veidiem tagad dzimst arī jaunas brālības formas. Nereti ar noziedzību vai ideoloģisko doktrīnu kā bāzi: Haritonova, Ada, Pārdaugava, bērnu pornogrāfijas grupas, Ezera grupējums Krievijā u.c. ir pat bīstamas sabiedrībai. Arī tur vertikālas varas svira nosaka visu.

Totalitārās valstīs klasiskās Brīvmūrnieki vai Rotary ir aizliegto organizāciju sarakstā. Tās nepatika ne tikai Staļinam, bet arī Hitleram un Musolīni, kas masonus vajāja un spīdzināja neslēpti. Tagad šīs organizācijas ir atdzimušas Latvijā (kopš neatkarības atjaunošanas pirmajiem gadiem) un apgalvo, ka ar varas ietekmēšanu šeit vairs nenodarbojoties. /1/

Tātad 2003. gada 8. martā tika atjaunotas trīs Latvijas brīvmūrnieku ložas Latvijā (http://www.masonicum.lv). Rotary atjaunoja savu darbību Rīgā pēc Padomju Savienības okupācijas sabrukuma 1996. gada 29. novembrī (http://rotari.lv) un valsts politikā nemaisoties.

Bez sievietēm

Protams, šīs senās un klasiskās slēgto organizāciju formas ir patriarhāta varas izpausmes veids, kas demonstrēja hegemoniju un izredzētā statusu. Tāpēc vairums no tām bija un ir slēgtas sievietēm kā zemākam dzimumam. «Kungiem šajās slepenajās un slēgtajās organizācijās bija jāpieņem cita identitāte jeb palama. Piemēram, baņķieris Markuss Valenbergs tika nosaukts par Krokodilu un šo segvārdu zināja tikai slepenās organizācijas biedri (). Dalībnieku sievas tika traktētas kā «vistas», un viņām bija 100% jāpakļaujas «gaiļu» noteikumiem. Sarunas pauda vīrišķīgās dominantes stilu ar dunkām pa muguru, pļaukām pa pakausi, practical jokes, un rīkojās tikai ar pašiem zināmiem kodiem, lai padarītu saziņu nesaprotamu citiem,» konstatē Rietumeiropas slepeno organizāciju pētniece Terēze Nordlunda Edvinsone, uzsverot, ka vienīgā sieviete, kas beidzot tika iekļauta kungu klubiņā, esot bijusi Krokodila audžumāte Marianne Valenberga, kurai daļēji esot izdevies «sagraut kungu hegemoniju»/2/

Izskatās, ka Latvijas masoniem sievietes nav pieprasītas arī šodien: «Latvijas lielloža ir atvērta visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Tā apvieno garīgi un sociāli atvērtus vīrus ar dažādiem filosofiskiem, reliģiskiem un politiskiem uzskatiem» (http://www.masonicum.lv/) un, kā norāda Māris Slokenbergs, «vīrieši vienmēr būs puikas, viņiem aizvien gribēsies paspēlēties» (www.jmsorg.lv) slepenajā režīmā, savā starpā. No šā niķa politika nav atradinājusies joprojām.

Slepenās organizācijas un ekstrēmisms

Nav noslēpums, ka daudzām slepenajām brālībām ir tieksme uzņemties varas funkciju, iebiedējot (P2 Itālijā), manipulējot (Opus Dei) vai iznīcinot (Al-Qaeda) visus tos, kas tic, domā vai dzīvo citādi. Mēģinot ietekmēt starptautisko politiku (Romas klubs, Skull and Bones) vai kā citādi svarīgu lēmumu pieņemšanu (Illuminati).

Apmēram to pašu mēģinājušas panākt vietējas nozīmes «interešu grupas» mūsu pašu Latvijā.

Pagaidām spēcīgas un publiski pazīstamas ir bijušas vairākas. Visskaļāk noskanējusi tā saucamā  /3/, kurā ilgstoši darbojās vietējie «politikas masoni» (Kasjauns.lv., 2009.24.08.) jeb «slepena politiķu, baņķieru un uzņēmēju brālība, kas pretendē uz valsts varas kontroli. Šāda slepena organizācija pastāvot jau astoņus gadus un kādu laiku pat esot kontrolējusi varu» (Nedēļa, 2000.10.12.)

Aivars Lembergs šai grupai neesot pieslēdzies, bet uzsvēris, ka «Grūtupa grupa 100% apmērā kontrolē Tautas partiju, apmēram 60% savienību «Latvijas ceļš», pilnībā Jaunās partijas atlikumu, liela ietekme tai ir savienībā «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK».»

Šķiet, ka Lembergs tieši tobrīd nodibināja otru jeb pats savu grupu. Kā norāda IR: «Sabiedrības acīs viņš ir omulīgs un populārs ostas pilsētas saimnieks. Tiesas zālē paveras atšķirīga aina, kas atgādina mafijas filmas, – cits pēc cita liecinieki atklāj, kā Aivars Lembergs slēpti kontrolējis miljonu plūsmas un kļuvis par noteicošo īpašnieku Ventspils uzņēmumos, saistību ar kuriem viņš turpina publiski noliegt» (2012.21.11.). Pamazām medijos tiek publicēti arī viņa organizācijas finansēto stipendiātu saraksti (Kas Jauns, 2012.30.09.), kuros var redzēt gan apzināti slēptu politiķu un Latvijas politisko partiju finansēšanu, gan arī konkrētus centienus regulēt valsts politiku savu interešu vārdā.

Vietējas nozīmes brālība «» vai «Eiropa 21» dzima pirmā – 1991. gada nogalē. «Kas kopējs varēja būt politiķiem un konjunktūras māksliniekiem, baņķieriem un reportieriem, jau tajos laikos šaubīgas reputācijas uzņēmējiem un visiem zināmiem ideālistiem, dzīves baudītājiem un valstiskuma slavinātājiem?» jautā http://www.pietiek.com 2010.gada 17.decembrī un arī atbild: varaskāre. «Toreizējais tautfrontietis, vēlākais mazietekmīgās Inteliģences apvienības vadītājs Jānis Škapars, kurš vēlāk visā nopietnībā apgalvoja, ka reāli «Klubs 21» jau 1992. gada sākumā esot pārņēmis varu valstī. Nu, vismaz parlamentā noteikti. Pēc «Kluba 21» iznīkšanas (sliktās slavas dēļ) Edvīnam Inkēnam, Jānim Jurkānam un «Turības» Ivaram Strautiņam neesot izdevies izveidot «Klubu 22». Lai gan «zvaigžņu» un «zvaigznīšu» klubā bijis pietiekami, jo bez «Klubā 21» redzētiem ļaudīm šeit bija arī citas «pazīstamas sejas»/4/ (www.pietiek.com, 2010.17.12.), tas tomēr aizgājis bojā. Uzplaukumu esot iztraucējusi Andra Šķēles parādīšanās uz politiskās skatuves; tik ļoti, ka pat rūdītais Aleksandrs Kiršteins zibenīgi pārbēdzis uz «mākoņtēva» vadīto Tautas partiju, kas pēcāk oficiāli un skaļi bankrotēja.

Vai partijas būtu jālikvidē?

Jānis Ādamsons (1996.09.03.) esot nācis klajā ar slaveno apgalvojumu, ka Latvijā tobrīd bijuši divi lieli augstākajos varas ešelonos balstīti grupējumi – «strīpainie» un «pumpainie», kas cīnoties par varu Latvijā. Pirmie esot saistīti ar naftas biznesu, bet otrie – ar dažādām biznesa aktivitātēm.

Tagad – gandrīz 20 gadus vēlāk šo pašu misiju, cīnīties par varu valstī, ir uzņēmušās Latvijas politiskās partijas. Tās pašas, par kurām mēs visi, cienījamo lasītāj, tikko balsojām vēlēšanās.

Vai politiskā partija ir tiklāks veidojums nekā slēgta vai daļēji slēgta organizācija? Izrādās, ka tā nav.

Kādā no savām 1943. gada esejām pazīstamā filozofe Simone Veila (Simone Weil) uzsvēra, ka tieši politiskās partijas esot tās, kas graujot valstī demokrātiju, un tāpēc tās esot jālikvidē. Jo ātrāk, jo labāk. /5/ (L’Enracinement. 1952.)

«Nost ar partijām!» aicināja Veila, un pirms viņas līdzīgas idejas pauda arī vācu sociologs Roberts Mitčels, formulējot jēdzienu «oligarhijas dzelzs tvēriens». Partijas neizbēgami pārvēršoties despotiski vadītās, autoritārās hierarhijās, kuras komandē no augšas vietējie vadoņi, un tas radot priekšnosacījumus korumpētībai un varas cinismam.

Partiju galvenais bauslis esot kļūt aizvien lielākām un ietekmīgākām. Reformu realizēšanai ir nepieciešama vara, kuras nekad neesot par daudz. Jo vairāk varas, jo lielāka stabilitāte un gatavība nerēķināties ar citiem. Lai slēptu savu faktisko politisko mazspēju, partijas pieprasot lietot «pātagu» biedru disciplinēšanai un propagandu savu dogmu iecementēšanai: «Mēs esam vislabākie, tāpēc tev ir divas iespējas – vai nu nākt kopā ar mums bez iebildumiem, vai pazust!» Ja arī partiju kongresos esot pieļaujama dekoratīva burbuļošana, tad ikdienā valdot partijas biedru smadzeņu skalošanas kā norma.

Cilvēki ar iekšējo gaismu

Ar ko atšķiras slēgtas organizācijas un mūsdienu partijas pārvaldes loģika? Būtībā ne ar ko. Pēc Veilas domām, politikā «drīkst ienākt vienīgi garīgi tīri, cēli un solidāri cilvēki», kas spēj un ir gatavi atteikties no savām privātajām, alkatīgajām vajadzībām un dot priekšroku sabiedrības kopējām vajadzībām. «Iedomājieties, ka katram ideālas partijas loceklim partijas priekšā būtu vispirms jāzvēr: «Ar šo apsolu, uzņemoties risināt jebkuru sociālu vai politisku valsts problēmu, pilnīgi norobežoties no fakta, ka es esmu kādas noteiktas politiskās partijas biedrs. Apņemos vienmēr risināt visus jautājumus tā, lai tie vislabāk kalpo sabiedrības, valsts un taisnīguma, nevis manas partijas interesēm»» – uzsver Veila. Politikai esot vajadzīgi politiķi ar «iekšējo gaismu», kas spēj pateikt nē partijas vadītāja «īkšķim uz leju».

Mums tādu nav. Vai tas nozīmē, ka partijas ir nokalpojušas savu laiku, ja to vadības galva iekožas savā astē tāpat kā tas raksturīgs slepeno organizāciju struktūrām? Vai partijas tāpēc būtu jālikvidē? Ko liksim vietā?

Interneta partijas un demokrātija

Neformālas cilvēku grupas jeb interneta partijas (Twitter, Facebook, interneta čats (komentāri) pie interneta mediju rakstiem) šodien veido jaunu un līdz šim nebijušu personu organizētības formu. Atvērto organizāciju, kas pamazām uzspridzina bijušo klubiņu robežas. «Pats svarīgākais, lai arī internetā cilvēki nenorobežotos slēgtās grupiņās, kurās valda tikai viņiem atbilstoši viedokļi,» uzskata Stokholmas Ekonomiskās augstskolas pētnieks Robins Teiglands. Viņam šķiet, ka atvērtās tīmekļa radītās organizācijas attīstās dinamiski. Tieši patlaban. Interešu grupas tur attīsta dziļākas idejas, bet jauktajās grupās dzimst radošāki impulsi. Šim organizācijas tipam piederot nākotne.

Neraugoties uz to, ka Baraks Obama un  ir nomainījuši agrāko «sarkano» telefona līniju (Maskava-Vašingtona) ar elites Facebook vai kanādiešu Opentext izveidoto «reālā laika komunikācijas formu» (G20 grupai), mēs varam justies labi. Mums pieder nākotne, jo slēgto telpu un slepeno apspriežu laiks pamazām aiziet pagātnē. Atvērtības kultūra uzvarēs elites sarakstus jeb radical transparency grupas uzvarēs top secret partijas.

Logi un durvis ir vaļā.

Personības, partijas vai atvērtā digitalizētā sabiedrība pa horizontāli?

Kurš uzvarēs? Kā jums šķiet?


  1. Vai slepena vara kontrolē valsti? Kasjauns.lv, 2009.24.08.

  2. ThereseNordlund. Slutna nätverk. http://www.su.se

  3. Nelaiķa advokāta Andra Grūtupa vadībā tolaik regulāri tikušies un darbojušies valsts sekretārs Andris Staris, Privatizācijas aģentūras šefs Jānis Naglis, ekspremjers Andris Šķēle, baņķieris Inesis Feiferis, «Turības» šefs Ivars Strautiņš un tā laika «Unibankas» prezidents – tagad Valsts prezidents Andris Bērziņš. (Turpat.)

  4. «Latvijas ceļa» biedri Anatolijs Gorbunovs, Kārlis Leiškalns un Juris Lorencs, LNNK un «Tēvzemei un brīvībai» pārstāvji Andris Pauls–Pāvuls, Jānis Straume, Māris Grīnblats, Guntars Krasts, Roberts Zīle, Aivars Draudiņš, Jānis Kalviņš un Andrejs Krastiņš, no Demokrātiskās partijas «Saimnieks» – Ivars Ķezbers, Atis Sausnītis, Aivars Kreituss, Andris Ameriks un Vasilijs Meļņiks, kā arī Tautas saskaņas partijas vadītājs Jānis Jurkāns; tāpat tur bija atrodami arī uzņēmēji Juris Žagars, Ivars Priedītis un Haims Kogans, kā arī Latvijas Bankas pārstāvis Ilmārs Rimševičs (www.pietiek.com, 2010.17.12.)

  5. «Om de politiska partiernas allmänna avskaffande», 2014.