Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

Modernā laika datorpasaules «mežabrāļi» un žurnālistikas atgriešanās garāžā

Ilmārs Poikāns, LETA

Ilmārs Poikāns, LETA

2014. gada 14. aprīlī

Latvijas 37. vieta (1) preses brīvības 2014. gada indeksā (2) rāda, ka rokošajai žurnālistikai nāksies atgriezties garāžā. Tāpat kā toreiz, kad divi Washington Post līdzstrādnieki ar savu konspiratīvo taktiku panāca ASV prezidenta krišanu (3).

Toreizējais prezidents Ričards Niksons (kurš paranoiski saskatīja ienaidnieku «aiz katra stūra» bija spiests 1974. gadā atkāpties no amata, pateicoties Votergeitas skandālam (4). Varas komunikācija bija pārkāpusi robežas un nepakļāvās civilizētas sabiedrības normām. Telefonsarunu noklausīšanās, uzbrukumi žurnālistiem, sankcijas pret nepaklausīgiem medijiem, kas uzdrošinās runāt pretī politikas vadoņu nostādnēm un publicē slepenus dokumentus, sita augstu vilni.

Brīdī, kad kolēģi Bobs Vūdvars (Bob Woodwar) un Kārls Bernsteins (Carl Bernstein) sāka «uzrakt» konfidenciālu informāciju, viņiem nācās izmantot vienīgi konspiratīvas faktu vākšanas metodes: neizmantot telefonu, tikties ar avotu «Deep throat» pamestā garāžā, intervēt avotus viņu privātajās mājās, slēpt pierakstus, jo «lielais brālis» visu redz un noklausās.

Toreiz abiem izdevās nosargāt savu avotu, bet Niksona «galva ripoja».

Latvijas 2009. gada «Neogeitai» klājās sliktāk.

Lai gan Ilmāram Poikānam – Neo (5) CATA (6) sociālpsiholoģiskie un emocionālie efekti pagaidām nav līdz galam noskaidroti, nav noslēpums, ka «hakerus, kas atmasko varas konvulsijas, publika uzskata par modernā laika varoņiem, kas aizstāv mazā cilvēka un sabiedrības vairākuma intereses» (7).

Avota aizsardzība

Vai Neo lieta būtu nonākusi līdz pirmdienas tiesai Abrenes ielā Rīgā, ja kolēģe Ilze Nagla būtu rīkojusies konspiratīvāk un Latvijas policijai nebūtu izdevies atmaskot Ilmāru Poikānu?

Kā būtu, ja būtu?

Tādā gadījumā sabiedrībai joprojām būtu sajūta, ka Robins Huds ir «mežā» un viņa «Ceturtās Atmodas Tautas Armija» turpina darbu, atmaskojot mūsu politisko vadītāju vārdu neatbilstību darbiem.

Tagad šīs sajūtas nav, jo šo pirmdien latviešu Robinu Hudu sāka tiesāt Rīgā.

Viss sakās tā: reiz 2009.gada 18. februārī Latvijas Televīzijā tika publiskots Rīgas Satiksmes vadītāju algu saraksts, pēc tam Rīgas Siltuma algas. Sekoja Parex bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Bankas, Latvenergo, Sadales tīklu, Augstsprieguma tīklu, Latvijas Autoceļu uzturētāja, Latvijas valsts ceļu, Ceļu satiksmes drošības direkcijas, Rīgas Ūdens, Latvijas valsts mežu, Rīgas un Ventspils brīvostu un citu Latvijas pilsētu pašvaldību un valsts iestāžu ierēdņu sulīgo algu saraksti. Summas pēc Latvijas mērogiem bija astronomiskas. Finanšu krīzes neskartā oāze = ierēdņu un politiķu algu apmēri beidzot vairs nebija noslēpums. Laikā, kad visai Latvijai bija «jāpievelk jostas» strādājošo algās, veselības aprūpē, mākslā, kultūrā, zinātnē, izglītībā (jo mūsu valsts bija bankrotējusi), pats Latvijas politiskais krējums turpināja «trekno gadu» praksi – pelnīt tik, cik vēlas.

Valsts un pašvaldību ierēdņi, kas pārtika no mūsu nodokļu naudas, slēpa no tautas savus algu sarakstus, un mīklainais hakeris Neo = algu faktu atmaskotājs mums šīs sulīgās algas parādīja, nopludinot datus no 2009. gada «cauruma» Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzē.

Policija šo «hakeri Neo» jeb Latvijas Universitātes pētnieku Ilmāru Poikānu aizturēja 13. maijā Rīgā. Pirms tam tika veikta kratīšana steidzamības kārtībā (bez tiesas sankcijas) žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā, konfiscējot viņas privāto datoru un noskaidrojot skandalozās informācijas avotu. Taču darbs bija izdarīts – Neo aktivitāšu rezultātā tika labots attiecīgais Latvijas likums, un tagad internetā ir brīvi pieejami valsts amatpersonu atalgojumu saraksti.

Dāvids pret Goliātu

Mediju darba ētika pieļauj slepena, konfidenciāla rakstura faktu publikāciju, ja šo dokumentu satura publiskojums ir visas sabiedrības interesēs. Taču pašlaik šis darbs ir ļoti apgrūtināts, jo, kā norāda ASV vadošā pētnieciskās žurnālistikas autore, ņujorkiete Džeina Meijere (Jane Mayer), ir gandrīz neiespējami pierunāt informācijas nopludinātājus ziņot medijiem par varas pārkāpumiem. Likumi pret terorismu, visaptverošā informatīvā uzraudzība un «lielā brāļa modrā acs» panāk, ka avoti baidās ziņot žurnālistiem par nelikumībām, pārkāpumiem un korupciju. «Aizvien vairāk amatpersonu baidās no represijām, izvairās sniegt intervijas. Īpaši tad, ja viņu darbs saistīts ar izlūkošanu vai drošības jautājumiem. Šie cilvēki šodien baidās nonākt jebkādos kontaktos ar žurnālistiem. (8)

«Tagad man jālido pāri visai valstij, jātiekas ar avotiem lētās viesnīcās, jo neviens vairs nav gatavs runāt ar telefona vai datora starpniecību. Tagad mans faktu vākšanas darbs kļuvis daudz dārgāks un darbietilpīgāks nekā agrāk. Bez tam avotam nereti ir grūti izšķirties – stāstīt man vai ne,» – konstatē Džeina Meijere. Iemesli nav tālu jāmeklē – kopš prezidenta Obamas nākšanas pie varas Vašingtonā nav notikusi solītā Džordža Buša slepenības mašinērijas demontāža. Committee to Protect Journalists (kas parasti uzrauga žurnālistu darbu totalitārās valstīs) nesen publiskojusi satraucošu ziņojumu ar nosaukumu «Obamas cīņa ar informācijas nopludinātājiem». Tā autors ir bijušais Washington Post galvenais redaktors un Votergeitas skandāla līdzdalībnieks Leonards Danijs (Leonard Downie). Viņš uzsver, ka par faktu nopludināšanu amerikāņi joprojām soda, izmantojot 1917. gada spiegu likumu. Tas paredz, ka medijiem ir jāiesniedz pinkertoniem savu telefonsarunu saraksti, ka iestādēm ir skarbi jāseko līdzstrādnieku rīcībai ar slepenu informāciju. «Pašreizējā valdība ir inficēta ar kontroles apsēstību, mums ir maniakāla administrācija,» secina New York Times Deivids Sangers (David Sanger). Tas nozīmē, ka Baraks Obama ir ne tikai pārmantojis Džordža Buša 11. septembra notikumu rezultātā radīto drošības sistēmu, bet pat to attīstījis tālāk. Nostādot žurnālistus bezizejā: terorisma apkarošanas un valsts drošības vārdā ASV tiek sistemātiski pārkāptas fundamentālas izteikšanās brīvības garantijas. Dāvids vairs nevar cīnīties pret Goliātu.

Snoudens un «No Such Agency»= NSA

Patiecoties Eduardam Snoudenam, mēs uzzinājām, ka amerikāņi masveidā noklausās parastu pilsoņu telefonsarunas un seko mūsu datorkomunikācijai. Noskaidrojās, ka valsts drošības iestāde NSA jau sen ir pārkāpusi normas, kas Votergeitas skandāla laikā būtu «Ķīnas mūra» augstumā. Tikko videotiltā no Maskavas Snoudens atbildēja uz Eiropas Padomes jautājumiem un uzsvēra, ka pašlaik notiek attīstīto valstu iedzīvotāju masveida informatīva vajāšana. Pinkertoni seko nevis aizdomīgiem grupējumiem vai indivīdiem, bet visiem un ikvienam, kas būtībā ir rupjš cilvēktiesību pārkāpums. Ar programmas XKeyscore palīdzību drošībnieki (bez jūsu piekrišanas) izložņā jūsu datora saturu, vēstules, dokumentus un noskaidro komunikācijas pagātni. Šādu iespēju viņiem nodrošina «caurumi likumos», un tos izmanto ne tikai ASV, bet arī Zviedrija, Vācija, Lielbritānija un Nīderlande, lai izsekotu savus pilsoņus. Nevis valsts kalpo saviem pilsoņiem, bet otrādi. Šai «lielā brāļa» uzraudzības tehnikas attīstībai ASV šodien tiek novirzīti gigantiski resursi, kas kļuvuši par būtisku kara/aizsardzības (?) tehnikas sastāvdaļu. Taču nav neviena, kas uzraudzītu to, kā mēs tiekam kontrolēti no NSA puses, t.i., vai pinkertoni, piemēram, neizmanto savas pilnvaras savu privāto ambīciju apmierināšanai. Vai viņi ir pienākumu augstumos un kā tie izmanto, piemēram, Latvijā savākto informāciju.

Mediju vara ir demokrātijas priekšnosacījums valstī

Mediju misija ir uzraudzīt un atmaskot procesus, kas runā pretī mūsu konstitūcijā deklarētajām brīvībām. Varas aizsegšanās ar «terorisma draudu» izkārtni nav pietiekošs arguments, lai ierobežotu manu un jūsu brīvību.

Protams, Wikileaks modelis mums žurnālistiem iemācīja saudzību attiecībās ar iegūto slepeno informāciju. Nedrīkst publicēt to, kas ir pretrunā publicistikas ētikai. Asanžs šo aspektu neņēma vērā.

Tāpēc tagad britu The Guardian rūpīgi šķiro Snoudena piegādātos atmaskojumus, lai izvairītos no nevainīgu cilvēku publiskas kompromitēšanas, publicējot slepenu materiālu. Diemžēl, neraugoties uz šo piesardzību, Lielbritānijas valdība sāka The Guardian vajāšanu un dokumentu iznīcināšanu (Snoudena atmaskojumu publicējumu dēļ).

Pret to protestēja daudzu valstu žurnālistu organizācijas un mediji. «Lielais brālis ASV» savukārt piedraudēja un pārējie sabijās dot faktu nopludinātājam mājvietu. Patvērumu Snoudenam piešķīra vienīgi Krievija, un tagad mēs redzam rezultātu.

Nesenie notikumi Krimā rāda, ka Snoudens ir palīdzējis Krievijai «tikt galā» ar amerikāņu informācijas izsekošanas sistēmu. Jeņķi pat nepamanīja, kā Kremlim izdevās iefiltrēt Ukrainā nevienam neatpazīstamos, zaļajās, anonīmajās uniformās tērptos kaujiniekus un okupēt Krimu. Tagad spiegu analītiķi pieļauj, ka Snoudena zināšanas ir palīdzējušas Kremlim izvairīties no amerikāņu noklausīšanās sistēmas, lai klusi un, Baltajam namam nemanot, okupētu Krimu, nostādot Obamu notikuša fakta priekšā.

«Freedom isn´t free» – esot rakstīts uz Edvarda dzimtās mājas durvīm Havaju salās. Tagad to pašu var uzrakstīt uz viņa Maskavas dzīvokļa sliekšņa.

Mēs, civilizētā Eiropa, pērn viņam nepiešķīrām patvērumu, jo mūsu valdības sadarbojas un atbalsta britu un amerikāņu spiegošanas stratēģiju. Lai izvairītos no cietumsoda, Snoudens ir spiests slēpties Krievijā, jo ASV pase viņam ir anulēta.

Ieguvums, kuru sabiedrība izbaudīja, iepazīstoties ar nopludinātajiem, slepenajiem dokumentiem Wikileaks portālā un Edvarda Snoudena piegādātajos materiālos pasaules vadošajiem medijiem, ir lielāks nekā informatīvās blakusparādības šo publikāciju iespaidā. Tāpēc varas aparāta sankcijas pret informācijas nopludinātājiem nav sabiedrības, bet valdošo aprindu interesēs.
Diemžēl.

Pazīstamais filozofs, profesors Peters Singers jau 2010. gadā vairākos rietumu medijos uzsvēra konfliktu starp varas un visplašākās sabiedrības nostāju, vērtējot datorhakeru atmaskojumus par varas publisko konfidenciālo datu nopludināšanu. Pēc viņa domām, bankas darbinieku algu publiskojums Latvijā brīdī, kad šo banku glābj ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, nav pārkāpums, bet loģisks un atbildīgs solis9.

Cik atvērtu sabiedrību mēs vēlamies?

Vai žurnālistu ietriekšana garāžā un avotu iebaidīšana ir visu mūsu drošības interesēs? Vai britu un amerikāņu varas aparāta reakcija uz rokošās žurnālistikas rezultātiem ir atdarināšanas cienīgs piemērs arī Latvijā?

Vai vara tiek galā ar modernā laika «mežabrāļiem» jeb Niksona paranoja tomēr uzvarēs domās un darbos un «snoudeni» būs spiesti kalpot Kremlim, jo padoties viņi neprot?

Kā reaģēsim mēs?

Starp citu, pirmdien (14. aprīlī), kad Latvijā sāka tiesāt Neo, Washington Post un The Guardian saņēma Pulicera balvu par Snoudena nopludināto materiālu publicēšanu laikrakstu slejās. Paradoksāli – amerikāņu un britu mediji iegūst vērtīgāko pasaules mediju balvu par to pašu par ko Latvijā uzsāk tiesu pret cilvēku, kas mums parādīja varas manipulācijas ar mūsu naudu.  

Atsauces:

1 – Igaunijai 10. un Lietuvai 32. vieta

2 World Press freedom index 2014 (pdf)

3 Filma “All The Presidents Men”

4  Votergeitas skandāls

5 – Neo ir hakera Ilmāra Poikāna pseidonīms

6 – CATA jeb Ceturtās Atmodas Tautas Armija ir simbolisks hakera Ilmāra Poikāna segvārds.

7 -: Most Dominated Problems of Mass Media Dialogism in National Dailies during the Trial Process of Wikileaks Grounder Julian Assang

8 – Dagens Nyheter. 13.10.2013

9 – «In Latvia, an artificial-intelligence researcher at the University of Latvia’s computer science department who earlier this year leaked confidential records on the income of bank managers has been praised as a modern «Robin Hood», because otherwise the public would not have known how much some people were continuing to be paid while their banks were being bailed out with public funds». Peter Singer. Project Syndicate. 12.08.2010. Big Think. 15.08.2010.

Krievu sarežģītā šodiena: maršs atpakaļgaitā. Paaudžu konflikts ir klāt.

2014.gada 11. aprīlis speciāli TVNet.

Krievu sarežgī'tā šodiena TVNet bilde

Ukrainas Maidans ierīvēja Krievijai degunā, ko nozīmē patiesas brīvības alkas un postsovjetisko laupītājkapitālistu varas noliegums. Kijevas centrā par to cīnījās jaunieši. Maskavā tagad «to» ideoloģiski un militāri mēģina apturēt 1952. gadā dzimušie (un vecāki) padomju nomenklatūras privilēģijas baudījušie ideologi un praktiķi. Kurš uzvarēs? Ukrainas jauniešu cerība vai sirmo PSRS mantinieku cinisms? Paaudžu konflikts ir klāt.

Glaimu laboratorija

Ja vēlaties nopelnīt naudu un sākt jaunu biznesu, tad iesaku risinājumu: noīrējiet tukšu telpu, ievietojiet tajā ērtas mēbeles, maigu apgaismojumu un sāciet uzņēmējdarbību ar nosaukumu «Uzmudinājuma SPA», kas nozīmē – non-stop komplimentu laboratoriju. Pie jums var nāks visi, kas vēlas saņemt glaimus +100% pozitīvus komplimentus un apbrīnu 15, 30 vai 60 minūšu garumā. Tā sakot, liekulības legalizācija par samaksu. Klientu netrūks! Gandrīz visi vēlas dzirdēt tikai labu par sevi un ir gatavi par to arī samaksāt. Kāpēc gan krievu tauta būtu izņēmums?

Ja PSRS laikos Staļins un tā sekotāji pieradināja krievus ticēt boļševiku ideoloģijai par to, ka viņi ir «atbrīvotāji» un «gaismas nesēji» un pēckara atmošanās no šā ideoloģiskā murga Maskavā nenotika, tad kāpēc jūs brīnāties, ka pašreizējais Kremļa TV propagandas buldozers savaņģo krievu prātus ar primitīvas liekulības cukurglāstiem un politiskām acu konfektēm? Tagad caurmēra krievu cilvēks skatās savu Kremļa televīziju un raud laimes asaras, redzot, kā Putins beidzot atkaro Gorbija zaudētās teritorijas un atjauno Krieviju bīstamas, agresīvas, neprognozējamas un varenas impērijas statusā. Pie šīs idejas taču bija tā pierasts veldzēties PSRS laikos.

Lācis, kas laiza lūpas

Tagad, kad «Kremļa lācis» (pēc Krimas miermīlīgās aprīšanas) aplaiza lūpas un rietumi draud ar sankcijām, caurmēra krievs izskatās krietni vairāk apjucis, nekā varētu gaidīt.

Pirmkārt tāpēc, ka jūtas nodots no «savējo» ukraiņu puses, kas (kā izrādās!) slāvu kopības magnētismu izjūt daudz vājāk nekā civilizētās Eiropas vilinājumu.

Otrkārt tāpēc, ka Krievija pēc 1991. gada nav izrēķinājusies ar savu pagātni un caurmēra krievu ģimenes arī šodien dzīvo PSRS dēstīto ideoloģijas mītu varā un nesaprot, kāpēc «ārpasaule» par notiekošo Putina Krievijā nav sajūsmā. Tātad Kremļa vara nav aicinājusi tautu noslēgt rēķinus ar savu pagātni un izventilēt staļinisma + Otrā pasaules kara mītu ideoloģiskās melīgās dogmas. Neviens ļeņineklis Krievijā joprojām nav novākts (kā Latvijā vai Ukrainā). Brīdī, kad 2014. gada pavasarī ukraiņi gāza no pjedestāliem ļeņinekļus, Maskavas televīzija par to šausminājās. Tas nozīmē, ka process, kas pašlaik notiek Ukrainā, Krievijai vēl ir priekšā. Pagaidām Ļeņins, Staļins un viņu ieroču brāļi joprojām saldi dus Sarkanajā laukumā Maskavā un homo sovieticus tāpēc joprojām ir dzīvs.

«Ko viņi atļaujas!» iekliedzās kāds krievu ierēdnis Maskavas TV kadrā, komentējot ļeņinekļu novākšanu 2014. gada februārī Ukrainā. «Šie pieminekļi ir Krievijas simbols,» viņš gandrīz raudāja kadrā. Krievu ierēdņa zombētais sašutums ir saprotams. Kopš 1917. gada revolūcijas boļševiku ideologi ir centušies vienādot divus jēdzienus «boļševiku diktatūras valsts» = «Krievija», ignorējot faktu, ka Krieviju arī okupēja PSRS. Tā pati, kuru Staļins uzbūvēja kā asiņainu, necilvēcīgu valsts terora veidojumu, kas ciniski un cietsirdīgi izrēķinājās ar saviem pilsoņiem.

Lai gan miljoniem ļaužu gāja bojā no bada, Gulagā un karā, ideologi turpināja krieviem potēt iedomu, ka viņi ir boļševiku «izredzētie», «atbrīvotāji», «taisnīgie», un par šo mirāžu krievu – padomju cilvēks maksāja un maksās ar savām asinīm un brīvību.

PSRS līķis atdzīvojas

Tagad sovjetistu glaimu laboratorija Krievijā ir iedarbināta no jauna. PSRS līķis (kas līdz šim bija nobāzts bēniņos, skaidu kastē) no jauna tiek vilkts ārā un atdzīvināts ar suņa sirdi kā Bulgakova pazīstamajā romānā. Paradoksāli, bet līķis jau mirkšķina acis un tūliņ celsies sēdus. Brīnums ir noticis. Padomju cilvēkiem Krievijā atkal pa radio tiek stāstīts, ka tieši viņi ir «izredzētā», «civilizācijas glābējtauta», kas agrāk cīnījās ar mongoļiem – tatāriem, fašistiem, bet tagad izglābs pasauli no geju un nepareizticīgo posta. Politisko glaimu laboratorija kūsā ar pilnu klapi, un upuri tvīkst no prieka.

Nevienam nav noslēpums, ka liela krievu sabiedrības daļa pēc PSRS sabrukuma (tāpat kā Vladimirs Putins) jutās kā zaudētāja. Loģiski tas nebija, jo arī Krieviju faktiski bija okupējuši boļševiki, izveidojot to par savas ideoloģijas bāzi. Taču boļševiku ideoloģijai bija izdevies cieši piesaistīt ierindas krievu garīgo labklājību savas valsts lielvaras ambīcijām (cilvēks pieder valstij, nevis otrādi). Tāpēc tagad, kad Staļina impērija Putina vadībā sāk «kāpt no nāves gultas ārā», liela sabiedrības daļa atviegloti nopūšas, cieši sasaistot savu privāto gandarījumu ar vecās un būtībā varmācīgās impērijas asinsrites atjaunošanos. «Sabiedriskās domas pētījumi Krievijā liecina, ka apmēram puse aptaujāto uzskata Staļinu par «labu līderi». Krievijas jaunajās skolu mācību grāmatās Staļinu dēvē par «efektīvu menedžeri» un viņa organizētas iedzīvotāju masu vajāšanās sauc par «personāla nomaiņas akcijām», kas esot bijušas «neizbēgamas, lai modernizētu Padomju Savienību». (Vladimirs Sorokins, Ausma pār Krieviju, DN, 4.04.2014.). Tas nozīmē, ka PSRS ir sabrukusi ģeogrāfiski un ekonomiski, bet ideoloģiski tā joprojām ir dzīva miljoniem homo sovieticus smadzenēs.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijā nesekoja saprātīga ekonomikas vadība. Sociālisma politekonomiju samācījušies ierēdņi neko citu nespēja izdarīt savas valsts labā, kā vienīgi uzbūvēt jaunu varas piramīdu ar korupcijas ķieģeļiem. Pēc tam Jeļcins uzdāvināja prezidenta posteni KGB funkcionāram, kuram Padomju Savienības bojāeja skaitās lielāka gadsimta ģeopolitiskā katastrofa un svarīgākās Krievijas industrijas nozares – armija un flote. Ar šo Krievijas valsts aparāts sāka maršu atpakaļgaitā. Ar katru soli, katru gadu atgriežoties tuvāk padomju pagātnei.

Maršs pakaļ jeb mugurdancis

Pēc 15 gadu ilgā ceļojuma «gida» Vladimira Putina vadībā Krievija ir atgriezusies savā PSRS idejas stāvoklī. Pateicoties savai monarhistiskajai konstrukcijai, Krievija «vienmēr automātiski kļūst par sava augstākā līdera psihosomatisko izpausmju upuri. Visas viņa bailes, tieksmes, vājības un kompleksi kļūst par valdības politiku. Ja līderis ir paranoiķis, tad visai valstij jācīnās pret ienaidniekiem un spiegiem; ja līderim ir bezmiega problēmas, tad visiem ministriem jāstrādā arī naktīs; ja līderis ir bijis atkarīgais un vairs nedzer alkoholu, tad visiem jāpārtrauc iedzeršana; ja līderis ir alkoholiķis, tad visiem jātur līdzi; ja līderis necieš Ameriku, kuru viņa mīļotā KGB vienmēr apkaroja, tad visiem valsts iedzīvotājiem ASV ir jāienīst» (Vladimirs Sorokins).

Šādai valstij nav prognozējamības, un tai ir maz iespēju attīstīties. Ekonomikas problēmas Krievijas vadītājus līdz šim maz interesējušas, jo nākamais mīts par to, ka «Krievija ir bagāta», ir sējis tautā pārliecību, ka naudas vienmēr pietiks, jo «mums vienmēr ir, kur pasmelt».

Pārliecība ir daudz bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli, tāpēc pagaidām tā spēj ieaijāt caurmēra krievus, kas tic sava vadoņa labās gribas jaudai. Lai gan mugurdancis Putina vadībā vairāk ved atpakaļ nekā uz priekšu.

Ko domā krievi

Neatkarīgie pētījumi rāda, ka lielākā krievu daļa nav apdullusi no Putina izraisītās kolektīvās ideoloģijas transa un Maskavas pareizticīgo baznīcas lielummānijas paradigmas. Tas nozīmē, ka visi krievi neparakstās zem Putina zīmes.

Nav noslēpums, ka Krievijas sabiedrībā pastāv liela plaisa starp «bagātajiem» un «nabagajiem», pesimisms un neticība, ka parastais cilvēks var ietekmēt politiskos procesus savā valstī. Šādos apstākļos zināma krievu daļa dzied līdzi «Putina nacionālistu korī», bet pārējie skeptiski raugās uz Kremļa propagandas kontrolēto mediju utopiskajām pestīšanas idejām.

Intelektuāļi neslēpj, ka netic «norītās Krimas sagremošanai Krievijā». Krievu lācis norīt vēl spēj, bet māga vairs visu nepārstrādā. «Iekšējie parazīti» = korumpētie ierēdņi kā siseņu bars sagrauj un bremzē totāli. Krievu domās šaudās šādas idejas: «kļūsti bagāts un nospļaujies uz visu!», «zodz, kamēr vari!», «modernizē Krieviju!», «ticēsim Lielkrievijai!», «atjaunosim PSRS!», «sadosim pūstošajiem Rietumiem!», «nauda jākrāj eiro, nevis dolāros!», «laižamies projām, kamēr vēl var!», «noskaidrosim iekšējos ienaidniekus!» utt. Ko domā Krievijas tradicionālā sirdsapziņa – intelektuāļi?

Kamēr Putinam lojālie demonstranti organizēti iet ielās un skandē saukļus «Krima ir mūsu!», krievu inteliģence (pēc rakstnieka Vladimira Sorokina domām) apspriež šo: «drīz var sākties represijas kā 1937. gadā»; «viņš neapmierināsies tikai ar Ukrainu»; «laikam ir atkal pienācis laiks pamest valsti»; «televizoru var izmest, tur vairs nav ko skatīties, tikai propaganda»; «Rietumi pagriež mums muguru»; «Krievija kļuvusi par peramo valsti»; «no šitā visa nāk virsū depresija»; « drīz atdzims samizdats un cenzūra atkal būs zirgā».

Maidana paraugs Krievijai

Ukraina ir pierādījusi, ka ir iespējams cīnīties pret postsovjetiskā ledus bluķa važām. Var saņemties un pagriezt kuģi uz demokrātijas pusi, kas pagaidām dzīvo galvenokārt Rietumeiropā.

Maidans ir pierādījis, ka to var izdarīt, taču ko tamlīdzīgu šodien grūti iztēloties notiekam Sarkanajā laukumā Maskavā.

Domās es redzu krievu protestētājus, kas dienu un nakti protestē Sarkanajā laukumā – Ļeņina un Staļina kapu priekšā, cīnoties ar OMON vienībām un aizsargājoties no snaiperiem Spaskas tornī ar koka vairogiem. Jaunas un taisnīgas Krievijas vārdā.

Lai tas notiktu, vispirms ir jāsagaida pārmaiņas cilvēku prātos. Pagātnei jāsagrūst, un ar to ir jānorēķinās krieviem pašiem. «Dzelzs Feliksa» statuju nedrīkst novietot atpakaļ iepretī KGB ēkai Ļubjankas laukumā, kā Putins to ir iecerējis. Taču, ja tas notiks, efekts var izrādīties pretējs.

100% skaidrs, ka nevis rietumu ekonomiskās sankcijas, bet gan normāla Krievijas politiskā opozīcija var atgriezt atpakaļ lielo kaimiņvalsti kustībai uz priekšu.

Jā, Krimas aneksija ir jānosoda, putinistu, oligarhu konti jāiesaldē, jāatbalsta Ukraina. Taču neaizmirsīsim pašu galveno – atbalstīsim Krievijas demokrātus un jaunu «gorbiju» moderno Krievijas reformatoru priekšgalā.

Nav izslēgts, ka šie cilvēki jau šodien ir Krievijas esošajā politiskajā elitē, jo arī tur rūgst atziņa, ka valsts ir jāreformē, lai izdzīvotu laikā, kurā visu vairs nenoteiks pagātnes KGB fobijas. Paaudžu konflikts Krievijas politikā ir sācies. To nevar nepamanīt tieši tāpat kā rūsu rīta gaismā.

Laiks, tāpat kā vējš, strādā nākotnes labā, un Krievija šo nākotni ir pelnījusi. Labāk vēlāk nekā nekad.

Teātris par aizspriedumiem un Maidana revolūciju

2014. gada 3. aprīlis

Dramaturģijas nespēja iet līdzi laika būtiskajiem notikumiem reizēm kaitina.

Tirgus domāšana mākslā lēni aprij novitātes un aizmet jaunas domāšanas riskus, kā komerciāli neizdevīgus atkritumus.

Malmes mazais teātris Foratt beidzot saņēmies un izvirzījis priekšplānā mūsu aizspriedumus. Osas LIndholmas lugā ”Nakts sākās” autori pievēršas rasisma problēmām. Tas lieliski, jo aizspriedumi un konvencionāli pieņēmumi neļauj mums dzīvot normāli mūsu jau tā īso dzīvīti uz šīs zemes. Rasisms ir dziļi iesakņojies un teātrim te būs ”ko darīt” vēl ilgi.

Latvijā man nav nācies noskatīties aizspriedumus maļošu teātri vai nopietnu sarunu starp skatuvi un publiku par problēmām, kas deg mūsu ikdienā un joprojām nav radušas savu atrisinājumu ikdienā. Mums patīk sodīt un norādīt, bet atzīt vainu domāšanā joprojām nav publiski izplatīts pasākums uz skatuves. Romu/ čigānu tēma zviedriem tikko ieguvusi grāmatu, bet lugas vēl trūkst. Maz skatuve runā par homofobiju, varas abstinenci vai bēgšanu no sevis uz ārzemēm.

Kaut kas jau parādās, bet – nepiedodami maz. Histēriski, sakratīti un nepārliecinoši. Tā pati Latvijas finanšu krīze (skatuves risinājumā) joprojām netiek apskatīta. Žēl.

Pats interesantākais notikums man šodien ir fakts par jaunu lugu, kura top Kijevā un būs veltīta Maidana kustībai jeb aizvadītās ziemas dramatiskajiem notikumiem Kijevas centrā. Neliela ukraiņu teātra darbinieku grupa ir vairāku mēnešu laikā vākusi materiālu ar aculiecinieku liecībām un tagad Natālija Vorožbita to visu ieliks savā dramatiskajā darbā. Viņa sevi neuzskata par dramaturģi, bet drīzāk gan par redaktori. Līdz šim Natālija vairāk strādājusi televīzijā un kino, rakstījusi dažādām skatuvēm, bet tagad kārta pienākusi Ukrainas lielajiem notikumiem.

Pārsteigumi? Jā, protams: negaidīti straujā revolucionāru radikalizācija, bailes no ieslodzījuma un izmisums, ka sacenšanās var arī neizdoties. Pagaidām izskatās, ka luga nebūs jāspēlē kādā pagrīdes teātrī, bet gan valsts teātros Kijevā. Cerams, ka izdosies.

Būs jābrauc uz Kijevu noskatīties Maidana skatuves versija. Cerams, ka aktieri būs labi, jo satura substance nevar nebūt šādu notikumu skatuvizācijā. 🙂

Šajos laikos, kad skatuvi gandrīz pilnība okupējusi ”izklaide līdz nāvei” ir garšīgi sajust, ka māksla tur roku uz ikdienas pulsa un svaiga gaisa plūsmas cirkulē tepat līdzās.

Daži pirmā aprīļa joki šodienas medijos

1. aprīlis 2014

1. aprīlis 2014

2014. gada 1. aprīlis

Joku diena nav parastā. Šodien Latvijas medijos var uzzināt, ka: ”blondīnes esot gudrākas par tumšmatēm”, ka ”prezidents grasās atkāpties no amata”, ka Izglītības ministrei doties uz Brazīliju esot bijis ”pilnīgi obligāti”, ka ”suns sakož automašīnu” un bijušais premjera preses sekretārs atradis sev darbu SEB bankā.

To visu pat normālā dienā būtu grūti ņemt par pilnu, kur nu vēl 2014. gada 1. aprīlī.

Šodien notiek patiešām jocīgas lietas. Latvijas mediji joku plēšanā nav šodienas solisti. Ir arī vēl citi, kam tas izdodas.

Šodien Vermlandes Avīze Zviedrijā nopietni ziņo, ka rokeri un Vēja Brāļi ir nopirkuši Karlstādes pašvaldības ēku un gatavojoties tur iekārtot savu klubu. Uzreiz iedomājos, ka Ventspils rokeri vārētu rīkoties tāpat. Arī viņi varētu nomālēt, piemēram, Ventspils pašvaldības fasādi melnā krāsā, uz jumta novietojot gigantisku 8 m augstu un 15 m platu miroņgalvu ( tāpat kā to plānojot darīt Vermlandes motociklisti)!

Laivu SPA esot kaut kas pilnīgi jauns Amerikas Savienotajās Valstīs. Jūsu laivu, kas apaugusi ar ūdenszālēm, var ielikt Jo Biksbauma ”jūras baseinā”, kurā mitinās nežēlīgi izsalkušas zivis. Tās momentā metas virsū jūsu laivas parazītiem (ūdensaugiem un visiem citiem krāmiem, kas pieplakuši pie laivas apakšas) un…apēd tos. Zivis esot jūras sanitāri un šādi glābjot arī piekrastes klintis. Pašlaik Biksbaums cenšas izgudrot arī putekļu sūcēju automašīnu virsbūvēm. Tas būšot neliels, pelēks aparāts, kas izskatīšoties pēc peles un nenormāli strauji aprāpošot jūsu netīro automašīnu, notīrot no tās visus ziemas putekļus un netīrumus. Grandiozi. Pagaidām nav zināms, cik šī putekļpele maksās, – konstatē Gotlandes mediji.

Jončepingas avīze ziņo, ka vietēja pašvaldība esot šodien uzsākusi vietējas nozīmes tīrības kampaņu. Lai cīnītos ar neapzinīgiem suņiem un to īpašniekiem, pašvaldība uzsāks suņu DNS testēšanu, lai vēlāk noskaidrotu tos suņu slimniekus, kuri savu mīluļu mēslus nenovāc no ielas.

Visbriesmīgāk šodien klājas jūrā, iepretī Latvijai. Tur seklumu jau iekarojusi bīstamā ”čuskgalvas zivs”, kas normāli mitinās Āfrikas un Āzijas piekrastēs, bet tagad ieradusies Baltijas jūrā uz pastāvīgu dzīvi. Pats trakākais, ka šī zivs spēj elpot gaisu un medībās dodas uz sauszemi. Tā spēj pārvietoties ar spurām pa zemi un var klejot veselas četras dienas pa jūras piekrasti. Tikai piektajā dienā ”cūskgalvas zivij” ir obligāti jāiegremdējas ūdenī. Tai ļoti patīk dīķi (jo tad ūdens ir tuvāk) un šis dzīvnieks neskādē neko – izēd ne tikai atkritumu kastes pie jūrmalnieku mājām, bet arī uzrok kartupeļu laukums labāk par mežacūkām – šodien ziņo Skones Dagbladet. Jāpiezīmē, ka pavisam drīz šī zivs var parādīties Latvijas piekrastē un mūsu Papes iedzīvotājiem šim triecienam būtu jāsagatavojas jau laikus!

Troksnis šodien sacēlies arī ap lidkompāniju SAS. Vadība esot augsti novērtējusi sociālo mediju ietekmi un tāpēc turpmāk visiem SAS pasažieriem (pirms iekāpšanas lidmašīnā) būšot jānofotografē un jāiesniedz savi ”selfie” lidkompānijai un pec tam jāpublicē tie Facebook, Twitter vai Instagram. Tā vismaz šodien apgalvo SAS savā Facebook kontā. Diena vēl nav galā! Vēl viss var notikt! Saturamies un gaidām jaunumus!

Laiva, kas gaida

Laiva, kas gaida