Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Ķelnes uzbrukumu kopsaucējs nav ticība vai tautība, bet gan dzimums

Skärmavbild 2016-01-10 kl. 17.39.19”Jaungada nakts haoss Ķelnē bija plānots un organizēts”, – jau atkal medijiem atzīst Vācijas Tieslietu ministrs Heiko Maas. Mums pārējiem atliek gaidīt, kad beidzot vācieši noskaidros, ”kurš” un ”kā” šo haosu un seksuālos uzbrukumus vācietēm tika sarīkojis. Loģiski ministram ir taisnība, jo līdzīgi uzbrukumi sievietēm šajā ”Silvestra naktī” jeb 31.12., tika novēroti arī Francijā, Beļģijā, Zviedrijā un Somijā. Pagaidām esot zināms, ka ”daži ziemeļafrikāņi” ir izmantojuši sociālos tīklus, lai aicinātu savus domubiedrus pievienoties sieviešu vajāšanai Eiropas pilsētās. Tagad notiek vainīgo dzenāšana, aizturēšana. Kādā no iepriekšējiem ziņojumiem Ķelnes policija informēja, ka aizturētie esot ”galvenokārt no valstīm, kas atrodas Āfrikas ziemeļos” un lielākoties attiecoties uz ”patvēruma meklētājiem un cilvēkiem, kas uzturas Vācijā nelegāli”. Viens ir skaidrs – savākt visus pierādījumus šajās lietās laikam nebūs iespējams, jo policija Vecgada vakarā nav bijusi pienākumu augstumos.

Kurš šo nejēdzību organizēja? Vai tiešām paši patvēruma meklētāji, t.i., tie, kas vēlas palikt uz dzīvot Eiropā, paši sev raktu šādu bedri? Kāpēc bēgļiem vajadzētu nikni noskaņot pret sevi Eiropas publisko domu grābstoties, pazemojot un izvarojot savas mītnes zemes sievietes?

Kādā latviešu interneta saitā bija rakstīts, ka ziemeļafrikāņu bēgļi šādi ventilējot savas seksuālās alkas, kurām neesot piepildījuma. Tātad tiek atdzīvināta vecā pasaka par ”vīrieti dzīvnieku”, kas grābj un izvaro visus, kurus var izvarot. Kur nu vēl ”vīrietis – hiperaktīvais dzīvnieks – seksatlēts” no orienta. Izklausās ticami? Nē neizklausās viss.

Manuprāt aina nav tik viennozīmīga, kā ziņo Latvijas un Krievijas mediji (jau atkal redzam šeit putinistu propagandas āža kāju arī mūsu ēterā, diemžēl).

Vai nav tā, ka vecgada naktī organizētie bandīti nav 100% bēgļi, bet gan ”tādi, kas par bēgļiem izliekas”? Rezultātā – gavilē krievu putinistu mediji. Viņiem ”musulmāņu izvarotāji Eiropā” ir medus maize. Arī labējiem ekstrēmistiem šie notikumi ir kā sviests uz karstas pankūkas: jau sestdien Pegida sarīkoja demonstrācijas, lai magnetizētu vāciešu homofobiju jeb nepatiku pret iebraucējiem, ārzemniekiem zem ”nelietīgo patvēruma meklētāju” zīmes. Pie viena noderēja arī sabiedrības nepatika pret kancleres Angelas Merkeles imigrācijas politiku. Kaujas karogu vicina arī mūsu vietējie ”lepenisti” un ”putinisti”.

Pērnā gada laikā Vācija ir uzņēmusi 1,1, miljonu bēgļu. Neraugoties uz to, ka Vācijas un Zviedrijas valdības ik pa brīdim medijos informē sabiedrību ar tekstiem: ”pagaidām tiekam galā” vai ”viss būs labi”, fakti liecina par pieaugošu publiskās domas nepatiku masveida imigrācijas viļņa virzienā. Rezultātā Merkele tagad ir gatava mainīt savu nostāju un izstrādāt jaunu likumdošanu, kura paredz straujāku patvēruma meklētāju izraidīšanu no Vācijas, ja cilvēks veicis noziegumu vai uzturas valstī nelegāli.

Ķelnes notikumi ir sašūpojuši pasauli. Sašutums par to, kā tika ”apstrādātas” sievietes un meitenes stacijas laukumā Jaungada naktī ir pamatots. Nodarījums nav piedodams un pāri darītājiem ir jāsaņem sods. Taču paraudzīsimies uz notikušo nedaudz plašāk: sieviešu loma ir determinēta mūsu mūžīgi patriarhālajā sabiedrībā, kurā meitenēm jau sen piešķirta sekundāra loma. Viņas ir tikai vīrieša servisa institūcijas, kurām jāzina sava vieta pie plīts+ baznīcā un bērnu istabā un nav jāmaisās vīru un kungu runās un darīšanās. Ja kāda no mums uzdrošinās nepakļauties, tad Latvijas Tieslietu ministrija izstrādā pat pamācošas brošūras uz papīra un internetā, lai noliktu sievieti pie vietas.

Paradoksāli, ka pat XXI. gadsimtā, joprojām dzīvas ir dogmas par to, ka ”vīrietis ir virīlais, mūžīgais mednieks” un ”sieviete – vārgā, pakļāvīgā, padevīgā būtne”, kas neko nevar, nespēj un “sapņo tikai par savu princi” un “nākamā bērna tēvu”.

Tāpēc uzlikt roku uz kolēģes ceļgala sapulces laikā jau nav nekas šausmīgs kārtīgam džekam arī Latvijā, vai ne? Priekšnieka regulārie glāsti uz darbinieces pleciem vai ciešā apkampšanās ar slapjo buču taču arī ’”nav nekas slikts vai ne”? Sievietei tādas lietas ir jāiztur un jāuztver drīzāk kā apbalvojums nevis pazemojums arī Rīgā! Vai ne?

Brīdī, kad manāmi iedzēris priekšnieks balles laikā, cieši sagrābj mani aiz pleciem un velk augšā uz otro stāvu, kur viņš iecerējis mani cienāt ar vīnu, man neesot jāapvainojās… Par izvarošanām nerunāsim … lielākā daļa izvarošanas upuru cenšas par notikušo nevienam nestāstīt, jo arī mūsu sabiedrībā pastāv viedoklis, ka sieviete pati pie visa vainīga, jo ar savu izskatu ir izprovocējusi mednieku. Viņai taču – svārki bija par īsu! Kā redzat – seksuālie pazemojumi eksistē arī mūsu sabiedrībā. Tie ir norma. Kāpēc mēs brīnāmies par to, ka musulmaņu tēviņi nolēmj parādīt savu nepatiku pret Eiropu ar veco un pārbaudīto mehānismu – seksuāli pazemojot “viņu” sievietes? Eiropiešu veči taču ar prieku darītu to pašu?

Vai varam vienreiz sākt atklāti runāt par šo tēmu? Ja Ķelnes notikumi to ir iekustinājuši, tad paldies viņiem par to. Es tomēr gribu arī Latvijā (pēc kārtējās komandējuma dienas) aiziet uz viesnīcas restorānu un paēst vakariņas viena pati. Bez organizētiem pavadoņiem. Mierīgi ar cieņu. Tā, lai pie blakus galdiņiem sēdošie veči manu vientulību neuztvertu kā aicinājumu ”piesist man kanti”. Tā, lai mani liktu mieru, jo es esmu cilvēks (nevis tikai sieviete) pēc darba dienas.

Lai viena pati sieviete krogā, bārā vai deju zālē nenozīmētu latviešu vīriešu smadzenēs – ”oj, viņa grib!”, ”oj, viņa uzprasās!”, bet gan 100% klusumu un cieņu pret mani kā cilvēku. Pret cilvēku, kas var iet kur grib un darīt ko grib tāpat kā visi pārējie un tāpēc tikt respektēts.

Musulmāņu vīriešiem pasaule ir uzkrītoši sadalīta: vīriem pieder visa pasaules telpa, bet sievietēm – ierobežots aizgalds, kas aizklāts ar lupatām. Sievietes šajā loģikā nav cilvēki, bet mājdzīvnieki, kas labāk vai sliktāk dresēti apmierina priviliģētā dzimuma vajadzības. Ja sieviešdzīvnieks izraujas un neklausa, tad sods (galvenokārt) mēdz būt seksuāli pazemojumi.

Man ir nācies noskatīties, kā svešs vīrietis paliek nikns, ja es nevēlos ar viņu sarunāties uz ielas un draud nodzēst savu cigareti uz manas rokas. Nikni skatieni kā pļaukas pavadīja mani kā sievieti Tuvējo austrumu valstīs brīdī, kad es (ejot pa ielu) nevēlējos apklāt savus garos matus un seju ar tumšbrūnu kapuci. Katrs otrais taksometra šoferis Kualalumpurā nenogura paziņot, ka ir gatavs ar mani precēties, lai gan es viņiem šādu priekšlikumu netiku izteikusi. Biju tur komandējumā un braucu viena pati, bet sievietes tā nedrīkst darīt. Pat Latvijas Tieslietu ministrija turpina izplatīt murgus par dzimumu attiecībām, ierādot arī latviešu sievietei mājdzīvnieka statusu modernajā laikā Latvijā. Ko nu vēl brīnīties par Ķelnes birģermeisteres Henrietes Rekeres murgiem, kurus viņa izplatīja pēc traģiskās Jaungada nakts un piedāvāja ieviest vācu sievietēm ”pieklājīgas uzvešanās kodu”, lai neizaicinātu ārzemju vīriešus sevi izvarot vai apgrābstīt.

Viņi neakceptē, ka mums ir kopīga skatuve un vienota pasaules telpa, kurā mēs visi uzturamies vienlaicīgi un nav godīgi sievietes ierobežot. Vai mūsu vīrieši to akceptē?

Madonna, sieviešu mobings un otrā dzimuma izredzes

2012. g. 10. jūlijā. Speciāli TVnet.

Foto: TVNet

Šogad popkaralienes Madonnas koncerti Ziemeļeiropā vairs nebija pieprasītāko izklaides aktivitāšu sarakstā. Ulevī stadions Gēteborgā pagājušajā nedēļā bija piepildīts apmēram līdz pusei, kas pirms dažiem gadiem šķita neiedomājama lieta… Toreiz mēs arī no Rīgas joņojām uz Tallinu, lai noskatītos Madonnas šovu «dzīvā veidā». Toreiz viss šķita lieliski. Gandrīz lieliski, jo jau toreiz Madonna dažiem skaitījās «bišķiņ par vecu skatuvei», taču vēlme redzēt dzīvu popkaralieni bija svarīgāks faktors nekā viņas gadi. Madonnas jaunā turneja «MDNA» šogad turpina daudz smagāk boksēties ar agresīvām recenzijām, izturēt nesaudzīgus un pat aizvainojošus komentārus presē. Madonna joprojām neuzvedas tā, kā to varētu gaidīt no piecdesmitgadīgas sievietes. Viņa ar savu personību un uzvedību aizņem visu dzīves laukumu, apzinās, kur atrodas, neizliekas par naivu un pakļāvīgu vīriešiem padevušos beibi, bet spēj nekautrīgi uzvesties tā, kā vēlas, ar to nokaitinot zināmu konservatīvās un patriarhālās sabiedrības daļu. Tas notiek arī uz skatuves, kur viņa turpina cīņu pret homofobiju, par feminismu un seksualitātes brīvību. Par to viņu liela sabiedrības daļa apbrīno un respektē. Protams, ir arī tādi, kas viņu par to nosoda. Madonna un Miks Džegers – nevienlīdzīgas pozīcijas Taču šogad vairāk tiek runāts par zvaigznes izskatu un vecumu, nevis par viņas darba rezultātiem uz skatuves. Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā ir izplatīti stereotipi, ka sieviete nedrīkst uzdrošināties strādāt uz skatuves tikpat ilgi kā viņas vienaudzis vīrietis arī tad, ja viņai šis darbs izdodas. Jā, protams, Madonas šā gada koncertturnejas «izgājieni» ar atkailinātu krūti koncerta laikā Stambulā un «neapģērbtu ķermeņa daļu» Romā ir izraisījuši pamatīgas mediju sašutuma zalves. «Popa vecmāmiņa» atļaujas to, ko vienkārši nav pieklājīgi darīt viņas vecumā, vai ne? Nost no skatuves un sēdi stūrī vai maini imidžu? Miks Džegers, Pols Makartnijs un Co lai paliek. Izskatās vēl grumbaināki, nekoptāki un sliktākā fiziskā formā, bet tomēr tie ir veči un tieši tāpēc drīkst tur palikt. Saprotams, ka popzvaigzne ir pati laba sava biznesa menedžere un izmisīgi mēģina ar šiem «stripTīza elementiem» koncertu laikā panākt biļešu pārdošanas kāpumu turnejas finālā. Šoreiz šis tirgvedības triks nav izdevies. Pēc kārtējā koncerta «Daily Mail» apkopoja Twitter komentārus, kuros izskanēja viedoklis, ka notikušais nav pieņemams nevienam, jo māksliniece esot par vecu «šādiem gājieniem». Protams, zāģēts tika viņas mēģinājums asociēt koncertturnejas nosaukumu MDNA ar ekstasī narkotikām ar līdzīgu abreviatūru, lai izdabātu jaunākai publikai. Pārāk bērnišķīgi gan? Par Madonnas faktisko vecumu un fizisko formu, uzvedību kā divdesmitgadīgai meitenei tiek diskutēts jau vairākus gadus. Dīva, kas sasniegusi 40 gadu vecumu un turpina strādāt uz skatuves ar divdesmitgadnieces tēlu popmūzikas vēsturē līdz šim nebija pieredzēta un pēc mietpilsoņu priekšstatiem nav «normāla lieta mūsu sabiedrībā». «Tā ir pieņemts. Mēs nevaram iedomāties, ka 50, 60 vai pat 70 gadus sasniegušas sievietes uzdrošinātos strādāt uz popa skatuves arī tad, ja viņām būtu lieliska balss un perfekts izskats. Nē, sievietes nedrīkst un viss. Neesam pieraduši pie šāda fenomena,» konstatē Madonnas biogrāfijas zviedru izdevuma autore Marija Franke. Kamēr Stings, Braians Adamss, Miks Džegers dzied, grozās un lēkā pa skatuvi tālāk bez vecuma kompleksiem, Madonnai šīs durvis jau gandrīz aizkritušas ciet. «Mūsu sabiedrībā norma ir vīrietis. Sieviete kungiem der vienīgi kā dekorācija, bērns vai jauniete. Pēc tam viņa var vākties stūrī, tupēt tur un nerēgoties acu priekšā. Mums pat ir prasība, lai popmākslinieki pazūd no skatuves, kad viņi kļūst vecāki. Tas ir nenormāli, bet tā mēs esam pieraduši uzskatīt un darīt. Piemēram, Madonnai visi tagad iesaka kārtīgi apģērbties un spēlēt skumjus blūzus pustukšos koncertos,» konstatē Marija Franke, piebilstot, ka Madonna nav vienīgā vecuma mobinga upure. Par savu izskatu un seksualitāti nācies līdz šim smagi maksāt arī Vitnijai Hjūstonei (Whitney Houston), Nikijai Mināžai (Nicki Minaj), Lilijai Alenai (Lilly Allen) un Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse). Paradoksāli, ka recenzentus mazāk interesē piedāvātais muzikālais materiāls, bet gan zvaigznes izskats un personība. Piemēram, Raianas (Rihanna) nesenajā koncertā Borlengē (Peace&Love festivāls) recenzentiem vissvarīgākais šķita nevis mākslinieces vokālais sniegums, bet gan cik «porīgs» (pornogrāfisks), sakratīts un narkotizēts» ir bijis viņas izskats. Izskatās pārāk labi savam vecumam. Tas ir nosodāmi? Pieredze rāda, ka sievietes, kurām izdodas izlauzties mākslas vai politikas topā, tiek novērtētas, vajātas un tiesātas daudz smagāk nekā kungi. Sievietēm nekad nepiedod to, ko piedod vīriešiem. Piemēri te nav tālu jāmeklē – tepat pie mums eksprezidente Latvijā Vaira Vīķe-Freiberga, vai spīkere Solvita Āboltiņa tiek daudz pamatīgāk slānītas, šaustītas un «gar sienu izsmērētas» nekā dažs labs pērienu pelnījis politiķis  vīrietis. Tāpat arī Olga Rajecka vai Alla Pugačova «dabūn riktīgi» par to, ka vēlas turpināt strādāt, bet tādi fenomeni kā, piemēram, Raimonds Pauls, Pits Andersons, Viktors Lapčenoks, Filips Kirkorovs vai Valērijs Ļeontjevs var dziedāt tālāk un nesatraukties par savu vecumu vai izskatu. Viņiem sabiedrība nepārmet, ka dažiem no viņiem vajadzētu pārstādīt matus, veikt sejas plastisko operāciju, nodzīt lieko svaru un uzaudzēt muskuļus. Tajā pašā laikā sievietes labais izskats arī 50 un 60 gadu vecumā tiek izsmiets un kritizēts, jo tas jau esot sasniegts ar botoksu, HGH* un operācijām, nevis ar smagu darbu sporta zālēs un dzīvesveidu. Izskatās pārāk labi savam vecumam un uzvedas, kā izskatās, un tas ir slikti! Vīrietim piedod to, ko nepiedod sievietei Tagad šo mobingu ir pierādījusi zinātne. Vekšē universitātes doktorands Tobiass Bromanders savā disertācijā «Mediju skandālu monitorings 1997-2010» ir noskaidrojis, ka skandālu situācijās sievietes parasti tiek šaustītas kā personas un visa kritika koncentrējas uz viņu personību. Turpretī tad, ja notikumā ir iesaistīti tikai vīrieši, tad mediji koncentrējas uz notikuma analīzi un pēta apstākļus, kas attiecīgo situāciju ir izraisījuši. Tātad sieviete tiek šaustīta un kritizēta kā persona (neatkarīgi no notikuma konteksta), bet vīrietis tikai kā attiecīgā notikuma pasīvs elements. Bez tam mediju un sabiedrības intonācija vienmēr ir piedodoša, ja ir runa par vīrieti, bet šaustoša, ja notikumā iesaistītā ir sieviete. Hrestomātisks gadījums, kas labi zināms arī Latvijā: 1995. gadā bija spiesta demisionēt Zviedrijas sociāldemokrātu ministre Mona Salīna – par to, ka ar darba kredītkarti bija atļāvusies nopirkt lidostā Toblerone šokolādi. To jaunāko laiku politikas vēsturē pazīst kā «Toblerone skandālu». Ja šo grēku būtu pieļāvis viņas kolēģis Jērans Pēršons, tad nezin vai viņš līdz demisijai nonāktu. Te ir runa par mūsu attieksmi pret sievieti un vīrieti. Mums ir stereotipi priekšstati, un tie ir mūsu orientieris. Šī ilūzija eksistē visur. Ne tikai politikā, bet arī mākslā un sadzīvē, konstatē doktorands. Bromanders zinātniskas analīzes ceļā ir nonācis pie secinājuma, kuru mēs visi jau zinājām – no sievietēm tiek pieprasīts un gaidīts vairāk nekā no vīriešiem. Sievietēm jābūt pieticīgākām, godīgākām un svētākām nekā vīriešiem, «taču, ja viņas pakrīt vai ja viņām kas neizdodas, ja viņas nokrīt no pjedestāla, tad izrīkošanās ir daudz nežēlīgāka nekā pret vīrieti attiecīgajā pozīcijā», konstatē Bromanders. Mums Latvijā pašiem nācās par to pārliecināties pirms dažiem gadiem, noskatoties «caurkritušās» eirokomisāres Ingrīdas Ūdres publisko apmētāšanu ar akmeņiem Rīgā un Briselē, ļauno priecāšanos par uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres biznesa problēmām, zviedru Monas Salīnas eksekūciju Stokholmā un britu «sabiedrības krējuma» un preses vajātās princeses Diānas traģisko likteni līdz katastrofas brīdim Parīzē. Piemēru šajā notikumu rindā netrūkst visās valstīs. Tobiasa Bromandera disertācija dod vielu jaunām pārdomām par šo veco un sen zināmo tēmu. Tagad beidzot pierādīts zinātniski, ka sieviete joprojām ir un paliek otrais dzimums, tāpat kā Simonas Bovuāras un  Fransuāzas Sagānas laikā. Nekas nav mainījies. Pieļauju, ka liela vaina šajā virzienā jāuzņemas tieši medijiem, kas veido sabiedrības priekšstatu un pieņēmumu skalu, jo izrādās – ja notikuma iemesls ir sieviete, tad mediji par šo notikumu izvēršas divreiz plašāk, nekā ja «klupšanas akmens» ir vīrietis», – konstatēts aktuālajā disertācijā. No šejienes izriet Tobiasa Bromandera secinājums – «ja vēlaties lielisku karjeru, esiet vīrietis!» Vīrieši, kas neieredz sievietes Aktuāla ir arī sieviešu apriešana interneta publiskajā telpā. Vai kāds ir paanalizējis interneta komentārus, kurus anonīmie klaviatūras mocītāji velta pazīstamām sievietēm un vīriešiem? Jo dāmu mobings izpaužas arī tur. Pazīstamais rakstnieks Stīgs Lāršons (Stieg Larsson) savu slaveno romānu sēriju iesāka ar darbu «Vīrieši, kas neieredz sievietes» (Män som hatar kvinnor), kuru angļu un arī latviešu valodā iztulkoja citādi – «Meitene ar pūķa tetovējumu». Neraugoties uz to, ka autors, dzīvs esot, kategoriski pieprasīja, lai viņa darbu sauc tieši tā, kā viņš to bija nosaucis, – virkne ārzemju izdevēju uz to nospļāvās un cenzēja romāna nosaukumu. Latvijā arī. Kāpēc? Par skarbu. Nu kā tad tā! Nav taču vīriešu, kas neieredz sievietes. Vai ne? Tāpēc mēs cenzējam Laršonu un nosaucam tā, kā vīriešu dominējošā sabiedrībā vajag. Neraugoties uz to, ka romānā Stīgs lieliski apraksta šo naidu visās perversijas izpausmēs. Šie paši tipāži (troļļi) siro arī internetā, un pats interesantākais, ka viņi nereti ir arī sievietes, kas vajā līdz ar troļļiem savas «bēdu māsas», kas uzdrošinājušās «spļaut pret vēju». Vīrietis drīkst, bet sieviete – nedrīkst. Atklātais rasisms sociālajos medijos un komentāros ir kļuvis jau par normu. Pēc Breivika masu slepkavībām Norvēģijā skandināvi sāka plašāk un vairāk runāt par intonāciju sociālo mediju čatā un par to, ka tomēr nav pieļaujama indīga riešana un anonīmās izsmiekla zalves ar raķetēm no krūmiem uz apšaudei novietoto autoru. Īpaši tad, ja autors ir sieviete. Tagad pienācis laiks runāt par to, ka sievietes šajā diskusiju zonā apšauda niknāk un zākā personiskāk nekā vīriešus. «Sievietēm arī interneta diskusijās uzreiz uzbrūk kā personām, neatkarīgi no tā, ko viņas ir izdarījušas, pateikušas vai paudušas. Tiek runāts nevis par rakstā pacelto problēmu vai lietu, bet tiek «nomasēta» autore» – konstatē zviedru interneta čata pētniece Elina Gustavsone. Šis fenomens ir starptautisks. Acīmredzot ir pienācis laiks publiski un atklāti runāt par šīm lietām, citādi mums, sievietēm, nāksies sekot Žoržas Sandas piemēram. Vai tiešām tā nāksies rīkoties, lai panāktu lietišķu sabiedrības diskusiju par piedāvāto problēmu? Formāli Latvijā dzimumlīdztiesības rādītāji ir augsti, taču sieviešu aktīva iesaistīšanās politikā joprojām arī pie mums paliek zemā līmenī. 10. saeimas vēlēšanās 28,5% kandidātu bija sievietes, no kurām Saeimā iekļuva tikai 19% (EP diskusija Rīgā 09.03.2011.). Mātes un gados vecākās sievietes arī Latvijā pārstāv tās sabiedrības grupas, kas visvairāk pakļautas nabadzības riskam. Kopumā 70% no pasaules iedzīvotājiem, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir tieši sievietes. Vai nav par skarbu? Vai nav pienācis laiks atļaut Madonnai darīt uz skatuves, ko vien viņa vēlas, ja muzikālais pienesums ir profesionāls un vērā ņemams? Vai nebūtu jāsalauž tā slota, ar kuru mēģina aizmēzt no skatuves mākslinieces, politiķes, uzņēmējas, žurnālistes, pamatojoties uz viņu dzimšanas gadu? Starp citu, arī Latvijas TV esmu dzirdējusi, ka menedžmenta aprindās mēdz ieskanēties runas par vecuma un lieko kilogramu cenzu, ja ir runa par sievietēm, kuras drīkst laist kadrā kā raidījumu vadītājas vai komentētājas.  Neskatoties uz to, ka nu jau pat CNN, BBC, ABC un citos starptautisko TV kanālos nopietnas politiskas programmas vairs nevada tikai divdesmitgadīgas beibes. Bet par LTV ekrānā redzamo vīriešu – komentētāju liekajiem kilogramiem un komiskajām frizūrām neviens neatļaujas  pie mums diskutēt. Atzīsim, ka sievietes ir pakļautas dubultai diskriminācijai – gan dzimuma, gan vecuma mobingam. Tātad, vai izgaismojot dzimuma un vecuma mobingu, mēs spēsim šos netikumus apkarot un sievietēm tomēr nebūs jāpieņem vīrieša pseidonīms, lai pasargātu sevi no nozākāšanas? * Human Growth Hormon