Tag Archives: Zviedrija

Kā senā karaļvalsts un impērija pārtapa „vieglprātīgajā Zviedrijā“

Posted on by
Atbildēt

Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi?  

Dānija pret Zviedriju

Kaimiņvalstis mēdz salīdzināt. Mēs mērojamies ar igauņiem un lietuvieši stīvējas ar mums. Savukārt dāņiem un norvēģiem pieņemts salīdzināt savus rezultātus ar zviedriem. Kad 14. martā Dānija pēkšņi aizvēra savas robežas ceļotājiem, zviedri nekavējoties nosodīja šādu pašizolāciju un uztvēra Dānijas valdības rīkojumu kā aplamu un histērisku soli. Turpretī dāņu mediji atbildēja ar skarbām un nosodošam publikācijām, novērtēja zviedru valdības rīcību kā gļēvu, neizlēmīgu un biklu, kas riskē ar savas tautas veselību, atstājot vaļā skolas, restorānus un sporta zāles.

Tā nu tas ir, ka dāņiem patīk sacensties ar zviedriem.  Visās frontēs. Sākot ar sportu, mākslu un zinātni un beidzot ar valdības rīcības stilu. Atklāti sakot, kaimiņiem Dānijā, Norvēģijā un Somijā tīri labi patīk, ja vecajai impērijai Zviedrijai klājas sliktāk nekā pašiem. Kādreizējā impērija un „okupācijas vara“ tad mēdz saņemt atklātu nopēlumu publiskajā telpā visos līmeņos. Daudziem tad ir patīkams gandarījums, ka lielajam un stiprajam neklajas labi. Nedomāju, ka kāds Dānijā vai Norvēģijā līksmo par to, ka Stokholmā vai Gēteborgā pandēmijas rezultātā mirst konkrēti cilvēki. Nē, protams, ka tā nav. Taču, raugoties uz statistiku, šodien eksistē „ļaunais prieks“ konstatēt, ka zviedriem „nav noveicies“, izvēloties savu pandēmijas apkarošanas ceļu.

Skaidrojumu un izpratnes kļūdas

Pandēmijas aizsardzības stratēģiju gandrīz visur izstrādāja attiecīgo valstu valdības. Tātad politiķi. Pandēmijas sākumā (pavasarī) vairums valstu valdību pieņēma lēmumu kā rīkoties, uzklausot vai neuzklausot ārstus un ekspertus. Putins, Tramps un Bolsonaro sākumā neslēpa savu skepsi par epidēmijas bīstamību un pasauli appludināja anekdotes par to, ka „ja cilvēks runā krieviski, tad covid-19 viņam nepielīp“. Taču jokotāji apklusa brīdī, kad epidēmija pārkāpa pāri visām robežām un traģiskie notikumi pārvērtās nelaimē arī jokotāju tuvumā. Epidēmijas laiks pierādīja, ka dažādās valstīs politiķi un sabiedrībā atšķirīgi uztvēra neredzamā uzbrucēja zvērību. Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons sākumā pat bravūrīgi un demonstratīvi gāja bez maskas un cimdiem uz slimnīcu, apmeklēt covid-19 pacientus. Pēc tam saslima pats un akūtās aprūpes nodaļā viņu kopa personāls, kas faktiski bija pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm. No tām pašām, kuras no Lielbritānijas tagad norobežos breksits. Savādi, ka kritiskajā brīdī, viņam palīdzēja cilvēki, no kuriem viņš pats (ar savu breksitu) visu laiku cenšas atbrīvoties. Iespējams, ka šādi izskatās likteņa ironija.

Tad sākās diskusijas par to, ka infekcija aktīvi cirkulē tieši politiķu vidū un mēs varējām turpināt brīnīties kā Donalds Tramps braši sasveicinās ar slimiem politiķiem, bet pats paliek sveiks un vesels.Taču viena lieka gandrīz visiem ir skaidra – šādās situācijās (kā pandēmija) visu izlemj politiķi un valdība. Eksperti var ieteikt, taču lemt nav spējīgi.

Zviedrijā (šādos gadījumos) viss ir otrādi

Jau trīs gadu simtus zviedru likumi aizliedz šādos gadījumos valdībai pieņemt patstāvīgu lēmumu. Daudz lielāka vara ir jomas ekspertiem, jo valstī pastāv sena neatkarīgu institūciju tradīcija. Tajās visu nosaka jomas speciālisti, nevis politiski iecelti priekšnieki.

Tas, ko pandēmijas laikā novērojām praktiski visās valstīs, bija zviedru izpratnē „ministru vara“. Proti, tas zviedru valodā ir ļoti rupjš un neglīts apzīmējums politiķu un valdības apņēmīgai rīcībai. Zviedrijā neviens ministrs nevar un nedrīkst pieņemt kādu konkrētu lēmumu un rīkoties savas jomas ietvaros, ja šo iniciatīvu neatbalsta visa valdība. Vienīgais izņēmumus (zināmā mērā) ir aizsardzības ministrs. Taču arī šis izņēmums ir nosacīts un nebūtisks. Valsti, tātad pārvalda kolektīvi visa valdība un vadoņa veidols tiek te uztverts kā 100% neakceptējama pārvaldes forma.

Turpretī Dānijā ministrs pārvalda savu jomu un var noteikt procesus iestādēs un institūcijās, kas tam pakļauti. Šis ministrs var pieņemt arī nepopulārus lēmumus un praktiski realizēt lietas, kuras zviedri nosodoši nosauktu par „ministra varu“.

Zviedrijā iestādes un institūcijas šādi nepakļaujas savas jomas ministram. Piemēram, Izglītības ministrs nevar pavēlēt Izglītības pārvaldes direktoram vai iesākt kādu izglītības reformu ar saviem ekspertiem. Lai kaut ko šādu paveiktu, ministram ir jārēķinās ar visu savas jomas pārvalžu un institūciju vadītājiem un viņu viedokļiem. Pavēlēt te neko nevar. Kurš Zviedrijā izveidoja šādu valsts pārvaldes modeli? Tas bija Aksels Oksenšerna, Zviedrijas kanclers (17. gs.), Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes uzticības persona. Viņš būtiski modernizēja Zviedrijas valsts pārvaldi laikā, kad arī Latvija bija zili-dzeltenās impērijas sastāvā. Starp citu, zviedru Vidzemes laikā ģenerālgubernatoram Oksenšernam piederēja Vecates muiža, Burtnieku pilsmuiža, Valmieras pils un vairāki šīs dinastijas pārstāvji ir apglabāti Rīgas Meža kapu „zviedru nogāzē“.

Taču atgriezīsimies pie Oksenšernas reformas efektiem uz pandēmiju 300 gadus vēlāk, t.i., šodien.

Dānijā, pretēji zviedriem, vienmēr bijusi novērojama tendencē koncentrēt un monopolizēt varu valstī. Frederiks III 1660. gadā panāca neierobežotas pilnvaras savai monarhijai. Veco parlamentu viņš atlaida un tas netika „sasaukts“ vēl 200 gadus. Visas iestādes un institūcijas, kas Dānijā tika izveidotas, atradās tiešā pakļautībā karalim. Respektīvi karalis bija vienīgais, kas drīkstēja pieņemt lēmumu. Speciālisti, ierēdņi un eksperti varēja vienīgi ieteikt un konsultēt, taču karalis izlēma, kas būs un kas nebūs. Vēlāk noteiktas pārvaldes sviras tika deleģētas, taču visas ietekmes sviras vienalga atradās centrālās varas personas rokās. Tikai 1849.gadā Dānijā tika iedibinātas konstitucionālās monarhijas demokrātiskās tradīcijas, pateicoties 1848.gada konstitūcijai. Tagad karaļa vietā bija novietota valdība ar ministriem, kas neierobežoti pārvaldīja savu nozari. Šī tradīcija lielā mērā ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Varas reprezentatīvā funkcija

Zviedrijā 1809. gadā tika pieņemta jauna valsts pārvaldes forma, kas būtiski nodalīja parlamenta un karaļa varas ietekmi. 1840.gada departamentu reforma izveidoja modernu valsts pārvaldes sistēmu, kurā ministram tika uzticēta noteikta joma ar iestādēm un institūcijām, kas realizēja reālo nozares darbu. Pēdējo 200 gadu laikā te novērojama tendence aizvien vairāk nostiprināt neatkarīgu valsts institūciju stāvokli. Proti, pasargājot tās no politiskā spiediena. Ar šo tika mēģināts nostiprināt demokrātiju valstī, nepieļaujot politiķu iniciatīvu noteiktu jomu ietvaros. Visbeidzot 1974. gada reforma panāca to, ka šodien Zviedrijā neviena iestāde, organizācija, partija, valdība vai parlaments nedrīkst izlemt par to, kā kādai iestādei vai pārvaldei ir jālemj vai jārīkojas noteiktā situācijā. Dānijā, Norvēģija un Islandē tā nav. Mazliet līdzīga situācija ir Somijā (Krievijas agresīvo tendenču iespaidā). Arī tur ir novērojama tendence neļaut politiskajai varai izlemt jautājumus jomas ekspertu vietā un arī Helsinkos valdība lēmumus ilgstoši drīkstēja pieņemt vienīgi kolektīvi. Pēdējo gadu laikā šī nostāja tiek pamazām „mīkstināta“ un 1999.gada grozījumi pamatlikumā panāca, ka tikai ārkārtas situācijā valdībai lēmums jāpieņem kolektīvi.

Premjers nedrīkstēja izlemt epidemiologa vietā

Tas nozīmē, ka pandēmijas situācijā aizsardzības stratēģija drīkstēja izstrādāt tikai jomas eksperti, nevis valdība vai premjerministrs. Atbildīgā organizācija Veselības aizsardzības pārvalde nolēma neko neaizliegt, bet lūgt. Piedāvājot valsts iedzīvotājiem formālu brīvību, taču cerot uz līdzpilsoņu apzinīgumu un pašdisciplīnu. Veidojot nākotnes kolektīvo atmiņu un cerot uz apzinīgu sabiedrību. Vai tā notika? Diemžēl tas notika daļēji.

Turpretī ļeņiniskajās tradīcijās domājošā Ķīna ķērās pie pavēlēm, aizliegumiem, digitālās izsekošanas taktikas, identitātes aplikācijām un sargsuņa loģikas. Protams, ka diktatūras apstākļos neviens pat nedomā sākt apelēt pie iedzīvotāju apzinīguma un atbildīguma. Tur darbojas tikai pavēles, aizliegumi un sodi. Tie paši, kurus mēs pazīstam no PSRS laikiem. Konfūcija idejas – jaunā ideoloģiskā noformējumā turpina dzīvot.

Taču atgriezīsimies pie zviedriem un viņu ceļa cauri pandēmijai. Veselības pārvalde nolēma nevis aizliegt, bet uzrunāt līdzcilvēku apzinīgumu. Formāli ņemot zviedriem bija tieši tādi paši aizliegumi pandēmijas laikā kā pie mums Latvijā. Proti – ievērot distanci, aizliegums apmeklēt riska grupas, slēgtas vidusskolas un augstskolas, ierobežotas grupu tikšanās, roku mazgāšana un citi ierobežojumi. Valsts robežas nebija slēgtas. Taču ārzemju mediji fiksēja jaunus cilvēkus, kas pulcējās publiskajā telpā, neievērojot ieteikumus. Jā, šie cilvēki bija neapzinīgi. Tieši šādu, gados jaunu un nepiesardzīgi cilvēku dēļ, zviedru veco ļaužu pansionātos tika ievazāts covid-19. Tāpat kā tas notika Apvienotajā Karalistē. Tātad slimību piegādāja nevis apzinīgie sirmgalvju tuvinieki (kas drīkstēja sarunāties ar vecmammu vai vecpapu tikai caur loga stiklu), bet gan apkalpojošā personāla jaunieši, kuri piegādāja pastu vai nodarbojās ar citām aprūpes formām. Viņi nebija nodrošināti ar vizieriem un cimdiem, nebija sagatavoti epidēmijas riskiem. Jā, šī ir kļūda. Vēlāk tādas noskaidrosies un tiks apzinātas vēl vairāk. Diemžēl inficētie cilvēki tad jau būs miruši.

Dāņi un norvēģi domā, ka viņiem ir kara un katastrofu pieredze. Zviedriem tādas nav. Viņi drīzāk ir pieraduši, ka viss beidzas labi un nekas slikts notiks vienkārši nevar. Sociālais kapitāls liek noticēt cilvēkam kā labai un atbildīgai būtnei.

Kā viss beigsies, mēs redzēsim pēc gada. Tad varēsim vērtēt, kurš bija gudrāks un domāja pareizāk. Pašlaik mēs esam turpat – nedrošības zonā, jo nekas nav beidzies un viss turpinās līdz brīdim, kad veselības centri sāks mūs aicināt vakcinēties pret covid-19.

Lai izturētu nedrošību ir vajadzīga sapratīga sabiedrība. Kamēr autoritārie režīmi turpinās svaidīties ar pavēlēm un sodiem, mēs iesim tālāk pa apzinīguma ceļu. Tieši tāpēc mēs neesam nedz vieglprātīgi nedz naivi.

Vai rīkojāmies pareizi? To rādīs laiks.

Pandēmijas pārdomas tulpju ziedēšanas laikā

Posted on by
2

Koronas pandēmija turpinās jau trešo mēnesi un fināls šim procesam pagaidām nav prognozējams. Ap 3 miljoniem cilvēku ir „oficiāli“ izslimojuši ar labākam vai sliktākām izredzēm palikt dzīviem. Nezināms skaits ļaužu jau pārlaiduši vīrusu bez slimību apstiprinošas analīzes. Pēc daudziem gadiem kāds izlasīs šo rakstu un smiesies par mūsu neziņu un bailēm. Šis nākotnes lasītājs zinās iznākumu. Viņam būs pieejamas atbildes uz visiem jautājumiem, kurus mēs šodien nezinām. Viņam (vai viņai) mūsu „pandēmijas filma“ būs beigusies, fināla titri apskatīti un viņš lasīs šo rakstu ar epidēmijas jautājumu atbildēm rokās. Vai šis nākotnes cilvēks smiesies par mums? Uzjautrināsies par tiem, kam katru dienu jāvalkā maskas un tiem, kas to var arī nedarīt? Nezinu. Ceru, ka viņš sapratīs mūsu šodienas bailes un izmisumu par kailo dzīvību, niknumu par sagrauto ekonomiku, kurai sekos bezdarbs un naudas trūkums un ciešanas par piespiedu ieslodzījumu četrās sienās. Tuvojas Valpurģa nakts ar ugunskuriem, kuri šogad nenotiks. Sākas mīlestības mēnesis maijs ar emocionālu aizrautību, kas jau iepriekš anulēta, jo koronas slimie nesajūt smaržas. Kreimenes aizsmaržos nepamanītas un ceriņi aizliesmos aiz aizvilktiem aizkariem.

Izskatās, ka vairums no mums to vairs nevar izturēt. Puišeļi pa ielu jāj savus velosipēdus ar priekšējo riepu vertikāli gaisā, meitenes šņarkstina skrituļdēli pret asfaltu, Donalds Tramps iesaka injicēt roku mazgāšanas šķīdumu tieši asinīs, jo visiem gribas, lai šis klusais pašizolācijas ārprāts ātrāk beigtos. Bet vīruss neatkāpjas. Nepacietīgākās valstis sāk atslābināt bargos noteikumus saviem pilsoņiem. Taču  būtībā nekas jauns nav noticis, lai šādi rīkotos.

Nepacietības stress

Televizors rāda vidusskolas nobeiguma eksāmenus Dienvidkorejā. Tie notiek ārā, skolas stadionā. Uz basketbola laukuma savietoti galdi un pie tiem uzpucējušies jaunieši raksta savu nobeiguma darbu ar melnām maskām uz deguniem. Drošā attālumā cits no cita.

Stokholmas frizieri iekārtojuši savas darba vietas uz ietves, pie salona ārdurvīm. Tur tiek griezti mati un dzītas bārdas, jo vīrusam nepatīk svaigs gaiss.

Pašvaldības vadītāji sarīkojuši gada atskaites apspriedi zālājā pie zviedru pašvaldības nama. Visi sēž uz izolētiem krēsliem, 2 m attālumā cits no cita, jo tur ir atļauts pulcēties 50 cilvēkiem vienkopus, ja tiek ievērota distancēšanās. Tad politiku var „taisīt“ arī klātienē. Turpretī Dānijā tikko soda naudu samaksāja jauna mamma, kas bija izvedusi pastaigā savu mazuli un bērna draudzenīti. Samaksāja sālīti, jo tur šādi rīkoties ir aizliegts, neraugoties uz to, ka bērni ieslodzījumu necieš.

Vairākas valstis tagad atļāvušas vecākiem iziet parkā kopā ar savu bērnu. Tikai pa vienam. Tikai pa gabalu un tikai ar savām spēļu mantiņām. Turpretī Garkalnes spēļu laukumos Līgo ielā sīkie rušinās smiltīs pa divi un bariņos un šī zona ir pati inficētākā Latvijā. Kā tad ir pareizi?

Zviedru pieeja pandēmijas apkarošanai jau mēnešiem izraisa vīpsnāšanu un plecu raustīšanu. Ārzemju televizori rāda zviedru jauniešus, kas čupojas restorānos dārzos un parkos, sēž uz Dramatiskā teātra kāpnēm un montē šos kadrus ar mirušajiem Karolinska Akadēmiskās slimnīcās akūtās uzņemšanas nodaļā. Zviedru medijos šausta epidemiologus, bet valdība atgaiņājas no jautājumiem, deleģējot visu atbildību ārstiem.

Tāpēc nolēmu parunāties par tēmu – „kā ir pareizi“ ar ierindas ārstu no Stokholmas. Ar personu, kas reāli nosaka notikumu gaitu.

Izeja? Vakcīna vai izslimošana?

Ilgi domāju vai publicēt šo interviju ar ārstu Ivaru Olafu, kurš strādā akūtajā  „koronas uzņemšanā“ Stokholmas centrā. Izmeklējot un nosūtot tālāk covid-19 pacientus slimnīcām. Apspriedāmies un nolēmām, ka publicēsim sarunu bez uzvārdiem, amatiem un darba vietām. Jo saruna nebūs par valsts politiku, par stratēģijām un ietekmes zonām, bet gan par slimību, kas jau sen nogurdinājusi mūs visus gan šaipus, gan viņpus Baltijas jūrai. Tātad par mūsu attiecībām ar pandēmiju no cita redzes leņķa.

Vai Zviedrijas pieeja pandēmijas uzbrukumam ir pareiza?

I.O.: Jā, manuprāt, mūsu stratēģija ļoti loģiska un tālredzīga. Mēs ārsti labi zinām kā epidēmijas notiek un attīstās. Robežu slēgšana neko nedod, jo epidēmija pārkāpj pāri visiem žogiem, kurus uzceļ loģika un prāts. Tikko somi, norvēģi, dāņi aizklapēja ciet savas robežas un šonedēļ saprot, ka tas bija nepareizi. Neko tas nedod un nepalīdzēs arī nākotnē. Tagad viņi sāk mainīt savas nostādnes. Atceļ ierobežojumus. Bērni atkal var iet uz skolu un veikali lēni veras vaļā.  Šādi var uz laiku ierobežot, apturēt mehāniski epidēmijas attīstību, taču tā atgriezīsies vēlāk un nekur nepazudīs. Latvija arī aizvērusi savu robežu un noslēpusies stūrī. Protams, ka tas tiek darīts, lai nepārslogotu savas valsts veselības aprūpes sistēmu. Pasargātu vecos un slimos no strauja uzliesmojuma. Taču pašu vīrusu slēgtās robežas neiznīcinās. Epidēmija tikai ievilksies laikā noslēgtā telpā un pēc tam uzbruks no jauna.

Kāpēc tad visas valstis šādi rīkojās – slēdza robežas?

I.O.: Domāju, ka ar šo mēs varam redzēt kā politiķi iesaistās epidēmijas gaitā. Visi cer nopelnīt uz epidēmijas rēķina, parādīt cik viņi ir gudri un cik lieli patrioti. Šis epidēmijas laiks ir pasaules politiķu sacensība – kurš prot labāk. Kurš savai nācijai iepatiksies labāk. Kurš gudrāk izteiksies un labāk izsmies to, kas domā citādāk. Katram politiķim tagad sava brīnumnūjiņa, taču stratēģiju tomēr vajag saskaņot ar ārstiem. Mēs ārsti labi zinām, ka ir tikai divi ceļi: vakcinācija vai izslimošana. Cita jeb trešā ceļa vispār nav. Kamēr nevienam nav vakcīnas atliek izslimošana. Jo vairāk cilvēku ir izslimojuši, jo lielāki priekšnoteikumi, ka epidēmija pie mums drīz arī beigusies.

Tas ir nežēlīgi pret vecajiem un slimajiem…

I.O: Tāpēc jau ir šis distancēšanās ieteikums, lūgums (prasība!) neapmeklēt gados vecākus tuviniekus, izvairīties no tiešajiem kontaktiem ar sirmgalvjiem un slimiem cilvēkiem. Jā, šo sabiedrības grupu jāpasargā no covid–19 uzbrukuma. Vīruss var paātrināt esošo kaiti vai slimību. To, kas cilvēkā jau ir iekšā. Taču vairums no mums pārslimo šo epidēmiju mazāk postoši un, cerams, ka iegūst imunitāti. Pie vecmammas vai vectēva tagad var doties tikai tad, ja saruna notiks pa logu. Nekā citādi to nedrīkst darīt. Vislabākais ir telefons. Tas ir jāsaprot un ar to jāsamierinās.

Tad jau nāktos ieslēgt izolētā zonā šo riska grupu un pārējie varētu turpināt dzīvi ierastajā stilā…

I.O.: Jā, šāda pieeja būtu ideāla, taču mēs nezinām kādas problēmas slēpjas cilvēkos, kas nav veci un neuzskata sevi par hroniski slimiem.

 Tad pagaidām vienīgā izeja ir masveida izslimošana?

I.O.: Visi izslimos covid-19. Ātrāk vai vēlāk. Epidēmija beigsies brīdī, kad 70% no visiem iedzīvotājiem būs izslimojuši tieši šo vīrusu. Mēs ārsti vēlamies, lai šo pārbaudījumu iztur tā sabiedrības daļa, kas ir jauna, veselīga un ar labu spēju šo procesu pārdzīvot salīdzinoši viegli. Tad epidēmija apstāsies un atlikušie 30%, kas ir gan gados vecāki un multislimi ļaudis, gan gados jaunāki cilvēki ar iedzimtām vai iemantotām kaitēm, vairs nevarēs inficēties un turpinās dzīvot tālāk.

Otrs ceļš būtu vakcinēt riska grupu, jeb piešķirt viņiem vakcīnu pirmajiem. Pagaidām mums nav vakcīnas pret covid-19. Starp citu, tieši tāpēc cilvēkiem virs 65 gadiem gripas vakcīna Zviedrijā katru gadu ir bez maksas. Domāju, ka šī koronas epidēmija liks daudziem skeptiķiem saprast ko nozīmē epidēmijas un vakcīnas.

 Vai nekāda cita ceļa nav? Vai nevar noslēpties uz gadu un pārlaist šo laiku pagrabā?

I.O.: Nē, tas neizdosies. Brīdī, kad iznāksi no pagraba ārā, kovids tevi noķers. Mirklī, kad Latvija atvērs savas robežas, nāks jaunais vilnis un vairāk vai mazāk atkal trāpīs iedzīvotājiem.

Zviedrijā pašlaik ir ļoti augsts mirstības līmenis no šī vīrusa.

I.O.: Nedomāju, ka tas ir ļoti augsts. Katra valsts savu upuru skaitu mēra savādāk. Piemēram, Zviedrijā, tiek ieskaitīti koronas vīrusa upuru sarakstā visi, kas ar šo slimību bija inficējušies un vēlāk miruši. Neatkarīgi no tā vai tieši šis vīruss bija vai nebija nāves izraisītājs. Šajā upuru sarakstā ir ļoti dažādi sirdzēji, kas cieš no ļoti atšķirīgām, nereti hroniskām slimībām. Tā kā mēs neatklājam privātus datus un neviens nestāsta medijos kāpēc šis konkrētais cilvēks ir miris, piemēram, no sirds mazspējas vai kādas citas hroniskas vainas, tad cipari izskatās lieli. Jā, šiem cilvēkiem ir diagnosticēts covid-19, bet nav izslēgts, ka viņi nomira cita iemesla dēļ. Šos „citus iemeslus“ mēs neizpaužam.

Vai zviedru slimnīcas pašlaik ir pārslogotas?

I.O: Nav pārslogotas. Godīgi sakot, bijām gaidījuši lielāku sirdzēju vilni. Kā Itālijā. Bijām jau sagatavojušies varoņdarbiem, taču nekas tāds nenotika. Reālajā dzīvē ir pavisam cita aina – cilvēki vairs nenāk uz ārstniecības iestādēm, lai nepārslogotu mediķus epidēmijas laikā. Sirdzēju izrādījās mazāk, nekā bijām plānojuši. Ārstiem un māsām veselības aprūpes vietās šodien ir daudz mazāk slodze nekā parastajos apstākļos. Rentgena māsa vai ārsts var lasīt grāmatas darba laikā, jo pacientu pēkšņi viņam vairs nav. Epidēmija ir pārņēmusi telpu.

Tu pats strādā covid-19 uzņemšanā centrā?

I.O.: Jā, es strādāju īpašā ēkā, kuru uzbūvēja kā pagaidu celtni epidēmijas apstākļiem.

Vai katru dienu ierodas daudz cilvēku, kas uzskata, ka ir sasirguši ar covid-19?

I.O.: Jā, ir salīdzinoši daudz šādu cilvēku, kas uzrāda attiecīgas indikācijas un tiek pēc tam nosūtīti uz analīzi. Taču tagad ir daudz vairāk pacientu, kas cieš no pavasara alerģijām un īsti nesaprot kas īsti viņiem par vainu.

Vai šādi strādāt nav bīstami?

I.O.: Nedomāju, ka tas ir bīstami. Apģērbs un maskas paredzēti aizsardzībai. Mums tie ir un zinām kā tos lietot. Mēs paši nomainām cits citu pēc zināma laika. Lai vienam ārstam neiznāk pārāk gara eksponēšanās covid-19 pacientu priekšā. Otrs to nomaina. Tas nozīmē, ka arī ārsti un medmāsas nedrīkst izslimot vienlaicīgi.

Kā un cik maksā tests/analīze cilvēkam, kas iespējams ir saslimis ar covid-19? Vai to maksā valsts, vai cilvēks pats?

I.O: Covid-19 analīzes apmaksā valsts. Tie paredzēti cilvēkiem, kas ir riska grupā un tiek pārbaudīti. Pagaidām mums nav pieejami labi ātrie testi, kas noskaidrotu vai attiecīgais cilvēks ir vai nav izslimojis šo slimību. Domāju, ka drīz šie drošie testi parādīsies un katrs varēs pārbaudīt pats sevi.

Vai pašlaik sākas masveida testi covid-19? Vai tas ir mēģinājums noskaidrot cik liels procents jau izslimojuši šo sērgu?

 I.O.:Nē, mēs neveiksim grupu testus Stokholmā. Mēs veiksim izvēles grupu testēšanu, lai saprastu cik lielos mērogos slimība ir izplatījusies. Galvenokārt veselības aprūpes darbinieku vidū. Lai saprastu kādas izredzes mums ir un kādas prognozes iespējamas.

Islande pašlaik testē gandrīz visus iedzīvotājus. Dānija šo ceļu uzsāks šonedēļ. Vai tas ir gudrs gājiens?

I.O.: Nē, manuprāt nav gudrs gājiens. Nav nekāda jēga sākt masu testus, ja šodien vesels cilvēks var saslimt rīt. Šādi rīkoties ir vēl par agru.

 Vai pārāk maz cilvēku pagaidām ir izslimojuši koronu?

I.O: Jā, pagaidām pārāk maz. Šīs analīzes ļoti precīzi nepasaka vai pacienta ķermenī patiešām ir antivielas un vai šis cilvēks joprojām ir vai nav slimības pārnēsātājs. Ir pārāk daudz neskaidrību ar šo analīžu rezultātiem.

Tad nav nekādas jēgas distancēties, labāk izslimot?

 I.O.: Godīgi sakot – jā. Vieglā veidā.

Zviedriju ļoti kritizē ārzemju medijos. Par nežēlīgu pieeju pandēmijas upuriem savā valstī. Kāpēc tu pievienojies šai līnijai?

I.O.: Zini, es esmu ārsts. Man ir zināms kā rodas šādas epidēmijas. Tās nāk pie mums katru gadu, jo cilvēks dzīvo pārāk ciešā kontaktā ar cūkām un vistām un tieši tāpēc sarūpē mums jaunas un jaunas epidēmijas. Ar esošajiem mājdzīvniekiem un viņu sērgām jau esam tikuši galā, bet ja rodas jauni vīrusi no mazāk pazīstamiem „pārtikas produktiem“, tad notiek tā kā tagad ar koronas vīrusu. Proti – mums nav vakcīnas un zāļu šādām dzīvnieku izcelsmes sērgām. Tas ir slikti. Ceru, ka gada laikā šī vakcīna parādīsies un būs visiem pieejama.

Tomēr šī pieeja ir nežēlīga…

I.O.: Ja tev sākas sāpes un ir skaidrs, ka iekaisusi aklā zarna. Tu vari izvēlēties sev divus padomdevējus – politiķi vai ārstu. Kuru tu izvēlēsies?

Ārstu, protams…

I.O.: Nu šī ir atbilde arī pandēmijas sakarībā. Vai nu mēs turpināsim sacensties valstu starpā ar statistiku, kas nereti ir samērā apšaubāma lieta. Vai nu mēs nopietni domāsim kā tikt galā ar šo sērgu kopīgiem spēkiem. Ārstu, nevis politiķu vadībā. Domāju, ka man tagad nebūtu jākomentē Donalda Trampa ieteikumi koronas vīrusa pacientiem. Par to jau pierakstītas pilnas avīzes. Tagad būtu jāpaskaidro tautai kā kopīgiem spēkiem izdosies no šīm epidēmijas lamatām izkļūt. Visiem izslimojot.

Tad mēs visi, neizbēgami paliksim slimi? Nekāda cita ceļa nav?

I.O.: Nav.

Tad iznāk, ka nav jēgas visiem šiem 2m distancēšanās pasākumiem un roku dezinficēšanai utt.?

I.O.: Nē, ir jēga. Šādi mēs atļaujam slimnīcām pamazām tikt galā ar epidēmiju, saprātīgi laužamies cauri slimībai, kas pieķersies katram. Lielākā vai mazākā mērā.

Vai  ārsti ir jau izslimojuši?

I.O.: Mēs ļoti ceram, ka esam izslimojuši. Pagaidām testi vēl nav veikti.

Man ļoti nepatīk šī pandēmijas loģika…

I.O.: Tur neko nevar darīt.

Pārdomas pēc sarunas

Nepacietības stress ir ieradies uz palikšanu. Radio ziņo, ka pēdējo nedēļu laikā zviedru jauniešu daļa aktīvi cenšas aplipināties ar covid-19, lai ātrāk izbeigtu karantīnu un pašizolācijas mocības. Ir pat modē doties ciemos pie kāda, kurš skaidri zina, ka ir slims ar covid-19.

Vai Garkalnes pašvaldības iedzīvotāji, kas ir inficētāko mūsu valsts covid-19 sirdzēju saraksta priekšgalā, ir vieglprātīgi vai viedi?

Atbildes uz šo jautājumu piedāvās nākotne.

Pagaidām mēs pašizolēsimies tālāk un gaidīsim vakcīnu.

Cerams, ka sagaidīsim.

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Posted on by
Atbildēt

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Jāmaina žurnālistu izglītības modelis

Posted on by
Atbildēt

Pirms 13 gadiem Zviedrijā bija diskusijas par to, ka jāmaina žurnālistikas izglītības modelis, jo līdz šim žurnālistu izglītotāji māca studentiem “par masmediju lomu sabiedrībā pilnībā aizmirstot, ka ikvienam žurnālistam pirmām kārtām būtu jāiemācās, kā jāraksta raksts avīzē, kā veidojama reportāža, rediģējams cita autora materiāls utt.

Nenoliedzot teorētisko ieviržu svarīgumu, jākonstatē, ka tieksme aizrauties ar teoretizēšanu praktisko jautājumu apspriešanas vietā ir radījusi problēmas mediju darbinieku atlasē. Studenti ar diplomiem kabatā prot gudri runāt par mediju un PR jautājumiem, bet praktiski nespēj veikt darbu avīžu, radio vai televīzijas produktīvajos un reproduktīvajos dienestos.

Ir pagājuši 13 gadi, bet tēma aktuāla joprojām arī Latvijā.

Lasīt 2006. gada publikāciju: Mainīs žurnālistu izglītības modeli 

 

 

Plāni uz salvešu malām, pērtiķi ar granātām jeb dzeguzes olas loģika politikā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pēcvēlēšanu krīze šodien plosa kaimiņvalstis Latviju un Zviedriju. Valdību nevar sastādīt nedz šaipus, nedz viņpus Baltijas jūrai. Sociāldemokrātu vadītājs Stefans Lovēns tikko skarbi paziņoja, ka valsti nedrīkst pārvaldīt un vadīt, kā orientierus izmantojot pierakstus uz salvešu malām. Ar to liekot saprast, ka process valdības veidošanas virzienā notiek nenopietni. To pašu var noklausīties, lasot Latvijas medijus, kuros prezidenta Vējoņa pēdējais izraudzītais premjerministra kandidāts emocionāli krāsaini tika publiski salīdzināts ar “mērkaķi, kuram iedota granāta“ jeb „oligarhu iedētu olu“. Pašlaik abās pusēs jūrai iestājies nogaidošs klusums un vezums turpina nekustēt uz priekšu. Kulisēs dzirdamas bažīgas balsis par nenovēršamajām ārkārtas vēlēšanām, kuras uzreiz apklusina „štata“ politiskie komentētāji. Gan vienā gan otrā pusē jūrai ir pārliecība, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā uzvarēs tie, kas pašlaik traucē izveidot darbspējīgas valdības. Viņu kopīgais nosaukums ir populisti. Šajā gadījumā SD un KPV.

Personu ķīmija

Politika ir viena lieta, bet cilvēku savstarpēja spēja saprasties pavisam cits jautājums. Politiskie uzskati var būt gan līdzīgi, gan pretēji, taču cilvēciskās īpašības vienmēr ir noteicošās, gan atrodot kompromisus, gan veidojot politiku. Zviedrijas varas gaiteņus vienmēr iezīmējusi labējā un kreisā bloka polarizācija.

Kristīgajai partijai nekad nav bijusi tik liela ietekme kā Vācijā. Komunisti gandrīz viennmēr spējuši saglabāt savas vietas valdībā, pateicoties sociāldemokrātu stabilajam stāvoklim. Parasti sociālistiem pietika ar zaļajiem un kreisajiem komunistiem, lai izveidotu vairākuma valdību. Tagad aina ir mainījusies un Zviedrijā populistu lomu aizvien veiksmīgāk spēlē lauku puiša Džimija Okesona Zviedrijas Demokrāti, kas savā koncepcijā atrodas nacionālsociālisma pozīcijās. Tas viņus lielā mērā attālina no latviešu Nacionālās apvienības, jo zviedru partijas vadītājs nekad nav slēpis savu sociālisma orientāciju. Džimijs gribētu draudzēties ar sociāldemokrātiem, taču pēdējie viņu neņem pretī.

Protests ir ļoti emocionāls. Rasisti nevarot braukt vienā kuģī ar sociālistiem, tāpēc kreiso komunistu vadītājs tikko atteicās atrasties vienā un tajā pašā grimētavā ar Zviedrijas Demokrātu partijas līderi. Pirms tiešraides Zviedrijas Televīzijā.

Pēc vēlēšanām šoruden bija skaidrs, ka esam iesoļojuši jaunā politiskajā realitātē. Drošā un pārliecinošā vairākuma parlamentārisma laiks bija pagājis. Populisti zviedru politikā parādījās jau 2010. gadā un, nosēžoties opozīcijā, uzaudzēja sev varoņu muskuļus. Tagad vajadzētu viņus pielikt „pie  konveijera“, lai „beidz braukt ar muti“ un sāk reāli strādāt. Taču neviens nav gatavs sadarboties ar šo partiju viņu aprobežotā nacionālisma dēļ. Zviedrijas Demokrātu ideoloģija ar loģiku „“ nevienu neuzrunā. Sociāldemokrāti novēršas, kreisie un zaļie bēg ārā no telpas, ja tur parādās Okesons. Liberāļi vai zemnieku partija nav tik lieli sociālisti, lai pieņemtu „melno avi“ savā pulciņā. Melnais Pēteris paliek aiz durvīm, kā parasti.

Taču ir arī labas lietas. Populistu gorīšanās liek pārējām partijām vairāk meklēt saskarsmes punktus un piekārtoties parlamentārās domāšanas loģikai. Tā Centra un Liberāļu partija šonedēļ sāka sarunas pāri bloka robežām ar sociāldemokrātiem. Tas, ka šis mēģinājums neizdevās, liecina, ka sociāldemokrāti (kā lielākā partija) pagaidām nav gatavi piekāpties Annijai Lovai un „pabīdīties“ uz centra pusi. Pats Stefans Lovēns neslēpj, ka bloku politikas laiks ir garām un nepieciešams atrast plašāku partiju spektru sadarbībai, ja dzimtene atrodas populistu uzbrukuma briesmās.

Taču tad, kad jāatraujas no kreiso komunistu iedēstītajām ideoloģiskajām važām, tad sarkani-zaļās idejas uzvar un pāri robežai Lovēns atkal netiek. Protams, bloku robežu pārvarēšana nenozīmē savu principu un ieradumu zināmu noliegumu. Tas nozīmē piekāpties jauno sabiedroto labā. Jaunie sabiedrotie nāk ar saviem principiem un liberālismu. Tāpēc nav nekas neparasts, ka šie liberālie principi ļoti nepatīk sociāldemokrātiskās partijas sabiedrotajiem – kreisajiem komunistiem.  Komunistiem nepatīk liberāļi. Precīzāk – komunisti necieš liberālus uzskatus. Tieši šā iemesla dēļ sociāldemokrāti pagaidām nespēj pārkāpt bloku politikas robežas.

Komunists Jonas Šjēstedts ieslēdz bremzes, un sociāldemokrāti klausa, jo nevar taču tik ātri pārraut visas saites ar saviem senajiem sabiedrotajiem. Ja sociāldemokrātu vadītājs saņemsies un atstās komunistus pagātnē, tad jauna valdība var izdoties. Tagad atliek saņemties un pavirzīties pa labi. Ja partijām izdosies jauno situāciju sinhronizēt arī viszemākajā līmenī un saņemt akceptu no turienes, tad pavisam drīz zviedriem tomēr būs jauna valdība un jauni ministri.

Prokremliskā Saskaņa un dzeguzes olas

Latvijas situācija ir sarežģītāka, jo vēlēšanu rezultātā uzvarēja divas populistu partijas. Pirmā – kremliskā Saskaņa, kas tēlo sociāldemokrātus, lai nodrošinātu sev sociālistu aizmuguri starptautiskajā plāksnē. Otrā – nikno ekonomisko emigrantu iebalsotā KPV.LV, no kuras neko reālu un paliekošu sagaidīt nevarēsim, jo viņi prot tikai protestēt. Konstruktīva plāna priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebija nedz vienai, nedz otrai lielākajai partijai.

Tas nozīmē, ka vēlētāji ir iebalsojuši Latvijas politiskajā vadībā divas partijas, kas neko nevar dot valsts attīstībai. Par to nevajadzētu sašust vai brīnīties. 1/3 iedzīvotāju ir joprojām krieviski runājošie vēlētāji un dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kas ir naidīga Latvijas valsts neatkarībai.

Viņi vēlas , jo Saskaņas koncepcija faktiski paredz krievu valodas reanimēšanu valsts valodas statusā. Balsot par Saskaņu nozīmē paziņot par vēlēšanos atgriezties atpakaļ pie Padlatvijas Krievijas sastāvā. Otrie populisti  KPV.LV zina, ka viņi ir pret visiem, kas līdz šim bijuši pie varas. Tieši šis kategoriskums nekad neatļaus viņiem izveidot valdību un vadīt valsti nākamos četrus gadus, jo politika ir kompromisu māksla.

Trešā lielākā partija atkal ir konservatīvā, kuras vadītājam pirmajam piedāvāja veidot valdību, taču bez redzamiem rezultātiem.

Domāju, ka pats galvenais trūkums ir ideoloģisko bloku neesamība Latvijas politikā. Gandrīz visas partijas dedzīgi apgalvo, ka ir labējas vai konservatīvas, taču aizmirst, ka valstī ir daudz maznodrošināto iedzīvotāju, kuru intereses neviens neizstāv joprojām.

Nedomāju, ka prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva valdības veidošanā līdz šim būtu bijusi uzteicama vai pārdomāta. Pēdējo mēnešu laikā Vējonis ir pieņēmis jau trīs ļoti tuvredzīgus un valstij naidīgus lēmumus. Ieskaitot pēdējās divas premjerministru nominācijas, kas neizskatās nedz pārdomātas, nedz tālredzīgas, nedz viedas. Ja valstij ir šāds neveiksmīgs prezidents un smagas aizkulišu oligarhu spiediena sviras, tad politiskā aina vairs neizskatās labi. „Dzeguzes olas“ nav veselīgas politikas simbols, jo izaug un izgāž no ligzdas pašus barotājus.

Cerams, ka tik tālu tomēr nenonāksim un tiksim vaļā no plāniem uz salvešu malām un dzeguzēm Latvijas politikā.

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

Posted on by
6

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā*, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

*par Ģērmaņa draudzību ar KGB  liecina mani kontakti  Zviedrijas Drošības Policijā, kā arī viņa ciešā sadarbība ar PSRS vēstniecības darbiniekiem, kuri viņam  padomju drūmākajos laikos izkārtoja vīzu ceļojumam uz PSRS.

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda