Pie mums tas nav nekas jauns – izsmiet un vajāt žurnālistus. Īpaši tos, kam ir stingra nostāja kādā noteiktā viedoklī un jautājumā. „Tādus“  žurnālistus var apriet sociālajos medijos nikni saukājot krievu valodas vārdā par “žurnaļugām“ un apmētājot ar apvainojumiem visskarbākajā veidā. Vēl dramatiskāk šī vajāšana notiek, ja žurnāliste ir sieviete, jo dauzīt „vājo dzimumu“ pūlim patīk daudz labāk nekā stīvēties ar kādu principiālu vīrieti. Tad var pieslēgt arī vēl „fiziskos“ defektus: „neglīta“, „resna“, „ālava“, „vecmeita“ vai ierastos: „muļķe“, „ragana“ un „blondīne“.  Vīrieti, kas pūlim nepatīk, parasti ar šādiem – fizisko defektu apzīmējumiem vajātāji neapber. Kaut arī šis vīrietis iespējams tieši tāpat ir : resns, vecs, sirms, bezbērnu, briļļains grausts. Nē, pret vīrieti vajātāji šādi neatļaujas apsaukāties. Vīrišķus parasti saudzē, taču sievietes (kas atļaujas runāt pretī) var dabūt pa spārniem pēc „pilnas programmas“. Tā tas ir visur. Ne tikai Latvijā.

Sieviete joprojām netiek uzskatīta par līdzvērtīgu sarunu biedru, kura viedokli varētu cienīt un respektēt.

Šo efektu savulaik konstatēja Amandīne Aurora Lusila Dipēna jeb baronese Didevāna, ko pasaule pazīst kā Žoržu Sandu, kas tieši šī iemesla dēl mēdza publicēt savus darbus ar vīrieša vārdu. To pašu varam konstatēt arī tagad – 200 gadus vēlāk.  Sievietei labāk neizteikties publiski par ko svarīgu un aktuālu. Labāk klusēt un labi izskatīties.

Pie kam, ja šis žurnālists ir pamatīgi „uzkāpis problēmai“, tad vajāšanai pieslēdzas politiskās partijas un grupējumi, iedarbinot virtuālos rezervistus vai troļļu armijas. Šajos troļļu staļļos „brēcējzirgu“ iespējams nemaz nav tik daudz, taču skaļu trobeli un saukāšanos uztaisīt viņi prot. Viņu pienākums un misija ir izprovocēt naida izvirdumam parasto muļķi jeb „noderīgos idiotus“, kas neko nepārbauda, neapšauba un nespēj kritiski domāt.  Pēc tam aiziet vajāšanas vilnis un verbālās piekaušanas procedūra, kurai pieslēdzas “parastais renģēdājs“ bez argumentiem un pierādījumiem. Ir cilvēki, kuru slepenā kaislība ir vajadzība sašust. Tieši šo iespēju troļļi viņiem arī mēdz piedāvāt.

To mēs zinām un esam redzējuši. Vai ir normāli ignorēt šo norisi kā neizbēgamu lietu? Vai ir pareizi likt žurnālistam samierināties ar to, ka viņu vajā šādā veidā? Tā teikt saņemties un akceptēt šādas profesijas blaknes?

Nē, tas nav pareizi. Pats nejēdzīgākais ir tas, ka Latvijā pat kolēģi žurnālisti, nevis aptur nejēdzības, kas vērstas pret kolēģiem, bet paši pieslēdzas darba kolēģu publiskās apriešanas akcijām.

Iespējams, ka viņi nezina, ka nav pieņemts vienam žurnālistam kritizēt otru žurnālistu. To nepieļauj profesijas ētika. Var diskutēt par viedokli, bet nekad par kolēģi kā cilvēku. Mūsu sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem un tieši tik pat dažādi viedokļi un pārliecības var būt žurnālistiem. Proti, tie, kas ir liberāli – piesliesies liberāliem izdevumiem, tie, kas konservatīvi – rakstīs konservatīvajiem vai reliģiozajiem medijiem. Tas ir normāli un to nepieciešams respektēt. Taču brīdī, kad kādam no kolēģiem publiski brūk virsū aizvainots politiķis, direktors vai narcisistisks mākslinieks, ikvienam būtu jāatvaira nievas vai apvainojumi otra žurnālista virzienā. To sauc par  neglītu aprunāšanu („aiz upura muguras“) un tā nav pieļaujama.

Kāpēc es rakstu šo rakstu?

Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani uzrunāja diskusija par šo tēmu, kas pašlaik norisinās Zviedrijas sabiedriskajos medijos. Zviedrijas televīzijas ziņu dienesta atbildīgā izdevēja jeb vadītāja Šarlote Friborga asi reaģē TV mājas lapā pret sociālo mediju uzbraucieniem viņas kolēģiem. Runa ir nevis par kāda ziņu žurnālista konkrētu darba kritiku sociālajos medijos, bet gan par tik ierasto „slīcināšanas kampaņu“, kas arī pie mums ir tik pazīstama lieta. Proti – organizētu kampaņu, kurā konkrēts žurnālists tiek „slīcināts atejas podā“ (kā savulaik šo procedūru apzīmēja Krievijas prezidents izteicās Vladimirs Putins). Kaimiņvalsts prezidents ir slavens ar to, ka plaši izmanto savā leksikā cietumnieku, recidīvistu žargonu. Nav noslēpums, ka tieši to pašu loģiku viņš izmanto arī savas valsts pārvaldīšanai un attiecībās ar cilvēkiem,  kas pašam nepatīk.

Neaptīkami, ka šo cietumnieku loģiku tik labprāt lieto mūsu sociālajos medijos. Tā teikt – barvedis noskata kuru slīcināt un „mēs pārējie“ – gavilējam līdzi. Formāli katrs it kā sēžam pie sava datora tālu cits no cita, taču bara loģika valda arī šajā kopības formā – komunicējot sociālajos medijos.

„Mūsu kolēģi apmētā ar „mēsliem“, pret viņu tiek kūdīti cilvēki un apzināti veidota naida kampaņa. Pie kam – tiek draudēts izrēķināties fiziski“ – raksta Šarlote.

Kas ir iemesls? Vai tiešām intervija ziņu ielaidumā ar partiju vadītājiem bija slikta, vāji realizēta, tendencioza, garlaicīga vai slikti strukturēta? Nē, tā nebija. Šajā raidījumā kolēģe atļāvās uzdot nepatīkamus jautājumus Zviedrijas demokrātu (populistu) partijas vadītājam par reālam lietām, kas pirms ētera tika atklātas un tās publicēja viena no avīzēm. Pēc intervijas žurnālistam tika uzbrukts masīvi sociālajos medijos un troļļu armija ar izteicieniem neskopojās. Protams, ka tika izmantoti parastie uzbrukuma līdzekļi: „muļķe“, „ālava“, „vecene“, „tev nav bērnu“, „ir jau sagatavots stabs, kurā tevi pakārt“, „izvarosim, kad tiksim klāt“, „pagaidi, pagaidi – atmaksa vēl nāks“, „par visu samaksās tavi bērni“.

Vai ir grūti uzminēt televīzijas intervētāja dzimumu? Nē, nav grūti. Protams, ka intervētāja bija sieviete un dabūja „pēc nopelniem“.

Redakcijas vadība šajā jautājumā pauž ļoti skarbu viedokli publiski, uzsverot, ka : nevienam cilvēkam nav jāiztur šādi uzbrukumi tikai tāpēc, ka viņš godīgi vecis savu darbu. Redakcijas vadītāja atzīst, ka šādi uzbrukumi nav nekas jauns un pret tiem ir jāturpina cīnīties.

Rodas jautājums – vai Latvijas sabiedrībā ir izpratne cik neakceptējams ir šāds fakts?

Ilgstoši noskatoties kā socmedijos tiek „nodauzītas“ manas kolēģes, gribas vaicāt – vai mēs esam paskaidrojuši pašmāju publikai, ka vajāt žurnālistu ir tas pats kas vajāt ārstu vai medmāsu par to, ka šis cilvēks dara savu darbu?

Vai nav pienācis pēdējais laiks palūgt caurmēra socialo mediju lietotāju – nepieslēgties kārtējai “slīcināšanai podā“, kad troļļi atkal ķeras klāt žurnālistam?

Manuprāt vislabākais veids cīņā pret dezinformāciju, viltus ziņām un kūdīšanu internetā (pret konkrētu cilvēku) ir sabiedrības izglītošana.

Tātad – pavisam īsi – kāds ir žurnālistu uzdevums un darba pienākumi demokrātiskā sabiedrībā? Kalpot varai un priekšniekiem, tā kā tas bija PSRS laikos? Nē, protams, ka nē.

Kas tad? Mediju uzdevums ir nostāties pretī tiem, kam pieder VARA un NAUDA un aizstāvēt mazā cilvēka un vajāto grupu intereses. Tātad žurnālistam ir jānostājas pret valdības un ministrija, ierēdņu un politiķu nostāju un jāsāk ar viņiem kritiska diskusija, lai sabiedrība saprot kas valstī notiek. Žurnālistam ir jānostājas PRET. Kritiski viss jāizvērtē un analītiski jāiztulko notiekošais sabiedrībai.

Vai šāds darbs ir patīkams? Nē, nav, jo var sev sagādāt nelabvēļus un ienaidniekus, atmaskoto manipulatoru un korumpantu vidū. Vai šie atmaskotie blēži atriebsies žurnālistam?  Jā, protams, ka atriebsies. Viņi zvanīs žurnālista priekšniekam un pieprasīs atlaist šo cilvēku no darba. Viņi sūdzēs žurnālistu tiesā par sava „goda un cieņas“ aizskāršanu un viņi maksās par kampaņām internetā, lai noslīcinātu atejas podā to žurnālistu, „kas pārāk daudz atļaujas“.

Vai žurnālisti apklusīs un neturpinās savu darbu?

Jā, tā var notikt, ja mēs pārējie pieslēgsimies šai vajāšanas kampaņai un palīdzēsim politiķiem, ierēdņiem un direktoriem pataisīt žurnālistu par muļķi.

Tas nozīmē, ka mēs – ar savu vienaldzīgo attieksmi pievienosimies žurnālistu iznīcināšanas akcijām, kuras rīko vara un bandīti.

Vai mums to vajag?

Vai tas patiešām ir mūsu interesēs?