Popularitātes pirkšana, nolaupot jūsu Spotify kontu

Speciāli TVNET

Seniors Jorans Linds ir 73 gadus vecs mūzikas cienītājs. Viņam patīk roks, kantrī, džezs un opera. Tāpēc pensionētajām bankas ierēdnim šobrīd pieder Spotifay konts, par kuru tiek regulāri samaksāta nauda, lai klausītos mūziku, kas viņam patiešām patīk. Spotify ir zviedru komerciāls mūzikas straumēšanas uzņēmums, kas pārdod iespēju klausīties sev tīkamu izklaidi par apmēram 10 eiro mēnesī. To var izmantot arī Latvijā. Jorans šo iespēju regulāri liek lietā un zina, kas viņam vajadzīgs. Taču pērnajā vasarā viņa skaļruņos un austiņās pēkšņi sāka notikt savādas lietas. Proti, tika atskaņota mūzika, kas sirmajam kungam galīgi nepatika. Vēlāk izrādījās, ka viņa konts ir nolaupīts un tiek izmantots tālredzīgai manipulācijai, lai mākslīgi panāktu lielu klausītāju skaitu nezināmiem un nepopulāriem izpildītājiem. Nozares organizācija IFPI (kas aizstāv 95% mūzikas autoru tiesības Zviedrijā) bija spiesta atzīt, ka nepieciešams anulēt pārspīlētos un mākslīgi radītos klausīšanās plūsmas rādītājus no vairāku izpildītāju kontiem.

Savādie saraksti

Katrs mūzikas platformas izmantotājs (klausītājs) decembrī saņem automātiski izveidotu sarakstu ar skaņdarbiem, kurus attiecīgais abonents visvairāk klausījies gada laikā. Pirmie divdesmit izpildītāji Jorana sarakstā bija viena un tā paša nepazīstamā „mākslinieka“ Halion Forc dziesmas. Joranam šī elektroniskā, amatieriski ieskaņotā mūzika galīgi nepatika. Taču statistika nezināmā izpildītāja mūzikai bija iespaidīga – 300.000 atskaņojumu. Par Halion Forc neko neizdevās noskaidrot nedz mājas lapā, nedz sociālajos medijos, nedz arī jomas organizācijā, kurā parasti reģistrē peronu, kurai pieder autortiesības.

Youtube piedāvā vienu Hallion Forc „gabalu“, kas Spotify izskatās nenormāli populārs. „Tas viss sākās vasarā. Pēkšņi manās austiņās sāka skanēt slikta mūzika. Tāda, kuru pagalam negribējās klausīties. Brīžiem izdevās klausīties Del Shannon vai Tanya Tuker, bet tad pēkšņi viss pārtrūka un iecerētā mākslinieka vietā austiņās skanēja bezcerīgais Harlion Forc“, – atceras Jorans. Neatlika nekas cits kā sūdzēties Spotify darbiniekiem un tie palīdzēja Joranam atgūt kontroli pār savu kontu. Noskaidrojas, ka no viņa privātā konta Halion Forc ir straumēts 184 stundas (minūti garais elektroniskais skaņdarbs straumēts 10.000 reizes; lai tas skaitītos atskaņots pilnībā (pēc Spotify loģikas), tam jābūt atskaņotam vismaz 30 sekundes). Starp citu, šis nebija vienīgais savādais mākslinieks, kas parādījās Jorana sarakstā. Tur bija nepazīstami itāliešu izpildītāji, daži zināmi zviedru hiphopa mākslinieki, kas Joranam nepatika. Tas nozīmē, ka abonējot šādus pakalpojumus, pastāv zināms risks ka jūsu konts var tikt nozagts. Kāds cits to izmantos, lai mākslīgi uzskrūvētu savas mūzikas klausīšanas popularitāti.

Cik plaši šī problēma ir izplatīta, to pagaidām nav izdevies noskaidrot. Taču arī pats Spotify atzīst šādu nepatikšanu eksistenci, jo ir ne tikai klienti, kas sūdzas. Internetā sastopami pakalpojuma piedāvājumi, kas nekautrīgi piedāvā mākslīgi „uzskrūvēt“ jūsu mūzikas klausīšanās skaitļus par noteiktu samaksu. Par šo problēmu jau decembrī rakstīja arī New York Times.

Kāpēc tas vajadzīgs? No tā lielā mērā atkarīgs izpildītāja honorārs – ja viņu vairāk klausījušies no maksas kontiem, tad autortiesību nauda iznāk lielāka nekā tad, ja klausās no bezmaksas Spotify kontiem. Tātad, lai nopirktu Jorana kontu, ir jāsamaksā tikai 2 eiro. Šādus izcenojumus melnajā tirgū norāda Music Business Worldwide.

Vai mūziķi pērk šādu viltotu popularitāti?

Jā, samērā daudzi to pērk no manipulatoriem par naudu. Tieši tāpat kā žurnālisti vai politiķi par lētu summu turpina sev pirkt sekotājus „olugalvas“ arī mikroblogā Twitter.

Pirms gada šai manipulāciju lietai pievērsa uzmanību BBC. Toreiz britu mūzikas klausītāji pamanīja savos sarakstos nepazīstamus izpildītājus, kurus it kā bija daudz un aktīvi klausījušies. To skaitā: Bergenulo Five, Onxyia un Hundra Ao. Pēc tam, kad BBC centās viņus intervēt, lai noskaidrotu kas viņi tādi ir, šie „mākslinieki“ pazuda no interneta. Līdzīgi rīkojas arī reperis French Montana, – ziņo britu mūzikas žurnāls NME. Protams, ka mākslinieks pats visas aizdomas noliedza, apgalvojot, ka „pacelšanos“ uz 21. vietu Spotify un uz 50.vietu ameirkāņu populāras mūzikas sarakstā viņam esot sarūpējuši konkurenti. Protams, ka šie notikumu rada nedrošību un grauj paļāvību digitālās pasaules populārās mūzikas sarakstiem. Ifpi zinot šo problēmu. Tagad rūpīgāk sekojot savādiem paisumiem mūzikas straumēšanās procesos. Iespējams, ka ir būtiski jāmaina atlases principi šiem sarakstiem, lai izvairītos no manipulācijas iespējas. Pēc jomas speciālista Ludviga Vernera domām esot drīzāk jāizmanto Billboald Hot 100 princips, kas ņem vērā gan dziesmas atskaņošanas biežumu radio, mūzikas video, gan arī pārdošanu un straumēšanu.

Kurš ir populārs un kurš nav?

Internets diemžēl piedāvā iespēju iegādāties viltus popularitāti. Mūzikas jomā pirmie iekrīt koncertu organizētāji. Nereti uzaicinot uzstāties māksliniekus, kuriem ir augsti klausīšanās rādītāji internetā, taču uz viņu koncertiem nenāk klausītāji. „Internetā izskatās, ka šim izpildītājam ir 400 miljoni straumētu skaņdarbu, bet uz koncertu atnāk tikai 200 klausītāji“, – sūdzas zviedru koncertu apvienības Svensk Live vadītājs Jope Pilgrēns.

Vai mums būtu jābaidās pirkt klausīšanos Spotify? Domāju, ka nav jābaidās. Pirātu uzbrukuma gadījumā nepieciešams uzreiz sazināties ar uzņēmuma pārstāvjiem, lai atkabinātu nost piespēlēto, nevēlamo mūziku. Vai Halion Force saņēma honorāru par Joranam nozagtajām 148 stundām? To pagaidām nav izdevies noskaidrot.

Protams, ka varam turpināt klausīties mūziku Spotify, Apple Music un maksāt abonentmaksu, kas attiecīgi tālāk tiek samaksāta māksliniekiem. 80% mūziķu honorāranāk tieši no šiem avotiem. Taču svarīgi, lai lielākos klausīšanās skaitļus saņem patiesi klausīta, nevis mākslīgi saskrūvēta mūzika.

Popularitātes pirkšanu, viltojot savu klausītāju un sekotāju skaitu, var salīdzināt ar dopinga lietošanu sportā. Tas ir pārkāpums par kuru diskvalificē.

Šādi rīkoties nav mākslinieka cienīgi un tas ir negodīgi pret kolēģiem un klausītājiem. Zviedru mūziķu autortiesību uzņēmuma Stim stratēģijas analītiķis Daniels Jēgers uzskata, ka „šādos manipulatīvos gadījumus ir jārunā skaidri un gaiši. Tā ir zagšana. Naudu saņem izpildītāji, kas raksta un izpilda sliktu mūziku un citu – daudz talantīgāku cilvēku rēķina. Ja tas tā turpināsies, tad klausītāji pamazām atteiksies no šiem pakopojumiem, jo viņiem piedāvās to, ko klients nevēlas saņemt“.

Taču kauja vēl nav galā.  Kāds ASV indīmūzikas uzņēmums iesūdzēja tiesā Spotify par neizmaksātu honorāru (vienu miljarda eiro apmērā), uzskatot, ka viņu mūzika tikusi atskaņota 550 miljonos straumējumu, bet autortiesības neesot samaksātas. Par šo gadījumu plaši ziņoja Music Business Worldwide. Izrādījās, ka arī šeit konstatēta tā pati kontu zagšana un mūzikas viltus straumēšanas organizēšana. Tikmēr internetā turpinās pakalpojumu piedāvāšana  ”buy streams spotify” un ”buy streams youtube“ pavisma legāli. Pie kam to lasa un studē simtiem tūkstoši lasītāju un savstarpēji šo laupīšanu apzīmē ar jēdzienu „marketings jeb tirgvedība Spotify“.

Viens no šāda marketinga piedāvātājiem ir Songlifty, kas no malas var izskatīties pat pieklājīgs un solīds. Tas piedāvā 80.000 personu klikšķus jūsu dziesmai. Pie kam godīgi atzīstas, ka šīs 80.000 olu galvas tikai klikšķinās, bet neklausīsies jūsu mūziku. Protams, ka pārdevējs piekarina sev pie krūts medaļas un ordeņus, kas tam faktiski nepieder (esot sadarbojies ar Billboard, Itune utt). Piedāvā dažādus cenu modeļus astoņos mūzikas tirgos, to skaitā arī ASV, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā. Tātad te nav runa par mūzikas patiesu mārketingu. Ne, šeit ir runa par grandiozu blēdīšanos. Līdzīgs solītājs ir Omari MC u.c.

Pieņemu, ka klientu šiem krāpniekiem netrūkst, jo visi autori vēlas kļūt populāri un slaveni. Diemžēl pētījumi liecina, ka  izdotā nauda, kas tiek samaksāta šiem „marketingistiem“ būs lielākā nekā autortiesību honorārs, kuru šie izdevumi palīdzēs nopelnīt.

Goldman Sachs savā prognozēnorāda, ka mūzikas straumēšanas sektora ieņēmumi pēc desmit gadiem sasniegšot caurmērā 34 miljardus eiro gadā. Līdzīgu prognozi 300 mijonus US dolāru pareģo arī Rolling Stone.

Mūzikas tirgus ir nopietna un jaudīga nozare. Atliek gaidīt un sagaidīt satiksmes noteikumus tajā.

 

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Ziņas par sabiedrisko mediju iespējamo nāvi nav pārspīlētas

Speciāli TVNET

https://unsplash.com/@ankabo?utm_source=unsplash&utm_medium=referral&utm_content=creditCopyText

Foto: Anna Kethrin Bopp

Ir pienācis brīdis, kad klasiskie un tradicionālie (pierastie) mediji pavada sava mūža pēdējos gadus. Kapu zvani jau skan, taču atbildīgie izliekas tos nedzirdam. „Laivā“ ir sasmēlies ūdens un tā lēni grimst: skatītāji pamet televizoru un radio, lasītāji atstāj avīzes un žurnālus. Taču atbildīgie par public service vai nu neredz, vai nespēj saprast kas īsti notiek. Viņi formulē nedzīvu sabiedrisko mediju pārvaldīšanas likumu un Jēkaba ielas namā jūtas ļoti nostrādājušies. Tieši tāpat kā skriešana uz vietas nav ātrākais labākais pārvietošanās veids, arī mediju jomas sakārtošana nesākas ar viena atsevišķas nozares (sabiedrisko mediju) stāvokļa reglamentēšanu. Krīze ir visā mediju areālā, kas jāsakārto. Būtu jāsāk ar jauna mediju likuma un mediju tiesas (mediju tiesībsarga institūcijas) radīšanu, tikai pēc tam pievēršoties sabiedrisko mediju stabilizāciju. Taču pie mums notiek otrādi – vispirms apauj zābakus un pēc tam velk virsū bučiem zeķes.

Mediju megafona laiks ir garām

Žurnālistikas kvalitātes līmenis valstī nosaka publiskās domas normu mērvienības. Novecojusi žurnālistu izglītība un neesošie kvalitātes mediju standarti jau sen klibo pakaļ mūsu viltus ziņām, kuras internetā ražo “polittehnologu“ mārketingisti.  Esam strupceļā. Ar šo informācijas biroju diktatūras laiks ir noslēdzies, jo Facebook un Google ir pārņēmuši informācijas bastionus un nosaka mūsu aktualitāšu dienaskārtību. Trampa ievēlēšana ir pierādījusi, ka pat ASV prezidentam vairs nevajag preses dienestu vai preses sekretāri, jo viņš saites ar sabiedrību nodrošina pats. Ik dienas čivinot tvitera kontā. Internets ir apgāzis veco komunikāciju, tās formas un rituālus.

Pasaule ir pārmainījusies, taču lielākā daļa no mums joprojām nevēlas skatīties nākotnē un saskatīt tur ceļa stabus. Mēs cieši pieturamies pie aizgājušā laika, kurā informāciju piegādāja grāmatas, avīzes un televīzija. Lai noteiktu, vai vismaz ietekmētu publisko domu, bija vajadzīgi salīdzinoši apjomīgi līdzekļi masu medija iegādei. Tātad bagāti un ietekmīgi cilvēki bija vienīgie, kuri spēja un drīkstēja deklarēt dienaskārtību, selekcionēt pareizos un nepareizos, labos un sliktos cilvēkus un notikumus. Uzskatus un viedokļus.

Ja kāds cilvēks viņiem nepatika, tas šo personu vai procesu varēja izsaldēt ar klusumu. Ja kāds viedoklis nepatika, to elite varēja ignorēt un tas „nomira“ aizmirstībā.

Viņas augstība „reklāma“ un tās tuvais draugs „mārketings“ viegli un bez stomīšanās maksāja medijiem, lai caur šo logu uzspiestu publikai savas vajadzības un priekšlikumus. Sabiedrības manipulācija ar reklāmu bija un pagaidām paliek mediju galvenais ienākumu algoritmiavots. Tas nozīmē ka cilvēkiem tiek uzspiests reklāmas vēstījums, kuru viņi nemaz nevēlas redzēt un tiek piedāvāti naudas izdošanas priekšlikumi, kurus viņiem nevajag.

Turpmāk tā vairs nebūs. Tīmekļa ērā transmisīvās komandas nedarbojas.

Ir mainījies mediju izskats, statuss un profils. Agrāk mums bija tikai lielie, etablētie mediji, kurus īpašnieks bija iegādājies apmēram tāpat kā nekustamo īpašumu un pārvaldīja līdzīgi fabrikai, kas ražo preci pārdošanai. Tagad informācijas plūsma vairs nav tikai lineāra un transmisīvi regulēta. Tā sazarojas un, pateicoties internetam, lielos mediju izņēmumus (fabrikas) lēni un noteikti izkonkurē bezmaksas interneta mediju arhipelāgs. Tam piemīt viena būtiska priekšrocība, kas līdz šim nebija raksturīga klasiskajiem medijiem. Jaunie interneta mediji patiešām ir plašsaziņas līdzekļi, jo viņiem ir iespējama atgriezeniskā saite ar publiku. To diemžēl nevar teikt par klasisko radio, presi vai televīziju, kas Latvijā nez kāpēc nepamatoti tiek saukti par „plašsaziņas līdzekļiem“.

Mediju megafona laiks, tātad, ir garām. Tagad mēs paši izvēlamies ziņu avotus, „uzknābājam“, ko vēlamies, novēršamies no tiem, kas runā pretī un ignorējām nepatīkama viedokļa paudējus. Reklāma nevar mums bakstīt vajadzīgo, jo mēs to vairs neredzam ekrāna tekstiem pa vidu.

Pat Googles algoritmi nepalīdz pietuvoties mūsu naudas maciņam, ja mēs atšifrējam, ko viņi mums piemeklē un saliekam krustiņus pareizajās vietās. Parastajai reklāmai vairs nav ko cerēt uz mūsu uzmanību brīžos, kad tā parādās ekrāna. Tai vairs nav uzrunājošā impulsa vērtība. Tagad visam, kas vēlas tikt pamanīts, jābūt interaktīvam. Taču mediju īpašnieki un tradicionāli domājošie reklāmisti šo īpatnību nav pamanījuši un turpina „kabināt“ klāt interaktīvajai sarunai digitālajos medijos vienvirziena reklāmas sludinājumus. Tas tiek darīts bezjēdzīgi, bez spējas uzrunāt, taču tas turpinās. Kā filma bez sižeta un beigām.

Kā uzrunāt sabiedrību, kas informāciju paņem pati

Jēdziens „digitālais mārketings“  ir tukša konstrukcija, ja mēs ar to saprotam ierastā mārketinga paņēmienu „pārnešanu“ uz ekrānu. Vienkārši tāpēc, ka agrāk sabiedrība sastāvēja no „stāstītājiem“ un „skatītajiem“, no kuriem pirmie bija mazākumā un otrie vairākumā. Internets ir radikāli mainījis šo grupu sadalījumu. Tagad stāstītāji ir visi. Klausītāju vai skatītāju vairs nav. Situācijā, ka 7 miljardi cilvēku runā un neviens neklausās, valda konstants troksnis, kuru var nosaukt arī par „informatīvajam samazgām“, jo 98% Instagram attēlu neviens pat neaplūko un lasīšanas vietā mēs „pārskrienam ar acīm“ ekrāna tekstiem, katrai lapai veltot maksimāli 4-6 sekundes.

Kas un kurš tad izdzīvo šajā „haidparkā“, kurā ikviens vēlas runāt, bet neliela daļa ir gatavi klausīties, skatīties un kaut ko izlasīt?

Šajā situācijā eksistē jauna „mārketinga kategorija“ kuru varam simboliski nosaukt par „satiksmes regulētājiem“ vai mentoriem (padomdevējiem). Proti, tie ir cilvēki, kuriem noticam un esam gatavi doties līdzi informācijas paisumā, cerot ka viņi spēj mums palīdzēt, atšķirt pareizo no nepareizā, gaumīgo no bezgaumīgā. Viņi spēj mūs noorientēt un būt gidu lomā pasaulē uz ekrāna, kurā nav kartes un kompasa orientēšanās sistēmas.

Tie, kuriem deleģējam informācijas šķirošanu un lokalizēšanu mūsu vajadzībām, kļūst par pašiem svarīgākajiem indivīdiem jeb faktoriem digitālajā vidē. Producenta mārketinga stratēģija ir bezjēdzīga, ja to neairē vajadzīgajā virzienā ietekmīgi digitālās informatīvās plūsmas mentori. To skaitā ir ļaudis, kas spējuši sev sarūpēt publikas uzticības kredītu (ietekmētāji, blogeri, publicisti, slavenības un viedokļu veidotāji), kas šobrīd stabili nostājas bijušo tirgvedības stratēģiju vietā. Kāpēc daudzi joprojām pieturas pie vecajām metodēm? Tāpēc, ka laiks rit straujāk nekā mēs spējam tā prasībām piemēroties. Toreiz, kad 1450. gadā parādījās mašīnas, kas sāka iespiest tekstu, visā Eiropā enerģiski turpināja savu darbu ap 300 000 cilvēku, kas pārrakstīja grāmatu tekstu ar roku. Tikai 1550. gadā viņi pārtrauca šo biznesu. Bija vajadzīgi 100 gadu, lai saprastu, ka nav vērts cīnīties pret iespiedmašīnām. Apzināti nododot iespiedējus inkvizīcijai kā ķecerus. Visas komunikatīvo paradigmu nomaiņas notiek sāpīgi, jo ir elite, kas traucē jaunajam laikam. Ir pierasts pa vecam un rodas sašutums par jauno laiku nepateicību. Cerot, ka ignorējot un izsmejot jaunos apstākļus būs iespējams tos novērst vai anulēt.

Foto: Pablo Garcia Saldana

Tāpēc saņemsimies un sapratīsim, ka ir nomiris ne tikai tradicionālais mārketings, bet arī masu mediji, grāmatu izdevniecības, kā arī tradicionālas radio un televīzijas stacijas. Pazūd arī vecā kaluma žurnālists un redakcijas, kurās tas mitinājās.  Tā vietā rodas jaunie mediji un jaunās grāmatas, kas piedāvā dialogu ar auditoriju. Ne tikai tekoši un nepārtraukti papildinot informatīvo piedāvājumu (piemēram grāmatas, kuru teksts tiek e-grāmatu formātā papildināts ar jauniem faktiem, datiem nepārtraukti, arī pēc pārdošanas), bet arī nodrošinot sarunu ar visiem, kas vēlas tikt uzklausīti (paneļa diskusijas un problēmu tilti televīzijā un radio).

Dialogs megafona vietā

Pēc konferences Spānijā, kas aizvadītajā nedēļā bija veltīta digitālās valodas specifikas analīzei, kāda amerikāņu kolēģe man jautāja sekojošo: kā iespējams šodien pievērst lasītāja uzmanību tekstiem, kas ir vajadzīgi, bet izskatās neinteresanti. Viņa runāja par zinātniskām publikācijām, kuras būtu jāizlasa viņas ekonomiskā PR kursa studentiem. Mans šķiet, ka šim mērķim ir vērts izmantot internetā pieejamās komunikācijas platformas, kas apskata attiecīgās jomas jautājumus studentiem interesantu diskusiju formā un veidā. Mēs zinām un pazīstam modes un dzīves stila „influenserus“, taču mazāk zināmi un izmantoti ir profesionālo jautājumu forumi tīmeklī, kas  spēj un var piedāvāt dziļas un rosinošas diskusijas. Tos var rosināt, organizēt un tajos var piedalīties, jo „digitālie jaunieši“ saprot labāk audiovizuālu, nevis teksta lineāro vēstījumu.

Šī jaunā situācija atņem visas priekšrocības autoritātēm un amatiem. Visi „napoleoni“ ir apglabāti un publika vairs nesēž skatītāju zālē, bet gan uz krēsla jums tieši pretī.

Tas pats attiecas uz jauno žurnālistiku. Agrāk avīze iekasēja naudu par reklāmas sludinājumiem un pārdotajiem avīžu eksemplāriem anonīmam lasītāju pūlim. Tagad šis „anonīmais pūlis“ vēlas lasīt tīmeklī bezmaksas. Tāpēc „avīzēm“ vairs nav iespēju sarūpēt naudu savam budžetam, ar kuru samaksāt algas žurnālistiem un pārējiem medija līdzstrādniekiem. Vai šeit esam apstājušies? Bezizejā?

Nē, bezmaksas avīžu pieprasījuma laiks ir šodien jau noslēdzies. Informatīvās samazgas ir, bet nav mentoru, kas piedāvā faktu un viedokļu šķirošanu un skaidrošanu. Precīzāk sakot, mediji kavējas ar informatīvās „satiksmes regulētāju“ funkciju uzņemšanos. Kamēr notiek šī mīņāšanās kavēšanās, valda „Donalda Trampa universums“ ar viltus ziņām vadošajās pozīcijās.

Kā izkļūt no šīs situācijas? Tas nav vienkāršs jautājums. Šķiet, ka būs valstis, kuras vispār attieksies no žurnālista profesijas un pašreizējie mediji pazudīs tieši tāpat kā savulaik pazuda „Padomju Jaunatnes“ brīvvalsts variants vai avīze „Literatūra un Māksla“ no Latvijas mediju lauka. Vai tas būtu jāuzskata par dabas likumu, tā teikt par neizbēgamu rezultātu informācijas plūsmas pašsanēšanas procesam? Nē, tas lielā mērā atkarīgs no tā kā valsts mediju biznesa regulētāji sapratīs un atbalstīs valsts palīdzību kvalitatīva mediju „koka“ attīstībā. Kā mediju vadītāji spēs saprast savas jomas unikalitāti un izveidot savu produktu līdzvērtīgu mentora statusam.

Publika ātri redz un saprot kur viņiem piedāvā kvalitatīva satura produktu un kur izklaidēšanos līdz nāvei „dejojot ar zvaigzni“.

Nedomāju, ka galvenā problēma ir mediju konkurenti blogošanas un čivināšanas jomā mikroblogā Twitter. Galvenā problēma ir lielo mediju nespēja saprast modernā laika prasības un vāja žurnālistu piedāvātā materiāla satura kvalitāte. Protams, ka žurnālisti visos laikos ir pratuši jebkādu kritiku pret savu darbu uztvert kā varas spiedienu. Tā mēdz reaģēt un šo metodi mēs pazīstam kā pārbaudītu un drošu. Taču šodien, kad ir iestājies jaunais laiks un visi mani studenti izslēdz radio un televizoru kā nederīgus medijus, ir pienācis pēdējais kritiskais brīdis. Tagad būtu jābeidz meklēt argumentāciju, kas it kā attaisno viduvēju mediju darba eksistenci. Būtu jāapskatās spogulī un jāsāk dzīvot, strādāt laikam līdzi.

Lielākas algas nepalīdzēs iesist taisni sienā līku naglu ar āmuru bez kāta.

Ir pienācis laiks radikāli un būtiski uzlabot sabiedrisko mediju kvalitāti, citādi kļūsim par pirmo EBU valsti, kurā sabiedriskos medijus nāksies slēgt, jo skatītājus praktiski vairs nebūs.

Kāpēc tieši pie mums tā notiek?  Viens no iemesliem varētu būt amerikāņu izcelsmes latviešu politiķu neizpratne par sabiedrisko mediju būtību, misiju un unikalitāti, jo ASV šie mediji ir nenozīmīgi jeb to praktiski nav. Otrs iemesls varētu būt ieilgušais Latvijas sabiedrisko mediju vadības neprofesionālisms mediju lietās un nespēja saprast, ar ko sabiedrisko mediju stratēģija atšķiras no privāto mediju misijas.

Grūti pateikt, kurš no gružiem apavos padarīs staigāšanu neiespējamu. Taču viens ir skaidrs – apstāšanās ir tuvu un baumas par drīzo mediju nāvi nav pārspīlējums.

Tas notiks, ja neko nedarīsim.

Ja turpināsim pārrakstīt grāmatas ar roku.

 

 

 

 

 

 

 

Ekrāns izgrūž no bērnistabas tradicionālās rotaļlietas

Speciāli

TVNET

Juglas manufaktūras ēkā sporta klubs atvērās tieši pirms gada. Par galveno akcentu tur kļuva krāsains un pievilcīgs bērnu spēļu stūrītis uzgaidāmās telpas stūrī. Īpašnieki to aprīkoja ar zviedru sienu, „darbnīcu“, lego kastēm, spēļmantu kalniem, lai klientu bērniem būtu ko darīt, kamēr vecāki trenējas. Sākumā mazuļi rosījās pa mantām, bet pēc tam acis pielipa ekrānam. Pat aicinājums vingrot vai dejot līdzi iedarbojas tikai apmēram 10 vai 15 minūtes.

Planšete vai telefons piesaistīja un mierināja vislabāk. Uz sporta zāles grīdas, ar mammas vai tēta telefonu priekšā mazulis nevienam vairs netraucēja un jutās labi. Āmuriņi, klucīši, lelles un spēles vairs nav vajadzīgi. Kāpēc tā notiek? Vai bērni no spēļmantām atsakās tikai Juglā, vai šī ir daudz plašāka tēma komunikācijas studijām nākotnē? Kādu efektu tas nodrošinās? Vai traucēs bērna kā personības attīstībai? Pagaidām nav kompaktu un izsmeļošu atbilžu uz šiem jautājumiem, jo jauno tehnoloģiju iedarbība uz mūsu veselību pētāma ilglaicīgi. Tāpēc galīgās atbildes mēs saņemsim tikai nākotnē. Taču ir atklājumi, kas ļauj diskutēt jau tagad. Pie tiem tad paliksim un par to arī runāsim.

Rotaļlietu ražotāji bankrotē

Gadumijā noskaidrojās, ka dāņu Top-Toy pārtrauc ražošanu. Tiek aizvērti veikali BR, Toys & Us, kas ilgstoši cieš no smagām ekonomiskām problēmām. 100 nerentablie „leļļu veikali“ tagad ir slēgti, un 4500 darbinieki atlaisti no darba. Pirms pāris mēnešiem līdzīgs process bija novērojams ASV un Lielbritānijā, kur notika tieši tas pats.

Rotaļlietu ražotāju biznesa neveiksmes avīze Børsen izskaidro ar bērnu atteikšanos no tradicionālajām spēļmantām un pāreju tikai uz ekrānu kā centrālo un vienīgo rotaļlietu. Mūsu rotaļlietas bērnam vairs nevajag. Lelles, traktorus, mašīnas smilškastē jau sen izkonkurējis ekrāns, tas aizstāj visu.

Rotaļu laiks ar rotaļlietām ir saīsinājies,“ konstatē Rita Sandstroma, Somijas Rotaļlietu asociācijas priekšsēdētāja. „Aizvien vairāk bērnu pāriet uz planšetēm. Spēlēšanās ar mašīnām vai lellēm tagad tiek aizstāta ar iedzīvošanos virtuālajā realitātē.”

Ritai liekas, ka šis process nav apsveicams, jo rotaļas palīdz bērnam apgūt pasauli un to var zināmā mērā uzskatīt arī par bērnības darbu. Vienīgais rotaļu biedrs, kuru planšete vai dators vēl neesot izkonkurējis, esot vecais labas koka vilcieniņš ar koka sliedēm. Bērnudārzos mazie vēl turpina spēlēties ar „mantām“, taču arī šeit pamazām iesoļo videospēles un sociālie mediji.

Satraukums par to, vai bērni drīkst aizstāt tradicionālās rotaļlietas ar ekrānu, pašlaik sit augstu vilni visur. Taču mazie te nav galvenie grēcinieki. Lielie un pieaugušie šajā virzienā iet avangardā. Jau 2012. gada pētījumi noskaidroja, ka mēs, pieaugušie, izmantojam savu mobilo telefonu vismaz 150 reižu dienā. Tagad, 2019. gadā šie rādītāji (iespējams) ir vēl daudz augstāki. Kā uz šīm aktivitātēm reaģē bērni? Pērn 97% divgadīgo zviedru bērnu jau salīdzinoši sistemātiski sāka izmantot internetu savā ikdienā, un pie ekrāna sāk pielipt arī vēl jaunāki mazuļi.

Vai skatīšanās planšetes, telefona ekrānā tik regulāri, kā mēs to tagad darām, ietekmē veselību?

Jaunākie amerikāņu pētījumi šajā jomā liecina, ka ekrānlietojums izraisa psihiskās veselības problēmas: mainās attiecības draugu un tuvinieku starpā, notrulinās empātijas prasmes un spējas (par 40%) un mēs pavadām daudz mazāk laika kopā ar tuviniekiem un sev svarīgiem cilvēkiem, aizstājot sociālas aktivitātes ar kontaktiem sociālajos tīklos.

Divgadniekiem jāierobežo ekrāna laiks

Pētnieces Katarīnas Gospičas grāmata par procesiem, kas norisinās smadzenēs ekrāna atkarības laikā, liecina, ka sistemātiska ekrāna lietošana izstrādā jaunus uzvedības veidus un aizstāj cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Bērniem šie kontakti ar ekrānu pasliktina valodas apguvi, runas kultūru, spēju iemācīties un radoši domāt. Sadzīvē pastāv viedoklis, ka YouTube palīdz ātrāk iemācīties svešvalodas, taču pētījumi pierāda, ka ikviena valodas apguve ir cieši saistīta ar komunikācijas procesiem cilvēku starpā. Runājot ar bērniem, mēs uzsveram noteiktas lietas, komentējam viedokļus un procesus. Izmantojot ekrānu, nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Vai sabiedrības inteliģences līmenis pazeminās ekrāna komunikācijas iespaidā? Ir taču naivi uzskatīt, ka mēs atteiksimies no ērtajiem un vajadzīgajiem telefoniem vai interneta piedāvātajām iespējām. Nē, to mēs nedarīsim, nekādā ziņā. Taču vai šiem tehniskajiem atklājumiem ir arī negatīvi efekti un sekas, kurus būtu jēga uzzināt, lai (iespēju robežās) no tiem izvairītos?

Vislabāk radošumu stimulē garlaicība. Ja nav ko darīt, tad rodas jaunas idejas. Ekrāna non-stop izklaides piedāvājums šādu iespēju anulē. Bērns patērē vairāk, nekā pats rada ko jaunu.

Straujā kadru montāža filmās panākusi efektu, ka jaunie cilvēki un bērni nespēj ilgi fokusēties uz kādu noteiktu uzdevumu, problēmu vai jautājumu. Koncentrēšanās nespēja esot viena no „Google efektu“ sekām. Meklējumi internetā ieradina ātri (zibenīgi!) atrast atbildes uz jautājumiem un nemeklēt dziļāk vai vairāk. Starp citu, šo efektu esmu pamanījusi arī darbā ar studentiem augstskolā. Aizvien grūtāk nākas pieprasīt padziļinātu kādas problēmas vai izpauduma izpēti. Viss aprobežojas ar to, vai ir atrodams „mātē gūglē“ vai nav. Ja atbilde jāmeklē grāmatās, filmās, tekstos vai arhīvos, tad visdrīzāk analīzes vietā saņemšu aizkaitinātu repliku, ka nevienam nav laika, kuru šķiest sīkumu precizēšanai, un „kam tas vispār vajadzīgs!?“

Taču atgriezīsimies pie divgadniekiem un viņu ekrāna laika ierobežošanas. Viņi prot paņemt telefonu vai planšeti un nokļūt līdz YouTube vienā elpas vilcienā. 60% vecāku ir kauns par to, ka viņi nespēj šo bērna kaislību ierobežot. Iespējams, ka mēs pārspīlējam un nav nemaz tik slikti, ja bērns zinātkāri apgūst elektronikas piedāvātās iespējas. Taču no otras puses – ekrāna izmantojuma laiks tomēr ir jāierobežo. Noskaidrojies, ka vairums ģimeņu šo soli sper tikai tad, kad bērns ir vismaz piecu gadu vecumā. Turklāt meitenēm mēdz būt mazāk aizliegumu šajā virzienā nekā puikām, jo viņas mazāk aizraujoties ar spēlēm.

Vecāki vienmēr nav vienoti par bērna ekrāna lietošanas normām. Viena daļa vecāku ļoti priecājas, ka mazulis jau divu gadu vecumā veiksmīgi sabaksta ekrānā vajadzīgās lietas, un ir pārliecināti, ka tas liecina par bērna īpašajām dotībām. Citiem šķiet, ka ņemšanās pa datoru vai planšeti ir laika nosišana un zināšanu aizpildīšana ar nevajadzīgiem niekiem. Aptaujas rāda, ka 51% vecāku ļauj bērniem (vidēji) izmantot ekrānu 1-3 stundas dienā. 24% atļauj tikai vienu stundu dienā, bet 22% vairāk nekā četras stundas dienā. Vai vecāki ir nemierīgi par to, ko bērns skatās un ko tas viņam dos? Jā, 51% ir nemierīgi, 27% daļēji nemierīgi, bet 20% šādu problēmu vispār nesaskata. 2% par to vispār nedomā. Vai vecāki saskata arī pozitīvus efektus bērnu ekrāna kaislībā? 54% redz šajā nodarbē labu atslodzi un izklaidi, 50% svešvalodu apguvi, 41% – vispārēju izglītošanu, 41% fantāzijas attīstīšanu, un 31% domā, ka ekrāna laiks mājās palīdz skolas darbos.

Laiks pie televizora un mirklis pie planšetes

Agrāk bērns nosēdēja apmēram 1,5 stundu pie televizora un noskatījās filmas vai bērnu raidījumus. Jau tolaik skanēja skaļi brīdinājumi par to, ka grāmata ir daudz labāks laika pavadīšanas veids nekā televizors. Taču laiki mainās un mēs tiem mutējam līdzi. Viss jaunais nav slikts vai nosodāms tikai tāpēc, ka agrāk nav bijis un ticis izmantots.

Līdzīgs aizdomīgums novērojams arī tagad, kad „zilo ekrānu“ nomaina planšetes vai telefona mobilais ekrāns. Taču ir arī pāris atšķirības starp tiem laikiem un šodienas situāciju. Televīzijas programmas satura piedāvājumu mēs lielā mērā varam kontrolēt.

Ja šajā virzienā Latvijā mums būtu bijis digitālais bērnu TV kanāls, kuram bija jāpiedzimst jau pirms 10 gadiem, tad šodien būtu saglabāta latviešu valoda bērnu kultūras kontekstā, attīstīta jauno ekrāna mākslinieku daiļrade šajā jomā un nebūtu tik smaga un grūta iedzīvotāju pāreja uz vienu komunikācijas valodu sadzīvē, kā tas novērojams patlaban.

Šobrīd bērnu ekrāna produkcija telefonos un planšetēs ir galvenokārt krievu vai angļu valodā. Šis nav vienīgais upuris, kuru mums sarūpējusi nevarīgā valsts mediju attīstības stratēģijas vadīšana Latvijā. Ir vēl arī citi negatīvie efekti.

Nepiedāvājot bērniem komunikāciju ar viņiem adresētu mediju, kas piekārtojas mazo skatītāju dienas ritmam, var panākt pat būtiskus veselības traucējumus. Bērni, kurus miega dziesmas vietā iemidzina planšetes filma, guļ sliktāk un cieš no bezmiega. Gulētiešanas raidījuma bērniem vairs televīzijas ekrānā nav, jo šis pienākums tiek deleģēts planšetei. Tagad katrs var iet gulēt „caur ekrānu“, kā spēj un prot, taču efekts nav tas pats, kuru paredzēja vecmāmiņas pasaka vai „miedziņš televizorā“. Izrādās, ka planšetes „miega filma“ faktiski izraisa bezmiegu. Viens no iemesliem esot gaisma, kuru izstaro ekrāns lasīšanas vai skatīšanās laikā. Grāmata neizstaro gaismu, taču ekrāns to dara gan. Jaunākie pētījumi pierādījuši, ka arī pieaugušie, kas lasa ekrānā vai telefonā pirms aizmigšanas, samazina miega hormona melatonina līmeni (Boston’s Brigham and Women’s Hospital) un tāpēc šiem cilvēkiem ir grūtāk aizmigt. Ekrāna gaismas iespaidā veidojas sliktāka miega kvalitāte un nākamajā dienā nākas ciest no miegainības. Pirmsmiega mirklis pie plašetes var kļūt par nopietnu problēmu vakarā un naktī. To mēs zinām jau tagad.

Mazāks ekrāna laiks izglītotu vecāku bērniem

Izglītotu vecāku bērni pie ekrāna pavada mazāku laiku.

Jaunākais mediju padomes pasūtītais pētījums rāda, ka zemas izglītības standarta ģimenēs pērk vairāk un biežāk: videospēles, planšetes, mobilos telefonus ar mērķi maksimāli izmantot piedāvātās iespējas. Jo vairāk ierīču, jo ilgāks kļūst ekrāna laiks. Tas, ka izglītotākie vecāki šādi nerīkojas, neesot saistīts ar naudas trūkumu. Viņi apzināti ierobežojot bērnu elektronisko izklaidi. „Jo izglītotāki ir vecāki, jo vairāk viņi ievēro ētikas robežas, ierobežojot savu bērnu ekrāna laiku. Te var runāt par noteiktu intelektuālu mantojumu, kuru vecāki vēlas atstāt saviem bērniem,” konstatē Ulfs Dālkvists, pētniecības sektora vadītājs. Šajās ģimenēs vairāk lasa grāmatas un mazāk spēlē ekrānā.

Vecumā no 9 līdz 12 gadiem viedtelefoni ir 89% turīgo ģimeņu bērniem un 66% maznodrošināto vecāku atvasēm. Taču ir atšķirības televizoru un videospēļu nodrošinājumā. Izglītoto vecāku mājās nav atsevišķa televizora bērniem. Turpretī mazāk izglītoto vecāku ģimenēs televizors var būt pat katrā istabā.

Lielākās atšķirības novērojamas planšetdatoru izplatībā. Turīgajās ģimenēs 55%, trūcīgajās 17%. Planšetdators tātad joprojām skaitās luksusa manta.

Ko īsti 12 – 16 gadu vecie meklē un atrod internetā? Vai saprot satiksmes noteikumus? Pētījums pierāda, ka 40% zina 3-4 nelikumīgas interneta vietnes, 44% tās neizmanto, 39% izmanto un 50% apgalvo, ka vajadzētu vairāk paskaidrot, kāpēc nav ieteicams izmantot nelikumīgas vietnes un kāpēc tas ir slikti. Meitenes vairāk nekā zēni izvieto internetā savas fotogrāfijas un videomateriālu un vēlas kontrolēt, lai šo informāciju neviens bez atļaujas neizmanto. Diemžēl tas neizdodas, un tāpēc vilšanās nereti ir liela.

 Ir iestājies ekrāna rotaļāšanās laiks. Laiks rādīs, ko tas mums dos vai atņems, taču jau tagad ir iespējams izmanot zinātnes sasniegumus, lai modelētu savu nākotni.

Būtu muļķīgi šo iespēju neizmantot.

Nastja kā Zelta Zivtiņa vai oligarha atriebība Staļina stilā

TVNET

Speciāli TVNET

Nastja Ribka nekautrējas no tā, ka ir biezu silikona lūpu īpašniece, piedzīvojumiem bagāta kungu, vīriešu un veču kolekcionāre. Ja viņa būtu vīrietis, tad liela sabiedrības daļa viņu par to cienītu un apbrīnotu. Taču kā sievietei Nastjai jārēķinās ar negantiem raksturojumiem, izsmieklu un apsaukāšanu. Tā tas pie mums pieņemts. Taču tieši viņa atmaskoja pērna gada lielāko politisko sensāciju. Parādot, kā krievu oligarhs Oļegs Deripaska kopā ar Krievijas ministriem, amatpersonām diskutējis sensitīvus jautājumus ASV attiecībās ar „Krievijas skandālu“ un Kremļa palīdzīgo roku Donalda Trampa ievēlēšanas lietā. Tas nozīmē, ka maza, enerģiska eskorta servisa meiča no Baltkrievijas šoreiz nostrādājusi skarbi, ja visa pasaules prese gatava sekot notikumu gaitai viņas preses konferencē. Taču tas vēl nav viss. Īstenībā viņu sauc Anastasija Vašukēviča un viņai ir nevis 18, bet gan 28 gadi. Vai tas ko maina? Nē, jo summa nemainās, ja maina saskaitāmo kārtību.

Eskorta meiču loma pasaules politikā

Šī tēma ir diezgan plaši apspriesta, jo daudzi izlūkdienesti „štirlicu“ vai „iļjiču šakāļu“ vietā ērtāk un labāk izmanto eskorta jeb „intermeitenes“, kas  piegādā informāciju pretizlūkošanas pinkertoniem vieglāk, ātrāk un ērtāk nekā „džeimsibondas“. Tāpēc Maskavā strādājošās eskorta meičas došanās līdzi oligarham Oļegam Deripaskam ekskursijā uz Norvēģijas fjordiem (2016) nav nekas ārkārtējs. Oļegs ir viens no turīgākajiem krievu oligarhiem. Viņam pieder industriāls konglomerāts Basic Element un bagātības avots ir alumīnijs. Ir zināms, ka Oļegam ir tuvas attiecības ar Polu Manafortu (Paul Manafort), kas darbojies kā Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs.

Deripaskas jahtā toreiz vizinājās arī pelēkais Kremļa kardināls un vicepremjerministrs Sergejs Prihodjko. To visu zinām tāpēc, ka Nastja Ribka notiekošo uz jahtas filmēja un pēc tam savietoja filmēto materiālu savā Instragram kontā (ko pēc tam gan izdzēsa). Tur varēja pavērot sarunas, kurās Deripaska un Prihodjko pauž skumjas par rusofobiju un nosoda ASV diplomāti Viktoriju Nulandu.

Ekrānšāvņš

Šodienas sociālo mediju uzplaukuma laikā šādus kontus mēdz aplūkot tikai eskorta meiču draugi un kolēģes. Taču, ja pie šāda materiāla ķeras klāt ietekmīgi žurnālisti vai politiķi, tad „plaukstiņpolka“ pēkšņi pārvēršas ūdeņraža bumbā. Tieši šādu informatīvā materiāla transformāciju paveica krievu opozīcijas politiķis Navaļnijs, kas pacēla šo informāciju pavisam citos publicitātes augstumos

Tagad 8 miljoni skatītāju varēja redzēt, kādas ir Kremļa konkrētās saites ar oligarhiem un ASV pašreizējo vadību. Kas ir krustpunkts Pauls Manaforts (Paul Manafort) un kā viņš ir strādājis Kremļa interesēs Ukrainā, cieši draudzējas ar Oļegu Deripasku un bijis Kremļa interešu lobists ASV.

Taču atgriezīsimies pie Oļega Deripaskas, kas ir iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, un šis apstāklis, protams, traucē viņa biznesam.

Bildīšu nodevība

Protams, visu nedrīkst „izlikt internetā“ apskatei. Nastja (Anastasija) tomēr gribēja palielīties un ielika Instragram materiālu, kuru vēlāk kā trumpja dūzi savā vēstījumā izmantoja Navaļnijs. Deripaska noreaģēja tieši tāpat kā mūsu pašu oligarhi un sovjetsima laika priekšnieki, t.i. – ja patiesība nāk gaismā, tad jānošauj ziņnesis. Ribka sabijās un aizbēga uz Taizemi, kur viņu pēc kāda laika aizturēja kopā ar Aleksu Lesliju jeb īstajā vārdā Aleksandru Kilirovu. Pēc deviņiem mēnešiem Taizemes cietumā viņu nosūtīja atpakaļ uz Baltkrieviju, taču krievi viņus pārtvēra tranzīta zonā Maskavā. Tur Ribku aizturēja, apcietināja, apsūdzēja par netiklību un prostitūcijas organizēšanu. Grūti noticēt, ka tas notika nejauši, jo Ribka jau iepriekš bija publiski ziņojusi, ka vēlas prasīt politisko patvērumu ASV. Viņai esot vēl diezgan daudz kompromitējoša materiāla medijiem, ko pastāstīt par politiķiem. Tieši viņa skaļi paziņoja, ka varot piedāvāt pierādījumus par oligarha Deripaskas iesaistīšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas gaitā ASV. Deripaska esot līdzdarbojies manipulatīvajās politiskajās akcijās pret Hilariju Klintoni un darījis visu, lai pie varas nāktu Donalds Tramps. Vēlāk Ribka šos paziņojumus atsauca, un nevienam nav grūti uzminēt, kāpēc viņa tā rīkojās. Aleksandra Navaļnija rīcībā ir pierādījumi, ka Deripaska ir izmantojis spiediena taktiku, lai panāktu Ribkas apcietināšanu Taizemē. Viņam izdevās veikt spiedienu uz Taizemes iestādēm, un tajā brīdī Ribka saprata, ka droši nav nekur.

Tagad oligarhs pieprasa gigantisku sāpju naudu no Ribkas. Šādi mēdz rīkoties saskaitušies oligarhi un naudasmaisi arī pie mums Latvijā. Kāpēc gan turīgs cilvēks, kuram neko būtisku neizšķir pieprasītie tūkstoši, šādi rīkojas? Kāpēc viņš neliekas mierā? Neļauj šim faktam nozust no mediju dienas kārtības? Šim solim ir tikai viens izskaidrojums – Ribka ir nopietns drauds viņa eksistencei. Tas nozīmē, ka viņas rīcībā tomēr ir kādi nopietni kompromitējoši fakti un videomateriāls. Nupat Ribka esot atbrīvota no ieslodzījuma, taču notikumi tāpēc nav beigušies.

Sodīšanas teātris

Ribka nenodarbojas ar politiku. Viņa to demonstrēja arī savas pēdējās preses konferences laikā Maskavā, uz kuru pati vispār neieradās. Viņas advokāts to izskaidroja ļoti sovjetiskā stilā: “Ko jūs gribat! Viņa taču ir meiča!” Ar šo formulējumu arī tika pateikta visa pašreizējās Krievijas sabiedrības attieksme pret „visādām“ Nastjām, Natašām, Anastasijām un Ribkām. Tas, ka Ribkai tika draudēts, ir nepārprotami, jo nesen viņa publiski un pazemīgi atvainojās Oļegam Deripaskam un solīja viņu nekādā veidā vairs publiski nekompromitēt. “Ticiet man, man pietiek!” teica jaunā sieviete ar bizēm stikla būrī, tiesas zālē.

Šāds sodīšanas akts izskatās ļoti iestudēts, un mediju atspoguļojums robežojas ar viltus ziņas standartu.

Vai Ribka ir bīstama Deripaskam un Kremlim? Pagaidām grūti pateikt, vai viņai patiešām ir šie videoieraksti, kas nopietni spētu kompromitēt ietekmīgas politiskas varas personas Krievijā un ASV. Pagaidām krievu mediji visiem spēkiem cenšas padarīt eskorta meiču smieklīgu, zemisku un muļķīgu sabiedrības acīs. Ja arī viņa vēlāk nāktu klajā ar smagiem atmaskojumiem, tad sabiedrība vairs neticētu “tik sliktai meitenei”. Mani šajā komēdijā interesē tieši veids, kādā bagāts Krievijas oligarhs iemīda zemē sievieti kā “sliktu cilvēku” ar pērkamu masmediju un varas palīdzību. Galu galā pats pirka eskorta pakalpojumus, bija apmierināts, bet tagad, kad informācija noplūda Navaļnija štābā, soda Nastju Ribku par to, ka viņa parādīja sabiedrībai patiesību.

Šis personību nomelnošanas teātris, kas dzimis Staļina laikā un tiek praktizēts arī šodien, ir ļoti neglīta un nejēdzīga “melnās publicitātes” forma, kas tiek plaši praktizēta arī pie mums Latvijā. Diemžēl tā tas ir. Tā mērķis ir radīt sabiedrībai iespaidu, ka kāda konkrēta persona ir slikts, ļauns, zemisks un nelietīgs cilvēks, tāpēc nedrīkst ticēt nevienam šīs personas izteikumam vai atmaskojumam.

Vai Ribka ir upuris? Jā un nē. Viņa ir sapratusi šo skandālu kā biznesa akciju un pašlaik piedāvā savus pakalpojumus oligarhu pavešanas jomā. Deripaskas gadījums ir viņas biznesa vizītkarte. Ar šādu notikumu pavērsienu, šķiet, nerēķinājās neviens, Oļegu Deripasku ieskaitot.

Taču metode, ar kādu Deripaska cīnījās pret Zelta Zivtiņu, ir staļiniska. Nožēlojama un anulējama arī pie mums. Vīriešiem svarīgākais ir uzvarēt, sievietēm – nepadoties. Šajā situācijā uzvar Ribka, jo viņai ir lielāka neveiksmju pieredze nekā naudīgajam oligarham.

Laiks rādīs, kas notiks finālā, kas šajā traģēdijā vēl tikai būs.

Tirānijas atdzimšanas laiks ir atkal klāt arī pie mums

Speciāli TVnet 

 

ulmanis lembergs usakovs tvnet

Attēls: Toms Ostrovskis, TVnet

 

Donalda Trampa «alternatīvo faktu» piesaukšana ir propagandas paņēmiens, lai satrauktu savas valsts pilsoņus un «izsistu ķeblīti» publiskajai drošības sajūtai. Ja reiz fakti var būt dažādi par vienu un to pašu norisi, tad nav iespējams noskaidrot patiesību jeb, kā norāda putinisti, – «patiesības vispār nav»*.

Vēsturniekam Timotijam Snaideram (Timothy Snyder) šķiet, ka šāds politiķa apzināts izaicinājums sabiedrībai ir kas vairāk – tas ir demokrātijas erozijas sākums. Rezultātā apgaismības laika smagi un grūti izcīnītās pilsoņu brīvības jau šodien atrodas riska zonā. Nevis liberālisms «ir noziedējis», bet gan tirāni un diktatori (kā parasti) tiecas atpakaļ pie neierobežotas varas. To viņi vēstures gaitā vienmēr ir centušies panākt, tāpēc, piemēram, mūsu valsts Latvija lielākoties ir atradusies tirānu pakļautībā. Amerikāņiem šis process ir bijis daudz atvērtāks, taču pašreiz notiekošais Vašingtonā nav iepriecinošs. Tas var izvērsties un ietekmēt arī mūs.

ASV un demokrātija

«Brīvības dievietes» nācijas dibinātāji savu konstitūciju savulaik noformēja tā, lai tirāniem, despotiem un diktatoriem nebūtu iespējas pārņemt varu valstī. Piesardzības soļi bija pamatoti. Vēsture ir parādījusi, kā antīkā Grieķija un Roma krita un sagruva oligarhu imperiālisma priekšā, tāpēc amerikāņiem šķita svarīgi radīt visus nosacījumus varas sadalei visaugstākajā līmenī un vēlēšanu sistēmai, kas aizsargātu brīvo, demokrātisko republiku «kā tādu».

Diemžēl politiķi, kas ir demokrātiski ievēlēti, var censties un arī panākt demokrātijas demontāžu. Tā tas notika pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad krīzes plosīto Vāciju pārņēma nacionālsociālisti. Arī Latvijā pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma demokrātiju likvidēja Kārļa Augusta Vilhelma Ulmaņa apvērsums un tāpēc Latvija pārtrauca pastāvēt kā parlamentāra republika. Ulmanis, kas no 1936.gada ieņēma nekonstitucionālā ceļā iegūto valsts prezidenta amatu, toreiz pieņēma politiski liktenīgus, kļūdainus lēmumus pats – vienpersoniski, netālredzīgi un tāpēc lielā mērā sekmēja PSRS okupācijas režīma iespēju mūsu valstī. Tieši Ulmaņa piemērs ir liecība tam, ka «spēcīgs vadonis» un «stipra roka» nav veselīgs projekts plaukstošai valstij, kas tiecas saglabāt demokrātiju.

Demokrātiju prot sagraut arī komunisma ideoloģijas autoritāristi vai reliģijas fundamentālisti. Tātad vēsture ir pierādījusi, ka fanātiski egocentriskie vadoņi var mainīt esošo režīmu valstī, piekārtojot to savām egoistiskajām ambīcijām un interesēm. Donalds Tramps un viņa svīta ir tieši šāda rakstura fenomens ASV jauno laiku vēsturē. Lai gan viņi ir nonākuši pie varas atklātu, demokrātisku vēlēšanu rezultātā, «nav pārliecības, ka šis grupējums godprātīgi atbalsta esošo amerikāņu konstitucionālo sistēmu», un «pašreizējā situācija arī rāda to pašu, kas bija novērojams agrāk citur, kad autoritārs režīms pārņem varu valstī»2.

Patiesības apšaubīšana – ceļš pie varas

Nacisti nebija pirmie, kas saprata, ka patiesības «kā tādas» iznīcināšana ir galvenais ceļš politiskā varmākas rokās, lai pārņemtu varu visā valstī. Demokrātijai ir vajadzīga stabilitāte – tiesiska valsts, kas paļaujas uz godprātību un savstarpējo paļāvību līdzpilsoņu starpā. Patiesības akceptu. Ja prezidents ar savu svītu visiem spēkiem cenšas panākt, lai amerikāņi sāktu šaubīties par savas uztveres patiesumu un mediju kvalitāti, tad nav labi. Pat vadoši prezidenta štāba propagandisti deklarē mediju ziņojumus kā «citus faktus», «melus» vai «alternatīvos faktus», jo savējo interpretāciju Keliana Konveja (Kellyanne Conway)3 deklarē kā vienīgo īsto un pareizo. Ož pēc totalitārisma. Tā saucamā «pēcpatiesība» ir piefrizēta propaganda un kā tāda ziņo par diktatūras tuvumu.

Jēdzienu «alternatīvie fakti» Konveja formulēja intervijā amerikāņu TV programmai «Meet the Press» 2017.gada 22. janvārī, kad centās aizstāvēt Baltā nama preses sekretāra Šona Spaisera (Sean Spicers) izteikumus par atbalstītāju skaitu jaunievēlētā prezidenta inaugurācijas pasākumā. Nevienam nav noslēpums, ka jaunievēlētā prezidenta pasākumā bija salīdzinoši maz atbalstītāju. Lai to noliegtu bez argumentiem, Keliana Konveja aizstāvējās ar vārdiem, ka šāds apgalvojums ir alternatīvie fakti un tātad – meli4.

Presei (medijiem kopumā) ir pienākums piedāvāt publiskajai domai pārbaudītus faktus, atšķirīgus viedokļus un argumentētus komentārus par politiskajiem jautājumiem valstī, par varas gaiteņos notiekošo, atmaskojot pārkāpumus un izgaismojot panākumus tā, lai pilsoņi redzētu un saprastu, kas viņu valstī notiek. Lai iedzīvotājiem būtu informatīvā bāze diskusijām un viedokļu salīdzinājumiem. Kritizēt varas vīrus un sievas nenozīmē devalvēt savas valsts prestižu. Tas nozīmē rūpēties par to, lai valstī notiekošie politiskie un administratīvie procesi būtu caurskatāmi, analizēti un paskaidroti ikvienam iedzīvotājam saprotami.

Tikai šādā veidā ir iespējama aktīva pilsoņu piedalīšanās savas valsts politikā. Jo negantāki, kritiskāki un drosmīgāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī. Tāda ir žurnālisma misija demokrātijā – nerunāt pa prātam «varai un naudai», bet paust alternatīvu, pārbaudītu un pierādītu viedokli, lai neatļautu «varas personām» uzvesties tirāniski, alkatīgi. Lai ekstrēmisti labajā un kreisajā politiskajā flangā nevarētu pārņemt varu valstī un piekārtot to savām interesēm un vajadzībām.

Brīdī, kad bijušais uzņēmējs, labo ekstrēmistu orientācijas interneta portāla «Breitbart News»5dibinātājs un tagad Trampa padomnieks Stīvs Banons (Stephen «Steve» Bannon) sāka saukt žurnālistus par sabiedrības ienaidniekiem un mēģināja iedēstīt šo sentenci caurmēra amerikāņa domāšanā, bija skaidrs, uz kuru pusi airējas Trampa štābs. Te bija un ir centieni likvidēt to vēsturisko, morālo un intelektuālo fundamentu, kas stabilizē politisko ikdienu ASV apziņā un realitātē. Starp citu, Donalda Trampa saukāšanās žurnālistu virzienā, dēvējot viņus par «tautas ienaidniekiem», ir Josifa Staļina formulējums. Turpat vien nonākam.

Protams, diktatūrām un korumpētiem ierēdņiem žurnālistika nav vajadzīga. Pēc aukstā kara beigām Austrumeiropā varu pārņēma kleptokrātu režīmi. Uzskatāmākie piemēri šajā virzienā ir Krievija un Ukraina. Taču arī Latvija diemžēl nav pasargāta no šīs kaites – oligarhu varas jeb kleptokrātu tirānijas valsts un pašvaldību līmenī. Kopš neatkarības atgūšanas mūsu valsts ekonomika nav tālredzīgi attīstīta un kalpojusi vairāk Latvijas politiskās elites grupējumu un administratīvā aparāta alkatībai, nevis iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Tā tas diemžēl ir, un medijiem par to jāziņo. Tāpēc kleptokrātijas atmaskojumi mūsu valstī nav mediju nepatriotiska rīcība, bet gan savas misijas apzināšanās valsts un līdzpilsoņu priekšā.

ASV konstitūcija, piemēram, paredz noteikumus, kas aizliedz prezidentam nopelnīt un kļūt bagātam, atrodoties augstākajā valsts amatā. Trampam nosēžoties šajā amatā, ir skaidrs, ka viņš turpinās savu iesākto biznesu un nav izslēgts, ka pieņems politiskus lēmumus, kas veicinās arī viņa biznesa tālāku attīstību. Naivā «caurmērlatvieša» loģika, ka «viņš ir jau sazadzies un bagāts, tāpēc vairāk nezags, jo viņam pietiek» – reālajā dzīvē neeksistē, jo apetīte rodas tieši ēdot.

Apšaubot mediju ziņojumus, Tramps tieši tāpat kā mūsu pašmāju pašvaldību oligarhi6 cenšas panākt savu status quo akceptu un devalvēt mediju lomu sabiedrībā.

Tautas kalpi jeb stingrā roka

Jēdziens «demokrātija» pēc Timotija Snaidera domām ir galvenais kopsaucējs, kas nostāda sev opozīcijā ne tikai 18. gadsimta konservatīvos, nacisma un komunisma ideologus, bet arī visus pārējos, kas nevēlas panākt tautas viedokļa respektu savai rīcībai un tic «stingrās rokas» politikai. Jaunais ASV prezidents pieder šai «ne demokrātu kategorijai», lai gan savās runās no minētās tēmas vienmēr izvairās. Viņš, tieši tāpat kā mūsu vadoņa slavinātāji, nekautrīgi apbrīno autoritārus valdniekus, un vienīgais, kas viņu interesē demokrātijā, ir tikai priekšrocības, ko tā nodrošina. Piemēram, ja viņam nebūtu izdevies vēlēšanās uzvarēt Hilariju Klintoni, tad Tramps noteikti būtu izmantojis visas iespējas, kuras piedāvā demokrātija, – vēlēšanu rezultāta apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu.

Procesi, kas šobrīd norisinās varas gaiteņos Polijā, Ungārijā un Krievijā, liecina par to pašu autoritāras varas pielūgsmi. Tā sakot – skrienot atpakaļ pie diktatūras jeb varas politikas, pastāv risks atsisties jaunā Padomju Savienībā. Izpildvara tur «brauc pāri» tiesu varai un pa tiešo spiež pie sienas politisko opozīciju. Brīdī, kad Tramps verbāli šauj uz tiesnešiem un žurnālistiem, viņš apzināti cenšas sagraut esošās sistēmas ģeometriju. Ja viņam izdosies uzpirkt tiesu, tad nākamais solis būs sagraut politisko opozīciju. Ja nepieciešams – ar meliem un mobilizējošu dezinformāciju, kurai zināma sabiedrības daļa notic un rīkojas tā, kā manipulētājs vēlas (skat., piem., #pizzagate7).

Šodienas autoritārie vadītāji lieliski izmanto terorismu kā biedēkli, lai nodrošinātu savas varas stabilitāti. Pagaidām Trampa administrācija ar saviem uzbrēcieniem un deklarācijām faktiski uzmundrina islāmistu teroristus aktivizēties, jo pirmais solis bija tieši aizliegums iebraukt ASV cilvēkiem no musulmaņu valstīm. Tas nozīmē, ka ir iezīmēts ienaidnieks – cilvēki, kas tic Allāham. Viņi tiek dēvēti par «vēža infekciju», neslēpti gaidot, kad atkal kāds uzbruks, lai savu teoriju varētu izbļaut skaļāk un sakūdīt ļaudis vēl kategoriskāk.

Protams, islāmistu fundamentālistu terorisms ir nopietnas uzmanības vērts. Pret to ir jācīnās visā nopietnībā, un saprātīgi soļi šajā virzienā tiek sperti gan no starptautisko organizāciju, gan ES puses. Taču no ASV vadītāja varējām gaidīt lielāku kompetenci un loģiskumu primitīva populisma vietā. Nosaukt visus musulmaņus par «vēža infekciju» ir sekls, kategorisks apgalvojums, kas nozīmē to pašu, ko nosaukt visus kreiļus par valsts ienaidniekiem. Tas ir muļķīgi, pazemojoši un nepamatoti, jo «visi» nav atbildīgi par «dažu» izdarībām.

Protams, Trampa administrācijas destruktīvais rīcības haoss un ideoloģiskā šaudīšanās nedod bāzi prognozēm, kas ar ASV tālāk notiks vai kādu «režīmu» trampisti izveidos. Taču viens ir skaidrs – viņu vadībā brīvības telpa sašaurināsies. Cerams, ka tas nenotiks neatgriezeniski, kā to pašlaik varam novērot Krievijā.

Demokrātija pieprasa toleranci un savstarpējo cieņu arī pret tiem, kas tic, ka laupītājs Kaupēns aizdedzināja Juglas centru un olzaķis sabojā bērnu ticību Dievam.

Nekas nav briesmīgāks par enerģisku, rīcībspējīgu egoistu, kas cenšas piekārtot pasauli sev, realizējot savus iedomu plānus ar padevīga, gļēva kalpu štāba palīdzību. Tā rodas izdemolētie Lielie kapi Rīgā, kurus nevar sakopt, jo «politiskie grupējumi» ir sadalījuši ietekmes sfēras savā starpā un loģikai šajā darījumā vairs nav vietas. Piedzimst ideja likvidēt Latvijas internātskolas (jātaupa budžeta līdzekļi), bet Ventspili par tiem pašiem līdzekļiem būvē konservatoriju jeb mūzikas skolu un jaunas ērģeles Doma baznīcas gabarītos.

Protams, demokrātija piedzimst no ilūzijas un pieņēmuma, ka visi līdzcilvēki ir aristokrāti. Mazliet naivi. Taču arī naivumā ir kas šarmants, jo tikai demokrātijas apstākļos varam ievēlēt tik nekompetentu valdību un stagnējošu pašvaldību vadību, kādas mums patlaban ir lielajās pilsētās. Taču tas ir daudz labāk, nekā dzīvot korumpēta Staļina, Brežņeva, Putina vai Pola Pota ēnā, jo pagaidām nekas atvērtāks un ievainojamāks nav izgudrots un praktizēts. Bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs savulaik rakstīja, ka demokrātija esot ļoti grūta valsts pārvaldes forma, ja to praktizē godīgi un atbildīgi. Tā ir komplicēta tāpēc, ka balstās uz pieņēmumu, ka visi cilvēki ir respektablas, saprātīgas būtnes, kuru viedoklī ir jāieklausās.

Cerēsim, ka šo ticību amerikāņi nepazaudēs un totalitārisma infekcija nepārsviedīsies arī pie mums uz Eiropas ziemeļiem, kur oligarhiem apetītes netrūkst pievākt sev 100% visu.

Cerēsim.

Atsauces:

*

LASI CITUR: Олег Панфилов: Российские СМИ о Сирии – не ждите правды

2 – Snyder, T. (2017). On Tyranny. Twenty Lessons from the Twentieth Century. New York: Tim Duggan Books.

3 – ASV prezidenta padomniece, amerikāņu juriste un republikāņu politisko kampaņu menedžere. CNN, ABC News, Fox News komentētāja, Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītāja 2016.gadā. Trešā pēc kārtas. Viņai izdevās palīdzēt Trampam tikt pie ASV prezidenta posteņa. 20.01.2017. – kļūst par ASV prezidenta padomnieci, jo labi spēj komunicēt ar publisko domu un novadīt līdz viszemākajiem slāņiem politisko vēstījumu.

4 –

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning.

“Alternative facts are not facts. They are falsehoods,” Chuck Todd tells Pres. Trump’s counselor Kellyanne Conway this morning. WATCH:

5 –

LASI CITUR: Breitbart news network

6 – Latvijas pašvaldību vadītāji, kas sēž savos amatos visu mūžu. Sēžot iesildītajā amatā, šie vīri panāk, ka vēlētāji par viņiem nobalso atkal no jauna, ar to stabilizējot stagnāciju un korumpētību pašvaldību pārvaldē mūsu valstī. Kā svarīgs stagnācijas instruments kalpo pašvaldību avīzes, kuras izdod un komandē vietējās varas pārstāvji, pretēji mediju misijas loģikai.

7 – #pizzagate ir konspirācijas teorija, kas tika izstrādāta 2016.gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, iespējams, ka Donalda Trampa štābā. Viss sākās ar WikiLeaks nopludinātajām demokrātu partijas e-vēstulēm. Kāda Hilarijas Klintones līdzstrādnieka (John Podesta) e-vēstulēs varēja izlasīt, ka viņam garšo picas un tās viņš pasūtījis diezgan bieži kādā Vašingtonas centra picērijā. Tika izdomāta teorija, ka šie vārdi (pizza) faktiski nozīmē pedofilu grupējumu, kas nodarbojas ar bērnu spīdzināšanu picērijas un mūzikas kluba pagrabā. Izdomātā teorija guva plašu rezonansi sabiedrībā, jo tika aktīvi izplatīta sociālajos medijos. Informācija par «pedofilu izdarībām» picas restorānā, kas vakaros darbojas kā mūzikas klubs «Comet Ping Pong» Vašingtonā, nonāca arī centrālo valsts mediju apritē. Baumas vēstīja, ka it kā arī pati Hilarija Klintone esot bijusi iesaistīta šajās pedofilu aktivitātēs naktsklubā «Comet». Cieta picērijas un mūzikas kluba mākslinieki un mūziķi, kas tika nepamatoti apsūdzēti un apvainoti pedofilijā, bērnu spīdzināšanā un sātanismā. Visbeidzot punktu šīm spekulācijām pielika nevis mediji, bet kāds 28 gadus vecs vīrietis, kas bija ieradies no provinces Vašingtonā, lai pats ar sava automātiskā ieroča palīdzību «beidzot izrēķinātos ar ļaunajiem spēkiem» mūzikas klubā un atbrīvotu «nabaga bērnus no pagraba». Nekādu bērnu tur nebija, un namiem šajā rajonā nav pagrabu. Viss stāsts bija izdomāts, un pēdas ved arī pasakas autoru – neonacistu virzienā. Interesanti, ka liela vēlētāju daļa šiem meliem noticēja. Pat 17% no Hilarijas Klintones vēlētājiem vēl pērnā gada decembrī (17.-20.12.2016. The Economist) palika pie pārliecības, ka «kaut kas tāds patiesi bija noticis». Izgudrotos melus aktīvi atbalstīja un izplatīja sociālajos medijos un mikroblogā Twitter arī Donalda Trampa štābs. Iesaku noskatīties Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras programmu «Kobra», kas apskata šo tēmu. Raidījuma vadītāji runā zviedru valodā, bet intervijas notiek angļu valodā, un ir vērts šo kultūras raidījumu (28 min.) noskatīties:

LASI CITUR: Kobra Säsong 19 – Sex, lögner och pizzabeställningar

Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.