Teroristi ir mums visapkārt. Kā dzīvot tālāk?

Speciāli TVNET

Teroristi paplašina savas robežas. Te viņi spridzina vilcienus Madridē, te atkal pēkšņi joņo ar nolaupītu kravas auto pa gājēju ielu Stokholmā, sabraucot tūristus, vai arī mēģina taranēt Ziemassvētku tirdziņu Berlīnē, lai pēc tam saspridzinātu desmitiem ļaužu Parīzes koncertzālē vai pārgrieztu rīkli franču vēstures un ģeogrāfijas skolotājam parkā pēc stundām.

Kas ir šie agresīvie cilvēki? Vai šādi fanātiķi uzbrūk un rīkojas vienīgi ticības vārdā un tāpēc visi reliģijai pakļautie ir bīstami kā suga? Nē, manuprāt „terorista“ jēdziens šodien ir daudz plašāks. Tas nav tikai musulmaņu fundamentālists, kurš, apkrāvies ar pašnāvnieka vesti, zaigojošām acīm stāsta videokamerai par savu gaidāmo pašspridzināšanos Allāha vārdā. Šodienas terorists var būt arī citādi ģērbts – ar sarkanu naģeni galvā, uz kuras teksts angļu valodā sola padarīt Ameriku atkal lielu un varenu, vai neuzkrītošs „interneta lauva“, kas „atmasko dižas sazvērestības“, faktu vietā liekot paškomponētus briesmu stāstus par masoniem un Covid-19. Turpat līdzās mīņājas arī godkārīgas personas, kas nokļuvušas politiķu un ministru kārtā un var izmantot puslīdz legālas metodes, lai traumētu mūs neatgriezeniski.

Par šiem jautājumiem jārunā medijos plašāk. Par tiem publiski jādiskutē, jo uzbrukumi turpināsies arī pie mums un to rezultātā atkal var iet bojā nevainīgi cilvēki.

Šauj un spridzina jeb kūda un rīda

Notikumi Francijā, uzbrukumi Austrijā liek saspringt un vēlēties ciešāku publisko celtņu un sinagogu apsardzi, jo ebreju svētnīcas ir vairāku terorisma grupējumu mērķis joprojām. Pēc uzbrukuma satīras avīzei “Charlie Hebdo” Parīzē 2015.gadā „pie viena“ tika saņemti gūstekņi arī ebreju pārtikas bodītē. Pēc uzbrukuma Laršam Vilkam Kopenhāgenā “pie viena“ tika noslepkavoti arī ebreju draudzes brīvprātīgie sargi pie sinagogas. Tie nav „caurmēra musulmaņi“. Nē, tie ir niknie.

Kur piedzimst viņu niknums, un vai tas ir pamatots? Līdz šim esam zinātnes ceļā noskaidrojuši divas lietas –

a) ticības tekstu interpretācija mēdz noteiktas grupas motivēt un pieprasīt citādi domājošo iznīcināšanu (reliģijas fundamentālistu selekcionēšana, kuru ir izmantojuši ne tikai musulmaņi, hinduisti, bet arī kristieši);

b) trūkums un nespēja „izlauzties uz augšu“ legālā ceļā spiež jaunos cilvēkus iekļauties atriebēju grupējumos un apkarot tos, kam klājas labāk un kuriem pārticība lielāka. Tāpēc teroristu kaujas vienībās visvieglāk iesaistīt trūcīgu imigrantu bērnus.

Tātad – sāksim pēc kārtas.

1) Mēs kā sabiedrība varētu pieprasīt, lai par ticības sludinātājiem un to vadītājiem netiek izraudzīti nikni cilvēki ar radikāliem uzskatiem, kas var graut un kūdīt pret pastāvošo demokrātiskās tolerances kārtību. Tāpēc pašlaik tiek runāts par musulmaņu garīdznieku profesionālu gatavošanu Eiropā, lai izvairītos no Tuvo Austrumu kategoriskajām interpretācijām islāma mācītāju skološanā.

Tas lielā mērā attiecas arī uz situāciju Latvijā, kur mūsu luterāņu vadību pārņēmuši ticības fundamentālisti, ar šo būtiski atšķiroties sieviešu ordinācijas jautājumā no saviem ticības brāļiem ārzemēs. Līdzīgas neokategoriskas nostādnes uzkrītoši pamanāmas arī Latvijas katoļu baznīcas galvas izteikumos, kas vairumā gadījumu orientētas uz sabiedrības apzinātu šķelšanu, nevis konsolidēšanu. Tātad mums Latvijā arī tiek akceptēti ticības fundamentālisti kā norma un mēs cenšamies neredzēt, ka šie ticības un pārliecības kategorisma iedīgļi var provocēt agresīvus cilvēkus uz nekontrolējamu rīcību publiskajā telpā pret tiem, kas dzīvo un domā citādāk.

2) Valda Dombrovska realizētais „finanšu politikas veiksmes stāsts“ (pēckrīzes periodā Latvijā) bija ļoti izdevīgs viņa paša karjerai, bet mazāk produktīvs iedzīvotāju vairākumam, kas (viņa izveidotās situācijas ietekmē)  darba un ienākumu meklējumos bija spiesti emigrēt uz ārzemēm. Tā tika radīta „nikno vēlētāju grupa“, kuru pašlaik lieliski magnetizē visu veidu politiķi – populisti ar uzbudinošiem nosaukumiem (Kam pieder valsts) un nereāliem solījumiem, kūdot pret tiem, kas nepatīk, un pret tiem, kas ir pie varas. Proti, konstruktīvas politikas vietā piedāvājot vispirms nolaist tvaiku un izrēķināties ar tiem, „kas ir vainīgi“.

Labs piemērs šeit bija Raimonda Vējoņa – Aivara Lemberga „varoņdarbs“ čekas maisu atvēršanā, kas faktiski neko neventilēja, nedziedēja brūces un nenoskaidroja pēc būtības, bet lieliski ļāva vēl vairāk noskaņot latvieti pret latvieti. Neviens varas pārstāvis tāpēc necieta un netika aizvākts no publiskās skatuves. Neviens oligarhs nekļuva trūcīgāks un neviens nodevējs nenonāca „cietumā“.

Kā redzat, kūdīšana un rīdīšana ir pat labāka metode par kalašņikoviem, Molotova kokteiļiem un pašnāvnieku bruņu vestēm.

Šādi tiek karots šobrīd internetā, izmantojot rejošus atriebējus no „suņu būdām“ un viltus praviešus neskaitāmās „atmaskotāju“ vietnēs, kas apzināti pūš lasītājam miglu acīs, un niknie šiem savārstījumiem notic.

Tieši šādā ceļā vairākas partijas ir ieguvušas politisku varu Latvijā, izmantojot terorisma loģiku, un turpina atvēzēties tālāk demokrātijas graušanā un sava maka uzpildīšanā.

Melošana kā ierocis

Tramps ir zaudējis ASV prezidenta velēšanās, taču ar mānīšanos tagad cenšas izmeloties ārā no zaudētāja stāvokļa. Ja nebūtu interneta, viņš tik viegli netiktu klāt „naivajiem un niknajiem“ un nespētu tos mobilizēt savā labā. “Ja melus atkārto intensīvi un daudz, tad tie pārvēršas patiesībā“ – šos vārdus bieži pieraksta Gēbelsam. Taču autors ir faktiski pats Ādolfs Hitlers, kurš grāmatā „Mana cīņa“ pieskaras domai, ka lieli meli ir izdevīgāki par daudziem sīkiem un maziem meliem, kurus cilvēki lieto savā ikdienā.

Saprotams, ka Tramps nav Hitlers. Taču ir vieglāk cilvēkus apmulsināt ar konspiratīvu teoriju nekā ar garlaicīgu patiesu faktu uzskaitīšanu.

Tramps ir lielisks piemērs, lai apskatītu, kā iespējams visu savu karjeru uzbūvēt uz meliem:

a) Obama neesot dzimis ASV;

b) Klintone esot pedofile;

c) viņš atbrīvos pasauli no demokrātu ļaunuma;

d) visi demokrāti esot komunisti un vēloties pārvērst ASV par Padomju Savienību utt.

Mēs varam par to smieties, taču daudz traģiskāk ir tas, ka šo loģiku sāk izmanot arī Latvijas politiķi, lēni sagraujot demokrātiskā publiskuma atvērtības modeli: izglītību, žurnālistiku, zinātni un mūsu diskusiju kultūru.

Arī Latvijā rodas „mazie trampi“ un mācās krītošā tirāna taktiku. Nav izslēgts, ka vēl plašāk izmantos savā retorikā melošanu kā terorisma ieroci.

Neiecietība un niknums pret citiem

Terorisms vienmēr bijis saistīts ar neiecietību un niknumu pret kādu, kas nepatīk. IRA un RAF (Sarkanās Armijas frakcija) jeb Bādera-Mainhofas grupējums Vācijā slepkavoja un spridzināja enerģiski, ilgi un daudz. Pat izpelnoties sev mīklainu romantisma auru Robina Huda jeb „svētā atriebēja“ stilā. Savus mērķus, kas bija ļoti nekonkrēti un izveidoti uz samērā abstraktas, perversas politikas doktrīnas bāzes, konkrēti definēt viņi nevarēja. Viņu ienaidnieks it kā formāli bija koloniāla vara, valsts, kapitālisms un visi pārējie. Taču faktiski jebkurš varēja tikt nogalināts, ja noteiktā brīdī patrāpītos pa kājām. Ar ko no Mainhofas grupējums atšķiras šodienas „islāmistu valsts“ spridzinātāji? Ar to, ka šodienas terorists ienīst 100% visus, kas nevēlas pieslieties viņu ticībai un pakļauties viņu diktātam.

https://www.thestranger.com/seattle/the-baader-meinhof-complex-grinding-sexy-horrifying/Content?oid=2241607

Teroristi vairs necenšas noskaidrot ienaidniekus. Slikti ir visi pārējie. Nav svarīgi, kur jūs atrodaties un kas jūs esat.

Nogalinās visus, ja vajadzēs.

Tātad – ja nevēlaties ar lielu entuziasmu kļūt par musulmaņu fundamentālistu sektas biedru, pakļauties viņu apokaliptiskajam nāves kultam (kas pieprasa, piemēram, nogalināt pamatskolas skolotāju, kas nerunā pareizi savās mācību stundās skolā), tad būsiet viņu mērķis. Vairs nav vajadzīgas sinagogas, noder arī baznīca, kafejnīcas un diskotēkas, koncertzāles un skolas. Teroristiem nepatīk nekas, kas patīk mums. Ar to pietiek, lai nogalinātu jebkuru cilvēku.

Lūdzu, pievērsiet uzmanību šim populārajam demagoģijas formulējam – ja neesi ar mums, tad būsi pret mums.

Kur rodas nāvējošā neiecietība pret citādību?

Vīne ir viena no Eiropas kultūras un mākslas citadelēm. Tēlotājmāksla, opera, arhitektūra, lieliska gastronomiskā kultūra restorānos un gudras diskusijas pie kafijas tases ne tikai Zigismundam Freidam un Ludvigam Vitgenšteinam, bet arī mums. To visu apturēja pandēmija. Tai sekoja teroristi. Francijas gadījumā tika daudz runāts par pravieša nepiedienīgu attēlošanu karikatūrās. Vīnē nekādu attēlu nebija. Ko tad austrieši tādu nodarījuši, lai viņiem nošautu pāris cilvēkus „tāpat vien“? Vai kāds austrietis nepareizi izteicās par islāmu, vai sievietēm svārki bija par īsiem? Nē, teroristiem iemeslu nevajag, lai uzbruktu. Kā mums būtu jāuzvedas, lai izbēgtu no kārtējā bruņoto fanātiķu uzlidojuma?

Mans paziņa Guntis ir pārliecināts, ka vajag ļoti uzmanīties izteikumos par Muhamedu un izvairīties vispār kaut ko teikt un iebilst.

Turpretī man šķiet, ka neko nedod bailes un padevība fanātiķiem un nav saprātīgi samazināt savas loģiskās brīvības tikai tāpēc, ka kādam tās nepatīk.

Man ir pamats pārliecībai, ka ir jāturpina iesāktais civilizācijas ceļš un jānodrošina atvērta, empātiska sabiedrība, kas ir līdztiesīga, taisnīga, moderna un kurā visi cilvēki ir cienīti tādi, kādi viņi ir, un nevienam nav tiesību vajāt un pazemot otru šā cilvēka dzimuma, rases, nacionālā piederības, politisko uzskatu vai seksuālās orientācijas dēļ. Tāpēc ir svarīgi, lai šos pamatprincipus nedeformē kāda ļaužu kopas ticība vai pārliecība, kas citādi klasificē cilvēkus un ir izveidojusi savējo morāles un ētikas kodeksu, kuru tiecas uzspiest pārējiem.

2. novembrī franču musulmaņu organizācijas pauda deklarāciju, kurā nosodīja varmācību un terorismu islāma vārdā. Tika anulēta ārzemēs deklarēta franču preču boikota prasība ticības vārdā un paziņots, ka musulmaņi netiekot Francijā vajāti (kā to iepriekš deklarēja arābu valstu politiskie vadītāji). Tieši otrādi, Francija esot toleranta pret saviem iedzīvotājiem un netraucējot musulmaņiem realizēt ticības rituālus. Šis fakts liek saprast, ka musulmaņu pasaule nav homogēna. Vairums Allāha bērnu nevēlas terorisma uzbrukumus un atsakās akceptēt, ka šādas asiņainas akcijas tiek veiktas „pārējo vārdā“. Viņi nav nikni pret citādību, ja tiek respektēti. Tas ir daudz. Ļoti daudz. Šādi kļūst skaidrs, ka teroristu gadījumā mums nav darīšana ar „visu islāma pasauli“, bet gan ar dažiem niknajiem, kas veido šāvēju un spridzinātāju brigādes visu pārējo vārdā.

Taču neaizmirsīsim, ka niknie ir arī mūsu vidū.

Viņi gaida brīdi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s