Jau zinām, ka Donalds Tramps vēlas nosaukt savā vārdā lidostas un muzejus, kā arī uzcelt sava triumfa arku Vašingtonā. Viņš pieprasa uzbūvēt ap 80 m augstu, lai tā kļūtu par pasaulē augstāko šāda tipa celtni. Pašlaik visaugstākā Triumfa arka (nerēķinot Revolūcijas pieminekli Mehiko) ir 1982. gadā uzceltā lielā līdera Kima godināšanas arka (60 m), kas slavina “tēvu un skolotāju” Korejas “neatkarības atgūšanā” cīņā pret Japānu.

„Vēlos, lai tā  (arka) būtu visaugstākā no visām, jo esam lielākā un varenākā tauta pasaulē,“ – savā nesakarīgajā stilā vēstīja Donalds Tramps preses konferencē šī gada sākumā. 

Kas ir triumfa arka? 

Tā ir arhitektūras forma, kuru izmanto, lai manifestētu uzvaru, varu un teritoriālo kontroli. Par arcus triumphalis (triumfa arka) to sāka saukt  tikai ap 200. gadu p.m.ē. Pirms tam to sauca arcus, fornix vai ianus (arka vai vārti), jo tas bija piemineklis, par godu kāda atsevišķa vadoņa kara uzvarām. Triumfa arkas mēdz krāsot spilgtās krāsās, un uz tām izvietoja arī statujas.

Senākā ir Romas triumfa arka jeb Tita arka no 81. gada p.m.ē., Septimija Severa arka no 203. gada un Konstantīna arka no 315. gada. Francijā šāda sena arka ir Oranžas pilsētā Francijas dienvidaustrumos, kas uzcelta imperatora Augusta laikā.

Pēc Romas impērijas sabrukuma valdnieku interese par šo pieminekļu veidu samazinājās. Taču renesanses laikā atdzīvojās interese par triumfa arkām Viens no agrīnajiem projektiem šajā laikā bija Neapolē: Arco di Alfonso d’Aragona, uzcelta 15. gadsimtā par godu Aragonijas karalim Alfonso V un veidota pēc Romas Tita arkas parauga. To būvēja no balta marmora kā ieeju viduslaiku pilī Castel Nuovo. 

Apgaismības laikmetā balto arku saistīja ar tādām vērtībām kā demokrātija, līdztiesība un šādas arkas kļuva par Rietumu civilizācijas identitātes slavinātājām. Taču 17. un 18. gadsimtā triumfa arka atkal kļuva par populāru uzvaras pieminekli Eiropā. Napoleons ierosināja uzcelt divas triumfa arkas Parīzē. Pirmā bija  Karusela Triumfa arka (1806–08) uz rietumiem no Luvras, pēc Septimija Severa arkas Romas parauga, lai godinātu savas uzvaras.  Otra – plaši pazīstamā Triumfa arka (1806–36) Elizejas laukos par godu viņa uzvarai pie Austerlicas 1805. gadā. Savukārt krievi 1829. gadā Maskavā uzsāka uzsākta Triumfa arkas celtniecība, lai suminātu Krievijas uzvaras Napoleona karos. Londonā tika uzsākta Marble Arch (1827–33) celtniecība – piemineklis Lielbritānijas uzvarām pār Napoleonu pie Trafalgaras un Vaterlo. 19. gadsimtā uzceltu triumfa arku saraksts varētu būt garš. To neturpināšu. 

Vairākām Eiropas valstīm triumfa arka 19. un 20. gadsimtā kļūst arī par instrumentu, lai simbolizētu varu pār kolonijām. Triumfa arka Gateway of India Bombajā tika uzcelta, lai atzīmētu karaļa Džordža V un karalienes Marijas vizīti 1911. gadā utt.  Tunisā, pie Medinas pilsētas vārtiem franču koloniālie valdnieki piešķīra jaunu nosaukumu: Porte de France. Arkai kā vārtiem tika piešķirta jauna simboliska nozīme: tie kļuva par  slavinājumu franču varai pār Tunisiju.

20. gadsimta pirmajā pusē itāļu diktators Benito Musolīni lika uzcelt savu triumfa arkas variantu, lai suminātu uzvaras iekarotajās teritorijās Ziemeļāfrikā un Āfrikas ragā. Apmēram tajā pašā laikā ģenerālis Franko (1936. gadā) lika uzcelt Arco de la Victoria Madridē. Kā pieminekli savai uzvarai Spānijas pilsoņu karā.

Savu arku gribēja arī Hitlers. To projektēja Alberts Špērs. Tomēr grandiozajam plānam radās problēmas: 1941. gada tehniskajos testos izrādījās, ka gigantiskajai celtnei draud nosēšanās risks Berlīnes mitrajā augsnē. Betona bluķis Tempelhofas lidostas tuvumā šodien liecina par Hitlera seno sapni. Viņš savu arku tā arī nesagaidīja.  

20. gadsimtā triumfa arkas tika celtas visur. Piemēram, 1989. gadā Parīzes pievārtē (biznesa rajonā La Défense) tika pabeigta Grande Arche de la Fraternité.  Idejas autors bija prezidents Fransuā Mitterāns, bet to būvēja konkursa uzvarētājs, dāņu arhitekts Johans Oto fon Sprekelsens. Grande Arche ir gandrīz perfekts kubs, 108 metrus plats, 112 metrus dziļš un 110 metrus augsts, un atrodas vēsturiskās ass galā, kas stiepjas taisni cauri Parīzei. 

Ja arka Elizejas laukos godina armiju un uzvaras karā, tad Grande Arche  sumina humānismu un cilvēcību. To atklāja 1989. gada 14. jūlijā jeb 200 gadus pēc Bastīlijas ieņemšanas.

Kam būs veltīta Trampa arka? Vai tai būs kāda īpaša arhitektūra? Nē, nebūs. Tā slavinās vadoni Donaldu. To pašu pret kuru naktī it kā esot veikts kārtējais atentāta mēģinājums tikšanās laikā ar žurnālistiem. Ievainots nav, cietušo nav. Pats Tramps evakuēts no zāles, bet arka palikšot mūžīgi.

Tā būs balta, neoklasicisma stilā, lai godinātu Trampa “zelta laiku” un apsteigtu augstumā Ziemeļkoreja diktatora arku Phenjanā. Kā redzam – Donaldam Trampam kā prezidentam ir nopietni nolūki un cieša vajadzība atstāt sevi vēsturei kā vadoni, varoni, uzvarētāju. 

Man nekad nav patikusi privātpersonu godināšanas monumentu ielaušanās aktīvajā pilsētas vidē. Tāpēc neuzrunā arī šī ideja. 

Mūsu pilsētvidi jau sen piesārņo dažādi veci un jaunstādīti pieminekļi, kuriem vieta faktiski ir kapsētā. Taču no arkām liktenis mūs ir pasargājis. 

Cerams, ka no tām izvairīsimies arī turpmāk. 

Ilustrācija: plānotās Amerikas Savienoto Valstu Triumfa arkas modelis. Foto: Alamy