Datums: 25.02.2000
Autors: SANDRA VEINBERGA, Stokholmā
Rubrika: Skats
Pašlaik uz Latvijas politiskās skatuves pašā centrā novietots slidens baļķis, kas pārmests pāri bezdibenim. Uz tā mēģina nostāvēt Ādamsons un Šķēle, katrs ar savu maisu pār muguru. Šķēlem uz pleca ir apputējis maiss ar uzrakstu «KGB spiegi», turpretī Ādamsona džutas bagāžu grezno uzraksts – «Homoseksuāļi». Divi maisi. Divi sāncenši. Par to nav šaubu.
Dabiski, ka Ādamsona maiss ir daudz lielāks un smagāks, jo, pēc zinātnieku datiem, homoseksuālu un biseksuālu cilvēku skaits katrā sabiedrībā ir apmēram 10–12 procenti, un arī Latvija šajā ziņā nevarētu būt izņēmums (tas nekas, ka par to netiek dziedāts Barona Dainās). Šķēles maiss ir hrestomātisks, un šodien tas kļuvis par īpašo Latvijas simbolu. Tajā ir viena konkrēti nīstama, noteikta režīma upuri ierobežotā laikā. Turpretī Ādamsona maisā ir pagātne, tagadne un nākotne, jo homoseksuālisms nav saistīts ar konkrētu politisku režīmu.
Ar šiem maisiem azotē abi kungi tagad apņēmīgi gatavojas ievest Latviju civilizētajā Eiropā. Censoņu sejas ir sašķobītas kaujai, gaisā jūtama sviedru smaka un fonā dzirdama uzkurinātāju un rīdītāju bīstamā murdoņa. Latvijas tautai, kas šos abus pilsoņus izvēlējās par saviem vadošajiem politiķiem parlamenta vēlēšanās, droši vien ir kauns par to, kas patlaban notiek uz slidenā baļķa skatuves vidū. Kauns ir arī man, analizējot šo procesu ar žurnālistisku skatienu no malas – Zviedrijā.
Neticu, ka uz baļķa paliks uzvarētājs. Vēl mazāk ticams, ka uzvarēs taisnība. Visticamāk, agrāk vai vēlāk bezdibenī iekritīs abi, jo atkāpšanās ceļu viņi paši mēģina nozāģēt. Normālā situācijā mēs, skatītāji, varētu pierunāt abus censoņus atkāpties un izbeigt dueli, kurā nebūs uzvarētāju. Taču patlaban tas nav iespējams, jo viņu bruņojumā ir fobijas un tauta joprojām atrodas šo fobiju hipnozes iespaidā.
Pedofolijas skandāls vai homoskandāls
Tā saucamais Latvijas pedofilu skandāls, kas aizsākās ar LNT žurnālistu raidījumu, kurā minēto faktu pārbaudei nodibināja Saeimas izmeklēšanas komisiju, ir ne tikai pedofilu skandāls. Pareizi to būtu saukt par Latvijas homoskandālu. Jo šī skandāla cietušie un iespējamie aizdomās turamie homoseksuālā pedofilijā ir homoseksuālas un biseksuālas orientācijas vīrieši. Ādamsona kunga dramatiskie vārdi Saeimā pagājušajā ceturtdienā, proti, ka viņš pat savos visšaušalīgākajos murgos neesot varējis iedomāties, ka zilo (nievājoša padomijas laika un mūsdienu krievu iesauka homoseksuāliem cilvēkiem) brālībai esot Latvijā tik liela nozīme, liecina, ka viņš gribēja saasināt sabiedrības uzmanību tieši uz homoseksuālismu valdības aprindās*.
Tieši šim izteikumam īpašu uzmanību pievērsa zviedru prese. Nosaucot trīs amatpersonu vārdus šādā kontekstā, Ādamsons faktiski un nepārprotami signalizēja visai pasaulei, ka Šķēle, Birkavs un Sončiks ir homoseksuāli un ka viņu un citu homo un biseksuāli orientētu cilvēku brālība ir tā, kas pašlaik vada Latviju. Tas acīmredzot bija šīs uzstāšanās mērķis. Jo Ādamsons pārstāv politisko spēku Latvijā, kas vienīgais uzdrošinās sludināt atklātu homofobiju (skatīt Bojāra kunga izteikumus par homoseksuālismu, kas reizēm uzkrītoši atgādina Hitlera ideoloģiju šajā jautājumā).
Latvijas politiķi akceptē homofobiju
Izņemot sociāldemokrātus, neviena cita Latvijas partija, cik man zināms, nav atklāti un publiski deklarējusi savu attieksmi pret homoseksuālismu. Šo divu sociāldemokrātu partijas reprezentantu deklarētā attieksme ir klaji homofobiska, un tieši šī aspekta dēļ tā ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Ja Ādamsons un Bojārs arī turpmāk deklarēs savus uzskatus līdzīgā veidā, tad Latvija iedzīvosies jaunās klapatās, jo abus kungus pasaule uztvers kā savdabīgus Latvijas jergus haiderus, un tas neko labu nesola Latvijas ceļam uz Eiropas Savienību. Dīvaini, ka par šo aspektu nav pārsteigti viņu partijas biedri, jo eirosociķiem starptautiskajā plāksnē vienmēr ir bijusi raksturīga ļoti liberāla attieksme pret seksuālo minoritāšu tiesībām.
Starp citu, pārējās Latvijas politiskās partijas un arī parlaments kopumā, neapstrīdot un nevēršoties pret sociāldemokrātu homofobiskajiem izteikumiem, faktiski akceptē šo nostādni.
Sociāldemokrātiem ir izdevies ar homofobiju iebaidīt ne tikai savus politiskos pretiniekus, bet (kas mani pārsteidz visvairāk) – arī žurnālistus, kas paniskās bailēs pat baidās izrunāt vārdu homoseksuāls, jo acīmredzot domā, ka Latvijas sabiedrības vairākums vēl nav gatavs akceptēt to, ka valsti vada ne tikai biseksuāli, bet arī homoseksuāli orientēti cilvēki.
Homofobija bija tā, kas izsauca Saeimā īpaši rupjas un aizskarošas lamas deputātu starpā, aizdzina Birkavu badoties slimnīcas gultā, Panteļējevam nācās bargi draudēt Šķēlem: «Ja tu nesniegsi iesniegumu prokuratūrā, es nezinu, ko lai par tevi domā…» utt. No krievu laikiem sabiedrībā iepotētā homofobija, t.i., nepamatotas bailes un naids homoseksuāli orientētu personu virzienā, nesa augļus. Cilvēki, kas zināja, par ko īsti ir runa, steigšus iebāza galvas smiltīs kā strausi, tā it kā norobežojot sevi no iespējas tikt pieskaitītiem Latvijas geju sabiedrībai.
LNT ziņās pirms dažām dienām, komentējot šo skandālu ar argumentu, ka Birkavam, Šķēlem un Sončikam ir tiesības būt arī homoseksuāliem un viņus par to politiskie pretinieki nedrīkst nedz vajāt, nedz nosodīt, es nepateicu savu domu līdz galam (ziņu programmas laika ierobežojuma dēļ). Šodien civilizētajā pasaules daļā saprātīgi cilvēki nesatraucas par homoseksuālismu. Baiļu un neiecietības periods šajā jomā visplašākajos tautas slāņos ir jau pārvarēts. Taču tajā pašā laikā – tautai būtu jāzina, vai aiz heteroseksuālas ģimenes fasādes šiem tautas kalpiem ir vēl cita dzīve. Jo politiķi nav ierindas cilvēki un vēlētājiem par viņiem ir jāzina viss, arī privātās dzīves principi.
Homoseksuālisms Zviedrijas politikā
Zviedru homoseksuālie politiķi, kas, piemēram, patlaban ir ievēlēti savu partiju vadībā un strādā Zviedrijas Riksdāgā, no saviem vēlētājiem neslēpj savu seksuālo orientāciju. Vēlētāji to vai nu pieņem, vai nepieņem. Vēlēšanu laikā ir zināms, kurš no politiķiem ir vai nav homoseksuāls, un vēlētājiem atliek vai nu pasvītrot, vai nosvītrot šī cilvēka vārdu savā vēlēšanu biļetenā. Tautas attieksme pret homoseksuālām personām augstos amatos zviedru sabiedrībā nav viennozīmīgi labvēlīga. Lielai daļai cilvēku ir iebildumi, ka homoseksuāļi ieņem augstus amatus un var izdarīt spiedienu uz politiskajiem procesiem parlamentā. Šādi vēlētāji arī pauž savu nostāju gan avīzēs un žurnālos, gan arī pie vēlēšanu urnām. Tieši tāpēc, respektējot šo zināmai zviedru daļai raksturīgo homofobiju, Centra partijas vicepriekšsēdētājs Anders Šelgrēns pats atteicās no piedāvātā partijas vadītāja amata ar argumentu, ka vēl visi potenciālie vēlētāji viņa partijā nav gatavi akceptēt viņa homoseksualitāti, kuru viņš neslēpj. Piezīmēsim, ka tas notiek Zviedrijā, kur kopumā ir ļoti izprotoša un liberāla attieksme pret seksuālajām minoritātēm. Homofobija zināmā mērā ir aktuāla arī šodienas Zviedrijā, taču tā vairs nav valsts politikas tabu.
Latvijas fobijas
Šķiet, ka ir pienācis īstais brīdis, lai runātu par šo problēmu atklāti, nebāžot galvu smiltīs. Tad Ādamsona kungam nebūtu vairs iemesla kratīt savu smago, neskaidrā satura maisu uz slidenā baļķa Latvijas politiskās skatuves. Jo homofobijas maisa kratīšanas rezultātā daži Latvijas ministri ir gatavi doties uzreiz uz slimnīcu un, kas zina, varbūt pat – nāvē, ja atklāsies, ka «viņš vai viens cits», iespējams, «ir vai nav pedofils». Šī reakcija ir pārreaģēta, jo jebkurš zvērināts pedofilijas jautājumu eksperts zinās teikt, ka savākt pārliecinošus pierādījumus bērnu un mazgadīgo izvarošanā ir gandrīz vai neiespējami, ja runa ir par aizdomās turētām personām augstos valsts politiskajos amatos brīdī, kad skandāls jau ir izskanējis sabiedrībā. Acīmredzot izbaiļu iemesls tomēr ir homofobija. Tieši tāpat kā nav pamata ticēt, ka arī Šķēles maiss satur patiesību.
Abu sāncenšu maisi ir tik iedarbīgi masās tāpēc, ka to spēks ir tautas fobijās.
Kad ir fobija un vai tā mums ir vajadzīga?
Fobijas formulējums cēlies no grieķu vārda fobos (bailes). Tās ir cilvēku bailes no noteiktām draudīgām situācijām, objekta, vides. Šīs bailes ir iracionālas, jo tās ir pārāk pārspīlētas pret baiļu objektu. Tās nav iespējams pārvarēt ar varu vai pierunāšanu. Fobiju rezultāts ir bēgšana, izvairīšanās, noliegums. Vairākumā gadījumu fobijas cēlonis ir situācijas neizpratne vai aizspriedumi. Fobijas mēdz būt dažādas, t.i., negaisa fobija, situāciju fobija, sociālā fobija, klaustrofobija (bailes no atrašanās noslēgtā telpā), hidrofobija (bailes no ūdeņiem) utt.
Latvijā patlaban pašas aktuālākās ir divas – bailes no homoseksuāli orientētiem cilvēkiem (homofobija) un bailes no svešas valsts spiegu, nodevēju (čekas ziņotāju) klātbūtnes brīvajā Latvijas valstī (kataskopufobija**). Gan vienā, gan otrā gadījumā runa ir par pārspīlētu attieksmi un nepamatotām bailēm.
Gudras zviedru grāmatas ziņo, ka no fobijām varot izveseļoties. Ārstēšana nozīmē pakāpenisku un piesardzīgu pacienta eksponēšanu (tuvināšanu) šausmas izraisošajam objektam (stāvoklim, videi, situācijai), līdz briesmu, šausmu un riebumu sajūta pacientā mazinās un izzūd. Izārstēšanos no fobijām sauc par desensibilizāciju.
Kā pārvarēt fobijas
Partiju un mediju pienākums ir izārstēt sabiedrību no fobijam, t.i., desensibilizēt Latvijas iedzīvotājus, kas ir iebaidīti no neesošām briesmām, atklāti un pamatīgi diskutējot par fobijām medijos, uz ielas, ģimenēs, draugu lokā un visā sabiedrībā kopumā.
Tas nebūs viegli, jo Latvija no padomju laikiem ir mantojusi grūti pārvaramus aizspriedumus. Vispirms pret homoseksuālismu, kas padomijas laikos tika traktēts kā kriminālnoziegums, un tā ēna joprojām ir dzīva Latvijas likumos (piemēram, joprojām izmantojot Staļina patentēto diskriminējošo jēdzienu pederastija, kas neeksistē starptautiskajā juridiskajā praksē).
Dīvaini dzīvas joprojām ir arī kataskopofobijistu klaigas un draudi par tā saucamo čekas maisu atvēršanu, kas Rietumu komentētājos joprojām izsauc neizpratni par šīs akcijas mērķi, jo pat Zviedrijā ir zināms, ka krievu dienestu aizmirstie dokumenti Latvijā ir cenzēti un retušēti. Taču nav šaubu, ka arī Šķēlem savs maiss ir vajadzīgs, lai turētos pretī Ādamsonam uz baļķa skatuves vidū.
Atgādināsim: ja Latvijas ekonomika un iedzīvotāju labklājība piedzīvotu augšupeju, tad mūsu politiskajiem vadītājiem nebūtu nekādas vajadzības nodarboties ar šantāžu, biedināšanu un draudiem, lai saglabātu savus krēslus un vadošās pozīcijas pie valsts vadības stūres. Darbi ir mūsu centienu un padarītā kritērijs. Ja Latvijai klātos labi, tad tas būtu vislabākais un drošākais Andra Šķēles maiss cīņā pret Ādamsonu. Diemžēl pagaidām mūsu valdībai šī labā un baltā maisa nav, un tāpēc kauja notiek ar melnajiem argumentiem uz fobiju bāzes.
Abi maisi ir fobiju rezultāts. Rakņāšanās to saturā neko labu nedos ne politiskajiem sāncenšiem, ne tautai kopumā. Ar tiem ir jātiek galā, nepazemojot visu tautu un katru cilvēku atsevišķi. Demokrātiskā Latvijā vienā partijā bez aizspriedumiem drīkst atrasties gan Inkēns, gan Birkavs. Apstāsimies savās fobijās un uzsāksim desensibilizāciju. No tā ieguvēji būsim visi.
* Nosaucot Šķēli, Birkavu un Sončiku kā saistītus ar šo skandālu, viņš pateica patiesību, kas pamatojās uz viņa rīcībā esošajām liecībām, jo šos cilvēkus savās liecībās it kā minot seksuāli izmantotie puiši. Nosaucot šīs trīs personas, viņš veica savu pilsonisko pienākumu gan pret parlamentu, gan pret tautu. Pilnīgi vienalga, kādi varētu būt juridiskās izmeklēšanas rezultāti vēlāk. Jo tautai par saviem politiķiem tas bija jāzina, arī par vismazākajām aizdomām kriminālnoziegumu sakarā. Ja Šķēle, Birkavs un Sončiks būtu parasti cilvēki, kuriem tauta nekādu mandātu nav devusi, tad tā būtu šo cilvēku privātās integritātes apdraudēšana. Taču, baudot varas labumus, jebkuram politiķim jārēķinās, ka tautai ir tiesības zināt par viņiem vairāk nekā par kādu parastu «reņģēdāju» (kāda valdības reprezentanta terminoloģija), arī par viņa seksuālo dzīvi.n
** Catascopus – spiegu kuģis. Šis vārds, tāpat kā homo, ir grieķu valodas vārds.