2011.gada 15. aprīlī
Šodien Zviedrijas mediji ”vārās” par orgānu donācijas tēmu. Pirmo reizi valsts vēsturē SIFO aptauja rāda, ka katrs piektais zviedrs būtu gatavs dot vai pārdot savu nieri transplantācijai.
22% ir gatavi ziedot savu nieri otram cilvēkam, 67% tā rīkoties nav gatavi, 11% nezina ko teikt.

Pārvēršot šīs atbildes konkrētos skaitļos iznāk, ka ⅕ daļa zviedru, kas būtu gatavi ”dot prom” savu nieri slima cilvēka izārstēšanai, nozīmē pusmiljonu orgānu, uz kuriem šodien valstī gaida vairāki simti slimu cilvēku.

Pašlaik Zviedrijā katastrofāli tūkst orgānu pārstādīšanai.
Šodien rindā ” uz nieri” šeit stāv 750 cilvēku. Apmēram 30 katru gadu nomirst, nieri nesagaidījuši.

Viena daļa aptaujāto Zviedrijā uzskata, ka par donētu orgānu nedrīkst maksāt naudu. Tie ir galvenokārt izglītotie, pārtikušie zviedri, kas tā domā. Otra grupa ir trūcīgie, mazizglītotie zviedri, kuri uzskata, ka par katru nieri, ko dzīvs cilvēks ir gatavs ”pārdot valstij”, vajadzētu samaksāt vismaz 30 000 latu. Aprēķini rāda, ka valstij tas atmaksātos, jo dialīzes sistēmas un viss pārējais, ko veselības aprūpē iztērē slimnieku labā, izmaksā daudz dārgāk.

Vienīga valsts, kura šodien maksā naudu nieru donatoriem no valsts kases ir Irāna. Šajā valstī nav slimo cilvēku rindu, kas gaidītu ”uz jaunu nieri”.
Lielāka daļa pasaules valstu ir parakstījušas ANO deklarāciju, kas aizliedz tirdzniecību ar cilvēku orgāniem.

Aptauja Zviedrijā rāda, ka gados jauni cilvēki ir entuziasma pilni pārdot vai dāvināt savu nieri otram cilvēkam, kam tā ļoti nepieciešama (29%). Gados vecāki ļaudis uz šādu soli nav gatavi (17%). 70% aptaujāto vīriešu un 64% sieviešu nepiekrīt orgānu pārdošanai par naudu.

Nanotehnika un cilmes šūnu attīstīšana, protams, nākotnē palīdzēs izveidot nieres slimajiem cilvēkiem laboratorijās. Šodien tiek ”kolbās audzēti orgāni”, taču šī realitāte ir pagaidām tālā nākotnē. Piemēram, Kertina Dālenborga Gēteborgas laboratorijās pašaik audzē mākslīgu cilvēka sirdi un ir pārliecināta, ka viņas darbs dos praktisku rezultātus veselības aprūpēc tikai pēc apmēram 30 gadiem.

Pašlaik Zviedrijā 765 slimnieku gaida rindā uz ”rezerves orgāniem”. 30 no tiem ir pirkuši orgānus ārzemēs.
Zviedrijas likumi šādu tirdzniecību aizliedz, taču Pakistānā, Indijā, Ķīnā un Filipīnās tas ir atļauts. Šāda operācija Filipīnās ”pircējam” izmaksā apmēram ceturtdaļmiljonu latu. Nieres pārdevējs par savu orgānu saņem attiecīgi no 28 līdz 2000 latu. Cena atkarīga no klīnikas un ķirurga.

Vai pārdot orgānus ir amorāli?
Man šķiet, ka tas nav morāls risinājums, taču laiks diktē noteikumus.
Tirgus ekonomikā pircējs mēdz noteikt pieprasījumu.
Pircēji ir naudīgi, pārdevēji – trūcīgi.
Vai mums izdosies aizstāvēties pret tirgus loģikas instrumentālistiem un nodrošināt situāciju, ka dzīvam cilvēkam nedrīkst atņemt viņa orgānus?
Izdosies?