Klusā vētra turpinās

Korona atmasko sabiedrības un cilvēkus. Tā ieradusies kā primitīva stihija no meža un izjauc visu ko esam pieraduši darīt civilizētā sabiedrībā. Kā klusā vētra tā okupējusi zemeslodi un pieņemas spēkā. Šo spēku redzēt nevar, bet tas izriet no inficēto un bojā gājušo skaita. Savādi, ka mēs to saucam par vētru, jo koku stumbri stāv nekustīgi, smiltis acīs vējš nemet un papīri pa gaisu nelido. Mēs sakām „vētra“ un ar to saprotam murgu jeb nelaimi. Postu, kas ir ieradies un pagaidām nav arestējams. Turpinām nevarīgi noskatīties kā neredzamā vētra plosa cilvēkus ar pandēmijas vareno atvēzienu. Vīruss rada sāpes, izbīli, satraukumu un bezpalīdzību. Mēs pēkšņi sākam citādi izturēties cits pret citu privātā un starpvalstu līmenī.

Autoritārisms un demokrātijas nošaušana

Francijā korona panāca autoritārisma atdzimšanu. Preces, kas paredzētas itāļiem, tiek arestētas, jo „pašiem“ vairāk vajadzēs. Ir jācenšas vest aizsargtērpus vai maskas pa apvedceļiem (ap Francijas robežu), jo tranzītu viņi nepieļauj. Pievāc paši.

Ungārijā korona ir nogalinājusi pēdējās demokrātijas paliekas, bet ASV meli visaugstākajā līmenī var panākt līdzcilvēku nāvi. Brazīlijā prezidents lielās, ka viņam nav bail un pats saslimst tieši tāpat kā tie, kuriem ir bail no koronas. Zviedri mēģina uzveikt sērgu savdabīgā veidā, taču pagaidām neizskatās, ka šis ceļš sevi attaisnos.

Cilvēcība vai ekonomika

Protams, ka nākas izšķirties starp tautas vai ekonomikas „veselību“. Lidmašīnas, prāmji, viesnīcas un restorāni stāv tukši politiskas pavēles rezultātā. Te nav izvēles – nedrīkst un viss. Varbūt vajadzēja „vecajiem cilvēkiem“ atļaut nomirt ? Nesagraujot ekonomiku? Jo viņi jau tāpat ir veci?  Šādi viedokļi pavīd un tos izplata cilvēki, kas paši jūtas jauni un nemirstīgi. Domāju, ka šāda – ciniska sabiedrība, kas apzināti atļauj sabiedrības vājākajiem un neaizsargātākajiem slāņiem iet bijā, nav cienīga eksistēt. Tāpēc „distances saglabāšana“ manā izpratnē tuvina cilvēkus. Jo liecina par rūpēm un gādību par otru.

Cik ilgi eiropieši spēs nosēdēt mājās

Ainas, kuras var noskatīties daudzās Eiropas pilsētās šodien atgādina fantāzijas filmu jeb 1933. gada notikumus.  Gājējus var aizturēt policija un sodīt. Vienkārši tāpēc, ka nedrīkst sēdēt parkā uz soliņa un baudīt sauli. Bērnu rotaļu laukumos spēlējas aitas un Francijā vai Itālijā vispār nedrīkst bāzt degunu ārā aiz sliekšņa. Šim nolūkam jāaizpilda papīri un jāsaņem varas iestāžu atļauja. Francijā uzbangojusi kaušanās ģimenēs. Policija ir gatava doties piekautajiem palīgā. Protams, ka mēs visi saprotam kāpēc. Saprotams, ka ievērojam noteikumus, taču „komandanta stunda“ kā tāda nav patīkams piedzīvojums.  Bez aizlieguma iziet ārā šodien dzīvas palikušas tikai 4 valstis – Zviedrija, Dānija, Igaunija un Ungārija.

Daudzviet ir modē ziņot policijai par kaimiņiem.  Nav izslēgts, ka kaimiņi var izdauzīt logus ja uzzinās, ka kaimiņos kāds inficēts un pieprasīs pārvākties uz citu ēku. Paradoksāli, ka visi valstu vadītāji iedzīvotāju acīs izvēlējušies godu un cieņu. Angela Merkele atkal kļuvusi par „tēvijas māti“ un Emanuels Makrons beidzot atkal ir populārs.

Visi saprotam kas notiek, taču ceram, ka posts beigsies drīz.

Pēc 3 mēnešiem?

 

Post Scriptum Misānes skandālam: laimi veido nelaimes, no kurām esam izvairījušies

Brīdī, kad vecāki šķiras, vissmagāk cieš bērni. Viņi pārdzīvo, jo nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Viss izjuks. Ģimenes bēres ievilksies garumā kā garš, nogurdinošs ciešanu seriāls. Bērna intereses tad atkāpjas otrajā plānā, jo vecāku naudas jautājumi, mantas dalīšana, psiholoģiskās problēmas kļūst svarīgākas par sirsnīgo attiecību saglabāšanu bijušo ģimenes locekļu starpā. Nekāda laipnība vairs nav vajadzīga. Naids nostājas mīlestības vietā. Tāpēc vairums šķirteņu savas bijušās ģimenes „likvidācijas procesu“ realizē kā kara gaitu, kurā bērnam jāizvēlas ierakumu puse.

Mana draudzene Juliāna, šķirot savu laulību, nolēma to paveikt civilizēti un bez niknuma. Viņa ierosināja, ka laulības šķiršanu varētu nosvinēt līdzīgi kāzām – baznīcā ar šķiršanās rituālu. Pēc tam – pie pilniem galdiem draugu lokā. Pateicoties bijušajam „laulenim“ par kopā pavadītajiem gadiem un atzīmējot šo notikumu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik bija piedalījušies viņu kazās. Ja reiz precamies ar smaidu, kāpēc, tad jāšķiras ar niknumu? Iecerētais daļēji izdevās. Abi aizgāja uz savām nākamajām ģimenēm, bez naidā pārgrieztām sejām un bez izsmiekla balsī. Vai ir neiespējami noslēgt kopdzīvi bez naida? Vai labas attiecības un mīlestība obligāti jāpārvērš nikna izmisuma zampā? Vai bērniem noteikti jābūt ķīlniekiem savu vecāku kaujas arēnā un jāklausās mammas lāsti tēvam un papa uzbrukumi mātei? Domāju, ka šīs ākstības nav obligātas. Viss atkarīgs no cilvēku kvalitātes un izejot no empātijas uzlādējuma viņu smadzenēs. Būs cilvēki, kas arī vētrā pratīs normāli sarunāties (bez upura kompleksa), bet gadīsies „pašpasludinātie cietēji“, kas pievērsīs sev pasaules uzmanību un izliks savu privāto dzīvi (kā iestudētu teātra izrādi) un publiskās skatuves visu apskatei. Pašlaik mēs novērojam līdzīgu uzvedumu mūsu mediālajā telpā, kurā piedalās latviete un afrikanders. Abi nespēj sadalīt savu kopīgo bērnu civilizētā veidā.  Tāpēc mēs – skatītāji esam sadalījušies karsēju grupās un sekojam dramatisko notikumu attīstībai medijos un ārzemju tiesās kā antīkai traģēdijai. Neiedziļinoties konflikta būtībā, bet sekojot norisēm emocionāli. Kā skatoties filmu.

Slepenā un bīstamā misija

Brīdī, kad vecāki šķiras, bērns piedzīvo zemestrīci un pastaro dienu. Viņš mīl abus – gan tēti gan mammu vienlaicīgi. Tāpēc  cenšas darīt visu iespējamo, lai vecāki tomēr paliktu kopā. To sauc par bērna „slepeno misiju“, kuru sīcīši cenšas realizēt visiem spēkiem, jo viņi mēdz būt apbrīnojami lojāli pret abiem vecākiem. Par šo tēmu izveidotas daudzas filmas, kurās šķirto vecāku bērniem izdodas laimīgās beigas un ģimene atkal ir vienoti.

Vislabākais (no bērna viedokļa) būtu ja tētis un mamma paliktu kopā. Taču, ja tas nav iespējams, tad lai abi būtu tuvu un viegli sasniedzami. Tepat līdzās. Rokas stiepiena attālumā. Tāpēc šķirti laulātie ar bērniem, bieži izvēlas dzīvot salīdzinoši tuvu, lai bērniem nav jāmaina bērnu dārzs vai skola, lai mikrovide saglabājas un mazais netiek 100% izsists no sliedēm. Bieži šiem bērniem ir vainas sajūta. Viņiem liekas, ka paši pie vecāku traģēdijas ir vainīgi. Proti, vajadzēja labāk mācīties skolā, perfektāk uzvesties un viss tik slikti nebūtu noticis. Šādos gadījumos vajadzētu bērnu nomierināt un paskaidrot, ka pieaugušo nesaprašanās nav viņa vaina. Nevajadzētu mātei kūdīt bērnu pret tēvu, jo bērna attiecības ar savu tēti ir pavisam citādas nekā mātei ar savu bijušo vīru. Tieši tāpat arī tēvam nevajadzētu sūdzēties bērnam par viņa māti. Taču šķirtie „lauleņi“ nereti tieši tā arī dara – izmanto savu bērnu „raudu sienas“ vietā.

Bērna tiesības pirmajā vietā

Kāpēc pieaugušie cilvēki šķiroties traumē savus bērnus? Speciālisti uzskata, ka šādi notiekot vecāku cīņa par sava bērna mīlestību, lojalitāti un padevību. To var saukt par konkurenci. Abi vecāki cīnās savā starpā par bērna mīlestību. Nepieļaujot kompromisus un pieprasot no bērnam izšķirties par labu vienam vai otram no vecākiem.

Kā bērni reaģē uz šīm vecāku kaujām? Viena daļa bērnu nocietinās un neizrāda nekādas emocijas. Tas nozīmē, ka bērns patur visus pārdzīvojumus sevī un baidās tos izpaust. Jo šāds solis varētu vēl vairāk sarīdīt vecākus vienu pret otru. Pirmskolas vecuma bērni šādās situācijās (no pārbīļa) reaģē regresīvi. Tie „atkrīt atpakaļ“ attīstībā paris soļus, kļūst izklaidīgi, nespēj koncentrēties un ātri iekaist dusmās. Vissmagāk vecāku šķiršanos uztver 6 – 9 gadus veci bērni. Viņi ir emocionāli ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un baidās atzīties, ka jaunā situācija ir ļoti traumējoša. Tie reaģē ar noslēgtību, dusmām, cieš no nespējas koncentrēties un nevarēšanas iemācīties skolas uzdotos mājas uzdevumus. Bērniem no 9 –13 gadiem esot ļoti svarīgi izrunāties par notiekošo savā ģimenē ar kādu cilvēku no malas. 12 un 13 gadus veci bērni tiesā var pateikt, pie kura no vecākiem vēlas palikt dzīvot. Ziemeļvalstu tiesas ņem vērā šādu bērnu viedokli tad, ja vecāki paši savā starpā nespēj vienoties. Likumi paredz bērna tiesību un vajadzību ievērošanu. Pirmām kārtām. Tikai pēc tam tiek dots vārds vecāku interesēm un vajadzībām.

Samērā bieži vecāku šķiršanās izraisa ilgstošas bērna psihes problēmas. Reakcija izpaužas dusmu lēkmēs, skumjās un depresijā. Tad vēlams sakārtot bērna ikdienu tā kā tas viņam nepieciešams. Proti, garantējot tēva un mātes pieejamību un tuvumu visās situācijās, tad kad tas ir vajadzīgs. Var palīdzēt terapija, draugi, vecvecāki un iesaistīšanās interešu grupās, kas iesaista jauniešus un bērnus ar līdzīga rakstura problēmām.

 Kādi apstākļi nosaka bērna reakciju uz vecāku šķiršanos?  

Pētniecība šajā jomā ir pierādījusi, ka nepietiek ar izrunāšanos un paskaidrojumiem. Ar to ir par maz. Ir vēl virkne citu apstākļu, kas jāņem vērā. Svarīgi, cik bērnam ir gadu, kad notiek šķiršanās process un kāds ir emocionālais briedums. Ir noskaidrots, ka ļoti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, kas norisinās ap vecāku laulības šķiršanu. Proti, kā to uztver un novērtē citi cilvēki. Ja vecāki izšķir laulību neuzkrītoši, publiski klusi, bez naida un ārišķību piruetēm, tad bērns vieglāk piekārtojas jaunajai situācijai un netiek traumēts. Taču, ja vecāku laulības šķiršana kļūst par publisku lietu un tiek aktīvi izspēlēta uz sabiedriskās skatuves, tad bērns tiek smagi emocionāli ievainots. Jo viņam jānoklausās citu, svešu cilvēku viedokļi par abiem mīļotajiem vecākiem. Ne vienmēr garāmgājēju replikas, stāsti vai līdzjūtības ir patīkamas. Visbiežāk traumējošas. Labi, ja šādos brīžos bērns gūst atbalstu no tuviniekiem. Slikti, ja šie atbalstītāji ir tikai vienas frontes pārstāvji. Proti, tikai mātes vai tikai tēva tuvinieki.

Tieši šādā situācijā nonāk ar varu, pāri robežām aizvestie bērni. Tāpēc ir izveidoti likumi, kas traucē vecākiem šādā kārtot savas attiecības. Aizvedot bērnu projām no viņa dzimtenes, vides un mikroklimata, lai paturētu sev – svešumā. Lielāko daļu šādu gadījumu tiesā izskata, piemērojot Hāgas konvenciju. Šādu „bērnu varmācīgas aizvešanas“ gadījumu (vecāku kopdzīves izjukšanas rezultātā), ir salīdzinoši daudz. Tiem ir tendence pieaugt. Speciālisti domā, ka tas izskaidrojams ar iedzīvotāju mobilitāti. Aizvien vairāk cilvēku ceļo uz tālām zemēm, tur iemīlas, uzsāk kopdzīvi. Ja partnerība nefunkcionē, tad pievāc bērnu un „brauc atpakaļ uz mājām“. Šķiršanās iemesli ir ļoti dažādi. Visizplatītākais ir arguments, ka viens no vecākiem ir bijis varmācīgs. Otrs iemesls, ka abi nav varējuši vienoties par bērna mītnes zemi. Šādos gadījumos bērnam tiem atņemts viss. Proti, tas no vecākiem, kas bērnu „varmācīgi“ aizved uz savu dzimteni, atņem mazulim ne tikai otru no vecākiem, bet arī valsti, kur šis bērns ir dzimis. Rezultātā bērnu „pārplēš uz pusēm“ ne tikai abi vecāki, bet arī abas valstis.

Ne tikai mātes bēg ar bērniem

Pētniecība rāda, ka 54% šādu gadījumu bēg māte ar bērnu. 46%  gadījumos – tēvs. Aizvesto bērnu vidējais vecums – septiņi gadi. Taču gadās, ka bērnus nolaupa un aizved arī radi un tuvinieki. Pēdējo gadu laikā no Zviedrijas šādi nolaupīti nepilngadīgi bērni, kas ar varu tiek aizvesti, lai ieslēgtu „pārmācības namos“ un reliģiskajās islāma skolās Somālijā un Kenijā. Nereti vecāki anulē savu bērnu pilsonību Ziemeļeiropā, lai ar citu valstu pasēm tos nosūtītu piespiedu laulībā vai „apgraizīšanas rituāla“ realizēšanai. Bērnu vajadzības un tiesības bieži netiek ievērotas. Vecāku vajadzības un intereses nostājas priekšā.

Taču atgriezīsimies pie šķirto vecāku aizvestajiem bērniem. Pēdējie prokuratūras fakti liecina, ka, piemēram. Zviedrijā katru gadu tiek piedāvāti izskatīšanai 1500 šādu gadījumu un tikai 10 daļa nonāk līdz tiesai.Par bērna (jaunāka par 15 gadiem) aizvešanu maksimālais soda mērs ir 1 gads ieslodzījuma vietā.

Iespējams, ka aktuālo notikumu iespaidā, būtu vērts arī Latvijā izveidot „Krīzes centru“. Tajā darbotos speciālisti, kas ir kompetenti „aizvesto bērnu“ problēmās, jautājumos un spēj sniegt atbildes ne tikai iesaistītajām personām, bet arī medijiem. Pieļauju, ka tad tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju lielāka izpratne gan par šādiem gadījumiem. Tad mātes tiesību vietā, vairāk uzmanības tiktu pievērsts tieši aizvestā bērna tiesībām. Nesaraujot mazuli „gabalos“ starp diviem vecākiem un divām valstīm.

Katra pāra kopdzīves izjukšana ir krīzes situācija. Esam tik dažādi un tāpēc ļoti atšķirīgi pārdzīvojam lietas un procesus. Taču neraugoties uz sarūgtinājumu, naidu un greizsirdību, būtu jāatceras, ka bērnam ir tiesības pieprasīt sev abu vecāku klātbūtni. Mums pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība un šī bērna prasība jāapmierina. Neraugoties uz to, cik sāpināti, aizvainoti vai dusmīgi mēs esam un jūtamies. Ja kāds no vecākiem nevēlas sastapt savu bērnu pēc vecāku šķiršanas, tas bērnam ir smags pārdzīvojums. Taču vēl smagāks ir konstatējums, ka māte vai tēvs apzināti traucē bērna ikdienas kontaktu ar otru no vecākiem. Nopērkot bērnam lidmašīnas biļeti uz aizvedot viņu tālu projām.

Juliānai un Antuanam de Sent – Ekziperī ir taisnība – pasaule ir tikai viena patiesa greznība : cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem

Mūzikas demolēšana jeb ar cimdu pa Pikaso gleznu

Teikšu tā kā ir – uz Rundāles pils jūlija koncertiem vairs neeju un nav patīkami to atzīt. Pēdējo reizi tur bijām pirms dažiem gadiem. Nopirkām biļeti dienas koncertam. Paredzējām klausīšanos arī nakts mūzikas šovā. Nolēmām pavadīt visu dienu pilī, dārzā, koncertos, mūzikā. Taču iecerētais neizdevās. Dienas koncertu mums izjauca mazs bērns, kas lēkāja, runāja, skraidīja, raudāja, kliedza un trokšņoja tā, ka klausīties mūziku nebija iespējams. Brīnos kā kamerorķestris šo skaņas demolēšanu izturēja. Vecāki puisēnu palaida savā vaļā un izlikās, ka bērna trokšņošana viņus netraucē. Personāls neiejaucās. Visiem pārējiem koncerts bija pagalam. Iespējams, ka šie bija tā saucamie „svētdienas vecāki“, kas paņem bērnu savā aprūpē tikai nedēļas beigās un neprot tikt galā. Taču var gadīties, ka esam uzsākuši nevajadzīgu iecietību pret trokšņotājiem kultūras telpā tikai tāpēc, ka nezinām kā ar viņiem kārtot attiecības. Par šo tēmu pašlaik aktīvi diskutē arī citu valstu mediji, tāpēc būtu jānoskaidro vai bērnus ir saprātīgi vest uz mākslas pasākumiem, kas paredzēti pieaugušajiem

Trešajā minūtē Jānis no otrās rindas grib uz tualeti

Zinām un esam pieredzējuši, ka bērnu uzvedumos publika tumsā šalc, čalo un klusuma zālē nav. Pēc aizkara atvēršanas „Pēra Ginta“ izrādēs Jānim no otrās rindas pēkšņi vajag uz tualeti. Sākas iešana, spiešanās un puika izbauda savu staigāšanu. Visi redz, apspriež Jāņa pārvietošanos pa zāli, sāk celties kājās. Uz skatuvi neviens vairs neskatās.

„Romeo un Džuljetas“ finālā deviņus gadus vecā Agnese 16. rindā sāk dramatiski raudāt balsī, jo saprot ka mīlas pāris ies bojā. Raud skaļi. Turpat blakus Paulis neko nesaprot un trokšņaini izjautā par raudāšanas iemesliem. Nepalīdz pieaugušo raustīšana aiz piedurknes un šņākšana. Ja izrādē tiek spēlēts nedaudz pornogrāfisks saturs, tad bērnu skaļo jautājumu ir vairāk un spurgšana skaļāka.

Domāju, ka māksla, kas paredzēta pieaugušajiem, pieprasa briedumu, spēju koncertēties, iedziļināties un abstrahēties. Ir vajadzīga pieredze un zināšanas, kuru mazam bērnam nav. Protams, ka vienmēr būs izņēmumi un bērni, kas lieliski saprot mākslas vēstījumu. Taču vairumā gadījumu ir tomēr skaidrs, ka, piemēram, lirikas vakari nav paredzēti bērniem, tieši tāpat kā melna kafija ar pipariem.

Kā ar gleznām, skulptūrām un instalāciju. Mēs aicinām uz muzejiem ģimenes ar bērniem un skolu klases ar skolotāju pirmajā rindā. Vai tas tiek darīts tāpēc, ka vajag pārdot biļetes un skolēni šo robu muzeju budžetā aizpilda? Jeb šāds apgalvojums ir kļūdains? Vai attēli, kurus bērns nesaprot, viņu audzina? Modernajā pedagoģijā tiek uzskatīts, ka tā ir.

Kāda muzeja apmeklējuma laikā ārzemēs, pēkšņi sāka kaukt signalizācija. Muzejs bija patukšs. Bija darbdienas priekšpusdiena. Vienā rāvienā ap mums nostājās skarbi, apbruņoti sargi un vēl pēc brīža telpā ieskrēja aizelsusies direktore. Maza meitene (piecus gadus veca) bija metusi Pikaso gleznai ar ziemas cimdu. Attēlā bija redzams sievietes portrets. Tante meitenei nepatika. Precīzāk sakot – kaitināja. Bērns noreaģēja emocionāli. Signalizācija noreaģēja tehniski. Stāvējām un gaidījām sodu. Direktore atrisināja situāciju. Ar Pikaso gleznu nekas nebija noticis, aizsardzības sistēma bija pienākuma augstumos, bet bērns esot noreaģējis pareizi. Pikaso mākslas jēga esot provocēt skatītājus. Meitene reaģēja tieši tā kā mākslinieks to bija iecerējis. Blieza ar cimdu pa „nejauko tanti“. Pikaso par to būtu pateicīgs un priecīgs. Viss (izrādās!) bija pareizi.

Skatīties, vērot un domāt

Mākslas teorija no skatītāja pieprasa saskatīt un domāt. Ieraudzīt sievieti portretā spēj vairākums no mums, taču sarežģītāk ir ar nākošo soli – domāšanu. Saprast ko mākslinieks ir vēlējies pateikt, jeb veidot savu sarunu ar mākslinieka piedāvāto tēmu. Kā tad īsti ir? Vai bērni saprot un spēj sarunāties tikai ar mākslu, kas adresēta bērnu auditorijai, jeb tos var vest uz pieaugušo izstādēm un izrādēm ar cerību, ka kaut ko jau mazulis „no visa“ sapratīs? Godīgi sakot, bērni nav vienīgie, kas nesaprot mākslinieka vēstījumu. Liels skaits pieaugušo var nostāties pie tās pašas Pikaso gleznas, kurai Alise meta ar cimdu, un nesaprast neko. Viņiem nav mācīta vizuālā domāšana un bez valodas zināšanām nevar saprast mākslinieka vizuālo tekstu. Varbūt mums medijos ar šo izglītošanas posmu vajadzētu nodarboties vairāk un plašāk? Jo saprast liela mākslinieka darbu ir vērtīgāk, nekā sekot Kivičpāra attiecību līkločiem.

Vienkārši tāpēc, ka ikviena informācija var būt ar un bez kvalitatīva satura substances. Sabiedrības attīstības līmenis lielā mēra ir atkarīgs arī no tā, kāda līmeņa informatīvo saturu caurmēra iedzīvotājs ir spējīgs saprast un pieprasa.

Varbūt paliksim pie elites domāšanas stila, kas uzskata, ka tikai noteiktas aprindas kaut ko saprot no mākslas un pārējie lai „stāv pie ratiem“? Tad iznāks slēgt izstāžu zāles un pārdot gleznas „karginiem“, kas tās ievietos seifos kā visdrošāko naudas investīciju veidu. Aizvērt koncertzāles un atstāt publikai tikai teātrus ar izklaidējošu repertuāru. Vai mēs jau zināmā mērā šodien neesat bīstami tuvu šai kritiskajai robežai?

Jocīgā māksla

Nav noslēpums, ka arī zināma daļa pieaugušo mākslu uzskata par jocīgu padarīšanu. Viņi prot stāvēt klusu muzejā, koncertā vai bibliotēkā, arī neko nesaprotot no mākslas piedāvājuma. Diemžēl bērns šādi izlikties nespēj. Vai trokšņainās bērnu vizītes muzejos, izstāžu zālēs un koncertos ir ceļš pie mākslas valodas apguves? Jau tagad pastāv problēma ar pieaugušiem cilvēkiem, kas no mazotnes nav radināti apciemot mākslu. Viņi tā arī paliek ārpus teātra, izstāžu vai koncertzāles sienām.

Iespējams, ka visiem ir vienādas tiesības justies labi koncertā – gan man (kas vēlas klausīties), gan arī bērnam (kas vēlas lēkāt un spēlēties). Vai kāds zina kā likvidēt uztveres konfliktu šajā kompromisā? Tā, lai patīkami būtu dzīvīgajam bērnam un mums – klausīties gatavajiem pieaugušajiem?

Domāju, ka jāturpina kultūras demokratizācija. Jo māksla ir dāvana, kuru mākslinieks piedāvā sabiedrībai un vēlas tikt novērtēts. Ja žurnālists uzraksta provocējošu rakstu par mežu izciršanu Kurzemē vai Praida gājienu Rīgā, tad tas nenozīmē, ka viņš pieprasa tūlītēju ražotnes likvidāciju vai heteroseksuālu cilvēku devalvēšanu. Viņš pieprasa sabiedrību sākt domāt par tēmām, kas šķiet svarīgas un aicina iedziļināties procesos, kas valstī nenotiek vēlamajā virzienā.

Ja mūsu sabiedrība būtu totalitāra un „pie kloķiem“ sēdētu politbirojs, tad nebūtu svarīga iedzīvotāju spēja saprast mākslas izaicinājumu un piedalīties tās izraisītajā sarunā. Tad „viņi“ lemtu un mēs klusējot klausītu pavēlēm. Tagad esam atvērta un demokrātiska sabiedrība. Šādā vidē visiem ir tiesības ne tikai runāt un izteikties, bet arī klausīties un sadzirdēt. Māksla pieprasa un iemāca spēju klausīties, skatīties un saprast. Tā runā simbolos, emocionāli, pārspīlēti un vispārinoši. Mākslas valoda nav komandas (pie kuram mūsu sabiedrību ir pieradinājis totalitārisms). Ja visi pieaugušie mūsu sabiedrībā spētu apgūt mākslas valodu, prastu to sadzirdēt un saprast, tad diskusijas publiskajā telpā personu starpā humanizētos. Jocīgā māksla var palīdzēt mums saprast citam citu un vienam otru. Māksla dod iespēju redzēt parādību un problēmu dziļumā, visās to kopsakarībās. Tas ir svarīgi ne tikai sestdienās un svētdienās, apmeklējot muzeju vai izstāžu zāli. Tas ir svarīgi katru dienu.

Koncerta komforts

Visbeidzot tomēr atgriezīšos pie koncerta Rundāles pilī. Domāju, ka nav pareizi doties uz pieaugušo koncertu ar mazu bērnu, kuram tur atrasties ir grūti un mokoši. Man nebija grūti nomierināt Agnesi, kas, sēžot 16. rindā raudāja par to, ka nomirs Romeo un Džuljeta. Taču bērns, kurš traucē pārējiem klausīties tāpēc, ka atvest nepiemērotā vietā, nepārliecina kā respektējams sabiedrotais koncertzālē. Mākslinieki gatavojas sarunai ar savu publiku. Tā neizdodas, ja raudoši un klaigājoši bērni izrēķinās ar vecākiem koncertzālē. Brīdī, kad mēs pārējie vēlamies klausīties, skan troksnis, nevis mūzika.  Varbūt koncertos, tieši tāpat kā kinofilmās, būtu jāievieš aizliegums ierasties ar maziem bērniem? Tieši tāpat kā pieaugušajiem būtu jāaizliedz spēlēties ar saviem mobilajiem telefoniem koncertu laikā?

„Pirms koncerta ir jāuzrunā vecāki, kas nāk ar maziem bērniem vai skolēni, iepazīstinot tos ar koncerta noteikumiem“, – stāsta Gēteborgas operas vadītāja Līzelote Akselsone. „Koncerts vai operas uzvedums ir paredzēts visiem klausītājiem. Ja kāda klausītāja uzvedības dēļ koncerts pārējiem tiek traucēts, tad rīkotājiem ir jāuzņemas atbildība un jārīkojas. Nav svarīgi vai runa ir par pieaugušo, kas spēlējas ar savu telefonu vai bērnu, kas kliedz un raud“, – viņa piebilst. Vai varam pārņemt šo pieredzi?

Šķiet, ka varam, jo bēdīgā, nenoklausītā Rundāles pils koncerta sakarībā vainīgais nebija bērns. Vainīgie bija viņa vecāki un koncerta administratori, kas neuzņēmās atbildību.

Vispār jau es varētu pieprasīt sāpju naudu par šī koncerta sagandēšanu. Taču es to nedarīšu. Vēlos skaidri zināt, ka turpmāk tā vairs nebūs. Proti, vieglprātīgi vecāki nevedīs hiperaktīvu, mazu, klausīties nespējīgu bērnu uz klasiskās mūzikas koncertu. Koncerta rīkotāji rūpēsies ne tikai par biļešu pārdošanu, bet arī par klausītāju komfortu. Tad viss būs labi – koncerts netiks izdemolēts un Pikaso būs joprojām apmierināts.

 

Kā nacionālisms izrēķinās ar liberāļiem – Alfreda Dreifusa lieta turpinās šodien. Īste un neīstie spiegi.

Speciāli TVNET

Šogad aprit 125 gadi kopš franču virsnieka Alfreda Deifusa skandāla. Viņu oficiāli notiesāja par spiegošanu un dzimtenes nodevību. Tas tika paveikts skaļi, publiski demonstrējot sašutumu visos līmeņos. Spiegi vienmēr visus ir interesējuši arī bez pierādījumiem. Ja gribam kādu apmelot, kompromitēt un saspārdīt publiskajā telpā, tad nosaucam šo cilvēku par spiegu un viss. Īstie spiegi mēdz būt neuzkrītoši un grūti pamanāmi, tāpēc visbiežāk viņus neviens pat nepamana, neievēro un reti atmasko. Taču neīstie „spiegi“ uzreiz krīt acīs. Tie ir cilvēki, kas vienkārši nepatīk un viss. Tāds bija arī virsnieks Alfreds Dreifuss. Šī Francijas ģenerālštāba kapteiņa, artilērijas virsnieka galvenā kļūda bija viņa tautība – ebrejs. Tā kā nekādu citu vainu šim cilvēkam nevarēja atrast, tika piemeklēts “spiega grēks“. Vēlāk (pēc soda izciešanas) 1906.gadā noskaidrojās, ka Dreifuss apvainots nepamatoti un lieta pret viņu safabricēta. Taču, kuru vairs interesē publiski sapļaukāts cilvēks, ja publiskais pēriens jau noticis un visi ir apmierināti? Domāju, ka šī lieta ir ļoti interesanta, jo līdzīgi procesi notiek un turpinās arī šodien. Tepat pie mums atkal sāk atdzimt kategoriska attieksme pret citādi domājošiem cilvēkiem, pūlim pieprasot ar tiem izrēķināties. No jauna parādās spēcīgi neonacionālisma un antisemītisma strāvojumi un mēs sākam legāli neciest cilvēkus viņu izskata, tautības, publikāciju vai uzvedības dēļ. Tiek devalvēta patiesība, taisnīgums aizspriedumu un nepatiesību vārdā, kūdot pret liberālo demokrātiju kā modernā laika „ļaunumu“. Tas nav labi, jo var slikti beigties. Par šo ir jārunā skaļāk nekā tas darīts līdz šim.

Spārdīšanas rituāls pirms patiesības noskaidrošanas

Pazemošanas un izsmiešanas tradīcijas visur ir apmēram vienādas. Tās ir teatrālas un pompozas pozas un nežēlīgi sadisma mehānismi. Šajā gadījumā viss sākās militārās augstskolas kazarmu pagalmā Parīzē. Tika izveidots speciālais „ soda gaitenis“ no karavīriem, kas šī mērķa dēļ tika izsaukti uz galvaspilsētu virsnieka Dreifusa publiskai eksekūcijai. Aiz skolas žoga pūlis kliedza lozungus: „nodevējs“, „maita“, „riebeklis“ un kāds virsnieks norāva no Dreifusa mundiera pogas un apbalvojumus. Kolēģi virsnieki skandēja tekstus: „Pamēģini tagad pateikt, ka esi nevainīgs!“, „nodevējs“, „Jūda!“ Pēc tam kāds cits publiski salauza viņa zobenu. Tātad nesimpātiskās personās iznīcināšana sākas klusi ar koridora sarunām, bet publiskajā telpā izvēršas tieši tāpat kā klasiskas grieķu traģēdijā: ar zalvēm kauna staba manifestācijai. Pēc tam upuri nosūtīja pilnai soda izciešanai uz Velna salu Dienvidamerikā, Franču Gvijānā. Alfreds tur pavadīja piecus gadus.  Par ko?

Viņu apsūdzēja par to, ka virsnieks it kā esot nodevis militārus noslēpumus Francijas ienaidniekam Vācijai. Kā spiegs tika atklāts? Kāds franču izlūks Vācijas vēstniecības papīrgrozā bija atradis sarakstu ar kara noslēpumiem, kuru „kāds“ vēlējās vāciešiem pārdot. Kā šis saraksts saistīts ar Alfredu Dreifusu? Tika nospriests, ka kompromitējošā teksta rokraksts varētu būt līdzīgs Dreifusa pieraksta stilam. Tas arī viss. Zinātniski nekas netika analizēts vai pierādīts. Tā likās un viss. Viņu apsūdzēja, strauji notiesāja kara tiesā kā vainīgu un nevienu neinteresēja nedz motīvs nedz pierādījumi. Dreifuss bija ebrejs un tāpēc lieliski derēja nelojāla nodevēja lomai.

Liberālisma un demokrātijas apkarošana

Naids pret liberālismu un demokrātiju ir periodiski aktualizējies cikliski, kopš 19.gadsimta beigām. Tas uzplaukst, „apdedzina spārnus“, nobeidzas un atkal augšāmceļas no jauna. Gadsimtu mija bija gan mākslas un kultūras uzplaukuma laiks (la belle époque, the gilded age), bet arī ekonomisko krīžu laiks. Franču revolūcijas un apgaismības strāvojumus tobrīd izsmēja un apkaroja radikāli konservatīvie intelektuāļi, tādi kā Moris Bares (Maurice Barrès) un Čarls Muras (Charles Maurras). Viņiem šķita, ka Francija (kā nacionāla valsts) esot uz sabrukuma robežas, jo bija zaudēts karš pret prūšiem un okupētas divas provinces: Elzasa un Lotringa. Iedzīvotāji tobrīd pameta laukus, pilsētas auga un piedāvāja sekularizāciju, samazinājās dzimstība un vienai daļai viedokļu noteicēju likās, ka līdzdalība organizācijā Action françaiseir vienīgā izeja no situācijas. Idejas pamatā bija pārliecība, ka „kārtīgs nacionālisms“ un monarhijas atjaunošana var glābt Franciju. Latīņu kvartālā izvietojās arī nacionālistu studentu organizācija un viņi bija plaši pazīstami ar savu neiecietību pret visiem, kas domā un runā citādi. Uzbrukuma mērķi bija kreisie, sociālisti un cita veida radikāļi, kas Leona Blūma (Lèon Blum) vadībā uzdrošinājās runāt pretī. Blūmu nacionāļi vajāja īpaši enerģiski ne tikai tāpēc, ka viņš bija cienīgs pretinieks, bet arī ebrejs. Čarlzs Muras necieta demokrātiju, kas pēc viņa domām bija nepieņemama iekārta, jo sagrāva kristiešu vienotību un ieviesa nevajadzīgo cilvēktiesību aizsardzību. Interesanti, ka kā demokrātijas nīdējs viņš beidzot varēja īstenot savas idejas brīdī, kad Hitlers bija okupējis Franciju. Pēc Muras viņš tika ieslodzīts cietumā un pavadīja tur laiku līdz mūža beigām. Taču gadsimtu mijā tādi kā Muras vadīja uzbrukumus liberālismam un demokrātijai, nosodot cilvēku tiesības būt brīviem un nodarboties ar biznesu,  torpedējot idejas par valsts robežu mūru un muitu likvidēšanu. Liberālisms un individuālisms toreiz skaitījās lamu vārdi.

Politiskais nacionālisms kā reliģiska sekta

Tieši tāpat kā ticīgo kopai, arī nacionālismam mēdz būt problēmas vairākos virzienos. Ja reiz vienas nācijas (vai vienas ticības) cilvēki ir labi tikai tāpēc, ka pieder šai kastai, tad kāpēc arī šādu ideālu cilvēku grupā parādās noziedznieki, izspiedēji, zagļi, blēži un krāpnieki. Vienīgais izskaidrojums šādām „novirzēm“ mēdz būt – nodevēji un ārpuses kaitīgā ietekme. Tātad – paši esam labi, bet mums traucē svešie un nepiederošie, kuri jāsoda un jālikvidē. Jo vainīgie ir tikai viņi. Mēs ne. Ja vaina netiks novelta uz „svešajiem“ un „ārzemniekiem“, tad tauta (kā vienots ķermenis/tēls) vairs neturēsies kopā un sadrups gabalos. Viens no šādiem piemēriem tobrīd bija Francijā asimilēto ebreju kopas apkarošana. Šie turīgie advokāti, uzņēmēji un virsnieki bija lielisks „nodevēju“ bariņš. Viņi ir svešinieki, taču tiem izdevies izskatīties gandrīz tāpat kā pamattautai un netraucēti izturēties kā kārtīgiem francūžiem vai vāciešiem. Tobrīd nacionālisma un antisemītisma drudzis bija pārņēmis praktiski visus Francijas iedzīvotāju līmeņus un Dreifusam nebija nekādas iespējas cerēt, ka viņa lieta tiks izmeklēta. Viņš bija sliktais un viss. Arī tad, kad virsnieks, kurš panāca Dreifusa sodīšanu, saprata savu kļūdu, nekas nemainījās. Samērā ātri kļuva zināms, kurš ir īstais spiegs. Tas bija kāds neuzkrītošs armijas majors. Taču Dreifusa sodīšana norisinājās tālāk. Tika fabricēti, viltoti jauni „pierādījumi“ un faktiskā patiesība nevienu neinteresēja. Tie, kas palīdzēja Dreifusam (viņu aizstāvot) paši nokļuva cietumā. Kāpēc tad nacionālistiem tomēr neizdevās ieslēgt Dreifusu važās līdz mūža beigām? Tāpēc, ka viņu sāka aizstāvēt pazīstamais franču rakstnieks Emīls Zola (Émile Zola). 1898. gada janvārī, četru gadus pēc Dreifusa apcietināšanas, viņš publicēja atklātu vēstuli, kas bija adresēta Francijas prezidentam un avīzei L’Aurore. Viņš paziņoja, ka Dreifuss ir apmelots. Par to melotāji viņu pašu centās notiesāt ar cietumsodu par  „meļu apmelošanu“. Taču tas neizdevās. Ir vajadzīgi drosmīgi mākslinieki un intelektuāļi, lai apturētu linčojošu baru, kas gatavs spēlēties ar svešu cilvēku likteņiem un asinīm. Zolā avīžraksta iespaidā (Es apsūdzu jeb ”J’accuse”)turpinās diskusijas starp kultūrradikāļiem un reakcionārajiem nacionālistiem joprojām. Tas, protams, labi.

Alfreda Dreifusa aresta vieta tropu Gulāgā šodien. Šādās „cietuma kamerās“ gāja bojā ap 70 000 ieslodzīto cilvēku.

 

 

 

 

 

Kas notika tālāk ar pašu Dreifusu

Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma vietas 1908.gadā, formāli amnestēja un viņš trupināja darbu armijā, piedaloties arī pirmā pasaules kara cīņās. Tika apbalvots ar Goda leģiona ordeni 1918. gadā par varonību cīņās pie Verdenas.

Vai sodīja viņa apmelotājus? Nē.

Moris Bares un Čarlzs Muras ieguva vietas Francijas Akadēmijā un pēc tam atbalstīja Višī okupācijas režīmu. Moris Bares pat pamanījās kompromitēt rakstnieku Emilu Zolā, cenšoties „atmaskot viņa neglīto pagātni“. Zolā tēvs esot ieceļojis no Venēcijas un tas, protams, ir briesmīgi un neciešami neglīti. Tikai šāds „nepareizs rakstnieks“ esot spējīgs aizstāvēt vajātu ebreju virsnieku. Muras vēlējas aizliegt ebrejiem ieņemt amatus Francijā un novērst liberālisma, individuālisma uzplaukumu un attīstību savā dzimtenē. Viņam bija četri galvenie ienaidnieki, kas jāiznīcina: ebreji, protestanti, brīvmūrnieki un ārzemnieki. Viņa cīņa aprāvās 50. gados, bet šodien to turpina partijas „Nacionālā fronte“ līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Marina Lepena. 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās pirmajā kārtā viņa ar 34% balsu atpalika no pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona (66%).

Neraugoties uz to, ka meļus un apmelotājus neviens nesodīja, Dreifusa lieta turpina magnetizēt māksliniekus. Lieliska bija Romana Polaņska (Roman Polanski) filma „Es apsūdzu“, kas veidota izmantojot Roberta Harisa (Robert Harris) romāna „Virsnieks un spiegs“ (An officer and a spy) materiālus. Tā ieguva žūrijas galveno balvu pērnā gada Venēcijas kinofestivālā.

Šķiet, ka „Dreifusa skandāls“ tomēr ir kas vairāk par viena cilvēka traģēdiju pūļa vajāšanas apstākļos. Tas raksturo mūsu laiku, kurā mēs turpinām aizstāvēt meļus un apmelotājus, ja viņu idejas kalpo dižai idejai. Pieciešam faktu devalvāciju, patiesības slēpšanu, ja vairākumam tā vajag. Esam gatavi upurēt cilvēkus, kas neko sliktu nav nodarījuši, taču nepatīk un viss. Negribam liberālo demokrātiju, jo tad nebūs iespējams izrēķināties ar tiem, kas nepatīk un runā pretī.

Tāpēc esam tur kur esam – krustcelēs, jo pūļa naids pret Dreifusu nebeidzās līdz ar 1908.gadu, kad netaisnīgi sodītais virsnieks beidzot atgriežas atpakaļ Parīzē no tropu Gulāga. Viņu tobrīd attaisnoja, apbalvoja un šai pasakai varētu būs labas beigas. Diemžēl tā nenotika. Otrā pasaules kara laikā Alfreda Dreifusa mazbērnus okupētājā Parīzē notvēra vācieši. Pusaudžus nekavējoties nosūtīja uz koncentrācijas nometni Aušvicā, Polijā, kur bojā gāja Alfreda mazmeita Madeleine.

Vienas ģimenes ceļš no nepelnīta soda Velna salā, tropu Gulāgā (Franču Gvijānā) līdz kapam Birkenavas – Aušvicas koncentrācijas nometnei Polijā ir ciešanu pilns un attiecas uz mums visiem. To nedrīkst atkārtot nekādas idejas vārdā.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.

Paaudžu karš: turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem

Speciāli TVNET

Konflikts ir viens no cilvēka iecienītākajiem sporta veidiem. Ar to mēdzam nodarboties savā ikdienā gan slikta garastāvokļa, gan arī kašķīgas situācijas apstākļos. Tādos brīžos „dabū pa spārniem“ tie, kas ir un kas nav pelnījuši. Nupat ir apgūts jauns kašķēšanās veids, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tagad plēšamies ne tikai ar paziņām un kolēģiem, bet arī ar citu paaudžu cilvēkiem.

Šo konflikta veidu sauc par „ģenerāciju jeb paaudžu karu“. Tajā tiek pieņemts, ka vienas paaudzes cilvēki ir līdzīgi un tiem piemīt ne tikai vienādas vērtības, dzīves stils un pārliecība, bet arī trūkumi. Tas ir savāds, socioloģijas iedēstīts fenomens, kas nedaudz atgādina „eidžismu“ (cilvēka pazemošanu viņa vecuma dēļ). Agrāk bija pieņemts uzskatīt par muļķīšiem bērnus (bērnišķīgs, infantils utt.), tagad var droši diskriminēt pieaugušos, jo vārds „pensionārs“ nozīmē ne tikai noteikta vecuma personu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet arī sirmgalvi, kas ir ar „atpalikušu domāšanu.“ Tātad te nav runa par konkrētu sirmgalvi, bet visu viņa paaudzi. Nevis par vecmāmiņu Annu, bet „to tur penzi“.

Digitalizācijas ienākšana mūsu sabiedrībā ir pastiprinājusi šo efektu. Sirmgalvji neprot tik veikli rīkoties ar datoriem. Telefoni viņiem jāpiedāvā primitīvāki. Tātad viņi ir „muļķi“ un stereotips jau gatavs. Ar to viegli „apštempelēt“ visus līdzīgos kā nederīgus „vecus muļķus“?

Kā tad ir? Vai cilvēkam jāidentificē sevi ar savus profesionālo grupu, draugiem un domubiedriem, jeb tomēr ar noteikta vecuma ļaužu kategoriju? Vai aplūkojot kāda pasi mēs jau izlemjam kurā kategorijā šo cilvēku ieskaitīsim? Jā, tā mēs darām. Internetā reaģējam tieši tāpat. Ja nepatīk kāds teksts, tad komentējam īsi: „Klusē Tu, OK boomer”, kas latviešu valodā varētu būtu „bēbīšu ražotājs”, pieklājīgāk – seniors jeb šajā gadījumā, bet pēc būtības nozīmē „vecāks cilvēks, kurš neko nav spējīgs saprast“.

Paaudžu konflikti internetā

Interneta diskusijas vairāk nekā jebkad agrāk izspīlē „eidžismu“ jeb cilvēku diskrimināciju viņu vecuma dēļ. No kurienes ieradies šis tīmeklim tik vajadzīgais „cilvēku sadalīšanas„ veids? No konkrētiem sabiedriski politiskiem notikumiem, kas sašķeļ sabiedrību pa horizontāli. To skaitā ir, piemēram, klimata krīze.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījos Izglītības un Attīstības centra rīkotajā konferencē, vadot radošo darbnīcu par medijpratību, kritisko domāšanu un vērtībām skolotājiem un skolēniem. Nonācām līdz Grētai Tunbergai un automātiski sadalījāmies vairāku viedokļu grupās. Viena bija pret „vides fašismu“, kas mums visiem sadārdzināšot dzīvi un tāpēc „Grietai“ esot vēlams doties mežā un iestādīt vienu koku nevis „kacināt pasauli“ ar zaļās domāšanas idejām. Otra grupa nostājās aktīvo skolēnu pozīcijā un uzskatīja, ka Grēta var uz drīkst tā darīt, taču skolu kavēt demonstrāciju laikā nebūtu pareizi. Trešie uzskatīja, ka vispār jau Grēta neko jaunu nav pateikusi, tas viss jau bija zināms agrāk. Viņa nestāsta savas idejas, bet lūdz ieklausīties zinātnieku slēdzienos. Savādi ka „viens savāds bērns “ ar savām neparastajām uzvedības formām pievērš sabiedrības uzmanību idejām, kas ir svarīgas. Tāpēc zviedru pusaudze esot „baltā vārna“ un viņai jārēķinās, ka apkārtne to noknābs. Neviens no klātesošajiem nesāka attīstīt konspiratīvās idejas par to, ka „aiz viņas stāvot spēki“ jeb, ka Grēta esot politiskās sazvērestības objekts. Tādu spriedumu nebija. Tas nozīmē, ka ļaudis, kas piedalījās diskusija nebija „garīgi novecojuši“.

Taču var gadīties arī citādi. Piemēram 5. novembrī , 25 gadus vecā Jaunzēlandes parlamenta deputāte no Zaļās jeb vides partijas Kloja Svorbrika (Chloë Swarbrick) parlamenta tribīnē argumentēja savu viedokli par kaitīgo izmešu samazināšanu ar nostādni, ka šis solis vairāk vajadzīgs jaunās paaudzes cilvēkiem, nevis vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuri veido parlamenta deputātu lielāko daļu. Pēc 40 sekundēm runu pārtrauca kāds cits deputāts – solīda vecuma kungs, izsmejot un ironizējot. Viņa atbildēja un komentēja īsi: „OK boomer“ (kas nozīmē, „tu, kas neko nav spējīgs saprast – stāvi klusu!) un runāja tālāk…par paaudzi, kas neko nesaprot un traucē nākotnei.

Kā tas attiecas un mums? Protams, ka Kloja nav mūsu deputāte. Turklāt Saeimā šobrīd vispār nav modernā laika cienīgas zaļās (vides) partijas, kas iestātos par šīm problēmām.

Tad kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka pati paaudžu sarunu problēma eksistē arī pie mums. Arī pie mums pastāv paaudžu konflikti internetā, kuros izaicinoši „OK boomer“ apņirdz pārējos un tie, savukārt vīpsnā par biklām „OK boomer“ omītēm, kas sirsnīgi stāsta par savām rasola receptēm.

Ar „OK boomer“ jeb „bēbīšu ražotājiem“ jāsaprot cilvēki, kas dzimuši pēc otrā pasaules kara, laikā no 1946. līdz 1964. gadam. Šis izteikums nozīmē apzīmējumu cilvēkiem, kuri izmanto neglītus un aizvainojošus komentārus internetā, jeb ir tik „veci“, ka neprot digitālajā telpā uzvesties. Ko tad šie seniori dara tik nepareizi internetā? „Viņi visi“ rīkojoties šādi: 1) ja nepatīk diskusija, kurā piedalās, tad lūdz citiem „izņemt viņus ārā no grupas“; 2) pateicās par „ielaišanu grupā“;3) nepareizi izmanto “emoji” un “gif”; 4) no rītiem visus apsveic ar skaistu dienu un pievieno neatbilstošu attēlu; 5) mēdz publicēt citātus; 6) mēdz publicēt muļķīgus jokus; 7) pārpludina internetu ar mājdzīvnieku video; 8) tiražē sliktas kvalitātes attēlus, ieskaitot savus portretus; 9)„ seko“ savu bērnu draugiem vai pieprasa, lai viņus akceptē šajās sabiedrībās u.t.t. Vārdu sakot – „krīt uz nerviem“ tiem, kas prot internetu un zina, kā tur vajag uzvesties.

Paaudžu inteliģence

Protams, ka „eidžisms“ jeb vecuma diskriminācija ir pazemošanas veids. Tāpēc nekādi nav attaisnojams. Tas ir stereotipu domāšanas paveids, kas atļauj uzbrukt cilvēku grupai ar formalizēta pazemojuma lekāla palīdzību. Amerikāņu medijos jau sen „OK boomer“ vajāšana sit augstu vilni un līdz ar to arī vēršas plašumā diskusijas par šo tēmu. Profesore Megana Gerharda (Megan Gerhard) pat izstrādājusi jaunu jēdzienu „gentelligence“, kas pieprasa ņemt vērā un cienīt visu paaudžu sasniegto, jo tikai tādā ceļā cilvēce var attīstīties. Meganai ir 42 divi gadi un viņas argumentus Z-paaudze Twitter uztver īsi: „OK boomer“. Viņa neapvainojas un turpina pētīt paaudžu konfliktus interneta komunikācijā.

Kas tad īsti ir šī paaudze, kas tik ļoti satraukusi tīņus? Tā ir pagaidām lielākā iedzīvotāju grupa, kas veido izglītotāko sabiedrības daļu un ir darba tirgū ilgāk par visiem pārējiem. Tai pieder politiskā un ekonomiskā vara.

Paaudžu konflikti nav nekas jauns. Tie pastāvējuši vienmēr. Piemēram, 15 gadus veca meitene 2018. gada 20. augustā sāk sēdēt pie Zviedrijas parlamenta ar uzrakstu „Skolēnu streiks – klimata glābšanai“ un tagad viņai seko miljoniem jauniešu visā pasaulē. Sākot no Afganistānas un beidzot ar Itāliju vai ASV un Jaungvineju. Viņas organizācija „Piektdienas nākotnei“ (Fridays for Future“) turpina darboties un Grētai „nav kauna“ pateikt, ka viņas vecāku paaudze nav rūpējusies par vides kataklizmu atrisināšanu. „Jūs esat nozaguši manus sapņus, manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem“, – pusaudze apgalvoja ANO konferences laikā Ņujorkā. Tagad vecāki cilvēki par to vīpsnā un salīdzina Grētas bērnību Stokholmā ar savējo Namībijā vai Aknīstē. Nonākot pie secinājuma, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā Grietai. Tāpēc, lai pusaudze pastāv klusu un beidz žēloties.

Taču viņas vienaudži Z-paaudze domā pavisam citādāk. Jaunākie Ipsos mērījumi šī gada maijā rāda, ka 1/3 no jauniešiem (vecuma grupā 18 līdz 29 gadi) uzskata sevi par vides aktīvistiem. Turpretī tikai 14% vides aktīvistu ir vecuma grupā virs 65 gadiem. Šo lielo atšķirību paaudzēs pret vides saglabāšanas jautājumiem parādā arī tēmu nostādne Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tie, kas vēl pirmo reizi, uzskata vides saglabāšanās tēmu par trešo svarīgāko. Turpretī pusmūža cilvēkiem tā ir septītā svarīgākā tēma Eiropā. Megana Gerharda domā, ka Z – paaudzi vajag uztvert nopietni. Viņiem ir citas prioritātes un viņi ļoti dramatiski uztver klimata piesārņojuma un sadzīves drošības jautājumus. To saprot arī ANO ģenerālsekretārs: „ Mana paaudze ir izgāzusies, jo nav spējusi lietišķi nostāties pret dramatiskajiem klimata pārmaiņu notikumiem. Jaunieši to lieliski redz un saprot. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi ir nikni“, konstatē Antonio Guterrešs.

Jauno cilvēku laiks

Protams, ka dzīvojam brīdī, kad jaunie cilvēki netiek sadzirdēti vienmēr un visur. Taču tai pat laikā – gados vecāks cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām labu darbu iegūt Latvijā vairs nevar. Skaitās par vecu. Viņa kompetenci darba tirgus bieži ignorē, kas nav attaisnojama lieta. Ja atgriežamies pie interneta komunikācijas, tad jākonstatē, ka apsaukāšanās nekad neko produktīvu nav devusi. Uzkliedzieni oponentam- „Klusē, tu sniegpārsliņa!” (Z-paaudzes apzīmējums) vai „nobremzē, OK boomer!“ neko nedod, jo atgādina stiklā iemestu akmeni. Šķembas nobirst, bet telpā paliek auksti. Kāpēc tad 25 gadus vecā parlamenta deputāte uzbrēca kolēģim ar viņa paaudzes apzīmējumu?

Viņa ir 25 gadus veca, tātad tā saucamais „mileniālis“, kas ir nogurusi no „kungiem labākajos gados ar šlipsēm un varu“. Viņa uzskata, kas visas šodienas klimata problēmas ir izraisījuši tieši šādi kungi, kas ir jānovāc no politiskās skatuves. Jo sava neprasmīguma dēļ viņi ir ievārījuši visu tieši tā, kā tas tagad izskatās. To var saprast. Taču apsaukāties nevajadzēja.

Kā ir pieņemts iedalīt paaudzes, kas vēl eksistē ap mums un saņem pļaukas? Vecākā ir tā saucamā „klusā paaudze“ (1928. -1945.), kas piedzimusi starp abiem pasaules kariem. Šie ļaudis esot klusāki, nerunīgāki un biklāki. Iebaidīti diktatūru apstākļos. Tiem seko „baby boomers“ (1946. – 1964.), kas pavadījuši savu bērnību sešdesmitajos gados. Ar lielu apņemšanos un ambīcijām pārveidot pasauli. Tieši viņi šodien nosaka ekonomisko un politisko dzīvi, ieņem amatus, pieņem lēmumus un diktē mūsu dienaskārtību. Sekojošā ir X – paaudze (1965. – 1979.), kas bieži tiek raksturoti kā „apmulsušie“, esot bez entuziasma un bez lielām ģimenēm. Individuālisti. Viņiem seko gadu tūkstošu mijas bērni jeb „mileniāļi“ (1980. – 1996), kas uzauguši terorisma apstākļos un ienākuši darba tirgū ekonomiskās krīzes laikā. Viņiem ir bijis grūtāk (nekā vecākiem) izveidot savu karjeru un atrast piemērotas darba vietas. Visbeidzot Z – paaudze, (1997. –), kas pēc dzimšanas „iekārtojās šūpulī“ ar viedtelefonu rokās un pavada visu savu laiku sociālajos medijos.

Jā, starp citu, aizmirsu „pazaudēto paaudzi“. To veido cilvēki, kas izdzīvoja pirmo pasaules karu un meklēja savu vietu diktatoru sadragātajā Eiropā. Tos skaitā F. Skots Ficdžeralds (F. Scott Fitzgerald), T.S. Eliots (T.S. Eliot), Džeims Džoiss (James Joyce), Džons Steinberks (John Steinbeck), Erihs Maria Remarks (Erich Maria Remarque), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters un daudzi citi. Varbūt tieši māksla, zinātne var palīdzēt paaudzēm atkal sadzīvot, nevis ķīvēties. Varbūt, ka šis ir vispareizākais ceļš ārā no konfliktiem.

Iedomājieties cik lieliska būtu pasaule, ja visi mūsu labie cilvēki būtu gudri, bet visi gudrie būtu labi. Tā būtu paradīze. Taču no otras puses, ir zināms un pierādīts, ka pārāk tīros ūdeņos pat zivis nedzīvo un laikam nekad mēs neiznīcināsim neiecietību un ļaunumu, kas ierodas lidojot, bet aiziet klibojot. Tāpēc turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem, nevis ar kliedzieniem un konfliktiem. Uzbrēcieni, apsaukāšanās un fona trokšņi liecina, ka vienai pusei ir beigušies argumenti. Tad labāk izmantot sev piešķirtās demokrātiskās tiesības – paklusēt. Arī paaudžu līmenī.

Nodedzinātais Vecmīlgrāvis un buldorizētā Staļinštate. Quo vadis?

Ziemeļblāzmas pils Vecmilgrāvī, Foto Rīgas Centrālā biblioteka

Speciāli TVNET

Tikko atzīmējām Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Visdrūmākajā gada mēnesī bija norisinājušies gaiši, aizraujoši notikumi ar paliekošām sekām mūsu turpmākajā dzīvē. „Ļaunuma impērija“ uzsāka savu sabrukšanas ceļu un maz bija tādu, kas pirms 30 gadiem raudāja pakaļ PSRS monstra nāves agonijai. Taču režīma izraisītā domāšanas kontūzija sabiedrības smadzenēs saglabājās vēl ilgi. Līdz pat šodienai. To var novērot visur. Arī pilsētbūvniecības elementos ar nevainīgo nosaukumu „mikrorajoni“, kuros visas mājas ir vienādi neglītas un atspoguļo PSRS laika nivelēšana principu, kad visiem jābūt vienādiem savā neglītumā un nepievilcībā. Paneļmājas nenostājās tukšā vietā. Tās atvilka buldozers.

Zvejniekciemu iznīcināšana

60. gados tika iznīcināts romantiskais Oskara un Anitas Vecmīlgrāvis pie Daugavas ietekas jūrā. Pārbraucat ar buldozeriem zvejniekciemam un pielaižot naktī uguni ēkām. Tā vietā tika sastutētas pelēko paneļmāju rindas ar imigrantiem. Ostā bija jāstrādā tikai režīma pārbaudītajiem homos sovieticus, kas nedrīkstēja būt vietējie. Kremļa attīstības stratēģija paredzēja te iznīcināšanu uz pilnu klapi. Laivas bija bīstamas. Ar tām varēja aizbēgt pāri jūrai uz rietumiem. Tāpēc iznīcināja abus: gan zvejnieku amatu, gan arī laivas. „Atceros, kā toreiz pārbijos, jo mūs dzina ārā ar varu. Ja neklausīja, tad naktī pielaida mājai uguni“, – atceras vecmīlgrāviete Ilze. „Vecmīlgrāvieši visi bija kā vienota ģimene. Daudzi bija saistīti radnieciskām saitēm. Visur varēja iet ciemos, visur bija savējie.

Kadrs no filmas Zvejnieka dēls. Avots: http://www.bestbaltic.eu/zvejnieka-dels.html

Taču pienāca diena un visiem bija jāatstāj savas mājas un iekoptie dārzi. Ar varu. Mēģinājām skaidroties, lūgties, bet neviens neklausījās. Pēdējos mēnešus pa dārzu siroja zagļi un mūs ar mammu izlika ārā pavasarī. Nojauca māju. Ēkas un dārza vietā piešķīra 1,5 istabas dzīvoklīti Pārdaugavā” – atceras Larisa – Ingūna. „Tas bija drausmīgi, ja tevi dzen ārā un atņem visu, kas pieder. Ilgstoši pa naktīm plosās ugunsgrēki, lai gan daudzi vēl nebija izvākušies. Drausmīgs izmisums, stress, panika, asaras un bailes.

Tā būvējās jaunais Vecmilgrāvis“, – skumji konstatē Ilze. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam arhitektu V.Dorofejeva, M.Medinska, K.Alkšņa, R. Peikunes, T. Francmanes un T. Kotovičas vadībā tika nolīdzināts ciems ar 200 kuģinieku un zvejnieku mājām, lai tur ierīkotu 3 paneļmāju mikrorajonus. Savādi, ka tika saglabāta Ziemeļblāzmas pils, kas celta 1913. gadā.

Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis. Foto: https://www.riga.lv/lv/news/interesanti-fakti-par-ziemelblazmas-celtniecibu?13901

Nedz toreiz, nedz tagad šis reģions nav ieguvējs. Vietējie jau sen izsvaidīti, izravēti un aizgājuši. Atnācēji meklē sev labākas un izdevīgākas dzīves vietas ārzemēs. Dombrovska nams plati atvēris durvis, bet viesu varēja būt vairāk. Ko darīt tālāk? Nojaukt vēlreiz dorofējeva-mediskas-peikunes-francmanes projektēto monstru un aicināt esošos iedzīvotājus atgriezties pie zvejniekciema dzīves stila? Protams, ka nē. Taču daiļo Dombrovska Ziemeļblāzmas namu varbūt var atvilkt uz Jauno Teiku savādās VEF kultūras pils vietā? Ja pārvietojas cilvēki, tad var pārvietoties arī nami, kas ir mums vajadzīgi.

Kopš mūra krišanas 4 miljoni vāciešu pametuši Austrumvāciju

Līdzīgu stāstu (tikai pretējā virzienā!) piedzīvojusi arī vācu pilsēta Eizenhitenštate. Pirms pārdesmit gadu te bija plaukstoša boļševiku arhitektūras pērle betona iesaiņojumā jeb sociālisma paraugpilsēta. Tā atrodas 120 kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Tagad to jauc nost.

Vairs nav iedzīvotāju, jo puse no tiem emigrējuši uz Rietumiem. Tāpēc ārda skolas, veikalus un tukšās daudzdzīvokļu ēkas. Ir pat izdomāti jaunvārdi, kas apzīmē šo nojaukšanas procesu. Proti, „nojaukšanas“ vietā tiek lietots vārds „atpakaļbūvēšanu“ (rückbauen), lai neizklausītos tik skarbi un briesmīgi. Taču tiem, kas joprojām dzīvo šajās – nojaukšanai paredzētajās mājās, ar jaunvārdiem nav palīdzēts. Viņiem ir jāvācas ārā un jāmeklē sev cits miteklis. Daudziem, gados vecākiem cilvēkiem, kas atsakās bojā ejošo pilsētu atstāt, ir nācies pārvākties vairākkārt. Mantas stāv kastēs, jo nevar zināt kad atkal būs jāpārceļas.

Šogad aprit 30 gadi kopš kritis Berlīnes mūris. Toreiz (kad tas notika) kanclers Hemuts Kols solīja, ka arī šīs – no boļševikiem un komunistiem atbrīvotās teritorijas, mūžam plauks uz ziedēs. Taču tagad tās „atbrīvo“ no tukšajām, estētiski forsētās arhitektūras ēkām. „Mums nav izvēles – pilsēta ir jāsamazina, jo nav cilvēku, kas šeit vēlētos palikt uz dzīvi“, – konstatē arhitekte Gabriele Haubolta medijiem.

Vēsturiski te nebija apbūves un šajā vietā nedzīvoja cilvēki

1950.gadā jūlijā austrumvācu komunistiskās partijas trešajā kongresā tika izlemts, ka šeit tiks izveidota paraugpilsēta. Sociālisma lepnums. Pirms būvdarbu uzsākšanas tai tika dots vārds „Staļina pilsēta“ tātad Stalinštate.

Tikai 60. gados nosaukums nomainīts, taču projekts saglabājās – tai bija jākļūst par sociālisma ideoloģijas vitrīnu rietumniekiem. Par ideoloģisku paraugpilsētu, kuras arhitektūra deklarē boļševismu kā uzvarošo ideoloģiju un sagrauj rietumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem daudzstāvu nami ar visām ērtībām tolaik likās laimes kalngals. Tikai iekārtota fabrika, kas nodarbināja 16.000 strādnieku. Viss notika gandrīz tāpat kā Latvijā, kad tika dēstītas palmas lopu fermās Ādažos, lai „demonstrētu“ sociālisma ideoloģijas pārākuma priekšrocības ārzemju žurnālistiem un politiķiem.

Kad bērnudārzu pārtaisa par muzeju 

Šajā paraugpilsētā 80. gados jau dzīvoja ap 55 000 iedzīvotāju un prognozes liecināja, ka iedzīvotāju skaits dubultosies tuvāko gadu laikā. Tāpēc tika uzsākta jaunu mikrorajonu celtniecība, kas ļoti atgādina dzelzsbetona blokmāju monstrus no mūsu pašu Ķengaraga, Vecmīlgrāvja vai Juglas. Taču dzelzs aizkara krišana un robežu atvēršana visu izmainīja. Paraugpilsētas iedzīvotāji pirmie metās bēgt uz rietumiem. Namos, kuros toreiz dzīvoja 50 ģimenes, tagad palikušas vairs 5. Apkures sistēma, ūdens piegāde vairs nefunkcionē normāli, ēkas tāpēc smird. Palikušajiem tur vairs nav patīkama dzīve. Tāpēc ir pieņemts politisks lēmums šo pilsētu samazināt, nojaucot nevajadzīgās ēkas. Bez mājokļa neviens neesot palicis, taču pārvākties tagad iznākot vairākas reizes. Kāds automehāniķis ir bijis spiests pārcelties no vienas darbnīcas uz otru piecas reizes, sekojot ēku nojaukšanas procesam. Friziere pensionāre bijusi spiesta pārvākties trīs reizes. Līdzīga situācija ir arī vairākās citās austrumvācu pilsētās, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, jo ļaudis pārcēlušies uz rietumiem. “Paradoksāli. No vienas puses Berlīnē trūkst dzīvokļu un īres maksa par mazu miteklīti ir neiedomājami augsta. Taču šeit mēs jaucam nost daudzdzīvokļu mājas kā nevajadzīgu apgrūtinājumu”, – konstatē arhitekte Inga Perša.

Protams, ka notiekošais nevienu nesajūsmina. Aizceļošanas procesi rada iedzīvotāju novecošanos un, palūkojoties kartē, jau šodien var pamanīt, ka Austrumvācijā iedzīvotāju vidējais vecums šodien ir daudz augstāks nekā pirms 30 gadiem, kad krita Berlīnes mūris. Tajā pašā Eizenhitenštate patlaban iedzīvotāju vidējais vecums ir virs 50 gadiem. Tiek prognozēts, ka ap 2035. gadu šeit būs četras bēres pret katru jaundzimušo. Sovjetisma laikā būvētais bērnudārzs atrodas pašā centrā un vairāk atgādini pili, nevis ēku bērnu nodarbībām. Tāpēc tas tagad, bērnu trūkuma dēļ, pārbūvēts par muzeju. Te var aplūkot „DDR laika“ fotogrāfijas, ar „trabandiem“ un propagandas afišām, kas visus aicina uz gaišo nākotni komunismā.

Berlīnes mūris iesāka masu emigrācijas procesu, kas joprojām turpinās. Stalinštates iedzīvotāji ar to ir samierinājušies bez asarām un rūgtuma.

Quo vadis?

Berlīnes mūris nav tikai Vācijas fenomens. Tas simbolizē PSRS laika cilvēku cietuma situāciju. Aizbraukt gribēja gandrīz visi, taču to reāli izdarīt nebija iespējams. Pēc kara Vācijā šāda mūra nebija. Tāpēc no austrumu teritorijām cilvēki masveidā plūda projām uz rietumiem, kur dzīve bija labāka, drošāka un sātīgāka. Līdz 1961. gadam aizplūda veseli 3 miljoni. Toreiz Austrumvācijā pati populārākā anekdote bija tā pati, kas tagad aktuāla Latvijā. Tika pieteikts, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst lidostā izslēgt gaismu. Taču masu emigrāciju pārtrauca un apturēja mūris.

Tika uzcelta siena, lai neviens nevar nekur aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Cilvēki tika ieslēgti. Aizbēgt vairs nebija iespējams. Taču līdz ar mūra krišanu 1989. gadā, masveida bēgšana no jauna atsākās.

Austrumvācija nav vienīgā teritorija, kas pēc mūra krišanas iztukšojās. Līdzīgi procesi novērojami praktiski visās postsovjetisma zonas valstīs. Īpaši uzkrītoši emigrācijas norisinās Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā, kur iedzīvotāju skaits (aizbraukšanas rezultātā) ir samazinājies gandrīz par 1/4 .

Tā tas ir – rietumu puses iedzīvotājiem mūra krišana neko būtisku viņu ikdienā nenozīmēja, taču austrumu puses cilvēkiem tas izmainīja visu. Šobrīd iztukšotajās teritorijās strauji attītas labējo nacionālistu politiskā kustība (AFD). Kā atbildes reakcija pret valstī un savā reģionā notiekošajiem procesiem. Kamēr pie varas esošie politiķi nesaprot kas īsti notiek pamestajās austrumu teritorijās, tikmēr AFD kļūst par lielu un ietekmīgu partiju Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē Tajā pašā Eizenhitenštate AFD pašlaik ir otra lielākā varas partija aiz sociāldemokrātiem.

Kas notiks tālāk? Vai jauksim arī mēs nost pilsētas un ciemus, kuros iedzīvotāju vairs nav?

Sarūmējot atlikušos iedzīvotājus apdzīvotās ēkās bez stresa, izmisuma, asarām un sarūgtinājuma. Bez visa tā, kas bija jāpiedzīvo pagājušā gadsimta 60. gados Ilzei un Larisai – Ingūnai pametot Vecmīlgrāvi?

Vai šo procesu paredz arī jaunā teritoriālā reforma, jeb turpināsim izliekties, ka šādu problēmu mums vispār nav?