Paaudžu karš: turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem

Speciāli TVNET

Konflikts ir viens no cilvēka iecienītākajiem sporta veidiem. Ar to mēdzam nodarboties savā ikdienā gan slikta garastāvokļa, gan arī kašķīgas situācijas apstākļos. Tādos brīžos „dabū pa spārniem“ tie, kas ir un kas nav pelnījuši. Nupat ir apgūts jauns kašķēšanās veids, pateicoties internetam un sociālajiem medijiem. Tagad plēšamies ne tikai ar paziņām un kolēģiem, bet arī ar citu paaudžu cilvēkiem.

Šo konflikta veidu sauc par „ģenerāciju jeb paaudžu karu“. Tajā tiek pieņemts, ka vienas paaudzes cilvēki ir līdzīgi un tiem piemīt ne tikai vienādas vērtības, dzīves stils un pārliecība, bet arī trūkumi. Tas ir savāds, socioloģijas iedēstīts fenomens, kas nedaudz atgādina „eidžismu“ (cilvēka pazemošanu viņa vecuma dēļ). Agrāk bija pieņemts uzskatīt par muļķīšiem bērnus (bērnišķīgs, infantils utt.), tagad var droši diskriminēt pieaugušos, jo vārds „pensionārs“ nozīmē ne tikai noteikta vecuma personu, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet arī sirmgalvi, kas ir ar „atpalikušu domāšanu.“ Tātad te nav runa par konkrētu sirmgalvi, bet visu viņa paaudzi. Nevis par vecmāmiņu Annu, bet „to tur penzi“.

Digitalizācijas ienākšana mūsu sabiedrībā ir pastiprinājusi šo efektu. Sirmgalvji neprot tik veikli rīkoties ar datoriem. Telefoni viņiem jāpiedāvā primitīvāki. Tātad viņi ir „muļķi“ un stereotips jau gatavs. Ar to viegli „apštempelēt“ visus līdzīgos kā nederīgus „vecus muļķus“?

Kā tad ir? Vai cilvēkam jāidentificē sevi ar savus profesionālo grupu, draugiem un domubiedriem, jeb tomēr ar noteikta vecuma ļaužu kategoriju? Vai aplūkojot kāda pasi mēs jau izlemjam kurā kategorijā šo cilvēku ieskaitīsim? Jā, tā mēs darām. Internetā reaģējam tieši tāpat. Ja nepatīk kāds teksts, tad komentējam īsi: „Klusē Tu, OK boomer”, kas latviešu valodā varētu būtu „bēbīšu ražotājs”, pieklājīgāk – seniors jeb šajā gadījumā, bet pēc būtības nozīmē „vecāks cilvēks, kurš neko nav spējīgs saprast“.

Paaudžu konflikti internetā

Interneta diskusijas vairāk nekā jebkad agrāk izspīlē „eidžismu“ jeb cilvēku diskrimināciju viņu vecuma dēļ. No kurienes ieradies šis tīmeklim tik vajadzīgais „cilvēku sadalīšanas„ veids? No konkrētiem sabiedriski politiskiem notikumiem, kas sašķeļ sabiedrību pa horizontāli. To skaitā ir, piemēram, klimata krīze.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā piedalījos Izglītības un Attīstības centra rīkotajā konferencē, vadot radošo darbnīcu par medijpratību, kritisko domāšanu un vērtībām skolotājiem un skolēniem. Nonācām līdz Grētai Tunbergai un automātiski sadalījāmies vairāku viedokļu grupās. Viena bija pret „vides fašismu“, kas mums visiem sadārdzināšot dzīvi un tāpēc „Grietai“ esot vēlams doties mežā un iestādīt vienu koku nevis „kacināt pasauli“ ar zaļās domāšanas idejām. Otra grupa nostājās aktīvo skolēnu pozīcijā un uzskatīja, ka Grēta var uz drīkst tā darīt, taču skolu kavēt demonstrāciju laikā nebūtu pareizi. Trešie uzskatīja, ka vispār jau Grēta neko jaunu nav pateikusi, tas viss jau bija zināms agrāk. Viņa nestāsta savas idejas, bet lūdz ieklausīties zinātnieku slēdzienos. Savādi ka „viens savāds bērns “ ar savām neparastajām uzvedības formām pievērš sabiedrības uzmanību idejām, kas ir svarīgas. Tāpēc zviedru pusaudze esot „baltā vārna“ un viņai jārēķinās, ka apkārtne to noknābs. Neviens no klātesošajiem nesāka attīstīt konspiratīvās idejas par to, ka „aiz viņas stāvot spēki“ jeb, ka Grēta esot politiskās sazvērestības objekts. Tādu spriedumu nebija. Tas nozīmē, ka ļaudis, kas piedalījās diskusija nebija „garīgi novecojuši“.

Taču var gadīties arī citādi. Piemēram 5. novembrī , 25 gadus vecā Jaunzēlandes parlamenta deputāte no Zaļās jeb vides partijas Kloja Svorbrika (Chloë Swarbrick) parlamenta tribīnē argumentēja savu viedokli par kaitīgo izmešu samazināšanu ar nostādni, ka šis solis vairāk vajadzīgs jaunās paaudzes cilvēkiem, nevis vecāka gadu gājuma cilvēkiem, kuri veido parlamenta deputātu lielāko daļu. Pēc 40 sekundēm runu pārtrauca kāds cits deputāts – solīda vecuma kungs, izsmejot un ironizējot. Viņa atbildēja un komentēja īsi: „OK boomer“ (kas nozīmē, „tu, kas neko nav spējīgs saprast – stāvi klusu!) un runāja tālāk…par paaudzi, kas neko nesaprot un traucē nākotnei.

Kā tas attiecas un mums? Protams, ka Kloja nav mūsu deputāte. Turklāt Saeimā šobrīd vispār nav modernā laika cienīgas zaļās (vides) partijas, kas iestātos par šīm problēmām.

Tad kāpēc es par to rakstu? Tāpēc, ka pati paaudžu sarunu problēma eksistē arī pie mums. Arī pie mums pastāv paaudžu konflikti internetā, kuros izaicinoši „OK boomer“ apņirdz pārējos un tie, savukārt vīpsnā par biklām „OK boomer“ omītēm, kas sirsnīgi stāsta par savām rasola receptēm.

Ar „OK boomer“ jeb „bēbīšu ražotājiem“ jāsaprot cilvēki, kas dzimuši pēc otrā pasaules kara, laikā no 1946. līdz 1964. gadam. Šis izteikums nozīmē apzīmējumu cilvēkiem, kuri izmanto neglītus un aizvainojošus komentārus internetā, jeb ir tik „veci“, ka neprot digitālajā telpā uzvesties. Ko tad šie seniori dara tik nepareizi internetā? „Viņi visi“ rīkojoties šādi: 1) ja nepatīk diskusija, kurā piedalās, tad lūdz citiem „izņemt viņus ārā no grupas“; 2) pateicās par „ielaišanu grupā“;3) nepareizi izmanto “emoji” un “gif”; 4) no rītiem visus apsveic ar skaistu dienu un pievieno neatbilstošu attēlu; 5) mēdz publicēt citātus; 6) mēdz publicēt muļķīgus jokus; 7) pārpludina internetu ar mājdzīvnieku video; 8) tiražē sliktas kvalitātes attēlus, ieskaitot savus portretus; 9)„ seko“ savu bērnu draugiem vai pieprasa, lai viņus akceptē šajās sabiedrībās u.t.t. Vārdu sakot – „krīt uz nerviem“ tiem, kas prot internetu un zina, kā tur vajag uzvesties.

Paaudžu inteliģence

Protams, ka „eidžisms“ jeb vecuma diskriminācija ir pazemošanas veids. Tāpēc nekādi nav attaisnojams. Tas ir stereotipu domāšanas paveids, kas atļauj uzbrukt cilvēku grupai ar formalizēta pazemojuma lekāla palīdzību. Amerikāņu medijos jau sen „OK boomer“ vajāšana sit augstu vilni un līdz ar to arī vēršas plašumā diskusijas par šo tēmu. Profesore Megana Gerharda (Megan Gerhard) pat izstrādājusi jaunu jēdzienu „gentelligence“, kas pieprasa ņemt vērā un cienīt visu paaudžu sasniegto, jo tikai tādā ceļā cilvēce var attīstīties. Meganai ir 42 divi gadi un viņas argumentus Z-paaudze Twitter uztver īsi: „OK boomer“. Viņa neapvainojas un turpina pētīt paaudžu konfliktus interneta komunikācijā.

Kas tad īsti ir šī paaudze, kas tik ļoti satraukusi tīņus? Tā ir pagaidām lielākā iedzīvotāju grupa, kas veido izglītotāko sabiedrības daļu un ir darba tirgū ilgāk par visiem pārējiem. Tai pieder politiskā un ekonomiskā vara.

Paaudžu konflikti nav nekas jauns. Tie pastāvējuši vienmēr. Piemēram, 15 gadus veca meitene 2018. gada 20. augustā sāk sēdēt pie Zviedrijas parlamenta ar uzrakstu „Skolēnu streiks – klimata glābšanai“ un tagad viņai seko miljoniem jauniešu visā pasaulē. Sākot no Afganistānas un beidzot ar Itāliju vai ASV un Jaungvineju. Viņas organizācija „Piektdienas nākotnei“ (Fridays for Future“) turpina darboties un Grētai „nav kauna“ pateikt, ka viņas vecāku paaudze nav rūpējusies par vides kataklizmu atrisināšanu. „Jūs esat nozaguši manus sapņus, manu bērnību ar saviem tukšajiem vārdiem“, – pusaudze apgalvoja ANO konferences laikā Ņujorkā. Tagad vecāki cilvēki par to vīpsnā un salīdzina Grētas bērnību Stokholmā ar savējo Namībijā vai Aknīstē. Nonākot pie secinājuma, ka citiem klājas vēl sliktāk nekā Grietai. Tāpēc, lai pusaudze pastāv klusu un beidz žēloties.

Taču viņas vienaudži Z-paaudze domā pavisam citādāk. Jaunākie Ipsos mērījumi šī gada maijā rāda, ka 1/3 no jauniešiem (vecuma grupā 18 līdz 29 gadi) uzskata sevi par vides aktīvistiem. Turpretī tikai 14% vides aktīvistu ir vecuma grupā virs 65 gadiem. Šo lielo atšķirību paaudzēs pret vides saglabāšanas jautājumiem parādā arī tēmu nostādne Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Tie, kas vēl pirmo reizi, uzskata vides saglabāšanās tēmu par trešo svarīgāko. Turpretī pusmūža cilvēkiem tā ir septītā svarīgākā tēma Eiropā. Megana Gerharda domā, ka Z – paaudzi vajag uztvert nopietni. Viņiem ir citas prioritātes un viņi ļoti dramatiski uztver klimata piesārņojuma un sadzīves drošības jautājumus. To saprot arī ANO ģenerālsekretārs: „ Mana paaudze ir izgāzusies, jo nav spējusi lietišķi nostāties pret dramatiskajiem klimata pārmaiņu notikumiem. Jaunieši to lieliski redz un saprot. Tāpēc nav jābrīnās, ka viņi ir nikni“, konstatē Antonio Guterrešs.

Jauno cilvēku laiks

Protams, ka dzīvojam brīdī, kad jaunie cilvēki netiek sadzirdēti vienmēr un visur. Taču tai pat laikā – gados vecāks cilvēks ar lielu pieredzi un zināšanām labu darbu iegūt Latvijā vairs nevar. Skaitās par vecu. Viņa kompetenci darba tirgus bieži ignorē, kas nav attaisnojama lieta. Ja atgriežamies pie interneta komunikācijas, tad jākonstatē, ka apsaukāšanās nekad neko produktīvu nav devusi. Uzkliedzieni oponentam- „Klusē, tu sniegpārsliņa!” (Z-paaudzes apzīmējums) vai „nobremzē, OK boomer!“ neko nedod, jo atgādina stiklā iemestu akmeni. Šķembas nobirst, bet telpā paliek auksti. Kāpēc tad 25 gadus vecā parlamenta deputāte uzbrēca kolēģim ar viņa paaudzes apzīmējumu?

Viņa ir 25 gadus veca, tātad tā saucamais „mileniālis“, kas ir nogurusi no „kungiem labākajos gados ar šlipsēm un varu“. Viņa uzskata, kas visas šodienas klimata problēmas ir izraisījuši tieši šādi kungi, kas ir jānovāc no politiskās skatuves. Jo sava neprasmīguma dēļ viņi ir ievārījuši visu tieši tā, kā tas tagad izskatās. To var saprast. Taču apsaukāties nevajadzēja.

Kā ir pieņemts iedalīt paaudzes, kas vēl eksistē ap mums un saņem pļaukas? Vecākā ir tā saucamā „klusā paaudze“ (1928. -1945.), kas piedzimusi starp abiem pasaules kariem. Šie ļaudis esot klusāki, nerunīgāki un biklāki. Iebaidīti diktatūru apstākļos. Tiem seko „baby boomers“ (1946. – 1964.), kas pavadījuši savu bērnību sešdesmitajos gados. Ar lielu apņemšanos un ambīcijām pārveidot pasauli. Tieši viņi šodien nosaka ekonomisko un politisko dzīvi, ieņem amatus, pieņem lēmumus un diktē mūsu dienaskārtību. Sekojošā ir X – paaudze (1965. – 1979.), kas bieži tiek raksturoti kā „apmulsušie“, esot bez entuziasma un bez lielām ģimenēm. Individuālisti. Viņiem seko gadu tūkstošu mijas bērni jeb „mileniāļi“ (1980. – 1996), kas uzauguši terorisma apstākļos un ienākuši darba tirgū ekonomiskās krīzes laikā. Viņiem ir bijis grūtāk (nekā vecākiem) izveidot savu karjeru un atrast piemērotas darba vietas. Visbeidzot Z – paaudze, (1997. –), kas pēc dzimšanas „iekārtojās šūpulī“ ar viedtelefonu rokās un pavada visu savu laiku sociālajos medijos.

Jā, starp citu, aizmirsu „pazaudēto paaudzi“. To veido cilvēki, kas izdzīvoja pirmo pasaules karu un meklēja savu vietu diktatoru sadragātajā Eiropā. Tos skaitā F. Skots Ficdžeralds (F. Scott Fitzgerald), T.S. Eliots (T.S. Eliot), Džeims Džoiss (James Joyce), Džons Steinberks (John Steinbeck), Erihs Maria Remarks (Erich Maria Remarque), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), Kārlis Skalbe, Jānis Akurāters un daudzi citi. Varbūt tieši māksla, zinātne var palīdzēt paaudzēm atkal sadzīvot, nevis ķīvēties. Varbūt, ka šis ir vispareizākais ceļš ārā no konfliktiem.

Iedomājieties cik lieliska būtu pasaule, ja visi mūsu labie cilvēki būtu gudri, bet visi gudrie būtu labi. Tā būtu paradīze. Taču no otras puses, ir zināms un pierādīts, ka pārāk tīros ūdeņos pat zivis nedzīvo un laikam nekad mēs neiznīcināsim neiecietību un ļaunumu, kas ierodas lidojot, bet aiziet klibojot. Tāpēc turpināsim sarunāties starp stāviem ar argumentiem, nevis ar kliedzieniem un konfliktiem. Uzbrēcieni, apsaukāšanās un fona trokšņi liecina, ka vienai pusei ir beigušies argumenti. Tad labāk izmantot sev piešķirtās demokrātiskās tiesības – paklusēt. Arī paaudžu līmenī.

Nodedzinātais Vecmīlgrāvis un buldorizētā Staļinštate. Quo vadis?

Ziemeļblāzmas pils Vecmilgrāvī, Foto Rīgas Centrālā biblioteka

Speciāli TVNET

Tikko atzīmējām Berlīnes mūra krišanas gadadienu. Visdrūmākajā gada mēnesī bija norisinājušies gaiši, aizraujoši notikumi ar paliekošām sekām mūsu turpmākajā dzīvē. „Ļaunuma impērija“ uzsāka savu sabrukšanas ceļu un maz bija tādu, kas pirms 30 gadiem raudāja pakaļ PSRS monstra nāves agonijai. Taču režīma izraisītā domāšanas kontūzija sabiedrības smadzenēs saglabājās vēl ilgi. Līdz pat šodienai. To var novērot visur. Arī pilsētbūvniecības elementos ar nevainīgo nosaukumu „mikrorajoni“, kuros visas mājas ir vienādi neglītas un atspoguļo PSRS laika nivelēšana principu, kad visiem jābūt vienādiem savā neglītumā un nepievilcībā. Paneļmājas nenostājās tukšā vietā. Tās atvilka buldozers.

Zvejniekciemu iznīcināšana

60. gados tika iznīcināts romantiskais Oskara un Anitas Vecmīlgrāvis pie Daugavas ietekas jūrā. Pārbraucat ar buldozeriem zvejniekciemam un pielaižot naktī uguni ēkām. Tā vietā tika sastutētas pelēko paneļmāju rindas ar imigrantiem. Ostā bija jāstrādā tikai režīma pārbaudītajiem homos sovieticus, kas nedrīkstēja būt vietējie. Kremļa attīstības stratēģija paredzēja te iznīcināšanu uz pilnu klapi. Laivas bija bīstamas. Ar tām varēja aizbēgt pāri jūrai uz rietumiem. Tāpēc iznīcināja abus: gan zvejnieku amatu, gan arī laivas. „Atceros, kā toreiz pārbijos, jo mūs dzina ārā ar varu. Ja neklausīja, tad naktī pielaida mājai uguni“, – atceras vecmīlgrāviete Ilze. „Vecmīlgrāvieši visi bija kā vienota ģimene. Daudzi bija saistīti radnieciskām saitēm. Visur varēja iet ciemos, visur bija savējie.

Kadrs no filmas Zvejnieka dēls. Avots: http://www.bestbaltic.eu/zvejnieka-dels.html

Taču pienāca diena un visiem bija jāatstāj savas mājas un iekoptie dārzi. Ar varu. Mēģinājām skaidroties, lūgties, bet neviens neklausījās. Pēdējos mēnešus pa dārzu siroja zagļi un mūs ar mammu izlika ārā pavasarī. Nojauca māju. Ēkas un dārza vietā piešķīra 1,5 istabas dzīvoklīti Pārdaugavā” – atceras Larisa – Ingūna. „Tas bija drausmīgi, ja tevi dzen ārā un atņem visu, kas pieder. Ilgstoši pa naktīm plosās ugunsgrēki, lai gan daudzi vēl nebija izvākušies. Drausmīgs izmisums, stress, panika, asaras un bailes.

Tā būvējās jaunais Vecmilgrāvis“, – skumji konstatē Ilze. Laikā no 1968. līdz 1980. gadam arhitektu V.Dorofejeva, M.Medinska, K.Alkšņa, R. Peikunes, T. Francmanes un T. Kotovičas vadībā tika nolīdzināts ciems ar 200 kuģinieku un zvejnieku mājām, lai tur ierīkotu 3 paneļmāju mikrorajonus. Savādi, ka tika saglabāta Ziemeļblāzmas pils, kas celta 1913. gadā.

Burtnieku namā ilgus gadus mitinājās arī Krišjānis Barons. Tieši šeit viņš pabeidza savu unikālo darbu pie latvju dainu vākšanas un sistematizācijas. Dombrovska namā savulaik ir viesojušies un dzīvojuši arī Jāzeps Vītols un Gustavs Šķilters, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Leons Paegle, Emilis Melngailis. Foto: https://www.riga.lv/lv/news/interesanti-fakti-par-ziemelblazmas-celtniecibu?13901

Nedz toreiz, nedz tagad šis reģions nav ieguvējs. Vietējie jau sen izsvaidīti, izravēti un aizgājuši. Atnācēji meklē sev labākas un izdevīgākas dzīves vietas ārzemēs. Dombrovska nams plati atvēris durvis, bet viesu varēja būt vairāk. Ko darīt tālāk? Nojaukt vēlreiz dorofējeva-mediskas-peikunes-francmanes projektēto monstru un aicināt esošos iedzīvotājus atgriezties pie zvejniekciema dzīves stila? Protams, ka nē. Taču daiļo Dombrovska Ziemeļblāzmas namu varbūt var atvilkt uz Jauno Teiku savādās VEF kultūras pils vietā? Ja pārvietojas cilvēki, tad var pārvietoties arī nami, kas ir mums vajadzīgi.

Kopš mūra krišanas 4 miljoni vāciešu pametuši Austrumvāciju

Līdzīgu stāstu (tikai pretējā virzienā!) piedzīvojusi arī vācu pilsēta Eizenhitenštate. Pirms pārdesmit gadu te bija plaukstoša boļševiku arhitektūras pērle betona iesaiņojumā jeb sociālisma paraugpilsēta. Tā atrodas 120 kilometru uz dienvidaustrumiem no Berlīnes. Tagad to jauc nost.

Vairs nav iedzīvotāju, jo puse no tiem emigrējuši uz Rietumiem. Tāpēc ārda skolas, veikalus un tukšās daudzdzīvokļu ēkas. Ir pat izdomāti jaunvārdi, kas apzīmē šo nojaukšanas procesu. Proti, „nojaukšanas“ vietā tiek lietots vārds „atpakaļbūvēšanu“ (rückbauen), lai neizklausītos tik skarbi un briesmīgi. Taču tiem, kas joprojām dzīvo šajās – nojaukšanai paredzētajās mājās, ar jaunvārdiem nav palīdzēts. Viņiem ir jāvācas ārā un jāmeklē sev cits miteklis. Daudziem, gados vecākiem cilvēkiem, kas atsakās bojā ejošo pilsētu atstāt, ir nācies pārvākties vairākkārt. Mantas stāv kastēs, jo nevar zināt kad atkal būs jāpārceļas.

Šogad aprit 30 gadi kopš kritis Berlīnes mūris. Toreiz (kad tas notika) kanclers Hemuts Kols solīja, ka arī šīs – no boļševikiem un komunistiem atbrīvotās teritorijas, mūžam plauks uz ziedēs. Taču tagad tās „atbrīvo“ no tukšajām, estētiski forsētās arhitektūras ēkām. „Mums nav izvēles – pilsēta ir jāsamazina, jo nav cilvēku, kas šeit vēlētos palikt uz dzīvi“, – konstatē arhitekte Gabriele Haubolta medijiem.

Vēsturiski te nebija apbūves un šajā vietā nedzīvoja cilvēki

1950.gadā jūlijā austrumvācu komunistiskās partijas trešajā kongresā tika izlemts, ka šeit tiks izveidota paraugpilsēta. Sociālisma lepnums. Pirms būvdarbu uzsākšanas tai tika dots vārds „Staļina pilsēta“ tātad Stalinštate.

Tikai 60. gados nosaukums nomainīts, taču projekts saglabājās – tai bija jākļūst par sociālisma ideoloģijas vitrīnu rietumniekiem. Par ideoloģisku paraugpilsētu, kuras arhitektūra deklarē boļševismu kā uzvarošo ideoloģiju un sagrauj rietumus. Daudziem lauku iedzīvotājiem daudzstāvu nami ar visām ērtībām tolaik likās laimes kalngals. Tikai iekārtota fabrika, kas nodarbināja 16.000 strādnieku. Viss notika gandrīz tāpat kā Latvijā, kad tika dēstītas palmas lopu fermās Ādažos, lai „demonstrētu“ sociālisma ideoloģijas pārākuma priekšrocības ārzemju žurnālistiem un politiķiem.

Kad bērnudārzu pārtaisa par muzeju 

Šajā paraugpilsētā 80. gados jau dzīvoja ap 55 000 iedzīvotāju un prognozes liecināja, ka iedzīvotāju skaits dubultosies tuvāko gadu laikā. Tāpēc tika uzsākta jaunu mikrorajonu celtniecība, kas ļoti atgādina dzelzsbetona blokmāju monstrus no mūsu pašu Ķengaraga, Vecmīlgrāvja vai Juglas. Taču dzelzs aizkara krišana un robežu atvēršana visu izmainīja. Paraugpilsētas iedzīvotāji pirmie metās bēgt uz rietumiem. Namos, kuros toreiz dzīvoja 50 ģimenes, tagad palikušas vairs 5. Apkures sistēma, ūdens piegāde vairs nefunkcionē normāli, ēkas tāpēc smird. Palikušajiem tur vairs nav patīkama dzīve. Tāpēc ir pieņemts politisks lēmums šo pilsētu samazināt, nojaucot nevajadzīgās ēkas. Bez mājokļa neviens neesot palicis, taču pārvākties tagad iznākot vairākas reizes. Kāds automehāniķis ir bijis spiests pārcelties no vienas darbnīcas uz otru piecas reizes, sekojot ēku nojaukšanas procesam. Friziere pensionāre bijusi spiesta pārvākties trīs reizes. Līdzīga situācija ir arī vairākās citās austrumvācu pilsētās, kurās dramatiski samazinājies iedzīvotāju skaits, jo ļaudis pārcēlušies uz rietumiem. “Paradoksāli. No vienas puses Berlīnē trūkst dzīvokļu un īres maksa par mazu miteklīti ir neiedomājami augsta. Taču šeit mēs jaucam nost daudzdzīvokļu mājas kā nevajadzīgu apgrūtinājumu”, – konstatē arhitekte Inga Perša.

Protams, ka notiekošais nevienu nesajūsmina. Aizceļošanas procesi rada iedzīvotāju novecošanos un, palūkojoties kartē, jau šodien var pamanīt, ka Austrumvācijā iedzīvotāju vidējais vecums šodien ir daudz augstāks nekā pirms 30 gadiem, kad krita Berlīnes mūris. Tajā pašā Eizenhitenštate patlaban iedzīvotāju vidējais vecums ir virs 50 gadiem. Tiek prognozēts, ka ap 2035. gadu šeit būs četras bēres pret katru jaundzimušo. Sovjetisma laikā būvētais bērnudārzs atrodas pašā centrā un vairāk atgādini pili, nevis ēku bērnu nodarbībām. Tāpēc tas tagad, bērnu trūkuma dēļ, pārbūvēts par muzeju. Te var aplūkot „DDR laika“ fotogrāfijas, ar „trabandiem“ un propagandas afišām, kas visus aicina uz gaišo nākotni komunismā.

Berlīnes mūris iesāka masu emigrācijas procesu, kas joprojām turpinās. Stalinštates iedzīvotāji ar to ir samierinājušies bez asarām un rūgtuma.

Quo vadis?

Berlīnes mūris nav tikai Vācijas fenomens. Tas simbolizē PSRS laika cilvēku cietuma situāciju. Aizbraukt gribēja gandrīz visi, taču to reāli izdarīt nebija iespējams. Pēc kara Vācijā šāda mūra nebija. Tāpēc no austrumu teritorijām cilvēki masveidā plūda projām uz rietumiem, kur dzīve bija labāka, drošāka un sātīgāka. Līdz 1961. gadam aizplūda veseli 3 miljoni. Toreiz Austrumvācijā pati populārākā anekdote bija tā pati, kas tagad aktuāla Latvijā. Tika pieteikts, lai pēdējais aizbraucējs neaizmirst lidostā izslēgt gaismu. Taču masu emigrāciju pārtrauca un apturēja mūris.

Tika uzcelta siena, lai neviens nevar nekur aizbraukt labākas dzīves meklējumos. Cilvēki tika ieslēgti. Aizbēgt vairs nebija iespējams. Taču līdz ar mūra krišanu 1989. gadā, masveida bēgšana no jauna atsākās.

Austrumvācija nav vienīgā teritorija, kas pēc mūra krišanas iztukšojās. Līdzīgi procesi novērojami praktiski visās postsovjetisma zonas valstīs. Īpaši uzkrītoši emigrācijas norisinās Lietuvā, Latvijā un Bulgārijā, kur iedzīvotāju skaits (aizbraukšanas rezultātā) ir samazinājies gandrīz par 1/4 .

Tā tas ir – rietumu puses iedzīvotājiem mūra krišana neko būtisku viņu ikdienā nenozīmēja, taču austrumu puses cilvēkiem tas izmainīja visu. Šobrīd iztukšotajās teritorijās strauji attītas labējo nacionālistu politiskā kustība (AFD). Kā atbildes reakcija pret valstī un savā reģionā notiekošajiem procesiem. Kamēr pie varas esošie politiķi nesaprot kas īsti notiek pamestajās austrumu teritorijās, tikmēr AFD kļūst par lielu un ietekmīgu partiju Brandenburgā, Saksijā un Tīringenē Tajā pašā Eizenhitenštate AFD pašlaik ir otra lielākā varas partija aiz sociāldemokrātiem.

Kas notiks tālāk? Vai jauksim arī mēs nost pilsētas un ciemus, kuros iedzīvotāju vairs nav?

Sarūmējot atlikušos iedzīvotājus apdzīvotās ēkās bez stresa, izmisuma, asarām un sarūgtinājuma. Bez visa tā, kas bija jāpiedzīvo pagājušā gadsimta 60. gados Ilzei un Larisai – Ingūnai pametot Vecmīlgrāvi?

Vai šo procesu paredz arī jaunā teritoriālā reforma, jeb turpināsim izliekties, ka šādu problēmu mums vispār nav?

Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Vai nākošais solis būs Worldvision Song Contest?

Monsa dziesma festivāla ievadāŠīgada festivāls noslēdzies ar Ukrainas uzvaru. Ukrainietes uzvara bija gaidīta. Otra iespējamā uzvaras pretendente – Dami Im no Austrālijas palika otrajā vietā, signalizējot, ka festivālam jāiet plašumā. Producenti Martins Osterdāls un Juhans Berghāgens šodien medijiem atzīst, ka fināla tiešraidi no Stokholmas sestdien noskatījušies 200 miljoni televīzijas skatītāju un pasākums jau sen ”pāraudzis” Eiropas robežas.  Kas notiks tālāk?

Tiek pieļauts, ka ”broadcast TV” šādi tomēr var atrast savus specifiskos attīstības ceļus un iekarot jaunas teritorijas.

Kā nākamās rindā uz līdzdalību gaida Ķīna un ASV. Iespējams, ka nākotnē mūs gaida ceturtdaļfināli Eirovīzijas, ”Āzijas vīzijas” un ”Amerikas vīzijas” izskatā un fināls sauksies Worldvision.

Ķīnas translācija-Jā, šādi plāni mums ir un EBU strādās tālāk, lai šo ieceri īstenotu. Redzēsim vai tas izdosies, – atzīst Martins Osterdāls.

Šogad pirmo reizi fināla tiešraidi translēja Ķīna online, akreditēti bija arī 12 ķīniešu žurnālisti Stokholmas preses centrā. Interese par šo pasākumu Ķīnā esot liela un doma par līdzdalību patiešām nopietna.

Flirtēt ar Stokholmas pasākumu mēģināja arī ASV prezidents Baraks Obama, savas Vācijas vizītes laikā.

-Tas, ko Jūs Eiropā esat panākuši, kad 500 miljoni cilvēku, kas sarunājas 24 valodās 28 dažādās valstīs tomēr spēj sadarboties vienotā ūnijā, ir viens no lielākajiem modernā laika politiskas sasniegumiem, – prezidents konstatēja, piemetinot, ka Eirovīzijas finālā katrs, protams, balso atšķirīgi. Baraka Obamas runa bija veltīta centieniem panākt Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā.Festivāla apbalvošana

Visbeidzot par 2016 gada fināla rezultātiem. Divas galvenās favorītes – ukrainiete un austrāliete (kā tas iepriekš bija paredzēts) izvirzījās avangardā. Pēc žūriju balsojuma pirmajā vietā bija austrāliete un mēs jau sākam (pie saviem televizoru ekrāniem mājās) apspriest, kurā no lielajām EBU valstīm Austrālija sarīkos nākamgad 2017. gada festivālu. Skaidrs, ka tā būs ”mātes valsts – Lielbritānija”. To ko paši briti ar savu mūziku nespēj Eiropā panākt, tagad būs sasniegusi dienvidkorejiete no Austrālijas. Taču nākamais jauninājums – tautas balsojums, izsita šo ideju no sliedēm.

Sākumā izskatījās, ka Kremļa troļļi, no kuriem katrs var balsot 20 reizes, būs apsteiguši Džamalu un Dami, taču fināla taisne salika visu atpakaļ savās vietās – uzvarēja smeldzīgā ukraiņu orientālā balāde, atstājot otrajā vietā austrāliešu klusuma skaņas. Starpība starp pirmās un otrās vietas ieguvējām ir neliela ; 531 punkti (1.vieta)  – 511 (2.vieta) = 20 punkti.  Krievijas Sergejs Lazarevs no korejietes atpalika arī par 20 punktiem, bet no ukrainietes par 41 punktu. Tas nozīmē, ka pirmais trijnieks cīnījās cieši līdzās un pamatīgi atrāvās no pārējiem, izmantojot arī politisko balsojumu.

Mākslinieciski no šīs trijotnes vispārliecinošākā bija Džamala no Krimas, kas harizmātiski, ar lielu iekšēju spēku dziedāja savu skumjo balādi un iespiedās Eiropas atmiņā. Dami Im finālā bija labākā nekā pusfinālā, taču audiovizuāli tēls nebija rāmjos un statiskā poza tik masīvai balādei kā ”Sound of Silence” izskatījās par šauru: samāksloti stīvā “nāriņas poza”, stīvinātā kleita un kičīgā rokasprādze, kas simbolizē skumjas izskatījās pēc pušķojumiem nevis nepieciešamības.  Austrālieši, tāpat kā latvieši, nav sapratuši, ka šeit visu nosaka audiovizuālais tēls (nejaukt ar šovu!) nevis vokālā meistarība kā ASV talantu šovos.

Krievijas Lazarevs ņēmās ko spēja, bet skanēja sliktāk nekā Jaunajā Vilnī. Iespējams, ka vainīgs bija stress, bailes novelties no sienas. Tā saucamais ”krievu hokejistu sindroms”, kas nozīmē – ”nedrīkst zaudēt nekāda gadījumā” – darīja savu. Dziedātājs kadrā izskatījās garīgi apātisks, lai gan mehāniski darīja visu, kas bija jāizdara. Starp citu – iecerētā varoņa poza augšpēdus lāzera viļņos nebija pārliecinoša, neraugoties uz grandiozajiem akordiem fonā. Zviedru PR biroji (kuriem  Krievija labi maksā) ņēmās kā traki pirms festivāla, mēģinot pierunāt zviedrus balsot tikai par Lazarevu un Azarbaidžānu, kas ir zviedru mūzikas eksporta pērkošākie klienti līdz šim. Taču Eiropa izdomāja citādi.

Mani mīluļi – bulgāriete ar zviedru dziesmu palika ceturtā un lietuvietis (arī ar zviedru dziesmu) – devītais.  Labi! 🙂 Latvijas 15.vieta ir liels Justa sasniegums. Justs ir ļoti cerīgs investējums Latvijas popmūzikas paletē. Novēlu nākotnē iemācīties ”draudzēties” ar televīzijas kameru, jo bez šīs īpašības skatītājs jūtas mākslinieka ignorēts. Paldies Aminatai, patiešām labi, tikai vairāk basus lūdzu dramatiskajās vietās :)!

Francijas Amirs lielajā Globena skatuvē nozuda kā mārenīte siena kaudzē. Žēl. Turpretī dēmona-šļaktiča un admirāļa stila paudēju Mihailu no Polijas laikam iebalsoja daudzi poļu  emigranti ārzemēs, jo tik superizcils viņa dziedājums tomēr nebija.

Nepelnīti zemu noslīdēja Itālijas Frančeska, kas arī bija manu favorītu skaitā. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eirovīzijas dziesmu festivālā vietas būtu jāiešķir tikai pirmajiem  trim. Pārējie lai veido nesistematizētu rindu, jo tieši daudzveidībā slēpjas modernās, audiovizuālās māksla spēks un pievilcība.

JT un Franss

ASV megaslavenā Džastina T parādīšanās bija fona izklaide un likās, ka piedaloties šajā pasākumā, viņš diezin vai iekļautos pat pirmajā desmitniekā.

 

-You did great! – teica kadrā Džastins zviedru Fransam. Taču par pašu megazvaigzni, diemžēl, nevaru konstatēt to pašu.

Tā viš ir. 🙂

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

%d bloggers like this: