Vai nākošais solis būs Worldvision Song Contest?

Monsa dziesma festivāla ievadāŠīgada festivāls noslēdzies ar Ukrainas uzvaru. Ukrainietes uzvara bija gaidīta. Otra iespējamā uzvaras pretendente – Dami Im no Austrālijas palika otrajā vietā, signalizējot, ka festivālam jāiet plašumā. Producenti Martins Osterdāls un Juhans Berghāgens šodien medijiem atzīst, ka fināla tiešraidi no Stokholmas sestdien noskatījušies 200 miljoni televīzijas skatītāju un pasākums jau sen ”pāraudzis” Eiropas robežas.  Kas notiks tālāk?

Tiek pieļauts, ka ”broadcast TV” šādi tomēr var atrast savus specifiskos attīstības ceļus un iekarot jaunas teritorijas.

Kā nākamās rindā uz līdzdalību gaida Ķīna un ASV. Iespējams, ka nākotnē mūs gaida ceturtdaļfināli Eirovīzijas, ”Āzijas vīzijas” un ”Amerikas vīzijas” izskatā un fināls sauksies Worldvision.

Ķīnas translācija-Jā, šādi plāni mums ir un EBU strādās tālāk, lai šo ieceri īstenotu. Redzēsim vai tas izdosies, – atzīst Martins Osterdāls.

Šogad pirmo reizi fināla tiešraidi translēja Ķīna online, akreditēti bija arī 12 ķīniešu žurnālisti Stokholmas preses centrā. Interese par šo pasākumu Ķīnā esot liela un doma par līdzdalību patiešām nopietna.

Flirtēt ar Stokholmas pasākumu mēģināja arī ASV prezidents Baraks Obama, savas Vācijas vizītes laikā.

-Tas, ko Jūs Eiropā esat panākuši, kad 500 miljoni cilvēku, kas sarunājas 24 valodās 28 dažādās valstīs tomēr spēj sadarboties vienotā ūnijā, ir viens no lielākajiem modernā laika politiskas sasniegumiem, – prezidents konstatēja, piemetinot, ka Eirovīzijas finālā katrs, protams, balso atšķirīgi. Baraka Obamas runa bija veltīta centieniem panākt Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā.Festivāla apbalvošana

Visbeidzot par 2016 gada fināla rezultātiem. Divas galvenās favorītes – ukrainiete un austrāliete (kā tas iepriekš bija paredzēts) izvirzījās avangardā. Pēc žūriju balsojuma pirmajā vietā bija austrāliete un mēs jau sākam (pie saviem televizoru ekrāniem mājās) apspriest, kurā no lielajām EBU valstīm Austrālija sarīkos nākamgad 2017. gada festivālu. Skaidrs, ka tā būs ”mātes valsts – Lielbritānija”. To ko paši briti ar savu mūziku nespēj Eiropā panākt, tagad būs sasniegusi dienvidkorejiete no Austrālijas. Taču nākamais jauninājums – tautas balsojums, izsita šo ideju no sliedēm.

Sākumā izskatījās, ka Kremļa troļļi, no kuriem katrs var balsot 20 reizes, būs apsteiguši Džamalu un Dami, taču fināla taisne salika visu atpakaļ savās vietās – uzvarēja smeldzīgā ukraiņu orientālā balāde, atstājot otrajā vietā austrāliešu klusuma skaņas. Starpība starp pirmās un otrās vietas ieguvējām ir neliela ; 531 punkti (1.vieta)  – 511 (2.vieta) = 20 punkti.  Krievijas Sergejs Lazarevs no korejietes atpalika arī par 20 punktiem, bet no ukrainietes par 41 punktu. Tas nozīmē, ka pirmais trijnieks cīnījās cieši līdzās un pamatīgi atrāvās no pārējiem, izmantojot arī politisko balsojumu.

Mākslinieciski no šīs trijotnes vispārliecinošākā bija Džamala no Krimas, kas harizmātiski, ar lielu iekšēju spēku dziedāja savu skumjo balādi un iespiedās Eiropas atmiņā. Dami Im finālā bija labākā nekā pusfinālā, taču audiovizuāli tēls nebija rāmjos un statiskā poza tik masīvai balādei kā ”Sound of Silence” izskatījās par šauru: samāksloti stīvā “nāriņas poza”, stīvinātā kleita un kičīgā rokasprādze, kas simbolizē skumjas izskatījās pēc pušķojumiem nevis nepieciešamības.  Austrālieši, tāpat kā latvieši, nav sapratuši, ka šeit visu nosaka audiovizuālais tēls (nejaukt ar šovu!) nevis vokālā meistarība kā ASV talantu šovos.

Krievijas Lazarevs ņēmās ko spēja, bet skanēja sliktāk nekā Jaunajā Vilnī. Iespējams, ka vainīgs bija stress, bailes novelties no sienas. Tā saucamais ”krievu hokejistu sindroms”, kas nozīmē – ”nedrīkst zaudēt nekāda gadījumā” – darīja savu. Dziedātājs kadrā izskatījās garīgi apātisks, lai gan mehāniski darīja visu, kas bija jāizdara. Starp citu – iecerētā varoņa poza augšpēdus lāzera viļņos nebija pārliecinoša, neraugoties uz grandiozajiem akordiem fonā. Zviedru PR biroji (kuriem  Krievija labi maksā) ņēmās kā traki pirms festivāla, mēģinot pierunāt zviedrus balsot tikai par Lazarevu un Azarbaidžānu, kas ir zviedru mūzikas eksporta pērkošākie klienti līdz šim. Taču Eiropa izdomāja citādi.

Mani mīluļi – bulgāriete ar zviedru dziesmu palika ceturtā un lietuvietis (arī ar zviedru dziesmu) – devītais.  Labi! 🙂 Latvijas 15.vieta ir liels Justa sasniegums. Justs ir ļoti cerīgs investējums Latvijas popmūzikas paletē. Novēlu nākotnē iemācīties ”draudzēties” ar televīzijas kameru, jo bez šīs īpašības skatītājs jūtas mākslinieka ignorēts. Paldies Aminatai, patiešām labi, tikai vairāk basus lūdzu dramatiskajās vietās :)!

Francijas Amirs lielajā Globena skatuvē nozuda kā mārenīte siena kaudzē. Žēl. Turpretī dēmona-šļaktiča un admirāļa stila paudēju Mihailu no Polijas laikam iebalsoja daudzi poļu  emigranti ārzemēs, jo tik superizcils viņa dziedājums tomēr nebija.

Nepelnīti zemu noslīdēja Itālijas Frančeska, kas arī bija manu favorītu skaitā. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eirovīzijas dziesmu festivālā vietas būtu jāiešķir tikai pirmajiem  trim. Pārējie lai veido nesistematizētu rindu, jo tieši daudzveidībā slēpjas modernās, audiovizuālās māksla spēks un pievilcība.

JT un Franss

ASV megaslavenā Džastina T parādīšanās bija fona izklaide un likās, ka piedaloties šajā pasākumā, viņš diezin vai iekļautos pat pirmajā desmitniekā.

 

-You did great! – teica kadrā Džastins zviedru Fransam. Taču par pašu megazvaigzni, diemžēl, nevaru konstatēt to pašu.

Tā viš ir. 🙂

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Femignorance kā līdzeklis pret ”maskulīno vāku” jeb ”Miķeļa sindromu”

rothman_mansplain_post-300x146Ar šo universālo un starptautisko fenomenu (mansplaining), kuru es simboliski apzīmēju ar nosaukumu ”maskulīnais vāks”, esam saskārušas gandrīz visas.

 

Tas notiek šādi: kāds vīrietis nāk klāt publiskā telpā un sāk skaidrot ”kā īsti lietas Ir, Notiek un Funkcionē”.

Piemēram sievietei, kas ir visu mūžu pētījusi medijus un komunikācijas teoriju, laipns galda biedrs (svinību laikā) nenogurst gari un ūdeņaini paskaidrot kas ir mediji, kā tie funkcionē sabiedrībā. Kāds cits kungs, turpat līdzās skaidro blakussēdētājai, kura tikko izdevusi monogrāfiju par Hēgeli, filozofijas pamatus. Trešais pamāca sievieti – automehāniķi kā nepieciešams nomainīt ziemas riepas ar vasaras riepām. Ceturtais – amatieris un šlāgerģitārists pamāca simfoniskā orķestra vijolnieci par stīgu instrumentu specifiku un mēs visas pieklājīgi klanām galvas un klausāmies.

Kas īsti ir šī ”maskulīnais vāks”? Vīriešu dziņa pamācīt sievieti par lietām un procesiem, kuros paši neko nesaprot. Taču runāt un izteikties viņiem dikti gribas. Īpaši tad, ja kāda sieviete ir ko lielisku sasniegusi jeb prefekti pierādījusi savā profesijā.

Sava ikdienā es šo fenomenu saucu par ”Miķeļa sindromu”, jo man ir kāds draudzenes pusbrālis, kurš kopš ģimnāzijas laikiem vienmēr ir centies manā priekšā spīdēt ar saviem intelektuālajiem dotiem, kuru viņam ir pamaz. Piemēram, pēc manas disertācijas aizstāvēšanas, viņš man skaļi un atklāti atzinās, ka jūtot man līdzi. Daudz jāmācās esot tikai tiem, kam Dievs neesot piešķīris spožu prātu. Viņam (kā jau vīrietim) gudrība esot piešķirta automātiski un tā ļaujot visu saprast un novērtēt arī bez akadēmiskām zināšanām. Viņš tāpēc esot vieds pats no sevis bez skolām un disertācijām. Turpretī es (kā jau sieviete) esot spiesta mācīties augstskolās un doktorantūrās, jo man ”gudrības” neesot tik pat daudz kā viņam. Pēc šiem atklātības uzplūdiem centos visiem spēkiem izvairīties no turpmākās Miķeļa uzbāzības. Taču viņš turpināja vajāt mani un meklet visas iespējas, lai atkal nostātos manā priekšā un nodziedātu gaiļa dziesmas.

Kāds cits – manas draudzenes vīrs vēl tagad nesaprot kāpēc es nekad neaicinu viņu ciemos un neeju ciemos pie viņiem, ignorējot to, ka viņam tik ļoti griboties man ”visu kārtīgi paskaidrot”.

  • Tu tik daudz raksti savos rakstos un Gunārs taču varētu Tev visu paskaidrot!”, – cenšas mani pierunāt sena darba kolēģe.
  • Man nevajag viņa paskaidrojumus, – saku.
  • Nekad nav par skādi vīrieti uzklausīt, – viņa neatkāpjas.

Rebecka Solnit šo vīriešu dziņu apraksta ”Men Explain Things To Me”.

Pats fakts, ka vīrietis kaut ko domā, vēl nav iemesls, ka viņam ir ko teikt. Vēl mazāk – tas nav iemesls paust savu “gudrību” publiski.

Miķeļa sindroms eksistē visās tautās un mēs sievietes to akceptējam. Brīdī, kad kāds no kungiem pie galda, TV studijā vai konferences diskusijās sāk pamācīt kādu sievieti, mēs nolaižam galvas un klausāmies. Ar savu gļēvulību faktiski eļļojam šo akceptēto, publiskās pazemošanas mehānismu.

Kāpēc sieviete, kas ir Hēgeļa eksperte, nerunā pretī muļķim, kurš dzied kā gailis uz mēslu kaudzes? Tāpēc, ka esam pieklājīgas un taktiskas. Kopš bērnības mums ir skaidrots, ka puišeļi ir delverīgi, trausli ziedi pret kuriem jāizturas ar cieņu un uzmanību. Tāpēc mēs piešķiebjam savas glīti frizētās galviņas, smejamies par muļķīgiem jokiem, cenšamies noklausīties vīrieša pamācības un tekstus par lietām, kuras sen jau zinājām pašas daudz labāk.

Mēs spēlējam līdzi sadzīves teātrī muļķītes lomu, kas mums iedalīta kopš senseniem laikiem.

mansplaining 2

Vai nevajadzētu vienreiz beigt ar to nodarboties? Nožāvāties? Pārsēsties? Palūgt lai apklust? Varbūt vislabākais ir ignorēt šo ”Miķeļa fenomenu” aktīvi novēršoties? Vai tas būs ļoti nepieklājīgi? 🙂

Es piedāvāju aktīvu femignoranci.

Ko piedāvājat jūs?

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Orienta līgavainis, kuram steidzīgi vajag laulību ar kādu no mums, 2 daļa

(Turpinājums. Sākums: https://sandraveinberga.com/2015/10/19/orienta-ligavainis-kuram-steidzigi-vajag-laulibu-ar-kadu-no-mums/ )

koks ar zīmētām saknēm

-Tiešām? Maksāsiet? Man?

  • Neskopošos!- puisis apgalvoja stipri apvainotā balsī. Tobrīd gids sāka skaidrot konfliktu trīs pamatiedzīvotāju grupējumu starpā, kas palīdzēja man izvairīties no tālākas sarunas ar blakus sēdošo. To pašu, kas redzami izskatījās sapūties. Aiz loga joņoja vīnogulāju plantācijas.
  • Redz kur aug baltais vīns, – skaļi nopriecājos un ”precinieks” uzreiz pievienojās ar konstatējumu, ka “mūsu ģimenē mēs vienmēr dzeršot tikai balto vīnu, ja jau mani tas tā iepriecinot”. Viņa pielīšana bija kļuvusi neizturami šķebīga, pilnīgi bez jautrības.

Interesanti kāds izskatās šis luncīgi, iztapīgais liekulis reālajā dzīvē. Parastajā dzīvē, kurā viņam nekas nav jātēlo, jāizliekas vai masīvi liekuļo. Jo vairāk mēģināju iztēloties šo, konkrēto vīrieti normālā stāvoklī, jo pretīgāka mana iztēles aina izskatījās.

Pa to laiku bijām jau piebraukuši klātu pusdienošanas vietai, kas atradās skaistākajā Hercegovinas ainavā, pie dzidras un straujas upes. Mums piedāvāja foreles, kas tikko bija atvestas no tuvējās foreļu audzētavas. Tikai viena sieviete – horvātiete atteicās ēst zivis un ar to “ziņoja” par savu kultūras standartu.

Nosēdāmies pie galda kopā ar abiem Dienvidāfrikas profesoriem ar skatu uz mutuļojošo ūdens lērumu tepat pie kājām. Gaiss bija dzidrs un ūdens – svaigs kā caurvējš agri no rīta. Sajūta lieliska līdz brīdim, kad pamanīju sev līdzās iespraucamies ”precinieku”. Atkal viņš bija līdzās un uzreiz ķērās klāt salātu šķīvītim ar abām rokām. Kamēr pārējie bijām sagaidījuši savas foreles, tikmēr “mans pielūdzējs” bija izēdis visus salātus un ar maizes ņuku slaucīja savu šķīvi, laimīgi skatoties uz mani. Tas nozīmēja: “esmu labi paēdis”, “redz kā man garšo” vai “redz cik es kārtīgs”. Pēc tam “mans puisis” ēda foreli tikai ar dakšiņu, piepalīdzot ar pirkstu galiem. Jā, es zinu, ka austrumos daudz ēd ar pirkstiem, bet Eiropā uz šo tehniku noskatīties ir apgrūtinoši. Galda etiķete vislabāk demonstrē no kurienes esam. Visās dzīves situācijā vīrieši, kas publiski neēd ar nazi un dakšiņu, manās acīs nokrīt zemāk par zāli. Precinieks bija jau novēlies orangutana līmenī.

  • Vai jums pietiek?
  • Jā, paldies.
  • Man gan nepietiek.
  • Ahā, – teicu un apklusu. Puisis izskatījās nelaimīgs. Pretimsēdētājs – kolēģis no Krakovas universitātes, viņam pasniedza bļodu ar baltmaizi un ”maizes pārstrādāšanas dzirnavas” nekavējoties uzsāka darbu. Privātais bads daudziem mēdz būt visaugstākā likme. ”Precinieks” šajā skalā nav vienīgais egoists. Dakšās un naži šķindēja vareni. Visi bija badā. Tikmēr gaidīju līdz dienvidāfrikāņi pabeigs tiesāt savējās zivis, lai kopīgi varam ķerties pie deserta.
  • Atvainojiet, vai jūsu kultūrā ir pieņemts pagaidīt uz blakussēdētāju? – pēkšņi jautāja Dienvidāfrikas kolēģis, kas sēdēja pa labi.
  • Jā, ir pieņemts.
  • Cik patīkami.
  • Lūdzu, lūdzu!
  • Mēs dzīvojam tik tālu, jūs Latvijā un es Keiptaunā, bet universālā kultūra mums (izrādās) ir kopēja. Patīkami to konstatēt, – viņš teica.

Apjuku no uzslavas. Nevajadzīgas. Savstarpējās cieņas likumi ir un paliek visas homo sapiens komunikācijas pamatā gan pilī, virtuvē pie galda vai uz zara, štābiņa centrā. Vienkārši tāpēc, ka nav nekā foršāka par cilvēcīgā attiecībām starp cilvēkiem. Tikmēr ”precinieks” bija pamanījies nočiept desertu Krakovas profesoram un raidīja viņa virzienā nepārprotami tālejošus skatienus. Straujā ”precību stratēģijas” maiņa mani ieinteresēja laulību mednieka praksē. Pēc pusdienām precinieks visiem spēkiem centās “karāties pakaļ” poļu kolēģim – gejam un attīstīt ar viņu garas “zinātniskās pārrunas”, taču īsi pirms iesēšanās autobusā bija skaidrs, ka arī krakovietis ir viņu “atšuvis”. Un atkal precinieks iekortelējās blakus man. Autobuss nogāzelējās un sāka braukt Mostaras virzienā. Salonā bija tveicīgs. Priekšējā solā sāka histēriski raudāt turku pāra mazais bērniņš. Gari brēcieni apņēmīgi iekaroja autobusa salonu (kā nervozs fona troksnis) un es pati sev paziņoju, ka nav gudri ņemt līdz tik mazu bēbi “šitik garā un nogurdinošā ceļojumā”. Man brēkuli bija žēl. Taču modrais blakussēdētājs noreaģēja nekavējoties: ” Jā, jā. Pareizi. Mēs savus bērnus abi šādā ceļojumā līdzi neņemsim, labi?” – viņš iegavilējās un laikam gaidīja atzinību vai uzslavu par priekšzīmīgu uzvedību. Ko nu? Piesist kāju? Iekliegties, ka: ”tas ir par daudz”? Sarīkot kārtīgu operetes finālu sagrabējuša autobusa centrā? Vai tas bija par daudz? Pēdējā robeža bija pārkāpta? Nē, manuprāt precinieks manās acīs jau bija pārvērties par tādu pašu sētas kranci, kā “Pauļa suns”, kas manā Rīgas pievārtē rej un katru garāmgājēju pilnīgi bez jēgas. Ja reiz es neapvainojos uz suņiem un kaķiem, kāpēc gan man apvainoties uz šo šarikovu?

  • Mīļā, mēs drīz būsim galā, viņš teica un maigi uzlika savu plaukstu uz mana ceļgala. Es to nobīdīju nost un precinieks saprata. Žests netika atkārtots un šajā brīdī Mostara jau bija klāt. Izbirām no autobusa kā zirņi. Gids visus piekodināja neatstāt ”mūsu pulciņu”, jo autobusa ”parkēšanas vieta” būšot Mostaras viņā galā un visi, kas nesekos grupai – apmaldīsies. Klausījām. Metāmies pakaļ gidam, kurš mūs aizveda leģendārā Mostaras tilta pakājē.
  • Klau, kur tavs draugs? – pie auss pēkšņi iejautājās kolēģe no Horvātijas.
  • Kāds draugs?
  • Tas pats, kas Tev autobusā sēž līdzās.
  • Nezinu.
  • Viņa šeit nav.
  • Nu lai nav.
  • Esam viņu pazaudējuši.
  • Ko? Grupa sākās uztraukums. ”Precinieka” mūsu vidū vairs nebija.
  • klints 2Visi izskatījās satraukušies. Īpaši ekskursijas vadītājs, jo autobuss bija aizbraucis no pieturas, kurā izkāpām. Tagad ceļu atrast vairs nebija iespējams. Sākās diskusijas par to kā pazudušo atrast. Nolēmām doties atpakaļ uz punktu, kur izšķīrāmies un meklēt. Steidzāmies. Taču viņa tur nebija. Ilgi stāvējām uz slavenā Mostaras tilta un fotografējāmies, taču pazudušais likās kā ūdenī iekritis. Atlika mierinājums, ka viņš  zina ko dara. Taču gids bija izmisumā. Atstājām viņu pie stūra (meklējot noklīdušo) un ziedojām naudu, lai apskatītu dokumentālu filmu par tilta sagraušanu. Arī pēc filmas pazudušais nebija atradies un neatlika nekas cits kā doties tālāk. Cilvēki tērgāja, tūristi iepirkās, bizness padevās un iela burbuļoja kā jau tas orienta valstīs pierasts. Akmeņainais ceļš veda augšup un no tā ik pa brīdim pavērās gleznains skaits uz upi un leģendāro tiltu.
  • Anete bija sapirkusies krelles, es testēju tikko iegādātas bosniešu vara piparu dzirnaviņas un Ullis sūkāja savādas konfektes, kas uzvirmoja gaisā mimozu aromātu. Visbeidzot gids mūs ieveda  mošejas pagalmā. Patīkami. Puiši tur sita futeni un nez no kurienes uzradusies Jasmina aicināja dziļāk dārzā. Nonācām uz romantiska balkona – dārza no kura pavērās lielisks skats uz to pašu tiltu, kuru bijām safotografējuši jau agrāk.

  • Te ir visskaistākais rakurss, vai ne?- pārjautāja Jasmīna.
  • Ir.
  • Dzersim tēju?
  • Protams, ka piekritu un tikai krietni vēlāk izlasīju uzrakstu vietai, kurā bijām pavadījuši pārdesmit romantisku tējas minūšu. Tās nosaukums bija “HAREMS”.
  • Harems, Mostara
  • Gaidot uz pārējiem tējas malkotājiem iesprukām bodītē un iegādājāmies vietējās, sudrabotās rokassprādzes ar maziem akmentiņiem. Būs atmiņai. Minūtes skrēja kā trakas un pavisam drīz bija jādodas atpakaļ uz autobusu, kas nogādātu mūs atpakaļ Sarajevā. Tikmēr abas ar Ernu (no Dienvidāfrikas) paguvām ielūkoties pāris veikaliņos, kas pēc turku tirgus modeļa ierauj pircēju akacī no kura izkļūt ir pagrūti. Vienai telpai seko nākamā un tirgotāji nodot pircēju blakus – andelmanim kā stafetes kociņu. Finālā nolaidāmies “akača dziļumā” pie sirma sudrablietu pārdevēja un mūs  motivēja tikai vienīgā doma: ” kā tikt no viņa vaļā”. Pārdevējs – kungs gados, rādīja dārgas kaklarotas par pieticīgu cenu, taču šī prece nebija mūsu plānos. Vajadzēja “atšūties”. Taču kā? Traucēja nogurums vai pēc-tējas laiskums. Tieši šajā, kritiskajā brīdī notika tas, ko nebija paredzējis neviens: kā bulta no bodītes sienu tumšo audumu “drapērijām” izlidoja vīrietis, kas nebija neviens cits kā mūsu pašu “precinieks”. Viņam sekoja lamas vietējā valodā ar iespraudumiem vāciski. Puisietis bija uzmācies vietējām dāmām un atkal dabūjis pa muti. No ”aizkulisēm” izjoza divas melnīgsnējas jaunkundzes un spriedze gaisā liecināja, ka būs slikti.
  • Tu nu gan esi siržu lauzējs! – noteicu un noskatījos kā viņš pieceļas. Diemžēl izglābām no kārtīga pēriena. Nevajadzēja viņu uzrunāt. Būtu dabūjis pa ausīm. Taču tagad veikala pārdevējs saprata, ka esam kopā un atturējās no dūru palaišanas. Taču vēsi un skarbi palūdza mūs visus atstāt veikalu.
  • Ko tu tur darīji? – gribēja zināt Erna.
  • Neko, – šņāca “siržu lauzējs” un mēģināja pieglaust matus.
  • Mēs visi tevi meklējām.
  • Jau ilgi.
  • Nu un kas?
  • Kur tu biji? -….
  • Kur tu biji? Atbildi tā arī nesagaidījām. Taču maratonā uz autobusu (pie gida) ”precinieks” mums sekoja kā skudra. Ar gavilēm viņu sagaidīja pārējie kolēģi. Diemžēl izbraukšana no Mostaras aizkavējās jo turku ģimene bija aizmirsusi sava zīdaiņa ratiņus pie tilta iekāpšanas punkta. Kamēr gids (kopā ar vecākiem un gavilējošo bērnu) skraidīja turpu šurpu, mēs ar profesoru no Izmiras runājām par komunikācijas teoriju. Pēc tam visi salīda atpakaļ autobusā (kā roņi) un pa tumsu, cauri miglai mēs traucāmies atpakaļ uz Sarajevu. Precinieks man līdzās nosēdās, bet uzvedās klusu. Līdz beidzot aizmiga. Ainava aiz loga tinās miglā un tumsā. Abas ar mazu turku meitenīti zīmējām uz loga rūts ”simboliskās zīmes”, kas aizdzen nogurumu un sliktas idejas. Pie viena apstājāmies uz Bosnijas un Hercegovinas robežas, lai notiesātu vakariņas, kas sastāvēja no ceptas jēra gaļas. Man, kā veģetārietei, tas nebija patīkami, bet ko lai dara – centos nepievērst sev uzmanību un ēdu tikai kartupeļus. Pēc tam garš ceļš cauri tumsai un tad pēkšņi skarbs zvans autobusa miega klusumā. Trakojošais mobilais telefons spārdījās ”precinieka” kabatā.
  • Hallo! – viņš atbildēja. Pēc tam sekoja garš teksts ”viņā galā” un atbilde – ”tā nebija runāts”, ”nē,nē” un ”nu ko jūs”. Pēc pauzes visi izdzirdējām brēcienus – ”tā jūs nedrīkstat darīt’’, kam sekoja klusums un gara nopūta. Izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. Mans blakus sēdētājs uzsvēra, ka runa esot bijusi par viņa dzīvokļa saimnieci, kas puisim pēkšņi uzteikusi istabu. Viņš nebija iekārtojies viesnīcā, bet īrēja istabu pie ”privātistiem”, kuru bija sarūpējuši konferences rīkotāji. Tagad izrādījās, ka viņu met no šī īrētā dzīvokļa ārā. Nasirs bija sašutis. Nikns. Draudēja ar policiju. Pēc tam, pagrābis telefonu, metās uz priekšu, lai ”nokārtotu attiecības” ar vietējo Bosnijas puišu palīdzību. Tālākai sarunai vairs nesekoju. Pie apvāršņa iemirdzējās gaisma un tā bija Sarajeva. Pa skaļruni mūs informēja, ka pirmie autobusu atstās viesi, kuri nedzīvo mūsu viesnīcā ar romantisko nosaukumu ”Holivuda”. Vispirms izkāpa turku ģimene ar mazo, jauko brēkuli. Pēc tam otra turku ģimene ar mazo meitiņu, kas lieliski zīmēja uz loga rūts un visbeidzot autobuss piestāja pie nama, kura priekšā jau bija izvietojusies policijas automašīna. Tur izkāpa mans precinieks. Kas notika tālāk? To mēs visi kopīgi varam tikai minēt.
  • Bosijas kafija 3

Saulgrieži 2015. Cīrava – Ziemupe. Saules pavadīšana.

Saulgrieži aizvadīti un zāļu nakts klāt. Tagad var paskatīties atpakaļ uz Cīravas un Ziemupes saulgriežiem. Ceru, ka tie interesēs arī jūs.

Uz Cīravu Saulgriežos aizbraucām nejauši. Kolēģi ieteica. Neliels miestiņš pa ceļam no Aizputes. Tā centru grezno pamesta, nolaista pils, kas liecina par mūsu kārtējo nemākulību  daiļo ēku pārdošanā. Arī šī pils nonākusi “Ķemeru sanatorijas” statusā. “Kāds itālietis nopircis” un nekas nenotiek. Taču ap to 21.06. šeit kūsāja aktivitātes: bumbās, laivās, kinofilmās un modernajās, laikmetīgajās dejās. Loterejas, alus, vīns parkā, izstāde – dzirnavās. Pa vidu stilīgs vagoniņš ar “Sprīdīša” pielastu un normāla mūzika no skaņuplatēm, kuru atļāva klausīties Dagnis. Lieliski.

“Sprīža garajās” pusdienās spiedāvāja pat veģētāru maltīti angļu valodā, publika pārsteidzošā pacietībā skatījās laikmetīgo deju un vienīgai straucēklis bija pazaudētā Cīravas pils, kuras logi aiznagloti ar skaidu plāksnēm un slieksnis aizaudzis ar nātrām. Vai to vēl iespējams reanimēt?

Tuvojoties tumsiņai, pārcēlāmies uz Ziemupi. Saules pavadīšanas rituāls izvērtās intīms un maģisks. Turpināsim šovakar!

Patīkamu un jauku Jums visiem līgonakti 2015i! 🙂

 

12 krievu bumbvedēji – uz Lietuvu jeb vakardienas Eirodziesmas iespaidi.

Krievijas kara lidmašīnas

Kārtējā Eirovīzijas ballīte vakarnakt beidzās ap trijiem, četriem. Pēc balsošanas noslēguma un koncerta. Noskatījāmies arī pirmo interviju ar uzvarētāju Monsu SVT un atvadījāmies apmierināti. Pareizais uzvarētājs tika pie pareizās vietas un mūsu Aminata arī ieguva iecerēto, augsto novērtējumu par statisku dziedāšanu ”sarkanā vāzē” uz skatuves. Patīkami.

Tradicionāli skatāmies zviedru un Eiropas finālus draugu lokā un apspriežam tērpus, grafiku, režisora un operatoru darbu un visu pārējo, kas attiecīgajā brīdī šķiet svarīgākais. Šoreiz bija ko redzēt, lai gan austrieši šķiet paslinkojuši arī. Translāciju vadītājas trīs dāmas nebija nedz pārliecinošas nedz interesantas. Drīzāk anonīmas. Izklaide pārtraukumos bija nožēlojami zemā līmenī. Sižeti par Eirovīzijas 60 jubileju bija saturiski sekli un par viņu jokiem smiekli nenāca nevienam no mums. Koncerta numuri bija klasiski neinteresanti un varēja vēlēties lielāku režisora iniciatīvu, kuru tā arī nesagaidījām. Pārāk liels akcents tika likts uz Končitu un viņas uzrādīšanu, pārvēršot finālu par Končitas šovu.

Lai noskatītos visu programmu bez reklāmas pārtraukumiem un lai izvairītos no seklās un bravurīgās aizkadra komentēšanas, pārslēdzāmies uz skandināvu translāciju no Vīnes un noklausoties komentārus tur, vairs nebija iespējams pārslēgties uz LTV1 atpakaļ. Streipa iesākto aizkadra jokošanos turpina pašreizējie pārraides komentētāji un mums šis piedāvājums ir par seklu. Atā LTV1.

Vispirms par jokiem, kas daudziem šķiet tik svarīgi.

Pēc zviedru Monsa uzvaras pār krievu Poļinu, kas mūsu sabiedrībā izvērsās par traki dramatisku piedzīvojumu, krievu Twiteris esot uzsprādzis no pašironiskiem sprādzieniem. Brīdī, kad lietuviešu žūrija paziņoja Lietuvas balsojumu, kurā Krievijai netika iedots neviens punkts un patiecoties lietuviešu iniciatīvai Mons atrāvās ar šo Viļņas piešķirto 12 punktu ”degvielu” no Poļinas, sākās tvitera histērija.  Šajā brīdī joku konts ”dailykisilev” nekavējoties paziņoja, ka tūlīt 12 kara bumbvedēji pacelsies gaisā, lai dotos uz Lietuvu!

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 13.55.06

Citi jokoja par to, ka balss esot jādod arī abām ”neatkarīgajām krievu republikām” Ukrainas austrumos un pa virsu visam tika uzsvērts, ka kaujā pie Poltavas zviedrus esot uzvarējuši tomēr krievi.

Balsošanas gaitā zviedri kļuva par galvenajiem Krievijas pretiniekiem. Kaut arī krievu žūrija no Maskavas Monsam piešķīra to pašus 12 punktus, ir skaidrs, ka iekšpusē viss izskatās citādi. ESC fināla uvertīra Krievijā bijusi skarba jo krievu pareizticīgā baznīca un tās patriarhs Kirils jau nosodījis Eirovīzijas konkursu un nodēvējis to par amorālu, izsmejoši izsakoties par bārdainām dāmām. 🙂 Taču miljoniem TV skatītāju šo nosodījumu nav ”ņēmuši galvā” un tomēr skatījušies grēcīgo šovu no Vīnes. Arī pati Poļina Gagarina ir pozitīvi izteikusies par Končitu un sirmo ideologu burkšķēšanu no Kremļa nav īsti sadzirdējusi. Nevienam nav noslēpums, ka Putina kultūras mafijas galms, ieskaitot tos, kas pērn svinēja sava līdera Krutoja dzimšanas dienu Latvijas operā, vēlas attiekties no Krievijas piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursā un izveidot savu Eirāzijas dziesmu šovu putiniskākā rezījā, apmēram tādu kā Jaunais Vilnis Dzintaros. Protams, ka Krievijai neviens Eiropā nopakaļ tāpēc neraudās, taču jautājums ir cits – vai tiešām Krievija ir pelnījusi pašizolāciju no Eiropas tikai tāpēc, ka dažiem ideologiem tas šķiet svarīgi? Ne, nav pelnījusi, jo pat Aleksejs Ostudins (krievu ESC komentētājs) vakar Vīnē esot konstatējis šo procesu sekojoši: ” uzskatu, ka raidījumi, tādi kā šis, krievu televīzijai ir kā svaiga gaisa ventilators. Te mēs varam apskatīt cilvēkus no rietumiem – kā viņi izskatās, kā ģērbjas. Man šķiet, ka krievu TV skatītājam tas ir vērtīgi un to vajag noskatīties vismaz vienu dienu gadā”. (Neveus, ESC, SVT.24.05.2015).

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.41.14Patiecoties 28 gadus vecā Monsa uzvarai, zviedriem tagad nāksies rīkot nākamo finālu pēc viena gada pārtraukuma. Aizpagājušajā gadā uzvarēja zviedru Lorēna un fināls toreiz notika Malmē. Tagad jārīko no jauna un, ilggadējais Eirovīzijas ģenerālis Bjorkmans un jaunā SVT ģenerāldirektore, esot šim izaicinājuma gatavi. Šis ir lielākais pasākums sabiedriskās TV praksē, jo pie ekrāniem šogad esot sēdējis skatītāju rekordskaitlis no visa kontinenta un Austrālijas. Nākamgad translāciju uzsākšot arī Ķīnas televīzija. Pēc savas uzvaras Vīnē, Mons pateicās dziesmas autoriem – Linnea Deb, Joy Deb, un Anton Hård af Segerstad, kā arī datoristam, kas izveidoja mazo ”krīta cilvēciņu” un lika viņam ”sadarboties” ar dziedātāju. Starp citu šo ”rūķīti” nācās pārveidot jo daži atpazina viņā kaut kur redzētu ”personu” un tāpēc grafiķi novāca rūķa cepurīti, nomainot to pret žokejnīcu.

“Ir tik ļoti svarīgi, ka šīs ir mūzikas sacensības un nevis politika”, – uzsvēra vakar Mons pēc savas uzvaras, taču nevienam nav noslēpums, ka eiropiešu balsojums vakar bija politisks. Krievijas invāzija Krimā un uzbrukums Ukrainai nepalika bez pēdām. Politika šajā pasākumā aktīvi piedalījās. Vairāk vai mazāk, bet tur bija.

Vāciešu skumjas par kārtējo nulli pēc ESC ir saprotamas, jo viņi, kas apgādā ūniju ar naudu Briselē, paliek bešā izklaides karnevālā. ”Mūsējā Anna Sofia palika bešā, bet visu pievāca smukulis no Zviedrijas”, – konstatē vācu Bild. Sūri komentāri tika saņemti arī Lielbritānijā – otrajā lielvalstī, kas jau pārāk ilgi nespēj uzvarēt. Sunday Times Monsa vietā uz vāka liek Poļinu un The Telegraph apgalvo, ka zviedrs nemākot dejot. Pat amerikāņi ielikuši Monsu Buzzfeed sarakstā, bet itāliešu La Sampa neļodzās un pasaka skaidri un gaiši, ka zviedru priekšnesums esot bijis arī viņu favorīts jau no paša sākuma un apbrīno zviedrus, kas spēj un prot eksportēt labu deju mūziku, tādu kā ražo Avičī un izpilda Mons.

Kāpēc zviedriem izdodas un kas ir viņu mūzikas eksporta panākumu atslēga?
Iemesli ir vairāki: 1) labas bērnu mūzikas skolas, kurās jau agri ierosina interesēties arī par populāro mūziku, 2) mūzikas autoriem paredzētie kursi un dažāda līmeņa skolas (privātās un valsts), kurās apmāca dziesmu autorus, 3) eksporta sistēmas kompetence (eksporta padome un labs autortiesību aizsardzības mehānisms), 4) izpratne par mūzikas šovu un tā attīstības tendencēm Zviedrijas sabiedriskajā televīzijā, kas jau ilgstoši izmanto Bjorkmana kompetenci (viņa ideja par ārzemju žūriju attaisno sevi jau trešo gadu pēc kārtas).

”Krītot Bjorkmanam” ēka, protams, var sagāzties.

“Mūzikas industrija” ir atsevišķi cilvēki, kas sēž (visā valstī – dzīvokļos un būdiņās uz laukiem) pie saviem datoriem un raksta mūziku. Tas nav centralizēts menedžments kā daudziem Latvijā kļūdaini šķiet. Drīzāk tā ir talantīgu un apņēmīgu cilvēku ”salu sistēma”, kas saslēdzoties rada valsts eksporta nozari, kura apsteidz pat ieroču eksportu un spēj nodrošināt valsts kasei naudu pensionāru pensijām. 🙂 Lai to realizētu ir jājūt laika un modes strāvojumi nevis kā komerciāls priekšnosacījums, bet gan kā ģenerālā stratēģija. Tik vienkārši tas ir.

Kas notiks tālāk? Būs jānoklausās kritika par to, ka Monsa Zelmerlova,”Heroes” atgādinot Davida Guettas dziesmu ” Lovers on the sun”, avīzes tūliņ sāks zāģēt viņu par nepiesardzīgajiem izteikumiem pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, būs jādomā par koncertiem ārvalstīs. Mons ir lūdzis atļaut viņam kļūt pat nākamā festivāla programmas vadītāju. Redzēsim vai tas izdosies.

Par tendencēm?

Šī gada ESC bija pārsātināta ar balādēm, kuras gandrīz 100% dziedāja sievietes. Nedaudz depresīvi un nomācoši, lai gan tēmu izvēle bija nopietna un balsis bija varenas. Līdzko parādījās kāds ”spraunāks” gabals, tā publika pamodās.

Otra nogurdinoša 2015 gada tendence bija nejēdzīgi liels saldo duetu īpatsvars. Nav noslēpums, ka daudzas valstis iespaidojas no tendencēm, kas iepriekšējos gados izrādījušās veiksmīgas un mēģina tās atkārtot. Arī Latvijas pārstāve atkārtoja Lorēnas stilu un viņai tas izdevās pat stāvot uz vietas lielā, neērtā, sarkanā vāzē. Tāpat pērnā gada Nīderlandes dueta panākumus šogad mēģināja atkārtot lietuvieši un igauņi. Vairums no šiem duetiem bija pelēki un neinteresanti, jo gavilēšana par mīlu un pirmo buču magnetizēt publiku nespēj arī kaislīgi dejojot, lēkājot un mutējoties par zviedru dziesmas fonā. Igauņu Elina un Stigs dziedāja par attiecību beigām un … pievērsa sev mūsu uzmanību.

Cerams, ka hokejs nākamgad neiztraucēs festivāla norisei Stokholmā, kā tas notika aizpagājušajā gadā. Cerams, ka Latvijas pārstāvji šajā pasākumā piedalīsies vēl labāk un valsts atlase nebūs bērnu šovs kā tas bija šogad.

Cerēsim. 🙂

Skärmavbild 2015-05-24 kl. 14.40.42