Visreibinošākais cilvēka izaicinājums nav mīlestība vai nauda, bet gan vara
Ainas, kuras vakar TV ekrāns piedāvāja no Vašingtonas Kapitolija, bija mulsinošas. Pasaules acu priekšā Donalda Trampa atbalstītāji bez problēmām šķērsoja policijas „ķēdi“ un „ieņēma pozīcijas“ kongresa sēžu zālē. Deputāti bija spiesti slēpties zem galdiem un krēsliem, lai telefoniski „atvadītos“ no tuviniekiem. Tikmēr „puiši no tautas“ (ar Trampa karogiem rokās) fočēja pašiņus un pozēja uzbrukumu telpā, kurā deputātiem bija jānobalso par prezidenta vēlēšanu rezultātu. Aina atgādināja 1993.gada sovjetisko patriotu uzbrukumu Maskavas parlamenta ēkai jeb valsts apvērsumu kādā no Latīņamerikas vai Āfrikas valstīm. Taču nē – viss notika Vašingtonā. Tas, cik viegli un ērti var iekļūt „līdz zobiem apsargātā“ ASV kongresa sanāksmes zālē un iztrenkāt tautas vēlētus deputātus balsojuma laikā, šķita prātam neaptverams fakts. Vēl sirreālāks šķita prezidenta Trampa publiskais uzmundrinājums sekotājiem šādi rīkoties un pēc tam noliegums, ka „tie nebijām mēs, bet viņi, kas pārģērbušies mūsu drēbēs“. Šāds Kafkas izveicīgums Donaldam Trampam šķita piemērots, lai vēlreiz nodimdinātu savam fanu klubam iecienīto refrēnu par to, ka velēšanas notikušas negodīgi un, ka „mēs uzvarējām“, taču „viņi mūsu uzvaru neatzīst“ un tāpēc ir jācīnās tālāk par dzimteni kā nu katrs prot – arī ar slotām, pannām, automātiskajiem ieročiem un spridzekļiem rokās. Tātad – ja reiz Donalds Tramps nav uzvarējis balsojumā, tad viņš uzvaru izraus citādi – ar ieročiem. Tieši tāpat, kā to dara militāras kliķes, boļševiki, fašisti vai musulmaņu fundamentālisti. Ja reiz legāli neizdodas tikt pie varas, tad to pašu var pamēģināt iegūt nelegāli.
Vai tā jau reiz ir noticis?
Jā, līdzīgas valsts apsērsuma ainas ir redzētas daudzviet, kad apmaksāti karavīri vai fanātiķu bataljoni ieņem stratēģiskos valsts vadības punktus un pasludina uzvaru. Šādi rīkojās boļševiki 1917.gadā un līdzīgi tika organizēts valsts apvērsums Spānijā 1981. gada februārī. Krievijā Ļeņinam izdevās paņemt varu un nošaut caru. Par tālāko notikumu gaitu liecina arī mūsu valsts vēsture. Turpretī Spānijā bijušā diktatora triecienbrigādei (200 cilvēku sastāvā) 1981.gadā izdevās noturēt parlamenta deputātus kā ķīlniekus 18 stundas un pēc tam karalis šo „pasākumu“ anulēja. Taču nekad agrāk nav gadījies novērot, ka tamlīdzīgu uzbrukumu rīko un vada savas valsts prezidents, kas ievēlēts vēlēšanās un ir sarūgtināts par atkārtotu vēlēšanu neizdošanos. Tieši tā rīkojās aizvakar Donalds Tramps Vašingtonā. Viņš publiski aicināja savus sekotājus kļūt par varmācīgu pūli un uzbrukt parlamenta ēkai un deputātiem, lai traucētu viņiem nobalsot par nākamā ASV prezidenta Džo Baidena oficiālu iecelšanu amatā.
Trampa aicinājums „uz Kapitoliju“ ir diezgan līdzīgs mums zināmajam Aleksandra Ruckoja un Ruslana Hasbulatova organizētajai „Baltā nama“ jeb Augstākas Padomes ēkas ieņemšanai Maskavā ar mērķi gāzt Borisu Jeļcinu. Kūdītāji paši cīņā nedevās, bet aģitēja jaunus vīriešus uzbrukt visām stratēģiskajām ēkām, Maskavas Ostankino TV studiju ieskaitot. Tieši tāpat aizvakar Donalds Tramps pieprasīja saviem piekritējiem „demonstrēt spēku“ un doties un Kapitoliju. Pārsteidzoša līdzība novērojama arī valdības ēku apsardzē šādā dramatiskā brīdī. Ja melno „Black Lives Matter“ demonstrāciju laikā ASV policisti ar pasivitātīti neaizraujas, tad šoreiz baltādaino senioru uzbrukuma laikā, apsardze vairāk atgādināja sabijušos bērnus, kas baidās neļaut pūlim pārņemt parlamenta augstāko sapulču telpu. Tieši tāpat arī toreiz Maskavā Borisam Jeļcinam bija vajadzīgs milzīgi ilgs laiks, lai piespiestu policiju un armiju apturēt vandalizētāju pūli. Gāja stundas, tikšķēja minūtes un ilgi nebija skaidrs, kam piesliesies kara mašīna – Krievijas prezidentam vai sakūdīto moberu baram. Krievijas policijai un armijai toreiz vajadzēja diennakti, lai saprastu, kuram doties palīgā. ASV policijai bremze „tika norauta“ īsāku laiku. Šis ASV policijas apmulsums nav saprotams joprojām un tieši tāpēc ir tik satraucošs. Kapitoliju apsargā ne tikai pilsētas policija, bet arī īpašās labi apmaksātās policijas vienības, kuru uzdevums garantēt deputātu drošību. Ja tik viegli un „bez traucēšanas“ var iekļūt parlamenta ēkā, nozīmīgas sēdes laikā varēja stihiski apbruņotu Donalda Trampa piekritēju pūļi, tad teroristiem tas ir labs signāls nākamā uzbrukuma izvēlei Vašingtonā. Ja reiz puiši maskās ar mietiem rokās var saņemties un 15 minūšu laikā pārvarēt sienu, kāpnes un durvis, lai patriektu zem galda deputātus, tad nav jābrīnās par bezdarbnieka veiklu ielaušanos Lielbritānijas karalienes apartamentos agri no rīta, kuru mums šoruden demonstrēja Netflix „The Crown“, parādot kā parasts bezdarbnieks var iekļūt pilī, nosēsties uz karalienes gultas malas, lai parunātos ar ķēniņieni naktskreklā par savām privātajām problēmām. Taču nav izslēgts arī otrs variants, ka balto pusmūža revolucionāru pūlim policija grieza ceļu daudz vēlīgāk nekā melno rasisma pretinieku akcijām. Gan vienā, gan otrā gadījumā loģiska attaisnojuma šādai rīcībai nav.
Varas zaudējuma ciešanas
Vadoņiem ir grūti zaudēt varu. Krievijas, Spānijas un tagad ASV „apvērsuma mēģinājumu“ kopsaucējs ir viens un tas pats – bijušie visiem spēkiem tiecas saglabāt valsts politisko varu savās rokās. Vienalga, ko tas arī prasītu. Melus un insinuāciju ieskaitot. „Ielas parlaments“, kuru Ruckojs un Hasbulatovs sūtīja iekarot Maskavas „Balto namu“, bija spiests atkāpties toreiz. Taču šie paši ļaudis panāca savu līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas Kremlī. Neizdevās arī Donalda Trampa „armijai“ pārbaidīt deputātus viņu balsojumā. Taču viņiem izdevās kas cits – iestāstīt lielai amerikāņu balsotāju daļai, ka vēlēšanas patiešām it kā esot notikušas negodīgi un šī pūļa reakcija esot sabiedrības impulsīvu dusmu izteiksme.
Ir vairākas reizes pārbaudīts balsu skaitīšanas rezultāts visās pavalstīs, kuras Donalds Tramps apsūdzēja blēdībās. ASV balsu skaitīšana nav Albānijas standartā. Jaunajai pasaulei ir korektas demokrātijas tradīcijas šajā jomā. Ja vispār viņiem var ko pārmest, tad tikai to, ka balsis tiek skaitītas pārāk ilgi, tik pamatīgi, ka uz galīgo rezultātu nākas gaidīt mēnešiem. Tāpēc pārmetumiem šajā virzienā nav nedz loģiska pamata, nedz pierādītas substances. Kāpēc Trampam liekas, ka par viņu ir nobalsojuši daudz vairāk tautiešu? Tāpēc, ka viņš vēlējās palikt pie varas un nespēj samierināties ar zaudējumu. Viss, kas Donaldam Trampam nepatīk un nedara pa prātam, ir melīgs un slikts. Ja žurnālistiem viņš nav labs un neraksta to ko vajag, tad 2014. gadā Donalds Tramps šādus žurnālistus nosauca par viltus ziņu ražotājiem. „Viltus ziņa“ Trampa izpratnē ir jebkāda informācija, ka nav viņam labvēlīga. „Viltots velēšanu iznākums“ ir tādas balsošanas sekas, kurās Donalds Trams nav uzvarējis.
Kurš ir zaudētājs?
Džo Baidens kļūs par nākamo ASV prezidentu un viņa uzvaru Trampa fanu klubs vairs apdraudēt nespēj. Taču zaudētāji esam mēs – visi pārējie. Kāpēc? Tāpēc, ka šim ambiciozajam, varaskārajam un enerģiskajam cilvēkam ir izdevies apmuļķot lielu skaitu savu vēlētāju dzimtenē un piekritēju ārzemēs, iestāstot, ka pēdējo ASV prezidenta vēlēšanu balsojuma iznākums esot apzināti sagrozīts viņam par sliktu. Ka balsu skaitītāji ASV krāpjas. Viņa nepatiesībai ir noticējuši daudzi parasti cilvēki, kas tagad jūtas savas valsts piekrāpti. Izdomāto konspirācijas teoriju par to, ka viņš ir „baltais tēvs“, kas visiem nesīs laimi, tagad sagrāvuši ļaunie balsu skaitītāji. Rezultātā liela sabiedrības daļā ASV un ārzemēs jūtas „iznesti cauri“ un šādi tiek pastiprināts „mazā cilvēka“ naids pret varu un politiķiem. No šīs skepses, kuru aprušina Donalds Tramps, „aug kājas“ daudzām iedomu teorijām par ļauno varu un apspiesto mazo cilvēku, par pandēmiju kā parastu gripu un vakcīnām kā „nāves zālēm“. Lai gan pats Donalds Tramps nepavisam nav mazais cilvēks, kas būtu sūri grūti strādājis, lai sapelnītu naudu savai nekustāmā īpašuma impērijai, tieši mazais cilvēks = vēlētājs viņu sirsnīgi mīl bez pierādījumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Donalds Tramps prot runāt primitīvi kategoriski un rīkoties impulsīvi bezkaunīgi – tieši tā kā parastais amerikāņu bezdarbnieks viņā zibenīgi atpazīt sevi un tāpēc emocionāli saprot. Tas nozīmē, ka uzbrukums Kapitolijam nav pēdējā akcija un nav izslēgts, ka „Trampa zēni“ turpinās trīt nažus arī turpmāk.
Paradoksāli, ka visvairāk no Trampa nākas baidīties tieši pašlaik. Būs jādzīvo stresā vēl 2 nedēļas, jo aizejošā un impulsīvā ASV prezidenta rīcībā joprojām ir melnā kaste ar liktenīgajam „kara palaišanas pogām“. Nekad nevar zināt, ko viņš var izstrādāt. Tāpēc ir labi, ka Instagram un Facebook neatļaus Donaldam Tampam izmantot sociālos medijus atlikušo janvāra dienu laikā.
Ko pats Tramps par to saka? Jau vakar sāka noliegt, ka šāds uzbrukums Kapitolijam vispār ir ticis organizēts. Nē, nekā tāda neesot bijis. Uzbrucēji vispār esot kreisie, komunisti, ekstrēmisti, kas vicinājuši Trampa karogus un izlikušies par trampistiem. Diemžēl, šī kārtējā „patiesība“ nomirst pati savā zārkā, jo ir teksta pierādījumi, kā Donalds Tramps publiski aicina savus piekritējus doties ieņemt Kapitoliju un neskaitāmi Trampa fanu ziņojumi par uzbrukuma gaitu sociālajos medijos. Viens no tiem – pavisam reālais Džons Šafers (Jon Schaffer), metāla mūzikas grupas Iced Earth dibinātājs un ģitārists. Viņš sociālajos medijos un pasaules presē plaši izvērsies par uzbrukuma gaitu, kurā pats arī piedalījies. Šajā SBC News tvīta fotogrāfijā mūziķis redzams priekšplānā un intervijā Die Welt neslēpj, kauja esot tikai sākusies un būšot nežēlīga: „ Ja kāds vērsīsies pret mums ar varu, tad mēs tieši tāpat atbildēsim. Mēs negribam mirt, taču esam gatavi to darīt!”.
„Tie, kurus vara ir apreibinājusi, nekad no tās paši neatteiksies“ (Edmunds Bērks*).
*Angļu, īru valstsvīrs, rakstnieks, orators, filozofs, 1729-1897.