Dūmu sveces kā cīņas metode

Autors: Sandra VEINBERGA, Ph. D. , filozofijas zinātņu doktore, docente žurnālistikā
Publicēšanas datums: 13.09.2007
Rubrika: Viedoklis

Brēka ap LTV ģenerāldirektora krēslu atgādina politisko kardinālu ēnu teātri, nevis rūpes par nācijas garīgo fundamentu

Latvijas Televīzijas modernā laika gaita ir – maršs pa ērkšķiem. Politiskā, ekonomiskā un psiholoģiskā spiediena paisumus cikliski nomaina bēgumi. Tikmēr kolēģi zaķenē turpina stoiciski ražot raidījumus latviešu valodā un nenogurst paciest uzbrukumus no varas un pārmetumus no skatītāju puses. Strādājot hroniskā caurvējā.

Šonedēļ gaidāma kārtējā apšaude no varas ierakumiem Doma laukumā. NRTVP gatavojas atstādināt no amata kārtējo LTV ģenerāldirektoru. Iemesli šefu ruletei mēdz būt politiskas dabas (publikai, iespējams, tiks stāstīti citi iemesli). Septiņi padomes krēsli prasās pēc pārvēlēšanas. Tāpēc kaut kur jānogrand pērkona spērienam, lai novērstu uzmanību no patiesajiem LTV raidījumu kvalitātes devalvācijas iemesliem. Vienam no gladiatoriem jāmirst. Lēmēju īkšķi ložā jau pavērsti uz leju. Asiņu smaka arēnā kompensēs pūļa dusmas.

Politiskās pātagas cirtieni Zaķusalas krastmalā nerimstas arī 2007. gadā. Dambretes kauliņi no jauna kritīs blāķī. Padome Doma laukumā atkal sitīs ar knipi, un pārmijnieku galvas ripos, lai gan TV raidījumu kvalitāte tāpēc neuzlabosies.

Partiju ēnu teātris

Padomi ieceļ partijas, kas līdz galam nav sapratušas, ar ko sabiedriskā televīzija atšķiras no valsts televīzijas. Partijas velk public service (starptautisks apzīmējums Eiropas raidorganizācijām) uz valsts TV pusi ar cerību padarīt sabiedrisko TV un radio par sava galma apdziedātājiem. Turpretī žurnālisti zina, ko nozīmē Eiropas sabiedriskā televīzija, tāpēc turpina šūpot laivu, lai nostātos neatkarības un bezkaislības pozīcijās.

Pa vidu nervozē padome, kas vēlas gan izpatikt saviem darba devējiem – politiskajām partijām, gan izskatīties simpātiski tautai – reizēm pat pārkāpjot savas pilnvaras un tieši iejaucoties televīzijas radošajā darbā. (Padome nedrīkstētu jaukties LTV radošajā darbā, piemēram, piešķirot līdzekļus nevis jaunai Panorāmas studijai (no kuras jāraida vairākas reizes dienā, katru dienu), bet gan Jāņa Dombura šovam (reizi nedēļā), kas ir populārs skatītāju vidū u.tml. LTV darba prioritātes nacionālā pasūtījuma ietvaros izšķir pati TV, nevis uzraudzītāja institūcija.)

Diemžēl NRTV padomes administratīvā saistība ar sabiedrisko televīziju un radio norāda uz politisko spēku spiedienu, un tieši tāpēc katra nākamā ģenerāldirektora nomaiņa ne tikai pasvītro Latvijas sabiedrisko mediju atkarību no politiskā establišmenta, bet arī grauj public service raidījumu bezkaislības un neatkarības statusu. Kamēr Latvijas nozīmīgākos medijus vadīs politiski deleģēti NRTV padomes locekļi – nedz radio, nedz televīzija nespēs nodrošināt ētera kvalitātes standartu. Zivs pūst no galvas, un zemestrīces sākas no epicentra. Āža kāja arī šeit izrādās politiski nokrāsota.

Rati nekust no vietas

Latvijas nacionālās radio un televīzijas padomes izveidošanas process vēsturiski nebija nedz gluds, nedz zinātniski pamatots, nedz arī profesionāli izsvērts. Protams, mediju spiediena rezultātā toreiz mums izdevās izjaukt politiķu iecerētas troikas likuma standartu Latvijas nacionālās radio un TV uzraudzības padomes izveidei. Bija skaidrs, ka padome ir tikai pagaidu risinājums ētera mediju uzraudzībai. Diemžēl pārejas periods ir ievilcies. 15 gadus vēlāk Latvijas ētera mediju uzraudzības areāls joprojām nav sakārtots.

Latvijā joprojām nav modernā laika diktētas mediju attīstības koncepcijas, nav likumu, kas regulētu īpašnieku monopolstāvokļa ierobežošanu, nacionālā kapitāla privilēģijas, masmediju funkcionēšanas standartu u.tml. Joprojām nav izveidotas mediju reklāmas, ētikas uzraudzības institūcijas, nav piešķirta budžeta nauda Publicistu kluba attīstībai, un nav nodokļu atvieglojumu kvalitātes mediju atbalstam. Netiek veikti valsts apjoma mediju industrijas analītiskie pētījumi, nav sviru nacionālā mediju intelektuālā kapitāla attīstībai. Valsts joprojām atsakās piešķirt sabiedriskajai televīzijai un radio nacionālo mediju statusu un finansējumu, kas LTV un LR nostādītu līdzās Nacionālajai operai un Nacionālajam teātrim. Bez politiski deleģētiem pieskatītājiem.

Padome turpina sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus – vadīt sabiedriskos medijus un pieskatīt komerciālās radio un TV stacijas. Neloģiskā padomes poza jau sen prasās pēc korekcijām. Vispirms – atteikšanos no īpašnieka lomas (LTV un LR valdi paplašinot ar sabiedrības pārstāvju klātbūtni) un atkāpšanos raidorganizāciju uzraudzības institūciju priekšā.”Izveidojot modernu sistēmu, kurā profesionāli un mediju darbā pieredzējuši eksperti kļūtu par sabiedrisko raidorganizāciju valdes locekļiem, panāktu nepieciešamo sabiedrības uzticību SVT bezkaislības un neitralitātes statusam,” (Dagens Nyheter, 5.01.2007.) piedāvā zviedriem Laršs Adaktusons (pazīstams zviedru TV žurnālists), un iespējams, ka īpašnieku maiņa arī ir patlaban labākais glābšanas riņķis sabiedriskajiem medijiem. “Man un lielākajai daļai tautas sabiedrisko mediju dziļākā būtība meklējama publicistiskajā neatkarība, kas nodrošina sabiedrības izglītošanas un apgaismošanas misiju,” saka Adaktusons. Tāpēc nevajadzētu jaukt mērķi ar līdzekļiem.

Padome – kā atslēgu saišķis

Latvijas nacionālajā radio un televīzijas padomē darbojas dažādi ļaudis, kurus masmediju regulēšanas darbam deleģējušas atšķirīgas partijas. Lielākā daļa ir simpātiski, savās jomās profesionāli cilvēki. Analītiski un dziļi ieinteresēti savā darbā. Taču būtiskos jautājumos iniciatīvas izpaliek (piemēram, frekvenču izdalīšana krieviski skanošajām radiostacijām u.c. jautājumos). Rodas iespaids, ka padomes darbu traucē vai nu cilvēcīgs faktors – nespēja vienoties par Latvijas sabiedrībai un nācijai būtiskajiem – mediju kvalitātes standarta celšanas nodrošināšanas jautājumiem (latvietis latvietim – vilks, kā parasti), vai šai institūcijai ir pārāk daudz pienākumu izrēķināties ar apakšām (pļaukājot medijus) un pārāk maz tiesību reaģēt uz augšām (ietekmēt būtiskus mediju areāla politiskās regulācijas procesus).

Padomes locekļi atgādina atslēgu saišķi. Ar katru var atslēgt dažādas durvis, taču kopējais pajūgs joprojām nav izkustējies no vietas. Gulbis, vēzis un zirgs to turpina stīvēt dažādos virzienos.Iespējams, ka pie vainas ir publisku debašu iztrūkums sabiedrībā. Par masmediju misiju un lomu demokrātiskā sabiedrībā. Tauta īsti nesaprot, ar ko atšķiras sabiedriskie mediji no valsts medijiem, un šajā tumšajā viaduktā partiju ierindas biedri pagūs iebīdīt LTV ģenerāldirektora krēslā “vislielāko no kretīniem” ( brīvi citējot Andra Šķēles noklausīto Jūrmalgeitas telefonsarunu tekstu) jau nākamnedēļ – Jāņa Holšteina vietā.

Televīziju aklā iela

Krīze, kura patlaban piemeklējusi Latvijas Televīziju, nav unikāla. Līdzīgi procesi novērojami arī Zviedrijā un citur.

Ietekmīgas ētera personības mēģina izsist radio vai TV vadībai no rokām stūri, sūdzoties augstāk. Mediju valdes uzrūc, draud, un ģenerāldirektoru galvas ripo. Šopavasar tieši tā giljotinēja Zviedrijas sabiedriskā radio šefu Pēteri Ornu. Janvārī SVT ģenerāldirektores krēslā ar tračiem un skandāliem nosēdās bijusī ziņu žurnāliste Eva Hamiltone.

Sabiedriskie mediji ir publicistikas kvalitātes latiņas augstuma noteicēji, tāpēc asuma ziņā bieži trāpa desmitniekā, izraisot varas un sabiedrības pretreakciju. Aizskartie sūdzas, ka viss bija nepareizi, citiem šķiet, ka žurnālisti ir bezkaunīgi un atļaujas pārāk daudz. Bieži tiek apšaubīta arī tēmas izvēle (kas aiz tā stāv?). Vienlaikus sabiedriskā televīzija pieprasa no autoriem bezkaislību tēmas izklāstā. Tātad – sabiedriskajos medijos bezkaislības nosacījums ir būtisks ētera darba priekšnosacījums un ar šo kardināli atšķiras no darba metodikas privātajos radio un TV kanālos. Daudzi spēcīgi žurnālisti tieši tāpēc ar laiku ir spiesti atstāt public service, lai turpinātu darbu privātajās TV stacijās. Narcisisms un egocentrisms neder medijiem, kas strādā sabiedrības interesēs.

Lai risinātu būtiskas sabiedrības problēmas, medijam ir jāaizsargā savi radošie darbinieki. Fiziski, garīgi un materiāli. Jo žurnālists ir mazā cilvēka aizstāvis, ikdienas problēmu advokāts. Turpretī pretējā frontē ir tie, kam valstī pieder vara un nauda (PR štābu ieskaitot). Mūziku pasūta tie, kas gatavi maksāt.

Naudas biogrāfija

Ticu, ka liela daļa Latvijas žurnālistu būtu gatavi strādāt sabiedriskajā medijā arī par simbolisku samaksu. Šādu ideālistu netrūkst arī šodien. Žurnālista darbs ir vairāk dzīvesveids, nevis profesija. Diemžēl TV producēšanas izmaksas ir sālītas un iznīcina pat ģeniālas un humānas idejas. Tāpēc – būt vai nebūt kvalitatīvai televīzijai – izlemj pati sabiedrība. Ja iedzīvotāji vēlas uzzināt, kas notiek pasaulē, tad par logu uz ārpasauli ir jāmaksā. Tieši tāpat, kā to dara sabiedriskās televīzijas skatītāji citās Eiropas valstīs, vai kā citādi.

Piemēram, Holandē 2000. g. ieviesa sabiedrisko mediju finansējumu ar īpašu nodokļu palīdzību, politiķi solīja pieskaņot nodokļus iedzīvotāju skaitam un inflācijai, taču rezultātā public service turpina stāvēt katru gadu ar izstieptu roku Finanšu ministrijas durvju priekšā. Šajā situācijā kritizēt šo institūciju nav iespējams. Briti saglabā savu licenču finansējumu BBC, un šajā jautājumā partijas ir vienotas un sabiedrība visumā atbalsta, līgumu ar valdību TV un radio pārskata katru desmito gadu. Zviedri – katru piekto gadu.

Nepārprotami, ka labākās sabiedriskās TV – BBC, NRK, DR, YLE – eksistē, patiecoties tieši skatītāju iemaksātajām abonentmaksām. Skatītāji zina, ka tikai tā iespējams turēt tālāk no radio un televīzijas politiķus. Ja nav arī reklāmas – ēteru vairs nevar ietekmēt reklāmdevēji, kas nereti ir tie paši politiskie spēki. Tāpēc jau sen būtu laiks atteikties no LTV reklāmas finansējuma, palielinot valsts dotācijas un saprātīgi pārliecinot tautu par abonentmaksu nepieciešamību.

Kāpēc maksāt par TV… ja var arī nemaksāt?

Šodien esot neiespējami pieprasīt no tautas samaksāt par sabiedrisko TV un radio. Iemesli ir vairāki: pirmkārt, neviena politiska partija šo misiju neuzņemšoties, jo vairums cenšas pielabināties saviem vēlētājiem. Jauns nodoklis nav populārs priekšvēlēšanu izgājiens. Populisms nemirst un ir visdrošākā ēsma nogurušam vēlētājam.

Otrkārt, valstī ieviestais amerikanizētais mediju modelis nepazīst sabiedrisko mediju īpatnības. Ziemeļamerikas mediji ir privāti, un visus finansē ar reklāmas ieņēmumu kā bāzi (izglītojošā TV ir nenozīmīga ASV mediju industrijas sastāvdaļa). Aizokeāna tautieši līdz šim sekmīgi ieviesuši Latvijā ASV ētera mediju praksi, kas ir krasā pretrunā Eiropas kultūrpieredzei un tieši pakļauj medijus ekonomiskam un politiskam spiedienam. Sagrauta ir arī producēšanas struktūra. Amerikanizētais mediju modelis lieliski kalpo politiskajai un ekonomiskajai Latvijas elitei. Abonentmaksas šeit tiek uztvertas kā nesaprotams svešvārds.

Treškārt, Latvijas sabiedrība pietiekami neizprot, kādas sekas mūsu kultūras dzīvē ienes reklāmfinansēta un no politiskā spiediena atkarīga sabiedriskā televīzija un radio. Valstij nav nacionālās identitātes nodrošinājuma fundamenta – sabiedrisko mediju, kas balsta nacionālo valodu, kultūru un zinātni. Tēmas, kas nekad nebūs komerctelevīziju biznesa idejas. Latvijas sabiedrības nihilisms pret abonentmaksu ieviešanu liecina, ka mēs paši pavisam drīz panāksim to, ko vācu kungi nepaguva izdarīt 800 un PSRS – 60 kundzības gadu laikā – iznīcināsim nācijas etnokulturālos pamatus.

Labi, nemaksāsim LTV un LR. Skatīsimies komerckanālus, kas ir bezmaksas. Vērsimies Krievijas TV, kas investē lielus līdzekļus propagandā. Sāksim mācīties lielo valstu valodas, jo tur tiek atvēlēti līdzekļi arī kvalitātes TV un radio eksistencei. Pašiem – Latvijā kvalitatīvu ēteru tātad nevajag? Dienišķā desa tomēr svarīgāka.

Šie neērtie un nepopulārie jautājumi būtu jārisina tai pašai NRTP. Nācijas nākotnes izdzīvošanas iespēja lielā mērā saistīta ne tikai ar dienišķo desu, bet arī ar intelekta sāta sajūtu. Pagaidām šķiet, ka brēka ap LTV ģenerāldirektora krēslu vairāk atgādina politisko kardinālu ēnu teātri, nevis nopietnas rūpes par nācijas garīgā fundamenta saglabāšanu ar ētera sabiedrisko mediju palīdzību. Ar atvēzienu tiek būvēta bibliotēka, izstāžu zāles, tikmēr nacionālā televīzija noasiņo. Iespējams, ka kādam tas atkal ir izdevīgi. Taču visticamāk, ka mūsu tautas dvēseles pašsaglabāšanās motīvus reizrēķina saprāts nekad nesapratīs.

Dūmus nevar izmantot filozofijā, jo forma izslēdz saturu.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s