Datums: 18.04.2006
Autors: Sandra Veinberga, Stokholmā
Rubrika: Viedoklis
Eiropas Savienība izliekas nedzirdam, ka pastāv Marokas okupētās Rietumsahāras problēma
Dīvaino ēku Fuerteventūras tuksnesī pamanījām pēdējā brīdī.
Taisnstūra celtne likās tikko uzcelta. Neizskatījās pēc diskotēkas, drūmums vairāk asociējās ar bankas filiāli vai bibliotēkas grāmatu krātuvi. Taču arī šie minējumi izrādījās nepareizi. Mūsu priekšā bija kapsēta. Apbedījumu nišas likās nesen izmantotas, taču pārsteidza vesela siena kapsētas galā, kuru rotāja vienādas kapu plāksnes ar uzrakstu – “nezināms bēglis”. Pārdesmit kapu akmeņos gravēts teksts paskaidroja, ka te apbedītais anonīmais bēglis ir “bērns”, “mazs bērns”, “jaunietis”, “sieviete” un “vīrietis”. Pie bēgļu masu kapa bija ziedi. Mazās vāzītēs. Pasaules politikas divkosība rādīja mums savus upurus spāņu kapos. Tie bija Rietumsahāras bēgļi, kuru laivas bija avarējušas Atlantijas okeānā pirms apsolītā krasta sasniegšanas. Par to iepriekš bija pavīdējušas ziņas masmedijos. Šie cilvēki un bērni no okupētās zemes bija mēģinājuši sasniegt Spānijas teritoriju Kanāriju salās. Taču pie Fuerteventūras krastiem vairums bija noslīkuši. Tur jau bija sagatavota brīva vieta nākamajiem bēgļu apbedījumiem. Mazās valsts Rietumsahāras lielā problēma bija atstājusi nospiedumus arī Moro Hables kapos.
Sahāras Demokrātiskā Arābu Republika (SDAR)
Tā savu valsti sauc vietējie. Taču pasaules kartēs atrodams tikai okupantu Rietumsahāras apzīmējums. Marokas okupētā Sahāras teritorija atrodas Atlantijas okeāna piekrastē, starp Maroku un Mauritāniju. 252 120 kv.km ar apmēram pusmiljonu iedzīvotāju.
1975. gadā Spāņu Sahārā beidzās Spānijas kundzības periods un valsts teritoriju savā kontrolē pārņēma vietējā nacionālās atbrīvošanās kustība – Polisario. Valsts neatkarību atzina vairākas Āzijas un Āfrikas valstis. Taču brīvības laiks bija īss, jo 1979. gadā to anektēja Maroka. Sekoja garš, brutāls okupācijas laiks. Ar rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, valsts nacionālo bagātību izlaupīšanu un militāru diktatūru, kuras rezultātā vairums sahāriešu šobrīd vai nu cieš bēgļu nometnēs, vai dzīvo emigrācijā.
Medijus un politiķus Sahāras okupācija neinteresē. Jo lasītājiem šķiet svarīgāks viss, kas notiek tuvumā, ir kādā saistībā ar Latviju vai kultūras kontekstā šķiet saprotams. Tumšādainie rietumsahārieši ar savām problēmām atgādina marsiešus. Lai gan viņu problēmas pēc būtības ne ar ko neatšķiras no Latvijas okupācijas laika ciešanām. Tagad ar interesi neizceļas arī politiķi, jo Marokas loma starptautiskajā politikā ir pozitīva, un tieši tāpēc var arī aizvērt acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem teritorijā, kuru Marokai iznācis okupēt. Par šādu attieksmi ziņo gan ANO, gan ES reakcija.
ES cinisms aiz 2000 km garā mūra
Okupācija ilgst jau 30 gadu, iedzīvotāji spiesti uzturēties bēgļu nometnēs, ikvienu sacelšanos brutāli apspiež okupācijas vara, iedzīvotājus apjož 2000 kilometru garš mūris. Jebkādi kontakti ar ārzemēm ir aizliegti, un emigrējušie nedrīkst satikties ar saviem dzimtenē ieslodzītajiem tuviniekiem. Taču pretēji loģikai par šiem notikumiem Rietumsahārā nedz mediji, nedz politiķi nerunā. Pat vēl vairāk – legalizē šo okupāciju. Neiebilstot politiskās varas merkantilismam.
Piemēram, Eiropas Savienība ir jau noslēgusi ar okupācijas varu Maroku vienošanos par zivju nozveju Rietumsahāras ūdeņos. Eiropas Savienības, tai skaitā arī Latvijas, zvejnieki tagad drīkst zvejot okupētas valsts ūdeņos ar okupantu atļauju. Financial Times žurnālists un grāmatas Endgame in Western Sahara autors Niks Dīrdens jau uzsācis vadīt kampaņu pret Eiropas zivju lobistiem (Fich Elsewhere!) un uzsver, ka nav pieļaujams, ka Eiropas Savienība slēdz līgumu par okupēto teritoriju zivju kvotu ar okupācijas varu. Nepārprotami, ka spiediena politiku realizē Spānijas, Portugāles un Francijas zivju lobistu prasības. Turklāt Rietumsahāras nozveju okupēto zonu ūdeņos kontrolē Marokas ģenerāļi. Visiem ir izdevīgi, taču atklāts ir jautājums par taisnīgu rīcību. Pat Izraēla biznesa sarunās ar Eiropas Savienību ir spiesta respektēt okupēto zonu klauzulu. Tas pats būtu jāattiecina uz zivju nozveju Rietumsahāras ūdeņos, taču alkatība stāv pāri loģikai. Arī šoreiz.
Pleca sajūtas iztrūkums
Atbalsts starptautiskajā politikā ir nozīmīga ietekmes svira. To apliecināja mītiņš Stokholmā, kuru organizēja zviedru Rietumsahāras atbalsta grupa. Kamēr demonstranti Stokholmas centrā runāja par okupētās valsts problēmām, turot nosalušajās rokās plakātus un saukļus, turpat līdzās – 300 metru uz ziemeļiem, Sāgerskas pils siltumā un pārticībā – Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons pieņēma Marokas premjerministru Drisu Šatū.
Diplomātiskajā murrāšanā nemēdz pieskarties asām problēmām, un arī šajā gadījumā abi valsts vadītāji visiem spēkiem turējās pie abpusēji patīkamiem reveransiem. Taču par Rietumsahāru tika pateikts publiski, un Stokholmas ielas saukļi tagad sasnieguši arī zviedru mediju ziņu slūžas. 3. aprīlī Kofi Annanu apmeklēja arī Rietumsahāras emigrācijas prezidents Muhameds Abdelazīzs, pieprasot, lai Apvienoto Nāciju Organizācija beidzot rīko valstī referendumu, kas sahāriešiem solīts jau 15 gadu. 6.aprīlī visas Zviedrijas parlamenta partijas (izņemot konservatīvos) pieprasīja oficiālu Rietumsahāras valsts atzīšanu. Situācija sakaist, un ir pamats jautāt, kad Rietumsahāru de jure atzīs arī Latvija.
Pēdējie Marokas solījumi atzīt Rietumsahāras autonomiju nav izeja no situācijas. ANO spēki, kas šeit atrodas kopš 1991. gada, būtībā ignorē cilvēktiesību pārkāpumus, un arī Spānijas interese par Rio de Oro ir saplakusi pēc vienošanās ar Maroku par bēgļu straumes ierobežošanu no Rietumsahāras uz Fuerteventūru.
Tikmēr Marokas okupācijas armijas soda ekspedīcijas Rietumsahārā turpinās. Sahārieši cīnās dziesmotās revolūcijas formātā, un tieši miermīlība protesta akcijās medijus nevilina. “Nē, mēs nebūsim teroristi, lai gan asinis un sprādzieni, protams, pievilinātu gan CNN, gan visus pārējos,” atzīstas bijušais Polisaro aktīvists, tagad emigrants Spānijā rietumsahārietis Abdula Alabeds. Maroka ir hermētiski noslēgusi zonas, kas citiem nav jāredz un par kurām citiem nekas nav jāzina. Neraugoties uz informatīvo vakuumu, no noslēgtās zonas pienāk informatīvas drumslas par to, ka tikko okupācijas spēki spīdzinājuši rietumsahāriešu skolas puikas, kas publiski skandējuši atbalstu Polisario. Drosmīgas kļuvušas arī vietējo sievietes, kas televīzijas kamerām rādījušas spīdzināšanas pēdas uz saviem ķermeņiem. Taču rētas, brūces un zilumi tagad tiek rādīti, jo okupācijas fakti medijus vairs neinteresē. Politisko cīņu nākas piemērot mediju intereses loģikai, lai palīgā saucienus aiz Sahāras mūra kāds vispār sadzirdētu.
Cerams, ka tos sadzirdēs arī Mārtiņš Roze un Artis Pabriks un mēs pavisam drīz uzzināsim, vai Latvija ir iebildusi pret ES līgumu ar Maroku par nozveju okupētajās teritorijās, un ka mēs atzīsim Sahāras Demokrātisko Republiku kā neatkarīgu valsti.