Aizvadītais gads drīz garām. Vēl tikai dažas stundas un mēs būsim 2018.

The original 1963 NDR performance of the German Silvester ritual, originally a British music hall sketch.

Tumsas uzbrukums ir sācies. Dedzam sveces, ierokam sniegā „Dzeltenās atraitnes“ pudeli gaidot gadu miju, kad ekrānā parādīsies klasiskā dzeja un jaungada laimes vēlējumi. Kamēr Zviedrijā vecgada vakarā jau desmitiem gadus tauta skatās no Vācijas NDR TV kanāla patapināto tradicionālo rituala filmiņu “Vakariņas vienatnē” (Dinner for One) ar  Freddie Frinton un May Warden vienīgajās lomās, es pakavēšos pie manuprāt svarīgākām aizvadīta gada norisēm
“To pašu ko pērn?”- jautās sulainis. “To pašu ko katru gadu!”- apstiprinās grāfiene un pēc tam abi dzers visāda veida alkoholu, kamēr nolūzis. Skan banāli, bet nofilmēts labi. Pats galvenais, ka  viņiem tas ir izdevies.

Aizvadītais gads drīz garām. Tas nav bijis viegls un vienmēr patīkams.

Credit StoryBlocks.com

Credit: StoryBlocks.com

Krievija (tepat aiz Zilupes) turpina dīdīties un investē mediju kanālos. Tādos kā RT,  Sputņik pareizticīgo baznīcā kā modernā laika “Katjušās”. Pateicoties Maskavas ideoloģiskajai artilērijai, pasaule tiek slīcināta melīgo ziņu paisumā un ir neziņā kā šim okupācijas veidam pretoties. Latviju ieskaitot.

Viens no riebīgākajiem melīgās informācijas izplatīšanas veidiem ir noklusēšanas metode. Tās rezultātā nozīmīga un svarīga informācija tiek nosmacēta un mediju telpā vispār neparādās.  Krievijas medijiem šo metodi ir tieksme izmantot brīžos, kad valstī parādās cilvēki, kas nedzied unisonā ar Putinu. Radot iespaidu, ka visi krievi ir par un ar Putinu. Piemēram tikko cilvēktiesību aktīvists Jurijs Dmitrijevs pa kluso pārvietots uz Butirku cietumu Maskavā, kas ir vienas diennakts brauciena attālumā no viņa dzimtās Petrozavodskas Karēlijā. Par šo ārkārtējo gadījumu pie mums arī nerunā. Žurnālisti tiesas procesos nedrīkst piedalīties un šai lietai ir jānomirst klusumā. Vispār jau Dmitrijevs ir apcietinājumā kopš 13. decembra un viņu apsūdz spiegošanā un bērnu pornogrāfijas izplatīšanā. Parasti jau Putina sistēma prot atrast apmelojumus, kas izskatās ticami, ja kādu nepieciešams piekaut un morāli iznīcināt. Tieši tāpat kā pie mums Latvijā prot uzkurināt “čekas maisu” skandālu tad, kad valstij tuvojas vēlēšanas un dūmu sveces noder publiskās domas saprāta aptumšošanai. Tāpēc iespējams, ka pat Latvijā daudzi nezina, ka šis cilvēks ilgstoši cīnās (jau 20 gadus) par Staļina upuru apzināšanu Karēlijā. Līdz šim viņam izdevies panākt 10 000 upuru identificēšanu ar arhīvu materiālu palīdzību. Starp citu, daudzi no konstatētajiem upuriem šeit bija ārzemnieki: amerikāņi, zviedri, kanādieši, somi, latvieši. Dmitrijevs šajā reģionāla veica gigantisku darbu, sadarbojoties ar organizāciju Memorials (kas Krievijā skaitās naidīga organizācija). Protams, ka Putina valstij šādi atmaskojumi nav vajadzīgi un Dmitrijevs tika kompromitēts ar apmelojumiem un tagad tiek traktēts kā psihiski slims. Viss šis stāsts ir pretīgi atpazīstams no PSRS laikiem. Tie paši tiesātāji, tie paši nosodītāji un varoņa nosmacēšana pēc klasiskās staļinistu shēmas.  Krievijai nav gaismas tuneļa galā. Joprojām nav. Tas ir slikti, jo mums nekļūst labāk no tā, ka kaimiņvalsts Krievija turpina maršēt atpakaļgaitā.

ASV jau gadu mocās dēļ sava jaunā prezidenta Donalda Trampa narcisisma izlēcieniem, kaprīzēm un gražošanos. Diemžēl Tramps nav kļuvis par produktīvas amerikāņu politikas tradīciju turpinātāju. Lai gan vārdos tiek klaigāts “America First”, darbos notiek pašizolēšanās un barikādēšanās.  Tas nav labi. Tramps paliks “Tramps” arī nākamgad: viegli uzbudināms, neprognozējams, egoistisks un nekompetents pasaules politiskajos procesos. Vissliktākais, ka nevar iespējams atrast nevienu pozitīvu viņa politiskās rīcības elementu, kas tagad – vecgada vakarā varētu sasildīt mūsu sirdis un prātus. Pat biznesa jautājumos un ekonomiskajā politikā viņš neko vairāk par “0” nav sasniedzis. Bēdīgi, ka viņš var izraisīt kodolkaru nākamajā 2018. Cerams, ka tas nenotiks. Lai gan Putina piegādes Ziemeļkorejai šajā sfērā ir pamats nemieram ne tikai Ziemeļkorejā un Japānā, bet arī pie mums.

Protesti Irānā ir mūsu uzmanības vērti arī šovakar. Valsts ir slēgta un skaidru notiekoša attēlojumu mēs pagaidām nesam spējīgi no turienes saņemt. Irānas šīsnedēļas protesti ir daļēji līdzīgi 2009. gada notikumiem. Toreiz tos izraisīja politiskas, bet tagad – ekonomiskas prasības. Toreiz režīms uzreiz noslēdza interneta komunikāciju un apkaroja demonstrācijas ar varmācību. Tagad varas reakcija ir biklāka. Vissliktākais, ka informācija “uz āru” reāli nenonāk, jo vadošos medijus 100% kontrolē režīms. Žurnālistus novēro un nekādas pašdarbības aktivitātes netiek pieļautas.

Tāds 2017. bija. Cerams, ka nākamais 2018. būs labāks.

Cerēsim. Jo turpināsim izvairīties no “fake news” medijos ikdienā un izbēgt no dūmu svecēm priekšvēlēšanu periodā.

Brīvdabas muzejs šovakar 2017. gada 31. decembrī. Autora foto.

 

Sāls salas krikumi #CapeVerde

Šodien lieli viļņi ar šļakatām galotnēs. Perfekti. Glīti un praktiski izmantojami. Pēcpusdienā nejauši nokļuvu bīčpārtijā. Ar visiem aizkariem – plandošiem vējā, droniem debesīs, aplausiem, šampanieti pludmalē, gavilēm un dejām jēzenēs karstajās liedaga smiltīs. Skarbi aizraujoši. Vēl tagad dimd aiz sienas. Viss tur turpinās, bet es sēžu pie datora un terases un rakstu. Drīz atskries tumsa un sāks korī dziedāt cikādes.

Slikti, ka putniem atkal nepaņēmu maizītes. Rīt no rīta vietējie zvirbuļi uzbruks un prasīs brokastis. Barošu atkal ar banāniem. Nekā cita te nav pie rokas.Čūsku te nav. Tas labi. Taču geko gan ložņā pa liedagu un man šie zvēri patīk. Vakar  pat nopirku gaišbrūnu t-kreklu ar Geko un Kaboverdes platuma grādiem. Vīles uz āru (kā nākas) un piedurknēs ievērta gumija. Savādi, laikam tagad tas modē. Šo atziņu esmu nokavējusi. Labi, pievilkšos.

No Stress

 

No Stress kafejnīcu sistēma 🙂

Tā te rakstīts gandrīz visur. Uz sienām, uz plāksnēm, uz apģērba un ielu stūros. Manjana šodien, rīt un parīt. Jūs varat mierīgi ieiet veikalā un nopirkt šilti ar šo uzrakstu. Acīmredzot kāds tā atbrīvojas no spriedzes. Apsveicu, ja tas kādam palīdz. Man šie uzraksti ar aicinājumiem apriebjušies kopš sovjetijas laikiem ar solījumiem ātri sasniegt komunismu un ticēt darba tautas uzvarai. Taču vienu daļu šāda pašsuģestija iedvesmo. Reiz (ļoti sen) peldēšanas treneris lika mums nometnē pielīmēt pie sienas (virs gultas) tekstu: “Es katru rītu ceļos ar labu garastāvokli!”. Man šis pasākums likās nevajadzīgs, jo tāpat norītiem oma mēdz būt forša. Taču īgnajiem šāds aicinājums varbūt noder kā pašdisciplīnas instruments.

Vispār jau runa ir par to pašu manjanu.

Tuksnesis kā izgāztuve

Vakar gājām apmēram stundu cauri vietēja mēroga tuksnesim, kas piemētāts ar plastmasas pudelēm, maisiem un cita veida atkritumiem. Atkārtojas tas pats ka Sahārā – vietējie ved savus atkritumus nomest tuksnesī, bet vējš tos vienmēr cītīgi atpūš atpakaļ. Nevienlīdzīgā cīņa joprojām turpinās arī šeit: tuksnesis tiek piesārņots aizvien intensīvāk un vējš visu atpūš atpakaļ uz apdzīvotajām vietām aizvien biežāk.

Pirms trim dienām nolija 15 minūšu lietus. Mūsu izpratnē tas bija seklas dušas variants, taču vietējās puķītes uzreiz atdzīvojās un savādie, dzeltenie krokusi nekavējoties sāka līst ārā no zemes pavisam nepiemērotās vietās.

Pēc stundas iešanas sasniedzām Santamaria, satinušies lakatos un aizbāzuši ausis. Prasījās pēc kafijas. Pie ieejas varēja izlasīt tradicionālo aicinājumu “Bez stresa!” un jaunkundze slikti saprata ko īsti gribam. Tase kafijas ar pienu maksāja 1,30 eiro.  Labi, pirksim. Pie norēķināšanās meičai pietrūka naudas izdošanai. Šejienes norēķini atļauj maksāt ar eiro, taču pārdevēji izdod vietējās naudas izteiksmē.  Pārdevējai pietrūka 20 eskudo izdošanai. Tik daudz monētu viņai neesot. Izdos man atpakaļ tikai tik cik ir. Labi? Skatījos uz naudu, uz uzrastu “bez stresa!” un sapratu, ka ir nejēdzīgi pieprasīti, lai visur būtu kārtība. Nebūs. Labāk bez naudas un bez stresa. 🙂

Salas šajā valstī nav līdzīgas.

Dažas zaļi zaļas un kalnainas, citas – līdzeniem klātas un tuksnešainas. Mūsējā ir sāls sala. Nosaukums cēlies no portugāļu vārda, kas nozīmē to pašu balto, kristālisko vielu, kas mūsu mājas virtuvē dzīvojas mazos trauciņos ar pāris caurumiņiem augšgalā jeb koka kastītēs ar vāciņu. Šeit ir sāls ezers, kurā savulaik tika iegūa pārtikai paredzētā sāls un eskortēta uz ārvalstīm. Tagad sāli eksportam vairs neražo. Ezers noder kā tūristu atrakcija.

Tātad Kaboverdes salas ir dažādas: ja vienā var maršēt ar šņorzābakiem (Fogo) pa kalniem (2829 m), tad citās var braukt pa viļņiem un nirt pie veciem kuģu vrakiem. Pa ceļam aplūkojot svītrainas, ziņkārīgās zivis.

Sāls sala pieder Kaboverdes ziemeļu arhipelāga grupai. Kādreiz te dzīvojuši mauri, vēlāk portugāļiem šī bijusi Liānas sala. Tagad tā tā arī saucas “Sal”. Galvaspilsēta Ešparguša, atrodas netālu no lidostas ir reģiona administratīvais centrs. Tirdzniecības ass te griežas ar galveno ostu – Palmeiru, kas nodrošina salas iedzīvotājus ar visām nepieciešamajām precēm. Lielie kuģi ienāk akvatorijā un mazie kuģīši šaudās kā zivis šurpu turpu, savācot atvestās mantas un nogādājot tās krastā.

Galvenais sporta veids šeit, protams, sērfings. Gan viļņu braukšana, gan vēja tveršana. Starp citu, 2010. gadā tieši šeit norisinājās pasaules čempionāts vindserfingā. Lieluma ziņā sala atgādina Gotlandi. 35 km gara un 12 km plata tā izvietojusies Atlantijas okeānā kā rūsgana ķirzaka.

Vēja smilksti un punšs

Jau pirmajā vakarā palūdzām vietējo dzērienu. Glāzēs uzreiz tika sapildīts Grogs jeb cukurniedru rums. Kā otru dzērienu man piedāvāja Groga vieglāku formu, kas saucas Punšs un esot vairāk  piemērots sievietēm. Prasīju vietējo vīnu. Nebija uz vietas pieejams. Vīnogulāju plantācijas visizplatītākās esot Fogo, 1800 m virs jūras līmeņa. Tur audzē galvenokārt baltā muskata vīnogas. Stādi savulaik importēti no Portugāles. Interesanti, kā šī vīnogu šķirne Portugālē vairs nav sastopama, jo tur iznīkusi. Tagad “zorte” saglabājies tikai šeit.

Vakar uzrāpos Ponta Preta smilšu kāpā un man rokās iedziedājās pustukša ūdens pudele. Vējš iekaucās kā izbadējies suns un sāka svilpot pudelē. Grozīju pudeles kaklu uz visām pusēm un producēju akordus. Lieliska nodarbe, rīt paņemšu vēl vienu pustukšu pudeli un pamēģināšu smilšu kāpas polifoniju. Varbūt, ka izdosies. 🙂

Garšīgākais vietējais ēdiens šodien bija kačupa (Cachupa). To gatavo no visa kas mājās palicis pāri no vakardienas. Varat saukt arī par sautējumu, ja tā liekas loģiskāk. Garšīgi.

Brīdī, kad Dievs noslaucīja plaukstas pēc pasaules radīšanas, daži krikumi nokrita no radītāja rokām Atlantijas okeānā. Tā radās šīs salas ar vienoto nosaukumu Kaboverde” – vēsta vietējā teika. Par šo stāstu šeit dzied balādes. Laikam tā arī bija.

 

Gandrīz kā pie mums Latvijā – kādam jāpaliek uz vietas. Sveika #CapeVerde!

Zaļā raga salas pirms nedēļas sagaidīja ar tveici. Ziemas jakas palika Eiropā. Cepures sabāztas kabatās un cimdi noslēpti ceļasomas stūrī. Tuksnesis (salas izskatā) nostājās mūsu priekšā kopā ar laika nobīdi 3 stundas, mūžīgo vēju un izrotātām plastmasas Ziemassvētku eglītēm publisko telpu stūros jau decembra vidū. Cape Verde, Kap Verde jeb Kaboverde sasveicinājās nedaudz bikli, taču laipni. Tagad svarīgi nedabūt saules dūrienu, nesapūst ausis vējā un neazķēpēt brilles. Sērfot prātīgi, lai gan viļņi lieli un sarkanais karogs mastā. Zivis ložņā ap stilbiem bezkaunīgi un ziņkārīgi. Piedzīvojumi var sākties.

Transporta skola ierodas pirmā.

-Galvenais nedodiet taksistam vairāk par trim eiro, – noskaldīja puisis ar vācu akcentu.

-Kāpēc tā?

-Tāda ir cena.

-Vai nevajag šoferim pirms brauciena pajautāt?

-Nē, nevajag.

-Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka tad taksists cenu uzreiz pacels uz 4 vai 5 eiro.

-Un visi uzreiz klausa?

-Jā.

-Un cenu nemaina?

-Nē.

Vācietis mani nesaprata. Viņam bija kārtība visur un tie, kas strādā apkalpojošajā jomā, to arī ievēro.

-Te nav nekāda Arābija, – viņš atcirta un vēl platāk ieplēta savas zaļās acis. Tad pēkšņi telpu pārņēma vējš. Sapurināja visus iespējamos matus un aizkarus un nerimās kamēr mēs apklusām. Visi pēc kārtas. Tā tas Zaļā Raga salā ir pieņemts. Vējš ielaužas, dominē un visi aizver mutes.

ŠĪ saruna notika vakar, Sala salas dienvidos. Pirms mana brauciena no viesnīcas uz Santamaria zvejniekciemu.

Avotos latviešu valodā par Kaboverdes arhipelāgu rakstīts maz un savādi. Atceļot uz šejieni gatavojos jau sen, taču apstākļi līdz šim vienmēr bija iegrozījušies nelabvēlīgi. Tagad beidzot astoņas stundas lidmašīnā bija aizvadītas, pirmā nedēļa saulē pavadīta un laiks pienācis atskaitei draugiem un paziņām, kas man lūdza uzrakstīt, kā šeit klājas.

Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā, uz dienvidiem no Kanāriju salām. Iepretī Gambijai un Senegālai. 500 km uz rietumiem. Okeānā. Tā ir suverēna valsts un sastāv no 15 salām ar portugāļu valodu valsts valodas statusā.1456. gadā šo neapdzīvoto salu grupu atklāja portugāļu jūras ceļotāji un jau 1462. gadā teritorija kļuva par Portugāles koloniju. Vēlāk sala izmantota melno vergu transportam uz jauno pasauli un kā degvielas vai pārsēšanās depo lidmašīnām un kuģiem.

Valsts kļuva neatkarīga 1975. gadā, taču veco kolonizatoru valoda un tradīcijas saglabājās. Sākumā Kaboverde izveidoja ūniju ar Gvineju Bisau, taču 1980.gadā šī savienība tika likvidēta. Pamazām arhipelāgs pārvērtās par vienu no stabilākajām Āfrikas demokrātijām. 90. gados valsts pārdzīvoja ilgstošus sausuma periodus un šajā brīdī sākās plaša iedzīvotāju emigrācija projām no dzimtenes. Šodien vairāk kaboverdiešu dzīvo ārpus dzimtenes.

No 15 salām tikai 10 ir apdzīvotas. Galvaspilsēta Praia atrodas Santjago. Salas ir diezgan atšķirīgas. Daļa zaļas, citas tuksnešainas. Klimats maigs, glāsmaināks nekā kontinentā. Lietus gandrīz nav. Taču katru dienu nākas sadzīvot ar vēju, kuru sauc harmats, jo tas ir sauss un nes sev līdzi smiltis no Rietumsahāras. Nigērā šīm smilšu vējam ir slikta slava. Tas nesot sev līdzi nervozitāti un skumjas. Man šis mūžīgais smilšu vējš patīk, jo padara karstumu vieglāk panesamu. Gaisa mitrums šeit 15%, daudziem tas par traku. Tiek asinis no deguna, iekaist acis un ausis. Es te pagaidām turos. Bez problēmām. Vētru brīžos apsienu ausis un brilles uz acīm. Iztieku.

Valsti ir apmēram 492 000 iedzīvotāju (2010). Balto iekarotāju un melno vergu pēcteči. Valsts ekonomika (tieši tāpat kā Latvijā) ļoti atkarīga no emigrantu finansējuma. maz derīgo izrakteņu, dzeramā ūdens deficīts. Zivis un tūrisms veido galveno ienākumu daļu. 80% pārtikas tiek importēta. Valsts atbalsta privāto investīciju ieplūšanu, jo 1/3 iedzīvotāju joprojām dzīvo zem iztikas minimuma.

Iedzīvotāju kontingents ļoti raibs: sākot ar portugāļiem un beidzot ar holandiešu, britu, amerikāņu, ķīniešu un Brazīlijas ieceļotājiem. 93% iedzīvotāju ir katoļi. 7% protestanti. Vietējie runā portugāļu un kreolu valodās.

Salu kultūra atspoguļo gan portugālisko pagātni, gan Āfrikas kontinenta tuvumu. Mūzika te dominē (morna un kizomba). Morna ir šejienes fado paveids. Vārdi parasti kreoliešu valodā, bet grupas sastāv no klarnetes, vijoles un taustiņinstrumentiem. Kizomba ir romantiskas afrikāņu balādes. Cesaria Evora, protams, komentārus neprasa. Taču ir arī jauni izpildītāji un sajūta (klausoties vietējo mūziku) gandrīz tāda pati kā Kubā.

Santamaria ir mans pašlaik tuvākais miestiņš. Apmēram 1,5 stundas pārgājiena attāluma gar krastu vai 10 min ar to pašu taksometru, kas maksā 3 eiro.

Miestiņš ir faktiski zvejniekciems, kuru šodien jau okupējuši tūristi. Neraugoties uz ārzemnieku intensīvo klātbūtni, vietējie tomēr pieturas pie savām tradīcijām. Zvejo un tirgo zivis centrā katru dienu. Ieliņu tīkls izbūvēts tā, lai vējš netiek klāt. Tieši tāpēc šajos labirintos pieturas nejēdzīga svelme, kuru vietējās melnās sievietes nemaz nejūt, bet mums ik pa brīdim prasās pēc kafijas. Ietves nejēdzīgas, pa ielām klaiņo suņi un kaķi. Jāsoļo prātīgi, skatoties kur sper soli, bet klapatas ir pūļu vērtas. Trūcīgā šejienes tauta ir laipna un viesmīlīga. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Vislabākais šeit ir trīs lietas: 1) vasara, 2) okeāns un iespējas peldēt un sērfot, 3) zivju ēdieni. Beidzot manā priekšā nostājusies valsts, kurā nav “zivju dienas” un neeksistē padomju laikos Latvijā ievazātās negaršīgu zivju ēdienu “nekultūras” fenomens. Te zivis mīl, saprot, prot sagatavot lieliskas maltītes. Sākot ar sardīnēm un beidzot ar lielajiem vēžiem un omāriem. Cik lieliski!

Rīt pievakarē jābrauc uz miesta centru, kur notiks nakts koncerti.

Šodien iepazinos ar divām simpātiskām dāmām. Māti un meitu. Abas sēdēja ielas malā un aicināja mani pievienoties, brīdī kad gāju garām.

  • Kā tevi sauc? – vaicāja māte. Pateicu. Viņai patika vārds Sandra. Noderēšot nākamajām bērnam, kuru pašlaik gaidot meita. Pašas bēbis sēdēja ievīstīts lakatā uz muguras. Parunājām par bērniem, vārdiem un ekonomisko krīzi. Nupat jau paliekot labāk. Gandrīz visi braucot projām, taču viņas nebraukšot. Kādam taču esot jāpaliek uz vietas?

Pazīstams stāsts.

Gandrīz kā pie mums Latvijā.

 

 

 

 

Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?