Francijā turpinās protesti un demonstrācijas. Kas tur notiek? Var gadīties, ka patiesība nebūs patīkama, jo “tas kā izskatās” ir viena lieta un “tas kā ir” – ir pavisam kas cits. Lai daiļā modes, smaržu un elegances valsts izvairītos no parādu krīzes, būs nepieciešama stingra fiskālā konsolidācija. Vajadzēs vēl vairāk samazināt izdevumus un paaugstināt nodokļus. Viņi ietekmē arī mūs, jo esam vienā “eiro katlā”. Vai Francijas iedzīvotāji ir gatavi saprast kas notiek ar viņu valstī un rīkoties atbilstoši apstākļiem?
Izskatās, ka nav gatavi. Izliekas, ka uz viņiem taupība neattiecas. No malas raugoties, rodas sajūta, ka pastāv zināma pašapmierinātība vai pārliecība, ka “uz mums parastie likumi neattiecas” un ka Francija var atļauties ignorēt globālos parādu un ekonomikas trendus, kas citām valstīm ir bijuši sāpīgi, bet neizbēgami. Kritiķi to bieži dēvē par franču izņēmuma politikas (“l’exception française”) ēnas pusi – uzskatot, ka Francijas modelis ir tik unikāls un pārāks, ka tam nav jāpakļaujas vispārējai tirgus loģikai.
Sāksim ar to, ka visās attīstītajās ekonomikās ir pieaugušas ilgtermiņa valsts parāda obligāciju procentu likmes. Diemžēl šis pieaugums bijis īpaši liels Francijā. Tur desmit gadu valsts obligāciju procentu likme augusi par 5% . Tas ir augstāks rādītājs nekā Grieķijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā, kuras visas 2010. gadu sākumā smagi cieta no savas krīzes.
Arī Latvijā parāds attiecībā pret IKP pakāpeniski palielinās (prognozes liecina, ka tas pietuvojas un pārsniedz 47–51% no IKP robežu). Lai gan Latvija joprojām iekļaujas eirozonas Māstrihtas kritēriju robežās (zem 60%), parāda apjoms uz vienu iedzīvotāju turpina augt.
Francijas valsts parāds, rēķinot pēc Māstrihtas kritērijiem, šogad sasniegs 119 % no IKP. Tas ir daudz par daudz. Zviedrijas parāds ir 36% IKP.
Ja Francija turpinās tā tērēt kā līdz šim, tad problēmas var rasties arī mums. Diemžēl Francijā joprojām nav politiskas vienprātības par budžeta konsolidāciju. Vidējā procentu likme, ko Francijas valsts maksā par savu parādu, šobrīd ir zemāka nekā nominālais IKP pieaugums — aptuveni 2 pret 3 %. Tas ir tāpēc, ka agrāk (kad procentu likmes bija zemas) aizņēmumi tika ņemti par zemām izmaksām. Tāpēc sniega pikas efekts pagaidām darbojas pretējā virzienā un tendence ir samazināt parāda attiecību. Taču vidējā procentu likme pieaugs, kad vecie aizņēmumi tiks aizstāti ar jauniem, lai segtu budžeta deficītu. Tad sniega pikas efekts, gluži pretēji, veicinās parāda pieaugumu.
Kā izrāpties no parādu bedres? Lai to sasniegtu, nepieciešama stingra fiskālās politikas stabilizācija. Proti: samazinot izdevumus vai paaugstinot nodokļus. Ja finanšu tirgi uzskata, ka tas notiks, tie turpinās izsniegt aizdevumus. Taču, ja tie uzskata budžeta konsolidāciju par neiespējamu, tie jau tagad pārtrauks izsniegt aizdevumus.
Diemžēl Francija slīd uz leju un šobrīd ir nonākusi situācijā, kurā liels budžeta deficīts ir kļuvis par normālu stāvokli. Sabiedrībā trūkst izpratnes par to kas notiek? Gan galēji labējie, gan galēji kreisie ir iebilduši pret izdevumu samazinājumiem. Marine Lepena ir ierosinājusi pakāpenisku budžeta deficīta samazināšanu, taču priekšlikumi ir neskaidri, un viņa nevēlas paaugstināt pensijas vecuma slieksni.
Rodas iespaids par nācijas nespēju kopīgi atrisināt šo problēmu, jo iecienītā ielu protestu kultūra ir daudz seksīgāka un patīkamāka lieta, nekā gatavība saprast kādā finansiālā stāvoklī valsts atrodas. Daļa Franciju uzskata par „pārāk nozīmīgu, lai pieļautu bankrotu” (too big to fail), taču par „pārāk lielu, lai to būtu iespējams glābt” (too big to save).
Iespējams, ka franču protestētāji ielās neapšauba pašu matemātiku – viņi vienkārši noraida to, kā šī krīze tiek risināta un kas par to maksā. Tauta uzskata par netaisnīgu to, ka politiķi un valsts aparāts saglabā savas privilēģijas, kamēr parastajiem pilsoņiem tiek prasīts upurēt savu labklājību.
Kā ir pie mums? Kāpēc mēs neejam ielās cīnīties par budžeta līdzekļu pārdalīšanu? Piemēram, augstskolu pasniedzēji, kuru algas ir smieklīgi mazas Latvijā un zinātnieki, kas paši piemaksā par savām publikācijām indeksētajos žurnālos?
Ilustrācijā nemieri Francijā. Autors Anders Hansens (DN)
