Datums: 12.07.2002
Autors: Sandra VEINBERGA

NRA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Radiostacijas Brīvā Eiropa/ Radio Brīvība (RFE/RL) prezidents Tomass Dains intervijā Neatkarīgajai pirms dažām dienām deva savu un šo staciju finansētāja ASV Kongresa vērtējumu Baltijas un to skaitā arī Latvijas medijiem, pasludinot:«Prese šeit nav pietiekami brīva, tā joprojām tiek kontrolēta dažādos veidos. (..) Ir vēl jūtamas bijušā komunistiskā režīma paliekas.»

Rietumu mediji arī nespēj būt uzdevumu augstumos

Apgalvojums ir samērā paradoksāls, jo arī ASV mediji nav brīvi, un būtu naivi uzskatīt, ka ASV Kongresa finansētais radio propagandas kanāls Brīvā Eiropa/Radio Brīvība varētu tikt uzskatīts par mediju etalonu, kas brīvs no cenzūras. Īpaši tagad, kad pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā amerikāņu avīzēs, radio un TV paloja forsēts patriotisms, un pašcentrējošās norobežošanās saviļņojums sita tik neredzēti augstu vilni, ka pat vecā Eiropa pārsteigumā raustīja plecus. ASV medijos tika ieviesta samērā barga cenzūra, un mēģinājumi apšaubīt Buša administrācijas nostāju noveda ne tikai pie žurnālistu kaunināšanas, bet arī pavisam reālas žurnālistu atlaišanas no darba nacionālajās TV un radio stacijās. Eiropa šo «žurnālistikas piespiedu patriotizāciju» uztvēra ar zināmu neizpratni, aizvien aktīvāk sākot runāt par amerikāņu mediju tendenciozo stratēģiju. Zviedrijas mediji šoziem samērā bieži pievērsās kritiskiem ASV mediju attīstības procesu traktējumiem, un pazīstami ASV universitāšu profesori neslēpa savas bažas par to, ka tieši ASV cenzūra spēj darboties postoši, ja rodas noteikts politiska pieprasījuma segments šādam solim.

Zviedrijas sabiedriskās televīzijas kultūras ziņu izlaidums Kulturnyheterna šogad šim ASV mediju fenomenam pievērsās samērā daudz, un iespējams, ka būtu vēlams šādu videomateriālu rādīt arī latviešu TV skatītājiem, lai izkliedētu vietējo ilūzijas amerikāņu radiobalsu objektivitātes virzienā.

Situācija nav ideāla arī Latvijā. Lai gan liela daļa Latvijas mediju pieder īpašniekiem (Diena, BNS, Dienas Bizness, TV 3, Star FM utt.) Rietumos, kuriem nevajadzētu būt svešām demokrātisku mediju tradīcijām, ar nožēlu jākonstatē, ka nereti daži īpašnieku Rietumos rokās esoši mediji ir čakli Latvijas valdības un pie varas esošo partiju nekritiski apdziedātāji. Sekojot šiem medijiem, Baltijā reizēm liekas, ka ir darīšana ir ar padomju laika žurnālistiku, kas pieslejas valdībai un dažiem vēlamajiem politiķiem tik klaji un politiski tendenciozi, kā arī demonstrē sevi kā pašmērķīgi netīkamo cilvēku un politiķu aprējēji un apzīmogotāji, ka var saprast T. Daina secinājumus. Tai pašā laikā jābrīnās, vai īpašnieki ārzemēs vispār zina, ar ko viņu izdevumi Latvijā faktiski nodarbojas.

Tas liecina, ka Rietumu mediju kapitālam, ienākot postkomunistiskajās valstīs, prioritāra ir rentabilitāte un naudas pelnīšana. Ieviešot savu mārketinga un menedžmenta sistēmu, tie atstāj novārtā žurnālistu kvalifikāciju, kuri traucē pretoties vietējo valdību un politiķu, ekonomisko aprindu spiedienam un ietekmei uz redakcionālo darbību, kas joprojām atrodas lielā padomju žurnālistikas tradīciju ietekmē.

Žurnālistu algas un atkarība no redaktora cenzūras ir spilgts liecinieks tam, kā konkrētais izdevējs saprot preses brīvības nozīmi.

Paradoksāli, ka biežāk tieši sabiedriskie un vietējam kapitālam piederošie mediji ir daudz objektīvāki, principiālāki un demonstrē daudz lielāku izpratni par preses misiju demokrātiskā sabiedrībā nekā viņu kolēģi Rietumu īpašnieku uzņēmumos.

Taču šādi mediji nav patīkami vietējiem līderiem, tādiem kā Latvijas premjers Bērziņš, kas sava «aptraipītā goda un cieņas» nosargāšanā ņem palīgā pat Latvijas Krimināllikuma 271. pantu, kas sola divu gadu cietumsodu Neatkarīgajai Rīta Avīzei par neslavas celšanu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai sakarā ar NRA atmaskojošām publikācijām Bērziņa kunga saistībā ar hokeja halles mahinācijām.

Patīkami bija lasīt arī NRA konkurentes zviedru avīzes Diena komentāru nesen, kas, solidarizējoties ar Neatkarīgo šajā konfliktā, demonstrēja ieinteresētību mediju sistēmas sakārtošanā. Tas liecina par Latvijas medijos nobriedušo vēlēšanos atbrīvoties no preses brīvību ierobežojošiem likumiem un noteikumiem, kā arī par žurnālistu solidaritāti neatkarīgi no piederības izdevējam.

Gan iepriekšminētā krimināllikuma panta esamība, gan Bērziņa kunga izmisīgie centieni to izmantot praksē apstiprina Brīvās Eiropas prezidenta viedokļa pamatotību par ierobežojumiem brīvai presi Latvijā. Nesenais skandāls ar kādas partijas reklāmas klipu TV un atentāts pret mediju pētījumu firmas direktoru arī liecina par mediju un reklāmas sistēmas nesakārtotību Latvijā.

Mums nav ne reklāmas uzraudzības instances, ne preses ombudsmeņa, un sabiedriskā radio un TV vadības mehānisms ir pārlieku politizēts. Joprojām liela ir Krievijas mediju ietekme Latvijā, kas, kalpodami Krievijas varai, veic Latvijā arī propagandas misiju. Latvijas likumdevēji nav spējuši tikt galā ar šo problēmu.

Arī indivīdam ir milzīgas problēmas aizstāvēties pret medijiem, kad tie tam nodara pāri. Par privāto dzīvi aizskarošām vai nepatiesām publikācijām Latvijā privātpersonai ir jābūt ļoti bagātai, lai celtu civilprasību uzreiz pret divām personām – gan pret publikācijas autoru, gan pret atbildīgo izdevēju, kaut gan Rietumu valstīs par visu publikāciju saturu atbild tikai viens, t.i., atbildīgais izdevējs. Un kāpēc reņģēdējam vispār būtu jātērē nauda tiesājoties, ja pašmājās būtu mediju ombudsmenis kā tas ir, piemēram, Zviedrijā.

Vai tikai NATO tanki spēj garantēt preses brīvību?

ASV ideoloģijas propagandas mašīnas Brīvā Eiropa/Rradio Brīvība tāpat kā Amerikas Balss pēdējos 50 gados bija vitāli svarīgi informācijas avoti visām tautām, kas atradās zem komunistisko diktatūru jūga; šīs stacijas sekmēja komunistisko režīmu sabrukumu.

Taču šo staciju darba turpināšana šodien no diktatūras brīvajās valstīs liecina par šo konkrēto valstu joprojām zemo demokrātijas līmeni. Vai vismaz ASV kongresmeņu neticību šo valstu medijiem un demokrātijām. Kas nav glaimojoši Latvijai.

Kopš 1993. gada Brīvā Eiropa vairs neraida Ungārijai, kopš 1997. gada vairs neraida Polijai, no šā rudens tā pārtrauc raidīt čehiski un šai radiostacijai ir problēmas ar atrašanos šajā valstī. Čehi vēlas tikt vaļā no ASV propagandas mašīnas savās mājās. Taču tai pašā laikā Latvijas premjers Bērziņš laipni aicina to pārcelties uz Latviju, tātad netieši signalizējot, ka Latvijā gan vēl ilgi nebūs īstas preses brīvības, kas nevarēs iztikt bez Brīvās Eiropas žurnālistikas paraugdemonstrējumiem. Latvijas premjera viesmīlību nespēj mazināt pat šo raidstaciju darbības mērķa maiņa pēc 11. septembra notikumiem. Tagad kaujas lauks ir pilnīgi citi pasaules reģioni nekā Austrumeiropa.

Bēdīgi komiski ir Latvijas līderi, kas ir pasīvi preses brīvību garantējošas likumdošanas iniciatori un čakli karotāji ar vietējiem valdības līniju neatbalstošiem un nepaklausīgiem medijiem, bet tajā pašā laikā ir aktīvi aukstā kara atavistisko radiostaciju atbalstītāji savās valstīs. Vai tāpēc, ka tās vairs nav tik bīstamas kā padomju režīmam, jo vietējie mediji atsevišķos gadījumos tagad spēj rakt daudz dziļāk nekā Brīvā Eiropa, kas atrodas tālu prom un tāpēc ir mazāk bīstama, vēl jo vairāk tāpēc, ka atrodas cenzūras un tendenciozitātes ietekmē?

Lai nu kādi būtu iemesli Latvijas vadītāju flirtam ar Brīvo Eiropu, skaidrs ir viens: ASV Kongress netic premjera Bērziņa un citu Latvijas vadītāju izpratnei par brīviem un neatkarīgiem medijiem, jo citādi RFE/RL prezidents T. Dains nebūtu atzinis, ka tikai pēc Latvijas iestāšanās NATO varētu būt runa, ka šī stacija šeit beidz savu misiju.

Tai pašā laikā var saprast amerikāņu vēlēšanos saglabāt savas tiešās ietekmes sfēras un justies vajadzīgiem un pat pieprasītiem ne tikai Āzijā un Āfrikā, Albānijā un Bosnijā, bet piemēram – Latvijā! Iespējams, ka tieši tāpēc T. Dains neslēpj gatavību sākt paplašināt ASV propagandas mašīnas darbu arī televīzijas virzienā, jo līdzīga prakse tiekot likta lietā, piemēram, Bosnijā!

Esot vajadzīga vienīgi bezmaksas radīšana, un, rēķinoties ar Latvijas valdības sajūsmināto plaukšķināšanu amerikāņu virzienā, premjers Andris Bērziņš droši vien būs gatavs atdot visus Latvijas TV relejus un torņus, pultis un parabolas amerikāņu tēvočiem.

Taču šāds Latvijas valdības flirts ar ASV propagandas aparātu būtībā ir smags pazemojums mūsu Latvijas medijiem, likumdevējiem, valdībai, netieši uzsverot, ka brīvu presi, radio un TV mums šeit spēj nodrošināt tikai NATO tanki. Ungārijai un Polijai NATO tankus nevajadzēja.

Mums laikam bez tankiem nenotiek nekāda atbrīvošanās.

Arī šoreiz bez tiem neiztikt.