Vai nākošais solis būs Worldvision Song Contest?

Monsa dziesma festivāla ievadāŠīgada festivāls noslēdzies ar Ukrainas uzvaru. Ukrainietes uzvara bija gaidīta. Otra iespējamā uzvaras pretendente – Dami Im no Austrālijas palika otrajā vietā, signalizējot, ka festivālam jāiet plašumā. Producenti Martins Osterdāls un Juhans Berghāgens šodien medijiem atzīst, ka fināla tiešraidi no Stokholmas sestdien noskatījušies 200 miljoni televīzijas skatītāju un pasākums jau sen ”pāraudzis” Eiropas robežas.  Kas notiks tālāk?

Tiek pieļauts, ka ”broadcast TV” šādi tomēr var atrast savus specifiskos attīstības ceļus un iekarot jaunas teritorijas.

Kā nākamās rindā uz līdzdalību gaida Ķīna un ASV. Iespējams, ka nākotnē mūs gaida ceturtdaļfināli Eirovīzijas, ”Āzijas vīzijas” un ”Amerikas vīzijas” izskatā un fināls sauksies Worldvision.

Ķīnas translācija-Jā, šādi plāni mums ir un EBU strādās tālāk, lai šo ieceri īstenotu. Redzēsim vai tas izdosies, – atzīst Martins Osterdāls.

Šogad pirmo reizi fināla tiešraidi translēja Ķīna online, akreditēti bija arī 12 ķīniešu žurnālisti Stokholmas preses centrā. Interese par šo pasākumu Ķīnā esot liela un doma par līdzdalību patiešām nopietna.

Flirtēt ar Stokholmas pasākumu mēģināja arī ASV prezidents Baraks Obama, savas Vācijas vizītes laikā.

-Tas, ko Jūs Eiropā esat panākuši, kad 500 miljoni cilvēku, kas sarunājas 24 valodās 28 dažādās valstīs tomēr spēj sadarboties vienotā ūnijā, ir viens no lielākajiem modernā laika politiskas sasniegumiem, – prezidents konstatēja, piemetinot, ka Eirovīzijas finālā katrs, protams, balso atšķirīgi. Baraka Obamas runa bija veltīta centieniem panākt Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā.Festivāla apbalvošana

Visbeidzot par 2016 gada fināla rezultātiem. Divas galvenās favorītes – ukrainiete un austrāliete (kā tas iepriekš bija paredzēts) izvirzījās avangardā. Pēc žūriju balsojuma pirmajā vietā bija austrāliete un mēs jau sākam (pie saviem televizoru ekrāniem mājās) apspriest, kurā no lielajām EBU valstīm Austrālija sarīkos nākamgad 2017. gada festivālu. Skaidrs, ka tā būs ”mātes valsts – Lielbritānija”. To ko paši briti ar savu mūziku nespēj Eiropā panākt, tagad būs sasniegusi dienvidkorejiete no Austrālijas. Taču nākamais jauninājums – tautas balsojums, izsita šo ideju no sliedēm.

Sākumā izskatījās, ka Kremļa troļļi, no kuriem katrs var balsot 20 reizes, būs apsteiguši Džamalu un Dami, taču fināla taisne salika visu atpakaļ savās vietās – uzvarēja smeldzīgā ukraiņu orientālā balāde, atstājot otrajā vietā austrāliešu klusuma skaņas. Starpība starp pirmās un otrās vietas ieguvējām ir neliela ; 531 punkti (1.vieta)  – 511 (2.vieta) = 20 punkti.  Krievijas Sergejs Lazarevs no korejietes atpalika arī par 20 punktiem, bet no ukrainietes par 41 punktu. Tas nozīmē, ka pirmais trijnieks cīnījās cieši līdzās un pamatīgi atrāvās no pārējiem, izmantojot arī politisko balsojumu.

Mākslinieciski no šīs trijotnes vispārliecinošākā bija Džamala no Krimas, kas harizmātiski, ar lielu iekšēju spēku dziedāja savu skumjo balādi un iespiedās Eiropas atmiņā. Dami Im finālā bija labākā nekā pusfinālā, taču audiovizuāli tēls nebija rāmjos un statiskā poza tik masīvai balādei kā ”Sound of Silence” izskatījās par šauru: samāksloti stīvā “nāriņas poza”, stīvinātā kleita un kičīgā rokasprādze, kas simbolizē skumjas izskatījās pēc pušķojumiem nevis nepieciešamības.  Austrālieši, tāpat kā latvieši, nav sapratuši, ka šeit visu nosaka audiovizuālais tēls (nejaukt ar šovu!) nevis vokālā meistarība kā ASV talantu šovos.

Krievijas Lazarevs ņēmās ko spēja, bet skanēja sliktāk nekā Jaunajā Vilnī. Iespējams, ka vainīgs bija stress, bailes novelties no sienas. Tā saucamais ”krievu hokejistu sindroms”, kas nozīmē – ”nedrīkst zaudēt nekāda gadījumā” – darīja savu. Dziedātājs kadrā izskatījās garīgi apātisks, lai gan mehāniski darīja visu, kas bija jāizdara. Starp citu – iecerētā varoņa poza augšpēdus lāzera viļņos nebija pārliecinoša, neraugoties uz grandiozajiem akordiem fonā. Zviedru PR biroji (kuriem  Krievija labi maksā) ņēmās kā traki pirms festivāla, mēģinot pierunāt zviedrus balsot tikai par Lazarevu un Azarbaidžānu, kas ir zviedru mūzikas eksporta pērkošākie klienti līdz šim. Taču Eiropa izdomāja citādi.

Mani mīluļi – bulgāriete ar zviedru dziesmu palika ceturtā un lietuvietis (arī ar zviedru dziesmu) – devītais.  Labi! 🙂 Latvijas 15.vieta ir liels Justa sasniegums. Justs ir ļoti cerīgs investējums Latvijas popmūzikas paletē. Novēlu nākotnē iemācīties ”draudzēties” ar televīzijas kameru, jo bez šīs īpašības skatītājs jūtas mākslinieka ignorēts. Paldies Aminatai, patiešām labi, tikai vairāk basus lūdzu dramatiskajās vietās :)!

Francijas Amirs lielajā Globena skatuvē nozuda kā mārenīte siena kaudzē. Žēl. Turpretī dēmona-šļaktiča un admirāļa stila paudēju Mihailu no Polijas laikam iebalsoja daudzi poļu  emigranti ārzemēs, jo tik superizcils viņa dziedājums tomēr nebija.

Nepelnīti zemu noslīdēja Itālijas Frančeska, kas arī bija manu favorītu skaitā. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eirovīzijas dziesmu festivālā vietas būtu jāiešķir tikai pirmajiem  trim. Pārējie lai veido nesistematizētu rindu, jo tieši daudzveidībā slēpjas modernās, audiovizuālās māksla spēks un pievilcība.

JT un Franss

ASV megaslavenā Džastina T parādīšanās bija fona izklaide un likās, ka piedaloties šajā pasākumā, viņš diezin vai iekļautos pat pirmajā desmitniekā.

 

-You did great! – teica kadrā Džastins zviedru Fransam. Taču par pašu megazvaigzni, diemžēl, nevaru konstatēt to pašu.

Tā viš ir. 🙂

”Wogan” sindroms Latvijas publikā nav mūsējais jeb Eirovīzija 2016 var sākties

eurovisonstockholm2

Šovakar gludinām galdautu, bīdam krēslus un kārtojam ziedus vāzē, lai sasaucas ar aiz loga plaukstošajiem ceriņiem. Draugi ieradīsies pēc 20.30, tikmēr pagūšu uzrakstīt viņiem un jums šī gada Eirovīzijas fināla apskatu.

esc1

Live från finalen i Eurovision Song Contest 2016 från Globen 

Stokholma šim festivālam gatavojas ar lielu sajūsmu, tāpat kā mēs saviem dziesmu svētkiem. Jā, tas ir interesanti, ka viena daļa EBU dalībvalstu uztver šo festivālu kā klaunādi, bet citi kā lielisku iespēju un vēl trešie kā modernās mākslas lielisku izpausmi. Zviedri un pārējie skandināvi pieder trešajiem un patiešām priecājas, ka var uzņemt eirodziesmu šogad pie sevis ziedu piebārstītajā Stokholmā. Karaļa parka japāņu ķirši birdina nost pēdējās ziedlapiņas, bet ābeles, plūmes un kastaņi steidz izvērsties cik nu spēj un ceriņi tūliņ uzsprāgs savā krāsu bagātībā. Latvijā ir tieši tāpat. Pie gājēju pārejām monotonā krikšķošā signāla vietā tagad var noklausīties Monsa Zelmerlova pērnā gada uzvarētājdziesmas frāzes. Sabiedriskajā transportā skan arī citas zviedru dziesmas, kas uzvarējušas iepriekšējos eirodziesmas festivālos.

Festivālā arī šogad piedalās Austrālija, kuras skatītāji rūpīgi seko  tiešlaidei pa nakti. Kā novērotāji pieteikušies: Brazīlīja, ASV un Ķīna.  Organizētāji saka, ka tālāk vairs neesot kurp iet, esošās 42 dalībvalstis esot šī festivāla ”sāpju robeža”. Vairāk dalībnieku nedrīkstot ņemt pretī, citādi iznāks ”Vispasaules vīzija”.

Vispār – neskan slikti, vai ne?

Komentējot Lielbritānijas dziesmu pieskāros ”Wogan efektam”, kas ir radis savu izpaudumu arī Latvijā. Tagad ir skaidrs, no kurienes Latvijas kultūras ”elite” iemācījusies raukt degunu Eirovīzijas dziesmu konkursa virzienā un vesela paaudze ir pazudusi šim notikumiem pie Latvijas TV ekrāniem. Komentārs televīzijas raidījumam ir ļoti svarīgs. Vienu un to pašu notikumu var komentēt kā muļķību vai kā ģeniālu atklājumu, viss atkarīgs no komentētāja kompetences un attieksmes. Tas, ka angļu valoda mums daudzās jomās ir atklājumu atslēga, nav noslēpums. Taču bieži nav iespējams ieskaidrot, ka briti tomēr nav visgudrākā nācija pasaulē un ir lietas, kuras arī viņi nesaprot un nav īsti gudri sekot tiem, kas apmaldījušies. Tāpēc mēs šovakar neslēgsim iekšā nedz BBC, nedz Latvijas Televīzijas komentāru un sekosim šim finālām skandināvu skaņu režijā. Labu veiksmi un patīkamu skatīšanos kopā ar mums!

 

  1. Beļģija: Laura Tesoro – ”What’s The Pressure”. Beļgiete sāk pirmā un pagaidām nekā īpaši nav palikusi prātā. Diskomūzikas parodija ar ”duracell-zaķiem” šodienas stilā mūs īpaši neuzrunā. Jauka meitene, bet tas arī viss.

 

  1. Čehija : Gabriela Gunčíková – ”I Stand”. Pēc ilga pātraukuma un iepriekšējās 31. – 40. vietai Eirovīzijas finālos, kas notikuši agrāk, Čehija beidzot piedalās, ir izrāvusies un iekļuvusi finālā. Mazliet pārsteidz tas, ka Karela Gota dzimtene izvēlējusies šim konkursam nopirkt dziesmu no zviedriem. Arī dziesmas uzvedums par 90% atgādina zviedru dziedātājas Vikorijas šovu šī gada eirodziesmas atlasē Stokholmā. Tieši tas pats: lēna balāde, baltā kleitā, kas kalpo kā ekrāns. Nav nekā jauna. Simpātiska meiča, bet diezzin vai līgavas kleita un daiļā āriene palīdzēs čehietei uzrāpties pietiekami augstu Eiropas popmūzikas olimpā. Taču – lai veicas! 🙂

 

  1. Holande :  Douwe Bob – ”Slow Down” – bītlu stilā. Ar pulksteni, kas iet uz atpakaļ. Kaut kāda maģija ir šim nīderlandiešu piegājienam, taču augsprātība un snobisms piešķir nelāgu auru retro tulpei, kas uzziedējusi nedaudz par vēlu. Nezin, vai izdosies. Redzēsim.

 

  1. Azerbaidžāna: Samra – ”Miracle” ir kārtējais zviedru mūzikas, dejas un vokālās mākslas paraugdemonstrējums. Septīto gadu pēc kārtas šī ”naftas valsts” pērk no zviedriem pilnu komplektu, ieskaitot PR pakalpojumus un šādi viņiem izdodas tikt Eirovīzijas augšgalā un pat vienu reizi ir izdevies uzvarēt. Šogad Samra kopē pērnā gada Zelmerlēva uzstāšanos. Zviedru dejotāji ir perfekti, kā parasti. Ja Samra neklakšķinātu pirkstus pa mikrofonu tuvplānos, tad varētu arī skatīties. “Armēņu Bejonce” cenšas, redzēsim vai stress šovakar viņu uz skatves nenogalinās.

 

  1. Ungārija : Freddie – ”Pioneer”. Fredijs esot ļoli gara auguma: 1,93 cm. Dzied kā šamanis, piesitot ritmu ar kreiso kāju un sinhronizējot takti ar otru bungotāju, kas rībina (kā traks) otrā skatuves stūrī. Trīs kora zēni izskatās kā importēti no Dresmana veikala un svilpo strazdu balsis. Jautri, bet tas arī viss.

 

  1. Itālija: Francesca Michielin -”No Degree Of Separation”. Svaigs gurķis uz Eirodziesmas saldumu galda. Klasisks skaņdarbs, korekti izpildīts, modernā stilā. Frančeska ir morāla uzvara, taču diezzin vai uzziedēs kā šī festivāla roze, jo lielās valstis, kas piedalās tikai finālā, parasti zaudē tieši tādēļ, ka nav redzētas iepriekš uz skatuves cīnoties. Lai Itālijai veicas!

 

  1. Izraēla: Hovi Star – ”Made of Stars”. Stilā precīzs, Svarovska kristālu gaismā mirdzoša zilā zvaigzne, zelta lietus un labi niansētas frāzes. Laba balss, taču Hovi mani nokaitināja aizvadītā pusfināla laikā, vicinoties ar karogu raudījuma vadītājiem pa priekšu. Labs kameras darbs, panorāma un grafika korektā statusā. Samēģināts un nevainojami košs.

 

  1. Bulgārija: Poli Genova – ”If Love Was A Crime”. Atkal nopirkuši dziesmu un dejotājus no zviedriem. Labs refrēns un refleksu ritmika patiešām atmaksājas, kaut arī refrēna teksts tiek dziedāts bulgāru valodā. 🙂 Zili pelēkā grafikā atrstrādāta, dziedātāja labi atsaucas kameru acij un spēj pateikt ko ar dziesmu domājusi darīt. Nezin kāpēc viņa paliek atmiņā. Malacis, Poli! Turies!

 

  1. Zviedrija: Franss -”If I Were Sorry”. Mazais Franss no Zviedrijas rietumu krasta dzied klusināti un it kā kautrīgi, bet tieši ar šo manieri apbur publiku. Viņa garie mati un romatiskā pieeja mūzikai ir pusaudža trumpja dūzias arī šajās sacensībās. Mamma no Zviedrijas, tētis no Āfrikas, bet viņa dziesma jau tagad ir radio hīts visā pasaulē. Nedomāju, ka Franss uzvarēs, taču viņa nospiedums Eiropas dzirdīgajā ausī paliks.

 

  1. Vācija: Jamie – Lee – ”Ghost”. Nezinu, kāpēc Vācijai nekad neizdodas parādīt ko labu un sakarīgu. Arī šoreiz atbraukusi meitene, kas ir vai nu Lolita vai Alise Brīnumzemē ar savādu galvas rotu, kas neko neizsaka. Man nav ko teikt, jo Bjorku viņa man nekādi neatgādina. Vienkārši žēl, ka tā. Bēthovena zeme, kas ar Tevi? Saņemies.

 

  1. Francija: Amir – ”J’ai cherché”. Zobu ārsts no Francijas izskatījās ļoti koši videoierakstā, kurš ”dzīvojās” pa mūsu datoriem pirms festivāla. Vasaras atvaļinājuma balāde jeb dzirdes konfekte. Bauda kā no lēta sarkanā vīna un efekts kā vecam, lādzīgam sunim. Dzīvajā viņš ir mazliet nedrošs. Spraunais dzīvīgums no mēģinājumiem izskatās kaut kur nozudis. Daudzi uzskata, ka Francija šogad uzvarēs. Es gan par to neesmu 100% pārliecināta, jo viss būs atkarīgs no tiešraides efektiem, kas mums tiks parādīti šovar. Var izdoties un var iebraukt grāvī.

 

  1. Polija: Michał Szpak – ”Color Of Your Life”. Lielisks fons, par to poļi ir parūpējušies. Gaumīgs dzīves krāsu piedāvājums. Pats dziedātājs ir vampīra, sūra roka dziedātāja un admirāļa – mīma krustojums. Sarkanā frencī ar labu balsi. Man patīk. Kā jums?

 

  1. Austrālija: Dami Im – ”Sound of Silence”. Dienvidkorejieti no Austrālijas uzskata pa šīgada galveno favorīti. Dami izdodas nodziedāt savu dziesmu vokāli labi, sēžot kā lellei uz melna kluča. Balāde un stīvā kleita šķiet gigantiskas (par lielu!) tik mazai, muzikālai meitenei. Taču mūziķe viņa ir un profesionālismu jūt katrā niansē.

 

  1. Kipra : Minus One – ”Alter Ego”. Zviedru mūzika. Solists ar savām caururbjošajām acīm magnetizē TV kameras un šīs acis mūzikai kalpo kā antenas. Ģitāristam zila bārda un režisoram lieliski kopplāni. Labi samēģināts fināls. Var notikt brīnumi! 🙂

 

  1. Serbija: Sanja Vučić ZAA – ”Goodbye (Shelter)”. Serbija nepārsteidza ne ar ko. Skarba balāde, kādu šogad ir daudz. Balkānu ciešanas un vīrietis svārkos. Vēl viena ”Molitva”? Runa šeit ir par ”Stambulas konvenciju” un tāpēc uz skatuves pietrūkst mūsu Tieslietu ministrijas džeku ar brillēm uz deguna, kas varētu lieliski simbolizēt lielākā ļaunuma iemiesojumu. Slāvu balsojums laikam izskaidro šīs dziesmas nokļūšanu līdz finālam.

 

  1. Lietuva: Donny Montell – ”I’ve Been Waiting for This Night”. Labs, vidēji lēns šlāgeris ar puišeļu horeogrāfiju finālā, kas magnetizē ar savu firivolitāti un labo studijas grafiku. Donijs labi skatās kamerā un uzrunā mūs. Ir kontakts ar skatītāju. Malači, lietuvieši – nostrādājuši!  Negaidīti laba uzstāšanās. Zviedru dziesma ir izdevusies arī lietuviešu izpildījumā.

 

  1. Horvātija : Nina Kraljić – ”Lighthouse”. Horvātija žilbina ar kleitu un apņēmību. Dziesma zem ūdens ar kimono kā laivu. Labs studijas apgaismojums un kameras zibina kā lapsenes. 22 vieta?

 

  1. Krievija: Sergejs Lazarevs -”You Are The Only One”. Par Krievijas dziedātāju zviedri ir pārliecināti kā par uzvarētāju, jo Kremlis šoreiz nopircis no zviedriem pilnu paketi : dziesmu, horeogrāfiju, dejotājus, fona vokālistus un PR pakalpojumus. Numurs pieprasa vertikālu rāpšanos, un vienreiz viņam mēģinājumā izdevās novelties no augstumiem. Cerams, ka šovakar uzrāpsies un viss izdosies, taču ”mafīgā” grafika ar spārniem un zibeņiem mani neuzrunā. Dziedātājs pats izskatās noguris no dzīves un rāpšanās. Kaut kas šeit nefunkcionē. Nedomāju, ka uzvarēs. Taču…viss var gadīties.

 

  1. Spānija: Berei – ”Say You!”. Spāniete patīk daudziem. Taču viņas numurs ir maz redzēts un kā jau ”lielajai valstij”, kas nepiedalās atlasē, būs grūti vienā rāvienā iekarot Eiropu. Redzēsim.

 

  1. Latvija : Justs – ”Heartbeat”. Latvijas Justs pusfinālā trakoja pa skauvi un neskatījās uz mums. Aminatas elektroniskā balāde ir stilīga un uzrunājoša. Viss atkarīgs no tā kā Justs izturēsies uz skatuves. Ja turpinās ignorēt mūs skatītājus un raudzīties ar kucena acīm nezināmā virzienā, tad laime var paslīdēt garām. Cerēsim, ka izdosies!:)

 

  1. Ukraina: Jamala – ”1944”. Ukrainiete vālē smagu balādi par Krimas tatāru deportācijām Staļina laikā uz Sibīriju. Vizuāli viens no skaistākajiem skaņdarbiem šogad finālā. Zelta koks fonā ir simbolisks un magnetizējošs. Laba aura un harizma plūst kā strauts no kalna. Skaisti!

 

  1. Malta : Ira Losco – ”Walk On Water”. Atkal zviedru gabals ar Moliju Pētersoni kulisēs. Iet pa ūdeni un kājas paliek sausas kopā ar zviedru balstiem. Marayas Kerry stilā ieturēta dziesma ar vīrieti fonā, kas ripinās pa grīdu kā Lorēnas dziesmā. Viss kaut kur redzēts vai dzirdēts. Dziedātāja ir 4. grūniecības mēnesī un bēbis laikam dzied līdzi. Lai izdodas! 🙂

 

  1. Grūzija: Nika Kocharov & Young Georgian Lolitas – ”Midnight Gold”. Atkal zviedru dziesma, taču gruzīnu izpidījumā. Man tas šķiet ļoti savāds kokteilis – taču noklausāms (kā izrādās). Dziesmas autors ir tas pats, kurš iedeva Lorēnai ”Euphoria”. Tagad Gunarsons startē ar gruzīņiem un Kipru. Lieliska skatuves grafika, īpaši kaleidoskops. Ja nebūtu šī lieliska ekrāna grafika, dziesma neko neizteiktu. Paldies TV!

 

  1. Austrija : ZOË – ”Loin d’ici”. Cukursaldā lelle no Austrijas Zoja dzied franču valodā un izskatās pēc pasaku princeses, kas prot dziedāt. Balss ir lieliska, taču visu sabojā Princeses imidžs. Pelnrušķīte ballē. Princis tā arī neatnāk. Nē, paldies.

 

  1. Lielbritānija: Joe and Jake – ”You’re Not Alone”. Lielbritānijas dziesmu daudzi mēģna traktēt ar gaidāmo jūnija referedumu ”jā” vai ”ne” Eiropas Savienībai. Taču runa šajā gadījumā nav tikai par politiku, bet par pretrunu starp pieņēmumu, ka briti ir ”popmūzikas citadele”, bet kopš 60. gadiem nespēj uzvarēt Eirovīzijas mačos. Viens no iemesliem ir kādreizējā BBC komentētāja Terry Wogan sindroms. No 1971. – 2009. gadam viņš uzsvērti ironiski un sarkastiski kometēja šo gadskārtējo pasākumu Lielbritānijas publikai un panāca sabiedrības ironisku un noraidošo attieksmi pret pašu pasākumu ”kā tādu”. Liekas, ka pēc neatkarības atjaunošanas līdzīgu praksi praktizēja arī Latvijas Televīzija savos komentāros apzināti vai neapzināti norokot Eirovīzijas TV maija festivālu kā lielu muļķību un nekam nevajadzīgu pasākumu, kurā ”nevar uzvarēt” un ”viss balsojums ir tikai politisks”. ”Ja 28 gadus TV komentētājs visiem spēkiem cenšas publikai pierādīt, ka Eirovīzija ”nekas nopietns” nav, tad šāda sēkla tiek iesēta sabiedrības apziņā un nav ko cerēt, ka situāciju varētu strauji mainīt”, – komentēja britu neveiksmju iemeslus zviedru Eirovīzijas ģenerālis Kristers Bjorkmans – ”Voganam izdevās iestāstīt veselai britu paaudzei, ka Eirovīzija ir jautrs, muļķīgs pasākums jeb kičs, kuram nav nekādas jēgas un nozīmes”. Tāpēc britu gabalam lielas izredzes nav. Nedz mājās, nedz Eiropā.

 

  1. Armēnija : Iveta Mukuchyan – ”LoveWave”. Iveta ielīdusi spožā zeķubiksē kā peldkostīmā un ar šo mazliet atgādina puķuvāzi, kurā pērn bija iestūķēta Latvijas Aminata. Bejonces stila dziesma uz spožu hologrammu fona. Labi. Lai paliek.

 

Tā vairāk nav laika.

Uz tikšanos rīt, vērtējot notikušo!

 

 

 

 

 

 

 

 

Eirovīzijas dziesmu konkursa 2014 fināla komentārs draugiem.

2014. gada 10. maijs

Šovakar ap 22.00 gaidu pie sevis draugus, lai kopīgi noskatītos eirošlāgera fināla translāciju no Kopenhāgenas. Mums izveidojusies šāda tradīcija un arī šogad esam gatavi to atkārtot. Aiz loga ņemas Rīgas lietus, zied mana magnolija un divi strazdi staigā pa izdīgušo zāli.  Klājam galdu, gaidām draugus un zinām, ka vakars būs interesants un spraigs. Būs tie, kas komentēs tērpus, būs tie, kas komentēs kadra kultūru un operatoru un režisora darbu un vēl citi pateiks kaut ko foršu, kas tā vien prasās tikt uzklausīts šajā lieliskajā sestdienas vakarā. Mums priekšā intelektuāli spraigs un jauks vakars.

Lai aktivizētu sarunas, uzrakstīju mazu – jatru komentāru par gaidāmajām pādesmit dziesmām. To šovakar piedāvāju arī Jums, cienījamo lasītāj! Priecāšos saņemt komentārus. Uz tikšanos plkst. 22.00!

Tātad – pirmā dziedās:

1.Ukraina

Marija Jaremčuk. ”Tick tock”
. Sieviete balles tērpā un vāvervīrietis kas skrien kā negudrs. Diemžēl dziesma pašvaka, taču Krimas krīze liek būt laipnākam pret savādo duetu.

2.Baltkrievija

Teo, ”Cheesecake”. 
Puišu grupa, kas kopē britus. ”Siera kūka” atgādina LV ”kūku cepējus” un tāpēc mana sirds mazliet atmaigst pret šiem baltkrieviem, taču tikai – uz īsu brīdi. Citādi viss ekrānā ir nožēlojami triviāli. Kopija, kuru cenšas atdzīvināt kā izžāvētu tauriņu.

3.Azerbaidžāna

Dilara Kazimova. ”Start a fire”. 
Zviedru autoru dziesma (Stefan Örn, Johan Kronlund, Alessandra Günthardt) džeza šlāgerbalāde. Izpildījums īsti nepaceļas augšup, virs mākoņiem. Atkal cirka numurs un sazinturkāda izdarīšanās uz skatuves. Kazimova ir centusies no Azerbaidžānas tikt uz lielo finālu iepriekš jau divas reizes. Tagad tas viņai beidzot ir izdevies, bet efekta nav. Ja nav elektrības, tad lampiņa nespīd. 🙂

4.Islande

Pollapönk, ”No prejudice”. 
Nākamais skolotājs, kurš sācis dziedāt studiju laikā, mācību projekta ietvaros. Varavīksnes tērpi. Ar šo numuru viņi kaitina homofobus un viens no ansambļa dalībniekiem ir Islandes parlamenta deputāts. Uzminiet kurš!

5.Norgvēģija

Carl Espen, ”Silent storm”. 
Carl Espen ir lielisks sargs un vienlaikus arī atslēdznieks. Tāds krietns puisis, kurš visu mūžu sapņojis nokļūt uz skatuves. Šo dziesmu viņam uzrakstīja brālēns. Redz kā brīnums izdevās…sapnis piepildījās. Atslēdznieks stāv uz skatuves un dzied visai Eiropai. Vareni! Fantastiski, vai ne? Carl Espens balss ir tieši tik maiga un glāsmaina, lai nenovestu mūs līdz nervu sabrukuma robežai, kā to prot izdarīt Balkānu taures. Pieticība šoreiz viņa var nepalīdzēt, lai gan tas ir negodīgi vai ne?

6.Rumānija

Paula Seling & Ovi, ”Miracle”. 
Uz skatuves dziesmas autors Ovi, kas pagūst skraidīt, šķobīties, lēkāt, plātīties un pat ar atvēzienu sabučoties ar otru dziedātāju. Šo skūpsta epizodi ”ar elkoni” šodien neciešot visa Kopenhāgemna! Pievērsiet uzmanību šai kretīniskajai bučai, kas ieies Eirovīzijas finālu vēsturē kā briesmīgs pārpratums. Oj, šausmas. Tā iet, ja producents pats tiek uz skatuves un cenšas. Labu gribot var izrakt bedri sev pašam.  Vai Ovi varētu aistāt ar kādu no mūsu LV mūzikas producentiem? AR kuru? Vai būtu labāk? 🙂

7.Armēnija

Aram Mp3, ”Not alone”. Interneta poētismi un histēriska līrika, kā uzrūdzis armēņu konjaks. Grūti noskatīties līdz galam.

8.Melnkalne

Sergej Cetkovic, ”Moj svijet”. 
Melnkalne pirmo reizi tiek līdz finālam un piedāvā šoreiz klasisku balkānu balādi. Visu iztraucē slidotāja, kas atgādina kādreizējo Krievijas ”uzvarētāja” – pagalam nesimpātiskā Dimas Bilanas uzstāšanos, kuram apkārt locījās vijolnieki un slidotāji. Man Sergeja uzstāšanās Kopenhāgenā izskatās pēc “pārdabiskā brīnuma” ekranizācijas TV ekrānā. Kaut kas no planētas Pandora ainavām izslāpuša Sahāras ceļinieka apziņā. Murgs balkānu stilā. Iemalkojam vīnu un sasmaidāmies ar draugiem. Cerams, ka tālāk būs labāk.

9.Polija

Donatan & Cleo, ”My slowianie (we are Slavic)”. 
Dzimteni mēs mīlam dažādi. Vienam tā ir ainava vai jūra vai mamma. Šajā gadījumā – silikona krūtis tuvplānā. Laikam ļoti seksuāli, ja nebūtu tik banāli un klišejiski. Pati dziesma ir vāja, spiedzoša un izpildītāja muzikāli atgādina pati savu bizi, kas līdzinās cieši nošņorētai slotai. Dziedātāja un ”seksīgie tautas tērpi” precīzi ilustrē rietumu viedokli par Austrumeiropas sievietēm, kurām ”miesa aizstājot smadzenes”. Vai tā ir? Šajā gadījumā – noteikti. 🙂

10.Grieķija

Freaky Fortune feat. Riskykidd ”Rise up”. 
Zviedru un dāņu bērnu mīļākais gabals. Palīdz lēkāt uz batuta. Tāpēc arī ansambļa dziedātāji paši beigās sāk lēkāt un pareizi dara. Nedomāju, ka lēkājamais gabals varētu nokļūt līdz finālam. Taču labi, ka grieķi mums to piedāvā – būs muzikālais fons vasaras krosiņam gar jūru. Lēkāsim grieķu stilā visu vasaru.

11.Austrija

Conchita Wurst, ”Rise like a Phoenix”. 
Bārdainā Končita var vinnēt 2014. Džeimsa Bonda filmas cienīga balāde, kuras rezultātā vibrē visa Kopenhāgenas arēna. Bārda ir labi noskūta un lūpu spīdums perfekts. Pavērojiet, dāmas un mācieties! Končitas (Tomasa) tēvs ir desu meistars un (kā redzat) desu ēšana palīdz attīstīt labu vokālu. To tagad zināsim! Citādi – šis priekšnesums palīdz nokaitināt austrumeiropas homofobus un visas krievu vecāku organizācijas, kas ir pieprasījušas šo numuru Krievijā nerādīt tiešraides laikā. Nez ko viņi rādīs tur Krievijā, kamēr mēs skatīsimies Končitas Fēniksa lidojumu? Kādu Putina runu? Varbūt pats Medvedjevs sāks dziedāt krieviem Končitas vietā? Laba doma, vai ne? Jā, Končita var uzvarēt bet 100% tas nav. Balāde ir gigantiska un balss materiāls labs. Vienīgā problēma bārda…vai ne? 🙂

12.Vācija

Elaiza, ”Is it right”. 
Savādi, ka vāciešiem kādreiz (sen sen atpakļlaikā) ir bijuši tik daudz labu komponistu, bet šodien viņi neko nevar nedz nodziedāt nedz nospēlēt Eirovīzijai. Gaumīgā līmenī. Pat akordeonu spēlē neritmiski un šaušalīgi slikti. Elaizas dziesma ir sausa kā izkaltēta vobla un nepalīdz pat alus svētku piesaukšana. Nabaga Vācija. Galvenais, ka maksā lielus nodokļus EBU. Tas labi. Maksāt viņi prot!

13.Zviedrija

Sanna Nielsen, ”Undo”. 
Sanna ir Končitas pretpols. Amazone melnā kleitā ar gigantisku balādi. Prefekta balss un gaiša harisma. Līdz šim 7x Sanna ir mēģinājusi tikt uz lielo finālu. Šoreiz tas ir izdevies. Zviedriem Sanna ļoti patīk, mums viņa arī privāti ir draudzene…tāpēc es neko neteikšu, ja Sanna uzvarēs! 🙂 🙂 🙂 Kaut nu izdotos. Viņa nav gadījuma cilvēks uz skatuves. To jūt.

14.Francija

Twin Twin, ”Moustache”. 
Dziesma par ūsām. To var dziedāt tikai Francijā. Tikai francūzis var nodziedāt: ”c’est comme ci, c’est comme ça” ar sarkasmu. Mani neuzrunā, bet eksistēt drīkst. 🙂

15.Krievija

The Tolmachevy Sisters, ”Shine”. 
Dvīņu māsas, kuras ir tieši tik naivas un nevarīgas, lai nespētu neko pateikt žurnālistiem Kopenhāgenā par savas valsts invāziju Krimā un Putina politiku Ukrainā. Prot sapīties kopā ar bizēm un šūpoties uz skatuves šūpolēs. Pusfinālā publika viņas izsvilpa. Daudziem arī Latvijā liekas, ka mākslai nedrīkstētu būt nekā kopīga ar politiku (tāpat kā sportam), bet diemžēl IR pārāk daudz kā kopīga. Ir pamats aizdomām, ka Putina valdība ir uzpirkusi bijušo satelītvalstu žūrijas (tadas baumas klīst!:)) un viņa lielākais sapnis pašlaik ir dabūt Eirovīzijas finālu atkal uz Maskavu. Tas Putinam būtu lielisks PR. Kā paliek ar māsām, kas pin bizi? Dziedāt viņas prot postsovjetiskā stilā, cenšas šarmēt un būt mīlīgas ”maigas miesas” stilā. Nav izslēgts, ka azerbaidžāņi un armēņi, turki un kiprieši saļims pēc vecās un pārbaudītās shēmas. Nožāvājamies un klausāmies tālāk. 🙂

16.Itālija

Emma Marrone, ”La mia cittá”. 
Itālija beidzot atgriežas Eirovīzijā un man šī dziesma atgādina The Cardigans ”My favourite game”. Sanremo stils te neatkāpjas. To jūt “visās vīlēs”. Taču dziedātāja Emma nav slikta. Lai viņai veicas!

17.Slovēnija

Tinkara Kovac, ”Round and round”. 
Neko nevar darīt, man Slovēnija un slovēņi patīk! Laikam Bleda kongress vai kas cits! Tāpēc es stāvu un krītu par šo dāmu Cruella de Vil neilona kleitā, kas regulē mums neredzamu satiksmi ar savu flautu kā policists. Glīta balāde un smukas ”bekvokālistes” vai ne? Lai veicas Ļubļana!

18.Somija

Softengine, ”Something better”. 
Smukas frizūras absolventiem no Somijas. Domāju, ka šī dziesma šovasar būs no visvairāk atskaņotajām zilo ezeru zemē un skanēs daudzos turienes rokfestivālos. Kopenhāgenā tā neuzvarēs.Tas nekas. 🙂

19.Spanien

Ruth Lorenzo. ”Dancing in the rain”
. Kārtējā klavieru balāde. Ruth Lorenzos dzied gaumīgi. Ir piedalījusies britu ”X factor” (pirms sešiem gadiem), pārvalda lielu un plaša diapazona balsi. Taču tā skan kā taure. Harismas maz. Būtu jauki, ja fināls notiktu Madridē, mēs visi varētu braukt turpu dejot flamenko, taču…maz ticams, ka tas šogad notiks. Šķiram nākamo lapu.

20.Šveice

Sebalter, ”Hunter of stars”
 prasās pēc jodelēšanas. Kad sāk dziedāt: ”You are the prey, I am gonna eat you up” mani pārņem neērtības sajūta. Nezkāpēc. Tā jēli noskan. ”No, open the door” – klāsta dziedātājs, sektanta intonācijā un rodas iespaids, ka no sajūtām viņam nav 100% nekādas jēgas. “Mūzikas skaņas” te nejūt. Nemaz.

21.Ungārija

András Kállay-Saunders, ”Running”. 
Kā parasti ungāriem izdodas. Fona horeogrāfija ar piekaušanu gan šķebina un ir traki bezgaumīga. Bet ko lai dara – visu laikam nevar gribēt! Pat no ungāriem!

22.Malta

Firelight,  ”Coming home”. 
Maltiešu hipiji zaļā zālē. Zaudē mūsu kūku cepējiem, bet ir nokļuvuši līdz finālam. Redz cik jocīgi! Paliks laikam pēdējie.

23.Dānija

Basim ”Cliché love song”. 
Ož pēc plaģiāta. The Real Things ”You to me are everything”. 1976. Vismaz man. Švaki.

24.Holande

The Common Linnets, ”Calm after the storm”. 
Mans favorīts. Kantrī duets ar kolosālu grafiku fonā. Ir jau iTunes populārāko dziesmu avangardā. Ilse DeLange un Waylon nelēkā, nebučojas un nešūpojas šūpolēs, bet mierīgi dzied viens otram un lielā zāle kļūst sīka, intīma un laipna. Gaumīgi, laipni un Eirovīzijas festivāla cienīgi. Lai viņiem veicas!

25.San Marino

Valentina Monetta. ”Maybe (forse)”. 
Nesaprotu kā šī dziesma nokļuva līdz finālam. Tā ir liela mīkla. Vismaz man. Trīs reizes Valentīna ir mēģinājusi tik līdz lielajam finālam un beidzot tur nokļuvusi šogad. Kleita ir viņas slepenais ierocis. Redzēsim vai izšaus. 🙂

26.Lielbritānija

Molly, ”Children of the universe”. 
Neveicas vecajai Britānijai! Sūta uz Eirovīziju savas vecās leģendas, bet tālāk par pēdējo vietu netiek. Šogad atkal tas pats: kosmoss, bērni, mīla un…galīgi garlaicīgs izpildījums. Nabaga BBC. Guļat vai? Kas par lietu? Kāpēc Lielbritānija ar savām popmūzikas tradīcijām rāpo Eirovīzijas pēdējā līnijā? 🙂

 

Tā, kurš uzvarēs?

Man tas nav svarīgi. Jums ir?

Gergijevs neesot cienīgs diriģēt orķestri Vācijā, bet 850 krievu intelektuāļu saceļas pret Putinu

2014. gada 22. marts

”Gergijevs kā Putina fans nav cienīgs diriģēt orķestri Vācijā!” – pie šāda secinājuma nonākuši Minhenes politiķi, kas iebilst pret krievu talantīgā diriģenta Valerija Gergijeva gatavošanos pārņemt savā pārziņā Minhenes filharmonijas simfonisko orķestri.

Viedokļa pamatā ir krievu diriģenta simpātijas pret Vladimiru Putinu un viņa īstenoto politiku Krievijā un Ukrainā.

Skeptiķu avangardā ir vācu vides partijas politiķis Florians Rots (Florian Roth), kurš uzskata, ka Valerija Gergijeva politiskie uzskati traucēs viņam vadīt slaveno Die Münchener Philharmoniker. Pēc viņa domām galvenais diriģents nav tikai mākslinieks, bet arī pilsētas un valsts reprezentants.

  • Gergijevs ar saviem politiskajiem uzskatiem var nodarīt Minhenei lielu postu, – uzskata politiķis un pieprasa, lai pilsētas vadība (kas gatavojās pieņemt slaveno krievu diriģentu darba) nekavējoties aicina Gergijevu uz sarunām.

Nav noslēpums, ka Gergijevs pašlaik ir viena no ietekmīgākajām krievu kultūras personībām. Viņš ir arī idejiskais vadonis krievu kultūras personību grupējumam, kas atbalsta Putina politiku Ukrainā un ir publiski apliecinājis savas simpātijas un atbalstu visām Putina politiskajām aktivitātēm.

Tieši tāpēc vācu vides partijai šķiet, ka ar Gergijevu ir jārunā un jāpieprasa, lai viņš atkāpjas no savas politiskās pārliecības Putina virzienā.

Orķestra vadība pagaidām atturas no komentāriem un informē, ka darba līgums nākamajai sezonai ar Gergijevu esot jau noslēgts un izmaiņas tajā pagaidām neesot paredzētas.

Taču politiķu iniciatīva ir sašūpojusi situāciju Minhenē un nav izslēgts, ka aina var mainīties.

Ietekmīgā  Süddeutschche Zeitung šajā sakarībā cenšas Gergijevu aizstāvēt un uzsver, ka diriģents ”tomēr nav Putins”, bet gan tikai ”viņa fans” un tieši tāpēc neesot pamata diriģenta boikotam. Vienlaikus avīzes komentētājs spriež par to, ka Gergijeva iesaistīšanās Putina agresīvās arpolitikas atbalstīšanā var reāli traucēt viņa darbā un politiskās pārliecības dēl diriģents var nespēt tikt galā ar saviem pienākumiem. Īpaši tad, ja Krievijas konflikts ar Ukrainu turpināsies un ievilksies laikā.

Šogad, 22. maijā paredzētas Gergijeva viesizrādes Minhenē un nav izslēgts, ka diskusijas par šo tēmu nebeigsies.

Taču visi nav Putina ārpolitikas fani arī Krievijā.

Pēc avīzes Izvestija aicinājuma māksliniekus un kultūras darbiniekus atbalstīt Putina Krimas politiku, 850 krievu rakstnieku un intelektuāļu tomēr nostājās opozīcijā šim aicinājumam. Parakstot deklarāciju, kas nostājas pret karu, pret Krievijas pašizolāciju un totalitārisma atjaunošanu valstī.

Putina vara šo soli nepiedod. Piektdien Pēterburgā tika arestēts krievu mākslinieks Pjotrs Pavļenskis. Viņa mājās tika veikta kratīšana (ziņo SR korespondents Krievijā). Varas iestāžu dusmas šis mākslinieks izraisījis ar  savām performancēm un instalācijām Pussy Riot un Kijevas Maidana atbalstam.

Nav skaidrs arī gaidāmās modernās mākslas biennāles Manifesta 10 liktenis šovasar Pēterburgā. Pirms pāris dienām bija dzirdami aicinājumi pārcelt šo pasākumu no Krievijas uz kādu citu valsti. Ukrainas notikumi bija pamats bažām, ka šim apjomīgajam modernās mākslas notikumam vairs nav ētiska pamata norisināties Krievijā.

Tikko no līdzdalības biennālē atteicās vadošā Pēterburgas mākslinieku grupa un tāpēc ir pamats pieņemt, ka Ukrainas notikumi atstās paliekošas pēdas arī Krievijas kultūras aktivitātēs.

Politika nav šķirama no sporta, kultūras un mākslas.

Diemžēl.

Sirsniņdienas operas un citi 14. februāra mīlas izpaudumi

2014. gada 13/14. februārī

Mīlestības smarža

Mīlestības smarža

Visu siržu svētki, jeb Valentīndiena šogad iekrīt piektdienā.

Tradīcija – apsveikt šajā dienā savu sirdsāķīti ievazājas gausi gan šeit gan tur gan visur.

Viens no iemesliem varētu būt tas, ka vairums no mums dzīvo bez iemīlēšanās, jo tā ir ērtāk.

Otrs – kautrējamies no kaislīgām sajūtām un nekādā ziņā tās nestāstīsim savam mīlas objektam (arī tad ja šis cilvēks to faktiski būtu pelnījis).

Trešais – esam pragmātiski un vērtējam naudu un labklājību augstāk nekā mīlestību. Mantas, priekšnieku, darba un tuvinieku mīlestība jau sen nostājusies priekšā kaislībai, ko vairums no mums turpina uztvert kā kaitīgas epidēmijas izpausmi. Galu galā mīlestība ir ķīmija, kuras formula nav uzrakstīta un tās reizēm piemetas kā iesnas un to var izārstēt ar bargu izturēšanos, izsmiešanu un izsaldēšanas taktiku.

To mēs protam pat neapmeklējot kursus.

Mīlas, kaisles un pasijas māksla tāpēc paliek ”ārpus mums”  un to kultivē, saglabā un uzrušina opera. Visu laiku labākie operu libreti par to vien runā: ” mīli mani!”, ” dari ar mani ko vien vēlies!”, ” mīļotā, tu man esi vienīgā!” utt.

Šajā sirsniņdienas 14. februārī varam apskatīt labākos pasaules operu libretistus, kas visi bijuši apsēsti ar mīlas tematiku.

Librets (”maza grāmatiņa” itāļu val.) satur tekstu un norādījumus operas darbībai uz skatuves, nereti tā rakstīta kā dzeja. Tā var piedzimst pirms mūzikas un arī reizē ar to. Hektors Berliozs, Rihards Vāgners un Benjamins Britens sadarbojās ar saviem libretistiem. Taču jāatzīst, ka libretista prestižs cauri gadsimtiem ejot, ir piedzīvojis atšķirīgu statusu.

Operā viss notiek

Operā viss notiek

Pietro Metastasio (1698. -1782.) bija itāliešu skalds un viņa libreti dominēja, pateicoties autora galma dzejnieka statusam Vīnē. Ļoti kaislīgs un ar mīlas tēmu apsēsts autors.:)

Venēciešu dzejnieks, piedzīvojumu meklētājs Lorenzo da Ponte (1749 -1838) bija lielisks sižeta intrigu savērpšanas meistars. Viņš arī uzrakstīja libretus Mocarta triloģijai: ” Figaro kāzas”, ” Dons Žuāns”, Cosi fan tutte”.

Mitoloģijas eksperts Felice Romani (1788 -1865) uzlika uz papīra gandrīz simts operu libretus. Viņš lieliski pārzināja visu kas tolaik notika uz Parīzes skatuvēm un tāpēc šos libretus savām operām izmantoja desmitiem komponistu. Ievērojamākie no tiem bija Rosīnī, Balīnī, Donicetī.

Francijas libretists Eugéne Scribe (1791 – 1861) aizrāvās ar pilsonisko vidi un vēstures romantiku, īpaši tuvas viņam bija dabas katastrofas un varmācīgas nāves gadījumi. Viņš rakstījis libretus Mayebeer, kas pilveidoja franču romantiskās operas stilu.

Visbeidzot libreta klasiķu sarakstam būtu jāpievieno arī Hugo von Hofmannsthal (1874 – 1929). Austriešu avangarda stila rakstnieks, kura libretus izmantojis Rihards Štrauss. Viņām bija nepārtraukti konflikti ar valodas policistiem, bet piemita neparasti spēcīga spēja pārvērst parastu dialogu kaislīgā sarunā.

Kā īsti ir ar tekstu operā?

Vai nu tas nozīmē visu, vai neko:

”Vāāāārenais gars, un cēēlais Dievs!” (L´Orfeo, Monteverdi, 1607);

” Mīļotā mana, mīļotā mana, mīļotā mana, mīļotā mana!” (Rinaldo, Hendelis, 1711);

”Dari ar mani ko vien vēēēēlies!” (Cosi fan tutte, Mocarts, 1790);

”Ak debess! Viņš ir miris! Viņš bija tavs brālis! Kādas šausmas! Māte ir atriebta! taču es vēl esmu dzīvs!” (Il trovatore, Verdī, 1853).

Lūk tikai daži piemēri un daži vispārinājumi.

Savā sākuma stadijā (eksperimentālajā fāzē) operas māksla vēlējās līdzināties antīkajai drāmai. Āriju stils bija vēstījošs, mūzika bija ”teksta kalpone” un visām operām bija jābalstās uz antīkajiem mītiem (L´Orfeo, Monteverdi).

Nākamais periods bija publiskuma apjēgšana un ar šo brīdi opera atsakās no antīkajiem ideāliem un sižeti pievēršas varas industrijai un mīlas spēlēm. Recitatīvi kļūst par slīdošajām kāpnēm, lai bīdītu sižetu uz priekšu. ” Mīļotā, kur tu man pazudi?” – atkārto apmaldījies bruņinieks 10 minūtes, brīdī, kad viņa mīlestība ir nozudusi melnā mākonī virs Jeruzalemes. Nelaimīgā mīlētāja sajūtas var saprast.:) Jūs arī dziedātu desmit minūtes, ja mīļotais cilvēks pēkšņi pazustu melnā mākonī!  Jeb tomēr zvanītu policijai?

Mocarts šo shēmu nojauca. Garas ārijas viņam bija par garlaicīgām. Monologu vietā viņš pievērsās dialogiem, spējot tos ģeniāli samudžināt.

Il trovatore, Verdī operu daudzi uzskata par pasaules sliktāko libretu. To bieži izmanto satīrā, lai izsmietu operas patētismu. Taču citiem šķiet, ka tieši šajā kaislību biezoknī Verdī varēja uzrakstīt lielisku mūziku.

Vāgnera operas zīmīgas ar dažādām tēmām, kuras orķestris izvilina ārā vajadzīgos brīžos. Viņa orķestris ir kā burvju mākslinieks, kas žonglē ar zobeniem, lāpām un rožu pušķiem (Zigfrīds, Vāgners, 1876).

Dialogs starp skatuvi un orķestra bedri vislabāk redzams Albana Berga ”Wozzeck” (1925). Traģiskajā drāmā uz skatuves teksts sarunājas ar mūziku un šis ”piegājiens” ir samērā neparasts. Izrādās, ka vārdi reizēm var pateikt vairāk nekā mūzika.

Visbeidzot libreta teksts: ” viens, divi, trīs, četri, otrais, trešais, ceturtais…” ir no Filipa Glasa operas ”Einstein on the  Beatch” (1976). piecas stundas garā opera, kuras teksts balstās uz skaitļiem, solfedžo sistēmas jēdzieniem un 14 gadus veca zēna poētiskiem sapņiem, salauza visus līdzšinējos operas kanonus. Šajā operā neko nevajagot saprast. Tikai just.

Galu galā pa parku arī mēs ejam un izjūtam skaistu dabu, nevis mēģinām saprast ko varde pateica sliekai zālē.

Tātad – 14. februārī – visu siržu dienā varam nopirkt kādas romantiskas operas CD un paklausīties kopā ar savu sirdsāķīti.

Ja drosmes to darīt nepietiek, tad var nosūtīt savam mīlas objektam anonīmu ziedu.

Kopā ar operu, aploksnē.

Jauku sirsniņpiektdienu!

Mīlestības gaisma :)

Mīlestības gaisma 🙂

Medus pirkstgali un magnetizējošie citrona tauriņi

2013. gada 25. septembris

Arcángel, Patricia Guerrero

Arcángel, Patricia Guerrero

Mākslai piemīt savāda gražība – tā var neierasties uz ievērojamu (pasaulē plaši pazīstamu) izpārdotu mākslinieku koncertu, taču var uznirt (pavisam negaidot) drēgnā amatieru klubiņā. Kā geizers, kura kustības nevar prognozēt. Mākslas brīnums ir laimes stunda visiem tiem, kuri to saprot.

Šoreiz viņa ieradās.  

Tas notika šovakar, kad Māksla metās pa taisno uz Mosebakes dienvidu teātra skatuvi Stokholmā un tur uzkavējās vismaz 2 stundas. Aplaimojot koncertzāli, kurā mēdz regulāri notikt savādie koncerti. Nepieradinātie.

Šovakar visas vietas parterā un abos balkonos bija izpārdotas.

Vainīgais – spāņu dziedātājs Arcángel : viens no mūsu laika ievērojamākajiem flamenko vokālistiem ar perfektu, elegantu toni, skaidru tembru un šarmu, kas viņam seko visās turnejās. Arī Stokholmā, šovakar.

Arcángel nāk no talantīgas bērnības, jo ir sācis dziedāt uz skatuves jau 10 gadu vecumā un var droši lepoties ar flamenko pasaules lielāko balvu – uzvaru desmitajā Bienal de Flamenco Seviļā. Viņš prot uzvarēt un iekarot žūrijas un skatītājus. Ceļu pie triumfa viņam bruģējuši ģeniālie flamenko dejotāji: Eva la Yerbabuena, Javier Barón un Israel Galván.

Šovakar viņš rosījās uz skatuves kopā ar dejotāju Patricia Guerrero, ģitāristu Dani de Morón un ritma grupu Los Mellis.

Koncerta uvertīra sākās septītajā stāvā kur zviedru flamenko ģitārists  Per Lenner (stundu pirms koncerta) kopā ar vokālisti Safouru Safavi un flamenko dejotāju Josefini Chiacchiero iepazīstināja publiku ar flamenko loģiku. Tas bija gudri darīts. Zāle tika iesildīta caur priekšspēli un izglītota par to kas īsti ir flamenko māksla, kas ir tās iekšējā loģika un kādā veidā publika var produktīvi piedalīties skatuves mākslinieciskajā jaunradē.

Mans flamenko skolotājs Juhan de la Cruz attiecās dejot ”izglītojošo priekšspēli”, jo neesot pienācīgi apģērbies, taču palmas mēs visi ritmizējām kolektīvi gan 3, gan 4 gan 12 taktīs un vienā mirklī lielais starta brīdis bija klāt: koncerts varēja sākties.

Kas ir flamenko? 

Balss, dejas un ģitāras sadarbība, kas balstās uz noteiktu ritma kompasu. 

”Kompass nosaka visu, kompass magnetizē”, – kādreiz atzinās Garsijs Lorka. Par to varēju pārliecināties brīdī, kad visus četrus krēslus uz tukšās un sarkanā skatuves okupēja četri jauni kungi un iedarbināja pirmo kompasu. Ar to arī viss sākās.

Māksla bija klāt : ģitāra jautāja – deja atbildēja sarkanā lakatā ietinusies un ar pārdabiski garām rokām stāstot par solea smeldzi, kuru saprot tikai tie, kas kādreiz ir bijuši nelaimīgi iemīlējušies. Volāni, plaukstas un sviedri, kas ir tik pat sāļi kā asinis.

Voltas, voltas un voltas, saldas kā medū iemērkti pirkstu gali un vieglas kā dzeltenā tauriņa sapnis. Atbrīvoti, viegli un patiesi runāja dejotāja ar saviem svārkiem savām kurpēm un mums. 

Nobeigumā detonēja allegria, popmūzikas ietekmē. Akordi plosījās kā zirņi, kas iebērti veļas mašīnā un visbeidzot Viņas Majestāte kaisle jeb enerģētisms, kas okupēja telpu un nelaida vaļā visus, kas tur atradās.

Deja esot saruna ar Dievu. Tie, kas nedejo – nevar sarunāties. 

Dejosim!

Karalis gāzts, kas sagaida operas karaļvalsti?

2013. gada 17. septembris

LNO

LNO

Notikumi ap ministres Grendes un direktora Žagara ”krišanu” atgādina muzikālu brasu, kas  demonstrē to pašu veco labo kultūrradikāļu īpašību – prasmi kritiski saskatīt vissīkākās nianses odu lidojumā, bet nepamanīt kamieļu norīšanu kopā rīta sviestmaizi.

Brīdī kad no troņa tika gāzts varenais karalis Žagars, mūsu spalgākās kultūradikālisma balsis atteicās skatīties uz esošo situāciju godīgi, mierīgi un kritiski.

Tā vietā tika likti lietā vecie padomjlaika paņēmieni – uzbrukt masīvi, lai ar savu ff pārliecību injicētu neizglītotajam pūlim vēlamo domu, ka viss ko dara kultūrelite ir: 100% pareizi, viedi, godīgi un nekļūdīgi.

Šo opozīciju: starp politisko varu un kultūras krējumu, mēs esam piedzīvojuši PSRS laikos, jo vienmēr nekļūdīgi ticējām pēdējiem, aizbāžot ausis brīdī, kad atskanēja ”asni”, kas ”saknes akmenī dzen” un ”piedzimst zibens balts – pērkona gaisā”. Pirmie toreiz bija politiskie riebekļi- totalitāras varas klerki, otrie – vienīgie patiesības runātāji ezopa valodā (Ļēēēēņins = disidents?)

Kā ir tagad?

Tagad Latvija ir brīva un neatkarīga valsts un aiza starp politiķiem un kultūreliti vairs nav 1990. gada platumā.  

Tas nozīmē, ka kultūras ministram, protams, nav jābūt obligāti ar mākslu vai kultūru saistītam cilvēkam. Tieši tāpat kā veselības/labklājības ministram nav jābūt ārstam vai medicīnas māsai. 

Jā, nav jābūt, jo ministrs pauž politiskās partijas līniju valsts kultūrattīstības jautājumos. Šī ”līnija” var būt kreisa, labēja, anarhistiska vai konservatīva. Tieši tāda, kā vairums vēlētāju to vēlas ieraudzīt.

Starp citu arī pats karalis Žagars kronēšanas brīdī savulaik bija pazīstams vairāk kā lielisku restorānu vadītājs (to pašu, kuri vēlāk bankrotēja), mazāk kā aktieris vai režisors.

No otras puses nacionāļu neveiksmīgi uzbīdītā kultūras ministre Grende ”ar savu a la Šaneles” stilu pati sagrāva pat vispieticīgāko/lojālāko fanu uzticību. Izgāžoties gan kultūrpersonību, gan visplašākās publikas priekšā ar nespēju saprast savus darba pienākumus.

Ziemassvētku Austrālijas šovs lieliski demonstrēja ministres Grendes nespēju saprast savu darbu un pienākumus pret tautu. Jau toreiz viņu nacionāļiem vajadzēja atsaukt no ieņemamā amata. Viņa centās būt lēdija nevis ministre, taču neizdevās nedz viens nedz otrs.

Tagad, kad abi zem ūdens, atliek secināt, ka burbuļi līdz ūdens virsai joprojām ceļas.

Mūsu mūzikas pasaules ārzemēs koncertējošie Ashkenazim prot ļoti dekoratīvi sašust par notiekošo Latvijā un viņiem pieslejas tie paši citvalstu operteātru režisori, kuriem labi pazīstams darījums starp direktoriem pēc formulas: es uzvedīšu tev un tu man un visi būsim starptautiski plaši pazīstami un izskatīsimies ļoti pieprasīti.

Pārkāptas direktora pilnvaras? Ak nedrīkst direktors pats vienlaicīgi būt režisors savā teātrī? Pie mums drīkst. 🙂

Get off!

Mums viss citādāk, vai ne? Mums pat finanšu situācija baltajā namā nav svarīga! Kā esam smēluši tā smelsim arī turpmāk, jo izciliem māksliniekiem pie mums likumi nav rakstīti!

Protams, ka tikai un vienīgi talantīgs cilvēks spēs iedarbināt balto namu, jo kā norādīja mūsu gurū Marshall McLuhan cilvēks ir visu lietu un mašīnu ”dzimumloceklis” , kas nozīmē, ka vispirms mēs (cilvēki) formējam mūsu darbarīkus (operu) un pēc tam tā sāk formēt un ietekmēt mūs. Nosakot kas labi, kas slikti, kas moderni, kas nemoderni.

Vai tā ir opera, kas šodien nosaka mūsu sabiedrības intelektuālo vidi?

Domāju, ka sen vairs nav. Eksporta panākumi nav kļuvuši par vietējā garīguma dzinējspēku. Jā, eksperimentālā darbnīca tā ir ar dažāda ranga izrāvieniem, bet mērķtiecīgas gaismas tendences aizvadītajos 17 gados nav izdevies pamanīt. Klasiskās operas skolas bērnam tur nav un dienišķo desu repertuārā jau sen aizstāj ar baltajām trifelēm. ”Raimonda Paula” efekts izpaliek un ienestā gaisma, acīmredzot, tika transportēta glītos grozos.

Karalim Žagaram es novēlu privāto operu! Lūdzu turpiniet savu režijas laboratoriju alternatīvā opernamā, atstājot mums nodokļu maksātāju ”balto namu” ar trīs – četrām klasiskajām Traviatām, Karmenām un Toskām formātā, kas paredzēts mazās Annas un Gunāriņa operas apmeklējumam.

Kamēr Īrijā dzimušais latviešu Džastins, kopā ar savu mammu Mārīti ies uz valsts operu noskatīties pāris ”Baņutas”, lai saprastu kas ir Latvija, es labprāt aizčāpošu uz Žagara operu apskatīties kā operdziedātājas jūtas dziedot peldkostīmos un koris staigā uz rokām. 

Lai Žagars lido tālāk.

🙂
Grende?

Lai mācās no savām kļūdām.

Cerams, ka to šī pieredze viņai ir iemācījusi.