2013. gada 17. septembris

Notikumi ap ministres Grendes un direktora Žagara ”krišanu” atgādina muzikālu brasu, kas  demonstrē to pašu veco labo kultūrradikāļu īpašību – prasmi kritiski saskatīt vissīkākās nianses odu lidojumā, bet nepamanīt kamieļu norīšanu kopā rīta sviestmaizi.

Brīdī kad no troņa tika gāzts varenais karalis Žagars, mūsu spalgākās kultūradikālisma balsis atteicās skatīties uz esošo situāciju godīgi, mierīgi un kritiski.

Tā vietā tika likti lietā vecie padomjlaika paņēmieni – uzbrukt masīvi, lai ar savu ff pārliecību injicētu neizglītotajam pūlim vēlamo domu, ka viss ko dara kultūrelite ir: 100% pareizi, viedi, godīgi un nekļūdīgi.

Šo opozīciju: starp politisko varu un kultūras krējumu, mēs esam piedzīvojuši PSRS laikos, jo vienmēr nekļūdīgi ticējām pēdējiem, aizbāžot ausis brīdī, kad atskanēja ”asni”, kas ”saknes akmenī dzen” un ”piedzimst zibens balts – pērkona gaisā”. Pirmie toreiz bija politiskie riebekļi- totalitāras varas klerki, otrie – vienīgie patiesības runātāji ezopa valodā (Ļēēēēņins = disidents?)

Kā ir tagad?

Tagad Latvija ir brīva un neatkarīga valsts un aiza starp politiķiem un kultūreliti vairs nav 1990. gada platumā.  

Tas nozīmē, ka kultūras ministram, protams, nav jābūt obligāti ar mākslu vai kultūru saistītam cilvēkam. Tieši tāpat kā veselības/labklājības ministram nav jābūt ārstam vai medicīnas māsai. 

Jā, nav jābūt, jo ministrs pauž politiskās partijas līniju valsts kultūrattīstības jautājumos. Šī ”līnija” var būt kreisa, labēja, anarhistiska vai konservatīva. Tieši tāda, kā vairums vēlētāju to vēlas ieraudzīt.

Starp citu arī pats karalis Žagars kronēšanas brīdī savulaik bija pazīstams vairāk kā lielisku restorānu vadītājs (to pašu, kuri vēlāk bankrotēja), mazāk kā aktieris vai režisors.

No otras puses nacionāļu neveiksmīgi uzbīdītā kultūras ministre Grende ”ar savu a la Šaneles” stilu pati sagrāva pat vispieticīgāko/lojālāko fanu uzticību. Izgāžoties gan kultūrpersonību, gan visplašākās publikas priekšā ar nespēju saprast savus darba pienākumus.

Ziemassvētku Austrālijas šovs lieliski demonstrēja ministres Grendes nespēju saprast savu darbu un pienākumus pret tautu. Jau toreiz viņu nacionāļiem vajadzēja atsaukt no ieņemamā amata. Viņa centās būt lēdija nevis ministre, taču neizdevās nedz viens nedz otrs.

Tagad, kad abi zem ūdens, atliek secināt, ka burbuļi līdz ūdens virsai joprojām ceļas.

Mūsu mūzikas pasaules ārzemēs koncertējošie Ashkenazim prot ļoti dekoratīvi sašust par notiekošo Latvijā un viņiem pieslejas tie paši citvalstu operteātru režisori, kuriem labi pazīstams darījums starp direktoriem pēc formulas: es uzvedīšu tev un tu man un visi būsim starptautiski plaši pazīstami un izskatīsimies ļoti pieprasīti.

Pārkāptas direktora pilnvaras? Ak nedrīkst direktors pats vienlaicīgi būt režisors savā teātrī? Pie mums drīkst. 🙂

Get off!

Mums viss citādāk, vai ne? Mums pat finanšu situācija baltajā namā nav svarīga! Kā esam smēluši tā smelsim arī turpmāk, jo izciliem māksliniekiem pie mums likumi nav rakstīti!

Protams, ka tikai un vienīgi talantīgs cilvēks spēs iedarbināt balto namu, jo kā norādīja mūsu gurū Marshall McLuhan cilvēks ir visu lietu un mašīnu ”dzimumloceklis” , kas nozīmē, ka vispirms mēs (cilvēki) formējam mūsu darbarīkus (operu) un pēc tam tā sāk formēt un ietekmēt mūs. Nosakot kas labi, kas slikti, kas moderni, kas nemoderni.

Vai tā ir opera, kas šodien nosaka mūsu sabiedrības intelektuālo vidi?

Domāju, ka sen vairs nav. Eksporta panākumi nav kļuvuši par vietējā garīguma dzinējspēku. Jā, eksperimentālā darbnīca tā ir ar dažāda ranga izrāvieniem, bet mērķtiecīgas gaismas tendences aizvadītajos 17 gados nav izdevies pamanīt. Klasiskās operas skolas bērnam tur nav un dienišķo desu repertuārā jau sen aizstāj ar baltajām trifelēm. ”Raimonda Paula” efekts izpaliek un ienestā gaisma, acīmredzot, tika transportēta glītos grozos.

Karalim Žagaram es novēlu privāto operu! Lūdzu turpiniet savu režijas laboratoriju alternatīvā opernamā, atstājot mums nodokļu maksātāju ”balto namu” ar trīs – četrām klasiskajām Traviatām, Karmenām un Toskām formātā, kas paredzēts mazās Annas un Gunāriņa operas apmeklējumam.

Kamēr Īrijā dzimušais latviešu Džastins, kopā ar savu mammu Mārīti ies uz valsts operu noskatīties pāris ”Baņutas”, lai saprastu kas ir Latvija, es labprāt aizčāpošu uz Žagara operu apskatīties kā operdziedātājas jūtas dziedot peldkostīmos un koris staigā uz rokām. 

Lai Žagars lido tālāk.

🙂
Grende?

Lai mācās no savām kļūdām.

Cerams, ka to šī pieredze viņai ir iemācījusi.