Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

2013. gada 29. augustā.  Raksts 3 daļās. 1. daļa.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējums

Ilustrācija rakstam ‘Rakstu Reliģija”. Daigas Brinkmanes zīmējums

 

Mēs runājam latviski, bet rakstām ar latīņu burtiem un rēķinām ar indiešu cipariem.

Mūsu nedēļā ir septiņas dienas, gadā divpadsmit mēneši, stundā sešdesmit minūšu, ducī divpadsmit olu.

Tā tas ir.

Par to neviens nebrīnās.

Pat to nešaubās un nestrīdas. Mēs sakām ”viens maiss kartupeļu” un uzreiz zinām, cik tas ir. Neviens tādos gadījumos nemēdz taujāt pēc maisa tilpuma vai tā malu elastības. Jo maiss ir maiss. Katrs muļķis zina ko tas nozīmē.

Ūdeni nesam spaiņos, miltus pūros, sāli siekos, cukuru glāzēs, pipars naža galos un vanilīnu šķipsniņās. Pārprast nav iespējams. Neviens par to nikns nepaliek. Samierinās arī tie, kuri mīl gramus, metrus un centnerus.

Ar burtiem, vārdiem un teikumiem ir mazliet savādāk. Ar tiem mēdz gadīties pārpratumi.  Var pat apvainoties un palikt dusmīgs. Ir bijuši gadījumi. Pamēģiniet pielikt īpašvārdu nominatīva galotni parastam Ziemeļ – vai Viduseiropas pilsoņa uzvārdam vai vārdam un jūs tūliņ dzirdēsiet pamatīgus sašutuma plūdus. Par valsts vīriem, sievām un slavenu rakstnieku uzvārdiem nemaz nerunājot. Tikai – is, -s, -a. Tikai fonētiskās izrunas transkripcija. Jo tāda ir latviešu valodas norma. Tā vajag. Norma paliek norma, vienalga kādas tai sekas? Vai ne?

 

Visi jau sen ir samierinājušies, kaut gan…ir bijuši nelāgi gadījumi.

Zviedru rakstniece joprojām nervozi grozās Vermlandes kapos un nevar saprast, kāpēc viņas vārdu un uzvārdu latviski raksta tik dīvaini un nesaprotamā transkripcijā, kas ir ļoti tālu no oriģināla. Varētu taču uzrakstīt arī latviski Selma Lagerlöf un viss. Mums taču ir tie paši burti. Mēs taču to varam uzrakstīt.

Tas pats ar citiem rakstniekiem. Ja arī Victor Hugo sagādās kādam franču literatūras draugam nedaudz lieku klapatu, lai saprastu, ka traģisko stāstu par Esmeraldu nevajag meklēt bibliotēkā ārzemēs zem burta ”I” zīmes, tad tā būs tikai intelektuāli veselīga nopūlēšanās.

Mēs taču rakstām ar tiem pašiem latīņu burtiem.

Vai mūsu tieksme pierakstīt izrunu ir sava veida solidaritāte ar kiriļicu?

Vai kiriļicai šī ”pleca sajūta” vairs vispār ir vajadzīga?

Kāpēc par to valodnieki nebrīnās tagad, kad pasaule jau sen ir vaļā? Pārmaiņu vēji pūš iekšā valodā, un vajag lielu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas. Taču nevajag aizmirst, ka laiks rit un zeme griežas tālāk. Tā tas ir.

 

Rakstītās valodas krīze ir iestājusies jau sen. Tā nav tikai latviešu valodas problēma. Minētā krīze radusies, dažādu iemeslu mudināta, ko vienkāršoti varētu nosaukt par audiovizuālās komunikācijas sekām. Pēdējas gan ir tikai pats uzkrītošākais krīzes izraisītājs, bet nedz vienīgais nedz arī galvenais rakstītās valodas ienaidnieks un slepkava, kā pieņemts uzskatīt.

Diemžēl jo bieži mēs uzkrītošo pieņemam par būtisko.

Tāpēc gribētu šoreiz pievērsties dažām problemātiskām parādībām masu komunikācijas procesu sakarā, ar kuru analīzi nodarbojos garus gadus.

Diemžēl ir samērā grūti atklāti pateikt latviski to, ko atļaujas sludināt norvēģis Tronds Bergs Eriksens (Trond Berg Eriksen): ”mediju zinātne ir kultūrvēstures galvenā disciplīna gan jaunākās, gan arī senās vēstures gadījumā” un labi, ka ”humanitārā zinātne beidzot sāk uztver mediju pētniecību ļoti nopietni” (Trond Berg Eriksen. Budbringerens overtak, Oslo, 1989.s.8).

Latvijā mediju zinātne joprojām ir pabērna lomā un komunikāciju joprojām neuztver kā atslēgu ieejai kultūrvēsturē.

Labi, ka tas beidzot ir noticis (norvēģi ir ielikuši durvis!) un mēs varam sākt skatīties uz kultūras vēsturi mazliet citādi, t.i., kā uz faktu un notikumu ķēdi, kuru nosaka komunikatīvs kopsaucējs.

Tradicionāli kultūrvēsture un tās studijas asociējas ar pastaigu pa dārga muzeja zālēm, kur katram eksponātam ir neatkārtojama un fantastika vērtība. Aksiomātiska nozīme. Tāpat kā maisam kartupeļu, par kura tilpumu neviens nešaubās.

Šajās studijās neder nedz humānistu pesimisms, nedz tehnokrātu maniakālais optimisms. Komunikācijas process sācies ar pirmo izrunāto vārdu, žestu, rakstīto vēstījumu un šodien turpinās ar virsskaņas ātrumu. Tā ir trase, kurā daudzi atpaliek, bet uzvarētāju joprojām nav, jo komunikatīvā kustība nekad nebeidzas. Tā ir rados ar laiku, kas arī visu laiku virzās uz priekšu. Laika dimensija arī šeit ir noteicošā.

Mēs rakstām ar latīņu burtiem un nevienam nav svarīgi, ka pirmā rakstu sistēma ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu. To paveica grieķi, kaut arī eksistē hipotēzes, ka vēlākais alfabēts esot cēlies no semītu arhetipa. Bērns, kurš iemācījies šos burtus. Jau vairs nav nekāds parasts bērns, bet gan kas vairāk. Tas vairs nav nožēlojams mazs analfabēts, bet gan pilntiesīgs kulturālas sabiedrības loceklis.

Lasīt un rakstītprasme it kā novelk līniju starp tumsonību un kultūras kāpņu pirmo pakāpienu.

Nevienam bērnam nav viegli iemācīties lasīt un rakstīt. Taču mēs visi laužamies iekšā burtu džungļos un ciparu čūkslienos, lai visbeidzot noguruši un saskrāpēti nonāktu pie ilgo tās gudrības pils.

Kad esam turp nonākuši, tad no pils augstākā torņa var labi redzēt to dūmakaino līniju taipus burtu un ciparu mūžamežam. Tur tālu projām vīd visu atstātais analfabētu liedags, kurs spēlējas mazi bērni un nesaskatāmi, nesaprotami ļaudis.

No turienes mūs kauninot aiztrieca, taču kaut kas tur ir palicis līdz galam nesaprasts un nenoskaidrots. Mīklains, vilinošs, romantisks un noslēpumains. Tā ir mnemotehniskā atmiņa, kuru mēs nevaram atcerēties.

Tā ir pirmsrakstu kultūra, kura mums ir aizmirsusies.

Tad dvēseli pārņem tāds ciešanu un ilgu stāvoklis, ka var saprast mēnesnīcas magnētismu, orientālu mūziku un nesaprotama skaistuma valdzinājumu. Cilvēce nespēj bez sāpēm šķirties  no savas pagātnes, kura ir pagājusi.

Nevaram.

Tāpēc arī rakstītais vārds novilka sāpīgu, bet aizmirstu robežu kultūras vēsturē. Ar šo brīdi sākās rakstītās jeb pierakstītās kultūras ēra.

Tajā dominē pieraksta tradīcija, kas darbojas uz normu un likumu pamata.

Jau piedzimstot rakstu valoda nostājās priekšā runātajai valodai.

Tieši tāpat kā Darvina pērtiķis kļuva par cilvēku tikai ar darbarīku rokā, tāpat arī cilvēks kļūst kulturāls tikai komplektā ar rakstīt un lasītprasmi.

Šī prasme nodala civilizāciju no primitīvā perioda.

Mēs mīlam pierakstu. Šī mūsu vājība sakņojas ideoloģijā, kurai pirmo ātrumu cauri cilvēces vēsturei ieslēdz Gūtenberga atklājums – tiražētais teksts.

Tādējādi visa mums pazīstamā vēsture faktiski ir ideoloģijas vēsture, jo tieši rakstu valoda ir tā, kura mums ir atstājusi zināšanai vajadzīgo nevis faktisko vēsturi pierakstītā veidā.

Grieķiem burti bija ta grammata un pirmais alphabetum lietotājs esot bijis Tertullianus 200 g. P Kr.

ABC un abecadarius sastopams arī Hieronima un Augustina darbos (300 g.p.Kr). Taču grieķiem bija milzīgs daudzums dažādu alfabētu, jo provinču saistība bija visai nosacīta un lokālās varas struktūras tolaik Grieķijā bija noteicošās. Visbeidzot klasiskais grieķu alfabēts rādās, pateicoties politiskās varas vajadzībām. Tas bija tieši politiskās varas dekrēts, kas ieviesa alfabētu.

Rakstu valoda bija vajadzīga valsts politiskajai pārvaldei. Burts, vārds un teikums līdz ar savu dzimšanas brīdi sāka kalpot politikai.

Rakstu valoda nenāca pasaulē kā runas pieraksts. Tā radās, attīstījās kā varas ierocis un radīja priekšnoteikumus gigantiskam propagandas mehānismam, kas nodrošināja varu pār lasītpratēju masām.

Rakstu valoda apņēmīgi un pārliecinoši nostūma malā runāto valodu, iedalot tai otršķirīgu lomu un sekundāru funkciju civilizācijas ceļā uz priekšu un tās kultūras procesu norisēs.

Rakstu valoda ar savām normām nostājās runātajai kultūrai priekšā un sāka tai diktēt savus noteikumus. Tā izveidojās pēc būtības absurda situācija, kad dzīvajai runai tika uzlikti uz papīra izstrādāti iemaukti. Pasaule sadalījās analfabētos un skolotajos cilvēkos.

Rakstītā valoda kļuva par veida reliģiju, kurā priesteru vietā nosēdās valodnieki ar savu normu un mērvienību olektīm.

Tie mērīja, svēra un pamācīja un strostē joprojām tos, kas nemāk runāt un rakstīt ”pareizi latviski”. Neviens nešaubās, ka tieši viņiem pieder valodas patiesības monopols.

Par to nešaubās neviens!

Tāpat kā visiem ir skaidrs maisa tilpums vai sprīža garums.

Taču atgriezīsimies pie rakstu reliģijas saknēm.

Rakstītais vārds atstāja savam laikam tik svarīgās un vajadzīgās liecības pierakstītā veidā nākamajām paaudzēm. Pareizā interpretācijā. Tas joprojām ir svarīgi katram autobiogrāfijas, memuāru un arī vēstures grāmatu autoram.

Uzsveru – pareiza, jeb sev pieņemama interpretācija kļūst par rakstu valodas normu.

Tā ir svarīga gan algotnim, kurš joniskajā stilā ierakstīja savu vārdu Abusimbellas tempļa sienās senajā Ēģiptē (593.-588.p.Kr), gan vikingiem, kuri skrāpēja savus pierakstus Sofijas katedrāles sienās senajā Stambulā. To dara arī šodienas modernie tūristi uz durvīm, sienām, jumtiem, grīdām, mēbelēm. Galvenais ir ieskrāpēt uz paliekošām vērtībām, tādām, kas pastāvēs ilgāk par pašu skrāpētāju. Rakstītpratēju vandālisms ir vecs un nemainīgs kā cilvēka prasme darboties ar rokām.

 

(turpinājums sekos)

Provokatīvas pesimisms – 4: kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija.

2013. gada 26. augustā turpinājums raksta 3. daļai. Noslēgums.

Izdzīvošanas problēmas

bībeleKlasiskais kapitālists, kā izrādās, arī esot visai faustisks radījums. Arī viņš ir meklējošs atklājējs, un tieksmei sapelnīt pēc iespējas daudz naudas esot savdabīgas kaislības forma.

Tā domāja arī Kārlis Markss, un tā vietā, lai sagādātu sev reālu kapitālu, viņš uzrakstīja grāmatu ar minēto nosaukumu.

Makss Vēbers (Max Weber) savukārt uzskatīja, ka modernais kapitālisms varēja nostabilizēties tikai protestantiskā augsnē (Nīderlande, Anglija). Viņam kapitālisma vēsture Eiropā ir ideju vēsture, un, viņaprāt, tā ir daudz ciešāka sakarā ar cilvēku, tautu mentalitāti, nevis ar materiālo attiecību loģiskām sekām (kā Marksam). Vēbers redz saites starp racionālismu un kapitālismu kā noteicošās. Ticīgais drīkstēja tikai strādāt un liet sviedrus (kā norādīts Pirmajā Mozus grāmatā). Tā bija nesavtība centība. Pamazām centīgais puritānis tomēr kļuva bagāts (Dievam par prieku). Tā kā centība kļuva ienesīga, tad Kalvins (Calvin) likvidēja viduslaiku doktrīnu, ka ņemt procentus (peļņu) par aizdevumiem ir grēks. Tieši pretēji – tagad procenti no bagātības uzkrāšanās turpināja Dievam tik tīkamo un vajadzīgo naudas apgrozības procesu daudz nadzīgākos un modernākos tempos. Puritāņa nesavtīgais darbs pamazām pārvērtās modernās Eiropas uzņēmējdarbībā.

Jau Spinoza un Richard Simon bija ievērojuši, ka Bībelē ir pretrunas. Diskusijas par šo tekstu izcelšanos, lomu, loģiku nav beigušās joprojām.

Fausta cilvēks šiem jautājumiem pievienoja vairākas jautājumu zīmes. Iespējams, ka tieši faustiskās zinātnes klātbūtne ietekmēja Luteru, kaut arī viņa viedoklis par sabiedrības uzbūvi un funkcijām ir pagalam konservatīvs. Tomass Mincers (Thomas Müntzer) tā arī nesagaidīja nekādu atbalstu no Lutera, jo viņa ”ideālā sabiedrība” tomēr izrādījās statiska, noteiktā hierarhijā un pēc noteiktiem likumiem funkcionējoša sabiedrība.

Taču laiks nestāv uz vietas. Laiki mainās un vairākas Eiropas tautas iedibināja savas, suverēnas valstis un iedibināja tajās savu kārtību, kas nav iedomājama bez ierēdņiem.

Amata ēnā

ierēdņiTā valsts darbinieks jeb ierēdnis kļuva par jauno censoņu ideālu. Ieņemt labi apmaksātu amatu nozīmēja to pašu, ko vinnēt loterijā. Valsts kanclers Aksels Oksenšerna (Axel Oxienstierna) XVII gadsimta vidū pirmais dibināja valsts iestādes Zviedrijā. Daudzas no šīm iestādēm ”ir dzīvas” un darbojas joprojām. Ap 1630. gadu universitātes kanclers Johans Šitte (Johan Skytte) spēra jau nākamo soli pasaules ”ierēdņošanā” un ieviesa vispārēju ierēdņu izglītību. Tagad jau valsts birokrātiskais aparāts tika gatavots ar daudz lielāku atbildības sajūtu nekā zinātnieki, mākslinieki vai skolotāji. Pēc studijām augstskolā nākamie funkcionāri/ierēdņi varēja papildināt zināšanas ārzemju studijās un pamazām šis amats tiem pienācās uz mūžu.

Kad Līvzemes ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg) pat gribēdams no sava ierēdņa amata nevarēja tikt vaļā. Sirmā vecumā viņš vairākas reizes lūdza atsaukt sevi no amata. Tas slimajam ierēdnim izdevās tikai 77 gadu vecumā 1702. gadā. Tobrīd kroņa kalpotājs jau bija tik ļoti novārdzis, kas pat nespēja parakstīt karalim Kārlim XII adresētos iesniegumu. Mazliet vēlāk viņš nomira.

Ierēdņa amats arī tagad daudziem ir dzīves pamats, dzīvesveids un vienīgais dzīves kopsaucējs.

Pamazām Zviedrija pārvērtās militārā monarhijā. Karalis, kurs regulāri atradās iekarošanās karos ārzemēs, atstāja savas valsts pārvaldīšanu ierēdņu rokās. Kopš tā laikā mēs varam lieliski novērot kā mainās politiskās partijas, valdības, karaļi un karalienes, bet ierēdnis – paliek savā vietā.

Ierēdnis arī joprojām ir bīstams, bezpersonisks un stagnants radījums, kas klausa komandām, bet dzīvo bez dvēseles.

Kompetences konflikti

Šodienas sabiedrība slēpj sevī dažādus cilvēku pieredzes, kompetences un zināšanu līmeņus. Zināšanu tipoloģijā, piemēram, Emins Tengštroms (Emin Tengström) šodien pragmatiski iedala četrus nozīmīgākos kompetences veidus: ikdienas, profesionālā, zinātniskā un mākslinieciskā kompetence.

Pirmā no tām, lielākā vai mazākā, mērā pieder katram cilvēkam. Ar nākamajām ir jau sarežģītāk.

Vispirms tāpēc, ka starp kompetences veidiem pastāv pretrunas: jo sarežģītāka kļūst sabiedrība, jo spēcīgāk izvēršas konflikti: gan vienas personas robežās, gan arī starp ļaudīm ar dažādu un atšķirīgu kompetences bagāžu.

Kā vienu no pašiem interesantākajiem un progresīvākajiem kompetences tipiem Tengštroms atzīmē māksliniecisko kompetencei un tās konfliktus ar citiem kompetences veidiem. ”Mākslinieciskā kompetence praksē netiek atzīta par īpašu zināšanu veidu. Administratori teorētiski respektē mākslu, taču tie nevar saprast mākslinieciskās kompetences specifiku. Kultūras un mākslas produktus parasti mēģina salīdzināt ar  patēriņa precēm. Citādi valsts darbiniekam, ierēdnim un vērtētājiem ir grūti saprast – kas tas īsti ir, jo ierēdnis nespēj atbrīvoties no racionālisma un loģiskās domāšanas ar argumentu palīdzību” (Det sannolikt osannolika,1985:65).

Fizika ikdienai

dvēseleRenesanse ieiet savā jaunākajā lokā, un matemātika, loģiskākā no zinātnēm, kopā ar saviem universāli objektīvajiem likumiem, raustās pirmsnāves konvulsijās. Tie pasaules izzināšanas kodi, uz kuriem cerēja Fausta cilvēks gadsimtu garumā, paši aizslīdējuši nevienam nezināmā virzienā. Tālu projām no mums pazīstamās matemātikas.

Ņūtona fizikai arī klājas grūti. Egocentriskā vīzija atkāpjas. Visa mūsu dzīve un domāšana pēdējo 300 gadu laikā bija daudz ciešāka saistīta ar Ņūtona fiziku, nekā mums gribētos to atzīt.

Markss, Darvins, Freids, Lekorbizjē arhitektūra un visa ”tā pasaule, kurai mums ticēt liek zinātne” (Rasels) līdz šim noteica mūsu domas. Daudzi no mums, protams, sajuta pārrāvumus un paredzēja kļūdu, kura dominē visapkārt. Tieši tāpēc katrs no tiem radīja ap sevi savas pasaules, jo Dievs tobrīd jau bija miris.

Tā Ņūtona mācība noteica arī mūsu attieksmi pašiem pret sevi, jo tā apgalvo, ka ikviens no mums ir tikai skrūvīte lielā, nekontrolējamu spēku mijiedarbības spēlē.

Modernā socioloģija, psiholoģija un pedagoģija, tāpat arī noziedznieku morāle sakņojas Ņūtona fizikā.

Tas pats noticis arī mūsu attiecībās ar dabu, kur pēc Ņūtona un Dekarta mācības – esam tikai svešinieki bīstamā vidē, kuru var un vajag izmantot savā labā.

Ņūtona fizika valda joprojām. Taču zudis ir tās optimisms.

Jau sen pie durvīm klauvē Einšteina jaunā fizika, kvantu mehānika, taču skolās un medijos to iekšā joprojām nelaiž.

Vecā fizika, kas nosēdināja cilvēku uz Mēness, dzen uz priekšu ģeneratorus – joprojām sēž tronī. Iespējams, ka Einšteina fizika neietekmēs nedz vēsturisko, nedz arī antropoloģisko domāšanu, jo tā darbojas ar milzīgiem lielumiem un ātrumiem. Taču kvantu fizika nenogurst mūs iesaistīt un turpinās mūsu ietekmēt aizvien spēcīgāk.

Tagad izrādās, ka elektroni un nevis mēs paši ir vainīgi pie mūsu kļūdām. Heisenberga teorija jau sen iegājusi psihologu leksikā un šī sešdesmit gadus vecā zinātne joprojām mācās staigāt pa zemes virsu. Tā pārmainīs jaunāko laiku vēsturi. Un lūk – beidzot dvēsele kāpj ārā no pagraba!

Pa mitrām un sadrupušām kāpnēm.

Ar bālumu vaigā.

Mans bērnības ķieģelis uz slīpas plaknes, uz neēvelētā dēļa , pa kuru skolotājs viņu dresēja lejup, tagad smaida. Izrādās, ka man toreiz bija taisnība. Jo kustība nav nepārtraukts process, bet aprautu lēcienu sērija. Ķieģelis nevis slīdēja, bet lēca!

Kvantu teorija rāda, ka katra kustība, arī tā, kuru mēs uztveram kā nepārtrauktu, faktiski ir saraustīta kā filmas kadri vecā kinolentē. Laika projektors lēkā pa lēcienu acumirkļiem un vāc kopā Maksa Planka atklātos kvantus.

Dzīve datorā

Fraktāļi, DNS, zelta griezums saulespuķēs, kokos, gliemežvākos.

Varbūt man tomēr nevajag uztraukties par cipariem uz nošu lapām?

Jaunais laiks ir klāt, daudziem bail no tā.

Kāpēc?

Tāpēc, ka visi bīstas no nezināmā un neapgūtā visuma. Tāpēc vieglāk ir iebēgt virtual reality.

Jāuzliek galvā speciāla cepure, acenes. Pēc tam, ieslēdzot datoru, var ieiet tehnokrātu leiputrijā. Sākumā pavīd divi mazi ekrāni taču mirkli vēlāk virtuālā reālitāte pārņem mūs savā varā. Var padarboties pa virtuvi, kurā krāsainā skapīšu durtiņas grozās kā sēnes vējā. Te var celt, vilkt, nest un mizot pa īstam. Virtuve izskatās zīmēta kā dārgā reklāmas katalogā, taču sajūta ir kā uz nepazīstamas planētas. Arhitekti te pārbauda savas idejas, kā uz trenažiera. Te esot darīšana ar pilnīgi jaunām iespējām. Carl .E. Loffer no Carnegi Mellon University zvēr, ka minētā tehnika būšot jaunās mākslas pamatā un virtuālais Networked Virtual Art Museum drīz izkonkurēšot visas klasiskās galerijas.

Pagaidām izskatās, ka šo tehniku vislabāk izmanto videospēļu industrija.

Nav sajūtas, ka hologrammu tehnoloģija būtu ielauzusies kinomākslā uz palikšanu un skatītāju aktīva līdzdarbošanās sižetā joprojām netiek praktizēta (kā to solīja pirms 20 gadiem).

Darbības vārda locīšana

valodasTaisnības izjūta, gudrība, izturība un mēra izjūta. Šīs četras, kardinālam tik nepieciešamās īpašības mums sludina senie teksti.

Latīņu un grieķu valoda vēl nav noslīkušas konjunktūras jūrā, bet lēni grimst lejup.

Pārliecība par to, ka ja cilvēks prot locīt darbības vārdu latīņu valodā 100 formās, tad šis cilvēks automātiski iemācās loģiski domāt, jau sen ir novītusi kā pērnā zāle.

Klasiskās valodas jau sen vairs nav kultūras fundaments. Kvantu loģika ir atlēkšojusi pie mums un dvēsele kāpj ārā no pagraba.

Vai mēs viņu šodien pazīsim?

Tad kad viņa izkāps.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. Noslēgums.

Provokatīvais pesimisms -3: dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība.

2013. gada 24. augustā. Turpinājums raksta 2. daļai

h-sapiensDarbības attaisnojums

Dakteri Faustu cauri romāna lappusēm dzen modernās zinātnes principi, kas nozīmē: sistemātisku darbu, upurēšanos zinātnes labā, pedantismu, šaubīšanos, gatavību diskusijām, spēju pierādīt savu taisnību, gatavību aizstāvēties pret iebildumiem un nebeidzamu, bezgalīgu kustību uz priekšu, kurai nebūs beigu.

Fausta neremdināmā zinātkāre un varas alkas noved viņu pie visai kritiskām beigām – pie maģijas un bezprincipu – azartiskās zinātnes, kas cilvēcei atnes vairāk posta nekā prieka. Starp citu, arī Nobela dinamīts ir visai simbolisks kā ”nāves materiāls” un tiek pretrunīgi novērtēts domājošās cilvēces ticībā zinātnes humānismam. Perfektā sprāgstviela pati par sevi ”aizgāja” pa nekontrolējamu attīstības ceļu (nekā sākumā tika iecerēts) un šo – asinīm klāto lielceļu vairs Nobels pats nekādi nespēs kompensēt ne ar kādām prēmijām zinātniekiem un banketiem politiķiem Stokholmā.

Fausta cilvēks cieš, cenšas un tiek pestīts dēļ savas centības, nevis saistībā ar sava darba rezultātu.  Wer immer streben sinch bemuchtet, den können wir erlössen – sludina debesu balss slavenajā pasāžā no visu zinātnieku iecienītās Gētes grāmatas.

Tā Fausta cilvēks ir guvis savas darbības attaisnojumu: cīnies un ceri, lai dzīvē kam deri. Ar šo ”centības taisnību” industriālisma laiks un mūsu postindustriālā sabiedrībā mierina pati sevi.

Morāli centība (tātad) attaisno visu.

Taču dzīves apstākļi arī nav mazsvarīgi. Cilvēku turpina ieskaut serviss, taču joprojām nevienam nav skaidrs, vai industriālā dzīves forma ir cilvēkam bioloģiski piemērotākā. Šajā sakarībā asprātīgs šķiet Einšteina apgalvojums – mūsdienu cilvēka traģēdija, godīgi sakot, meklējama gan tajos dzīves apstākļos, kurus šis cilvēks sev ir radījis pats, gan arī faktā, ka sakarā ar filoģenētisko attīstību šis modernais cilvēks joprojām nav pieaudzis, nav sasniedzis pilngadību. (A.Einstein, Über den Frieden, Weltordnung oder Weltundergang, Bern, 1975).

Apstākļu diktatūra

Managers-300x200Servisa progress nav paātrinājis vai pilnveidojis cilvēka sugas attīstību. Taču tas palīdz aiz vien labāk kontrolēt un uzraudzīt radības kroni, tā domas un rīcību. Tātad – serviss faktiski lieliski noder kā varas svira. Personu reģistri, telefonu sarunu noklausīšanās, neuzkrītoša un neredzama cenzūra internetā mums nodrošina tā saucamo – apstākļu diktatūru. Tās izskats ir humāns, bet rīcība – nelietīga un amorāla.

Cilvēku grupas slāņojas un to priekšgalā nostājas dinamiski, loģiski domājoši administratori, tehnokrāti = Fausta cilvēki. Menedžeri, producenti.

Limonādes leiputrija vairs nav tālu, lai gan Henrik von Wright to sauca īsi: par fašismu.

Tāpēc dvēselei joprojām nav atļauts iet ārā un jāpaliek viduslaiku sprostā. Tās klātbūtne tikai sarežģītu ciparu maršu uz priekšu.

Dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība. Tur, kur visi iet vētrā drāzties uz priekšu, kur bez rezultātu cīņa ir cienīgāka nodarbošanās nekā klusa meditācija.

Dvēsele turpina augt pagrabā un tāpēc joprojām ir ļoti bāla.

Modernajā pasaulē tai nav vietas.

Modernais projekts

Holiday Weekend Travel Expected To Higher Than Last YearKas tad ir šī modernā pasaule jeb ”modernais projekts”. Kants to mēģināja noskaidrot savā pamgletā Was ist Aufklärung?

Bez Kanta norādītajiem trim aspektiem tas ietver, saprotams, arī modernās pasaules galveno nozīmi – tehnoloģiju.

Tas pats cirvis bija dažādi noderīgs gan parastam galdniekam, gan Dostojevska Roskoļņikovam. Tehnoloģija var tikt dažādi organizēta (Jacques Ellul).

Šodienas industriālisms ir citāds nekā tas, kuru piedzīvoja angļi XIX gs. vidū. Tualetes ar ūdeni, aspirīns, penicilīns, automobiļi, vakcīnas un siltas istabas. Saprotams, ka mēs neatteiksimies no tām. Braucot automašīnās un sildot pusdienas mikroviļņu krāsnīs šķiet nepieklājīgi kritizēt zinātnes un tehnikas progresu. Tā piedzimst progresa pesimisms. Provokatīvais pesimisms.

Antimodernisms kā āmurs pret instrumentālo racionālismu. Modernisma pretinieki ir gan kreisie, gan labējiem. Šī pesimisma saknes nestiepjas ne tikai Aristoteļa mācībā.

Saprotot līdzībās

tropiskie augiSers Tomas Hakslijs, Darvina draugs un aizstāvis, savā grāmatā par evolūciju piemin arī dārznieku, kurš ar šķērēm izmaina koku un krūmu ārējo veidolu. Vai dārznieks ir evolūcijas rezultāts vai tomēr tā šķērslis? Mūsu priekšstati par Darvinu ir līdzīgas neizpratnes pilni. Tie ietver sevī sajūsmu, apbrīnu, nosodījumu un izsmiekla kolāžu. Tur leģendārais dabas pētnieks izskatās kā šimpanze+Mozus+Ziemassvētku vecītis.

Darvins izmainīja mūsu priekšstatus par mums pašiem (tāpat kā Ņūtons un Einšteins) un tāpēc viņa mācība ir an intelectual timebomb that is still going of (R.Colp Jr).

Viņa intelektuālo piromāniju atbalstīja domājošie laikabiedri, piemēram, Hūkers, Hakslijs, Hekels u.c., kas Darvinu raksturoja kā dzīvībai bīstamu termītu, kuram piemitusi vārdu akluma slimība. Viņš bijis bez muzikālās dzirdes, vājš matemātiķis, nav pratis nevienu svešvalodu.

Taču Darvinam esot piemitusi instinktīva patiesības izjūta.To pierāda viņa pirmās piezīmju burtnīcas, piemēram: Metaphysics, materialism and the evolution of mind (1838), kurā atzīmēts, ka mīlestība uz Dievu esot smadzeņu organizācijas efekts. Mēs bezkaunīgi un daudz apbrīnojot paši sevi.

Pēc desmitgadīgās meitiņas Annijas nāves 1851. gadā, Darvins kļuva par ateistu un uzsāka savu atriebes cīņu ar dabu. Viņa kauja ir jau krietnu laiku paralizējusi visai lielu bioloģijas zinātņu daļu un jēdziens ”domāt darviniski” šodien daudziem nozīmē nedomāt neko – tikai sekot iemītai takai.

Konrāds Lorencs kādreiz atzīmēja, ka gandrīz visi jauna ceļa lauzēji zinātnē pārspīlē savus atklājumus tikai tajā brīdī, kad tos nepieciešams formulēt, lai aizstāvētu. Tieši šis rāmis bremzē kardināli jaunu ideju ģenerāciju. Vecā forma jāiespiež jauna patiesība.

Nākamā krītambedre ir cilvēku un zinātnes tieksme vispārināt uz analoģiju pamata. Salīdzināt.

Tā rīkojas visi. Piemēram, Jacques Loeb, kurš atklāja augu tropismu – liekšanos pret gaismu, bija pārliecināts, ka vispārinot šo atklājumu varēs nonākt ”loti tālu”. Tā darīja arī Pavlovs, Markss un Freids.

Tāpēc neturēsim darvinismu aizdomās par sakariem ar marksismu. Cīņa par eksistenci ir svarīga, bet nav noteicošā.

Salīdzināt kļuva moderni arī humanitārajās zinātnēs. Neskatoties uz to, ka savā salīdzināšanas kaislībā jau sen samērojam nesalīdzināmas lietas, cilvēkus, likteņus, procesus.

Fausta cilvēki drīz ar varu ietetovēs mums katram uz vaiga personas kodu, pavisam drīz vecākiem vairs nebūs jādod bērniem vārds un no uzvārdiem varēsim mierīgi atteikties. Katram taču ir savs ”ciparu kods” un ar to pietiks.

Taču viņiem neveicas.

Krīzes iestājas, cunami uzbrūk un saule neklausa pavēlēm. Ugunskura dūmos cepta desa garšo labāk nekā restorāna delikateses un tuviem cilvēkiem mēs turpinām izgudrot mīļvārdus.

Laika paātrinājums

Antīko autoru pārliecība, ka viss jau sen ir piedzīvots un atklāts (stoiķi, Seneka) tagad nomainījis aktīvais gars. Šo mesiānisko laiku iezvanīja Amos Comenius, Dekarta Discours de la methode un daudzi citi darbi un autori.

Zinātnes mašīna bija iedarināta, Maksvela un Herca laikā tā kustējās jau ar atzīstamu ātrumu.

Nobela taisnošanās par to, ka viņa atklātā dinamīta ”šausmīgums” noteikti atturēšot cilvēci no jauna kara draudiem, šodien šķiet absurda spītēšanās.

Iespējams, ka tieši tāpat sevi mierināja loka un bultas izgudrotājs, kurš varēja sevi mierināt ar pieņēmumu, ka ir ”laidis tautās” savdabīgu provianta ieguves veidu.

Tieši tāpat arī zinātne – aizmirst, ka ir atbildīga par to ko ir pieradinājusi un neviļus sāk demonstrēt savu mefistofelisko pusi, arī mēs aizmirstam pašrocīgi izraisītās sekas. To aizmirst arī zinātnes spoguļattēls – tehnika.

Zinātnieki jau sen uztver laboratorijas kā savdabīgu sacensību vietas.

Tā fizikas daļa, kas balstās uz mehāniku, lielā mērā veidojusi modernās tehnikas pamatus. Tā ir atnākusi pie mums kopā ar vārdu mechane, kas nozīmē ”triks”. Taču neviens nebūtu gatavs pateikt, ka Dekarts vai Galilejs savulaik nodarbojās ar koloskagathos necienīgu triku taisīšanu. Nē, tas būtu pārāk skarbi.

Faustiskais nemiers ienāca arī mākslā. Impresionistu izrāviens no vecišķās mākslas dzina glezniecību uz priekšu līdzīgi tehnikas nozarei. Ar šo brīdi katra jauna desmitgade atnesa mums kaut ko jaunu. Tagad mākslas attīstību sāka noteikt kosmiskais ātrums. Brīdī, kad tas pārsniegs gaismas ātrumu, mēs vairs nesapratīsim kur atrodamies.

Varbūt, ka atjēgsimies bezgaisa telpā, un tas nebūtu slikti, jo vismaz teorētiski zinām kā tur izskatās.

Varbūt pamodīsimies peldus stāvoklī, pilnīgi bez debess pusēm.

Esam taču palikuši bez ceļa zīmēm un katalogi vairs nepalīdz.

Laiks dzen mūs uz priekšu aizvien trakākā tempā un šajā laika paātrinājuma ir kaut kas velnišķīgs.

Pasaules gala gaidās

pasaules galsVīzijas par pasaules galu nav nekas jauns. Tās parasti uzrodas pārrāvumu laikos.

Jaunu garīgu spēku atraisīšanās notiek nemiera un nedrošības pavadījumā. Uztraukums pāraug haosā, un parādās aizvien vairāk tumsas nospiedumu. Šāds laiks mums ir jau bijis, pārejot no viduslaikiem jaunajos laikos.

Arī toreiz tikām biedēti ar apokaliptisku ”nākotni”. Cilvēce tika baidīta ar ”komētu, kas nāk”, tagad mūs apdraud pašizgatavotas indes un ieroči.

Mēs tagad stāvam uz visjaunāko laiku sliekšņa.

Mūsos ir durvju sajūta.

Šim – tikko piedzimušajam laikam vēl nav vārda. To mēģina izskaidrot ar ekonomikas, politikas kataklizmām, zvaigžņu stāvokli un vispasaules grēcīgumu.

Taču tās visas ir tikai sekas.

Jaunais laiks ir klāt, pilnīgi bez pierādījumiem un visi ir satraukušies.

Vides pesimisti, tāpat kā Godfrey Goodmans, The Fall of Man, or Corruption of Nature (1916) turpinās sludināt cilvēces un pasaules bojā eju visos laikos.

Turpretī tehnoloģijas optimisti, George Hakewills, An Apologie of the Power and Providence of Nature (1627) ir cieši pārliecināti, ka progress glābs cilvēci visos apstākļos.

Trauksmes zvanus gaida daudzi, ieskaitot Tomasu Mannu un Adrianu Leverkīnu, cenšoties nomainīt romantisko mūziku ar disharmonisku, bet loģiski pilnīgāku skaņu mākslas variantu. Līdzīgu darbojās arī leģendārais Arnolds             Šēnbergs (Arnold Schönberg)  ar savu 12 toņu tehniku.

Šo Fausta komponistu rosīšanās  ir racionāla, loģiska un argumentēta kā Keplera likumi.

Visai mefistofeliska šķiet arī talantīgo komponistu dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība.  Kārtīgs komponists rēķina galvā ātrāk par datoru. Šī, dvēselei vistuvākā māksla, balstās uz ciparu un harmonijas loģikas likumiem.

Tāpēc, ieraugot akordu ciparus uz nošpapīra, mani reizēm pārņem drebuļi.

Arī mūzikā Fausts pārdod savu dvēseli velnam, jo vecā harmonija sen sevi ir izsmēlusi, pateicoties Čaikovskim, Māleram un Brukneram.

Leverkūns meklē patiesību tāpat kā visi pārējie Fausta pētnieki.

Patiesības meklējumi ir faustiskās zinātnes un mākslas pamatā. Šis apokalipses reālisms ir diezgan nežēlīgs.

Tagad izskatās, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas iznīks.

Homo sapiens droši vien – nebūs izņēmums.

Ja arī atlikušais laiks nebūs pietiekami garš, to uzgleznot varēs tikai ar dvēseli.

Ar to pašu, ka pagaidām atrodas pagrabā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 3. daļa. Turpinājums sekos.  

Provokatīvais pesimisms – 2: Fausta vara

2013. gada 22. augustā. Turpinājums raksta 1. daļai.

Alma-Mater

Noskaidrošanas novārdzinātība

Arguments kā zinātnes augstākā patiesība nav sevi attaisnojis, un pirmo universitāšu pārliecība, ka stabilas zināšanas vislabāk tiek demonstrētas diskusijā, jo bieži ir ieslīdējušas oratora un demagoģijas mākslā, kas stāv visai tālu no patiesas gara gaismas dziļumiem.

Kāpēc tā notika?

Reformācijas un renesanses laika universitātes ar laiku kļuva aizvien konservatīvākas. Progresīvas apmācības formas, diemžēl sastinga un apstājās laikā.

Vecajo gudrība ”iekonservējās” un pamazām sāka iestāties pret visu jauno.

Pasaules universitāšu vēsture joprojām rāda šos interesantos strāvojumus, kur intelektuālās domas nemiers tiek aizvien noteiktāk pārņemts ar formālu un birokrātiski-mietpilsonisko domāšanu, kuru nosaka birokrātiskais iestādes profils.

Šis process savā būtībā ir traģēdija, jo iznīcina visu, kas ir svaigs un oriģināls.

Visi mēs, kas apzināmies rutīnas graujošo dabu un tās iespējas iznīcināt radošo dzirksti mazo valstu universitātes, redzam, ka purva stāvoklis jau sen dominē arī Latvijas universitātēs.

Diemžēl pie mums Eiropā nav ASV raksturīgā obligātā ”vadošo kadru” nomaiņas/rotācijas tradīcija ik pēc 7 gadiem. Pie mums nerotē un tāpēc Nobela prēmiju lauvas tiesas sistemātiski ceļo pāri okeānam.

No viduslaikiem universitātēs ienāca arī hierarhija. No augšas līdz apakšai tā, kā stāvvietu un sēdvietu nomaiņa nav praktiski iespējama. Var gadīties, ka šis apstāklis bija viens no noteicošajiem tam sausumam, kas sāka vītināt intelektuālo dzīvo alma mater.

Stāvošu ūdeņu attīrīšanas iespēja vienmēr ir visai apgrūtinoša. Purva ūdens kvalitāte neuzlabojas, ja pa to brauc ar zelta un sudraba laivām.

Tāpēc tobrīd (stagnācijas dēļ) zinātnes būvniecība pārsviedās uz zinātņu akadēmijām. To nosaukums demonstrēja renesanses humānistu kārtējo klanīšanos antīkās kultūras priekšā. Accademia dei Lincei bija tas gods ieskaitīt Galileju savu locekļu sarakstā.  Angļiem bija Bacon, francūžiem Colbert, prūšiem Leibnitz.

Akadēmiju patrons vairs nebija baznīca, bet gan firsti un politiķi.

Tāda bija tā laika griba.

Katra valsts, saprotams, veidoja savu zinātņu akadēmijas modeli. Vieta Franču akadēmijā ķīmiķim vai matemātiķim nozīmēja ne tikai godu, bet arī naudu. Royal Society Londonā piedāvā ”tikai godu”, par to īstenajam loceklim nācās samaksāt pašam.

Atlases principi, šķirošana, amatu sadalīšana, saprotams, ir ietekmējuši zinātnieku dzīvi. Atliek noskaidrot kā šie klubus tik ļoti atgādinošie veidojumi reāli ir ietekmējuši zinātnes attīstību.

Man šķiet, ka ir jāpievienojas Voltēram, kurš savā 23. filozofiskajā vēstulē konstatē sekojošo; ” apstāklis, ka Royal Society rindās bija Ņūtons nebūt nenozīmē, ka viņa sasniegumi būtu minētās biedrības nopelns. Te jāpiezīmē, ka daži no kolēģiem bija spējīgi  atzīt un saprast viņa mācību”.

Daži.

Tikai beigtas zivis peld pa straumi.

Izskatās, ka arī mūsu Zinātņu akadēmija lielā mērā ir beigtu zivju, hermētiski noslēgts akvārijs. Augstceltnē, kas ar lepnumu nes Kolhoznieku nama vārdu, jauno zinātņu nav. Jau sen. Strāvojumu – tāpat nav.

Tad varbūt prēmijas, godalgas un balvas ir īstais ugunskurs, pie kura sildīties zinātniekam ar dvēseli?

Einšteinam savulaik patiešām tika piešķirta Nobela prēmija, taču nevis par viņa relativitātes teoriju, kurai tolaik kategoriski nepiekrita divi zviedru filozofi Hāgerštroms (Hagerström) un Palens (Phalen), bet gan par fotoelektriska efekta atklāšanu.

Atstājot šo jautājumu atklātu, atgriezīsimies pie universitātēm.

WilhelmvonHumboldtTo come back atsākās XIX gadsimta sakumā.  Tas bija apgaismības, romantisma laiks, kuram toni noteica Berlīne un Humbolts (Wilhelm Humboldt). Jaunā tipa universitātes, kurās filozofija un humānisms jāapgūst arī matemātiķiem vai fiziķiem. Tāpēc tās joprojām mēdz dēvēt par ”Humbolta tipa universitātēm”, jo zinātnieki tajās nodarbojās arī ar studentu skološanu.Ar šo brīdi universitātēs sāka izglītot arī inženierus un ekonomistus. Anglosakši viņus mācīja universitātēs, bet vāci iekārtoja speciālus zinību institūtus inženieru apmācībai.

Plaisa veidojās un padziļinājās nemanot. Man šķiet, ka Humbolta universitāte ir pagaidām pēdējais nopietnais mēģinājums humānistu cīņā pret tehnokrātiski domājošiem cilvēkiem. Pret dabas zinātņu ”eksakto spiedienu” uz dabu (mežu, lauksaimniecības politika), sabiedrību (politiskās partijas, parlaments) un kultūru (mākslas nomaiņa ar ”kultūru”).

Šī cīņa demonstrē prāta racionālismu, bet notiek bez uzvarām.

Tagad, kad Humbolta modeli mūsu augstskolās vairs nelieto, tā ir pārvērtušās par profesijas apguves jeb amatnieku smēdēm.

Universitātes vietā nostājusies ”skola pilngadīgajiem” ar obligāto nodarbību apmeklējumu, zināšanu piešķiršana notiek ar ”virpas loģikas palīdzību”  un zinātnes vietā iekārtojušies metodiskie kabineti.

Pētnieka un zinātnieka darbs arī pie mums Latvijā ir kļuvis par nevienam nevajadzīgu nodarbošanos. Ja ar to nevar nopelnīt sponsora naudu universitātei.

Lieki piebilst, ka sponsori un nevis zinātnes dvēsele, jau sen diktē arī Latvijas zinātnes straumes tecējumu.

Tirgus attiecības un loģika ir ielaistas ne tikai zinātnē, bet arī mākslā un kultūrā.

Šajos apstākļos atrodas ļaudis, ka pat nesaprot, ka tikko uzbūvētā nacionālā bibliotēka nedrīkst pārtapt par konferenču organizēšanas vietu, PR plauktu noliktavu vai kafejnīcu ar skatu uz Daugavu.

Civilizētā sabiedrībā tautas kultūras līmeni nosaka nevis automašīnu vai televizoru skaits, bet gan grāmatu skaits uz vienu valsts iedzīvotāju.

Diemžēl mūsu valstī zinātnes un mākslas politiku stūrē cilvēki ar ”virpas izglītības” augstāko iespējamo dokumentu kabatā. Uzdresētie politamatnieki. Tie paši, kas nav izgājuši Humbolta apmācību, lai saprastu ko nozīmē humanitārās izglītības dominance katras nācija kultūrā.

Ko nozīmē dvēseles trūkums sabiedrībā un sadzīvē, politikā, mākslā un zinātnē?

Mecenātisms ir zaudējis jēgu, šodien to aizstāj sponsori.

Mecenātu vietā nostājušies investētāji, kas ir daudz viltīgāki par Luija XIV naivo godkārību.

Zinātnieka darbu viņi vērtē kā ruletes vai kāršu spēli, kas ”pareizi likts” var kļūt izdevīgs.

Zinātnes komercializācija ir acīmredzama arī pie mums – Latvijā.

Ir grūti atrast neatkarīgu ekspertu neskaitāmās nozarēs, jo lielāko daļu no ekspertiem jau sen ”sponsorē” bankas, monopolstāvokļa uzņēmumi, partijas vai oligarhi.

Šis komercializācija process padara zinātni 100% atkarīgu no varas. Rezultātā mēs esam atkal atgriezušies viduslaikos. Tajā pašā stāvoklī, kurā zinātne tika ”turēta” svētās inkvizīcijas apskāvienos. Pāvesta krēslā sēž valsts Finanšu ministrs.

Big science pieprasa big money.

Nauda vairs nenāk no mecenāta, bet gan no ”pasūtītāja” un tāpēc nav nejauši, ka pētījumi  nereti tiek ”piefrizēti” pasūtītāja interesēs.

Zinātne vairs nemeklē, bet kalpo.

Starp citu – kalpošana ir savdabīgs pašiznīcināšanās veids. Laika drezīna ir iebraukusi strupceļā. Mēs esam apstājušies. Jūtat?

Čivina purva putni, kurks vardes un zinātņu akadēmijas namu aizvien biezākā segā pārņem zirnekļu tīkli.

Fausta tauta

Brīdī, kad Eiropa izrāvās no viduslaikiem un ielēca jaunajos laikos, mēs jutām renesanses sākumu. Toreiz Vāczemē esot dzīvojis dakteris Fausts. Viņa reālā vieta zinātnes vēsturē ir  visai neskaidra. To ignorē tā laika autoritatīvais Dictionary of scientific biography (16 sējumos). Citi izziņu krājumi ziņo par Faustu kā par astrologu un šarlatānu.

Fausts esot studējis Heidelbergā, Krakovā. Visbeidzot padzīts no universitātes Virtenberga sakarā ar ”savu slikto un izaicinošo izturēšanos”. Pēc tam Fausts esot strādājis par skolotāju Kroicenahā (Kreuzenach).

Tiktāl par karjeru, vairāk ziņu man nav.

Slavenu un plaši pazīstamu viņu padarīja kāds naivs XVI gadsimta vācu tautas stāstiņš, kurš vēsta par gudrā daktera Fausta vienošanos ar velnu un viņa brīnišķīgajiem ceļojumiem šaisaulē un aizsaulē. Leģendas beigas ir pagalam cietsirdīgas, kā jau tas vācu pasakām pieņemts.

Ar Fausta tēlu Eiropas literatūrā ienāca jauns varonis. Tāds, kurš alku vadīts ir gatavs ziedot savu dvēseli velnam. Tā ir viņa aktīvā zinātkāre, kas liek šādi rīkoties, lai riskējot tiktu pie skaidrības, patiesības un visaugstākā vieduma. Pat pakļaujot sevi eksperimentiem un riskam.

Tā cilvēks Fausta tērpā pārvērtās par zinātnieku – burvju mākslinieku, kas spēj savaldīt visus četrus elementus.

faustsŠis nemierīgais ”Fausta cilvēks” bija jūru braucējs, jaunu zemju atklājējs, kalnos kāpējs, tuksnešu iekarotājs, dinamīta atradējs, neitronu spridzinātājs, upju gultņu nomainītājs, neitronu ieroču atradējs. Fausta cilvēka radošā aktivitāte nav mitējusies arī šodien.

Kaut arī valodā eksistē divi vārdi – ”zinātkāre” un ”ziņkāre”, dzenulis ir viens un tas pats. Tās ir alkas iekarot nesaprotamo pasauli.

Drudzis.

Kaislība.

Iegūt! Vienalga ko tas maksā!

Jauneklīgais flāms Andreass Versāliuss šīs kaislības vadīts zaga no kapsētām līķus un pa kluso nodarbojās ar aizliegtām anatomijas studijām (De humani cervoris fabrica, 1543). Viņš bija pirmais Gētes iedvesmas avots. Otrs bija uz maģijas un zinātnes robežas žonglējošais Paracelss (Paracelsus, 1439 -1541). Viņš iemiesoja leģendu, jo juta izaicinājumu saprast cilvēci, tās slimības un visu, kas ap mums notiek.

Dabas zinātnieka varas dziņa, brīdī, kad protestantisms jau tuvojas savai kulminācijai, radīja priekšnoteikumus Fausta leģendas dzimšanai. Zinātne, kombinācijā ar visa veida ”apšaubīšanu” radīja pamatu jaunajai zinātņu loģikai. Aristotelis vai nebija viss. Eksperimentētāja gars bija no pudeles ārā. Iekšā to vairs nebūsim nekad.

Zināšanu vara

bacon francisZināšanas ir vada – šis teiciens pieder Frensisam Bēkonam (Francis Bacon, 1561 -1616).- faustiešu un renesanses zinātņu pirmajam un joprojām nozīmīgākajam profētam.

Viņa tēvs Nikolas Bēkons uzkalpojās līdz lorda kārtai karalienes Elizabetes galmā. Tāpēc jaunais Bēkons agri varēja uzsākt savu jurista karjeru un jau 18 gadu vecumā strādāja vēstniecībā Parīzē. Diemžēl strauji nomira viņa tēvs un ar to sagāzās arī viņa karjeras balsti, jo bez protekcionisma/aizmugures arī šajos gaiteņos visas durvis izrādījās slēgtas.

Tikai 1603. gadā, pēc pārmaiņām tronī, sākās Bēkona laiks. Viņš rāpās augšup un bruģēja savu ceļu ar skauģiem un klupinātājiem. Līdz beidzot 1618. gadā kļuva par lordu un baronetu, taču viņu pagrūda it kā korupcijas dēļ un viņš strauji noripoja atpakaļ. Līdz klonam.

Pametis politiku, Bēkons sāka nodarbojies tikai ar filozofiju. Viņš ticēja, ka dabas zinātnēm būs noteicošā loma cilvēces attīstībā. Tā laika sabiedrībai tas bija jaunums.

”Cilvēkam jāpārvalda daba tieši tāpat kā valdnieks pārvalda savus īpašumus”- apgalvoja eksperimentālās filozofijas tēvs.

Royal Society sargeņģelis viņš pirmais piedāvāja konkrētu programmu zinātnes organizēšanai un politiskai pārvaldīšanai. Tātad – lika pamatus šodienas zinātņu akadēmiju darbībai.

Dabas zinātnes tagad ir kļuvušas par Bēkona cienīgu varas faktoru. Laboratoriju eksperimenti, no matemātikas nākošā precizitāte, darbošanās pētnieku kolektīvā, grandiozi projekti un to efektīva izmantošana praksē radījusi situāciju, ka eksaktās zinātne šodien atgādina ražošanas iecirkni, kurtā izveido noteiktu, pasūtītājam vajadzīgu produktu. Ražo ar smadzenēm.

Šis ”piegājiens zinātnei” ir kļuvis par dominējošo pēc renesanses sabiedrībā.

Galilejs un Keplers ieviesa pedantisku ticību zinātnei, kārtībai un sistematizācijai. Ar šo brīdi ”racionālais” kļuva par noteicošo faktoru vērtību skalā arī ārpus zinātnes.

No šāda viedokļa raugoties šķiet, ka daba un sabiedrība ir konstruētas pēc matemātikas un fizikas likumiem.

Apzinot tos, viss ir atrisināms elementāri un vienkārši.

Pēc šīs loģikas spriežot, visu var izteikt ciparos. Skaitļos, salīdzināmos lielumos.

Pateicoties šai loģikai – augsts, racionāls, sterils tehniskais monstrs pacēlās pāri haotiskajai, cilvēcisko vājību pārblīvētajai līdzpilsoņu ikdienai.

Visu sistematizēja tabulās, grafikos un marķēja ar numuriem, personas kodu ieskaitot.

Bija sācies lielais ”dzīves grāmatvedības” laiks.

Linnejs ierādīja puķēm, Mendeļejevs – vielām un Darvins – kustoņiem viņu ”vietu” un ‘būri”.

Tur jūs esat! Nekustieties un ievērojiet pakārtotību!

Ciparu un sistematizācijas apsēstība nav norimusi joprojām.

Tā ir noteicošā.

Tā turpina sapņot par perfekti noregulētu sabiedrību, kā par ideāli noskaņotām klavierēm. Uzskata, ka visam jānotiek racionāli un loģiski – bez sievietēm, zirnekļiem un citiem nevajadzīgiem elementiem.

Par šādu sabiedrību sapņoja arī mans favorīts franču utopists Šarls Furjē (Charles Fourier) XVII gs. beigās. Viņš paniski baidījās no sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Kā jau visi tehnokrāti un utopisti, arī Furjē bija cieši pārliecināts, ka reiz taču visām ciešanām pienāks gals un zemes ūdeņi galu galā tomēr pārvārtīsies …limonādē. Viņš gaidīja brīdi, kad cilvēka astes kauls pagarināsies un kļūs par kārtīgu asti un tās galā būs trešā acs! Šādi bruņotu cilvēku vairs nekad nepārsteigtu nepatīkami pārsteigumi. Ar trešo aci mēs vienmēr varēsim ”lūrēt ap stūri” un izvairīties no nepatīkamas sastapšanās ar sievietēm, zirnekļiem un bērniem.

Pagaidām šis sapnis nav realizējies. Lai gan ķīmijas uzvara pār dabu, incests un patriarhāta problēmas ar dzimumjautājumiem lielā mērā iezvana limonādes ēras sākumu.

izglitiba

Kustības optimisms

Modernais zinātnieks, viņa liktenis, misija un ar zinātnisko jaunradi saistītās ciešanas,  Eiropas daiļliteratūrā parādās līdz ar Christopher Marlowe traģēdiju Dr Faustus. Kā arī patiecoties Gētes plaši pazīstamajam sacerējumam.

Šo darbu priekšgājēji ir epikūrietis un dzejnieks Lukrēcijs (Lucretius, 97 -55) ar savu ”Visu lietu dabu” (burvīgi skanošajā heksametrā) un grāmatu grāmata: Dantes ”Dievišķā komēdija”, kopā ar sholastiķu vieduma slavinājumu.

Diviem pēdējiem zināšanu mīkla ir atminēta, turpretī Fausta cilvēkam viss vēl priekšā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 2. daļa. Turpinājums sekos.  

Provokatīvais pesimisms. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks reklamēt dvēseli*.

2013. gada 21. augustā

Benetona reklāmas

Benetona reklāmas

Tas ir nepieciešams tieši tagad. Laikā, kad visi ir ļoti aizņemti ar miesas būvi un dvēseles iznīdēšanu.

Vārdnīcā ”dvēsele” dzīvo kaimiņos ar ”dvašu”, ”dvesmu”, ”dviesmu” un ”dvešanu”. Tāpēc, iespējams, dvēsele vairumam cilvēku šķiet traucējoša un nevajadzīga (tāpat kā aklā zarna).

Šodien dvēsele nepavisam nav modē.

Šķiet, ka dvēseļu apkarotājiem nekad agrāk nav veicies tik labi kā patlaban. Tāpēc es gribu reklamēt dvēseli tieši tagad. Ķermeņu triumfa laikā.

Brīdī, kad pasauli rauj uz priekšu un visu nosaka miesa. Kaila un spīdīga, apģērbta un matēta. Tā diktē noteikumus arī mums, pārējiem.

Dvēseli tagad droši var aizmest projām. Nobēdzināt vecā skapī vai pažobelē. Kā no modes neglābjami izgājušu aksesuāru.

Dvēseles šodien ir kā ēnā auguši zirņi. Izstīdzējušas un gaismu alkstošas. Tās nemaz nav formā, tāpēc, ka kosmētiskā industrija strādā tikai miesai, kas svīst svaru zālēs un peldas ķermenim piemērotās putās, ierīvējas ar japāņu muskatriekstu eļļām.

Muskuļu būvētāji rij vienas tabletes bicepsu palielināšanai un otras – krūšu samazināšanai. Romā, kails un rokas rozetē savīstījis itāliešu parlamenta senators un gigantiskās tekstilindustrijas patrons Lučiano Benetons (Luciano Benetton) reklamē savus kvalitatīvos darinājumus pats ar savas kailās miesas palīdzību. ”Atdodiet manas drēbes!”, – rakstīts zem 57 gadus vecā, kailā senatora fotogrāfijas.

Tagad noderīgi ir visādi ķermeņi un rumpji. Arī veci, krunkaini, arī neglīti. Dvēsele ar savām nebeidzamajām komplikācijām joprojām aug ēnā. Kā bērns, kas mūždien spēlējas viens pats.

Dvēsele ir bērns.

Tāpēc cilvēki reizēm ir kā bērni.

Viņiem vēl ir dvēsele klāt.

Es bieži dusmojos uz to bērnu, kas mitinās manī. Es viņu pazīstu pārāk labi, jo dzīves liek man spēlēt pieaugušo spēles. Viņš mani traucē. Mēs esam ļoti atšķirīgi: es un šis bērns. Ir bijušas reizes, kad man no visas sirds ir gribējis uzbrēkt šim bērnam: ”Pazūdi!” Mēs ķīvējamies, kašķējamies un plūcamies. Man agrāk bieži bija kauns, ka viņš man ir.

Pēdējā laikā mums klājas labāk. Godīgi sakot, es viņu tagad cienu daudz vairāk nekā sevi pašu. Kad es esmu pacilātā sajūsmā, tad pēkšņi dzirdu, ka viņš tur iekšā sirsnīgi raud. Tas bērns. Kad esmu klajā izmisumā, šis bērns klusi smejas. Dvēsele dzīvo savu dzīvi.

Pamazām jau cilvēks pierod pie visa. Arī pie tā, ka dzīve ir daudz labāka vai riebīgāka nekā sākumā šķita.

Pierodam arī pie tā, ka zinātnei nav dvēseles. Vismaz pagaidām – nav.

Skolā man mācīja, ka ķieģelis slīd lejā pa slīpo plakni. Fizikas skolotājs apgalvoja, ka šis ķieģelis spiež uz plakni un tam ir vairāki spēka pleci. Bija jāizrēķina šie spēka pleci, bet es nepārtraukti domāju par to pašu ķieģeli. Kā viņam klājas uz tā slīpā dēļa? Vai tur spīd saule un vai ir jauka slīdēšana lejup?

   Domājiet, Sandra! – aicināja skolotājs Blūms pie tāfeles un es turpināju domāt par to, ka šis ķieģelis varbūt rāpjas augšup, pilnīgi bez jebkādiem spēka pleciem.

   Domājiet, Jūs taču zināt tos spēka plecus! – viņš atkārtoja. Saprotams, ka es tos zināju. Tikai pats ķieģelis man likās daudz svarīgāks.

Antimodernisma vējā

Zinātnes teorija joprojām neinteresē izglītotāko sabiedrības daļu. Iespējams, ka vainīga ir tēmas šķietamā komplicētība, kas apskata sarežģītas studijas dažādās, grūti izskaidrojamās tēmās. Var gadīties, ka zinātnes vieta un zinātnieku loma sabiedrisko attiecību teātrī ir tik ierasta un neapstrīdami droša, ka viduslaiku aksiomu revidētājiem arī šodien neatliek laika paskatīties uz zinātnes personāžiem un notikumiem bez Faustiskā grima kārtas.

Šodien mācītu ļaužu statuss sabiedrībā grīļojas. Reizēm pelnīti, un bieži – bez pamatojuma. Antimodernisms ir nācis modē, tāpēc hipotēzes un pieņēmumi nežēlīgi rīvē zinātnei nost apbrīnas, cieņas un neaizskaramības patinu.

Zinātnieks jau labi sen no domātāja pārtapis ierēdnī un darbiniekā.

Taču kāds veselības stāvoklis ir pašai Viņas Majestātei zinātnei? Par to šodien eksistē dažādi viedokļi.

Viens no tiem apgalvo, ka darbošanās zinātnē ir vienīgi sociāla aktivitāte un tās rezultāti lielā mērā ir saistīti ar tiem sociālajiem un kulturālajiem apstākļiem, kuros šī zinātne piedzimst un dzīvo. Minēto teoriju atbalsta relatīvisti. Tie paši, kuri ir pārliecināti, ka zinātnei vienmēr pamatā ir bijusi ideoloģiska konstrukcija un mērķi. Šāds lūkojums ļauj iedalīt visus prāta ražojumus divās daļās – zinātnē un nezinātnē. Tas ir ērti un parocīgi praksē, bet nekonstruktīvi analīzē.

Melnbaltā zinātnes vērtējuma versija ir kategoriska un visai zemiska koncepcija, jo palīdz šķirot nevis vispārināt. Tradicionālisti, turpretī, ir pārliecināti, ka īsts zinātnieks vienmēr, jebkādos apstākļos rod ģeniālus risinājumus, universāli derīgus likumus. Eksistences apstākļiem neesot būtiskas nozīmes.

Diemžēl arī šī otrā versija neatbild uz jautājumu vai zinātnei vispār ir dzīva vai nav. Tagad XXI gadsimta sākumā. Kur tā rodas pašlaik un vai tās galvenās problēmas nav saistītas ar to pašu dvēseles pazaudēšanas aktu?

Pēc dzelzs priekšvakara novākšanas vecā Eiropa spējusi uzbūvēt juridisku aizslietņu konstrukciju, kas to pasargā no ārpasaules bīstamās ietekmes. Eiropa joprojām ir sadalīta un tā jūtas labāk. Tāpēc atliek noskaidrot kur paslēpusies fundamentālā zinātne un kā tā jūtas.

 goethe faust

Argumenta vara

Zinātniskā jaunrade modernajos laikos tiek traktēta kā process un zinātniskā darbošanās – kā intelektuālās rosības veids. Ar racionālas, konstruktīvas argumentācijas palīdzību zinātniskā doma piegādā praksei objektīvus un universāli derīgus rezultātus, visiem vajadzīgus un nepieciešamus prāta augļus. To slīpējums dzimst diskusijās un kritikas ugunīs. Mēdz uzskatīt, ka vienīgi strīdos dzimstot patiesība, bruģējot ceļu viedumam un paceļot racionālo argumentu augstākas patiesības līmenī. Arguments ir, bija un paliek kā vienīgā, joprojām saprotamā un pieņemtā zinātnes valodas sastāvdaļa. Tieši arguments nosaka vai uzvarēs viedoklis, nauda, šķira, partija vai dzimums. Tāda ir liberālās zinātnes morāle. Fausta cilvēka loģika. Šis Špenglera piedāvātais cilvēks, kurš attīstījis galvenokārt dabas zinātnes un industriālismu, zinātkārais un enerģiskais pētnieks, kurš grib visu saprast un pakļaut sev, ir mūsu laiku dominante.

No antīkās pasaules paņemtie rakstu ruļļi, rakstītprasme, cauri viduslaikiem iznestie mūku gudrības vēstījumi, renesanses triumfs bija tikai uvertīra modernajai zinātnei, kas sakņojas laikmetīgajā industrializētajā civilizācijā jeb atbilst Fausta cilvēka sapnim par laimīgu dzīvi zemes virsū.

No kurienes nāk šis centīgais un visiem vajadzīgais Fausta cilvēks?

Uz kurieni viņš iet?

Vai mums ir pa ceļam?

Izprotamības vilinājums

Cerība izprast pasauli jeb inteligibilitāte bija tā vide, kurā uzradās modernais zinātnieks. Tagad izziņas vilciens ir ieripojis aklajā ielā, jo vecā zinātnes teorija ir savu laiku nokalpojusi, bet jaunās vēl nav. Ja mums izdosies atrast jaunos zinātnes modeļus, tad pieaugs tās nozīme kultūrā un sabiedrībā. Pagaidām fundamentālās zinātnes attiecības ar sabiedrību ir saraustītas. Eksakto jeb precīzo zinātņu krīze nenoliedzami ir iespaidojusi sev pakārtoto humanitāro zinātņu pētniecību un studijas.

Dabas zinātņu piekārtošanās biznesa vajadzībām un atklājumu praktiskā izmantojamība garantējusi tai ilgstošas privilēģijas racionālajā postrenesanses sabiedrībā. Humanitārā zinātnes daļa attiecīgi ir bijusi spiesta ilgstoši piekārtoties un pakārtoties taustāmo un pielietojamo zinātņu ēnā.

Kurp ved mūsu ceļš bez filozofijas? Zinātnes un tehnikas automobilī?

Zirgs zina mājas, bet vai mašīnas prot ceļu uz mājām?

Vai cilvēce ir kļuvusi viedāka lidojot virsskaņas lidmašīnā?

Lasot par kariem un asiņainiem notikumiem tuvumā un tālumā arī šodien pārņem sajūta, ka uz televizora ekrāna ir transformētas tās pašas asiņaino viduslaiku ainas. Jaudīgas un tehniski ideāli apbruņotas lidmašīnas bombardē bērnu slimnīcas, kuras parasti tiek sajauktas ar munīcijas noliktavām. Augstu gaisā triumfē zinātnes un tehnikas brīnums, bet uz zemes rezultātā notiek tās pašas parastās šausmas.

Fausta cilvēka atklājumi ir padarījuši mūsu dzīvi ērtāku, taču cilvēki caur to nav kļuvuši nedz labāk, nedz godīgāki, nedz dāsnāki, nedz prātīgāki. Tāpēc pamēģināsim vēlreiz ”apmaldīties trijās priedēs”, jo var gadīties, ka šīs nemaz nav trīs priedes, bet gan zāles stiebri un fundamentālie torņi: ”zinātne”, ”māksla” un ”tehnika” ir vienīgi vējš, kas nosaka mūsu kustību laikā.

Paņemsim līdzi šajā ”trīspriežu biezoknī” Jacques Ellul, Lewis Mumford, James Fazer, Danah Zohar, Jean Francois Lyotard, Daniel Bell un dažu Frankfurtes skolas autoru darbus. Lūdzu neaizmirsīsim somu ģēnija Georg Henrik von Wright grāmatas un dosimies biezoknī iekšā. Mums jālīdzsvarojas, jo cilvēces garīgā situācija šodien ir kritiskā nelīdzsvarā uz tehnikas straujās attīstības fona. Vides problēmas, ekoloģiskā krīze, stress, indivīda ievainojamība organizētībā un gigantiskas ieroču krātuves, kuras jau sen var apšaut mūs visus pēc kārtas un pa vienam. Saprāta krīze klauvē pie durvīm. Tai vajadzīga dvēseles nevis tehnikas atbilde.

Taču dvēsele joprojām atrodas tumsā. Pa zemi siro astrologi, šarlatāni, maģijas un burvju laiks. Raganas dzenā dvēseli filmās, grāmatās, bildēs un arī uz ielas.

Nepiesauksim haosu, taču atzīsim, ka tas ieradies jau labi sen un šajā augsnē jau piedzimis irracionālisms, kā atbilde bezdvēseles racionālismam.                   

Baznīcai un visa veida ideoloģijām pagaidām nav izdevies dvēseli izglābt.

Fausta cilvēka bērnība

Fausta cilvēka biogrāfija ir daudz pārrāvumu. Pirmais un nopietnākais no tiem ir viduslaiki. Tos raksturo intelektuāla tumsa, kad antīkās pasaules zināšanas varēja un spēja saglabāties tikai pateicoties klosteru mūku pārdrošībai un islāma pasaules tulkiem. Platona, Aristoteļa un citu darbi tika tulkoti sīriešu valodā. Tā arābu pasaule visai ātri apguva antīko domātāju viedokļus. Damaska un Bagdāde jau 7000 – 9000 g. kļuva par islāma zinātņu centriem. Ar savu pētījumu augsto līmeni te tika turpināta antīkajā pasaulē ”iesāktā doma”. No indiešu matemātikas arābi pārņēma viedo nulli, kas nebija pazīstama antīkajā pasaulē. Šeit attīstījās arī ķīmija, optika, filozofija un medicīna. Jautājums par to kāpēc arābu tik attīstītā zinātne sapinās krampjainos reliģiozo aizspriedumu valgos, ir atklāts joprojām. Taču nenoliedzams ir viens – kad viduslaiku novārdzinātā Eiropa modās no savas intelektuālās tumsas, tieši arābu pasaule ar savu iekrāto intelektuālo kapitālu palīdzēja Eiropai kā vieduma bibliotēka.

Viduslaiku raktu kultūra Eiropā vēl dusēja zem baznīcas cenzūras papēža, kad mācītie mūki mēģināja degt sveci tumsā un tulkot no arābu valodas antīkās un Austrumu pasaules atklājumus. To skaitā bija Leonards no Pizas, Īzaks Jūdietis, Adelards no Baras, Alfrēds Anglis, Hermanis Vācietis u.c.

Tieši šeit Eiropā arī radās pirmās universitātes, nozīmīgākās intelektuālās iestādes, kādas jebkad cilvēces vēsturē tika radītas. Universitātes, līdzīgi katedrālēm, ir kļuvušas par paliekošu Eiropas viduslaiku kultūras monumentu. Šī kustība iesākās ar specializētām mācību iestādēm, tādām kā medicīnas skola Salerno (Neapoles līcī), kur helēnisma tradīcijas (grieķu valoda) savienojās ar islāma kultūras sasniegumiem. Boloņa izsenis ir bijusi juristu mācību centrs un tikai ap 12. gs. beigām tā pārtapa universitātē ar visai plašu priekšmetu diapazonu.

Universitas nozīmēja ne tikai īpašu brālību, bet arī visplašāko vispārējo izglītību dažādiem atšķirīgiem priekšmetiem universāli apvienojoties. Tā izveidojās universitātes Parīzē, Orleānā, Tulūzā, Oksfordā, Kembridžā un citur.

Universitāte faktiski ir Romas katoļu bērns. Tā bija baznīcas kapitulācija jauno, nacionālo valstisko veidojumu priekšā. Te vienkopus pulcējās jaunie ļaudis ne tikai lai apgūtu zinības, bet arī, lai biedrotos. Ap universitātēm spindzēja jauni cilvēki kā bites ap stropu, un atmodas laiks toreiz varēja sākties.

”Gandrīz visur ir universitātes, taču tikai Francijā patiešām atrodas līdzekļi, lai materiāli atbalstītu astronomiju, matemātikas virzienus, medicīnu, antikvāros pētījumus, glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. Ludvigs XIV centās iemūžināt sevi vēsturē ar savām neskaitāmajām dotācijām, un šī nemirstība viņam pat nemaksāja vairāk par 200 000 franku gadā,” – ironizē Voltērs savā 23. filozofiskajā vēstulē (Voltaire, Lettres philosophiques).

volters

Universitātes dažādās valstīs vienmēr ir bijušas un turpina saglabāties dažādas.Taču tās visas vieno patiesības meklēšanas veids: caur diskusijām, strīdiem, caur savas idejas aizstāvību. Tāpēc mēs joprojām sakām – ”aizstāvēt darbu”. Pēc nomācošā viduslaiku klusuma tika dota iespēja aizstrīdēties līdz patiesībai. Varbūt ”vainīga” bija aklā pieķeršanās antīkā laika uzstādījumam, ka ir nepieciešami apzināt paradoksus un pretējus viedokļus. Nav izslēgts, ka zinātnisko diskusiju mērķis bija neļaut ieslīgt rutīnā. Apšaubīt jau pierādīto. Turēt vaļā durvis uz vēl neizpētīto un neatklāto.

Taču neapstrīdams ir viens – zinātnisko darbu apspriešanas veids – strīdus loģika un uzskats, ka strīdos dzimst patiesība, valda joprojām. Visiem zinātniekiem jābūt kaujas gatavībā – aizstāvēt savu versiju un loģiku.

Kas slikts šajā nostādnē?

Nav grūti redzēt, ka ar šādu pieeju akceptētas var tikt vienīgi sekundāras idejas un viedokļi. Tie, kas neizceļas ar radikāli jaunu pieeju.

Tāpēc nav brīnums, ka radikālākai zinātnei nav bijusi laime piedzimt universitāšu zinātnisko strīdu gaisotnē.

Tieši šeit ir tik viegli iznīcināt jaunas, netradicionālas idejas un koncepcijas. Izsmejot un no zāģējot. Kam pretī stājas loģika, to paveic izsmiekls.

 Literatura un Māksla raksts 1993. 11. jūnijs

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 1. daļa. Turpinājums sekos.  

Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Smaidošās zivis stila siltumā – 1

2013. gada 9. augustā.

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.

vesture

Pēc aizvadītās humanitāro disciplīnu krīzes arī Zviedrijā iestājies patiesības noskaidrošanas laiks. Kreiso politika pieklususi un tabu mūri ir krituši. Cilvēki raugās pāri žogiem un cer noskaidrot sen skaidrus jautājumus.

Vēsture pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā

Pirmais no tiem, protams, ir vēstures jautājums. Kādreiz Heidena Vaita (Hayden Whites) grāmata ”Metavēsture”  ”Metahistory” (līdz ar savu iznākšanu 1973. gadā) sacēla kājās etablēto amerikāņu vēsturnieku sabiedrību. Toreiz, aizkaitināto pētnieku dusmas nokaisa līdz baltkvēlei, un autors tika pasludināts par vēsturisko pētījumu kapraci. Jo viņš apgalvoja, ka vēsturnieki nestāstot saviem lasītājiem patiesību par vēsturi. Tie izmantojot pazīstamas literāras formas, šablonus un retoriskus štampus, lai jebkuru versiju ievīstītu pazīstamā un ierakstā ”iesaiņojumā” un pasniegtu kā patiesību.

White-MetahistoryLoģika un štampi ir veci un pārbaudīti. Vēstījums un argumentācijas principi arī. Vaita tēzes apdraudēja vēstures disciplīnas statusu. Tāpēc arī viņu izsvilpa. Eiropa ironiski klusēja, taču vēstures aprakstu atkarība no literārajām normām vairs nebija noslēpjama. Šo jautājumu Eiropā pirmais izvirzīja franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur) savā trīssējumu darbā ”Temps et recit”, kas iznāca 1983.-85.gadā un piesprauda šo problēmu pie laikmeta aktualitāšu sludinājuma dēļa. Rikērs izsakās daudz piesardzīgāk, taču sludina to pašu, par ko desmit gadus agrāk tika izsvilpts Vaits, t.i., ka katrs, kurš vēsta par notikumiem laikā, nav brīvs no vēstījuma, t.i., interpretācijas, kas nepieciešama, lai paziņotu auditorijai saprotamā veidā notikumus to secībā un kopsakarībās. Nedz Vaits, nedz Rikērs nav postmoderni relatīvisti, taču viņi pirmie atzina, ka vēsture atrodas savu pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā.

 

Harvardas profesors Saimons Šema (Simon Schama) nolēma sākt ar pretējo. Viņš vēsta aizraujošā formā, tālu atkāpjoties no pieņemtās vēsturisko aprakstu tehnikas un tradīcijām. Viņš raksta monologos un dialogos, stāsta par galveno vēsturisko varoņu piedzīvojumiem un vidi, izmantojot visplašāko literārās izteiksmes formu skalu (dzeju ieskaitot). Lasīt ir viegli un aizraujoši, taču šīs vēstures grāmatas būs grūti sagremojamas tradicionālistiem, kuri pieraduši lasīt vēstures grāmatas tajā bezpersoniskajā interpretācijā, kas ir objektivitātes mirāžas pamatā. Līdzīgs piemērs visai nesenā pagātnē atrodams zviedru rakstniecībā – tas ir Petera Englunda (Peter Englund) populārais vēsturiskais romāns Poltava, kas iznāca pirms pāris gadiem. Vēstures stāstnieks Englunds joprojām turas pie vēsturisko notikumu hronoloģijas, Pie laika kā pie nūjas, kas nodrošina stabilitāti. Šema, turpretī, nebalstās uz laiku un tradicionālo vēstījuma tehniku. Viņa teksti atgādina moderno romāna formu. Šodien mūsu tradicionālās vēstures grāmatas joprojām līdzinās 19. gadsimta romāniem. Tās ir reālistiskas, hronoloģiski saistītie vētījumi ir virknēti noteiktā secībā, autors paskaidro, argumentē un vēsta patiesību, t.i., tāpat kā savā laikā to darīja Dikenss un Balzaks. Mūsu vēstures grāmatas ir dzimušas 19. gadsimtā un tādā izskatā dzīvo vēl šodien. Iespējams, ka Dos Pasos, Džonsons, Fuentess, Folkners un citi modernisti ietekmēs 21. gadsimta vēstures grāmatu rakstītājus. Taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Eiropas spoguļattēls Atlantijas okeāna otrajā pusē

ColumbusAmerikas atklāšanas gadadiena saviļņoja arī skandināvus. Kaut arī vikingu sirojumi esot apsteiguši Kolumbu, tas netraucēja zviedrus vērienīgi atzīmēt jaunās pasaules atklāšanu pēc Dienvideiropas piedāvātā modeļa. Svinības rādīja, ka ar šo notikumu saistītu neskaidrību vēl ir daudz. Jau 1990. gada oktobrī amerikāņu avīzes US News & Worls Report redakcija tika pārpludināta ar dažādu vēsturnieku minējumiem par Kolumba īsteno izcelšanos un dzimšanas vietu. Viena no versijām (Fredriks Farrans) apgalvo, ka Kolumbs esot dzimis Culom Katalonijā (culom kataloniešu valodā nozīmē ”cūka”). Šis ebreju izcelsmes nākamais jūras ceļotājs esot pieņēmis kristīgo ticību, mainījis vārdu, jo citādi viņa grandiozie jūras braucienu plāni nebūtu varējuši realizēties. Henrijs Ristorčelli (Henry Ristorcelli) turpretī apgalvo, ka viņam pieejamie dokumenti rādot, ka Cristofero Colombo esot dzimis 1446. gadā Calavi miestiņā Korsikā. Dzimšanas dokumenti joprojām atrodoties Itālijā. Esot pierādījumi arī viņa uzņēmīgajai darbībai Itālijā. Manuels Lučiano da Silva ir pārliecināts, ka slavenais jūras braucējs noteikti ir portugālis, kurš dzimis pilsētiņā Kubā, kas atrodas Portugāles dienvidos. Tāpēc arī savu pirmo atklāto salu Kolumbs nosaucis dzimtā mietiņa vārdā, t.i., par Kubu. Kā papildu argumentu savai teorijai Da Silva izmanto arī faktu, ka visos savos četros jūras ceļojumos Kolumbs ir izmantojis tikai portugāļu vārdus, lai apzīmētu atklātos kalnus, salas vai pilsētiņas (aptuveni 40 nosaukumu). ”Ja Kolumbs bija itālis, tad kāpēc viņš neizmantoja itāliskus vietvārdus”, – jautā Da Silva. Līdzās šim amatieriskajiem minējumiem Kolumba sakarā iznākušas vairākas, visai tradicionālas pētnieciskas monogrāfijas, kas veltītas 1492. gada 12. oktobra atklājumam un vispasaules eiropeizācijas procesam, kura pirmais cēliens noslēdzies jau 16. gadsimta vidū ar visai asiņainām un necilvēcīgām sekām (skat. Carmen Bernand, Serge Gruzinski, Histoire du nouveau monde/ De la decouverte a la conquete. Fayard, Paris, 1992. un norvēģa Kāres Pritca, Vestover for Columbus, Oslo, 1991).

Īsā laikā eiropiešiem izdevās iznīcināt Dienvidu un Centrālās Amerikas civilizācijas. Eiropa bija izveidojusi savu spoguļattēlu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Šis spoguļattēls joprojām nav pievilcīgs…

Mākslas ekspertīze kā ienesīga biznesa nozare

rembrandt

…tāpat kā mākslas priekšmetu ekspertīze, kas kļuvusi par ienesīgu biznesa nozari. Pēdējā laikā ekspertīzes cirvis ir atvēzēts pret Rembranta galvu, kura darbu visai plaša ekspozīcija bija atvērta Stokholmā. Tas notiek tieši 300 gadus pēc mākslinieka nāves. Zinātnes un tehnikas palielināmais stikls uzmanīgi vērtē Rembranta gleznas no sava viedokļa, ignorējot tādus niekus kā māksliniecisko kvalitāti, kuras nav, ja to nevar izmērīt vai nosvērt. Atkāpei mazliet no antīkās pasaules. Tiek vēstīts, kas divi gleznotāji Zeukss un Parrasijs reiz Atēnās (400 gadus pirms Kr.dz.) bija nolēmuši sacensties. Abi sākuši gleznot vienlaicīgi. Zeukss pabeidzis darbu pirmais. Novietojis to pie savas mājas un pasaucis sāncensi, lai novērtē. Gleznā bija redzams zēns ar vīnogu ķekaru rokās. Vīnogas esot bijušas tik lieliski gleznotas, ka putni no visām debesu pusēm steigušies klāt tās nogaršot. Taču glezna nav bijusi pietiekami laba, jo putni nav baidījušies no zēna! Parrasijs apņēmības pilns devies mājās un ātri pabeidzis savu darbu. Tad aicinājis savu sāncensi darba novērtēšanai. Glezna atradusies pie molberta, kas bijis pavirši pārklāts ar audumu. Zeukss, aizvainots par sāncenša nevērību, kategoriski pieprasījis noņemt pārklāju no gleznas, lai to varētu apskatīt un novērtēt. Parrasijs bija uzvarējis, jo audums, kurš bija it kā pārmests pāri gleznai, faktiski izrādījās pats gleznojums.

Mazs, bezkaunīgs stāstiņš , kas vēsta par mākslinieka misiju, kurai neticēja Gēte, bet kuru pielūdz 16. gadsimts, kurš akceptēja ilūziju mākslā un grieķus kā visu laiku lielākos iluzionistus.

Iluzionista zvaigzne mirdzēja arī virs Rembranta galvas. Kāda franču diplomāta un mākslas pētnieka Rožē de Pila (Roger de Piles grāmatā vēstīts, ka viņš, neskatoties uz savu labo gaumi, tomēr cienot arī Rembrantu, kuram neesot bijis laimes piedzimt Francijā.  Diplomāts uzsver, ka kādu dienu Rembrants esot sācis gleznot savas kalpones portretu ar nolūku apmānīt savu līdzcilvēkus. Ievietojis meitenes portretu sava nama logā, viņš no cita loga vērojis, vai garāmgājēji pamanīs, ka nolūkojās uz gleznojumu nevis uz dzīvu kalponi logā. Vairākas dienas gleznotājam esot izdevies apmānīt garāmgājējus, kuriem licies, ka loga redzama dzīva meitene. Vēlāk mākslinieks esot bijis spiests gleznu no loga izņemt, jo tas nevienu vairs neesot interesējis. Tieši tad de Pils šo gleznojumu esot no Rembranta nopircis, aizvedis uz Franciju un piekāris savā kabineta pie sienas. Mākslas nevis ilūzijas dēļ.

Notikums ar kalponi logā ir visai pamācošs un rāda, ka franču snobs atrada Rembranta gleznā to, ko holandiešiem pašiem tobrīd nepavisam nevajadzēja, t.i., ģeniālu gleznojumu un vāju ilūziju.

Daudzas zviedru mākslas grāmatas apgalvo, ka gleznojums, kas atrodas Nacionālajā muzejā Stokholmā saucas ”Rembranta virtuvene” un karalis Gustavs III 18. gs. septiņdesmitajos gados to esot iegādājies Parīzē. Tā esot tā pati glezna, kuru savulaik bija iegādājies diplomāts Rožē de Pils.

Tieši tāpat domā vēl divi muzeji: Vašingtonas Nacionālā galerija un Dalvičkolēdžas galerija Londonā. Abām arī pieder Rembranta gleznojumi ar kalponi jeb virtuveni logā.

Amerikāņi pašlaik jau atteikušies no apgalvojuma, jo ekspertīze pierādījusi, ka viņiem piederošā glezna faktiski ir nevis Rembranta, bet gan viņa talantīgā skolnieka Karela Fabriciusa darbs (par šo secinājumu atliek paraustīt plecus, jo šis darbs patiešām ir neizteiksmīgs).

Rudenī, Stokholmā visi trīs gleznojumi bija novietoti blakus.

Tomēr diskusijas par Rembranta gleznu autentiskumu turpinās.

1913.gadā tika uzskaitīti pavisam 1000 Rembranta darbi, pēc divdesmit gadiem to skaits jau saruka līdz 630  un 1969.g. H. Gersons (De Schilderijen van Rembrandt) apgalvo, ka tikai 130 darbu autors patiešām esot pats Rembrants. Interesanti kas notiks ar atlikušajiem   500 ”daļēji īstiem” Rembranta darbiem, kas apmierina dažādas publikas dažādajās publiskajās un privātajās izstāžu zālēs?

Diskusijas par šo tēmu sit joprojām augstu vilni. Te ož pēc naudas. Nav noslēpums, ka turīgi cilvēki jau sen sāk ieguldīt savu ”netīro” naudu mākslas priekšmetu iepirkumos. Viens īsts Rembranta darbs ir faktiski ienesīgāks investējums nekā konts Šveices bankā vai GM akciju pakete. Tāpēc Rembrants kļuvis par investīciju superkārti un uzbrukums viņa darbiem patreiz piedzīvo vēl nebijušu intensitāti. Lai pretotos investoriem, tika izveidota RRP (Rembrandt Research Project). Ekspertu organizācija, kurai izdevās izveidot ”tā saucamās” Rembranta gleznas sekojošās grupās: 1) Rembrants, 2) otrā grupa, 3) Rembranta skola, 4) Rembranta laiks.

Lai sistematizētu, tika izmantoti tehnikas lekāli, tika izveidots šablons, kas nostūma malā mākslas neformulējamo burvību. Daudziem joprojām šķiet, ka mākslinieka darbu var standartizēt, ka to var pakļaut datora analīzei.

Ar šo brīdi cenzūrai tika pakļauti visi Rembranta darbi, visos muzejos. Arī Stokholmā. To skaitā arī Vecā vīra portrets (1655), kurš tomēr… neesot īsts. Tāpēc izstādes veidotāji bija novietojuši šo portretu kā ”uzkrītošu kļūdu” līdzās atzītiem oriģināliem. Taču laboratorijas konstatētā kļūda nepārliecina manas acis.

Tas ir Rembrants!

Pavisam īsts Rembrants, ārpus datora izstrādātā standarta.

Tādos brīžos kļūst neizsakāmi viegli dzīvot, jo var sākt skatīties uz ekspertīzi no augšas.

Mašīnas tomēr ir un paliek tikai mašīnas, kuras izgudrojis cilvēks!

Mēs zinām un redzam labāk!