Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

2013. gada 29. augustā.  Raksts 3 daļās. 1. daļa.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējums

Ilustrācija rakstam ‘Rakstu Reliģija”. Daigas Brinkmanes zīmējums

 

Mēs runājam latviski, bet rakstām ar latīņu burtiem un rēķinām ar indiešu cipariem.

Mūsu nedēļā ir septiņas dienas, gadā divpadsmit mēneši, stundā sešdesmit minūšu, ducī divpadsmit olu.

Tā tas ir.

Par to neviens nebrīnās.

Pat to nešaubās un nestrīdas. Mēs sakām ”viens maiss kartupeļu” un uzreiz zinām, cik tas ir. Neviens tādos gadījumos nemēdz taujāt pēc maisa tilpuma vai tā malu elastības. Jo maiss ir maiss. Katrs muļķis zina ko tas nozīmē.

Ūdeni nesam spaiņos, miltus pūros, sāli siekos, cukuru glāzēs, pipars naža galos un vanilīnu šķipsniņās. Pārprast nav iespējams. Neviens par to nikns nepaliek. Samierinās arī tie, kuri mīl gramus, metrus un centnerus.

Ar burtiem, vārdiem un teikumiem ir mazliet savādāk. Ar tiem mēdz gadīties pārpratumi.  Var pat apvainoties un palikt dusmīgs. Ir bijuši gadījumi. Pamēģiniet pielikt īpašvārdu nominatīva galotni parastam Ziemeļ – vai Viduseiropas pilsoņa uzvārdam vai vārdam un jūs tūliņ dzirdēsiet pamatīgus sašutuma plūdus. Par valsts vīriem, sievām un slavenu rakstnieku uzvārdiem nemaz nerunājot. Tikai – is, -s, -a. Tikai fonētiskās izrunas transkripcija. Jo tāda ir latviešu valodas norma. Tā vajag. Norma paliek norma, vienalga kādas tai sekas? Vai ne?

 

Visi jau sen ir samierinājušies, kaut gan…ir bijuši nelāgi gadījumi.

Zviedru rakstniece joprojām nervozi grozās Vermlandes kapos un nevar saprast, kāpēc viņas vārdu un uzvārdu latviski raksta tik dīvaini un nesaprotamā transkripcijā, kas ir ļoti tālu no oriģināla. Varētu taču uzrakstīt arī latviski Selma Lagerlöf un viss. Mums taču ir tie paši burti. Mēs taču to varam uzrakstīt.

Tas pats ar citiem rakstniekiem. Ja arī Victor Hugo sagādās kādam franču literatūras draugam nedaudz lieku klapatu, lai saprastu, ka traģisko stāstu par Esmeraldu nevajag meklēt bibliotēkā ārzemēs zem burta ”I” zīmes, tad tā būs tikai intelektuāli veselīga nopūlēšanās.

Mēs taču rakstām ar tiem pašiem latīņu burtiem.

Vai mūsu tieksme pierakstīt izrunu ir sava veida solidaritāte ar kiriļicu?

Vai kiriļicai šī ”pleca sajūta” vairs vispār ir vajadzīga?

Kāpēc par to valodnieki nebrīnās tagad, kad pasaule jau sen ir vaļā? Pārmaiņu vēji pūš iekšā valodā, un vajag lielu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas. Taču nevajag aizmirst, ka laiks rit un zeme griežas tālāk. Tā tas ir.

 

Rakstītās valodas krīze ir iestājusies jau sen. Tā nav tikai latviešu valodas problēma. Minētā krīze radusies, dažādu iemeslu mudināta, ko vienkāršoti varētu nosaukt par audiovizuālās komunikācijas sekām. Pēdējas gan ir tikai pats uzkrītošākais krīzes izraisītājs, bet nedz vienīgais nedz arī galvenais rakstītās valodas ienaidnieks un slepkava, kā pieņemts uzskatīt.

Diemžēl jo bieži mēs uzkrītošo pieņemam par būtisko.

Tāpēc gribētu šoreiz pievērsties dažām problemātiskām parādībām masu komunikācijas procesu sakarā, ar kuru analīzi nodarbojos garus gadus.

Diemžēl ir samērā grūti atklāti pateikt latviski to, ko atļaujas sludināt norvēģis Tronds Bergs Eriksens (Trond Berg Eriksen): ”mediju zinātne ir kultūrvēstures galvenā disciplīna gan jaunākās, gan arī senās vēstures gadījumā” un labi, ka ”humanitārā zinātne beidzot sāk uztver mediju pētniecību ļoti nopietni” (Trond Berg Eriksen. Budbringerens overtak, Oslo, 1989.s.8).

Latvijā mediju zinātne joprojām ir pabērna lomā un komunikāciju joprojām neuztver kā atslēgu ieejai kultūrvēsturē.

Labi, ka tas beidzot ir noticis (norvēģi ir ielikuši durvis!) un mēs varam sākt skatīties uz kultūras vēsturi mazliet citādi, t.i., kā uz faktu un notikumu ķēdi, kuru nosaka komunikatīvs kopsaucējs.

Tradicionāli kultūrvēsture un tās studijas asociējas ar pastaigu pa dārga muzeja zālēm, kur katram eksponātam ir neatkārtojama un fantastika vērtība. Aksiomātiska nozīme. Tāpat kā maisam kartupeļu, par kura tilpumu neviens nešaubās.

Šajās studijās neder nedz humānistu pesimisms, nedz tehnokrātu maniakālais optimisms. Komunikācijas process sācies ar pirmo izrunāto vārdu, žestu, rakstīto vēstījumu un šodien turpinās ar virsskaņas ātrumu. Tā ir trase, kurā daudzi atpaliek, bet uzvarētāju joprojām nav, jo komunikatīvā kustība nekad nebeidzas. Tā ir rados ar laiku, kas arī visu laiku virzās uz priekšu. Laika dimensija arī šeit ir noteicošā.

Mēs rakstām ar latīņu burtiem un nevienam nav svarīgi, ka pirmā rakstu sistēma ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu. To paveica grieķi, kaut arī eksistē hipotēzes, ka vēlākais alfabēts esot cēlies no semītu arhetipa. Bērns, kurš iemācījies šos burtus. Jau vairs nav nekāds parasts bērns, bet gan kas vairāk. Tas vairs nav nožēlojams mazs analfabēts, bet gan pilntiesīgs kulturālas sabiedrības loceklis.

Lasīt un rakstītprasme it kā novelk līniju starp tumsonību un kultūras kāpņu pirmo pakāpienu.

Nevienam bērnam nav viegli iemācīties lasīt un rakstīt. Taču mēs visi laužamies iekšā burtu džungļos un ciparu čūkslienos, lai visbeidzot noguruši un saskrāpēti nonāktu pie ilgo tās gudrības pils.

Kad esam turp nonākuši, tad no pils augstākā torņa var labi redzēt to dūmakaino līniju taipus burtu un ciparu mūžamežam. Tur tālu projām vīd visu atstātais analfabētu liedags, kurs spēlējas mazi bērni un nesaskatāmi, nesaprotami ļaudis.

No turienes mūs kauninot aiztrieca, taču kaut kas tur ir palicis līdz galam nesaprasts un nenoskaidrots. Mīklains, vilinošs, romantisks un noslēpumains. Tā ir mnemotehniskā atmiņa, kuru mēs nevaram atcerēties.

Tā ir pirmsrakstu kultūra, kura mums ir aizmirsusies.

Tad dvēseli pārņem tāds ciešanu un ilgu stāvoklis, ka var saprast mēnesnīcas magnētismu, orientālu mūziku un nesaprotama skaistuma valdzinājumu. Cilvēce nespēj bez sāpēm šķirties  no savas pagātnes, kura ir pagājusi.

Nevaram.

Tāpēc arī rakstītais vārds novilka sāpīgu, bet aizmirstu robežu kultūras vēsturē. Ar šo brīdi sākās rakstītās jeb pierakstītās kultūras ēra.

Tajā dominē pieraksta tradīcija, kas darbojas uz normu un likumu pamata.

Jau piedzimstot rakstu valoda nostājās priekšā runātajai valodai.

Tieši tāpat kā Darvina pērtiķis kļuva par cilvēku tikai ar darbarīku rokā, tāpat arī cilvēks kļūst kulturāls tikai komplektā ar rakstīt un lasītprasmi.

Šī prasme nodala civilizāciju no primitīvā perioda.

Mēs mīlam pierakstu. Šī mūsu vājība sakņojas ideoloģijā, kurai pirmo ātrumu cauri cilvēces vēsturei ieslēdz Gūtenberga atklājums – tiražētais teksts.

Tādējādi visa mums pazīstamā vēsture faktiski ir ideoloģijas vēsture, jo tieši rakstu valoda ir tā, kura mums ir atstājusi zināšanai vajadzīgo nevis faktisko vēsturi pierakstītā veidā.

Grieķiem burti bija ta grammata un pirmais alphabetum lietotājs esot bijis Tertullianus 200 g. P Kr.

ABC un abecadarius sastopams arī Hieronima un Augustina darbos (300 g.p.Kr). Taču grieķiem bija milzīgs daudzums dažādu alfabētu, jo provinču saistība bija visai nosacīta un lokālās varas struktūras tolaik Grieķijā bija noteicošās. Visbeidzot klasiskais grieķu alfabēts rādās, pateicoties politiskās varas vajadzībām. Tas bija tieši politiskās varas dekrēts, kas ieviesa alfabētu.

Rakstu valoda bija vajadzīga valsts politiskajai pārvaldei. Burts, vārds un teikums līdz ar savu dzimšanas brīdi sāka kalpot politikai.

Rakstu valoda nenāca pasaulē kā runas pieraksts. Tā radās, attīstījās kā varas ierocis un radīja priekšnoteikumus gigantiskam propagandas mehānismam, kas nodrošināja varu pār lasītpratēju masām.

Rakstu valoda apņēmīgi un pārliecinoši nostūma malā runāto valodu, iedalot tai otršķirīgu lomu un sekundāru funkciju civilizācijas ceļā uz priekšu un tās kultūras procesu norisēs.

Rakstu valoda ar savām normām nostājās runātajai kultūrai priekšā un sāka tai diktēt savus noteikumus. Tā izveidojās pēc būtības absurda situācija, kad dzīvajai runai tika uzlikti uz papīra izstrādāti iemaukti. Pasaule sadalījās analfabētos un skolotajos cilvēkos.

Rakstītā valoda kļuva par veida reliģiju, kurā priesteru vietā nosēdās valodnieki ar savu normu un mērvienību olektīm.

Tie mērīja, svēra un pamācīja un strostē joprojām tos, kas nemāk runāt un rakstīt ”pareizi latviski”. Neviens nešaubās, ka tieši viņiem pieder valodas patiesības monopols.

Par to nešaubās neviens!

Tāpat kā visiem ir skaidrs maisa tilpums vai sprīža garums.

Taču atgriezīsimies pie rakstu reliģijas saknēm.

Rakstītais vārds atstāja savam laikam tik svarīgās un vajadzīgās liecības pierakstītā veidā nākamajām paaudzēm. Pareizā interpretācijā. Tas joprojām ir svarīgi katram autobiogrāfijas, memuāru un arī vēstures grāmatu autoram.

Uzsveru – pareiza, jeb sev pieņemama interpretācija kļūst par rakstu valodas normu.

Tā ir svarīga gan algotnim, kurš joniskajā stilā ierakstīja savu vārdu Abusimbellas tempļa sienās senajā Ēģiptē (593.-588.p.Kr), gan vikingiem, kuri skrāpēja savus pierakstus Sofijas katedrāles sienās senajā Stambulā. To dara arī šodienas modernie tūristi uz durvīm, sienām, jumtiem, grīdām, mēbelēm. Galvenais ir ieskrāpēt uz paliekošām vērtībām, tādām, kas pastāvēs ilgāk par pašu skrāpētāju. Rakstītpratēju vandālisms ir vecs un nemainīgs kā cilvēka prasme darboties ar rokām.

 

(turpinājums sekos)

Advertisements

8 thoughts on “Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

  1. Nu, nezinu par zviedru vārdu transkripciju, bet francūži izrunā rakstnieka tā, kā mūsu transkripcijā rakstīts kā “Igo”, nevis kā mēs rakstītu “Hugo”, vismaz ar manām franču valodas nepratēja ausīm tā izklausījās. Un kā tad lai mēs izrunātu autiņa nosaukumu “peguet”?
    Tomēr domāju ka rakstot svešvārdus atbilstoši konkrētā valodā pieņemtajam (protams, tas ir pieņemts, nevis absolūts) rakstu zīmju skanējumam ir atbalstošāk. Un labi, latīņu burti, bet kā ar ne – latīņu tulkojumiem? Piemēram, filozofs Čže Congkapa – latvieši, kuri viņa darbus lasa angļu tulkojumā, viņa vārdu raksta kā Tsongkapa – jo tā raksta angļi. Bet kāpēc, ja jau mums ir burtiņš? Loģiski, ka tiešo analoģiju ar tibetiešu rakstu zīmēm neatradīsi, jāklausās skaņās.
    Par rakstu valodas “triumfu” – nedaudz sasaucas ar tā paša Viktora Igo – palieku pie “Igo” domu “iespiestā grāmata nokauj katedrāļu arhitektūru”.
    Un vāl viens moments – informāciju arī personīgi uzņemu lasot, nevis klausoties – ātrās ziņas – izlasu ātrāk ne kā skatoties tālrādē, pārdomu rakstus – jebkurā brīdī varu apstāties, pārlasīt vēlreiz ja vajag… protams, reizēm var sajukt, kas jālasa lēni, bet ko var arī “aprīt”.

    • Jau sen ir pienācis laiks izbeigt latviskot, jo pasaule ir sarāvusies un, ja lietuvieši to var, vācieši un zviedri to var ( ir pietiekami inteliģenti) tad arī mēs latvieši to varam: tuvināt mūsu pierakstu orģilnālvalodas pierakstam. Hugo (Igo) un nevis otrādi. 🙂

  2. Atvainojos, bet vēl “nav miera”. Kad sāku apgūt budisma filozofiju, tad nedaudz dīvaini likās ka tibetieši nav izmantojuši sanskrita jēdzienus, bet tiem sameklējuši analogus savā valodā, tas vēl nekas, bet pat visu personu vārdus “tibetiskojuši”, piemēram, Buda viņiem nav Buda, bet gan saliktenis Sangena. Tas liekas pilnīgi nepamatoti, bet jāsaprot – šādā veidā visi šie jēdzieni, personāži kļuva “viņējie”, vai no viņu viedokļa “mūsu”. Tas ir tikai man personīgi tuvākais piemērs, domāju ka līdzīgus var atrast vēl.
    Tātad, ko ar to gribēju teikt – ja mēs vēlamies lai kaimiņu literatūra tik tiešām kļūtu “mūsējā” – it īpaši literatūra, kuru lasa bērni, tad tai (protams, saglabājot autora ieceri), ir jākļūst par mūsējo. Tā pusaudža gados “ceļoju” ar Selmas Lāgerlēvas Nilu – nu padsmit gados Lagerlöf būtu mani tikai samulsinājis, vēl ātrāk bērnībā “manējā” Pepija, nevis Pippi, vai mans draugs bija Trollītis Mumins, nevis Muumi.

    • Kādreiz sen atpakaļ laikā kāda sirma kundze vilciena kupejā uz Maskavu taujāja pēc mana vārda. Lepni teicu, ka mani sauc Sandra. – Āāā,Saša, viņa atbildēja un pasmaidīja. Nē, es izlaboju. Kundze atkārtoja – Sašeņka. Nē, es teicu – Sandra. Vai tad man vajadzēja piekrist? Tāpat kā Astrīda Lindgrēna nebija sajūsmā par Klienes tulkojumu latviešu valodā, kurā Brālitis Karlsonam teica nevis “hej, Karlson”, bet “čau, Karlson”! Vai tiešām Jums liekas, ka mēs uzlabojam ārzemju vārdus, uzvārdus, vietvārdus un nosaukumus tos pārtaisot pēc savas modes? Vai šie “vārdi” automātiski kļūst labāki?

  3. Protams ka nekļūst “labāki” – jo nav jau pieņemtajā skaņu salikumā objektīvi “labie” un “sliktie” skaņu savienojumi. Protams ka “ausij patīkamāks” ir subjektīvs jēdziens, atkarīgs no iepriekšējās audzināšanas, no iepriekšējo pieredžu kopuma, un tā tālāk, no neskaitāmiem nosacītiem faktoriem. Ja diskusiju nostāda kas “labāks” vai “sliktāks” rakursā, tad tā kļūst neauglīga, jo šāds objektīvs uzstādījums ir neiespējams.
    Šeit jāskatās savādāk – ko mēs īsti vēlamies – vai maksimāli precīzi (cik nu tas tulkojumā vispār iespējams) atspoguļot autora “vidi”, vai konkrēto literāro darbu, tās tēlus padarīt par “savējiem”. Protams – šeit uzreiz var argumentēt, ka var būt apzināta vēlme “savu” vidi “pārtaisīt”… bet šeit atkal viens moments, pārtaisa pēc savas nosacītā “labā” mērauklas, un šeit ir tik neskaitāmi daudz neapjaušami mijiedarbības faktoru, ka var sanākt, ka kādā nebūt etapā “labais” vairs var nebūt tik “labs”.
    Piemēram, bērnībā lasot Karlsonu, vēl agrāk, pirms sāku lasīt, skatoties lugu – vispār nedomāju, ka Karlsons lūk ir “zviedrs”. Šādos jēdzienos sāku šķirot tikai vēlāk. Tēli man bija “mūsu” Karlsons un Brālītis… lai arī cik neinteliģenti tas šobrīd neskaitītos.
    Un – varbūt tās ir tikai “saulainās bērnības” asociācijas, bet mums, sētas puišeļiem tomēr tuvāks bija “čau, čau Brālīti”. Nu tādu “hej” mēs tad nepazinām. (Jā, vispār interesanti, kāpēc tieši mūsu valodā tik ļoti ieviesies venēciešu “čau”). Nu jā, bet apmēram tā mēģināju argumentēt savu viedokli.

    • Ieviesies tas “čau” ir pateicoties Klienes tulkojumam no zviedru valodas latviski. Klienei likās ka “čau” skan latviskāk nekā “hej”! Lai gan, ja būtu saglabāts “hej, hej, Brālīt!”, tas būtu latviešu lasītāju vidū uzņemts ļoti viegli. Mēs, taču arī sakām ,” hei, paklausies!”. Ne tā?

      • Varbūt. Bet varbūt arī nē – nav jau alternatīvas iespējas paraudzīties tādā kā “spogulī”, kā būtu ja būtu. Kau gan… šeit varbūt atmiņa mani viļ, bet vai tikai tas “čau” jau nebija ieviesies pirms tulkojuma? Nu labi, šaubos vai to šobrīd iespējams noskaidrot, jo tā īpaši jau netika piefiksēti šādi žargonismi. Jā, par “hej, paklausies”… gan tādu īpaši neesmu dzirdējis. Šeit gan varētu būt mikrovides moments – aizbraucot uz mūsu mīļo galvas pils sētu, nodarbībām, “uzkrīt” rīdzinieku runas maniere, visi tie “advancētie”, “mainstrīmi”, un tamlīdzīgi. Nu, te gan jāsaka ka rīdzinieki jau vienmēr bijuši nedaudz “tādi” – no tās pašas bērnības atceros kā manai Rīgas vecmāmiņai puse lietvārdu bija vācu valodas žargonismi, savukārt Sasmakas vecmāmiņai ne tik izteikti, vismaz kaut kā neatceros… pieļauju, ka tas varētu arī būt subjektīvi, atmiņa jau ir selektīva, bet kaut kā tā palicis prātā (dialekta izruna, protams, atkal cits jautājums).
        Nu jā, un šajā “advancētības” sakarā – “atlaižot grožus”, šajā gadījumā “latviskošanas”, iespējama “nonivelēšanās”… nu jā, pats te latviski nemāk vairs izteikties. Jā, un šajā sakarā – manuprāt, tomēr tā īsti nebūtu pareizi pilnībā atteikties no padomju laika valodnieku mantojuma, labi, krievu valodas ietekme, nenoliedzami, bet – varbūt tas ir subjektīvs spriedums – padomju laika valodnieki strādāja brutālas varas veicināta valodas apdraudējuma apstākļos, taču krievu valodas vārdu dominancei inteliģence tomēr pretojās, varbūt pat instinktīvi. Strādnieku vidē gan izplatījās krievu vārdi (īpaši labi zināmie), bet ne inteliģences.
        Pret eiropiešu valodu ietekmes inteliģencei šāda “aizsargmehānisma”, vai, izskatās ka nav. Un galvenais jautājums – ja nelatviskosim cilvēku vārdus – es saprotu Jūsu loģiku, tā ir pamatota (gan uzreiz rodas jautājums par ne latīņu alfabēta vārdu rakstību, bet labi,tas “speciālgadījums”) – bet vai tādā gadījumā mēs “kā blakus efektu” neveicināsim “mainstrīmu” ieviešanos mūsu valodā? Vai mazām tautām, lai saglabātu savu valodu “mazākas pasaules” apstākļos, nav jābūt šajā ziņā… par savā ziņā, neiecietīgākiem kā lielo tautu pārstāvji, kuru valodas nebūt netaisās izzust?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s