Rakstu reliģija -1: latviešu rakstītās valodas krīze

2013. gada 29. augustā.  Raksts 3 daļās. 1. daļa.

Ilustrācija rakstam Rakstu Reliģija Daigas Brinkmanes zīmējums

Ilustrācija rakstam ‘Rakstu Reliģija”. Daigas Brinkmanes zīmējums

 

Mēs runājam latviski, bet rakstām ar latīņu burtiem un rēķinām ar indiešu cipariem.

Mūsu nedēļā ir septiņas dienas, gadā divpadsmit mēneši, stundā sešdesmit minūšu, ducī divpadsmit olu.

Tā tas ir.

Par to neviens nebrīnās.

Pat to nešaubās un nestrīdas. Mēs sakām ”viens maiss kartupeļu” un uzreiz zinām, cik tas ir. Neviens tādos gadījumos nemēdz taujāt pēc maisa tilpuma vai tā malu elastības. Jo maiss ir maiss. Katrs muļķis zina ko tas nozīmē.

Ūdeni nesam spaiņos, miltus pūros, sāli siekos, cukuru glāzēs, pipars naža galos un vanilīnu šķipsniņās. Pārprast nav iespējams. Neviens par to nikns nepaliek. Samierinās arī tie, kuri mīl gramus, metrus un centnerus.

Ar burtiem, vārdiem un teikumiem ir mazliet savādāk. Ar tiem mēdz gadīties pārpratumi.  Var pat apvainoties un palikt dusmīgs. Ir bijuši gadījumi. Pamēģiniet pielikt īpašvārdu nominatīva galotni parastam Ziemeļ – vai Viduseiropas pilsoņa uzvārdam vai vārdam un jūs tūliņ dzirdēsiet pamatīgus sašutuma plūdus. Par valsts vīriem, sievām un slavenu rakstnieku uzvārdiem nemaz nerunājot. Tikai – is, -s, -a. Tikai fonētiskās izrunas transkripcija. Jo tāda ir latviešu valodas norma. Tā vajag. Norma paliek norma, vienalga kādas tai sekas? Vai ne?

 

Visi jau sen ir samierinājušies, kaut gan…ir bijuši nelāgi gadījumi.

Zviedru rakstniece joprojām nervozi grozās Vermlandes kapos un nevar saprast, kāpēc viņas vārdu un uzvārdu latviski raksta tik dīvaini un nesaprotamā transkripcijā, kas ir ļoti tālu no oriģināla. Varētu taču uzrakstīt arī latviski Selma Lagerlöf un viss. Mums taču ir tie paši burti. Mēs taču to varam uzrakstīt.

Tas pats ar citiem rakstniekiem. Ja arī Victor Hugo sagādās kādam franču literatūras draugam nedaudz lieku klapatu, lai saprastu, ka traģisko stāstu par Esmeraldu nevajag meklēt bibliotēkā ārzemēs zem burta ”I” zīmes, tad tā būs tikai intelektuāli veselīga nopūlēšanās.

Mēs taču rakstām ar tiem pašiem latīņu burtiem.

Vai mūsu tieksme pierakstīt izrunu ir sava veida solidaritāte ar kiriļicu?

Vai kiriļicai šī ”pleca sajūta” vairs vispār ir vajadzīga?

Kāpēc par to valodnieki nebrīnās tagad, kad pasaule jau sen ir vaļā? Pārmaiņu vēji pūš iekšā valodā, un vajag lielu spēku, lai vētrā paliktu uz vietas. Taču nevajag aizmirst, ka laiks rit un zeme griežas tālāk. Tā tas ir.

 

Rakstītās valodas krīze ir iestājusies jau sen. Tā nav tikai latviešu valodas problēma. Minētā krīze radusies, dažādu iemeslu mudināta, ko vienkāršoti varētu nosaukt par audiovizuālās komunikācijas sekām. Pēdējas gan ir tikai pats uzkrītošākais krīzes izraisītājs, bet nedz vienīgais nedz arī galvenais rakstītās valodas ienaidnieks un slepkava, kā pieņemts uzskatīt.

Diemžēl jo bieži mēs uzkrītošo pieņemam par būtisko.

Tāpēc gribētu šoreiz pievērsties dažām problemātiskām parādībām masu komunikācijas procesu sakarā, ar kuru analīzi nodarbojos garus gadus.

Diemžēl ir samērā grūti atklāti pateikt latviski to, ko atļaujas sludināt norvēģis Tronds Bergs Eriksens (Trond Berg Eriksen): ”mediju zinātne ir kultūrvēstures galvenā disciplīna gan jaunākās, gan arī senās vēstures gadījumā” un labi, ka ”humanitārā zinātne beidzot sāk uztver mediju pētniecību ļoti nopietni” (Trond Berg Eriksen. Budbringerens overtak, Oslo, 1989.s.8).

Latvijā mediju zinātne joprojām ir pabērna lomā un komunikāciju joprojām neuztver kā atslēgu ieejai kultūrvēsturē.

Labi, ka tas beidzot ir noticis (norvēģi ir ielikuši durvis!) un mēs varam sākt skatīties uz kultūras vēsturi mazliet citādi, t.i., kā uz faktu un notikumu ķēdi, kuru nosaka komunikatīvs kopsaucējs.

Tradicionāli kultūrvēsture un tās studijas asociējas ar pastaigu pa dārga muzeja zālēm, kur katram eksponātam ir neatkārtojama un fantastika vērtība. Aksiomātiska nozīme. Tāpat kā maisam kartupeļu, par kura tilpumu neviens nešaubās.

Šajās studijās neder nedz humānistu pesimisms, nedz tehnokrātu maniakālais optimisms. Komunikācijas process sācies ar pirmo izrunāto vārdu, žestu, rakstīto vēstījumu un šodien turpinās ar virsskaņas ātrumu. Tā ir trase, kurā daudzi atpaliek, bet uzvarētāju joprojām nav, jo komunikatīvā kustība nekad nebeidzas. Tā ir rados ar laiku, kas arī visu laiku virzās uz priekšu. Laika dimensija arī šeit ir noteicošā.

Mēs rakstām ar latīņu burtiem un nevienam nav svarīgi, ka pirmā rakstu sistēma ir izveidojusies pirms vairākiem tūkstošiem gadu. To paveica grieķi, kaut arī eksistē hipotēzes, ka vēlākais alfabēts esot cēlies no semītu arhetipa. Bērns, kurš iemācījies šos burtus. Jau vairs nav nekāds parasts bērns, bet gan kas vairāk. Tas vairs nav nožēlojams mazs analfabēts, bet gan pilntiesīgs kulturālas sabiedrības loceklis.

Lasīt un rakstītprasme it kā novelk līniju starp tumsonību un kultūras kāpņu pirmo pakāpienu.

Nevienam bērnam nav viegli iemācīties lasīt un rakstīt. Taču mēs visi laužamies iekšā burtu džungļos un ciparu čūkslienos, lai visbeidzot noguruši un saskrāpēti nonāktu pie ilgo tās gudrības pils.

Kad esam turp nonākuši, tad no pils augstākā torņa var labi redzēt to dūmakaino līniju taipus burtu un ciparu mūžamežam. Tur tālu projām vīd visu atstātais analfabētu liedags, kurs spēlējas mazi bērni un nesaskatāmi, nesaprotami ļaudis.

No turienes mūs kauninot aiztrieca, taču kaut kas tur ir palicis līdz galam nesaprasts un nenoskaidrots. Mīklains, vilinošs, romantisks un noslēpumains. Tā ir mnemotehniskā atmiņa, kuru mēs nevaram atcerēties.

Tā ir pirmsrakstu kultūra, kura mums ir aizmirsusies.

Tad dvēseli pārņem tāds ciešanu un ilgu stāvoklis, ka var saprast mēnesnīcas magnētismu, orientālu mūziku un nesaprotama skaistuma valdzinājumu. Cilvēce nespēj bez sāpēm šķirties  no savas pagātnes, kura ir pagājusi.

Nevaram.

Tāpēc arī rakstītais vārds novilka sāpīgu, bet aizmirstu robežu kultūras vēsturē. Ar šo brīdi sākās rakstītās jeb pierakstītās kultūras ēra.

Tajā dominē pieraksta tradīcija, kas darbojas uz normu un likumu pamata.

Jau piedzimstot rakstu valoda nostājās priekšā runātajai valodai.

Tieši tāpat kā Darvina pērtiķis kļuva par cilvēku tikai ar darbarīku rokā, tāpat arī cilvēks kļūst kulturāls tikai komplektā ar rakstīt un lasītprasmi.

Šī prasme nodala civilizāciju no primitīvā perioda.

Mēs mīlam pierakstu. Šī mūsu vājība sakņojas ideoloģijā, kurai pirmo ātrumu cauri cilvēces vēsturei ieslēdz Gūtenberga atklājums – tiražētais teksts.

Tādējādi visa mums pazīstamā vēsture faktiski ir ideoloģijas vēsture, jo tieši rakstu valoda ir tā, kura mums ir atstājusi zināšanai vajadzīgo nevis faktisko vēsturi pierakstītā veidā.

Grieķiem burti bija ta grammata un pirmais alphabetum lietotājs esot bijis Tertullianus 200 g. P Kr.

ABC un abecadarius sastopams arī Hieronima un Augustina darbos (300 g.p.Kr). Taču grieķiem bija milzīgs daudzums dažādu alfabētu, jo provinču saistība bija visai nosacīta un lokālās varas struktūras tolaik Grieķijā bija noteicošās. Visbeidzot klasiskais grieķu alfabēts rādās, pateicoties politiskās varas vajadzībām. Tas bija tieši politiskās varas dekrēts, kas ieviesa alfabētu.

Rakstu valoda bija vajadzīga valsts politiskajai pārvaldei. Burts, vārds un teikums līdz ar savu dzimšanas brīdi sāka kalpot politikai.

Rakstu valoda nenāca pasaulē kā runas pieraksts. Tā radās, attīstījās kā varas ierocis un radīja priekšnoteikumus gigantiskam propagandas mehānismam, kas nodrošināja varu pār lasītpratēju masām.

Rakstu valoda apņēmīgi un pārliecinoši nostūma malā runāto valodu, iedalot tai otršķirīgu lomu un sekundāru funkciju civilizācijas ceļā uz priekšu un tās kultūras procesu norisēs.

Rakstu valoda ar savām normām nostājās runātajai kultūrai priekšā un sāka tai diktēt savus noteikumus. Tā izveidojās pēc būtības absurda situācija, kad dzīvajai runai tika uzlikti uz papīra izstrādāti iemaukti. Pasaule sadalījās analfabētos un skolotajos cilvēkos.

Rakstītā valoda kļuva par veida reliģiju, kurā priesteru vietā nosēdās valodnieki ar savu normu un mērvienību olektīm.

Tie mērīja, svēra un pamācīja un strostē joprojām tos, kas nemāk runāt un rakstīt ”pareizi latviski”. Neviens nešaubās, ka tieši viņiem pieder valodas patiesības monopols.

Par to nešaubās neviens!

Tāpat kā visiem ir skaidrs maisa tilpums vai sprīža garums.

Taču atgriezīsimies pie rakstu reliģijas saknēm.

Rakstītais vārds atstāja savam laikam tik svarīgās un vajadzīgās liecības pierakstītā veidā nākamajām paaudzēm. Pareizā interpretācijā. Tas joprojām ir svarīgi katram autobiogrāfijas, memuāru un arī vēstures grāmatu autoram.

Uzsveru – pareiza, jeb sev pieņemama interpretācija kļūst par rakstu valodas normu.

Tā ir svarīga gan algotnim, kurš joniskajā stilā ierakstīja savu vārdu Abusimbellas tempļa sienās senajā Ēģiptē (593.-588.p.Kr), gan vikingiem, kuri skrāpēja savus pierakstus Sofijas katedrāles sienās senajā Stambulā. To dara arī šodienas modernie tūristi uz durvīm, sienām, jumtiem, grīdām, mēbelēm. Galvenais ir ieskrāpēt uz paliekošām vērtībām, tādām, kas pastāvēs ilgāk par pašu skrāpētāju. Rakstītpratēju vandālisms ir vecs un nemainīgs kā cilvēka prasme darboties ar rokām.

 

(turpinājums sekos)

Tava mamma ir ”tāda un šitāda” jeb rupjību antropoloģisms

2011. gada 9. marts

Mazais Viesturs ieradās manā sētā pārlienot pāri žogiem. Viņam neatļāva iet uz ielas, jo tur spēlējās slikti bērni. Tāpēc viņš siroja pa kaimiņu sētām. Īpaši ziemās, kad vasarnieki dzīvojās pa Rīgu. Pie mums viņš ielēca, izšmaucot cauri Ulža gruntsgabalam.
– Atver acis, spēlēsimies! – mazais Viesturs man pavēlēja. Sauļojos pludmales krēslā, ietinusies segās. Bija saulains, bet dzestrs pavasaris.
– Negribu!-
– Gribi gan! Man nav ar ko spēlēties!-
– Labi. Ar acīm ciet var?-
– Jā, var!-
– Kas jādara?-
– Sacentīsimies ar rupjībām. Es pasaku vienu, tu – nākamo. Uzvar tas, kas runā visrupjāk!-
– Jēziņ, ir gan tev idejas! – es nopūtos un piekritu.
– Maita! – iebrēcās puišelis.
– Cūka! – es atbildēju.
– Neder! Tu zaudēji. Cūka nav rupjš vārds, tas ir labs dzīvnieks.-
– Ir gan rupjš vārds,- es atvēru acis.
– Dzīvnieki neskaitās.-
– Kas skaitās?-
– Riktīgie, briesmīgi rupjie vārdi. Vai tu tos zini? –
– Nē, – nopūtos.
– Tu esi zaudējusi! – paziņoja Viesturs un līda pāri žoga pie nākamā upura.

Kopš tā laikā par rupjībām nav iznācis domāt, jo nav vajadzību tās izmantot.
Kā ir ar rupjībām?
Vai visiem tās ir vienādas?
Nē, nav.
Visas tautas, visās valodās neizmanto vienādi niknu rupjību sortimentu. Pirms pāris nedēļām atcerējos šo sarunu, lasot zviedru presē pētījumu par rupjību īpatnībām dažādu tautu leksikā.
Vācieši lamājoties caur izkārnījumiem, japāņi vispār neatzīst rupjības, bet krievi un spāņi apsaukājas visnežēlīgāk.
Viens ir skaidrs – lamājoties tiek liktas lietā tabū tēmas.

Sieviete un māte kā tēls ir daudzu rupjību epicentrā.
Diemžēl tā ir.
Citas, iecienītākās tēmas ir baznīcas leksika, izkārnījumi, dzimumorgāni, sekss.

Jā, ”mammas tēma” lamās ir pati iecienītākā daudzām pasaules tautām.
Taču ne visām.
Piemēram, zviedriem un latviešiem nav pieņemts lamāt otra cilvēka māti vai citas tuvas sieviešu dzimtes radinieces. 🙂
Izrādās, ka mēs ar to varam pat lepoties. 🙂
Turpretī romāņu valodās, krievu, poļu, arābu, ķīniešu, turku – sieviešu izvarošanas tēma ir pati populārākā. Lamās līdzās ”mātes izvarotājiem” ir arī māsu, vecmāmiņu, krustmāšu un citu dzimtas sieviešu seksuāli pazemojumi. Zīmīgi, ka nevienai no šīm tautām nav rupjību, kurās varētu izvarot vai kā citādi seksuāli pazemot tēvu, brāļus vai tēvočus.
Godu var zaudēt tikai sieviete. Vīrietim tas ir mūžīgs tāpat.
”Te ir darīšana ar vīriešu uzpūtību un sievietes goda jautājumu” – uzskata Magnus Ljungs, lingvistikas profesors, kurš ilgstoši pētījis ”rupjību klāstu” dažādu pasaules tautu leksikā (skat. Swearing. A Cross -Cultural Linguistic Study, 2011).
Viens no ”mammas rupjību” iemesliem, pēc Ljunga domām, varētu būt katoļticīgo valstu ”Marijas kults”, taču arī šis aspekts neizskaidro vīriešu kaisli lamāt ”tavu māti”. Ar to aktīvi nodarbojas arī arābi un ķīniešu dialektu lietotāji, kas nebūt nav katoļticīgie.
ASV ”motherfucker” ir tik ikdienišķs izteiciens, ka retais no šī vārdu salikuma lietotājiem aizdomājas par tā nozīmi.

Ziemeļvalstīs un arī latviešiem ”māte” nav iecienīta lamu tēma. Ljungs to izskaidro ar to pašu vīrieša goda un cieņas jautājumu. Šeit to nesaista ar ģimenes sieviešu ”labo slavu”.

Taču citur tā nav. Izpētot ”mātes lamātājus” Magnus Ljungs noskaidrojis sekojošo :
Francijā ir pieņemts izlamāt otru cilvēku, nosaucot viņa māti par ielasmeitu;
Grieķijā, Indijā, Ķīnā, Maķedonijā, Ungārijā, Turcijā un Krievijā jūs nolamās – aicinot uz intīmām attiecībām ar mammu;
Portugālē, Spānijā var nogānīt otru cilvēku, nosaucot to par prostitūtas bērnu.

Angļu valodas vārds ”fuck” šodien kļuvis par ikdienā lietojamu emociju pastiprinātāju un praktiski nozīmē sašutumu vai niknumu. Profesors Ljungs pat piedāvā vārdnīcu ar salikteņu ”fuck” skaidrojumu:
Motherfucker – idiots, stulbenis.
Fuck off – vācies pie velna!
I´m fucked – man nekas neizdosies!
Fuck it! – nospļaujies uz to!
I don´t give a fuck – mani tas neinteresē!

Vai ”mammas lamāšana” pamazām izplatīsies arī zviedru valodā? Tas ir interesants jautājums. Piemēram, krievu valodā izlamāt ”tavu māti” ir viens no pašiem izplatītākajiem rupjību veidiem. Taču krievi maz izmanto lamājoties reliģiozu retoriku, kā to praktizē zviedri un arī latvieši.
Vācieši un holandieši dusmās pievēršas izkārnījumiem, ģenitālijām (scheisse, arschloch), kanādieši baznīcas tēmai, japāņi – izvēloties īpašu gramatisku vārda formu (priedēkļus).
Japāņiem nav izteikti rupju vārdu, izņemot – čikusho, kas nozīmē – lopi, mājdzīvnieki.

Japāņi arī zaudētu Viestura spēli.
Tāpat kā es.
Runājot par bērniem, tie kļūst aizvien bīstamāki ne tikai sarunās, bet arī kinomākslā. Simone (Koks) sarunājas ar savu mirušo tēti sēžot kokā. Superinteliģentā Paloma (Ezis) pedantiski izplāno savu pašnāvību, taču maina plānus, iepazīstoties ar citiem tādiem pašiem austaideriem kā viņa pati. Japāņu ”The grudge” piedāvā spokus, kas neiznīkst saules gaismā un pieprasa atrisinājumu visām lietām un vietām. Bērnu reālisms izrādās ir sirreālisms, savās vislabākajās izpausmēs. Bez vārdiem, dialogiem un rupjībām, kā emociju pastiprinātājiem.
Pavasaris ir klāt.
Vai jūtat?