Pirms pieciem gadiem nogrima Estonia

Datums: 28.09.1999
Autors: SANDRA VEINBERGA, «Neatkarīgās» korespondente Stokholmā
Rubrika: Dzīvojam

Pirms pieciem gadiem Baltijas jūrā avarēja pasažieru prāmis Estonia. Bojā gāja 852 cilvēki. Lielākā daļa bojāgājušo bija zviedri, un tāpēc šis notikums izvērtās «par lielāko katastrofu Zviedrijas moderno laiku vēsturē» (valdības formulējums).

Estonia katastrofa bija tik milzīga, ka mums visiem toreiz bija grūti pašā sākumā iztēloties tās lielumu, atzīst katastrofu eksperts Brūrs Stefensons. Viņš uzskata, ka tagad zviedri esot gatavi daudz racionālāk un mērķtiecīgāk rīkoties nākamās iespējamās jūras katastrofas apstākļos. «Taču nedrīkst aizmirst, ka katastrofas nav prognozējamas un situācija nākamajā avārijā var būtiski atšķirties no iepriekšējās. Cilvēki joprojām nav iemācījušies pareizi rīkoties kritiskās un negaidītās situācijās.»

Katastrofas mācības joprojām ir zviedru atmiņā. Šodien visi atzīst, ka pirmā un lielākā kļūda esot bijusi informācijas trūkums. Tolaik netika praktizēti kuģa pasažieru saraksti, valdība un atbildīgās institūcijas (kā parasti!) mēģināja ieskaidrot sabiedrībai, ka katastrofas izraisītās sekas ir daudz mazākas, nekā tās faktiski bija. Starp citu, brīdī, kad pasažieru prāmis Estonia pulksten 00.57 28. septembra naktī grima jūras 10 m augstajos viļņos (vēja stiprums 21 m/s), Zviedrijas valdības rezidencē Rosenbādā notika bijušā premjerministra Karla Bilta un valdības atvadīšanās bankets. Pēc vēlēšanām pie varas bija nākuši sociāldemokrāti, un šajā brīdī viena Zviedrijas valdība atkāpās, bet nākamā vēl nebija izveidota. Neraugoties uz politisko pārejas periodu valstī, Karls Bilts aktīvi iesaistījās notiekošajā.

Zviedrijas medijiem pirmā trauksmes telegramma tiek nosūtīta stundu un deviņas minūtes pēc katastrofas fakta – pēdējā izmisīgā Mayday palīdzības sauciena. Vienlaikus informāciju gūst arī Zviedrijas valdība, un Karls Bilts nekavējoties uzņemas atbildību par notikumu uzraudzību. Viņš zvana ziņu dienestam un policijai, lai pārbaudītu faktu atbilstību patiesībai, kā arī uzzina laika prognozi. Procesā iesaistās Zviedrijas ārlietu departamenta darbinieki, valstī izsludina sēras, un premjerministrs ar helikopteru grib doties uz notikuma vietu, taču amatpersonas viņam neiesaka to darīt. No rīta, kad katastrofas sekas ir noskaidrotas, Karls Bilts zvana saviem kolēģiem Somijā un Igaunijā, tas ir, Esho Aho un Martam Lāram. Viņi vienojas nekavējoties tikties Uto salā, kas atrodas iespējami tuvu katastrofas vietai, taču amatpersonas nolemj, «ka tas nav nepieciešams», un sanāksmes vieta tiek pārcelta uz Somijas pilsētu Turku. Premjerministrs paziņo par notikušo Zviedrijas karalim, viņi vienojas par piemiņas dievkalpojumu un klusuma brīdi. Premjerministrs K. Bilts pieņem lēmumu par valsts sēru izsludināšanu. Lidojuma laikā uz apspriedi Turku drošības jautājumu padomnieks Emils Svensons iesaka mācīties no poļu prāmja Jan Haweliusz avārijas sekām Baltijas jūrā 1993. gadā un ieteic noteikti izcelt visus bojāgājušos no jūras dzelmes. Pēc Turku apspriedes Karls Bilts preses konferencē paziņo: «Es uzskatu, ka mums ir jāpieliek visas pūles, lai izceltu no jūras bojāgājušos.» Vakara apspriedes stenogramma liecina par šādu Karla Bilta izteikumu: «Avārijas upuri tiks izcelti.» Diemžēl nākamā – sociāldemokrātu – valdība rīkojās pretēji. Upuri joprojām atrodas jūrā, avārijas cēloņi it kā formāli noskaidroti, taču lielākā daļa zviedru šiem ekspertu slēdzieniem netic, un zviedru tautai Estonia katastrofa joprojām ir sāpīga brūce.

Tāpēc šķiet loģiski, ka beidzot – jau nākamajā gadā – Stokholmas apgabaltiesa beidzot juridiskā ceļā izlems, kurš galu galā ir vainojams prāmja Estonia katastrofā 1994. gada 28. septembrī. Prasību pret rēdereju cēluši seši bojāgājušo piederīgie. Viņu advokāts Henings Šjoštroms uzskata, ka izredzes ir labas un, pilnīgi iespējams, upuru piederīgie un avāriju pārcietušie saņems ievērojamu sāpju naudu.

Tie upuru piederīgie un bijušie pasažieri, kas 1986. gada septembrī bija noslēguši līgumu par sāpju naudas izmaksu ar apdrošināšanas kompāniju SKULD, šajā prasībā nevar piedalīties, jo līgums ar SKULD paredz atteikšanos no pretenzijām pret rēdereju.

Pēc tam bija mēģinājumi sākt juridisku procesu pret kuģu atestācijas firmu Bureau Veritas, vācu Meyer kuģubūves rūpnīcu Francijas tiesā. Taču šogad 7. septembrī Nantes tiesa šo prasību noraidīja. Jau 1998. gada februārī Zviedrijas ģenerālprokurors Tomass Lindstrands izbeidza iepriekšēju izmeklēšanu lietā par iespējamo nozieguma sastāvu prāmja Estonia katastrofā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s