Traģiskais notikums Trollhetenā ir sašūpojis visu Ziemeļeiropu. Divdesmit vienu gadu vecs ”Pētersons” ir slepkavojis skolā bērnus un skolotājus, kuru ādas krāsa nav krītbalta. Viņa naids pamatojies niknumā par gigantisko bēgļu plūsmu, kas turpina palot Zviedrijas virzienā no Vidusjūras puses. Kāpēc? Tāpēc, ka Petersonam nepatīk svešie. Tie, kas te ierodas, runā savā valodā un ģērbjas savādās drēbes. Dzīvo mums līdzās un jūtas labi. Tie viņam nepatīk. Traucē un viss.
Taču vai nepatika ir pietiekams iemesls, lai apbruņotos ar garu nazi (gandrīz vai zobenu) un mestos durstīt cilvēkus skolā? To skaitā arī mazus bērnus? Nezin vai. Kas liek jaunam, normāli izglītotam vīrietim, kas aizraujas ar datorspēlēm un mierīgi dzīvo savā mazpilsētas ģimenē, doties uz tuvējo skolu un sākt slepkavot? Ideoloģija un pārliecība.
Ticība un pārliecība ir fenomens, kas līdz šim spējis izraisīt visus cilvēces karus un masu slepkavības. Tas uzliesmo arī pašlaik – zombiju cīņā pret civilizētu sabiedrību. Ticība + pārliecība aizdegās divdesmit viena gadus vecā jaunieša galvā un viņš sāka justies gandrīz kā Zorro, kas upurē savu dzīvi, lai cīnītos par taisnību. Šajā gadījumā metoties uz skolu un tur nogalinot skolotājus un bērnus. Tagad, kad slepkava pats nozieguma vietā ir miris, mēs neuzzināsim no viņa paša, ”kāpēc”. Viņam esot bijuši labēji ekstrēmi uzskati. Taču ar to ir par maz, lai bāztu sev galvā ķiveri un pārtaptu vienā rāvienā par cilvēku miesnieku.
Sāksim ar naidu. Kur tas rodas? Tepat mūsu valstī ir samērā daudzi, kas kaut ko ienīst. Viņiem ir pietiekoši daudz ikdienas ”kaitinātāju”, kas ļauj projicēt savu īgnumu un uzskrūvēt savu stresu līdz baltkvēlei, ālējoties un demolējot Maidana izstādi, aizliedzot sociālās reklāmas ar homoseksuālu cilvēku piedalīšanos vai vienkārši protestējot pret pulksteņa pagriešanu par stundu atpakaļ šovakar.
Brīdī, kad naids uzliesmo, nodeg izstādes Latvijā, bēgļu kopmītnes Zviedrijā, loģika medijos un humānisms interneta saziņā. Kāpēc mēs nespējam jau iepriekš novērst šīs liesmas? Pirmais iemesls ir politiķu neizlēmība, slēpšanās 3 priedēs, izliekoties, ka viņi visu saprot, bet ”tauta” ar savu saprašanu lai tiek galā pati. Tā rīkojās, piemēram, Dombrovska valdība ”krīzes gados”, kad cienījamais premjerministrs (tieši tāpat kā savulaik Kārlis Ulmanis ) pieprasīja mums palikt savās vietās un pats palika savā vietā, 100% pakļaujoties aizdevēju necilvēcīgajam spiedienam. Viņš paklausīja klusumā, mums pārējiem neko nepaskaidrojot. Rezultātā Latvija tika izlaupīta un cilvēki no savas valsts (kā no grimstoša kuģa) bēga un bēg projām joprojām. Taču pats ”taupības politikas autors”, pateicoties iztapībai, ir nokļuvis pārticības plauktiņā Briselē un ar šo viņa karjera uzskatāma par daudz vairāk izdevušos nekā viņa analogam= līdzīgi paklausīgajam Ulmanim, kurš, tieši tāpat kā Dombrovskis, klausīja lielvarai un pieņēma vienpersoniski nepareizu lēmumu – traģisku savai valstij un tās nākotnei. Toreiz – krīzes laikā cilvēki nesaprata, kas notiek un Dombrovska PR jeb sabiedrisko attiecību speciālisti nedarīja savu darbu. = neko nepaskaidroja publiskajai domai. Mēs gribējām zināt, bet neviens neko nestāstīja un nepaskaidroja, jo “augšas visu izlēma pareizi pašas”. Tagad redzam sekas. Tās ir traģiskas mums visiem un vainīgo nav. Pāri palicis tikai naids pret Latviju kā ”muļķu zemi”, lai gan valsts nav vainīga, ja to vada muļķi.
Pārticības izplēnēšana un krīzes sekas bija lieliska augsne PSRS reanimētājiem postsovjetismam putinistu revanšistu veidolā. Krievu propagandas aparāts līdzīgi gigantiskam buldozeram, sāka ”ar muti noārdīt” visu to, kas pēc revolūcijas demokrātiskajā Latvijā tika sasniegts un neviens viņam Rīgā, Madonā vai Liepājā netraucēja to darīt. Tepat uz vietas nebija neviena, kas spētu Latviju aizstāvēt. Stūrmaņiem pat izdevās sabāzt svarīgos amatos ”āžus par dārzniekiem”: nevarīgo putrotāju Bērziņonkoli valsts prezidenta amatā, narcisistisko Āboltiņu spīkeres un nekonsekvento Dimantu mediju regulētāja amatos. Par KNAB un drošības pinkertoniem nemaz nerunājot. Man šķiet, ka šādās krīzes situācijās, kad amatos liek savējos, nevis piemērotākos, ”savāra” visvairāk problēmu. Daudz vairāk nekā drīkstētu atļauties. Rezultātā Putina propaganda plosa Latvijas publisko telpu netraucēti tālāk un sēj sabiedrības apziņā sev nepieciešamas doktrīnas tik veiksmīgi, ka pat Latvijas radio žurnālisti, kurus es līdz šim vienmēr ļoti cienīju un augsti vērtēju, tagad sāk runāt unisonā ar putinistu nostādnēm. Neapzināti? Iespējams. Taču nezināšana nav attaisnojums arī šajā gadījumā. Mūsu valsts joprojām kulstas putinistu propagandas iešūpotajos viļņos kā plastmasas laiva, kurai nav ķīļa un stabila kursa uz priekšu. Kamēr ”gudrie” Latvijas mediju stratēģijas stūrētāji atver jaunus kanālus krievu valodā un samazina raidlaiku + medijus latviešu publikai.
Sāk notikt arī neglītas lietas. Kāds ir šīs mediju politikas rezultāts? Var novērot pastiprinātu latviešu mediju putinizāciju, kuru demonstrē ļoti precīzi ”neizteiksmīgu sadzīves problēmu” indikatori: pārejas uz ziemas laiku apšaubīšana un šī procesa izsmiešana ar Kremļa radīto klišeju palīdzību, tikumības likuma attaisnošana, Maidana izstādes demolētāju nenosodīšana. Iespējams, ka tas notiek neapzināti un tas nozīmē, ka “zaļie cilvēciņi” nemaz nav vajadzīgi, jo mēs paši virzamies “lielā stūrmaņa” nospraustajā virzienā ar autopilota palīdzību.
Krieviski runājošā Latvijas publika turpina sekot Kremļa propagandas buldozeram tāpat kā agrāk un krieviskie Latvijas mediji nekādu opozīciju šai līnijai nav nodrošinājuši. Tāpēc Maidana fotoizstādes vandalizētāji var turpināt savu uzvaras gājienu un ušakovisti Rīgas domē var ”mazgāt rokas nevainībā”, ka viss notiek pareizi arī bez viņu līdzdalības. Izstādes demolēšanai ir sekas – Rīgā izstādes vairs nav ir atrasts koks ar kuru ”nosist suni” = ir izdevies atrast izstādes veidotāja ”izteikumus”, kas ir tik pamatīgi sašūpojuši šīs izrādes ”prestižu”, ka pat augstas Latvijas amatpersonas un mediji, sāk atkāpties no savas agrākās nostājas un vīterot līdzi Kremlim).
Jelgavā šovakar šo izstādi apsargā brīvprātīgie. Tas nozīmē, ka pavisam drīz var notikt neizbēgamais – var sākt līt asinis tieši tāpat kā šonedēļ Trolhetenā, jo ”kādam” var būt liels naids par to, ka izstāde tomēr notiek un ”viņš” tur var ierasties ar ieročiem. To nevajadzētu izslēgt. Stiegra ir uzvilkta un politiskā klusēšana nav brālis. Vienkārši tāpēc, ka gan vienai, gan otrai pusei ir skaidrs, ka ”mēs cīnāmies par taisnu lietu” . Un mums jau sen ir divas puses. Tās pašas, kuras Vīķei Freibergai, Zatleram, Bērziņonkulim un Lemberga Vējonim bija jāsakausē vienā vienotā veselumā. Taču viņiem tas neizdevās, jo nebija laika nopietni strādāt šajā virzienā. Kas notiks tālāk?
Kā iespējams novērst tālāku konfrontāciju?
Labprātīgi pārejot uz Maskavas laiku un pēc tam labprātīgi piesakoties Putina impērijai par brālīgo republiku?
Visi izskatījās satraukušies. Īpaši ekskursijas vadītājs, jo autobuss bija aizbraucis no pieturas, kurā izkāpām. Tagad ceļu atrast vairs nebija iespējams. Sākās diskusijas par to kā pazudušo atrast. Nolēmām doties atpakaļ uz punktu, kur izšķīrāmies un meklēt. Steidzāmies. Taču viņa tur nebija. Ilgi stāvējām uz slavenā Mostaras tilta un fotografējāmies, taču pazudušais likās kā ūdenī iekritis. Atlika mierinājums, ka viņš zina ko dara. Taču gids bija izmisumā. Atstājām viņu pie stūra (meklējot noklīdušo) un ziedojām naudu, lai apskatītu dokumentālu filmu par tilta sagraušanu. Arī pēc filmas pazudušais nebija atradies un neatlika nekas cits kā doties tālāk. Cilvēki tērgāja, tūristi iepirkās, bizness padevās un iela burbuļoja kā jau tas orienta valstīs pierasts. Akmeņainais ceļš veda augšup un no tā ik pa brīdim pavērās gleznains skaits uz upi un leģendāro tiltu.
Paļāvība ir demokrātijas atslēga. Mums visiem gribas ticēt tam, ko raksta mediji, ziņo televīzija, radio vai interneta portāli. Brīdī kad televizora vai datora ekrāns sāk melot, publiskā domā sašķobās kā laiva, kurai nolauzts ķīlis.
Interneta viļņošanās ap modes dizaineru Gintu Budi (aizvadītās nedēļas laikā) lika aizdomāties par vairākiem mediju efektiem, kas maz izgaismoti mūsu ikdienā.