Klaiņojoši suņi, atkritumi straujā upē un silts lietus trīs dienas pēc kārtas. Tumsa, kas uzgāžas kā vāks jau pēc sešiem un kalni, kas apauguši ar kokiem kā slikti noskūta bārda uz reljefa, labi pabarota zoda.

Tā ir Sarajeva, kas manā priekš ieradās uzreiz pēc izkāpšanas no lidmašīnas. Spriegi kā vijoles stīga uz nepazīstama instrumenta tā nostiepās manā priekšā kā skolēns, kas vēlas uzkalpoties un saņemt labu atzīmi. Vienkārši grib iepatikties, lai gan jūt, ka viegli tas nebūs. Tā arī notika.

Ainava slīdēja aiz automašīnas loga (pa ceļam no lidostas uz viesnīcu) a la Latvija deviņdesmito gadu sākumā. Priekšā viesnīca ar gleznainu un tautisku nosaukumu Hollywood un piedāvājumu dzīvot kopā vienā istabā ar svešu sievieti, kas ieradīsies vakarā. Pazīstama lieta,vai ne? Katrs cenšas nopelnīt kā var un uzskata, ka viss ir iespējams postkomunisma areālā.

Protams, ka kara sekas. Kā bez tām. Nekā. To redz ik uz soļa.

Jau pirmajā vakarā, pēc reāli negulētas nakts (daudzo pārlidojumu dēļ) metos uz ielas, lai dotos uz centru. Izrādījās, ka mana mītne atrodas 11 km no galvaspilsētas centra un „city” ir sasniedzams vai nu ar taksometru vai klasisku, vecu tramvaju. Izvēlējos pēdējo. Lai būtu kopā ar tautu. Kā citādi. Kamēr samainīju naudu 1:2, apguvu iekāpšanu tramvajā un biļešu pirkšanu avīžu kioskā (vietējais Narvesena paveids), kompostrēšanu vagonā un atpakaļatgriešanās rituālu, pagāja intensīvs laika sprīdis ar integrēšanos vietēja vidē.

Vagona apsēdos līdzās studentei, kas izrādījās nākamā inženiere. No viņas uzzināju visu par karu, tā sekām, traģiskajām ielām, kur serbu snaiperi kara laikā apšāva cilvēkus kā zvirbuļus. Tramvajs bija vecs, pārpildīts un vilkās lēni. Kā noguris gliemezis: cauri namiem, pa vienu vienīgu ielu, kura stiepās un ritinājās uz priekšu, uz priekšu un uz priekšu.

„Vai šī nav pasaules garākā iela”, – es vaicāju meitenei.

„Ir” – viņa nedroši apstiprināja.

„Vai redzat tās majas”- viņa jautāja un norādīja ar roku pa labi, „- tur serbi šāva uz visiem, kas parādījās uz ielas.

Nebija svarīgi, kāda šim cilvēkam bija tautība vai ticība. To tāpat pa gabalu neredz. Viņi šāva uz visiem. Uzreiz”, – meiča nopūtàs.

„Vai esat serbiem to piedevuši?” – prasīju, lai gan sapratu ko viņa atbildēs.

„Ko nu tur piedot vai nepiedot, tāpat jēgas nekādas. Tie, kas bija beigti paliks miruši”,- viņa nopūtās vēlreiz un izstāstīja, kā kara laika vinas vecāki bēguši uz Zviedriju un lūguši tur politisku patvērumu, bet zviedri viņus netika pieņēmuši. Turpretī tagad sīriešus pieņemot ar orķestri un gavilēm.

„Kāpēc viņi ta dara”- jautāja meitene.

„Liekuļi”- es atbildēju un atcerējos baltiešu izdošanu pēc otrā pasaules kara.

Tramvajs grabēdams ripoja tālāk un mūsu saruna un mirkli apklusa.

„Vispār ir riebīgi, ja dzimtenē klājas tik slikti, ka man jāmeklē darbs ārzemēs”,  – atzinās blakussēdētāja un nosarka. Meitene bija bāla ar gariem, rūsganiem matiem. Abas klusējam un domājām par to pašu – kā izvilkt ārā mūsu valstis no trūkuma posta.

„Vai Latvijā būtu jēga meklēt darbu jaunai inženierei – tādai kā es?”- viņa vaicāja un atkal nosarka. „Nezinu”, – atbildēju skandināviskā mierā, bet meitene mani pārtrauca.

„Es tur iemācītos valodu, uzvestos klusi un kārtīgi un nevienam nekā slikta nedarītu” – viņa teica un es atkal redzēju to pašu Latvijas deviņdesmito gadu stilu, kuram bija raksturīga „kaisle tikt iekšā Eiropā”.

„Vai tad visi bosnieši vēlas kļūt par eiropiešiem?” – vaicāju.

„Nē, visi nē. Tikai mēs “bosnieši” un horvāti. Serbi negrib. Viņiem Krievija tuvāka. Man gan labāk patīk Eiropa. Tur neko nevar darīt,” – secināja blakussēdetāja un mūsu pietura beidzot bija klāt. Pēc tam viņa parādīja man Sarajevas centru un, laipni atvadījusies, pazuda drūzmā uz ielas.

Tik pat pēkšņi kā parādījusies.

Vai viņa aizbrauks meklēt darbu uz Latviju?

Šaubos. Lepniem cilvēkiem grūti pazemoties.

Tā tas ir.

Bada sajūta spieda meklēt ēstuvi, atradu granātābolu sulu un kebabu, kurš nevarēja man piedāvāt neko veģetāru. Pēc tam priekšā iznira mošejas, dziedoši romu puisīši, ubagi, zemē sakritšas akāciju lapas,  vesela strīpa nevajadzīgu turku mantu pārdotavu ar kopīgo nosaukumu „Vecpilsēta”. Kaut kas no Stambulas vai Marakešas miniatūrā. Precīzāk sakot, etīde par orientu. Maigi izsakoties.

Rīt par ceļojumu uz Mostaru un bēgļu straumēm.

Tas būs rīt.