Sarajevas sublimētā savādība

Klaiņojoši suņi, atkritumi straujā upē un silts lietus trīs dienas pēc kārtas. Tumsa, kas uzgāžas kā vāks jau pēc sešiem un kalni, kas apauguši ar kokiem kā slikti noskūta bārda uz reljefa, labi pabarota zoda.

Tā ir Sarajeva, kas manā priekš ieradās uzreiz pēc izkāpšanas no lidmašīnas. Spriegi kā vijoles stīga uz nepazīstama instrumenta tā nostiepās manā priekšā kā skolēns, kas vēlas uzkalpoties un saņemt labu atzīmi. Vienkārši grib iepatikties, lai gan jūt, ka viegli tas nebūs. Tā arī notika.

Ainava slīdēja aiz automašīnas loga (pa ceļam no lidostas uz viesnīcu) a la Latvija deviņdesmito gadu sākumā. Priekšā viesnīca ar gleznainu un tautisku nosaukumu Hollywood un piedāvājumu dzīvot kopā vienā istabā ar svešu sievieti, kas ieradīsies vakarā. Pazīstama lieta,vai ne? Katrs cenšas nopelnīt kā var un uzskata, ka viss ir iespējams postkomunisma areālā.

Protams, ka kara sekas. Kā bez tām. Nekā. To redz ik uz soļa.

Jau pirmajā vakarā, pēc reāli negulētas nakts (daudzo pārlidojumu dēļ) metos uz ielas, lai dotos uz centru. Izrādījās, ka mana mītne atrodas 11 km no galvaspilsētas centra un „city” ir sasniedzams vai nu ar taksometru vai klasisku, vecu tramvaju. Izvēlējos pēdējo. Lai būtu kopā ar tautu. Kā citādi. Kamēr samainīju naudu 1:2, apguvu iekāpšanu tramvajā un biļešu pirkšanu avīžu kioskā (vietējais Narvesena paveids), kompostrēšanu vagonā un atpakaļatgriešanās rituālu, pagāja intensīvs laika sprīdis ar integrēšanos vietēja vidē.

Vagona apsēdos līdzās studentei, kas izrādījās nākamā inženiere. No viņas uzzināju visu par karu, tā sekām, traģiskajām ielām, kur serbu snaiperi kara laikā apšāva cilvēkus kā zvirbuļus. Tramvajs bija vecs, pārpildīts un vilkās lēni. Kā noguris gliemezis: cauri namiem, pa vienu vienīgu ielu, kura stiepās un ritinājās uz priekšu, uz priekšu un uz priekšu.

„Vai šī nav pasaules garākā iela”, – es vaicāju meitenei.

„Ir” – viņa nedroši apstiprināja.

„Vai redzat tās majas”- viņa jautāja un norādīja ar roku pa labi, „- tur serbi šāva uz visiem, kas parādījās uz ielas.

Nebija svarīgi, kāda šim cilvēkam bija tautība vai ticība. To tāpat pa gabalu neredz. Viņi šāva uz visiem. Uzreiz”, – meiča nopūtàs.

„Vai esat serbiem to piedevuši?” – prasīju, lai gan sapratu ko viņa atbildēs.

„Ko nu tur piedot vai nepiedot, tāpat jēgas nekādas. Tie, kas bija beigti paliks miruši”,- viņa nopūtās vēlreiz un izstāstīja, kā kara laika vinas vecāki bēguši uz Zviedriju un lūguši tur politisku patvērumu, bet zviedri viņus netika pieņēmuši. Turpretī tagad sīriešus pieņemot ar orķestri un gavilēm.

„Kāpēc viņi ta dara”- jautāja meitene.

„Liekuļi”- es atbildēju un atcerējos baltiešu izdošanu pēc otrā pasaules kara.

Tramvajs grabēdams ripoja tālāk un mūsu saruna un mirkli apklusa.

„Vispār ir riebīgi, ja dzimtenē klājas tik slikti, ka man jāmeklē darbs ārzemēs”,  – atzinās blakussēdētāja un nosarka. Meitene bija bāla ar gariem, rūsganiem matiem. Abas klusējam un domājām par to pašu – kā izvilkt ārā mūsu valstis no trūkuma posta.

„Vai Latvijā būtu jēga meklēt darbu jaunai inženierei – tādai kā es?”- viņa vaicāja un atkal nosarka. „Nezinu”, – atbildēju skandināviskā mierā, bet meitene mani pārtrauca.

„Es tur iemācītos valodu, uzvestos klusi un kārtīgi un nevienam nekā slikta nedarītu” – viņa teica un es atkal redzēju to pašu Latvijas deviņdesmito gadu stilu, kuram bija raksturīga „kaisle tikt iekšā Eiropā”.

„Vai tad visi bosnieši vēlas kļūt par eiropiešiem?” – vaicāju.

„Nē, visi nē. Tikai mēs “bosnieši” un horvāti. Serbi negrib. Viņiem Krievija tuvāka. Man gan labāk patīk Eiropa. Tur neko nevar darīt,” – secināja blakussēdetāja un mūsu pietura beidzot bija klāt. Pēc tam viņa parādīja man Sarajevas centru un, laipni atvadījusies, pazuda drūzmā uz ielas.

Tik pat pēkšņi kā parādījusies.

Vai viņa aizbrauks meklēt darbu uz Latviju?

Šaubos. Lepniem cilvēkiem grūti pazemoties.

Tā tas ir.

Bada sajūta spieda meklēt ēstuvi, atradu granātābolu sulu un kebabu, kurš nevarēja man piedāvāt neko veģetāru. Pēc tam priekšā iznira mošejas, dziedoši romu puisīši, ubagi, zemē sakritšas akāciju lapas,  vesela strīpa nevajadzīgu turku mantu pārdotavu ar kopīgo nosaukumu „Vecpilsēta”. Kaut kas no Stambulas vai Marakešas miniatūrā. Precīzāk sakot, etīde par orientu. Maigi izsakoties.

Rīt par ceļojumu uz Mostaru un bēgļu straumēm.

Tas būs rīt.

Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Mūsdienu jaunieši bezdarbnieki kā zudusī paaudze. Tā dramatiski aug arī Latvijā

2013. gada 19. februārī.  Speciāli TVnet.

jauniešu bezdarbs

Attēls no TVNet

«Pavisam drīz cilvēce izgudros tādu tehniku, kas nodrošinās iespēju radīt uz datora ekrāna pavisam ticamu un reālu dzīves vidi. Mēs dzīvosim tajā labāk nekā šodienas ikdienā. Iedomājies «The Matrix» un tu uzreiz apjēgsi, ko es ar to domāju,» skaidroja man pretī sēdošais vīrietis. Pēc tam uz mirkli apklusa, iestrebjot no masīvas tases savu rīta kapučīno ar sojas pienu. Kafejnīca bija intensīvi apmeklēta. Pie visiem galdiņiem sēdēja jaunieši, kas «ņēmās» ap saviem datoriem. Acīmredzot – bezdarbnieki, tāpat kā man pretī sēdošais filozofs.

– Visa šī pasaule ir simulēta īstenība, kas ilgst jau 14 miljonus gadu. Kas to radījuši? Marsieši, Dievs debesīs vai tie, kas joprojām nevēlas ieslēgt mums reālo režīmu? – viņš jautāja retoriski.

– Varbūt izklaides industrija? Tā pati, kas tagad gatavojas nogādāt «Big brother» nākamos dalībniekus uz Marsu, lai no turienes TV tiešraidē turpinātu eksperimentēt ar cilvēkiem – zirnekļiem neērtajā «pudelē» Marsā (skat. http://mars-one.com/en/)?

– Marsu pirmie neapmeklēs zinātnieki?

– Nē, tie būs televīzijas tiešraides producētāji, – es negribīgi secināju un sapratu, ka arī šajā virzienā noderēs jaunieši bezdarbnieki kā ētera «lielgabalu gaļa». Tie paši, kuriem joprojām neizdodas iekļūt darba tirgū.

Viņu ir daudz. Gan pasaulē, gan pie mums Latvijā. Reģistrētā, oficiālā bezdarba līmenis mūsu valstī ir apmēram 11%.

Katrs desmitais no mums ir bezdarbnieks, un lielākā daļa – jaunieši

Darba meklētāju īpatsvars Latvijas vecuma grupu dalījumā (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) uzkrītoši apliecina augsto jauniešu bezdarba līmeni pērn – 29,7%.*

Foto: CEP dati

Līdzīga aina novērojama arī citās Eiropas valstīs, kur, piemēram, Grieķijā un Spānijā, jauniešu bezdarbs patlaban veido jau gandrīz pusi no bezdarbnieku armijas.

Mēs, Latvija, ar savu jauniešu bezdarbu (31,9%) šajā Eurostat sarakstā pērn bijām sestajā vietā (aiz Spānijas 54,7%, Grieķijas 46,6%, Horvātijas 39,9%, Portugāles 39,0% un Itālijas 35,9%). Lietuva ar 26,5% un Igaunija ar 19,1% šajā sarakstā atkal izskatās labāk par mums.

Aina nav simpātiska. Varam aplūkot šo problēmu dažādi – gan kā traģisku situāciju, kas pieprasa risinājumu, gan arī kā «uzpūstu, tipisku ES pseidoproblēmu».

Zudusī paaudze?

Neraugoties uz statistiku, jaunietis, kas sēž man pretī pie kafejnīcas galdiņa, ir pavisam reāls. Pat simbolisks, jo pārstāv Rietumu civilizāciju, kura līdz šim šādu problēmu spēja amortizēt.

Tagad vairs nespēj. Buferu zona ir palikusi aiz muguras, un mums priekšā nostājies darba tirgus akmeņainais ceļš.

Šķiet, ka jauniešu nespēja iekļūt darba tirgū un palikšana «aiz borta» ir daudz nopietnāka diskusiju tēma nekā mūsu publiskajā diskursā tai atvēlēts uzmanības līdz šim.

Milzīgais jauniešu bezdarbs bruģē ceļu neskaitāmām personiskām traģēdijām, jo šie cilvēki riskē palikt «demarkācijas zonā» visu savu atlikušo mūžu, veidojot nopietnu draudu paši sev un mūsu nākotnes sabiedrībai kopumā.

«Kafijas malkotāji» centra kafejnīcā ir daļa no modernā darba tirgus pāriju kastas, kas savu atlikušo dzīvi, iespējams, pavadīs «nepanesamā esības vieglumā», kā savā romānā to trāpīgi apraksta čehu rakstnieks Milans Kundera.

Vai tā ir dzīve? Šķiet, ka tikai eksistences veids, jo pati dzīve tikmēr norisinās kaut kur citur.

Pašreizējā Vecā kontinenta statistika liecina, ka pērn seši miljoni jauniešu (vecumā zem 25 gadiem) mūsu Eiropā bija bez darba, un mēs tagad esam spiesti iemācīties jaunu jēdzienu «lost generation», kas izraisa nepatīkamas asociācijas. Skaidrs, ka Rietumos šī paaudze turpmāk dzīvos sliktāk nekā viņu vecāki un vecvecāki.

Kāds izskatās šīs modernā laika bezdarbnieks?

No ārpuses glīti un patīkami, moderni un intelektuāli noformēts. Piemēram, man pretī sēdošais filozofs ir beidzis literatūras studijas Venēcijas universitātē un pagaidām nekur nav spējis iekārtoties stabilā darbā. Viņu neakceptē arī skolas, jo šim jaunietim nav pieredzes darba tirgū un pietiekamas izglītības pedagoģijā. Lai pieteiktos par apkopēju vai uzņemtos kādu citu mazāk kvalificētu darbu, viņš skaitās «pārkvalificēts», un šo nišu jau sen aizņēmuši Austrumeiropas viesstrādnieki, kas gatavi strādāt «pa melno». Var, protams, iemācīties kādu amatu, taču «cilvēks ar augstskolas diplomu kabatā» nepatīk vienkāršajiem darbarūķiem, jo neiederas proletariāta vizuālajā rāmī. Turpināt studēt tālāk? Kļūt par mūžīgo non-stop studentu, kas zubrī, neredzot reālu gaismu tuneļa galā?

Viņš dzīvo pie vecākiem (hotelī ar nosaukumu «Mamma»), jo nepietiek naudas savam miteklim. Kabatas nauda jāizlūdzas no tēta (telefona rēķiniem, kino biļetei vai kapučīno tasei). Savas ģimenes izveidošana viņam nerādās pat sapņos. Tam nepietiek naudas.

Ko viņš ikdienā dara? Sēž pie datora, dzīvo virtuālajā pasaulē un gaida… nevis komētu, bet gan konjunktūras augšupeju. Nekā vairāk viņa dzīvē nav. Tikai kafija + dators+ sapņi.

– Daži ķeras pie narkotikām, – puisis atzīst un sāk sērīgi skatīties ārā pa logu.

– Tam naudas pietiek?

– «Tam» naudas pietiek vienmēr, – secina literatūras zinātnieks, bezdarbnieks.

Vecāki neko viņam nespēj palīdzēt, lai gan izprot problemātisko situāciju. Jauns cilvēks, kuram nav darba, stabilu ienākumu, mitekļa un iespēju nodibināt savu ģimeni, neskaitās pieaudzis. Brieduma vietā iestājas infantilisma periods. Ar laiku cilvēks turpina nesaprast, ka tikai pats ir atbildīgs par savu eksistenci un tās priekšnoteikumiem. Neaptver, ka grēkāža meklēšana nav izeja, jo dzīve nekad nepiedāvā līdztiesīgu konkurenci visiem par vietu piesaulītē.

Indivīda traģēdija var kļūt par draudu sabiedrībai

Atliek dzīvot iedomu pasaulē, ienīst tos, kuriem ir darbs, nauda, un briedināt sevī mazvērtības kompleksos sakņotu rūgtumu un agresiju pret reālo/apkārtējo pasauli. To pašu, kurā laikabiedri ar «labākiem CV» ir jau iemācījušies disciplīnu, darba iemaņas, sociālo kompetenci, pakārtotību un visu pārējo, ko šiem pieprasa modernā komunikācija.

Tā indivīda traģēdija pamazām kļūst par draudu sabiedrībai.

Kura institūcija piedāvās šiem jaunajiem bezdarbniekiem socializāciju? Baznīca? Dienests armijā vai «simtlatnieku programmā»?

Būt ilgstoši bez darba nozīmē, ka cilvēks jūtas izslēgts no funkcionējošās sabiedrības un šīs atstumtības dēļ tas arī zaudē interesi par to, kas reāli visapkārt notiek. Eiropas vēsture mums jau agrāk ir pierādījusi, cik strauji jauno bezdarbnieku kritiskā masa pārvēršas agresīvā spēkā, kas balstās uz graujošo dominanti. Hitlera un Staļina impērijas šajā virzienā piedāvā hrestomātiskus piemērus.

Eiropas fiskālā krīze joprojām nav garām.

Izskatās, ka smagākais periods mums vēl priekšā, jo ap mums ka sēnes pēc lietus vairojas hronisko jauno bezdarbnieku rindas, kas fiziski atrodas starp mums, bet garīgi dzīvo virtuālajā pasaulē. Pie datora un drogu reibumā.

Tie ir miljoniem jaunu cilvēku, kuru liktenis uzlikts uz fiskālās politikas krīzes seku spēles kazino galda, un mēs nevaram paredzēt, pie «kura cipara», «partijas» vai «ideoloģijas» iedegsies liktenīgā signāllampiņa.

Latvijā ilgtermiņa jauno bezdarbnieku skaits pieaug un «pašreiz ir divreiz augstāks nekā vidēji ekonomikā» (Swedbank pētījums, 2012.14.12.). Vai jums ir konkrēti priekšlikumi, kā glābt šo «zudušo paaudzi», kamēr vēl var pagūt to izdarīt?

Vai jums ir priekšlikumi, kā ieslēgt reālo režīmu izstumtajiem?

Arī manam sarunu biedram kafejnīcā?

Atsauces

* Avoti: CEP dati, Krasnopjorovs O. (2012) Jauniešu bezdarbs Latvijā un Eiropā: reāla problēma vai skaitļu dancis? http://www.makroekonomika.lv/jauniesu-bezdarbs-latvija-un-eiropa-reala-problema-vai-skaitlu-dancis

Bezdarba līmenis ceļas arī Spānijā

2012. gada 27. aprīlis
Bezdarbnieku rinda Madridē, SR

Bezdarbnieku rinda Madridē, SR

Ceturtajā lielākajā Eiropas valstī – Spānijā ceļš no ekonomiskās krīzes  nav atrasts.

Statistika rāda, ka spāņiem no krīzes joprojām nav izejas.

Bezdarba līmenis Spānijā sasniedzis jau 24,4% un tas ir par 2% vairāk nekā pirms mēneša.

Kopš nekustāmā īpašuma un celtniecības ”burbuļa sasprāgšanas” (pirms trim gadiem) izdzīvot Spānijā kļūst aizvien grūtāk.

Krīze šodien ievainojusi praktiski visus, jo tie, kam ir darbs ir spiesti palīdzēt saviem tuviniekiem, kas palikuši bez darba.

”Spānija šodien atgādina kamaniņu braucēju, kas drāžas lejup no kalna bez bremzēm un stūres”, –  tā Zviedrijas Radio šodien komentē ekonomisko situāciju Spānijā.

Standard & Poor’s jau nogrūduši Spāniju lejup līdz pakāpienam BBB+.

Valsts parāds – 68% no nacionālā kopprodukta, budžeta deficītu gandrīz neiespējami nosegt.

Valsts bankām būs nepieciešama palīdzība, lai balansētu zaudējumus sakarā nekustāmo īpašumu pārdošanu (kuru tirgus vērtība turpina kristies).

Spānija aizvien uzkrītošāk atkārto Grieķijas notikumu attīstības scenāriju.

Viens solis un priekšu – divi atpakaļ + indignācija.   

Bezdarbs un trūcīgo bērnu skaits pieaug arī Zviedrijā.

2012. gada 14. martā

Esmu pārguris kā bezdarbnieks. Varu darīt visu ko - strādāt kā pārdevējs vai ko citu! Palīdziet atrast darbu!

Esmu pārguris kā bezdarbnieks. Varu darīt visu ko - strādāt kā pārdevējs vai ko citu! Palīdziet atrast darbu!

Aizvadītajā mēnesī zviedru reģistrēto bezdarbnieku skaits sasniedza 404 000 cilvēku.

Tas ir par 4000 vairāk nekā pērnā gada februārī.

Pieauga arī no darba atlaisto personu skaits – 4900. 

Vienlaikus samazinājās arī iespējas iekārtoties darbā.

Ļoti liela bezdarbnieku daļa ilgstoši netiek pie darba, neraugoties uz kursiem un pabalstiem. Tie ir galvenokārt gados vecāki cilvēki, imigranti un jaunieši.

Vislielākais bezdarbnieku skaits Zviedrijā ir tieši jauniešu vidū (vecumā līdz 25 gadiem) – 95 000.

Liels skaits jauniešu jau “izkrituši” no sociālā nodrošinājuma sistēmas un darbu meklē ārzemēs.

Darba vietu pieaugums Zviedrijā patlaban novērojams vienīgi servisa jomā (restorānos), taču pieprasījums pēc strādājošajiem turpina sarukt industrijā un transporta jomā.

Atbildīgās zviedru institūcijas lēš, ka darba tirgus attīstības laiks valstī kārtējo reizi (atkal) ir garām.

Tāpēc Zviedrijas valdībai tiek izvirzītas bargākas prasības darba tirgus stabilizācijai. 

Pieprasot atbalstīt mazos un nelielos uzņēmējus. 

Izskatās, ka tikai uzņēmējdarbība izglābs Zviedriju no lejupslīdes, jo lielo uzņēmumu laiks ir nenovēršami garām.

Sociāldemokrātiskajiem slāņiem to grūti pieņemt, taču nāksies samierināties ar jaunajiem laikiem.

Tikmēr fakti liecina, ka Zviedrijā strauji pieaug trūcīgo bērnu skaits. 

Pašlaik valstī ir ceturtdaļmiljona bērnu, kas ir spiesti dzīvot zem iztikas minimuma (skat. Malmes augstskolas pētījuma rezultāti). Tātad 13% zviedru bērnu dzīvo trūkumā. 

– Šī nelāgā tendenca sākās 2008. gadā un joprojām turpinās. Tas nozīmē, ka mūsu valstī ir ļoti daudzas ģimenes, kurās vecāki nevar atļauties svinēt sava bērna dzimšanas dienas, dāvināt dāvanas un braukt ceļojumos. Tam nepietiek naudas, – konstatē pētījuma autors, profesors Tapio Salonens.

Šiem bērniem klājas grūti arī skolā, jo klases biedri pamana attiecīgās ģimenes finansiālās problēmas un bērnam par to nākas ciest.

Visvairāk nabadzīgo bērnu ir ģimenēs, kurās vecāki ir imigranti.

Vissliktāk ir ģimenes, kur iztrūkst viens no vecākiem. Tur trūkumā dzīvo puse bērnu.

Trūkuma robeža Zviedrijā ir apm. 700 latu ģimenei (iztikai) mēnesī, kurā ir pieaugušais un bērns.

Lielāko daļu no šīs summas “paņem” dzīvokļa un komunālie maksājumi ( apm. 80%). Sabiedriskās transporta kartiņas pieaugušajam un bērnam – 70 lati x 2 = 140 lati.

Maz paliek pāri pienam, maizei vai kam citam. Par apģērbu nerunājot.

Straujā labklājības krituma iemesli ir vecāku hroniskais bezdarbs un ekonomiskās krīzes cirtieni.