Mūsdienu jaunieši bezdarbnieki kā zudusī paaudze. Tā dramatiski aug arī Latvijā

2013. gada 19. februārī.  Speciāli TVnet.

jauniešu bezdarbs

Attēls no TVNet

«Pavisam drīz cilvēce izgudros tādu tehniku, kas nodrošinās iespēju radīt uz datora ekrāna pavisam ticamu un reālu dzīves vidi. Mēs dzīvosim tajā labāk nekā šodienas ikdienā. Iedomājies «The Matrix» un tu uzreiz apjēgsi, ko es ar to domāju,» skaidroja man pretī sēdošais vīrietis. Pēc tam uz mirkli apklusa, iestrebjot no masīvas tases savu rīta kapučīno ar sojas pienu. Kafejnīca bija intensīvi apmeklēta. Pie visiem galdiņiem sēdēja jaunieši, kas «ņēmās» ap saviem datoriem. Acīmredzot – bezdarbnieki, tāpat kā man pretī sēdošais filozofs.

– Visa šī pasaule ir simulēta īstenība, kas ilgst jau 14 miljonus gadu. Kas to radījuši? Marsieši, Dievs debesīs vai tie, kas joprojām nevēlas ieslēgt mums reālo režīmu? – viņš jautāja retoriski.

– Varbūt izklaides industrija? Tā pati, kas tagad gatavojas nogādāt «Big brother» nākamos dalībniekus uz Marsu, lai no turienes TV tiešraidē turpinātu eksperimentēt ar cilvēkiem – zirnekļiem neērtajā «pudelē» Marsā (skat. http://mars-one.com/en/)?

– Marsu pirmie neapmeklēs zinātnieki?

– Nē, tie būs televīzijas tiešraides producētāji, – es negribīgi secināju un sapratu, ka arī šajā virzienā noderēs jaunieši bezdarbnieki kā ētera «lielgabalu gaļa». Tie paši, kuriem joprojām neizdodas iekļūt darba tirgū.

Viņu ir daudz. Gan pasaulē, gan pie mums Latvijā. Reģistrētā, oficiālā bezdarba līmenis mūsu valstī ir apmēram 11%.

Katrs desmitais no mums ir bezdarbnieks, un lielākā daļa – jaunieši

Darba meklētāju īpatsvars Latvijas vecuma grupu dalījumā (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) uzkrītoši apliecina augsto jauniešu bezdarba līmeni pērn – 29,7%.*

Foto: CEP dati

Līdzīga aina novērojama arī citās Eiropas valstīs, kur, piemēram, Grieķijā un Spānijā, jauniešu bezdarbs patlaban veido jau gandrīz pusi no bezdarbnieku armijas.

Mēs, Latvija, ar savu jauniešu bezdarbu (31,9%) šajā Eurostat sarakstā pērn bijām sestajā vietā (aiz Spānijas 54,7%, Grieķijas 46,6%, Horvātijas 39,9%, Portugāles 39,0% un Itālijas 35,9%). Lietuva ar 26,5% un Igaunija ar 19,1% šajā sarakstā atkal izskatās labāk par mums.

Aina nav simpātiska. Varam aplūkot šo problēmu dažādi – gan kā traģisku situāciju, kas pieprasa risinājumu, gan arī kā «uzpūstu, tipisku ES pseidoproblēmu».

Zudusī paaudze?

Neraugoties uz statistiku, jaunietis, kas sēž man pretī pie kafejnīcas galdiņa, ir pavisam reāls. Pat simbolisks, jo pārstāv Rietumu civilizāciju, kura līdz šim šādu problēmu spēja amortizēt.

Tagad vairs nespēj. Buferu zona ir palikusi aiz muguras, un mums priekšā nostājies darba tirgus akmeņainais ceļš.

Šķiet, ka jauniešu nespēja iekļūt darba tirgū un palikšana «aiz borta» ir daudz nopietnāka diskusiju tēma nekā mūsu publiskajā diskursā tai atvēlēts uzmanības līdz šim.

Milzīgais jauniešu bezdarbs bruģē ceļu neskaitāmām personiskām traģēdijām, jo šie cilvēki riskē palikt «demarkācijas zonā» visu savu atlikušo mūžu, veidojot nopietnu draudu paši sev un mūsu nākotnes sabiedrībai kopumā.

«Kafijas malkotāji» centra kafejnīcā ir daļa no modernā darba tirgus pāriju kastas, kas savu atlikušo dzīvi, iespējams, pavadīs «nepanesamā esības vieglumā», kā savā romānā to trāpīgi apraksta čehu rakstnieks Milans Kundera.

Vai tā ir dzīve? Šķiet, ka tikai eksistences veids, jo pati dzīve tikmēr norisinās kaut kur citur.

Pašreizējā Vecā kontinenta statistika liecina, ka pērn seši miljoni jauniešu (vecumā zem 25 gadiem) mūsu Eiropā bija bez darba, un mēs tagad esam spiesti iemācīties jaunu jēdzienu «lost generation», kas izraisa nepatīkamas asociācijas. Skaidrs, ka Rietumos šī paaudze turpmāk dzīvos sliktāk nekā viņu vecāki un vecvecāki.

Kāds izskatās šīs modernā laika bezdarbnieks?

No ārpuses glīti un patīkami, moderni un intelektuāli noformēts. Piemēram, man pretī sēdošais filozofs ir beidzis literatūras studijas Venēcijas universitātē un pagaidām nekur nav spējis iekārtoties stabilā darbā. Viņu neakceptē arī skolas, jo šim jaunietim nav pieredzes darba tirgū un pietiekamas izglītības pedagoģijā. Lai pieteiktos par apkopēju vai uzņemtos kādu citu mazāk kvalificētu darbu, viņš skaitās «pārkvalificēts», un šo nišu jau sen aizņēmuši Austrumeiropas viesstrādnieki, kas gatavi strādāt «pa melno». Var, protams, iemācīties kādu amatu, taču «cilvēks ar augstskolas diplomu kabatā» nepatīk vienkāršajiem darbarūķiem, jo neiederas proletariāta vizuālajā rāmī. Turpināt studēt tālāk? Kļūt par mūžīgo non-stop studentu, kas zubrī, neredzot reālu gaismu tuneļa galā?

Viņš dzīvo pie vecākiem (hotelī ar nosaukumu «Mamma»), jo nepietiek naudas savam miteklim. Kabatas nauda jāizlūdzas no tēta (telefona rēķiniem, kino biļetei vai kapučīno tasei). Savas ģimenes izveidošana viņam nerādās pat sapņos. Tam nepietiek naudas.

Ko viņš ikdienā dara? Sēž pie datora, dzīvo virtuālajā pasaulē un gaida… nevis komētu, bet gan konjunktūras augšupeju. Nekā vairāk viņa dzīvē nav. Tikai kafija + dators+ sapņi.

– Daži ķeras pie narkotikām, – puisis atzīst un sāk sērīgi skatīties ārā pa logu.

– Tam naudas pietiek?

– «Tam» naudas pietiek vienmēr, – secina literatūras zinātnieks, bezdarbnieks.

Vecāki neko viņam nespēj palīdzēt, lai gan izprot problemātisko situāciju. Jauns cilvēks, kuram nav darba, stabilu ienākumu, mitekļa un iespēju nodibināt savu ģimeni, neskaitās pieaudzis. Brieduma vietā iestājas infantilisma periods. Ar laiku cilvēks turpina nesaprast, ka tikai pats ir atbildīgs par savu eksistenci un tās priekšnoteikumiem. Neaptver, ka grēkāža meklēšana nav izeja, jo dzīve nekad nepiedāvā līdztiesīgu konkurenci visiem par vietu piesaulītē.

Indivīda traģēdija var kļūt par draudu sabiedrībai

Atliek dzīvot iedomu pasaulē, ienīst tos, kuriem ir darbs, nauda, un briedināt sevī mazvērtības kompleksos sakņotu rūgtumu un agresiju pret reālo/apkārtējo pasauli. To pašu, kurā laikabiedri ar «labākiem CV» ir jau iemācījušies disciplīnu, darba iemaņas, sociālo kompetenci, pakārtotību un visu pārējo, ko šiem pieprasa modernā komunikācija.

Tā indivīda traģēdija pamazām kļūst par draudu sabiedrībai.

Kura institūcija piedāvās šiem jaunajiem bezdarbniekiem socializāciju? Baznīca? Dienests armijā vai «simtlatnieku programmā»?

Būt ilgstoši bez darba nozīmē, ka cilvēks jūtas izslēgts no funkcionējošās sabiedrības un šīs atstumtības dēļ tas arī zaudē interesi par to, kas reāli visapkārt notiek. Eiropas vēsture mums jau agrāk ir pierādījusi, cik strauji jauno bezdarbnieku kritiskā masa pārvēršas agresīvā spēkā, kas balstās uz graujošo dominanti. Hitlera un Staļina impērijas šajā virzienā piedāvā hrestomātiskus piemērus.

Eiropas fiskālā krīze joprojām nav garām.

Izskatās, ka smagākais periods mums vēl priekšā, jo ap mums ka sēnes pēc lietus vairojas hronisko jauno bezdarbnieku rindas, kas fiziski atrodas starp mums, bet garīgi dzīvo virtuālajā pasaulē. Pie datora un drogu reibumā.

Tie ir miljoniem jaunu cilvēku, kuru liktenis uzlikts uz fiskālās politikas krīzes seku spēles kazino galda, un mēs nevaram paredzēt, pie «kura cipara», «partijas» vai «ideoloģijas» iedegsies liktenīgā signāllampiņa.

Latvijā ilgtermiņa jauno bezdarbnieku skaits pieaug un «pašreiz ir divreiz augstāks nekā vidēji ekonomikā» (Swedbank pētījums, 2012.14.12.). Vai jums ir konkrēti priekšlikumi, kā glābt šo «zudušo paaudzi», kamēr vēl var pagūt to izdarīt?

Vai jums ir priekšlikumi, kā ieslēgt reālo režīmu izstumtajiem?

Arī manam sarunu biedram kafejnīcā?

Atsauces

* Avoti: CEP dati, Krasnopjorovs O. (2012) Jauniešu bezdarbs Latvijā un Eiropā: reāla problēma vai skaitļu dancis? http://www.makroekonomika.lv/jauniesu-bezdarbs-latvija-un-eiropa-reala-problema-vai-skaitlu-dancis

8 thoughts on “Mūsdienu jaunieši bezdarbnieki kā zudusī paaudze. Tā dramatiski aug arī Latvijā

  1. Varbūt ne tiešs risinājums, bet situācijas uzlabojums, manuprāt, varētu rasties samazinot nevienlīdzību sabiedrībā. Man nav aizspriedumu pret melno darbu, esmu to strādājusi. Tomēr ceru, ka to vairs nekad nedarīšu, jo tajā šādu darbu strādājot Latvijā, ir šausmīgi un nežēlīgi dzirdēt, no uz ārzemēm aizbraukušajiem draugiem, to, ka par pirksta kustināšanu līdzīga ranga darbā viņi nedēļā saņem par 1,5 reizi lielāku algu nekā es saņemu strādājot mēnesi.

  2. Tieši nesen man Youtube rekomendācijās piedāvāja noskatīties kādas krievu sievietes stāstu ASV, kur viņa no Krievijas reketa pamukusi deviņdesmitajos un šajos 20 gados iepazinusi ikdienas dzīvi tur: http://youtu.be/9_dJ0fXWKVc
    Par bezdarba tematu – Latvijas valdība krīzes sākumā tieši mēģināja kaut ko darīt bezdarba mazināšanai, piemēram, mikrouzņēmumi, lai veicinātu cilvēkus nodarboties ar uzņēmējdarbību, simtlatnieki, lai strādnieki neizkristu no darba tirgus. Pēdējais ir vairāk pēc Keinsa teorijas – krīzes apstākļos jādod vienam cilvēkam uzdevumu izrakt grāvi, bet otram nākamajā dienā rakt to ciet, lai cilvēki neatrod no darba. Tam pretī stāv automatizācija – pie esošās darbu automatizācijas arvien mazāk cilvēkiem paliek darba esošajā ekonomikas modelī. Varbūt, daļā uzņēmumu jāsamazina darba nedēļas ilgums līdz 24 stundām, tad var nodarbināt divas reizes vairāk cilvēku?

  3. Atpakaļ ziņojums: Šaubas: kāpēc studēt? « melns uz balta

  4. No vienas puses es ar nepacietību gaidu, piemēram., kad Latvijas lielveikalos parādīsies automātiskās kases (lai nav jānoskatās uz tām ne sevišķi laimīgajām, ar uzpotētu iedvesmu kasierītēm, kuras iestudētā laipnībā automatizēti veic darbību pēc darbības, kā meitenes uz Čaka ielas stāvot), no otras puses- tehnoloģijām attīstoties, dzīve arī pamatvajadzību līmenī paliek racionālāka, un būs vēl mazāk darba vietu. Tad jautājums- kur paliek ieguldītais un peļņa? Varbūt sabiedrība pārāk augstu cenu maksā par šo inovāciju ienākšanu dzīvē, kuras ik pēc brīža ir gatavas nomainīt jau nākamās? Varbūt šīs iestāstītās vērtības ir pārāk neadekvāti augstu novērtētas?

    Bet varbūt šie bezdarbnieku % ir negribēto bērnu tiesa- vienkārši sencīšiem tā sanāca..

    • Gaidi, kad liel-veikalos vairs nestaigās sargi-uzraugi, bet visu un visur kontrolēs “robocop, terminator un transformers” vai kādas citas elektroniskās ierīces? Varbūt rietumu puslodes sabiedrība savā attīstība ir aizgājusi ‘ne-ceļos’, bet Hoļivudas pseido-kultūras telpā dzīvojot to apjēgt nebūs iespējams?
      “The blind leading blind” (Brugel), ja ‘aklie seko aklajam’, tad visi neizbēgami……. – viduslaikos to spēja apjēgt, jo smadzenes nācās kustināt, nebija datoru-?

  5. Bet – vai tad tā nebija vienmēr? Proti, visa iepriekšējā cilvēces ekspansija, vai tad nebalstījās uz savu vietu neatradušajiem, “jaunākie dēli”, kuri iepriekšējos gadsimtos vienkārši devās prom. Izraisot to, ko šobrīd dēvējam par “vēsturi”. Bet nu pienācis brīdis kad vairs nav kur doties.
    Nedz “‘ģeogrāfiski”, nedz sociāli. Protams, tas ļoti shematiski novienkāršoti.
    Varbūt pamācīties no tās pašas vēstures līdzīgām situācijām ierobežotā teritorijā, piemēram Lieldienu salas, vai “klasiskās” Tibetas? Lieldienu salā beidzās ar sagrāvi, Tibeta puslīdz spēja risināt ar – klosteru palīdzību. Bet tad jāmaina visa vērtību orientācija, un tas mums ir tik neiespējami. Mēs nevēlamies mainīties. Un kosmisko objektu kolonizācija arī nav tik vienkārša kā sapņojām septiņdesmitajos!

    • Łoti precîzs formulèjums – vairs nav kur iet. Atliek fantàzijas sfèra, kurà jau cełu izlauzis Markess. Ar studentiem Liepàjà analizèjàm Markesa darbus un secinàjàm, ka viña monotonisms ir łoti saistošs. Vairs nav kur iet? Nav?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s