Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Advertisements

Latvia in no hurry to investigate collapsed roof

Tuesday, November 18, 2014

Eurotopics

54 people died a year ago in Riga when the roof of a supermarket collapsed. The Internet portal Tvnet takes stock of what has been done since the tragedy: “It was the worst disaster since Latvia achieved independence in 1991. … The building had even been awarded the Latvian architecture prize. Yet so far none of the prize-winners has stepped forward to make a public apology. … The state didn’t stop the business activities of building company Re&Re after the tragedy, and the latter continues its work on the country’s biggest construction projects [Riga Castle and the National Museum]. … The chief public prosecutor has yet to name the culprits, and the criminal police don’t seem to be in any hurry either … It took parliament a year to set up a committee of inquiry. So far the question of who was to blame has only been answered by the construction companies that built the supermarket and Riga’s mayor: as far as they’re concerned the state is to blame.”

» To the complete press review of Wednesday, November 19, 2014

Harmony party is Putin’s fifth column

Tvnet – Latvia | Sunday, October 5, 2014

It’s no big surprise that the pro-Russian Harmony party received almost one quarter of the vote, the Internet portal Tvnet believes: “Twenty-three percent for Harmony is neither surprising nor shocking. The party had already received 20 percent and more in past elections, and the majority of its voters have always been situated in the Latvian capital. Now, however, this pro-Kremlin party has managed to bring together those inhabitants of Latvia who want to live in a state of self-imposed isolation and who support party leader Nils Ušakovs’ efforts to make Latvia part of Putin’s empire. This is further evidence that many long for a return to the old Soviet era. It will be difficult to integrate the advocates of this colonialist mentality into Latvian public life. Those who voted for Harmony don’t want to be integrated. They want to go on being Putin’s fifth column in Riga, Daugavpils oder Liepāja.”

» To the complete press review of Monday, October 6, 2014

Latvijas dzimšanas diena: laime, bailes un priekšrocības

2013. gada 18. novembrī speciāli TVNet

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris. Kadrs no LTV tiešraides.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad – Latvijas svētku maratona laikā, ikviens no mums var atšķirīgi paskatīties uz zemi un valsti ar nosaukumu dzimtene. Latvija izsenis bijusi polikulturāla valsts un tai līdzi nāk gan priekšrocības, gan problēmas, kurus esošās monokultūras ievieš. Taču Latvija mums visiem: Ainai, Kizaram, Natašai, Artjomam, Skajai vai Solvēgai ir viena un tā pati ar galvaspilsētu Rīgu pie Daugavas. Ar tumšiem rudens rītiem novembrī un dzidrām naktīm vasaras saulgriežos.

Kas īsti cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs?

«Paskat, cik šeit labi – no krāna tek tīrs ūdens! Nevajadzēs stiept ar spaiņiem ūdeni ēdienam un mazgāšanai,» neslēpa savu prieku kāda kurdu bēgļu vecmāmiņa, pēc ierašanās Eiropā. Viņai tagad bija viss, kas cilvēkam vajadzīgs, – ūdens, siltums, gaisma. Aiz muguras palikusi māla būdiņa (bez ērtībām kalnos), kuru modernitāte vēl tobrīd nebija sasniegusi.

Brīdī, kad sarkanbaltsarkanais karogs beidzot varēja brīvi plīvot pār Rīgu, es izjutu apmēram to pašu: «Beidzot!» Mūsu ģimenes neizturami ilgi gaidītā brīvība beidzot bija iestājusies! Izbaudījām šo garīgo brīvību, jo izsprukām ārā no diktatūras māla kleķa būdas (PSRS) un izbaudījām Latvijas neaizmirstamu pārvēršanos suverenā, brīvā, tiesiskā un neatkarīgā valstī. No kleķa būdas pārcēlāmies uz sapņu pili. Vienā rāvienā.

Tagad, kad garīgā brīvība jau kļuvusi par normu, vairums no mums atkal nav apmierināti. Mediji ik dienas mūs slīcina attēlos no karaļu, bagātu ārzemnieku dzīves, kur izlietnes ir lielākas un ūdens tajās siltāks. Citur dzīvo cilvēki, kas ir pārtikušāki, bagātāki un laimīgāki nekā mēs, tāpēc mēs aizņemamies bankās un cenšamies tikt pārticības standartam līdzi. Tā vismaz izskatās. No malas. Ja Jelgavā, Vānē vai Daugavpilī viss neizdodas, tad kravājam ceļasomas un braucam pie laimes, kas dzīvo ārzemēs. Mirāža attālinās, un mēs jožam tai pakaļ, jo savām acīm taču ir jātic!

Baiļu sindroms

Kas īsti dzen mūs uz priekšu ar nepārtrauktas neapmierinātības žagariem? Tās esot bailes. Tās pašas vecās labās bailes, kas tur mūžīgā stresā, ja dzīvoklis vai automašīna būs sliktāka, lētāka nekā radam vai kaimiņam. Tās pašas bailes, kas liek izsmiet tos, kas hierarhijā atrodas «zem mums», un pielūgt tos, kuri it kā uzrāpušies amatos «virs mums». Latvijas iedzīvotāji šajā mačā ar bailēm nav vienīgie.Praktiski visa pārtikušo Rietumu valstu vidusšķira slīgst parādos, lai pierādītu apkārtnei sava dzīvokļa ekskluzivitāti, apģērba dārdzību un ārzemju apceļošanas vērienu. Baiļu sindroms ir šodienas pārticības kopsaucējs. Vairums perfekti pārvalda «šopingu», bet neko nevēlas zināt par producēšanu vai ražošanu. Galvenais – «kas man ir», nevis «ko es daru».

Šo «baiļu sindroma» tēmu var paplašināt arī kultūras kapitāla virzienā. Kā jau kapitāls, arī šis pakļaujas tām pašām baiļu kaislībām.

Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība?

Katrā sabiedrības vienībā eksistē speciāli kodi, kas saziņā norāda, vai esat savējais vai svešķermenis. Praktiski visur (māla būdu ciemā, Dubaijas «palmu salās» vai Eiroparlamenta apspriežu zālē) dominējošā mēdz būt klanu mentalitāte, kuru nosaka monokultūra, kuru diktē vietējā, pašieceltā «elite». Tā mēdz būt noteicošā arī nacionālu valstu publiskajā zonā un ir radīta mākslīgi. Kā cenzūras siets.

Polikultūra būtu norma gan dabā, gan sabiedrībā. Tā izveidojas pati kā daudzpusīga ekosistēma, kas nodrošina dzīves apstākļus visām dažādajām radībām un atšķirīgajiem augiem līdz brīdim, kad te ierodas cilvēks ar egoisma arklu un esošo līdzsvaru izjauc. Tāpat kā cilvēku sabiedrībā mēs filtrējam apkārtējos caur «savu vērtību centrifūgu», atsijājam savējos no svešajiem, arī dabā mēs apkarojam kaitēkļus ar indi, mēslojam zemi ar mākslīgo mēslojumu, lai egoistiski nodrošinātu dzīves apstākļus tikai sev nepieciešamajai monokultūrai.

Sociālo baiļu mērķis ir manifestēt sevi uz citu rēķina. Jo grūtāk ienācējam apgūt sociālos klana kodus, jo drošāk, ka svešie un nenoskaidrotie «uz augšu» netiks. Konservatīvās sabiedrības joprojām modri sargā šīs ieejas slūžas. Lai svešie un citādākie netiek pa durvīm iekšā!

Kā tas ir ar mums latviešiem Latvijā? Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība? Vai apsveicam šodien 18. novembra valsts svētkos arī Zeinu, Kizaru un Skaju?

Vai ļaujam viņiem rāpties uz augšu un ieiet pa kodu marķētajām Latvijas ieejas durvīm?

Paškritiski.

Izskatās, ka pārticības normu diktētajā stresā vairums no mums mīcās uz vietas joprojām. Varbūt varam sākt ar atslābināšanos tieši tagad – svētku laikā un apbalvot sevi ar gatavību izlēkt no pārticības stresa karuseļa. Izvelties laukā no centrifūgas, kas pieprasa strādāt un pirkt aizvien vairāk, lai imponētu apkārtnei.

Iemalkosim sarkanbaltsarkanu vīnu un izbaudīsim to, kas mums jau ir – brīva Latvija un iespēja neklausīt klana mentalitātei domās un darbos.

Mēs varam arī uzaicināt uz tasi piparmētru tējas to pašu Zeinu un pārtraukt vainot savās problēmas citus.

Sitamo meklējot

«Ja kāds grib sist suni, tad koks vienmēr atradīsies,» mēdz secināt draudzene, kas jau ilgi dzīvo Čehijā un bieži uzpiparo mūsu sarunas ar turienes dzīves gudrībām.

«Suņa sišanas koka fenomenu» varam novērot arī šodienas spriedzē Latvijā: ekonomiskās krīzes sekas, Kremļa maigās un skarbās varas eksports TV un uz ielas turpina uzjundīt spraigas kaislības un polarizēt Latvijas cilvēkus. Kaislības sit augstu vilni, un roka pati meklē pēc koka.

«Trojas zirgu» pašmāju un ārzemju medijos sarodas aizvien vairāk. Tie, kas ir «par eiro» un «pret eiro», tie, kas ir «par preambulu» un «pret to», tie, kuriem vajag «divvalodību» un tie, kas šo ideju «ienīst». Reizēm rodas iespaids, ka «visa sabiedrība» ir sadalījusies virves vilcējos: «mūsējos» un «jūsējos». Tā sakot – «ja neesi kopā ar mums, tad esi ienaidnieks». Tad vajag sīku dzirksteli, lai «suņa sitēji» būtu klāt ar iepriekš sagatavotiem bomjiem, un spalvas un dūres tūliņ lidos pa gaisu.

Vai ir tik traki?

Domāju, ka nav tik traki.

Nav.

Ekstrēmiem uzskatiem ir skaļāka balss, (to mērķis ir pārsteigt, kas arī lielākoties izdodas!) taču nedomāju, ka medijos eksponētie «latviešu ultrakonservatīvie» vai Latvijas «krievu hamazs» savā būtībā patiešām atspoguļo caurmēra Latvijas iedzīvotāja «Kalniņa» vai «Petrova» noskaņojumu. Šīs grupas ir monokultūras, kas pastāv visās valstīs un visās sabiedrībās un arī tur uztrauc un sēj paniku. Tās ir sociālās usnes. Asas un nevajadzīgi agresīvas, taču parasti aug sētmalē un kūtspakaļā.

18. novembra priekšlikumi

latvijas-karogsMēs varam un drīkstam šodien būt daudz apmierinātāki ar Latviju nekā to praktizējām savā ikdienā. Varam uzdrošināties kļūt par vēl labākiem pilsoņiem un aktīvākiem sabiedrības locekļiem. Varam bēgt ārā no «burbuļa», kurā mūsu sarunu biedri ir vienīgi domubiedri un labā roka nepazīst kreiso.

Mums ir labāk nekā citiem. Mūsu parlamentā nav tā kā pašlaik norvēģu, kurā vairāk nekā pusi vietu ieņem labēji ekstrēmās partijas ar rasismu kā apzinātu politisku stratēģiju. Tas panāk minoritāšu pārkrāsošanu par ienaidniekiem, un pats traģiskākais, ka norvēģu vairākums pagaidām šo situāciju neapzinās. Partija, kurā masu slepkava Breivīks «apguva savu politisko identitāti» (FrP), šodien valstī ir varas pozīcijā. Mums nekā tāda, paldies Dievam, nav.

Mums nav raksturīgas arī Ungārijas antidemokrātiskās tendences. Nav grieķu «Zelta rītausmas», un mēs pagaidām izvairāmies no šīm ekstrēmisma un neofašisma partijām, kas apsēdušas pat ārpuskrīzes pārtikušās valstis. Reiz šī politika 1933. – 1945. gadu politiskajā praksē ir jau izmēģināta, un pierādījies, ka šo strupceļu nav vērts atkārtot.

Mums nav «morāles panikas» studentu kopmītnēs tā, kā to pašlaik var novērot Turcijā, kur morāles policists un premjers Redžeps Tajjibs Erdogans pavisam nopietni bīda ideju par sieviešu un vīriešu studentu kopmītņu nodalīšanu. Pie mums Dombrovskis pagaidām pieaugušiem cilvēkiem ar politiskās varas sviru neaizliedz dzīvot kopmītnēs vienā ēkā un visiem spēkiem necenšas regulēt iedzīvotāju privāto dzīvi (3 bērni katrai ģimenei, graudu maize jāēd baltmaizes vietā utt.). Erdogans to dara krimināli nopietni un klaji autoritāri. Mums tā, paldies Dievam, nav!

Mēs neesam «īsā laikā kļuvuši par rasistisku valsti kā Krievija» (Dagens Nyheter, 11.nov, 2013), mums nav viņu «filtrācijas punktu», mēs nepārspīlējam ar ārišķīgu, patriotisku retoriku, un šo liekulību pie mums neatbalsta liberālie intelektuāļi. «Diemžēl jākonstatē, ka Krievija ir īsā laika posmā pēkšņi kļuvusi par ārzemniekiem naidīgu, nacionālšovinisma valsti, kurā aizvien biežāk sāk notikt grautiņi/vandalisma akti («pogromi»). Tas jau noticis divas reizes Maskavā, kur Kapotņā nacionālistu pūlis, apbruņots ar kapļiem, šaujamieročiem un nažiem uzbruka imigrantu apmetnei. Tas pats notika Birjuļevo, kur nacionālistu grupa ieņēma tirdzniecības centru un tirgu ar imigrantiem kā uzbrukuma mērķi. Viesstrādniekus nogalina pagalmos. Piekauj metro vagonos un stacijās.» (Arkādijs Babčenko, «Rasisma tumsa okupē Krieviju», DN, 11. nov. 2013). Krievija šobrīd pārklājas ar tumsu, un histēriskais naidīgums pret «citādi domājošiem» tur kļūst par dominējošo akordu. Tikai viena politiskā partija nosoda rasismu un grautiņus. Mums tā, paldies Dievam, nav.

Vistraģiskākais man šķiet gudru un saprātīgu cilvēku mulsums un klusēšana brīdī, kad visapkārt sāk notikt nejēdzības. Diemžēl talantīgie krievu režisori, pētnieki un žurnālisti – tie, kuriem būtu jāsaka: «Mostieties, šis te process Krievijā nedrīkst turpināties!» – stāv klusu un bikli ienirst putinisma pēdējā fāzē – terorā, kas nodrošina viņam varu visu atlikušo mūžu. Tas ir briesmīgi. Mums tā nav, jo esam no PSRS un tās mantinieces – Krievijas putras ārā. Mēs savā valstī runājam skaļi un izventilējam problēmas, kas visus satrauc, un tēmas, kurās daļai nav vienprātības. Mēs izplūcamies un samierināmies. Tas labi.

Mums pieder mūsu valsts un no tās izrietošās problēmas, kuras nekad nebeigsies.

Tieši tāpēc arī mēs esam gatavi ar tām tikt galā.

Daudz laimes mums visiem – dzimšanas dienā!

Daudz laimes, Latvija!

Ķirurgu bizness zārku industrijā turpinās jeb svešvārdu paslēpes

2013. gada 2. oktobrī speciāli TVnet.

TVNet fotoMan nepatīk svešvārdi. Tādi kā «fasēts ūdens» (ūdens pudelēs) jeb «otorinologs» (ausu ārsts).

Taču reizēm ar svešvārdiem ir jāsamierinās, jo tie ir ienākuši mūsu ikdienā uz palikšanu un nozīmē svarīgas lietas, kurām latviešu valodā nav precīza aizstājēja.

«Ētika» ir viens no šādiem ļoti svarīgiem vārdiem, kas cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē tikumu profesijā (ārstu ētika, deputātu ētika, skolotāju ētika).

Tas nozīmē – ko drīkst un ko nedrīkst darīt politiķis, ministrs, preses sekretārs vai augstskolas rektors. Tā sakot, nedari citiem to, ko nevēlies, lai viņi dara tev.

Vienkārši?

Nepavisam. Sāksim ar piemēru «iz dzīves».

Tikuma valdzinājums

Pirms dažiem mēnešiem stāvēju parastā lielveikalā pie kosmētikas plauktiem, pētīju ziepju sastāvu. Pēkšņi virs galvas nobūkšķēja milzīgs zils balons, kas bija nomests no augšējā stāva pa slīdošajām kāpnēm un atsities pret mums – divām pircējām. Trieciens nesāpēja, taču patīkami nebija. Pārdevēja savāca lejā nokritušo augšstāva dekorāciju. Paudām epizodisku sašutumu un turpinājām savas gaitas. Pēc mirkļa aiz muguras atskanēja smalka balss: «Lūdzu, piedod, ka mēs tā izdarījām!» Pagriezos. Manā priekšā stāvēja divi zēni, apmēram deviņus vai desmit gadus veci. Abi atvainojās par notikušo. Balons esot mazliet pagrūsts, taču nelaimīgi uzņēmis lidojumu pa kāpnēm lejā. Vecāku tuvumā nebija. Viņi paši bija izlēmuši man atvainoties par savu neglīto rīcību, kas izraisīja citam cilvēkam problēmas. Piedevu, uzslavēju, palūdzu pasveicināt viņu gudros vecākus (laba kinderštūbe!) un padomāju, ka daudz vieglāk puikām, būtu bijis pazust. Noslēpties. Neviens viņus neredzēja pagrūžam balonu. Taču puišeļi neaizbēga, nesaslima ar izplatīto «krievu hokejistu slimību», bet varonīgi atnāca atvainoties.

Šāds solis nav viegls – atvainošanās žests katram nav par spēkam. Tas prasa ļoti dziļu ētikas izpratni. Vecāki saviem puišeļiem to bija iemācījuši.

Pieņemu, ka tiem lasītājiem, kas lasa šo tekstu un nesaprot kas «tā ētika ir par zvēru», visa pasaules kārtība saistās ar likumiem un noteikumiem. Ja likums to neaizliedz, tad var mierīgi mest citiem pircējiem ar balonu. Kāpēc ne? No tā taču nenomirst?

Ētika viņiem nav vajadzīga, tieši tāpat kā aklā zarna.

Šiem «četrkantīgajiem» es varu vienkāršoti paskaidrot tā: mūsu dzīvi nevar regulēt vienīgi ar likumiem un noteikumiem, lai tajā visiem būtu patīkami atrasties. Kāpēc nevar? Tāpēc, ka vislabāko regulējumu garantē nerakstītie noteikumi jeb ētika, kas aptver daudz lielāku darbības lauku nekā visi pasaules likumi un noteikumi kopā.

Ētika ir spainis, bet likumi – spaiņa rokturis.

Demokrātijas sarūsēšana

Jaunākie britu ideju smēdes Demos pētījumi liecina, ka demokrātijas indekss pasaulē turpina kristies. Latvija atkal tup savā 48.vietā, turpat kur Panama, Meksika un Surinama. Demokrātija lēni drūp arī vecajās valstīs. Mazinās sabiedrības atbalsts varai un pieaug korumpētības līmenis. Tas nozīmē, ka ētika nedarbojas. Tās vietā visu nosaka «četrkantīgie» jeb no likumiem atkarīgie.

Kā visnozīmīgāko valsts demokrātijas graušanas faktoru šodien vērtē mediju neatkarības ierobežošanu. Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Grieķijā mediju situācija ir neakceptējama. Freedom House tikko «izņēma» Ungāriju ārā no brīvo mediju valstu grupas. To panācis valsts varas spiediens uz medijiem.

Izskatās, ka pie mums Latvijā šī situācija sāk tuvoties ungāru scenārijam, jo aizvien spēcīgāk sajūtams varas + naudas administratīvais spiediens uz mediju sistēmu. Likums par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt medijos, mums it kā ir, taču aizvien uzkrītošāk notiek ētikas ignorēšana šajā jomā, kas nupat jau būs aprijusi Latvijas žurnālistiku, pārvēršot to par PSRS laiku goda plāksni: masīvi pozitīvu + deklaratīvi imperatīvu = neinteresantu. Iemesli ir vairāki, taču šoreiz pievērsīsimies mediju pirkšanai jeb melnajam PR.

Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss nosaka, ka «jābūt nepārprotamai robežai starp reklāmu un autora sagatavotu materiālu. Autora teksts nedrīkst imitēt reklāmu, jo šādi raksti rada šaubas par redakcijas objektivitāti, kā arī par masu informācijas līdzekļu neatkarību». Ar to jāsaprot, ka medija saturs nedrīkst pakļauties neviena pasūtītāja interesēm. Tieši tāpat kā ārsts nevar mainīt pacienta diagnozi (samaksātās naudas dēļ), arī medijs nevar mainīt žurnālistikas saturu ietekmīga vajadzību finansējuma dēļ. Mediju misija demokrātiskā valstī ir spēlēt pret tiem, kam ir «vara = nauda». Ja šī spēle nenotiek, tad grūst demokrātija.

Kurš grauj Latvijas demokrātiju?

To dara visi mūsu ietekmīgākie ekonomiskie spēlētāji, pērkot saturu medijos. Piemēram, «Rīgas Pilsētbūvnieks» savā izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā pieprasa visiem pretendentiem nodrošināt pasūtītā materiāla ievietošanu ziņu raidījumos ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm, norādot pat medijus, kur šīs melnais PR jeb «nopirktās ziņas» jāievieto, – LTV1, LTV7, TV3 Latvia, TV6 Latvia, LNT, TV3+ Latvia, TV5 Latvia, Pirmais Baltijas Kanāls. Pieprasa arī to pašu nodrošināt «Latvijas Avīzē», NRA, «Diena», «Vesti Segodņa». Uz žurnāla «Ir» jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, Ivo Kiršblats («Rīgas Pilsētbūvnieka» preses sekretārs) atbild: «Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara» (Ir, 27.12.2012.).

Līdzīgu viedokli pauž Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija, kas tikko pasūtījusi publikācijas SIA «Mediju nams» 421,25 LVL, Radio SWH 10 000 LVL un AS «Lauku Avīze» 5000 LVL apmērā.

Neatpaliek arī pašvaldības, piemēram, Ventspils dome, pirms pašvaldību vēlēšanām nopirka laikraksta «Ventas Balss» sleju saturu par 250 000 latiem.

Šie piemēri nav izņēmums, bet gan Latvijas mediju ikdienas nepievilcīgā norma. Visi «mūzikas pasūtītāji» ir pārliecināti, ka neko sliktu nedara. Viņi nejaucoties mediju saturā: «Kā vienmēr sadarbības gadījumos, tiek ievērotas visas likuma prasības, tiek atzīmēts, ka informācija tapusi sadarbībā, un info bloks tiek veidots atšķirīgi no pārējā avīzes maketa. Nedz ministrija, nedz kāda cita iestāde nevar nopirkt publicistiku, jo to nepieļaus neviens nopietns medijs – visi pārzina likumus un ievēro tos. Nezinu nevienu avīzi, TV vai radio, kurš šādu līgumu dēļ būtu gatavs pārkāpt likumu un, piemēram, nepieteikt sadarbību un neiezīmēt attiecīgos materiālus,» uzsver LIZM preses sekretāre Anna Kononova.

Diemžēl radio un TV ēterā un nopirkto avīžu slejās «pasūtītais teksts» saplūst ar redakcijas tekstu, jo to skaidri un nepārprotami nepiesaka kā apmaksātu reklāmu, bet gan maldina ar tekstu, ka raksts vai pseidoziņas «tapušas sadarbībā ar pasūtītāju». Tas pārvērš žurnālistiku pozitīvisma ķīselī. Tajā pašā, kuru neviens nevēlas strēbt. Vainīgi mediju vadītāji? Viņu alkatība? Neorientēšanās mediju darba ētikā?

Man nav iebildumu, ja medijos parādās šādi nepārprotami iezīmēti reklāmas vai informatīvi raksti, kas uzkrītoši nodalīti no redakcionālās daļas (norādot, ka tas ir nopirkts, apmaksāts viedoklis), taču tos nedrīkstētu gatavot žurnālisti, kas veido arī publicistiskus neatkarīgus materiālus. Tas ir PR un reklāmas darbinieku, nevis žurnālistu darba lauks.

Žurnālistikai ir vajadzīgi normāli eksistences apstākļi un to nosaukums ir 100% neatkarība. Ja 100% neatkarības nav, tad žurnālistika mirs tieši tāpat kā badā nomērdēts, pieķēdēts cilvēks pagrabā.

Vissliktākais, ka šo Latvijas žurnālistikas nāvi veicina arī Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas.

Eiro ieviešanas kampaņa Latvijā ir pārkāpusi mediju ētikas rāmjus, jo Latvijas valdība nedrīkstēja 3. janvārī lemt par finansējuma piešķiršanu informatīvi analītisku sižetu veidošanai Latvijas sabiedriskajos medijos un piešķirt šim nolūkam naudu LTV un LR 30 000 LVL. Tas ir melnais PR un nepieļaujama rīcība, par kuru šīs idejas autoram pienākas sods.

Vēl nožēlojamāk, ka šo procesu atbalstīja arī NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants, kurš nez kāpēc kļūdaini deklarēja šo valdības iniciatīvu kā sabiedriskā pasūtījuma sastāvdaļu,

šādi pārvēršot «sabiedrisko pasūtījumu» par absurdu.Jā, tā ir – demokrātiju Latvijā grauj vispirms valdība, izvarojot savas valsts žurnālistiku. «Ķirurgu» bizness zārku industrijā turpinās.

Zinātņu doktoru maskarāde

Tikko Latviju pāršalca vēl viena absurdā teātra izrāde, kad IKVD apšaubīja 10 zinātņu doktoru zinātniskā grāda piešķiršanas tiesiskumu. Izrādījās, ka augstskola PRIVA bija piešķīrusi doktora zinātnisko grādu bez tiesībām to darīt, bet Latvijas Universitāte bija atļāvusi izveidot zinātnisko komisiju, kas bez pietiekama komisijas locekļu skaita mākslas zinātnē (5) atļāva aizstāvēties un piešķīra grādu, klātesot tikai diviem attiecīgās jomas profesoriem. Latvijas Universitāte nebija tiesīgā izveidot īpašu apvienoto promocijas padomi un apstiprināt tās nolikumu, taču tas tika izdarīts. Kā noskaidroju, tad LU «nepareizās zinātniskās padomes» priekšsēdētāja (kas zinātniski apstiprināja un garantēja procesu) ir profesore Ausma Cimdiņa.

Viņa ir arī politiķe – Šlesera reformu partijas LPP/LC deputāta kandidāte Saeimas vēlēšanām un pašlaik Rīgas Domes deputāte no partijas Saskaņas Centrs/GKR.

Tāpēc nav brīnums, ka politiskā elite Rīgā šobrīd ļoti negribīgi «meklē vainīgos» (I. Druvietes intervija LNT) un Latvijas Universitātes vadība vicina «kaujas cirvjus» rektora M.Auziņa un prorektora I.Muižnieka gatavībā pārsūdzēt Izglītības kvalitātes valsts dienesta lēmumu, jo «krievu hokejistu slimība» dara savu – neļauj atzīt zaudējumu un atvainoties. Ētika ir paralizēta, darbojas tikai «četrkantīgās» likumu loģikas krustvārdu spēles.RPRIVAs rektore šajā kontekstā rīkojas daudz civilizētāk, gan atvainojoties sabiedrībai, gan solot izlabot kļūdas.

Izrādās, ka pat dažu augstskolu vadītājiem ētika joprojām ir svešvārds.

Kurš viņiem var uzdāvināt svešvārdu vārdnīcu?

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?

Pabriks Stokholmā brīdina par Krievijas draudiem un kritizē zviedrus

2013. gada 30. maijā

Shēma NATO un Baltija , Zviedrija SVD

http://www.svd.se/nyheter/inrikes/ ryskt-bombflyg-ovade-for-att-stoppa-nato_8221848.svd

 

Šodien Zviedrijas preses (Svenska Dagbladet un Aftonbladet) galvenā ziņa ir  Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika skaidrojums par to, kāpēc divi  Krievijas bumbvedēji un četri iznīcinātāji Lieldienu rītā pārsteidza Zviedriju, pielidojot 35 km attālumā  no Stokholmas un Zviedrijas  piekrastei uz dienvidiem no Stokholmas. Zviedrijas armijas lidmašīnas pat nepaspēja pacelties, un tikai NATO lidmašīnas no Šauļiem drošā attālumā sekoja šīm Krievijas lidaparātu mācībām Baltijas jūrā.

Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts toreiz divdomīgi sacīja, ka nevajagot celt  paniku, jo Krievijas lidmašīnām esot citi mērķi, neprecizējot kādi.

Pabriks zviedru žurnālistiem aizvakar atklājis, ka Krievija Lieldienās trenējās, lai uzbruktu nevis Zviedrijai, bet gan Baltijai. Bumbvedēju lidojums Stokholmas virzienā bijis treniņš, lai iespējama uzbrukuma gadījumā Baltijas valstīm, nogrieztu NATO iespējas nākt palīgā Baltijai no Zviedrijas lidlaukiem un militārām bāzēm.

Pabriks kritizējis arī Zviedrijas politiķus par to, ka Zviedrijas riksdāga aizsardzības komisija, gatavojot savu ziņojumu par militāriem draudiem reģionā, nav atbrauksi uz Baltiju, kur atrodas īsto Krievijas draudu mērķis. Šo ziņojumu Zviedrijā publicēs rīt un ar to iepazīstināšu lasītājus savā blogā, kad tas būs pieejams.

Zviedrijas prese šodien publicē uzskatāmu grafiku un shēmu par to kā faktiski notiks Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai un kā Krievija centīsies nobloķēt NATO palīdzību Baltijai.

Zviedru preses ārpolitikas komentētāji šodien uzsver, ka kopš Krievijas un Gruzijas kara 2008. gadā, vairs nav jāizslēdz, ka Krievija varētu pielietot militāro spēku arī pret Baltiju krievvalodīgo aizstāvībai.

Zviedru interneta komentāru autori, komentējot šīrīta rakstus, joko, ka iespējama konflikta gadījumā ar Krieviju, Latvija izglābs Zviedriju.

Papildinformācija:

Krievijas draudi Zviedrijai

Krievijas armijas koncentrācija pie robežām