«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?

11 thoughts on “«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

  1. Labdien, Sandra!

    Jums ir viedoklis un diez vai ir vērts Jūs par kaut ko pārliecināt. Tikai daži fakti.

    Šodien aprit 12 gadi kopš 9/11. ASV sabiedrībā arvien vairāk pieaug neapmierinātība ar izmeklēšanas rezultātiem. Fakts – divas lidmašīnas ietriecās divos torņos, kuri neticamā veidā sabruka. Pēc 7 stundām sabruka ēka #7. Vai man ticēt ASV valdībai, ja tai netic paši amerikāņi?

    Ar absolūti safabricētiem pseidopierādījumiem tika pamatots iebrukums Irākā 2003. gadā. ASV lietoja RADIOAKTĪVO URĀNU un BALTO FOSFORU. Upuru skaits pēc iebrukuma ir 500.000. Vai man ticēt ASV valdībai, ja tā veselu valsti pārvērtusi par radioaktīvu mutāciju laboratoriju?

    ASV Sīrijā aktīvi atbalsta Al-Qaeda struktūrvienību, bruņo arī citus nemierniekus. Latvijas auditorijai NAV PIEEJAMS pamatots stāsts par to, kā asinsizliešana sākās pirms 2 gadiem. Ja ķīmisko ieroču lietošana ir uzskatāma par faktu, tad tomēr jāatzīst, ka nav pierādījumi, KAS ĶĪMISKOS IEROČUS LIETOJIS! Vai man ticēt ASV valdībai un atbalstīt uzbrukumu Sīrijas valdības spēkiem, ja 90% amerikāņi tādu uzbrukumu neatbalsta?

    Es neticu, jo uzticība ir ļaunprātīgi izmantota. Es nepiedalīšos propogandas zombēšanā, jo latvietis parastais nav atbildīgs par Sīrijas situāciju. Varbūt tik daudz, ka ļāvis amatā nokļūt Pabrikam. Man prieks, ka arī Zviedrijā ir saprātīgi ļaudis.

  2. Nu tak pie visa vainīgs plānotais gāzes vads. Cilvēki, bērni, tautas nevienu lielo neinteresē. Nu ANO konstatēja gāzi, un? Kur izmeklēšana kur gāze režota, kas piegādājis, kas izšāvis?

  3. Sandra, pilnīgi piekrītu,
    “Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.”

    Kā pirmos tās priekšā gribu redzēt Diku Čeiniju, Donaldu Ramsfeldu un Bušu junioru.

  4. Sandra, es saprotu, ka ir emocionāli un šokējoši skatīties uz noslepkavotiem bērnu attēliem, bet, pirms pārmest nevēlēšanos atbalstīt iejaukšanos svešas valsts pilsoņu karā, vai tiešām pa priekšu nevajadzētu noskaidrot vainīgos? ANO izmeklētāju ziņojums ir gaidāms pēc pāris nedēļām, varbūt ir vērts to sagaidīt?? Vai tomēr labāk KĀRTĒJO REIZI uzkāpt uz tā paša amīšu izmestā Irākas grābekļa?

    Zemāk dažas smadzeņu treniņam noderīgas saites:

    06 May 2013 – “UN accuses Syrian rebels of chemical weapons use”
    http://www.telegraph.co.uk/news/worldnews/middleeast/syria/10039672/UN-accuses-Syrian-rebels-of-chemical-weapons-use.html

    Why the US has no moral authority on Syrian chemical weapons:

    Syria Breakthrough Caused By CBS Reporter Margaret Brennan?

      • Kolins Pauels arī teica un rādīja… Starp citu, pat Latvijas TV rādīja filmu par taupīgajām dzīvsudraba lampām, kuru kaitīgumu Greenpeace darboņi vienkārši ignerē. Jo viņiem jau ir doktrīna! Atļaušos pieļaut, ka HRW tipkat labi ir piemeklējuši apliecinājumu savai doktrīnai. Es neuzskatu, ka zemāk citētais ir pietiekams pierādījums.

        Syrian
        Government Forces Responsibility for the Attacks

        The evidence examined by Human Rights Watch strongly
        suggests that the August 21 chemical weapon attacks on Eastern and Western
        Ghouta were carried out by government forces. Our basis for this finding is:

        The large-scale nature of the attacks, involving at least
        a dozen surface-to-surface rockets affecting two different neighborhoods
        in Damascus countryside situated 16 kilometers apart, and surrounded by
        major Syrian government military positions.
        One of the types of rockets used in the attack, the 330mm
        rocket system – likely Syrian produced, which appear to be have been
        used in a number of alleged chemical weapon attacks, has been filmed in at
        least two instances in the hands of government forces. The second type of
        rocket, the Soviet-produced 140mm rocket, which can carry Sarin, is listed
        as a weapon known to be in Syrian government weapon stocks. Both rockets
        have never been reported to be in the possession of the opposition. Nor is
        there any footage or other evidence that the armed opposition has the
        vehicle-mounted launchers needed to fire these rockets.
        The August 21 attacks were a sophisticated military
        attack, requiring large amounts of nerve agent (each 330mm warhead is
        estimated to contain between 50 and 60 liters of agent), specialized
        procedures to load the warheads with the nerve agent, and specialized
        launchers to launch the rockets.

  5. “..Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku..” – vai tas būtu cinisks joks? pēc tam, kad tieši ar šīs organizācijas akceptu un pamudinājumu tika sabombardēta un visādi sačakarēta skaistā lībijas zeme un tauta? kad daudz netrūka, lai tas pats tieši tādā pat amorālā un neģēlīgā veidā notiktu ar sīriju un sīrijas tautas gandrīz simtprocentatbalstītā vadoņa asada valdību, aizstavot vietējo bandītu un citzemju militāro algotņu slepkavības?? domājošiem ļaužiem sen jau skaidrs, ka šī organizācija sen jau vairs nepilda tos cēlos mērķus, kuri tika izvirzīti tās dibināšānas laikā. palikušas ciniski melīgas un liekulīgas spēlītes, kuras diriģē rietumdižvalstu un aizokeāna finansu monstri, liekot arī medijiem pavairot melus un nepatiesības par t.s. zemeslodes karstajos punktos notiekošo

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s