70 gadu pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu

Armijas vingrojumi, foto E.Tedesjo2015.03.05

Tagad – 70 gadus pēc uzvaras pār vācu nacismu staļinisms atkal dzenās nāves mašīnas pa Sarkano laukumu. Ir Pagājuši 70 gadi. Viena cilvēka mūžs. Izskatās, ka tas ir maz, jo laiks nav paguvis iztīrīt sārņus no cilvēka smadzenēm, ja Maskavā (maija sākumā) šo notikumu svinēs, demonstrējot putinistu muskuļus un slavinot savas valsts barbarisko pagātni.

2015. gadā būtu pienācis laiks beidzot beigt demonstrēt kaujas ieročus savas valsts centrālajos laukumos. Būtu jāpārtrauc lielīties ar savu spēju iznīcināt citus. Vienkārši tāpēc, ka šodien ir citi – daudz racionālāki sacensību veidi, kā salīdzināt savas valsts spēku un citu valstu iespējām. Piemēram, tas pats pārticības līmenis. Brīvības indeksi. Izglītības līmenis. Humānisma līmenis.

Tā tam vajadzētu būt. Taču, raugoties uz Maskavu šodien, izskatās, ka šis brīdis vēl nav klāt.

”Uz skatuves” Sarkanajā laukumā arī šogad notiks barbarisma parāde. Gigantiska un neatkārtojama ar moto: ”baidieties no mums!”. Labi, ka visi viņu izrādi nenoskatīsies un šajā primitīvisma imperatīvā nepiedalīsies. Principa pēc. Piemēram, rietumvalstu vadītāji boikotēs šo pasākumu, protestējot pret Krimas aneksiju un karu Ukrainā. Tāpat arī mēs pagriezīsim muguru 9. Maija karnevālam Maskavā, atviegloti nopūšoties, ka ”uz mums tas vairs neattiecas”. Taču ir daudzi, kuri dzīvo putinisma transā un seko krievu mediju murgiem par to, ka toreiz ienaidnieks bija fašistiskā Vācija, tagad liberālā ASV un visa demokrātiskā rietumpasaule. Vienkārši – servīze tā pati, tikai saturs cits.

Tas, ka krievu propagandas sistēma rupji falsificē vēsturi un skaļo savu pilsoņu smadzenes nav nekas jauns. Tā tas bija agrāk PSRS laikā, kad labie bija padomju karavīri un viņu uzvara – visas pasaules prieks un laime, un tāpat ir arī tagad. Putins saviem krieviem Krievijā skaidro, ka krievi ir pasaules glābēji un tieši rietumi (un nevis viņš pats!) sagrozot vēstures faktus. Rezultātā uniformēti bērni, ideoloģiski zombētas vecmāmiņas, vectētiņi un visi pārējie Krievija ”patrioti” stieg aizvien dziļāk aizspriedumu purvā, kuru sauc par masu dezinformāciju. Viņiem tiek saglabāta akūtā atmiņa ”Lielā tēvijas kara” (kā Krievijā to dēvē) ”kolektīvā krievu varonība” un visi pagātnes notikumi tiek filtrēti izejot no tā, vai putinismam tas ir izdevīgi vai nē.

Putinam, kā jau karavadonim, ir svarīgi, lai tic uz vārda. Lai pakļaujas nekritiski, padevīgi, fanātiski un izmisīgi. Ideologi uzskata, ka kara ideja ir vienīgā, kas šodien satur kopā novārdzināto krievu tautu, kurai jāiepotē vēl dziļāk ”misijas” loģika un apgalvojums, ka vienīgi slāvi spēj saglabāt tikumību modernajā laikā. Ja šim apgalvojumiem piebalso arī baznīca, tad iedzīvotājiem nākas piekrist un, ciešot badu, slavināt vadoni. Tāpēc Sarkanajā laukumā atkal būs armijas parāde, tieši tāpat kā PSRS laikā. Mums piedāvās apskatīt pašus modernākos cilvēku nogalināšanas ieročus. To skaitā Topol-M un T-14 Armata, kas krievu medijos tiek aprakstīta kā ” visnāvējošākais tanks pasaulē”! Turpat būs arī BUK-M2, kas tika izmantota, lai notriektu Malaizijas pasažieru lidmašīnu MH17 virs Austrumukrainas. Kā pierāda nīderlandiešu ekspertīze, šo ieroci krievu teroristiem Ukrainā piegādāja no Krievijas, ieskaitot personālu, kas to apkalpoja liktenīgajā brīdī.

Man, personīgi, šķiet pretīgi skatīties uz armijas parādēm. Vēl jo vairāk uz tādu ieroču demonstrāciju, kas nesen izmantota nevainīgu cilvēku noslepkavošanā virs Austrumukrainas.

Atbaidoša ir arī putinistu loģika – pielīdzināt ukraiņu patriotus, kas cīnās pret Doņeckas teroristiem, saviem otrā pasaules kara ienaidniekiem – nacistiem. Šajā virzienā Putina propagandai palīdz PSRS laikā iestaigātā taciņa = visi, kas ir pret krieviem ir sliktie un daudzi Krievijā šodien patiešām nopietni domā, ka tas, kas tagad notiek Ukrainā ir otrā pasaules kara atkārtojums: krievi/PSRS pret ukraiņiem/eiropiešu fašistiem.

Putina skarbie pārmetumi rietumiem šodien ir saprotami. Viņu nav iemesla cienīt. Tāpēc Sarkanā laukuma uzvaras tribīnē šogad viņam līdzās negrib sēdēt praktiski neviens, kas palīdzējā Staļinam uzvarēt Otrajā pasaules karā. ASV, Lielbritāniju un Franciju pārstāvēs tikai vēstnieku līmenī, un zaudētājvalsts Angelas Merkeles personā ieradīsies tikai nākamajā dienā, lai noliktu vainagu pie Nezināmā kareivja kapa. Svētku tribīnē Putinam līdzās stāvēs tikai daži – pēc ranga atbilstošie. To skaita būs tikai Ķīnas prezidents, Indijas prezidents un vesela rinda mazāk nozīmīgu valstu vadītāju.

Kāpēc?

Putins patiešām pašlaik ļoti aktīvi falsificē vēsturi Otrā pasaules kara virzienā, taču vaino šajā grēkā tieši rietumus, nevis sevi. Kur ir lielākā atšķirība mūsu pieejā šiem notikumiem? Lietas būtība ir esošo pieņēmumu revīzijā par Otro pasaules karu. Karš nekad nav viegli un ērti caurskatāma tēma. Tas ir komplicēts jēdziens ar spēcīgu emocionālo kupolu. Katrs uzvarētājs vienmēr vēlas izjāt caur slavas arkām un saglabāt savu uzvaru vēstures grāmatās idealizētā veidā. Tāpat bija arī pēc otrā pasaules kara. Karā uzvarēja sabiedrotie un Staļins. Pēdējais savā valstī – Padomju savienībā izveidoja spēcīgu, emocionāli pielādētu kara vērtību doktrīnu, kurā tika iekļauta aktīva kara veterānu privilēģiju nodrošināšana un tradicionāla staļinisma uzvaras svinēšana kā ideoloģisks rituāls autoritārā režīma nostiprināšanai. Tas, ka otrā pasaules kara veterāniem PSRS bija īpaši apgādāti veikali produktu deficīta apstākļos (kas nebija daudzbērnu ģimenēm, piemēram), apliecības ar kuru palīdzību varēja iegādāties preces bez rindas, privilēģijas deficītu automašīnu un dzīvokļu iegādē, bezmaksas sabiedriskais transports, ir ideoloģiski nevis sociāli godprātīgi akti. Veterāni bija Staļina/Brežņeva gvarde, kas kalpoja kā simbols nācijas patriotisma glorificēšanai. Tagad, kad Latvija ir kļuvusi neatkarīga un integrējusies Rietumos, un šiem ļaudīm vairs netiek piešķirtas padomjlaika priekšrocības, protams panāk neapmierinātu reakciju viņu vidū. Tie, kas 50 gadus ir dzīvojuši priviliģēti nekad nav sajūsmā par ērtību un priekšrocību zudumu. Tas ir noticis ar Otrā pasaules kara veterāniem arī Latvijā. Ar šo es vēlos uzsvērt, ka atteikšanās piešķirt šiem veterāniem īpašas privilēģijas Latvijā nav saistāma ar valsts un sabiedrības noslieci profašima virzienā, bet gan ar loģisko saprātu, kas pieprasa novērtēt visu cilvēku ieguldījumu bez privilēģijam.

Tagad šie veterāni + viņu tuvinieki, kuriem neatkarīgā Latvijā ir likvidējusi privilēģijas,veido centrālo asi pie Pārdaugavas monumenta 9. maijā. Rīgā. Tāpēc nav nejauši, ka svētku uguņošanu  šim pasākumam finansē Krievija (to LR intervija atzina arī Ušakovs). Par pārējiem izdevumiem šim pasākumam grūti uzrakt reālu ainu, jo ”visi gali” ir ūdenī un Ušakovs medijos apgalvo, ka viss notiekot uz vietējo ziedojumu pamata. Man nav iemesla viņa teiktajam ticēt, jo ir zināms, ka Krievija šobrīd aktīvi uzrušina 9. maija svinēšanu bijušajās satelītvalstīs kā nozīmīgu Putina autoritārisma propagandas doktrīnu un es nebrīnīšos, ja kāds arī Latvijā pavisam drīz vēlēsies uzcelt Staļina pieminekli ”vertikālā baļķa”pakājē par “ziedotu” naudu, kas būs faktiski atplūdusi no Maskavas (taču to nevarēs pierādīt!).

Tieši šajā – vēsturiskās atmiņas novērtējumā šķiras rietumu un Krievijas izpratnes ceļi par pagātnes notikumiem. Krievija paliek pie Staļina/Brežņeva doktrīnas par to, ka Otrais pasaules karš bija vācu ordas uzbrukums godīgajai un taisnīgajai Krievijai, kas uzņēmās visu atbildību un atbrīvoja cilvēci no ļaunuma. Turpretī rietumu interpretācija par šiem pašiem notikumiem ir daudz atvērtāka un plašāka un Padomju Armjas ieguldījums tiek vērtēts krietni kritiskāk. Jā, mēs varbūt vairāk un plašāk runājam par citiem kara efektiem, piemēram: masveida sieviešu izvarošanu, marodierismu un laupīšanu, kuru realizēja arī Sarkanās Armijas karavīri okupētajās zonas. Neatpaliekot no nacistu zvērībām. Par Staļina nežēlību pret savu tautu un nevēlēšanos godprātīgi atzīt pieļautās kļūdas. Pats galvenais – mēs vairs nemeklējam, kuri bija labie un kuri bija sliktie šajā nejēdzīgajā karā. Abas puses, kas karoja otrajā pasaules karā, bija zvērīgas, nežēlīgas un nav pelnījušas godināšanu. Nebija nedz labo nedz slikto, kā to pieņemts lasīt pasakās.

 Cieta visi. Šāda nostāja Putinam neder. Viņam vajag saglabāt mītu par krieviem kā atbrīvotājiem un viņu pretiniekiem kā sliktajiem mūdžiem. Tieši tāpēc ir nepatīkami novērot kā Putins visiem spēkiem joprojām cenšas saglabāt krievu apziņā varas iepotēto ”patiesību” par PSRS kā ”atbrīvotāju” jeb labo armiju. Tai pašā laikā pērnā gada novembrī viņš neslēpa savu cinisko viedokli par to, ka Molotova-Rībentropa pakts esot bijis OK un nav ne vainas arī Staļina līgumam ar Hitleru 1939. gadā, kura rezultātā saplosīja Poliju. Tikmēr saviem iedzīvotājiem putinisti piedāvā ”patriotisku vēstures” izpratni. Pievācot noderīgas doktrīnas. Gan no cara, gan PSRS laikiem. Pievienojot tām pareizticīgo baznīcas seksuālo morāli un ticību liela vadoņa misijai.

Nelāgi, ka krievi pakļaujas šim spiedienam un pašlaik, piemēram, 39% Krievijas iedzīvotāju daudz pozitīvāk uzlūko Staļina lomu savas valsts vēsturē, nekā agrāk. 2008. gadā šādu fanu Staļinam bija tikai 31%. Skumji, ka šogad – 2015. gadā 37% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka būtu vēlams izveidot jaunu pieminekli Staļinam, saistībā ar uzvaras jubileju.

Lai gan atklāti Putins nekad nav slavinājis Staļinu un Gulāga arhipelāgu, viņa atbalsts šīm idejām izskan netieši, jo Staļina tēls noder pašlaik viņam pašam, lai stiprinātu tālāk autoritāro režīmu Krievijā. Pat krievu skolu mācību grāmatās nevar nepamanīt uzkrītošu valsts vēstures patriotizāciju.

Maijā – dienu pēc tam kad Eiropa būs atzīmējusi uzvaras dienu, 91% krievu skatīsies savos televizoros nāves mašīnu parādi no Sarkanā laukuma. Putins runāšot. Suminās pagātni un pieprasīs krievu tautas 100% atgriešanos pagātnes doktrīnās un aizspriedumos dragājot pāri sarkanajam laukumam masu slepkavību ieročus kā “varonības, spēka un varas simbolus”.

Nožēlojami. Patiešām skumji, ka fanātisma apmātība Krievijā joprojām turpinās Staļina stilā. Pagātne nevienam nedod tiesības izrēķināties ar nākotni. Ieskaitot Putinu. Tā tas ir.

Krievijas «lienošā okupācija» draud ar jaunu bēgļu vilni no Latvijas

2014. gada 21. aprīlī

Pēdējo nedēļu notikumi tur cilvēkus stresā. Maidana efekti, Krimas aneksija pēc Austrijas anšlusa shēmas un Putina melošana sarunās ar Rietumu demokrātiju pārstāvjiem ziņo apkārtnei, ka vairs nav labi. Ceturtdienas Ženēvas sarunas starp ASV, Krieviju, Ukrainu un Eiropas Savienību pagaidām jūtamus rezultātus nav devušas. Nestabili. Ir zudis līdzsvars cilvēkos arī šeit pie mums – Latvijā.

«Mūsu valsti okupē nezināmi ļaudis» – satraukts stāsta jauns cilvēks no Ukrainas ārzemju televīzijas kadrā un izskatās apjucis. Tieši šis apstāklis ir paradoksāls, jo tiek producēta jauna militārā konflikta forma, kas pārsteidz un mulsina.

Agrāko atklāto militāro kauju vietā tagad Ukrainā Kremlis izmanto anonīmus kaujiniekus bez atpazīstamības zīmēm un personas – «aizsargvairogus», kas naski okupē svešas valsts iestādes, nozīmīgas ēkas, komunikācijas centrus vai aplenc armijas transporta līdzekļus. Krievu patriotisma vārdā.

Tas, ka šie nepazīstamie «zaļie cilvēciņi» un «tantes protestētājas» tiek stūrēti no Kremļa ar neredzamām auklām un komandām, kuras diktē Krievijas prezidents Vladimirs Putins, nevienam nav noslēpums. Taču, kā to lai pierāda praktiski un zinātniski?

Ceturtdien prezidents Putins piedāvāja pasaulei savu tradicionālo «telefonkonferenci», kurā viņš pirmo reizi atzina, ka krievu armija tomēr esot aktīvi piedalījusies Krimas aneksijā.

Tātad – uzminējām, lai gan Kremlis šo faktu visu laiku noliedza.

Tieši tāpat kā martā (Krimas okupācijas laikā), arī tagad viņš noliedz krievu armijas klātesamību Austrumukrainā. Kāpēc mums tagad vajadzētu ticēt Putnam, ja viņš ir atzinis, ka melojis mums iepriekš?

Nākas konstatēt, ka Kremlis mēģinās turpināt izmantot atklāta kara vietā lienošās okupācijas taktiku. Tātad: vispirms izvietojot okupācijai paredzētajā zonā savus «zaļos cilvēciņus» un cilvēkus – vairogus «klaigājošu, protestējošu sieviešu» izskatā un pēc tam zibenīgi (nedēļas laikā) sarīkojot vēlēšanas vai referendumu kā pierādījumu pasaules demokrātiskajai sabiedrībai, ka okupācija ir notikusi it kā likumīgi.

«Lienošās okupācijas» laikā apkārtējā pasaule neprotestē pret šo procesu «kā karu» vai «kā apzinātu okupāciju», jo … neko nesaprot un nav pierādījumu, kas tur īsti notiek. Pēc tam svēti sašust ir jau par vēlu.

Līdz šim rietumi uz notiekošo Ukrainā ir reaģējuši histēriski un sašķelti. Lai sankcijas pret Putina režīmu patiešām iespaidotu Krieviju, nepieciešams tās paplašināt un rīkoties ļoti izlēmīgi.

Protams, šīs sankcijas ietekmēs arī mūs – rietumos, taču ar tām jārēķinās kā ar mazāko iespējamo ļaunumu. Pasivitāte un iecietība Kremļa lienošās taktikas priekšā var izraisīt daudz lielāku postu.

Zaļie cilvēciņi jau atkal lien uz priekšu

Rietumu mediji (atsaucoties uz SBU un AFP) ziņo, ka krievu armijas virspavēlniecība šonedēļ atkal gatavo lamatas ukraiņiem ar slepeno aicinājumu kāpināt provokācijas Austrumukrainā ar vismaz simts upuriem. Kremlim tad būtu redzams iemesls «doties palīgā» savējiem, «kurus sit» Doņeckā, Harkovā un citur. Vairāki ukraiņu kaujinieki jau saņemti gūstā, un mīklainie, anonīmie «zaļie cilvēciņi» kā zombētas uzgriežamās lelles, iekārtojas Austrumukrainas teritorijā (atkārtojot Krimas scenāriju).

Tikmēr Kremļa propagandas mašīna ar saviem mediju skaļruņiem mēģina mums – rietumos uzkliegt un uztiept «savējo patiesību», «īsto versiju» par to, kas Ukrainā īsti notiek. Cenšoties melnu pārkrāsot par baltu.

Atrodas cilvēki, kas šai manipulācijai pakļaujas.

Tie ir dažādi. Piemēram, ļaudis, kas Kremļa ēterā izbārstītos dekoratīvos melus uzknābā tepat pie mums Liepājā, Rīgā, Aucē un jau gatavojas PSRS atgriešanās akcijai.

Viena daļa no viņiem ir satraukti, pat nikni, jo pieļauj, ka Putins plāno «glābt krieviski runājošo minoritāti» arī pie mums Latvijā pēc Krimas scenārija. Citi par to jūtas gandarīti.

Vēl citi par to pašu ir jau noguruši no bailēm. Viņi atvadās.

Bēg no Latvijas bailēs no jaunas okupācijas

«Es braukšu projām no Latvijas, – man saka simpātiska studente saulainā augstskolas auditorijā Rīgā. «Man bail. Es nevēlos lai man atkal visu atņem: māju, zemi, brīvību un visu pārējo savas stulbās ideoloģijas vārdā. Tā kā viņi to izdarīja ar maniem vecvecākiem pēc Otrā pasaules kara. Tagad tas atkārtojas. Es to negribu pieredzēt. Pietiek. Mums jau ir biļetes uz Austrāliju. Brauksim visi, kopā ar bērniem,» studente saka un skumji pasmaida. Neraugoties uz to, ka Putins nezin vai nāktu pāri robežai kopā ar komunisma ideoloģiju, t.i., ēkas nacionalizējot vai izsūtot uz Sibīriju piena separatora dēļ. Okupācija mūs tomēr neuzrunā.

«Mans dēls jau shēmo krīzes situācijas scenāriju. Ja putinieši sagrābs varu Latvijā, mēs noteikti emigrēsim uz Kanādu,» saka Edīte un nesmaida. Viņa nav vienīgā, kurai liekas aizdomīgi pašmāju oligarhu prezidenta Andra Bērziņa un Aivara Lemberga pēkšņās vajadzības verbāli publiski luncināties Putina priekšā un skaudri lamāt NATO spēkus.

«Vai šie kungi jau zina un paredz Putina plānus Latvijā un tāpēc pielien Putina varai jau tagad?» jautā Edīte, un man nav atbildes uz šo ļoti loģisko jautājumu.

Kur var noslēpties no Putina revanšisma?

Vai kāds šodien var mums piedāvāt projektu, lai 1939. gada notikumi Latvijā tomēr neatkārtotos? Kur pašlaik var droši noslēpties no putinistu plānu izpausmēm, lai to realizāciju nenāktos piedzīvot pašiem uz savas ādas?

Zem galda? Zem koka? Vai tālu, tālu tur, kur Austrālija un Kanāda?

Atzīšos, arī man nav nekādas intereses piedzīvot 21. gadsimta fanātisko Kremļa slavofilu idejas par jaunās Eirāzijas impērijas radīšanu ar sovaku metodēm savā reālajā dzīvē. Taču nedomāju, ka Austrālija vai Kanāda būtu drošākā vieta šim solim.

Tagad atkal ir līdzīga vēsturiska situācija – Latvijas vadībā ir nepārliecinošs prezidents, kura penterīgie un neloģiski samudžinātie teksti par «palikšanu savās vietās» nevienu uzrunāt nespēj. Verbāli nevarīgā premjere Laimdota Straujuma savos publiskajos tekstos klūp un ķeras un tāpēc ir tieši tikpat nesaprotama kā viņas patrons Andris Bērziņš, kurš nespēj pateikt sakarīgu domu argumentēti un novest iesākto frāzi loģiski līdz galam.

Mierinājums emigrēt gatavajiem: studentei un Edītei nav arī dekoratīvi egocentriskā parlamenta priekšniece Solvita Āboltiņa, kas tikko saņēmusi lielāku algu. Viņiem galva nesāp par to, ka Latvijas iztukšošanas otrā fāze gatavojas iestāties.

Tāpēc otrie – no Kremļa propagandas uzrunātie jau sit plaukstas un gaida, lai cars-glābējs no Kremļa ierodas pie Juglas iespējami ātrāk.

Šajā Latvijas iedzīvotāju grupā ietilpst galvenokārt krieviski runājošas padomju armijas atvaļinātā kontingenta ģimenes (kuru Latvijā ir salīdzinoši daudz) un visādās valodās runājošais homos sovieticus jeb katrs trešais mūsu valsts iedzīvotājs, kurš brīvajā Latvijā tā arī nav spējis atrast savu laimi (kas viņu izpratnē ir tieši atkarīgā no pārticības).

PSRS laikā gandrīz visi bija trūcīgi. Tas (pēc sovaku domām) ir godīgāk nekā šodienas apstākļi, kad veikalos visu var nopirkt, bet naudas iekārotajam nepietiek. No tā izrietot pārāk daudz stresa. Pēc viņu domām būtu labāk, lai Latvijā ir kā Ziemeļkorejā – nekā nav nevienam un visi ir paēduši. Ar to homos sovieticus pilnīgi pietiek, jo nekādas vārda, izteikšanas vai sirdsapziņas brīvības viņam vispār nav vajadzīga. Galvenais lai ir «dienišķā desa» māgā un uz galda + pārliecība, ka kaimiņam arī «ir tieši tāpat un ne par matu labāk nekā man». Šīs «skrūvītes», kas jau 20 gadus izkritušas no lielā, trulā un asiņainā PSRS mehānisma (kuru iedarbina un uzrauga vadonis) tagad gaida atpakaļ savu saimnieku ar pletni, kuru šodien vairs nesauc Brežņevs, bet gan Putins.

Putina tanku bučotājiem pievienojas arī mūsu homofobi, kas turpina sašust par to, ka bērnudārzā Kārlis var spēlēt teātrī Karlīni un otrādi. Tumsonība ir varens spēks un šoreiz tieši kalpo Putinam

Tie, kuri nekrīt panikā

Esam mēs. Sekojam Rasmusena deklarācijām par to, ka NATO kuģi tomēr tiks nosūtīti uz Baltijas jūru un mūsu gaisa telpu apsargās NATO kara lidmašīnas. Vai tas mūs aplaimo? Nē, jo ir skaidri redzamas rietumu kaimiņvalstu bailes iesaistīties reālās aizstāvības akcijās, un tās signalizē, ka psiholoģiski mēs (viņu izpratnē) joprojām esam «tikai Austrumeiropa» un «Krievijas interešu zona», par kuru brīvību nav jēgas lēkt ugunī un tāpēc izraisīt sev materiālas un militāras problēmas.

Tirgus ekonomika neslēpj, ka kari un militāri konflikti izmaksā dārgi valsts kasei un tāpēc no šādiem «pasākumiem» labāk ir izvairīties. Klausoties biržas domāšanā skoloto rietumu finanšu ekspertu komentāros (Krimas notikumu sakarībā), nevar nepamanīt viņu nespēju anulēt tirgus loģiku ideoloģiska fanātisma priekšā.

Viņi patiešām ir pārliecināti, ka ekonomiskās sankcijas ir universāls līdzeklis pret Kremļa vēlmi kolonizēt kaimiņvalstis. Brisele tagad ieviesīs sankcijas pret vairākām personām un viss. Pagaidām nav manīts, ka rietumi patiešām vēlētos nogriezt gāzes krānu no Krievijas un caur to nopietni boikotēt nozīmīgāko Krievu Krievijas eksporta industriju. Vārdos būs boikots, bet darbos notiks čiks. Polija ir gatava rīkoties, bet Luksemburgas ārlietu ministrs Ginters Etingers (Günther Oettinger) ir jau skaidri un gaiši pavēstījis, ka asākas sankcijas pret Krieviju nekādā ziņā neietvers krievu dabasgāzes eksportu.

Protams, Putins ar to bija rēķinājies. Gāzes eksports ir svarīgākā Kremļa eksporta industrija, un Eiropas Savienība patērē 70% no tās. Ja šobrīd tiktu ieviestas 100% krievu gāzes eksporta sankcijas, tad tas būtiski ietekmētu Kremļa politiku un līdz ar to ari mūsu drošības sajūtu. Tagad, pateicoties «tuvredzīgam izdevīgumam un neveiksmīgai vides politikai, Eiropa ir padarījusi sevi atkarīgu no Kremļa gāzes eksporta» (www.nt.se, 16.04.2014.). Tagad, kad Briselei būtu jārīkojas izlēmīgi un jāaizgriež gāzes krāns no Krievijas, tā izgāžas un iebāž galvu smiltīs. Ūnijas ārlietu ministri var rīkot vēl 100 apspriedes uz izplatīt skarbas ziņas presei, taču viņu darbi šobrīd reāli atpaliek no vārdiem. Putins ir uzvarējis ekonomismu ar viņu pašu izdevīguma loģiku.

Rietumu apjukums un mediju muļķība

Otrdienas vakarā Vācijas kancele Angela Merkele esot zvanījusi Putinam uz Kremli un brīdinājusi, ka Ukraina pašlaik atrodas uz pilsoņkara robežas. Obama nesen lūdzis Putinu pieskatīt prokrieviskos demonstrantus Austrumukrainā. Britu ārlietu ministrs Viljams Heigs (William Hague) brīdina Krieviju, ka šāda rīcība destabilizē Ukrainu. Sapulces un apspriedes nomaina cita citu, bet tikmēr Ukrainas armija cieš neveiksmes pati savā valstī, cīnoties ar prokrieviskajiem spēkiem, Doņeckas reģions sāk realizēt Krimas scenāriju (kuru režisē atkal no Maskavas) un Žirinovskis jau pasteidzies Maskavā publiski paziņot, ka Janukovičs Ukrainā atgriezīšoties 1.maijā «ar zināmu Ukrainas dienvidaustrumu armijas atbalstu» (TVNET, 17.04.2014.).

Liela problēma ir rietumu kreisie, kuri joprojām lielā mērā diriģē viedokļu orķestri medijos. Piemēram, tie paši zviedru kreisie joprojām nespēj noticēt, ka Krievija spēj «tik slikti uzvesties», kā to var novērot Krimā un Austrumukrainā. Viņi joprojām netic savām acīm.

Pirmkārt, meklē vainas Krievijas pretiniekos, otrkārt – paliek pie sava, ka viss, kas uztrauc ASV, ir OK.

Piemēram, kreisās orientācijas žurnālisti Jorans Greiders un Osa Linderborga avīzē «Expressen» nenogurst kā pašu svarīgāko Ukrainas-Krievijas attiecībās uzsvērt Maidanu kompromitējošos labējos spēkus. «Tie», pēc abu zviedru publicistu domām, esot daudz lielāks ļaunums pasaules priekšā nekā Krievijas agresija Ukrainā. Neņemot vērā, ka labējie ekstrēmisti Maidanā veido tikai dažus procentus, bet Kremļa plāni Jaunkrievijas izveidei ar startu Krimā ir daudz bīstamāki nekā ukraiņu labējo ekstrēmistu huligānisms. Avīzē «Dala Demokraten» Greiders apsūdz Eiropas Savienību par neiecietību pret Krieviju. Ūnija pati esot vēlējusies okupēt Ukrainu, un tagad, kad krievi pasteigušies to izdarīt ātrāk, draudot ar sankcijām. Paradoksāli, ka demokrātiskā valstī, pārticībā dzīvojošais žurnālists neredz atšķirību starp Ukrainas sadarbības līgumu ar ES un diktatora Putina gatavību ar varu un ieročiem piespiest miermīlīgu kaimiņvalsti sekot saviem agresīvajiem plāniem. Līdzīgu līniju pauž arī citas kreiso orientācijas avīzes un pat sabiedriskie mediji. Īpaši Zviedrijas radio ziņu redakcija.

Karš ir jau sācies

Tas satrauc. Tieši tāpat kā Putina saites ar Ķīnu, kas Krimas okupācijas rezultātā ir nostiprinājušās. Ceturtdien savas konferences laikā Putins šo faktu uzsvēra kā īpaši svarīgu notikumu. Runa šajā gadījumā nav tikai par ekonomiskās varas saaugšanu, bet arī par ko citu. Tas ir brīdinošs signāls apkārtnei, jo demonstrē autoritāra Āzijas bloka veidošanu, kurā ietilpst Ķīnas diktatūra un aizvien mazāk demokrātiskā Krievija. Tas, protams, saasinās spriedzi starp pasaules lielvarām līdz līmenim, kuru mēs atceramies no aukstā kara laikiem.

Karš jau ir sācies. Kur atrodas tuvākā patvertne parastajam Latvijas iedzīvotājam? Bērziņam un Straujumai pienākas VIP drošības loža, kas būvēta par mūsu nodokļu naudu.

Bet kas pienākas mums?

«Ne mana cūka, ne mana druva» jeb Sīrijas krīze kā latvieša sirdsapziņas jautājums

2013. gada 11. septembrī speciāli TVnet. 

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā TVNet kolāža

Sīrijas bēgļu nometne Jordānijā. TVnet kolāža.

Šīs fotogrāfijas ieradās redakcijās priekšpusdienā. No lielajiem birojiem. Tātad cenzētas. Taču jau pirmajā acumirklī bija skaidrs, ka tie nav preses fotogrāfa uzņēmumi. Fotogrāfiju un video piefilmējumu kvalitāte bija zema. Attēli miglaini, objektīvs raustās. Vairums no tām demonstrēja mazus bērnus, kas izskatījās aizmiguši skolas vingrošanas zālē uz grīdas. Viss it kā normāli. Tikai pēc brīža varēja saprast, ka aizmigušajiem mazuļiem acis vaļā un sejiņas bālas un stīvas. Mirušie bērni bija kļuvuši par gāzes uzbrukuma upuriem. Sīrijā. Netālu no Damaskas.

Žurnālistikas lekcijās saviem studentiem, mācot mediju ētiku, vienmēr uzsveru pirmo publicēšanas bausli – «upuri nedrīkst rādīt», jo upuris nav vainīgs situācijā, kas ar viņu ir notikusi. Tāpēc maz no šiem attēliem nonāca avīžu, žurnālu, interneta portālu slejās. Mirušos bērnus varēja skaidri saskatīt un pazīt un, respektējot mums nepazīstamo viņu tuvinieku vēlmi, vadošās pasaules mediju redakcijas šos attēlus nepublicēja. Tieši tāpēc.

Toreiz slejās un ekrānos bērnu vietā rēgojās eksperti, kas vairāk vai mazāk šaubījās par attēlu autentiskumu un diskutēja par to, vai Sīrijā IR noticis ķīmisks uzbrukums civilajiem iedzīvotājiem vai NAV.

Šodien ir skaidrs, ka IR noticis.

Nākamais jautājums – kurš pie tā vainīgs?

Aiznākamais jautājums – vai vainīgo vajadzētu sodīt?

Kā jums šķiet? Vajag sodīt?

Šodien, pateicoties organizācijai «Ārsti bez robežām, kas sadarbojas ar trim Damaskas slimnīcām, ir zināms, ka 21. augusta rītā pēkšņi tika konstatēts masīvs pacientu pieplūdums. Pāris stundu laikā trijās Damaskas slimnīcās tika uzņemti 3600 pacienti ar neirotiskiem simptomiem – krampjiem, acu zīlīšu saraušanos, elpošanas un redzes traucējumiem. Akūtajā uzņemšanas nodaļa 355 no tiem uzreiz nomira.

Tagad upuru skaits jau ir daudz lielāks un skeptiskie ārzemju eksperti vairs nešaubās, ka ir noticis visnejēdzīgākais – ķīmisks uzbrukums Damaskas civiliedzīvotājiem. Smags cilvēktiesību pārkāpums.

Tiktāl esam.

ASV prezidenta Baraka Obamas preses konferencē Stokholmā tika uzsvērts, ka ANO organizācija, kas aptver 98% pasaules iedzīvotāju, savos dokumentos ir skaidri deklarējusi, ka neakceptē nekādu ķīmisko vai bioloģisko ieroču izmantošanu arī kara apstākļos. «Nevis es esmu novilcis kritisko, sarkano līniju, bet gan mūsu starptautiskās sabiedrības atbildība ir nonākusi līdz kritiskajam punktam šajā jautājumā,» konstatēja ASV prezidents.

Publika klusēja. Pauze pagarinājās kā amēba, un varēja dzirdēt, kā tikšķ pulksteņi.

Zviedru premjers Fredriks Reinfelds turpat līdzās piebilda, ka tādas mazas valstis kā Zviedrija šādos gadījumos tradicionāli paļaujas uz Apvienoto Nāciju Organizācijas lēmumiem. Tātad – ja visi, tad arī mēs. Ja nē, tad neko.

Jā, mēs (mazās valstis – Zviedrija, Latvija) zinām, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas centienus bieži bloķē Ķīna un Krievija, kas savā būtībā nav demokrātiskas valstis un, pateicoties negodīgajai veto politikai, spēj paralizēt ANO rīcībspēju visnepiemērotākajās situācijās. Tas notiek arī pašlaik.

Jā, mēs to zinām un tomēr nepīkstam.

Mēs, mazās valstis, tupam klusu kā peles.

Tas ir muļķīgi, jo Apvienoto Nāciju Organizācija ir vienīgi līdzeklis, kā padarīt šo pasauli labāku. Tas nozīmē, ka arī mēs Latvija vai Zviedrija varam nostāties tajās pozīcijās, kuras mūsu tauta un sabiedrība uzskata par cilvēka cienīgu attieksmi pret ārpasauli, neatkarīgi no tā, ko par šo jautājumu domā un kā to bloķē Krievija, Ķīna vai ASV.

Mums pašiem ir sava balss, neatkarīgi no tā, kurš priekšējā rindā demonstrē savu īkšķi «uz leju». Arī Sīrijas jautājumā.

Mazai atkāpei piedāvāju jums vizuālu eksperimentu: iedomājieties, ka līdzīgs notikums būtu norisinājies Latvijā: «žirinovskveidīgie» būtu ieradušies ar tankiem, atbrīvojuši «urbanovičus» no Latvijas valsts žņaugiem un mēs atkal, «bučojot tankus», tiktu iekļauti brīvo un priecīgo valstu savienībā PSRS, izmantojot ķīmiskos ieročus kā iebaidīšanas metodi. Pārceliet (savā fantāzijā) 21. augusta notikumus Damaskā uz, piemēram, Kurzemi: uz Liepāju vai Ventspili.

Kā būtu? Mirtu klusi un mierīgi vai tomēr lūgtu ārpasaules palīdzību?

Nelūgtu? Priecātos, ka «visādi Obamas» vai nesimpātiskas «Eštones» nemaisās mūsu iekšējās lietās? ANO apvieno dažādas valdības, arī amorālas un mums nepieņemamas, bet tas ir pagaidām vienīgais veidojums, kas ar kopīgu lēmumu spēj piešķirt bruņotai intervencei morālu leģitimitāti.

Tātad mēs šādā situācijā nevēlētos militāru iejaukšanos? Vai tas ir risinājums Sīrijas akūtajā gadījumā? Nē, nav.

Nedomāju, ka visspēcīgākais arguments pret militāru ofensīvu šobrīd Sīrijā būtu Krievijas prezidenta Vladimira Putina «nē» pozīcija vai Ķīnas betona bluķis uz Sīrijas attīstības ceļa.

«Nē» – kara lidmašīnu startam

Mans «nē» ir saistāms ar nojautu, ka NATO vai ASV kara lidmašīnas, bombardēšana vēl vairāk sarežģīs civilo iedzīvotāju dzīvi Damaskā un citās Sīrijas pilsētās. Jā, mums jāpalīdz sīriešiem, bet mūsu reakcija nedrīkst vēl vairāk pasliktināt esošo humāno katastrofu šajā valstī. Bez tam Sīrijā pagaidām nav saskatāma adekvāta politiska opozīcija Asada režīmam, kas varētu pārņemt varu valstī diktatora krišanas brīdī. Nav izslēgts, ka Sīrijas notikumu gaita var atkārtot Afganistānas 80. gadu konfliktu, un tas nav vēlams.

Esmu bijusi Sīrijā un redzējusi, kā Asada armija savelk savu karaspēku ap trim kristiešu baznīcām, kuras pirms pāris gadiem tika atjaunotas un šiem pasākumiem par godu režīms bija ielūdzis ārzemju žurnālistus kā novērotājus. Toreiz sēdēju olīvu birzs malā uz akmens krāvuma un skatījos, kā no vienas puses baznīcu teritorijai tuvojas kristiešu svētceļnieku gājiens un no otras puses mūs ielenca Asada armijas daļas «drošības dēļ». Damaskas pievārtē ir lieli kristīgo sīriešu rajoni, un ļaudis plūda uz svinībām kā plaša un krāsaina straume. Sīrijā nedzīvo tikai musulmaņi, islama sekotāji. Ticību «lupatu deķis» ir samērā raibs.

Kāda maza meitenīte pēkšņi pieskrēja klāt un, klusi kniksējot, piedāvāja man trīs mazus sīriešu ābolus. Pāris soļus tālāk manā virzienā laipni paklanījās vairākas sievietes košās drānās. Ar galvas mājienu pateicos svešiniecēm. Tagad šīs laipnās sievietes bombardē ar bioloģiskajiem ieročiem, un nav izslēgts, ka klusā mazulīte, kas nesa man ābolīšus, vairs nav starp dzīvajiem.

Es un jūs, cienījamo lasītāj, esam atbildīgi par to, kas rīt un parīt notiks Damaskā. Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret režīmiem, kas izmanto bioloģiskos, ķīmiskos vai atomieročus pret saviem iedzīvotājiem iebaidīšanas nolūkā. Ja mēs paliekam vienaldzīgi, tad esam zaudējuši cilvēcību.

Kā lai aptur šādus tirānus, kuru loģika ir brutāla un ciniski nežēlīga? Visvieglāk ir izlikties, ka mēs neko neredzējām, nesapratām, un deleģēt atbildību amatpersonām «uz augšu», attaisnojoties, ka mūsu ikdiena Latvijā ir pietiekami skarba, lai «justu līdzi» svešiem cilvēkiem Sīrijā, kurus indē nost viņu pašu valdība. Jebkurai rīcībai var atrast attaisnojumu, arī pasivitātei. Taču loģikai «ne mana cūka, ne mana druva» ir arī sekas. Pieverot acis citu cilvēku ciešanu priekšā, mēs kā sabiedrība kļūstam iekšēji sapuvušāka, izkurtusi.

Ko es piedāvāju?

64 pasaules valstis ir aicinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi deleģēt Sīrijas problēmu starptautiskajai tiesai Hāgā. Krievija atklāti noraida šo priekšlikumu un ASV neizrāda entuziasmu šajā virzienā. ICC jeb International Criminal Court pašlaik piedzīvo grūtus laikus, jo pagaidām tiesā izskatītas «tikai» astoņas lietas un viens noziedznieks notiesāts.

Iemeslu stresam ir daudz, taču pats svarīgākais ir tas, ka ASV, Krievija, Ķīna un Izraēla joprojām atsakās pievienoties ICC, lai izvairītos no savu pilsoņu publiskas tiesāšanas Hāgā. Līdz šim tiesas aktivitātes vērstas galvenokārt Āfrikas režīmu cilvēktiesību pārkāpumu virzienā, un tāpēc vairums spriedumu it kā velk uz «rasisma» pusi.

Mūsu modernajai pasaulei ir vajadzīga funkcionējoša starptautiskā tiesa, kas spētu un būtu gatava sodīt politiskos vadoņus par viņu pārkāpumiem cilvēcības priekšā.

Paradigmas nomaiņa ir klāt.

Vai Latvija to pieprasīs?

Dzīve akvārijā Obamam un Putinam uz galda: tā mūs uzrauga Mīlestības ministrijas

2013. gada 17. jūnijā speciāli TVNet.

Internet spiegosanaTas, ko pirms nedēļas atmaskoja amerikāņu Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) tehniskais darbinieks Edvards Snovdens (Edward Snowden), attiecas arī uz mums, kas dzīvo Latvijā un izmanto Google, Facebook, Apple, Microsoft, Youtube, Skype un citus interneta informācijas gigantu pakalpojumus. Jo dzīvojam globālā ciematā, kur katru māju vieno interneta un mobilo komunikāciju saites. Kā zināms, Snovdens nodeva britu avīzei «The Guardian» informāciju par ASV izlūkdienestu izmantotajām datu iegūšanas programmām, tostarp masveida telefonsarunu noklausīšanos un personu izsekošanu globālajā tīmeklī, analizējot videomateriālus, fotogrāfijas un e-pastus ārvalstīs.

GCHQ compositePats Snovdens atzina: «Es nevēlos dzīvot tādā sabiedrībā, kur notiek šādas lietas (..). Es nevēlos dzīvot pasaulē, kur viss, ko es daru un saku, tiek ierakstīts.» Es viņam pilnīgi piekrītu, jo tādā sabiedrībā nevēlos dzīvot arī es. Taču citu iespēju šodien uz mūsu planētas nav. Vai jums ir zināma šāda vieta? Prezidents Obama, kurš katru rītu uz sava rakstāmgalda saņem NSA (National Security Agency) ziņojumus, nesen presei verbāli zvērēja, ka ASV teritorijā neviens cilvēks noklausīts un izsekots netiekot. Taču viņa ķermeņa valoda un sejas izteiksme liecināja, ka nezin vai viņš pats tic saviem vārdiem un ka ASV prezidentam ir mazliet kauns par to, ko viņš mums saka. Arī es nepazīstu nevienu nopietnu cilvēku, kas viņam tobrīd bija gatavs noticēt.

Deniss Čalovskis zina, uz ko ir spējīgi amerikāņi

Vienīgais mierinājums mums šobrīd varētu būt Snovdena avīzē «The Guardian» publiskotā pasaules karte, kurā var redzēt, ka Latvija un Igaunija kopā ar Skandināvijas valstīm ir zaļā krāsā un tieši tāpēc praktiski vismazāk interesē NSA (National Security Agency) īstenoto informācijas vākšanas programmu PRISM, kas dod tiešu pieeju Google, Apple, Facebook un pārējo ASV dislocēto interneta tīklu serveru informācijai. Izrādās, ka no mūsu reģiona Lietuva interesē ASV izlūkdienestus vairāk. Protams, ka šā monitoringa pašas interesantākās jeb «sarkanās valstis» atrodas Tuvajos Austrumos.

Ja nu jums ir garlaicīgi un vēlaties, lai «kāds» jums pievērš lielāku uzmanību nekā līdz šim, un ja vēlaties nokļūt aizdomās turamo sarakstā, tad biežāk ierakstiet Google meklētāja lodziņā vai savā e-pasta, sociālo tīklu sarakstē, piemēram, tādus vārdus kā CIA, CIS, FAA, Cops, SWAT, Prevention, Riot, North Korea, Antiviral, Ricin, Sarin, Pork, Swine, Electric, Port, PLO, Pakistan, Emergency, Islamist, Worm, Social media, Cyber attack, Trojan, 2600 u.tml. Pilns šo signālvārdu saraksts, uz kuriem reaģē PRISM un citas informācijas monitoringa programmas, ir pieejams pat attiecīgo ASV drošības departamentu mājas lapās.

čalovskis foto diena48467.jpgTo, ka ASV izmeklēšanas un izlūkošanas dienesti tiešām seko mūsu datoru taustiņu kustībām un nejokojas, vislabāk zina viens Latvijas iedzīvotājs, kuru sauc Deniss Čalovskis, kurš tagad Rīgas cietumā gaida Latvijas tiesas verdiktu par izdošanu ASV. Deniss Latvijas presē tiek dēvēts par hakeri. Es pieņemu, ja viņam bija nodoms veikt kibernoziegumu, viņš gan labi zinātu, kā internetā saglabāt savu integritāti, kā to prot tie, kas izmanto TOR un tamlīdzīgas anonīmas sērfošanas un komunikācijas iespējas. Taču ASV izsekoja Denisu un tagad tur nopietnās aizdomās. Tātad ir liela iespējamība, ka ASV lielais brālis var tikt klāt jebkuram no mums jebkurā planētas vietā, pat ja mēs pavisam nevainīgi Google mēģinām apmierināt savu zinātkāri.

Mīlestības ministrija un dzīve akvārijā

Izrādās, ka šonedēļ pasaulē Amazon pārdotāko grāmatu topā ir nokļuvis 1948. gadā sarakstītais Džordža Orvela fantastikas romāns «1984». Tā darbība risinās nākotnē – 1984. gadā, pasaulē, kur pastāv trīs savstarpēji karojošas valstis: Okeānija, Eirāzija un Austrumāzija. Visās valstīs pastāv totalitāra sabiedrība ar neierobežotu partijas varu, kas nemitīgi kontrolē savu pavalstnieku domas un darbus. Galvenais varonis Vinstons ir partijas biedrs un strādā Patiesības ministrijā, kas nodarbojas ar melu fabricēšanu. Bez tās pastāv vēl trīs citas ministrijas: Mīlestības ministrija (nodarbojas ar cilvēku izsekošanu un represijām), Pārticības ministrija (kas organizē resursu mobilizēšanu karam) un Miera ministrija, kas atbild par kara lietām. Partijas trīs galvenie saukļi ir: «Karš ir miers», «Brīvība ir verdzība» un «Nezināšana ir spēks».

Padomju Savienībā šī grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā raksturoja reālo stāvokli PSRS. Taču ASV ir pasaules demokrātijas citadele un to ir grūti salīdzināt ar totalitāro režīmu, kas valdīja PSRS un vēl valda daudzās pasaules valstīs. Taču vai Snovdena atmaskotie fakti neliecina, ka demokrātijas nosargāšanas vārdā arī demokrātisku valstu valdības ir gatavas lietot nedemokrātiskas, totalitāras sabiedrības metodes varas realizācijai?

1984 gramatas plakatsTiem, kas uz savas ādas ir izjutuši PSRS režīmu, totāla sabiedrības izsekošana neliekas nekas pārsteidzošs, drīzāk gan pavisam ierasta lieta. Toreiz nebija interneta un mobilo telefonu, taču tik un tā vara mūs uzraudzīja un novēroja: mūsu telefona sarunas noklausījās, mūsu vēstules lasīja speciāla nodaļa pastā, sētnieks un kaimiņi ziņoja, kādi cilvēki pie mums mājās ciemojas, darba vietās attiecīgi bija savi ziņotāji, kas ievēroja un ziņoja, ja mēs ģērbāmies Rietumu drēbēs un aizrāvāmies ar Rietumu mūziku un tāpēc bijām potenciāli pretpadomju elementi un dzimtenes nodevēji. Tagad par to varam atļauties pasmīkņāt, bet toreiz ikviens no mums riskēja ar darbu, karjeru un relatīvo brīvību. Tas bija laiks, kad skaidri apzinājāmies – zinājām un jutām, ka esam ievietoti stikla burkā un Lielais Brālis mūs novēro, izlemjot mūsu vietā, ko mēs drīkstam un ko ne. Toreiz mēs bijām pārliecināti, ka līdz ar atbrīvošanos no komunistiskā režīma viss būs savādāk: godīgi, atklāti, respektējot mūsu ikviena brīvību un cieņu. Taču, tagad esam šokēti, jo redzam, ka totalitāras sabiedrības novērošanas metodes mājo arī demokrātijas citadelē ASV, kas savulaik padomju režīmā smokošajiem skaitījās taisnības un brīvības bāka.

Kopā ar Wikileaks un Votergeitas (Watergate) skandāliem Snovdena PRISM darbības atmaskošana veido pasaules lielāko informācijas noplūdes skandālu trijnieku. Vēl vairāk – Snovdena atmaskojumi faktiski ir daudz smagāki un nozīmīgāki par iepriekšējiem. Tie liecina par globālu un totālu pilsoņu kontroli, ko īsteno konkrēta, it kā demokrātiska lielvara. Šādi uzskata daudzi, ne viens vien eksperts un politikas pētnieks.

Viena daļa no mums uzskata, ka par to nav jāuztraucas tiem, kuru sirdsapziņa ir tīra, jo Eiropas Savienībā ir augstāks personu datu aizsardzības līmenis nekā ASV un mūsu personas kodu sistēma jau pati par sevi ir totāla izsekošana, un varas iestādes tāpat jau zina par mums visu. Taču, kā liecina atmaskotie fakti, arī nevainīgiem pilsoņiem nav nekādu garantiju, ka viņi nenokļūs aizdomās turamo sarakstā sakarā ar nejauši ievadītu vārdu Google meklētājā vai savā e-pasta sarakstē, jo uz katru potenciālo teroristu amerikāņiem esot vismaz desmit aizdomās turamās personas.

No Such Agency

200px-National_Security_Agency.svgĀrzemju signālu pārtveršanas dienests NSA (National Security Agency) tika dibināts 1952. gadā, un tā iesauka ir No Such Agency. Par tās eksistenci ASV plašākai sabiedrībai kļuva zināms tikai 1975. gadā, kad par to sāka uztraukties demokrātu senators Frenks Čerčs (Church), kuram bija aizdomas, ka organizācija, kuras uzdevums bija radio, telegrāfa, telefona un citu signālu pārtveršana ārzemēs, savus uztvērējus virza arī valsts iekšienes virzienā. Čērča darbības rezultātā 1987. gadā tapa Foreign Intelligence Surveillance Act (Fisa), likums, kas noteica, ka nevienu ASV pilsoni nedrīkst izspiegot bez Tieslietu departamenta izraudzītas speciālas tiesnešu grupas atļaujas. Taču uz šo likumu pievēra acis pēc 2001. gada 11. septembra, kad terorisma draudu iespaidā eksplodēja ASV pilsoņu iekšzemes komunikācijas sakaru monitorings, t.i., izsekošana.

New York Times jau 2005. gadā atklāja, ka prezidents DŽ. Bušs jau pirms trim gadiem bija devis slepenu atļauju NSA terorisma apkarošanas nolūkā noklausīties un izsekot arī amerikāņus.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību pēdējos gados ir auguši arī izsekošanas apjomi. NSA izmanto satelītus globālam telefona un e-pasta komunikācijas monitoringam un informāciju nosūta uz šo satelītu 20 zemes stacijām visā pasaulē. Katra šāda stacija apstrādā apmēram miljardu balss sarunu/e-vēstuļu/sociālo tīklu, blogu un citu informāciju. NSA darbinieku skaits tiek vērtēts apmēram 100 000, no kuriem 30 000 ir militārpersonas. NSA štābs atrodas netālu no Vašingtonas vietā, ko sauc par Fort Meade, taču lieli kompleksi atrodas arī Džordžijā un Teksasā. NSA filiāles atrodas Lielbritānijā, Vācijā, Japānā un citur.

Krievija arī ir iebāzusi savu snuķi «zaptes» vannās

logo fsbZinātnieki ir diezgan skeptiski izturas pret pasaules izlūkdienestu centieniem savākt visu iespējamo informāciju (cik vien iespējams) par cilvēkiem, īpaši no sociālajiem tīkliem.

Lundas universitātes izlūkošanas datu analīzes profesors Vilhelms Agrels uzskata, ka izlūkdienesti pārspīlē ar savas informācijas ievākšanu un ka šie datu arhīvi rada tikai šķietamu konkrēto valstu drošības nodrošinājumu. NSA un citi šo spiegošanas organizāciju analogi atgādina dzīvniekus, kas sastājušies ap gigantiskām ievārījuma vannām (sociālie tīkli) un sabāzuši savus snuķus tajās ar cerību izvilkt lielo zivi. Šķiet, ka drīz vien viņi arī aizrīsies no negausības un saldumu pārēšanās.

Krievijas FSB (Federaļnaja Služba Bezopasnosķi), kas ir KGB mantiniece, arī ir iebāzusi savu snuķi šajās vannās.

Atšķirībā no ASV Krievijā nav patiesas demokrātijas un tur personas integritātes tiesības tiek smagāk ignorētas nekā ASV. Krievija nemaz nekautrējas atzīt, ka kontrolē visus savus sociālos tīklus un noklausās sarunas bez īpašam ceremonijām. Starp citu, jūsu uzvārdam nav nemaz jābūt Navaļnijs vai Ņemcovs, lai justos kā zivs akvārijā, kas novietots uz FSB direktora galda.

Amerikāņi savu spiegošanu pasaulē attaisno ar cīņu pret terorismu, savukārt Krievijā liek uzsvaru uz ārējā ienaidnieka meklēšanu pašu zemē, kas ārzemju aģentu un opozīcijas izskatā jauc Krievijas pilsoņu prātus, un tāpēc PRISM iedvesmo Krieviju vēl ciešāk piesūkties saldās zaptes vannām, kas ir odnoklassniki.ru, mail.ru un citi.

Krievijai ir sava labi pārbaudīta visu veidu telefonu noklausīšanas sistēma SORM, kirilicā СОРМ (Система технических средств для обеспечения функций оперативно-рoзыскных мероприятий), kas izstrādāta jau padomju gados un kopā ar Deep Packet Inspection (DPI) metodi garantē, ka Krievijā nepamanīts nepaliek neviens aizdomīga cilvēka čuksts un neviena aizdomīga rindiņa, sevišķi, ja tajā būs tādi vārdi kā Bolotnaja, Pussy Riot, Putin, FSB un citi. Turklāt ne visos gadījumos vajadzīgs tiesas lēmums. COPM atrodas drošības dienestu teritorijā, bet DPI atrodas pie interneta provaideriem, kas tagad būs spiesti pildīt Krievijas Sakaru ministrijas norādījumus, monitorējot un cenzējot Krievijas internetu.

Krievijā ir ievērojams tehniskais potenciāls, kas tiek lietots, lai īstenotu kiberkaru arī ārzemju teritorijās. To apliecināja Krievijas agresīvie uzbrukumi Tallinas notikumos (pirms dažiem gadiem), kas piespieda arī NATO pievērst šim kara veidam īpašu uzmanību. Vārdu sakot, ne tikai ASV, bet arī Krievija redz un novēro mūs savos akvārijos. Nepatīkami, bet fakts. Jāsamierinās, ka mums nedrīkstētu būt ilūziju šajā virzienā.

Kā specdienesti uzrauga žurnālistu komunikāciju

kas notiek internetāSpecdienestu monitoringa uzmanības lokā ir ne tikai teroristi, visādu veidu ekstrēmisti (reliģiskie, politiskie u. tml.), bet arī žurnālisti. Īpaši tie žurnālisti, kas komentē notikumus un pēta problēmas. Tas ir īpašs stāsts, jo gan FSB, gan SÄPO (Zviedrijas valsts drošības dienests), gan Latvijas SAB un DP un, kā tagad zinu, arī ASV drošības dienesti kolekcionē vai ir kolekcionējuši un pēta arī manu komunikāciju.

Tāpēc es nebrīnījos, kad kopš deviņdesmito gadu vidus, rakstot avīzei NRA (Neatkarīgā Rīta Avīze) un kritizējot Latvijas politiķus Godmani, Birkavu, Kiršteinu un Šķēli, tiku ierindota Latvijai naidīgu personu lokā, kas strādājot Krievijas FSB uzdevumā, un Ministru kabineta administrācijas vadība uzskatīja mani gandrīz vai par personu non grata. Toreiz pēcpadomju periodā tiem, kas atļāvās publicēt ko kritisku pret Godmani, Birkavu un Šķēli, Latvijas Patiesības ministrija (laikraksts Diena) ar lielu entuziasmu kāra klāt birkas «tumšie spēki, Latvijas ienaidnieki». Tagad kritizēt valsts politisko varu ir normāli, toreiz – skaitījās noziegums. Varas vajāto žurnālistu skaitā iekļuvu arī es un noteikti biju šajā sektorā līdz pat 2008. gadam, kad pat daži Saeimas deputāti (Ābiķis) aicināja beidzot Saeimā apspriest manu nelojalitāti pret Latvijas valsti par finanšu krīzes pirmajiem brīdinājuma signāliem no Zviedrijas.

Nešaubos, ka daļa manas sarakstes (faksa ziņojumu, e-pastu un citās formās), manu publikāciju un cita veida komunikācijas dati ir ne tikai SAB vai DP, bet arī SÄPO (Zviedrijas drošības policija), KGB (FSB) un ASV NSA/CIA un, iespējams, arī dažu citu valstu serveros un dokumentu glabātavās. Lai publicists tiktu pakļauts tādu organizāciju kā NSA un FRA (Zviedrijas analogs NSA) monitoringam, nav jābūt potenciālam teroristam vai oligarham, bet pietiek būt kritiskam pret konkrētas valsts politiķiem un šo valstu politiku, jābūt neprognozējamam, neatkarīgam un ar ietekmi uz sabiedrisko domu.

Novērošanu var iniciēt arī atsevišķu personu iesniegumi drošības policijai. To darīja daži prominenti mūsu tautieši Zviedrijā, rakstot garu garos ziņojumus SÄPO, ka Zviedrijā mani kā žurnālisti esot iesūtījis Krievijas FSB, lai veiktu diversijas Zviedrijā un izspiegotu turienes latviešus un veiktu Latviju un Zviedriju nomelnojošu darbību presē. Smaids sejā uzplaiksnīja pat zviedru drošības policijas darbiniecei, kurai bija pēc instrukcijas jāuzklausa arī mans viedoklis, taču esmu droša, ka manu komunikāciju toreiz uzraudzīja vai joprojām uzrauga arī zviedri. Nemaz jau nerunājot par abām lielvarām – ASV un Krieviju.

Esmu kritizējusi Zviedrijas, Latvijas, ASV, Krievijas, Ķīnas, Francijas, Izraēlas vadītājus, politiķus un šo valstu politiku. Zinu, ka visas kritiskās publikācijas ir tikušas pamanītas un piefiksētas un daži gribētu, lai es peldu viņu kontrolētā akvārijā uz viņu rakstāmgalda. Dažu vēstniecību amatpersonas ir pat brīdinājušas un rakstījušas man adresētus skarbus vārdus. Taču zinu arī žurnālistikas pirmo likumu: neatkarība un domāšanas brīvība ir pats svarīgākais. Arī peldot pret straumi un «spļaujot pret vēju» (kā man pirms pāris gadiem aizrādīja kolēģe no Latvijas Radio). Šo neatkarības sajūtu izbaudu arī pašlaik, rakstot norvēģu mediju koncerna Schibsted izdevumā TVnet. Ne PRISM, ne FRA, ne CIA vai FSB vai kas cits līdzīgs to nespēj ierobežot, kamēr dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī.

Attēli no http://www.guardian.co.uk/world/2013/jun/08/nsa-boundless-informant-global-datamining http://atlantablackstar.com/2012/05/23/is-the-fbi-spying-on-your-wireless-communications/

Bīstamākie draudi pasaulei 2013. gadā

2012. gada 8. janvārī

globāli riskiPasaules ekonomikas forums (World Economic Forum, WEF), kurš janvāra beigās Davosā pulcēs ietekmīgākos pasaules līderus, ir publicējis šī gada lielāko draudu sarakstu pasaulei. Tajā, pamatojoties uz pasaules  ekspertu un biznesa līderu aptauju ir uzskaitīti 50 lielākie riski.

gripaPirmajā vietā kā nopietnākais drauds ir medikamenti, kas vairs neārstē, jo ir palielinājusies rezistento baktēriju pretestība antibiotikām, kas ir pagaidām  svarīgākās zāles cīņā pret daudzām smagām slimībām. Mūsdienu globālajā pasaulē jaunas infekcijas izplatās ļoti ātri, taču antibiotikas ar daudzām no tām galā vairs netiks.

krīzeSvarīgs drauds pasaulei šogad būs arī klimata draudi kopā ar ekonomisko krīzi (otrā vietā), kas pagājušajā gadā izpaudās kā orkāns Sandy un citas katastrofas, kas uzbruka okeānu piekrastēm un salām. Tās rada milzīgas izmaksas un spiedienu uz valstu ekonomiskām un draud ar neparedzamām konsekvencēm.

draudi internetāPēc WEF domām trešais lielākais risks šogad būs digitālie baumu, viltus informācijas lavīnveida izplatīšanas riski internetā. Informācijas  izplatīšanas demokratizācija ir laba lieta, taču tā varot radīt arī vardarbīgas konsekvences, kas pagājušajā gadā izpaudās smagu vardarbību formā, pamatojoties uz YouTube izplatītajām antiislamiskām filmām.

Starp reģionālajiem draudiem ir pieminēts dzeramā ūdens trūkums Ķīnā, kas var izraisīt Ķīnas ekonomikas lejupslīdi ar visām konsekvencēm.

Bagātākajās valstīs cilvēki dzīvo aizvien ilgāk, pateicoties jaunām un dārgām veselības nodrošināšanas metodēm un ne visas valstu ekonomikas ir spējīgas izmaksāt pieaugošās pensijas. Piemēram, zviedru zinātnieki paredz, ka puses no tiem Zviedrijas jaundzimušajiem, kas piedzims šogad, spēs nodzīvot līdz 104 gadu vecumam. Tātad katrs otrais pārsniegs 100 gadu vecumu.

Ar WEF sarakstu sasaucas šodien Eiropas savienībā publicētais ziņojums par bezdarbu ES, kas liek domāt, ka šī problēma var būt  bumba ar laika degli.

Eirokrīze iedragājusi darba tirgu

bezdarbsPašlaik Eiropā novērojams ļoti augsts bezdarba līmenis. Vienlaikus var saskatīt plaisu starp ziemeļiem un dienvidiem, starp valstīm ar funkcionējošu un nefunkcionējošu darba tirgu.

Šādus secinājumus var izdarīt no šodien publiskotā ES Darba tirgus komisāra Laslo Andora prezentētā analītiskā materiāla 500 lappušu biezumā, kas aplūko 2012. gada tendences Eiropā.

Viens no secinājumiem: vissmagāk no bezdarba cieš Eiropas sievietes. Tieši darba trūkuma dēļ liela vecā kontinenta sieviešu daļa pakļauta trūkuma un izstumtības riskam.

Otrs secinājums- joprojām aktuāla ir neatbilstība starp vakanču prasībām un brīvo darbaroku piedāvājumu. 1/3 darba devēju pieņem darbā vai nu nepietiekami kvalificētu vai pārkvalificētu darbaspēku.

Šodien no Eurostat uzzinājām, ka novembrī Eiropā bija jau 26 miljoni bezdarbnieku.

Vissmagākā situācija pašlaik ir Spānijā un Grieķijā – katrs ceturtais bez darba.

Jauniešiem zem 25 gadu vecuma – 50% ir bezdarbnieki.

Sarkanais Krusts pašlaik brīdina, ka trūkums Eiropas valstīs pamazām var novest pie sacelšanās, t.i., nav izslēgtas ”jasmīnu revolūcijas” – tādas kā nesen novērojām Ziemeļāfrikā.

”Zināmā mērā Eiropa šodien ir kara zona un jārēķinās, ka gaidāmie 4 – 5 gadi būs ļoti smagi mums visiem” (Yves Daccord intervijā dāņu avīzei Politiken).

ASV problēmas Ķīnā – Čeņs Guančens

2012.gada 4. maija

Daudz laimes Latvijas dienā!

Šeit  to nejūt, jo ikdiena ”dara savu”. Diemžēl.

Tikmēr no Rīgas pienāk skaistas un saulainas pavasara fotogrāfijas un mazliet palīdz iedzīvoties sajūtās, kas šodien valda dzimtenē.

Lieliski.

Tikmēr pasaules notikumi ripo tālāk. Kā parasti.

Čeņs Guančens. Expressen video stopkadrs

Skandināvu mediji šodien turpina satraukties ar ķīniešu disidenta likteni.

Kamēr Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis (nez kāpēc!) apbalvo ar ”Lāčplēša cepuri” kādu B vai Z kategorijas filmu amerikāņu – ķīniešu aktieri Jelgavā, neredzīgais ķīniešu cilvēktiesību aktīvists Čeņs Guančens turpina savu dramatisko cīņu Pekinā.

Tikko, dramatiskas telefona sarunas laikā, viņš vērsās pie ASV kongresa , pieprasot politisku patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Aktuālā situācija ļoti apgrūtina Stratēģiska un ekonomiskā dialoga sanāksmi, kas ir  jau sākusies Pekinā.

Bija cerēts šīs sanāksmes laikā panākt lielāku Ķīnas atbalstu un līdzdalību Sīrijas, Irānas un Ziemeļkorejas konfliktu risināšanā. Šī iemesla dēļ vakar Pekinā ieradās ASV Ārlietu ministre Hilarija Klintone.

Tagad izskatās, ka neveiksmīgi risinātās ”disidenta problēmas dēļ” plāni var izgāzties.

Incidents ir novedis pie politiskas krīzes gan ASV, gan Ķīnā.

Pirmais kritikas vilnis jau sasniedzis Obamas administrāciju Vašingtonā, jo vēstniecība Pekina nav spējusi pienācīgi palīdzēt Čeņam. Šo faktu tagad intensīvi izmanto republikāņu prezidenta amata kandidāts  Mits Rommejs, lai cīnītos pret Obamas iespējām tikt pārvēlētam amatā.

Šodien Ķīna beidzot pieļauj iespēju, ka neredzīgais disidents ar ģimeni varētu pamest valsti, lai studentu jurisprudenci ASV.

Līdz šim Čeņam tika piedāvāta ”pajumte” ASV vēstniecībā Pekinā un medijos parādījās ziņas, ka disidents pats labprātīgi atstājis vēstniecības telpas. Tagad izrādās, ka ASV vēstniecība darbinieki viņu ”izmanevrējuši ārā” no savas teritorijas, lai ar šo neaptumšotu Klintones vizīti Pekinā.

40 gadus vecais disidents ir pašmācības ceļā apguvis advokāta specialitāti un aktīvi iestājas pret piespiedu abortiem Ķīnā.

Izskatās, ka Čeņs Guančens negrasās klusi atstāt valsti un netraucēt lielvalstīm ”taisīt tālāk politiku”.

Viņš ir šodien pieprasījis vizīti Pekinā ar Hilariju Klintoni. Atgādināšu, ka līdz šim Obamas administrācija aktīvi atbalstīja šī cilvēktiesību cīnītāja nostāju un aktivitātes. Tagad, izrādās, ka aktīvists krietni traucē abām lielvarām.

Pašlaik notiek konsultācijas un laiks ir apstājies.

Paradoksāli, ka ASV netiek galā ar šo problēmu, ka Obamam priekšvēlēšanu kampaņas laikā var izmaksāt ļoti dārgi.

Visbeidzot pēcpusdienā tika atrasts kompromiss – Ķīna piekrīt, ka disidents ar ģimeni (sievu un 2 bērniem) dodas studēt uz ASV. Šovakar to apstiprināja arī ASV Ārlietu departaments, uzsverot, ka Čeņam tiek piešķirta pat stipendija studijām ASV.

Protams, ka šāds notikumu pavērsiens ļauj Ķīnai traktēt disidentu ” kā parastu studentu”, kas ir “tieši tāds pats students, kā visi pārējie”.  Pagaidām Ķīnas varas iestādes notikušo vēl nav oficiāli komentējušas, taču ārlietu resora informācija liecina, ka šāds kompromiss ir panākts.

Čeņa gadījums izrādījās smaga pārbaude divām pasaules lielvarām. Sekosim notikumu attīstībai.

 

Ķīna slēgusi mikroblogus. Čivināt vairs nedrīkst.

2012. gada 31. marts
Sina Weibo

Sina Weibo

Lielākie Ķīnas mikroblogi Sina Weibo un Tencent QQ šodien slēgti. Iemesls – baumu izplatīšana par it kā valsts apvērsumu.

Twitteru ķīnieši jau sen ir izskauduši (kā nekontrolējamu), pateicoties vietējās cenzūras  aizsargmūrim.

Tagad kārta pienākusi vietējas nozīmēs ”twiteriem”.

Sina un Tencent (divu lielāko ķīniešu mikroblogu īpašnieki) šodien paziņoja, ka slēdz iespēju komentēt līdz otrdienai plkst. 08.00.

Solo čivināšana ir atļauta, taču debates un sačivināšanās – aizliegta.

Iemels – centralizēta tekstu tīrīšana (cenzūra), lai izdzēstu ”nepatiesas ziņas” un ”nepatiesus komentārus”.

Cenzūras akcijai šodien pieslēgušās arī 16 citas vietnes, kas šobrīd ir pilnībā slēgtas (IA Jaunā Ķīna).

Pie vainas esot nepamatota ziņu izplatīšana par it kā valsts apvērsumu Ķīnā. 

Mikroblogos šodien esot izplatījušies teksti par to, ka ”uz Pekinu dodas militāro automašīnu kolonas” un, ka Pekinā šodien notiekot ”savādas lietas”, ” tanki jau Pekinā” un ” dzirdami šāvieni pie valdības rezidences”.

Politiskie novērotāji uzskata, ka baumu pamatā esot nesenā, negaidīti straujā ietekmīgā ķīniešu politiķa Bū Ksilai atkāpšanos no amata.

Politisko manevru iespaidā valstī esot izplatījušās baumas par nacionālās drošības šefa Zou Jangkanga it kā atbastu gāztajam līderim un no šejienes cēlušās idejas par gaidāmo varmācīgo varas maiņu Pekinā.

Drošības šefs ir viens no deviņiem politbiroja locekļiem. Tātad – viņš pieder nozīmīgāko Ķīnas politisko figūru plejādei. Pagaidām nekas neliecina, ka Zou būtu kādas sazvērestības iniciators.

Cenzūras akcija liecina par varas paniskajām bailēm no sociālajiem medijiem.