Kā senā karaļvalsts un impērija pārtapa „vieglprātīgajā Zviedrijā“

Ziņas par to, ka zviedru izvēlētais pandēmijas apkarošanas ceļš ir vieglprātīgs un bezatbildīgs, ir izlasāmas dažādos ārzemju medijos un pašmāju ietekmeļu blogos. Tur var uzzināt dažādus minējumus par to, kāpēc mirstības procents zili-dzeltenajā karalistē ir augstāks nekā citur un saslimušo tik daudz. Vairums no šiem komentāriem un skaidrojumiem ir aplami. Respektīvi – viltus ziņas, jo skaidrotāji neprot zviedru valodu, nezin apstākļus un cenšas uzminēt notiekošā loģiku, nekritiski adaptējot ārzemju žurnālistu argumentus un „cepas“ uz nebēdu. Vai šis komentārs būs tuvāk patiesībai? Iespējams, ka būs, jo situācija kaimiņvalstī ir nedaudz komplicētāka nekā no malas izskatās. Zviedru valdības rīcības pamatā ir sena pārvaldes reforma, kas mantota no 17.gadsimta un arī šodien neļauj Zviedrijas ministriem un valdībai rīkoties tik pat brīvi un patvaļīgi, kā to varējām novērot Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Latvija. Tāpēc arī pandēmijas stratēģiju izstrādāja un vadīja epidemiologi, nevis politiķi. Vai tas bija pareizi?  

Dānija pret Zviedriju

Kaimiņvalstis mēdz salīdzināt. Mēs mērojamies ar igauņiem un lietuvieši stīvējas ar mums. Savukārt dāņiem un norvēģiem pieņemts salīdzināt savus rezultātus ar zviedriem. Kad 14. martā Dānija pēkšņi aizvēra savas robežas ceļotājiem, zviedri nekavējoties nosodīja šādu pašizolāciju un uztvēra Dānijas valdības rīkojumu kā aplamu un histērisku soli. Turpretī dāņu mediji atbildēja ar skarbām un nosodošam publikācijām, novērtēja zviedru valdības rīcību kā gļēvu, neizlēmīgu un biklu, kas riskē ar savas tautas veselību, atstājot vaļā skolas, restorānus un sporta zāles.

Tā nu tas ir, ka dāņiem patīk sacensties ar zviedriem.  Visās frontēs. Sākot ar sportu, mākslu un zinātni un beidzot ar valdības rīcības stilu. Atklāti sakot, kaimiņiem Dānijā, Norvēģijā un Somijā tīri labi patīk, ja vecajai impērijai Zviedrijai klājas sliktāk nekā pašiem. Kādreizējā impērija un „okupācijas vara“ tad mēdz saņemt atklātu nopēlumu publiskajā telpā visos līmeņos. Daudziem tad ir patīkams gandarījums, ka lielajam un stiprajam neklajas labi. Nedomāju, ka kāds Dānijā vai Norvēģijā līksmo par to, ka Stokholmā vai Gēteborgā pandēmijas rezultātā mirst konkrēti cilvēki. Nē, protams, ka tā nav. Taču, raugoties uz statistiku, šodien eksistē „ļaunais prieks“ konstatēt, ka zviedriem „nav noveicies“, izvēloties savu pandēmijas apkarošanas ceļu.

Skaidrojumu un izpratnes kļūdas

Pandēmijas aizsardzības stratēģiju gandrīz visur izstrādāja attiecīgo valstu valdības. Tātad politiķi. Pandēmijas sākumā (pavasarī) vairums valstu valdību pieņēma lēmumu kā rīkoties, uzklausot vai neuzklausot ārstus un ekspertus. Putins, Tramps un Bolsonaro sākumā neslēpa savu skepsi par epidēmijas bīstamību un pasauli appludināja anekdotes par to, ka „ja cilvēks runā krieviski, tad covid-19 viņam nepielīp“. Taču jokotāji apklusa brīdī, kad epidēmija pārkāpa pāri visām robežām un traģiskie notikumi pārvērtās nelaimē arī jokotāju tuvumā. Epidēmijas laiks pierādīja, ka dažādās valstīs politiķi un sabiedrībā atšķirīgi uztvēra neredzamā uzbrucēja zvērību. Lielbritānijas premjers Boriss Džonsons sākumā pat bravūrīgi un demonstratīvi gāja bez maskas un cimdiem uz slimnīcu, apmeklēt covid-19 pacientus. Pēc tam saslima pats un akūtās aprūpes nodaļā viņu kopa personāls, kas faktiski bija pilsoņi no citām Eiropas Savienības valstīm. No tām pašām, kuras no Lielbritānijas tagad norobežos breksits. Savādi, ka kritiskajā brīdī, viņam palīdzēja cilvēki, no kuriem viņš pats (ar savu breksitu) visu laiku cenšas atbrīvoties. Iespējams, ka šādi izskatās likteņa ironija.

Tad sākās diskusijas par to, ka infekcija aktīvi cirkulē tieši politiķu vidū un mēs varējām turpināt brīnīties kā Donalds Tramps braši sasveicinās ar slimiem politiķiem, bet pats paliek sveiks un vesels.Taču viena lieka gandrīz visiem ir skaidra – šādās situācijās (kā pandēmija) visu izlemj politiķi un valdība. Eksperti var ieteikt, taču lemt nav spējīgi.

Zviedrijā (šādos gadījumos) viss ir otrādi

Jau trīs gadu simtus zviedru likumi aizliedz šādos gadījumos valdībai pieņemt patstāvīgu lēmumu. Daudz lielāka vara ir jomas ekspertiem, jo valstī pastāv sena neatkarīgu institūciju tradīcija. Tajās visu nosaka jomas speciālisti, nevis politiski iecelti priekšnieki.

Tas, ko pandēmijas laikā novērojām praktiski visās valstīs, bija zviedru izpratnē „ministru vara“. Proti, tas zviedru valodā ir ļoti rupjš un neglīts apzīmējums politiķu un valdības apņēmīgai rīcībai. Zviedrijā neviens ministrs nevar un nedrīkst pieņemt kādu konkrētu lēmumu un rīkoties savas jomas ietvaros, ja šo iniciatīvu neatbalsta visa valdība. Vienīgais izņēmumus (zināmā mērā) ir aizsardzības ministrs. Taču arī šis izņēmums ir nosacīts un nebūtisks. Valsti, tātad pārvalda kolektīvi visa valdība un vadoņa veidols tiek te uztverts kā 100% neakceptējama pārvaldes forma.

Turpretī Dānijā ministrs pārvalda savu jomu un var noteikt procesus iestādēs un institūcijās, kas tam pakļauti. Šis ministrs var pieņemt arī nepopulārus lēmumus un praktiski realizēt lietas, kuras zviedri nosodoši nosauktu par „ministra varu“.

Zviedrijā iestādes un institūcijas šādi nepakļaujas savas jomas ministram. Piemēram, Izglītības ministrs nevar pavēlēt Izglītības pārvaldes direktoram vai iesākt kādu izglītības reformu ar saviem ekspertiem. Lai kaut ko šādu paveiktu, ministram ir jārēķinās ar visu savas jomas pārvalžu un institūciju vadītājiem un viņu viedokļiem. Pavēlēt te neko nevar. Kurš Zviedrijā izveidoja šādu valsts pārvaldes modeli? Tas bija Aksels Oksenšerna, Zviedrijas kanclers (17. gs.), Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa un karalienes Kristīnes uzticības persona. Viņš būtiski modernizēja Zviedrijas valsts pārvaldi laikā, kad arī Latvija bija zili-dzeltenās impērijas sastāvā. Starp citu, zviedru Vidzemes laikā ģenerālgubernatoram Oksenšernam piederēja Vecates muiža, Burtnieku pilsmuiža, Valmieras pils un vairāki šīs dinastijas pārstāvji ir apglabāti Rīgas Meža kapu „zviedru nogāzē“.

Taču atgriezīsimies pie Oksenšernas reformas efektiem uz pandēmiju 300 gadus vēlāk, t.i., šodien.

Dānijā, pretēji zviedriem, vienmēr bijusi novērojama tendencē koncentrēt un monopolizēt varu valstī. Frederiks III 1660. gadā panāca neierobežotas pilnvaras savai monarhijai. Veco parlamentu viņš atlaida un tas netika „sasaukts“ vēl 200 gadus. Visas iestādes un institūcijas, kas Dānijā tika izveidotas, atradās tiešā pakļautībā karalim. Respektīvi karalis bija vienīgais, kas drīkstēja pieņemt lēmumu. Speciālisti, ierēdņi un eksperti varēja vienīgi ieteikt un konsultēt, taču karalis izlēma, kas būs un kas nebūs. Vēlāk noteiktas pārvaldes sviras tika deleģētas, taču visas ietekmes sviras vienalga atradās centrālās varas personas rokās. Tikai 1849.gadā Dānijā tika iedibinātas konstitucionālās monarhijas demokrātiskās tradīcijas, pateicoties 1848.gada konstitūcijai. Tagad karaļa vietā bija novietota valdība ar ministriem, kas neierobežoti pārvaldīja savu nozari. Šī tradīcija lielā mērā ir saglabājusies līdz mūsu dienām.

Varas reprezentatīvā funkcija

Zviedrijā 1809. gadā tika pieņemta jauna valsts pārvaldes forma, kas būtiski nodalīja parlamenta un karaļa varas ietekmi. 1840.gada departamentu reforma izveidoja modernu valsts pārvaldes sistēmu, kurā ministram tika uzticēta noteikta joma ar iestādēm un institūcijām, kas realizēja reālo nozares darbu. Pēdējo 200 gadu laikā te novērojama tendence aizvien vairāk nostiprināt neatkarīgu valsts institūciju stāvokli. Proti, pasargājot tās no politiskā spiediena. Ar šo tika mēģināts nostiprināt demokrātiju valstī, nepieļaujot politiķu iniciatīvu noteiktu jomu ietvaros. Visbeidzot 1974. gada reforma panāca to, ka šodien Zviedrijā neviena iestāde, organizācija, partija, valdība vai parlaments nedrīkst izlemt par to, kā kādai iestādei vai pārvaldei ir jālemj vai jārīkojas noteiktā situācijā. Dānijā, Norvēģija un Islandē tā nav. Mazliet līdzīga situācija ir Somijā (Krievijas agresīvo tendenču iespaidā). Arī tur ir novērojama tendence neļaut politiskajai varai izlemt jautājumus jomas ekspertu vietā un arī Helsinkos valdība lēmumus ilgstoši drīkstēja pieņemt vienīgi kolektīvi. Pēdējo gadu laikā šī nostāja tiek pamazām „mīkstināta“ un 1999.gada grozījumi pamatlikumā panāca, ka tikai ārkārtas situācijā valdībai lēmums jāpieņem kolektīvi.

Premjers nedrīkstēja izlemt epidemiologa vietā

Tas nozīmē, ka pandēmijas situācijā aizsardzības stratēģija drīkstēja izstrādāt tikai jomas eksperti, nevis valdība vai premjerministrs. Atbildīgā organizācija Veselības aizsardzības pārvalde nolēma neko neaizliegt, bet lūgt. Piedāvājot valsts iedzīvotājiem formālu brīvību, taču cerot uz līdzpilsoņu apzinīgumu un pašdisciplīnu. Veidojot nākotnes kolektīvo atmiņu un cerot uz apzinīgu sabiedrību. Vai tā notika? Diemžēl tas notika daļēji.

Turpretī ļeņiniskajās tradīcijās domājošā Ķīna ķērās pie pavēlēm, aizliegumiem, digitālās izsekošanas taktikas, identitātes aplikācijām un sargsuņa loģikas. Protams, ka diktatūras apstākļos neviens pat nedomā sākt apelēt pie iedzīvotāju apzinīguma un atbildīguma. Tur darbojas tikai pavēles, aizliegumi un sodi. Tie paši, kurus mēs pazīstam no PSRS laikiem. Konfūcija idejas – jaunā ideoloģiskā noformējumā turpina dzīvot.

Taču atgriezīsimies pie zviedriem un viņu ceļa cauri pandēmijai. Veselības pārvalde nolēma nevis aizliegt, bet uzrunāt līdzcilvēku apzinīgumu. Formāli ņemot zviedriem bija tieši tādi paši aizliegumi pandēmijas laikā kā pie mums Latvijā. Proti – ievērot distanci, aizliegums apmeklēt riska grupas, slēgtas vidusskolas un augstskolas, ierobežotas grupu tikšanās, roku mazgāšana un citi ierobežojumi. Valsts robežas nebija slēgtas. Taču ārzemju mediji fiksēja jaunus cilvēkus, kas pulcējās publiskajā telpā, neievērojot ieteikumus. Jā, šie cilvēki bija neapzinīgi. Tieši šādu, gados jaunu un nepiesardzīgi cilvēku dēļ, zviedru veco ļaužu pansionātos tika ievazāts covid-19. Tāpat kā tas notika Apvienotajā Karalistē. Tātad slimību piegādāja nevis apzinīgie sirmgalvju tuvinieki (kas drīkstēja sarunāties ar vecmammu vai vecpapu tikai caur loga stiklu), bet gan apkalpojošā personāla jaunieši, kuri piegādāja pastu vai nodarbojās ar citām aprūpes formām. Viņi nebija nodrošināti ar vizieriem un cimdiem, nebija sagatavoti epidēmijas riskiem. Jā, šī ir kļūda. Vēlāk tādas noskaidrosies un tiks apzinātas vēl vairāk. Diemžēl inficētie cilvēki tad jau būs miruši.

Dāņi un norvēģi domā, ka viņiem ir kara un katastrofu pieredze. Zviedriem tādas nav. Viņi drīzāk ir pieraduši, ka viss beidzas labi un nekas slikts notiks vienkārši nevar. Sociālais kapitāls liek noticēt cilvēkam kā labai un atbildīgai būtnei.

Kā viss beigsies, mēs redzēsim pēc gada. Tad varēsim vērtēt, kurš bija gudrāks un domāja pareizāk. Pašlaik mēs esam turpat – nedrošības zonā, jo nekas nav beidzies un viss turpinās līdz brīdim, kad veselības centri sāks mūs aicināt vakcinēties pret covid-19.

Lai izturētu nedrošību ir vajadzīga sapratīga sabiedrība. Kamēr autoritārie režīmi turpinās svaidīties ar pavēlēm un sodiem, mēs iesim tālāk pa apzinīguma ceļu. Tieši tāpēc mēs neesam nedz vieglprātīgi nedz naivi.

Vai rīkojāmies pareizi? To rādīs laiks.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s