2011. gada 31. janvāris
Situācija Ēģiptē turpina attīstīties kā aizraujošas filmas sižets.
Komentētāji un politiķi apstulbuši noraugās Kairas notikumos. Aculiecinieku reportāžās dominē vārds ”neprognozējamas beigas”.
Politiskā viļņošanās Nīlas ielejā lielā mērā sasaucās arī ar Latvijas notikumiem. Tur tāpat kā šeit tauta vēlas tikt vaļā no nespējīgiem, egocentriskiem politiķiem – narcisistiem, kas visiem spēkiem turas pie varas un nelaižas vaļā no vadības grožiem.
”Nost ar stulbām sfinksām, kas sēž pie varas!” – rakstīts uz viena no Kairas demonstrantu plakātiem, kuru tur rokās jauna meitene, no galvas līdz papēžiem tērpta dārgā, pavasara modes apģērbā. Jā, viņa nevēlas, ka pie varas paliek ” vecie alkatīgie veči” , kas ” neko nejēdz no valsts vadīšanas, bet domā tikai kā saraust vairāk savā kabatā” – demonstrante atzīstas ārzemju žurnālistiem uz pēc tam iejūk pūlī kopā ar savu plakātu.
Latvijā situācija ir līdzīga. Valsts politiskā elite ir lielā mērā pašprivatizējusi un notirgojusi lielu daļu no tā ko no valsts mantas var pievākt, turpinot manipulēt ar likumiem, lai papildinātu savu uzblīdušo privāto kontu un īpašumu krājkasītes. Taču Rīgā tauta ielās neiet. Demonstrācijas te notiek lidostā Rīga ” modernā formā” – kā masīva izceļošana prom no valsts uz ārzemēm.
Ēģiptieši karo ar dakšām uz vietas.
Pēc diktatūru krišanas pa valsti nekavējoties uzsāk sirot marodieru bandas. Parasti tās sastāv no bijušajiem armijniekiem vai drošības spēku bruņotajiem vīriem. Ēģiptē vakar un aizvakar sāka realizēt šo scenāriju. Mubaraks zibenīgi aizvāca no ielas policiju, atstājot tautu bandu ziņā, ar mērķi iegrūst pilsoņus zagļu un slepkavu sirojumu karnevālā, lai viņi vēlāk paši prasītos atpakaļ pie kārtības caur diktatoru stingro roku (kaut kas līdzīgs pašreizējiem Latvijas ietekmīgu personu saucieniem pēc Kārļa Ulmaņa klonēšanas).
”Mubaraks un kompānija” Ēģiptē turas pie varas grožiem kā pielīmēti. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhi jūtas piemetināti pie stratēģiskajiem ministru portfeļiem valdībā un neatsakās no savu cilvēku ”iestādīšanas” visās nozīmīgākajās valsts uzņēmumu valdēs.
Kāpēc nevar dabūt projām neprasmīgus un alkatīgus cilvēkus no valsts varas stūres?
PSRS laikā iemācītā savas vainas neatzīšana piemīt gan Padomju Krievijā savulaik apmācītajam Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarakam un viņa izvirzītajam premjerministram Omāram Suleimanam, gan arī Latvijas oligarhiem un viņu politiskajiem karteļiem (partijām).
Morāles jautājums turpina eksistēt arī pie mums Latvijā, ja ministre Linda Mūrniece turpina sēdēt Iekšlietu ministres krēslā pēc Aizkraukles notikumiem un varas elitē Rīgā cirkulē pieņēmums, ka ”mums jau citu nav ko likt amatos”, tad ētikas diagnoze nav tālu jāmeklē. Varas namos Rīgā purpina, ka ” visur ir tāpat”, tiek vainots laiks, pagātne un pat genofonds. Lai gan īstais iemesls ir alkatība un kauna pazaudēšana.
Vakar un šodien ēģiptieši ir izgājusi ielās un spēj pašorganizēties, izveidojot pilsoņu gvardi, kas aizsargā pilsētas pret marodieriem, laupītājiem un postītājiem. Šie ēģiptiešu patrioti ir bruņojušies ar beisbola nūjām, lāpstām un dakšām un izveidojuši ķēdes ap dzīvojamajiem kvartāliem, īpaši nakts stundās. Sistēma darbojās. Laupīšana ir apturēta, lai gan uz ielas Kairā šonakt un vakarnakt nav neviena policista.
Vakar šāda aizstāvības ķēde tika izveidota ap Ēģiptes nacionālo muzeju. Tur laupītāji bija pamanījušies vandalizēt mūmiju zāli un saplosīt divus eksponātus. Irākā savulaik (pēc revolūcijas) tika izlaupīti muzeji un vērtīgi eksponāti nonāca Soteby`s izsolēs.
Šorīt no rīta Kairā esot kapa klusums (ziņo pieci zviedru mediju korespondenti). Neviens nesauc uz lūgšanām, ielās nav gājēju, tilti tukši, nekauc bremzes.
Tukšais miers Kairā ir pārsteigums visiem – gan tiem, kas netic revolūcijas laimīgam iznākumam, gan tiem, kas vēlas status quo saglabāšanu.
Ēģiptiešu tautai vajag palīdzību no ārpasaules.
Ielas demonstrācijām nav tā pati loģika kas pasaules politikas šaha gājieniem (pārmaiņas Ēģiptē var izraisīt domino reakciju un spēku līdzsvara maiņu reģionā).
Ir svarīgi, lai revolūcijai palīdz un lai pūļa pozitīvie centieni kristalizējas saprātīgās demokrātiskā valsts pārmaiņās.
Mubarakam ir jāsavāc mantas un jāaiziet no pils. Pašam. Jāizsludina vēlēšanas un pārējām pasaules demokrātijām jāpalīdz uzstutēt Ēģipte uz kājām.
Šodienas notikumi liecina, ka armija var pieslieties ”niknās revolūcijas” sargiem un asinsizliešana var izpalikt.
Jācer, ka ASV un Eiropas Savienības vadītāju oficiāli kautrīgā nostāja pamazām mainīsies uz konstruktīvo pusi un ” Obamas doktrīna” būs mums visiem saprotamāka un skaidrāk izlasāma, apzinoties, ka ēģiptiešu dzīves vērtība ir svarīgāka par ”reģiona stabilitāti” un, ka saprātīgi palīdzot Kairai, var izvairīties no Irānas revolūcijas notikumu atkārtojuma.
Ēģiptiešu tautai ir vajadzīgs atbalsts. Cerams, ka Latvijas vadītāji lasa avīzes un seko notikumiem piramīdu valstī un reaģēs pienācīgi un solidāri. Citādi var atkārtoties Latvijas 70. un 80. gadu vēsture, kad politiskos protestus PSRS ārpasaule uztvēra kā ”nevēlamus un reģiona stabilitāti graujošus” .
Ja pasaules demokrātijas būtu toreiz protestējušas un krasāk atbalstījušas disidentiskās aktivitātes PSRS okupētajās teritorijās, tad mēs paši un mūsu vecāki no okupācijas būtu atbrīvojušies vismaz 20 gadus agrāk. Tas ir milzīgs laiks cilvēka mūžam un valstij.
Tagad šīs brīdis ir iestājies faraonu zemē. Laiks vibrē, jasmīnu ziedēšanas laiks ir klāt, pavasaris ir tuvu.
Kauliņi ir mesti!
