Tukšais miers Kairā un analoģijas Latvijā

2011. gada 31. janvāris

 

Situācija Ēģiptē turpina attīstīties kā aizraujošas filmas sižets.

Komentētāji un politiķi apstulbuši noraugās Kairas notikumos. Aculiecinieku reportāžās dominē vārds ”neprognozējamas beigas”.

Politiskā viļņošanās Nīlas ielejā lielā mērā sasaucās arī ar Latvijas notikumiem. Tur tāpat kā šeit tauta vēlas tikt vaļā no nespējīgiem, egocentriskiem politiķiem – narcisistiem, kas visiem spēkiem turas pie varas un nelaižas vaļā no vadības grožiem.

”Nost ar stulbām sfinksām, kas sēž pie varas!” – rakstīts uz viena no Kairas demonstrantu plakātiem, kuru tur rokās jauna meitene, no galvas līdz papēžiem tērpta dārgā, pavasara modes  apģērbā. Jā, viņa nevēlas, ka pie varas paliek ” vecie alkatīgie veči” , kas ” neko nejēdz no valsts vadīšanas, bet domā tikai kā saraust vairāk savā kabatā” – demonstrante atzīstas ārzemju žurnālistiem uz pēc tam iejūk pūlī kopā ar savu plakātu.

Latvijā situācija ir līdzīga. Valsts politiskā elite ir lielā mērā pašprivatizējusi un notirgojusi lielu daļu no tā ko no valsts mantas var pievākt, turpinot manipulēt ar likumiem, lai papildinātu savu uzblīdušo privāto kontu un īpašumu krājkasītes. Taču Rīgā tauta ielās neiet. Demonstrācijas te notiek lidostā Rīga ” modernā formā” –  kā masīva izceļošana prom no valsts uz ārzemēm.

Ēģiptieši karo ar dakšām uz vietas.

Pēc diktatūru krišanas pa valsti nekavējoties uzsāk sirot marodieru bandas. Parasti tās sastāv no bijušajiem armijniekiem vai drošības spēku bruņotajiem vīriem. Ēģiptē vakar un aizvakar sāka realizēt šo scenāriju. Mubaraks zibenīgi aizvāca no ielas policiju, atstājot tautu bandu ziņā, ar mērķi iegrūst pilsoņus zagļu un slepkavu sirojumu karnevālā, lai viņi vēlāk paši prasītos atpakaļ pie kārtības caur diktatoru stingro roku (kaut kas līdzīgs pašreizējiem Latvijas ietekmīgu personu saucieniem pēc Kārļa Ulmaņa klonēšanas).

”Mubaraks un kompānija”  Ēģiptē turas pie varas grožiem kā pielīmēti. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhi jūtas piemetināti pie stratēģiskajiem ministru portfeļiem valdībā un neatsakās no savu cilvēku ”iestādīšanas” visās nozīmīgākajās valsts uzņēmumu valdēs.

Kāpēc nevar dabūt projām neprasmīgus un alkatīgus cilvēkus no valsts varas stūres?

PSRS laikā iemācītā savas vainas neatzīšana piemīt gan Padomju Krievijā savulaik apmācītajam Ēģiptes prezidentam Hosni Mubarakam un viņa izvirzītajam premjerministram Omāram Suleimanam, gan arī Latvijas oligarhiem un viņu politiskajiem karteļiem (partijām).

Morāles jautājums turpina eksistēt arī pie mums Latvijā, ja ministre Linda Mūrniece turpina   sēdēt Iekšlietu ministres krēslā pēc Aizkraukles notikumiem un  varas elitē Rīgā cirkulē pieņēmums, ka ”mums jau citu nav ko likt amatos”, tad ētikas diagnoze nav tālu jāmeklē. Varas namos Rīgā purpina, ka ” visur ir tāpat”, tiek vainots laiks, pagātne un pat genofonds. Lai gan īstais iemesls ir alkatība un kauna pazaudēšana.

Vakar un šodien ēģiptieši  ir izgājusi ielās un spēj pašorganizēties, izveidojot pilsoņu gvardi, kas aizsargā pilsētas pret marodieriem, laupītājiem un postītājiem. Šie ēģiptiešu patrioti ir bruņojušies ar beisbola nūjām, lāpstām un dakšām un izveidojuši ķēdes ap dzīvojamajiem kvartāliem, īpaši nakts stundās. Sistēma darbojās. Laupīšana ir apturēta, lai gan uz ielas Kairā šonakt un vakarnakt nav neviena policista.

Vakar šāda aizstāvības ķēde tika izveidota ap Ēģiptes nacionālo muzeju. Tur laupītāji bija pamanījušies vandalizēt mūmiju zāli un saplosīt divus eksponātus. Irākā savulaik (pēc revolūcijas) tika izlaupīti muzeji un vērtīgi eksponāti nonāca Soteby`s izsolēs.

Šorīt no rīta Kairā esot kapa klusums (ziņo pieci zviedru mediju korespondenti). Neviens nesauc uz lūgšanām, ielās nav gājēju, tilti tukši, nekauc bremzes.

Tukšais miers Kairā ir pārsteigums visiem – gan tiem, kas netic revolūcijas laimīgam iznākumam, gan tiem, kas vēlas status quo saglabāšanu.

Ēģiptiešu tautai vajag palīdzību no ārpasaules.

Ielas demonstrācijām nav tā pati loģika kas pasaules politikas šaha gājieniem (pārmaiņas Ēģiptē var izraisīt domino reakciju un spēku līdzsvara maiņu reģionā).

Ir svarīgi, lai revolūcijai palīdz un lai pūļa pozitīvie centieni kristalizējas saprātīgās demokrātiskā valsts pārmaiņās.

Mubarakam ir jāsavāc mantas un jāaiziet no pils. Pašam. Jāizsludina vēlēšanas un pārējām pasaules demokrātijām jāpalīdz uzstutēt Ēģipte uz kājām.

Šodienas notikumi liecina, ka armija var pieslieties ”niknās revolūcijas” sargiem un asinsizliešana var izpalikt.

Jācer, ka ASV un Eiropas Savienības vadītāju oficiāli kautrīgā nostāja pamazām mainīsies uz konstruktīvo pusi un ” Obamas doktrīna” būs mums visiem saprotamāka un skaidrāk izlasāma, apzinoties, ka ēģiptiešu dzīves vērtība ir svarīgāka par ”reģiona stabilitāti” un, ka saprātīgi palīdzot Kairai, var izvairīties no Irānas revolūcijas notikumu atkārtojuma.

Ēģiptiešu tautai ir vajadzīgs atbalsts. Cerams, ka Latvijas vadītāji lasa avīzes un seko notikumiem piramīdu valstī un reaģēs pienācīgi un solidāri. Citādi var atkārtoties Latvijas 70. un 80. gadu vēsture, kad politiskos protestus PSRS ārpasaule uztvēra kā ”nevēlamus un reģiona stabilitāti graujošus” .

Ja pasaules demokrātijas būtu toreiz protestējušas un krasāk atbalstījušas disidentiskās aktivitātes PSRS okupētajās teritorijās, tad mēs paši un mūsu vecāki no okupācijas būtu atbrīvojušies vismaz 20 gadus agrāk. Tas ir milzīgs laiks cilvēka mūžam un valstij.

Tagad šīs brīdis ir iestājies faraonu zemē. Laiks vibrē, jasmīnu ziedēšanas laiks ir klāt, pavasaris ir tuvu.

Kauliņi ir mesti!

Gigants gruvešos. Ēģiptes krīze un Latvija

2011. gada 29. janvāris

Foto: XPix
 Tas, ko šodien novērojam Ēģiptē ir giganta eksplozija un sadrupšana pīšļos. Piramīdu impērija ir arābu pasaules lielākā un politiski nozīmīgākā valsts.

 Notiekošā sekas pagaidām grūti paredzamas un nav noslēpums, ka nervozitāte par notikumu attīstību Kairā novērojama ne tikai Izraēlā (kas līdz šim sistemātiski izmantoja Ēģipti kā drošības sviru cīņā pret Hamazu un palestīniešu pretošanās kustību), bet arī citviet.

Satraukušies ir praktiski visi, kas saprot situācijas nopietnību arī tagad, kad saule spīd un slēpot var tepat aiz mājas sliekšņa, seko notikumu attīstībai faraonu zemē. 

Amerikāņiem nāksies rīt un parīt plašāk deklarēt savas ambīcijas cilvēktiesību joma, jo līdzšinējā, ciešā sadarbība ar Mubaraka režīmu un klusais varas spiediena akcepts Kairas despotam prasa ko vairāk nekā Hilarijas Klintenes un Baraka Obamas vakardienas piesardzīgos izteikumus medijos.

Ja jasmīnu revolūcijas spars pārsviedīsies arī uz Sauda Arābiju, tad mums arī Latvijā un Zviedrijā jārēķinās ar benzīna un dīzeļdegvielas cenu celšanos, jo pasaules naftas krīze būs klāt.

Kas ir Mubaraks un kāpēc  ēģiptieši vakar un šodien dedzina viņa portretus? Hosni Mubaraks kā Ēģiptes prezidents valda jau 30 gadus, ir stingrās rokas politikas piekritējs, pieļauj sīkas, nenozīmīgas opozīcijas eksistenci, manipulē vēlēšanu procesu, aizliedz varai bīstamas kustības (Musulmaņu brālību ieskaitot).

Disidenti, blogeri un citādi domājošie tiek ieslodzīti cietumos, spīdzināšana ieslodzījumu vietās ir parasta metode, kas varas eliti neuztrauc.

Gaidāmajās prezidenta vēlēšanās septembrī Mubaraks gatavojās uzvarēt no jauna (līdzīgi Lukašenko, Baltkrievijā) un valdīt tālāk jeb nodot savu troni dēlam Gemalam. Prezidenta posteņa mantošana ģimenes ietvaros jau kļuvusi par ierastu arābu valstu prezidentu tradīciju un Ēģiptes valdnieks nav izņēmums.

Kāpēc Ēģipte eksplodē tieši tagad? Tā nav organizēta revolūcija. Informācijas kanāli ir atslēgti, nedarbojas nedz internets, nedz mobilie telefoni. Valstī nav stabila opozīcijas, kas būtu šo pretošanās aktivitāti organizējusi vai vadījusi. Ēģiptes janvāra notikumi ir pašaizdegšanās. Pašuzliesmošana.

Aiz izmisuma un cerību noguruma. ⅔ ēģiptiešu šobrīd ir jaunāki par 30 gadiem un viņu attīstību un karjeru bloķē vecā elite ar savu alkatību, nespēju strādāt efektīvi un pārveidot valsti progresīvi. Korumpētība sagrauzusi visas attiecības kā rūsa un tautas vairākums iztiek ar 2 latiem dienā.

Tie, kam izdodas tikt pie izglītības, spiesti papildināt bezdarbnieku rindas ar diplomu kabatā. 

Tātad? Jā, arābu pasaule ir uzliesmojusi. Jasmīnu revolūcija Tunisijā ir pārsviedusies uz Ēģipti, Jemenu, Alžīriju un Jordāniju. Nemieri sasnieguši pat Lībiju, kur vakar satrakojies pūlis izdemolēja celtniecības firmas birojus, protestējot pret mājokļu dārdzību valstī.

Arābu pasaule ir faktiski vienīgais reģions, kurā demokrātisku protestu viļņi sašūpojušies 20 gadus pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropā, Latīņamerikā un Āzijā vairums valstu šodien ir demokrātijas. Kaut arī vispieticīgākajā izteiksmē. No 22 arābu apvienība valstīm tikai trijās šodien eksistē kaut cik pieņemama demokrātiskā pārvaldes sistēma. To skaitā ir Irāka, Libāna un palestīniešu teritorijas. Taču arī te situācija ir eksplozīva un nestabila.

Valdības vadītāji ir autoritāri monarhi vai prezidenti ar autoritārām, diktatora ambīcijām.

Kas notiks tālāk? Mubaraks vakar uzrunāja tautu televīzijā un solīja atlaist valdību. Pats neatkāpsies. Viņš vēlas iegūt laiku, nogurdināt pūli tieši tāpat kā tas pirms gada izdevās Irānas ajatolām. Taču ir atšķirības – ēģiptiešu drošībnieki izskatās pašapzinīgāki un nesaļimst politiskās vara priekšā.

Protams, ka vārda brīvība Ēģiptē līdz šim ir bijusi nesalīdzināmi lielākā nekā piemēram Tunisijā vai Saūda Arābijā. Iespējams, ka tāpēc var prognozēt loģisku izeju no krīzes, jo ir reāls, starptautiski atzīts līderis, kas tikko ieradies dzimtenē un pašlaik tiek ” turēts” mājas arestā. Bijušais IAEA šefs, Nobela prēmijas laureāts Muhameds El Baradejs ir ”smaga kārts” pasaules politikā un spēj uzņemties valsts demokrātijas nodrošinājuma ceļa vadīšanu. Taču kurš tagad nodrošinās labi apmaksātas darba vietas tiem pašiem Ēģiptes jauniešiem, kas joprojām iet ielās un pieprasa mieru, pārticību un labklājību? Kurš palīdzēs? Neviens? Vai ēģiptiešiem jāemigrē uz Eiropu un jāmeklē darbs citur?

Ja arī izdosies investēt fabrikās un uzņēmumos Kairā un citur, tad ar to arābu krīze nav atrisināta, jo rindā pēc tā paša (labklājības) jau stāv alžīrieši, lībieši, Marokas un Jordānijas iedzīvotāji.

Giganta sagrūšana notiek strauji un mums kā demokrātijas piekritējiem būtu jāatbalsta ceļš pie brīvas un demokrātiskas sabiedrības piramīdu valstī.

Vakar pēc tautas uzruna televīzijā Mubaraks esot runājis ar ASV prezidentu Baraku Obamu vismaz pusstundu (informē Baltais Nams). Pēc dialoga Obama publiski pieprasīja, lai Mubaraks tur vārdu un īsteno solītās demokrātijas reformas valstī.

Tikmēr protesti ielās turpinās Kairā, Aleksandrijā un Suecā.

Ielās smird asaru gāze, statistika skaita upurus un ievainotos.

Pasaule sagrīļojas un, izrādās, ka Latvijas nav vienīgā vieta, kur daži izeju no krīzes elite redz stingrās rokas politikā.

Acīmredzot korumpētās elites laiks ir beidzies un durvīs jāparādās jauniem, sabiedrību saviļņojošiem spēkiem, kas nevis cirtīs un diktēs (pielūdzot diktatorus pagātnē), bet lietos valsts vadīšanā pavisam jaunus un progresīvus instrumentus.

Vai 68. gadus vecais Muhameds ElBaradejs būs īstais Ēģiptes politiskajai stūrei, to rādīs laiks. Tikmēr Latvijā turpinās ”tupsunīšu spēlēšana” ap gaidāmajām prezidenta kandidatūrām. Tieši tāpat kā Ēģiptē virzot uz vara krēslu Rīgā virza nevis piemērotāko bet gan ”tiem un tiem vajadzīgāko” kandidatūru.

Provinces sindroms ar argumentu – ” mums nav ko likt” jeb ”labāk tas pats sliktais nekā nepazīstams svešinieks” ir spēkā joprojām un liecina, ka arī Latvijā kaut kas nav kārtībā ar politiskās elites domāšanas elastību.

Taču viens ir skaidrs – liesmo arī Latvijā. Ielu demonstrāciju vietā notiek masveida aizbraukšana projām no savas valsts.

Latvijas emigranti tieši tāpat kā ēģiptiešu protestētāji vēlas labklājību.

Zeme vibrē. Vai jūs to jūtat?

Ēģiptes politiskais stress


Ēģiptes politiskais stress

2011. gada 28. janvāris

Šorīt zviedru radio ziņu izlaidumos nervozi stāstīja par notikumiem Ēģiptē. Internets bloķēts visā valstī. Neko no turienes nevar saklausīt, izlasīt un uzzināt. Vietējie rakstnieki un žurnālisti rīta demonstrācijas laikā aizturēti, aizvesti uz policiju, bet vēlāk…palaisti brīvībā.Vēl septiņos no rīta Tunisijas ”jasmīnu revolūcijas” pārsviešanās uz tuvējo kaimiņvalsti šķita neiespējama. Uzliesmos, jeb tomēr apdzisīs?

Tātad šorīt vēl viss izskatījās rāmi un dekoratīvi. Zviedrijas ārlietu ministrija priekšpusdienā zviedriem iesacīja turpināt iesāktos atvaļinājumus Ēģiptē, taču pie viena lūdza izvairīties no ”politiskām parādēm, demonstrācijām un citiem lieliem tautas saietiem cietās, kur uzliesmojuši protesti” (DN. 28.01)

Jau četros pēcpusdienā tā pati ārlietu ministrija Stokholmā publiski atzinās, ka ”situācija ir strauji mainījusies” un norādīja, ka ”bez nozīmīga iemesla” zviedriem tagad uz Ēģipti nebūtu ieteicams doties. Ceļojumu firmas jau paguvušas apturēt čartera lidojumus uz Kairu, samaksātā nauda tūristiem tiks pilnība atlīdzināta. Nepārvaramo šķēršļu situācija bija iestājusies un ārkārtas likumi šodien sāka darboties.Pāris stundu laikā Ēģiptes salonu revolūcija bija pāraugusi masu protestu akcijās ar grūti prognozējamām beigām.

Al Jazeera pusdienlaikā sekoja Muhameda Elbaradeja arestam Kairā un pēc brīža manīja savu vēstījumu, uzsverot, ka slavenais politiķis esot mājas arestā. AP nervozi informēja, ka Baradejs kopā ar citiem ēģiptiešu opozicionāriem esot ieslēdzies kādā Kairas mošejā. Tikmēr policisti centrā trakoja ar asaru gāzi.

Tautas protesti esot sākušies šodien īsi pēc piektdienas lūgšanas, pie mošejām. Policija šāvusi uz demonstrantiem ar gumijas lodēm un izklīdinājusi ar ūdens metējiem. Sakarā ar interneta bloķējumu un mobilā telefona sakaru traucējumiem grūti patlaban precīzi noskaidrot kur īsti norisinās tautas sacelšanās.

Zviedru kolēģi līdz šim informējuši, ka piektdienas pēcpusdienā sacelšanās notiek Kairā, Suecā, Aleksandrijā un Luksorā.

Ēģiptiešu varas iestādes pavēlējušas mobilo telefonu operatoriem slēgt savus tīklus noteiktos valsts reģionos. Tā Vodofone pārstāvji informējuši ziņu aģentūru Reuters.

Kopš 17.00 pēcpusdienā Ēģiptē pasludinātā ” komandanta stunda”, šovakar tautu televizorā uzrunās Hosni Mubaraks. Taču neraugoties uz aizliegumiem tauta joprojām esot ielās un demolējot skatlogus un veikalus.

Pagaidām nav ziņu par ievainotajiem.

Protestētāju un demonstrantu vidū esot vairums ir ”nikni, gados jauni vīrieši, trūcīgie, izmisušie bezdarbnieki’” (informē SVT korespondente no Kairas). Daudzi no viņiem salīdzinoši labi runā angliski un tieši tāpēc spēj atbildēt uz ārzemju žurnālistu jautājumiem, nodrošinot reportāžu emocionālo autentiskumu. Ko viņi grib? Nost ar Mubaraku! Nost ar nīsto režīmu!

Tikko noskaidrojās, ka demonstrantiem izdevies ieņemt drošība policijas štābu 20 km no Kairas un Suecā ir jau okupēts policijas iecirknis un tiek atbrīvoti ieslodzītie.

Gaiss virs Kairas šovakar esot biezs kā ķīselis dēļ asaru gāzes.

Ēģipte ir nozīmīga Tuvo austrumu ass un būtisks ASV partneris politiskajās spēlēs. Izvairīgie Obamas šodienas publiskie izpaudumi Ēģiptes notikumu sakarībā vieš bažas. Wikileaks tikko publicētie kārtējie slepenie dokumenti liecina par baltā nama saraksti ar Mubaraku.  Šodienas New York Times pievēršas šiem dokumentiem, novērojot kā amerikāņi kārtējo reizi ”stutē” režīmu, kas atbalsta viņu politiski ekonomiskās intereses, taču nospļaujas uz cilvēktiesību ievērošanu attiecīgajā valstī.

”Mubaraks pārdzīvos visu” – tā pirms diviem gadiem Baltajam namam ziņojis bijušais ASV vēstnieks Ēģiptē. Cerams, ka viņa vārdi nav pravietiski.

Tikmēr spriedze Kairā pieaug.

Sekosim notikumu attīstībai.

mhttp://www.nytimes.com/2011/01/28/world/middleeast/28diplo.html?_r=2&hp