2011.gada 31. decembrī
Neesmu pirotehnikas fanu skaitā. Man nepatīk uguņošana un tā dēvētie ” salūti”, kas asociējas ar manierīgu diktatūru izrādīšanos tautai un aziātisku kaisli ”spert naudu” gaisā pa tukšo, lai izrādītos savam kaimiņam. Zvēriem, mājdzīvniekiem arī nepatīk. Putniem – tāpat.
Liktenīgā marta diena, kad viņš paziņoja par Latvijas parlamenta atlaišanu ir iegājusi valsts un mūsu privātajā vēsturē kā nozīmīgs notikums un pagrieziena punkts.
Latvija tobrīd izkustējās no nāves ”0” punkta.
Nav svarīgi, ”kuram tas bija izdevīgi” (vecā latviešu postpadomiskā apsēstība). Svarīgi, ka tas reāli notika un tauta pēc tam nobalsoja par ”nīstās” Saeimas atlaišanu.
Rezultātā no parlamenta izlidoja un savu neierobežoto ietekmi zaudēja visi trīs oligarhi.
Viņu ietekme ir samazinājusies (Lemberga partiju ieskaitot).
Taču ”aramzeme” joprojām šūpojas.
Latvijas politiskā areāla zemestrīce piedzīvo pazemes grūdienus joprojām.
Pat tagad – pusgadu vēlāk, TV ekrānā kompetentie politoloģijas un socioloģijas eksperti nespēj slēpt savu sarūgtinājumu ”par Zatlera nodarījumu” un tiem, kam pietiek pacietības ekrāna ekspertīzi noklausīties, jāuzzina, ”cik viss iznācis slikti” un ”kā Zatlers izgāzies” utt.
Dusmīgi joprojām ir arī politiķi.
Politiskā ”elite” (etablētos, regulāros politikas ekspertus ieskaitot) žāvē aizvainojuma brūces.
Taču no malas raugoties, šis Zatlera solis bija izšķirošs Latvijas modernā laikā vēsturē un, manuprāt, vērtējams kā galvenais 2011. gada notikums Latvijā.
No ”Zatlera pavasara” izriet virkne citu, saistītu notikumu no kuriem galvenais ir etablētas politiskās nomenklatūras konvulsīvie mēģinājumi palikt pie varas par katru cenu, saglabājot esošo status quo.
Kā redzamākā šo centienu izpausme ir Latvijas Prezidenta vēlēšanas, kad amatā tomēr izdevās iebīdīt ”vajadzīgo cilvēku” neharizmātisko Andri Bērziņu, kurš visiem spēkiem cenšas piemērot amatu sev, nespējot pats piemēroties savam amatam. To paveica tautas neakceptētais parlamenta sastāvs, kuram no šīs misijas toreiz jūnijā faktiski vajadzēja atteikties. Tas būtu bijis ētiski un cienīgi.
Morāle un ētika daudziem – vadošajās pozīcijās esošajiem Latvijā joprojām ir nesaprotams svešvārds.
Taču – sabiedrība šo analfabētismu redz! 2011. gads pierādīja, ka tauta vairs nav politiski akla un arī tas ir Latvijas gada notikums!
”Vajadzīgo” personāliju privāti subjektīvu motīvu vadīta bīdīšana amatos Latvijā sparīgi turpinās joprojām un to var novērot ne tikai radio un televīzijas padomes locekļu ”konkursā”, bet arī pašlaik FKTK vadītāja izraudzīšanā, kad Valsts bankas vadītājs strauji stumj savējo cilvēku cauri ”ievēlēšanas šķēršļu” barjerskrējienam un mums atkal tiek piedāvāts ”melnais Pēteris”, kas ”kādam’’ ir trumpja kārts savējo darīšanu nokārtošanai.
Kamēr Latvijā eksistē ”zvans no augšas” amatpersonu virziena un šī spiediena rezultātā var novākt vai iecelt cilvēkus amatos vai ietekmes pozīcijās, tikmēr mēs neesam demokrātiska valsts.
Mums joprojām traucē narcisistu elites ”tauku slānis’, kas turpina zvanīt un ietekmēt ar sava subjektīvā spiediena palīdzību.
Ārkārtas vēlēšanas pierādīja, ka Mūrniecei, Ēlertei un vēl daudziem vēlētājs ”redz cauri” un labi saskata, ka viņu vārdi nesaskan ar darbiem.
Pašai, tikko nācās pārliecināties, ka Latvijas ietekmīgas amatpersonas var izstumt arī mani no akadēmiskas akreditācijas komisijas sastāva, nekautrējoties pat klaji melot. Varas meli kotējas augstāk nekā ierēdņu bezkaislīga godprātība.
Ar to pagaidām jāsamierinās.
Pagaidām.
Šo pašu procedūru lieliski var novērot šonedēļ riņķa dancī ap Latvijas Nacionālā Operas vadoņa krēslu un portfeli. Izrādās, ka Žagars ir svēts cilvēks un viss. Aizkulišu manipulācijas ir nožēlojamas (kā parasti) un konstruktīvisma vietā skan ”zvani” un ripo krokodilu asaras.
Detonācijas 2011. gada sekoja cita citai: referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu (izrādās, ka Latvijā ir tik daudz valstij nelojālu iedzīvotāju!), Antonova kabatas bankas (Latvijas Krājbanka) krahs, panika ap ”it kā Swedbank bankrotu” utt.
Ausis aizkritušas no sprādzieniem….
Starptautiskajā griezumā svarīgākais notikums, protams, – jasmīnu revolūcija Tuvējos Austrumos. Process, kas savu turpinājumu redz arī nākamgad, jo Sīrijas nemieri turpina vērsties plašumā un notikumu attīstība Damaskā būtiski ietekmēs šī reģiona valstu (un arī mūsu) 2012. gadu. Absurdo notikumu klāsts bijis plašs un man visnesaprotamākā ir latviešu lielā aizraušanās ar britu monarhijas atvases kāzām. Vai nu pasaku iespaidā vai turienes ”šampinjonu lasītāju” dēļ šis notikums Latvijas medijos tika pārdozēts. Cerams, ka šovakar televizors Rīgā nepievils un nenāksies (tāpat kā vakar) TV programmas vietā pārslēgties uz DVD filmām.
Vakar, piemēram, LTV piedāvāto teātri neizturēju un noskatījos tā vietā filmu par pazīstamo meksikāņu mākslinieci Fridu Kalo ar Selmu Haijeku, Alfredu Molinu un Antonio Banderas vadošajās lomās. Filma nav jauna, bet ir laba. Īpaši operatora darbs 🙂
Cerams, ka šovakar man vietējais televizors piedāvās ko īpaši labu, jo es tāpat kā pārējie caurmēra eiropieši Jauno gadu sagaidīšu mājās.
Laimīgu Jums visiem jauno gadu!
Lai veicas un viss izdodas!
