2011.gada secinājumi. Sprādzienu gads ir garām.

2011.gada 31. decembrī

Neesmu pirotehnikas fanu skaitā. Man nepatīk uguņošana un tā dēvētie ” salūti”, kas asociējas ar manierīgu diktatūru izrādīšanos tautai un aziātisku kaisli ”spert naudu” gaisā pa tukšo, lai izrādītos savam kaimiņam. Zvēriem, mājdzīvniekiem arī nepatīk. Putniem – tāpat.

Taču Zatlera pirotehniski-politiskā zalve (pret Latvijas Saeimu) 2011. gadā bija patīkamo pārsteigumu skaitā.

Liktenīgā marta diena, kad viņš paziņoja par Latvijas parlamenta atlaišanu ir iegājusi valsts un mūsu privātajā vēsturē kā nozīmīgs notikums un pagrieziena punkts.

Latvija tobrīd izkustējās no nāves ”0” punkta.  

Nav svarīgi, ”kuram tas bija izdevīgi” (vecā latviešu postpadomiskā apsēstība). Svarīgi, ka tas reāli notika un tauta pēc tam nobalsoja par ”nīstās” Saeimas atlaišanu.

Rezultātā no parlamenta izlidoja un savu neierobežoto ietekmi zaudēja visi trīs oligarhi.

Viņu ietekme ir samazinājusies (Lemberga partiju ieskaitot).

Taču ”aramzeme” joprojām šūpojas. 

Latvijas politiskā areāla zemestrīce piedzīvo pazemes grūdienus joprojām.

Pat tagad – pusgadu vēlāk, TV ekrānā kompetentie politoloģijas un socioloģijas eksperti nespēj slēpt savu sarūgtinājumu ”par Zatlera nodarījumu” un tiem, kam pietiek pacietības ekrāna ekspertīzi noklausīties, jāuzzina, ”cik viss iznācis slikti” un ”kā Zatlers izgāzies” utt.

Dusmīgi joprojām ir arī politiķi.

Politiskā ”elite” (etablētos, regulāros politikas ekspertus ieskaitot) žāvē aizvainojuma brūces.

Taču no malas raugoties, šis Zatlera solis bija izšķirošs Latvijas modernā laikā vēsturē un, manuprāt, vērtējams kā galvenais 2011. gada notikums Latvijā.

No ”Zatlera pavasara” izriet virkne citu, saistītu notikumu no kuriem galvenais ir etablētas politiskās nomenklatūras konvulsīvie mēģinājumi palikt pie varas par katru cenu, saglabājot esošo status quo.

Kā redzamākā šo centienu izpausme ir Latvijas Prezidenta vēlēšanas, kad amatā tomēr izdevās iebīdīt ”vajadzīgo cilvēku” neharizmātisko Andri Bērziņu, kurš visiem spēkiem cenšas piemērot amatu sev, nespējot pats piemēroties savam amatam. To paveica tautas neakceptētais parlamenta sastāvs, kuram no šīs misijas toreiz jūnijā faktiski vajadzēja atteikties. Tas būtu bijis ētiski un cienīgi.

Morāle un ētika daudziem – vadošajās pozīcijās esošajiem Latvijā joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Taču – sabiedrība šo analfabētismu redz! 2011. gads pierādīja, ka tauta vairs nav politiski akla un arī tas ir Latvijas gada notikums!

”Vajadzīgo” personāliju privāti subjektīvu motīvu vadīta bīdīšana amatos Latvijā sparīgi turpinās joprojām un to var novērot ne tikai radio un televīzijas padomes locekļu ”konkursā”, bet arī pašlaik FKTK vadītāja izraudzīšanā, kad Valsts bankas vadītājs strauji stumj savējo cilvēku cauri ”ievēlēšanas šķēršļu” barjerskrējienam un mums atkal tiek piedāvāts ”melnais Pēteris”, kas ”kādam’’ ir trumpja kārts savējo darīšanu nokārtošanai.

Kamēr Latvijā eksistē ”zvans no augšas” amatpersonu virziena un šī spiediena rezultātā var novākt vai iecelt cilvēkus amatos vai ietekmes pozīcijās, tikmēr mēs neesam demokrātiska valsts.

Mums joprojām traucē narcisistu elites ”tauku slānis’, kas turpina zvanīt un ietekmēt ar sava subjektīvā spiediena palīdzību.

Ārkārtas vēlēšanas pierādīja, ka Mūrniecei, Ēlertei un vēl daudziem vēlētājs ”redz cauri” un labi saskata, ka viņu vārdi nesaskan ar darbiem.

Pašai, tikko nācās pārliecināties, ka Latvijas ietekmīgas amatpersonas var izstumt arī mani no akadēmiskas akreditācijas komisijas sastāva, nekautrējoties pat klaji melot. Varas meli kotējas augstāk nekā ierēdņu bezkaislīga godprātība.

Ar to pagaidām jāsamierinās.

Pagaidām.

Šo pašu procedūru lieliski var novērot šonedēļ riņķa dancī ap Latvijas Nacionālā Operas vadoņa krēslu un portfeli. Izrādās, ka Žagars ir svēts cilvēks un viss. Aizkulišu manipulācijas ir nožēlojamas (kā parasti) un konstruktīvisma vietā skan ”zvani” un ripo krokodilu asaras.

Detonācijas 2011. gada sekoja cita citai: referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu (izrādās, ka Latvijā ir tik daudz valstij nelojālu iedzīvotāju!), Antonova kabatas bankas (Latvijas Krājbanka) krahs, panika ap ”it kā Swedbank bankrotu” utt.

Ausis aizkritušas no sprādzieniem….

Starptautiskajā griezumā svarīgākais notikums, protams, – jasmīnu revolūcija Tuvējos Austrumos. Process, kas savu turpinājumu redz arī nākamgad, jo Sīrijas nemieri turpina vērsties plašumā un notikumu attīstība Damaskā būtiski ietekmēs šī reģiona valstu (un arī mūsu) 2012. gadu. Absurdo notikumu klāsts bijis plašs un man visnesaprotamākā ir latviešu lielā aizraušanās ar britu monarhijas atvases kāzām. Vai nu pasaku iespaidā vai turienes ”šampinjonu lasītāju” dēļ šis notikums Latvijas medijos tika pārdozēts. Cerams, ka šovakar televizors Rīgā nepievils un nenāksies (tāpat kā vakar) TV programmas vietā pārslēgties uz DVD filmām.

Vakar, piemēram, LTV piedāvāto teātri neizturēju un noskatījos tā vietā filmu par pazīstamo meksikāņu mākslinieci Fridu Kalo ar Selmu Haijeku, Alfredu Molinu un Antonio Banderas vadošajās lomās. Filma nav jauna, bet ir laba. Īpaši operatora darbs 🙂

Cerams, ka šovakar man vietējais televizors piedāvās ko īpaši labu, jo es tāpat kā pārējie caurmēra eiropieši Jauno gadu sagaidīšu mājās.

Laimīgu Jums visiem jauno gadu! 

Lai veicas un viss izdodas!

 

 

 

 

 

 

Krievu atomzemūdene joprojām deg. Norvēģi – nervozi.

2011.gada 30. decembrī.

Jekaterinburga joprojām deg Murmanskas ostā. Krievijas iestādes apgalvo, ka ugunsgrēks uz atomzemūdenes ir apdzēsts, taču fakti liecina par pretējo.

Atomzemūdene aizdegās ceturtdien, remonta laikā, Murmanskas ostā. Ugunsgrēks esot sācies uz stalažām, ārpus zemūdenes korpusa, taču vēlāk izplatījies zemūdenes virzienā. Sākumā ugunsdzēsēji mēģinājuši apdzēst liesmas no gaisa, ar tā saucamo ”ūdens bumbu” palīdzību un daļēji iegremdējot degošo objektu ūdenī. Taču – bez panākumiem.  

Daļa apkalpes locekļu joprojām atrodas uz zemūdenes.

AP ziņo, ka septiņi no apkalpes locekļiem (kas bija saindējušies ar izplūdes gāzēm) jau agrāk nogādāti slimnīcā.

Krievijas krīzes vadības centrāles šefs Sergejs Šjogijs no Maskavas turpina apgalvot, ka viss ir kārtībā. Ugunsgrēks esot apdzēsts.

Taču novērotājiem uz vietas tā nešķiet.

Murmanskas osta atrodas tuvu Norvēģijas robežai un tieši šī iemesla dēļ kaimiņvalstī novērojama zināma panika. Nils Bomers, norvēģu vides aizsardzības orgenizācijas šefs Murmanskas filiālē pauž bažas par to, ka degošā zemūdene turpina grimt un pastāv ūdens pieplūdes risks reaktora telpai.

Norvēģu Finmarkas leņa pārvaldnieks arī neslēpj nervozitāti par to, ka no Krievijas netiek piegādātā korekta un izsmeļoša informācija par to kas īsti notiek ugunsgrēka zonā Murmanskā.

–   Mums ir parakstīts līgums ar krieviem, ka šādā situācija ir pienākums ziņot kaimiņiem kas un kā notiek. Pagaidām no Krievijas puses nekas nav dzirdams! – konstatē Gunnars Kjonojs NRK ziņu dienestam.

Nervozi ir arī zviedri.

Ir zināms, ka pēc remonta atomzemūdene Jekaterinburg turpināšot darbu.

Taču pagaidām tā turpina degt.

 

Māte un žēlsirdīgā māsa ar MBP diagnozi. Mediji un sabiedrība sēdus?

2011. gada 29. decembrī.

Ziņa par to, ka ”kāda” medicīnas māsa Latvijā ir vainīga pie apzinātas sava bērna kropļošanas (dūrusi meitas acīs, lai pasliktinātu sava bērna redzi) – daudziem cilvēkiem nav aptverams un saprotams fakts.

Nenormāls šausmu stāsts.

Tagad jau apcietinātās medmāsas meitiņa līdz šim ārstējusies ilgi un daudz. Bērns (kopā ar māti) ir seni Acu slimību klīnikas pacienti.

Ārstēšanās procesa laikā meitenes māte pret bērnu esot izturējusies rūpīgi, bet reizē arī stingri. Visi ārstu norādījumi esot pienācīgi izpildīti…taču slimās meitenītes redze neesot uzlabojusies pat pēc vairākkārtējiem ārzemju speciālistu apmeklējumiem.

Tagad izrādās, ka māte publiski turpināja ārstēt meitu (iemantojot sabiedrības cieņu un atbalstu), taču paslepeni nenogura durt tam pašam slimajam bērnam ar adatu acīs, lai turpinātu savu publisko ”mātes pašaizliedzības” lomu mediju un sabiedrības gaismā. Starp citu, slimās meitenes ārstēšanai sabiedrība tika ziedojusi vairākus tūkstošus latu.

Tagad visi iesaistītie ir ”šokēti par notikušo”, jo apcietinātā māte bija izveidojusi par sevi ”slimojoša bērna rūpīgas, ieinteresētas un precīzas mātes iespaidu” (TVNET, 28.12.2011).

Ne viss ir zelts, kas spīd. Ne visas ģimenes, kas izskatās laimīgas – tādas patiešām ir. Ne visi slimie bērni ir savu māmuļu acuraugi.

Lietišķi aplūkojot šo gadījumu, rodas aizdomas par diagnozi – Minhauzena sindroma izpausmi Munchhausen By Proxu (MBP) formā.

Ja hipohondriķis pats demonstrē sabiedrībai sevi kā iedomu slimnieku, tad šajā gadījumā ir runa par personu, kura apzināti saskata un veicina kāda cita cilvēka iedomu slimību. Visbiežāk šādas izpausmes novērojamas vecāku attieksmēs ar saviem bērniem, kad tēvs vai māte apzināti veicina savai atvasei kādu kaiti vai liek bērnam simulēt slimību. Diagnozes autors ir anglis Roy Meadow, kas savulaik veicis nozīmīgus atklājumus pediatrijā un nokristījis šo slimību, izmantojot pazīstamo meli un avantūristu baronu Kārli fon Minhauzenu, kurš 18. gadsimtā kļuva populārs ar saviem izdomātajiem stāstiem un sagudrotajiem piedzīvojumiem.

Slimības gadījumā tas izpaužas šādi – bērna vecāki vai aizbildnis izdomā/uzspiež mazulim slimību un piespiež bērnu ārstēties, izciešot nepatīkamas un ciešanu pilnas ārstēšanās procedūras. Parasti šādi vecāki nejūt savu vainu notiekošajā un jūt baudu no upura ciešanām, ceļojot no vienas slimnīcas un nākamo, nomainot ārstus un aprūpes centrus, bet neatkāpjoties no ”savējās diagnozes”.

Parasti bērnu slimnīcās izdodas apārstēt, taču stāvoklis ar katru nākamo reizi pasliktinās no jauna.

Simptomi? Tos grūti atklāt, jo lielākā daļa līdzpilsoņu nemēdz šādi rīkoties un parasti šie ”mīlošie vecāki” iekrīt nejauši vai apstākļu sakritības rezultātā. Vienīgais ceļš – izglītot šajos jautājumos aprūpes personālu un sabiedrību.

Tāpēc arī par konkrēto gadījumu nepieciešams runāt vairāk un plašāk. Profesionālāk un dziļāk, nevis pagrūst ” zem paklāja” kā kāda cita cilvēka privāto problēmu.

Bērnu situācija šādos apstākļos ir ļoti bīstama un mirstības risks milzīgs.

Zviedrijā ik gadus tiek atklāti  3-10 šādi MBP vecāku saslimstības gadījumi (Aftonbladet, 24.11.2004), ASV ap 1200. 

Aprūpes pirmais solis – glābt bērna dzīvību, atņemot psihiski slimajai personai vecāku tiesības. Neskaitāmi pētījumi ir pierādījuši, ka šādi slimas mātes vai tēvi nevēlas atzīt savas rīcības sekas un uzskata, ka ir glābuši savu bērnu no briesmām (neskatoties uz tehniskajiem pierādījumiem, kas liecina par pretējo).

Pasaules vēsture ir fiksējusi vairākus skandalozi traģiskus gadījumus.

Britu medicīnas māsa Beverley Allitt – saukta arī ’” Nāves eņģelis” paguva nogalināt vai sakropļot deviņus pacientus – bērnus savā darba vietā slimnīcā, laikā no 1991. gada februāra līdz martam. 2007. gada 16. novembrī Merilendā ASV tika notiesāta Wendy Scott, kura trīs gadu laikā mēģināja saindēt savu meitu ar magnēziju, cenšoties izraisīt savam bērnam leikēmijas simptomus.

Genene Jones tika notiesāta 1983. gadā par slepkavībām viņas darba vietā bērnu slimnīcā Sanantonio, Teksasā, kur viņas kontā tika ieskatītas divas bērnu dzīvības, taču pastāv aizdomas, ka šī medicīnas māsa ir veicinājusi 49 bērnu nāvi bērnu slimnīcā.  Aizsūtot aizsaulē ne tikai smagi slimus, bet arī viegli saaukstējušos bērnus.

Starp citu, šie notikumi ir rosinājuši rakstniekus un kinorežisorus neskatāmām grāmatām un filmām. Pazīstamākais ir Stephen King romāns ”Lida”.

Varmācība pret bērnu

Paradoksāli, ka lielākā daļa no slepkavām ir medicīnas māsas, bērnu slimnīcās. Viņas mēģina atņemt dzīvību saviem un …arī svešiem bērniem.

Raugoties uz mediju ziņojumiem mums aktuālajā gadījumā, mani pārsteidz gļēvā un birokrātiskā Latvijas ierēdņu un mediju argumentācija, kā arī samērā infantilais ekspertu slēdzienu plūdums ”slimās meitenītes” un ”1971. gadā dzimušās medicīnas māsas lietā” .

Visi mēģina un cenšas šo lietu apklusināt, atstājot to ”kompetento iestāžu” pārziņā.

Vai tas ir pieņemams atklātā demokrātiskā sabiedrībā.

Nē, nav OK. Problēma skar mūs visus un attiecas uz mums visiem (sabiedrību kopumā).

Vispirms – paldies pediatrijas un oftalmoloģijas profesoram no Londonas, kurš pirmais ir ”iedrošinājis domāt”, ka bērna redzes problēmas Latvijas meitenītei var būt vardarbības sekas. Tātad, pie mums vairs nav PSRS laiki, kad šādas ”lietas” medijos tika bargi cenzētas un ”pie mums nekas tāds nenotika”. Izrādās, ka neesam labāki par britiem un amerikāņiem, zviedriem un dāņiem, t.i., – ar Minhauzena sindromu sirgstošie ir arī pie mums Latvijā. Cerams, ka aprūpes personāls tiks izglītots labāk un šāda rakstura absurdi ”mīlošos vecākus” mēs turpmāk atklāsim ātrāk un apņēmīgāk.

Starp citu, man ir nācies noraudzīties, kā (piemēram) Latvijā mātes samērā viegli panāk sava bērna invaliditāti un piespiež bērnus atteikties no skolas apmeklējumiem, noturot atvasi 11 gadus izolētu mājās (ar mājskolotājiem) bez būtiska slimības iemesla. Atņemot savam dēlam vai meitai sociālos kontaktus, klases biedrus un spēju iekļauties sabiedrībā.

Acīmredzot, šādi rīkoties joprojām var un drīkst un tas nozīmē, ka profesionāla kontrole šajā virzienā ir nepietiekama un Bērnu tiesībsargs mūsu valstī nav savu pienākumu augstumos.

Tikko Zviedrijā ar četriem gadiem cietumsoda tika notiesāts kāds 46 gadus vecs tēvs, kurš bija spiedis savu meitu tēlot psihisku slimību, lai iekasētu no valsts pabalstu slima bērna kopšanai 2,4 miljonu kronu apmērā.

Septiņus gadus tēvs lika meitai, tiekoties ar ārstiem vai sociālās aprūpes darbiniekiem, dauzīt ar galvu sienu, šūpoties gultā un neatbildēt uz jautājumiem. Par nepaklausību draudēja sods. No septiņu gadu vecuma meitene bija ieslodzīta mājās un tēloja slimu. Patiesība nāca gaismā šoruden, kad meitene jau bija kļuvusi 18 gadus veca un aizbēga no mājām. Protams, ka tēvs savu vainu noliedz un apgalvo, ka meita esot ”pēkšņi izveseļojusies”, taču tiesas eksperti ir citās domās.

Tiktāl par vecākiem. Izrādās, ka visi nemīl savu bērnus un daži nevēl savām atvasēm labu.

Pieņemsim, ka šie negantie izņēmumi (sliktie vecāki) tāpat kā vācu gramatikā apstiprina galveno pieņēmumu, ka vecāki kopumā ir labi un gādīgi un nekad nedarīs pāri savam bērnam.

Taču kā ar medicīnas māsām?

Aizvakardienas intervijā Latvijas TV ziņu dienestam Latvijas māsu asociācijas vadītāja Jolanta Zālīte nepārliecināja, ka turpmāk varam mierīgi nodot savus bērnus Latvijas medmāsu pārziņā. Jolanta Zālīte atbildēja uz jautājumiem nevis kā atbildīgs sabiedrības loceklis, kas vēlas gaisināt sabiedrības bažas, bet gan kā birokrātisks ierēdnis.

Viņa ”informēja, ka profesionalitātes pārkāpumi slimnīcās, kur medmāsa strādājusi, nav reģistrēti – vardarbība pret bērniem šajās slimnīcās nav notikusi.

Zālīte arī apliecināja, ka tiesībsargājošās institūcijas nav vērsušās asociācijā pēc papildus informācijas” (LTV, Panorāma, 27.12.2011).

Tātad –  māsu asociācijai ir vienalga ko mēs pacienti domājam.

Skatoties šo interviju, cerēju, ka medmāsu organizācijas vadītāja paudīs izpratni par sabiedrības bažām, pārliecinās mūs, ka tiks izstrādāti testi – pārbaudes – filtri, lai mūsu veselības aprūpē izslēgtu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Jolantai Zālītei būtu jāsaprot, ka māsu profesijas prestižs Latvijā lielā mērā ir atkarīgs no māsu aktivitātes un pašsanēšanas procesa, nevis no tiesībsargājošo institūciju atmaskojumiem.

Pagaidām šādu iniciatīvu no medmāsu organizācijas puses es neredzu.

Tāpēc …var gadīties, ka pacientu aizdomīgus pret aprūpes personālu augs augumā un māsiņa ar špici rokās… pamazām pārtaps biedēklī.

Vai mums to vajag?

 

Antonovs turpina izvairīties no atbildības, ”nocietinoties” Londonā.

 2011. gada 27. decembrī

Foto: Aftonbladet.se http://www.aftonbladet.se/ nyheter/article13989375.ab

Krievu baņkieris un sporta entuziasts Vladimirs Antonovs turpina izvairīties no izdošanas Lietuvai, kur viņu tur aizdomās par izšķērdēšanu 1,6 miiljardu dolāru apmērā.

Izskatās, ka Antonovam izdosies ievilkt garumā tiesas procesu un izvairīties no izdošanas Lietuvai līdz 2012. gada pavasarim.  

Viņa kontā pašlaik ir divas bankrotējušas bankas, viena ”sabrukt gatava lidkompānija” (DI, 2012. 27.12), hronisks naudas trūkums, desmitiem konfiscētu luksusa klases vieglo automašīnu. Viņa biznesa problēmu plaisas stiepjas pāri valstīm un kontinentiem, sākot ar Latviju, Lietuvu un Zviedriju un beidzot ar Panamu un Londonu, kur Antonovs savā rezidencē (Notting Hill) kopā ar savu darījumu partneri Raimondas Baranauskas pašlaik turpina pretoties izmeklēšanai un noliedz visas Latvijas un Lietuvas apsūdzības.

Prokuratūra vēlas panākt Antonova sodu – 10 gadus cietumā.

Pirmā ”tūre” šajā juridiskās ”virves vilkšanā” noslēgsies 2012. gada 30. janvārī, kad  Antonovam varētu draudēt izdošana Lietuvas tiesībsargājošajām institūcijām (The Baltic Course). Taču britu BBC ziņojot, ka reālus rezultātus šajā lietā sagaidīsim tikai ap 2012. gada maiju.

Pagaidām gaida visi, ieskaitot 14 konfiscētās automašīnas un visi viņa marķētie ienākumi Zviedrijā, Ukrainā un Panamā.

Pašlaik viņa īpašumus, pārvalda institūcijas (ieskaitot britu futbola klubu Portsmouth FC).

Latvijas lielākais problēmu kamols pašlaik ir lidkompānija ”Air Baltic”, kurā Antonovs ir investējis 50 miljonus eiro. Arī šī viņa ”īpašuma sadaļa” pārgājusi Latvijas valsts institūciju kontrolē.

Pats Antonovs britu medijiem uzsver, ka viņš neko nav izsaimniekojis un izmeklēšanai pret viņu esot ”politiski motīvi”. Viņam šķiet, ka Latvija un Lietuva cīņā ar viņu liekot lietā metodes, kas šīm valstīm esot raksturīgas kā bijušajām ”PSRS satelītvalstīm” .   

Zviedru www.e24.se uzskata, ka viss notiekošais ap un par Antonovu vērtējums kā cirka izklaide.

 

http://www.e24.se/business/bank-och-finans/fortsatt-snurr-i-cirkus-antonov_3251565.e24

Mājiņa apmaldījusies jūrā. Vai nav jūsējā?

2011. gada 26. decembrī

Mājiņa jūrā

Zviedru smaiļotājs Mats Persons aizvakar atradis Okselosundas piekrastē kādu mazu, sarkanu koka mājiņu jūrā. Neviens nevar pateikt no kurienes namiņš atpeldējis. Tas joprojām turas braši uz sava pontona, taču vēji mazo ēciņu turpina nest tālāk viļņu stihijas virzienā. Policija atsakās ”glābt” namiņu, kamēr nav zināms tās saimnieks.

Vakar un šodien zviedru mediji mēģina informēt Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājus, lai noskaidrotu kurš ir dreifējošā namiņa saimnieks.

Vajadzētu glābt mazo, nesen celto ēciņu tagad, kamēr jūras viļņi to vēl nav saplosījuši triecot pret krasta klintīm.

Pagaidām saimnieka nav.

Pagaidām izskatās, ka namiņš peldēs tālāk pa jūru uz Gotlandi.

Varbūt tas saņemas un (pie pareiza vēja) aizpeld pat līdz Ventspilij vai Liepājai.

Kā neparasts Jaungada sveiciens.

🙂

Vētra Dagmāra ir klāt. Vilcieni vairs nekursē.

2011. gada 25. decembrī

 

Vētra DagmāraNo rietumiem tuvojas vētra ar nosaukumu ”Dagmāra”. Norvēģi prognozē, ka šī vētra būšot pati spēcīgākā pēdējo 30 gadu laikā. Satiksme jūrā tāpēc jau tagad pārtraukta starp Bergenu un Trondheimu.

Pašlaik apturēta kuģu un vilcienu satiksme (uz 12 stundām) arī Zviedrijas ziemeļos. Šodien kopš plkst. 19.00 (pēc LV laika) nekursē vairs 20 vilcieni uz ziemeļiem no Jevles.

Pasažieriem nakts vilcienos piedāvā tagad pārnakšņot vagonos, kas stāvēs visu nakti stacijās.

Satiksme  atsāks kustību tikai rīt no rīta.

Pagaidām nav skaidrs vai vilcienu un autobusu satiksmes traucējumi sasniegs arī Stokholmu.

Valstī izsludināts 2.līmeņa ”vētras brīdinājums” paredzot vēla stiprumu līdz 32 m/sek.

”Mums jārēķinās ar orkānu”, – deklarē Valsts meteoroloģiskā dienesta SMHI eksperte Aleksandra Olsona.

 

Siltie Ziemassvētki. Rūķis (izrādās!) ir vecpuisis un Krievija sāk zibeņot.

2011.gada 25. decembrī.

Roze 25. decembrī Autores foto no mājas dārza Berģos

Šodien – ziemas saulgriežu sākumā, saule uzvedas kā nākas. Spīd un silda.

Daba, kas sajukusi siltās ”ziemas” iespaidā, jau riež pumpurus un uzvedas kā pavasarī.

Manas rozes joprojām zied, magnolija arī sataisījusies uz ziedēšanu un krūmi jūtas kā aprīļa beigās.

Draudi nepalīdz.

Neviens nebaidās no ziemas.

Viņi uzskata, ka būs pavasaris un viss… varbūt, ka tas ir lieliski.

Galu galā – mēs paši lietām un notikumiem piešķiram vērtību.

Rūķis pie Gabriela 23. dec. Laiviņās

Zviedru folkloras pētnieks Ebbe Šons šodien SVT ziņu izlaidumā skaidroja, ka Ziemassvētku rūķis esot vecpuisis un visas rūķenītes un sniegbaltītes esot “pupu mizas” Viņš ir vientuļš un tieši tāpēc mīklaini vilinošs un magnētisks savā vientulībā.

Krievija arī uzvedas tāpat kā mūsu krūmi un ziedi.

Savāds neatbilstošs miers vīd gaisā.

Visi – saceļas pret savējo režīmu: vieni pret ziemu, otri pret tirāniju.

Mums atliek gaidīt un cerēt, ka izturēs kā vieni, tā otri.

Savādā pasaules mīmikas maiņa rosina pārdomām.

Berģi, 25. decembris.

Mūsu saknes

lēni tīrās

no smiltīm

Drīz tās būs

pavisam skaidri

redzamas.

Vēl tikai jāpasēž

un jāsagaida stundām

tas nemierīgais brīdis

kas rādīs kā īsti

viss ir.

Pagaidām vējš

zāģē priedē

un

vārnu aiz spārna

tur

lai tā neizķērkst priekšā

svētam klusumam.

Pagaidām saule

karājas debesu vidū

un cep pusdienu speķi

un mākoņi cenšas

aizlīst priekšā

gaismas

vietai.

Pagaidām siltums

ar filca čībām klusi staigā

un tinas deviņos lakatos

lai aukstums

Nenosaldētu pirkstus

racējam

Kurš vēl rok!

Ziemupe 2011. g. 23. decembris