2011. gada 29. decembrī.

Foto no http://www.nra.lv

Ziņa par to, ka ”kāda” medicīnas māsa Latvijā ir vainīga pie apzinātas sava bērna kropļošanas (dūrusi meitas acīs, lai pasliktinātu sava bērna redzi) – daudziem cilvēkiem nav aptverams un saprotams fakts.

Nenormāls šausmu stāsts.

Tagad jau apcietinātās medmāsas meitiņa līdz šim ārstējusies ilgi un daudz. Bērns (kopā ar māti) ir seni Acu slimību klīnikas pacienti.

Ārstēšanās procesa laikā meitenes māte pret bērnu esot izturējusies rūpīgi, bet reizē arī stingri. Visi ārstu norādījumi esot pienācīgi izpildīti…taču slimās meitenītes redze neesot uzlabojusies pat pēc vairākkārtējiem ārzemju speciālistu apmeklējumiem.

Tagad izrādās, ka māte publiski turpināja ārstēt meitu (iemantojot sabiedrības cieņu un atbalstu), taču paslepeni nenogura durt tam pašam slimajam bērnam ar adatu acīs, lai turpinātu savu publisko ”mātes pašaizliedzības” lomu mediju un sabiedrības gaismā. Starp citu, slimās meitenes ārstēšanai sabiedrība tika ziedojusi vairākus tūkstošus latu.

Tagad visi iesaistītie ir ”šokēti par notikušo”, jo apcietinātā māte bija izveidojusi par sevi ”slimojoša bērna rūpīgas, ieinteresētas un precīzas mātes iespaidu” (TVNET, 28.12.2011).

Ne viss ir zelts, kas spīd. Ne visas ģimenes, kas izskatās laimīgas – tādas patiešām ir. Ne visi slimie bērni ir savu māmuļu acuraugi.

Lietišķi aplūkojot šo gadījumu, rodas aizdomas par diagnozi – Minhauzena sindroma izpausmi Munchhausen By Proxu (MBP) formā.

Ja hipohondriķis pats demonstrē sabiedrībai sevi kā iedomu slimnieku, tad šajā gadījumā ir runa par personu, kura apzināti saskata un veicina kāda cita cilvēka iedomu slimību. Visbiežāk šādas izpausmes novērojamas vecāku attieksmēs ar saviem bērniem, kad tēvs vai māte apzināti veicina savai atvasei kādu kaiti vai liek bērnam simulēt slimību. Diagnozes autors ir anglis Roy Meadow, kas savulaik veicis nozīmīgus atklājumus pediatrijā un nokristījis šo slimību, izmantojot pazīstamo meli un avantūristu baronu Kārli fon Minhauzenu, kurš 18. gadsimtā kļuva populārs ar saviem izdomātajiem stāstiem un sagudrotajiem piedzīvojumiem.

Slimības gadījumā tas izpaužas šādi – bērna vecāki vai aizbildnis izdomā/uzspiež mazulim slimību un piespiež bērnu ārstēties, izciešot nepatīkamas un ciešanu pilnas ārstēšanās procedūras. Parasti šādi vecāki nejūt savu vainu notiekošajā un jūt baudu no upura ciešanām, ceļojot no vienas slimnīcas un nākamo, nomainot ārstus un aprūpes centrus, bet neatkāpjoties no ”savējās diagnozes”.

Parasti bērnu slimnīcās izdodas apārstēt, taču stāvoklis ar katru nākamo reizi pasliktinās no jauna.

Simptomi? Tos grūti atklāt, jo lielākā daļa līdzpilsoņu nemēdz šādi rīkoties un parasti šie ”mīlošie vecāki” iekrīt nejauši vai apstākļu sakritības rezultātā. Vienīgais ceļš – izglītot šajos jautājumos aprūpes personālu un sabiedrību.

Tāpēc arī par konkrēto gadījumu nepieciešams runāt vairāk un plašāk. Profesionālāk un dziļāk, nevis pagrūst ” zem paklāja” kā kāda cita cilvēka privāto problēmu.

Bērnu situācija šādos apstākļos ir ļoti bīstama un mirstības risks milzīgs.

Zviedrijā ik gadus tiek atklāti  3-10 šādi MBP vecāku saslimstības gadījumi (Aftonbladet, 24.11.2004), ASV ap 1200. 

Aprūpes pirmais solis – glābt bērna dzīvību, atņemot psihiski slimajai personai vecāku tiesības. Neskaitāmi pētījumi ir pierādījuši, ka šādi slimas mātes vai tēvi nevēlas atzīt savas rīcības sekas un uzskata, ka ir glābuši savu bērnu no briesmām (neskatoties uz tehniskajiem pierādījumiem, kas liecina par pretējo).

Pasaules vēsture ir fiksējusi vairākus skandalozi traģiskus gadījumus.

Britu medicīnas māsa Beverley Allitt – saukta arī ’” Nāves eņģelis” paguva nogalināt vai sakropļot deviņus pacientus – bērnus savā darba vietā slimnīcā, laikā no 1991. gada februāra līdz martam. 2007. gada 16. novembrī Merilendā ASV tika notiesāta Wendy Scott, kura trīs gadu laikā mēģināja saindēt savu meitu ar magnēziju, cenšoties izraisīt savam bērnam leikēmijas simptomus.

Genene Jones tika notiesāta 1983. gadā par slepkavībām viņas darba vietā bērnu slimnīcā Sanantonio, Teksasā, kur viņas kontā tika ieskatītas divas bērnu dzīvības, taču pastāv aizdomas, ka šī medicīnas māsa ir veicinājusi 49 bērnu nāvi bērnu slimnīcā.  Aizsūtot aizsaulē ne tikai smagi slimus, bet arī viegli saaukstējušos bērnus.

Starp citu, šie notikumi ir rosinājuši rakstniekus un kinorežisorus neskatāmām grāmatām un filmām. Pazīstamākais ir Stephen King romāns ”Lida”.

Paradoksāli, ka lielākā daļa no slepkavām ir medicīnas māsas, bērnu slimnīcās. Viņas mēģina atņemt dzīvību saviem un …arī svešiem bērniem.

Raugoties uz mediju ziņojumiem mums aktuālajā gadījumā, mani pārsteidz gļēvā un birokrātiskā Latvijas ierēdņu un mediju argumentācija, kā arī samērā infantilais ekspertu slēdzienu plūdums ”slimās meitenītes” un ”1971. gadā dzimušās medicīnas māsas lietā” .

Visi mēģina un cenšas šo lietu apklusināt, atstājot to ”kompetento iestāžu” pārziņā.

Vai tas ir pieņemams atklātā demokrātiskā sabiedrībā.

Nē, nav OK. Problēma skar mūs visus un attiecas uz mums visiem (sabiedrību kopumā).

Vispirms – paldies pediatrijas un oftalmoloģijas profesoram no Londonas, kurš pirmais ir ”iedrošinājis domāt”, ka bērna redzes problēmas Latvijas meitenītei var būt vardarbības sekas. Tātad, pie mums vairs nav PSRS laiki, kad šādas ”lietas” medijos tika bargi cenzētas un ”pie mums nekas tāds nenotika”. Izrādās, ka neesam labāki par britiem un amerikāņiem, zviedriem un dāņiem, t.i., – ar Minhauzena sindromu sirgstošie ir arī pie mums Latvijā. Cerams, ka aprūpes personāls tiks izglītots labāk un šāda rakstura absurdi ”mīlošos vecākus” mēs turpmāk atklāsim ātrāk un apņēmīgāk.

Starp citu, man ir nācies noraudzīties, kā (piemēram) Latvijā mātes samērā viegli panāk sava bērna invaliditāti un piespiež bērnus atteikties no skolas apmeklējumiem, noturot atvasi 11 gadus izolētu mājās (ar mājskolotājiem) bez būtiska slimības iemesla. Atņemot savam dēlam vai meitai sociālos kontaktus, klases biedrus un spēju iekļauties sabiedrībā.

Acīmredzot, šādi rīkoties joprojām var un drīkst un tas nozīmē, ka profesionāla kontrole šajā virzienā ir nepietiekama un Bērnu tiesībsargs mūsu valstī nav savu pienākumu augstumos.

Tikko Zviedrijā ar četriem gadiem cietumsoda tika notiesāts kāds 46 gadus vecs tēvs, kurš bija spiedis savu meitu tēlot psihisku slimību, lai iekasētu no valsts pabalstu slima bērna kopšanai 2,4 miljonu kronu apmērā.

Septiņus gadus tēvs lika meitai, tiekoties ar ārstiem vai sociālās aprūpes darbiniekiem, dauzīt ar galvu sienu, šūpoties gultā un neatbildēt uz jautājumiem. Par nepaklausību draudēja sods. No septiņu gadu vecuma meitene bija ieslodzīta mājās un tēloja slimu. Patiesība nāca gaismā šoruden, kad meitene jau bija kļuvusi 18 gadus veca un aizbēga no mājām. Protams, ka tēvs savu vainu noliedz un apgalvo, ka meita esot ”pēkšņi izveseļojusies”, taču tiesas eksperti ir citās domās.

Tiktāl par vecākiem. Izrādās, ka visi nemīl savu bērnus un daži nevēl savām atvasēm labu.

Pieņemsim, ka šie negantie izņēmumi (sliktie vecāki) tāpat kā vācu gramatikā apstiprina galveno pieņēmumu, ka vecāki kopumā ir labi un gādīgi un nekad nedarīs pāri savam bērnam.

Taču kā ar medicīnas māsām?

Aizvakardienas intervijā Latvijas TV ziņu dienestam Latvijas māsu asociācijas vadītāja Jolanta Zālīte nepārliecināja, ka turpmāk varam mierīgi nodot savus bērnus Latvijas medmāsu pārziņā. Jolanta Zālīte atbildēja uz jautājumiem nevis kā atbildīgs sabiedrības loceklis, kas vēlas gaisināt sabiedrības bažas, bet gan kā birokrātisks ierēdnis.

Viņa ”informēja, ka profesionalitātes pārkāpumi slimnīcās, kur medmāsa strādājusi, nav reģistrēti – vardarbība pret bērniem šajās slimnīcās nav notikusi.

Zālīte arī apliecināja, ka tiesībsargājošās institūcijas nav vērsušās asociācijā pēc papildus informācijas” (LTV, Panorāma, 27.12.2011).

Tātad –  māsu asociācijai ir vienalga ko mēs pacienti domājam.

Skatoties šo interviju, cerēju, ka medmāsu organizācijas vadītāja paudīs izpratni par sabiedrības bažām, pārliecinās mūs, ka tiks izstrādāti testi – pārbaudes – filtri, lai mūsu veselības aprūpē izslēgtu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Jolantai Zālītei būtu jāsaprot, ka māsu profesijas prestižs Latvijā lielā mērā ir atkarīgs no māsu aktivitātes un pašsanēšanas procesa, nevis no tiesībsargājošo institūciju atmaskojumiem.

Pagaidām šādu iniciatīvu no medmāsu organizācijas puses es neredzu.

Tāpēc …var gadīties, ka pacientu aizdomīgus pret aprūpes personālu augs augumā un māsiņa ar špici rokās… pamazām pārtaps biedēklī.

Vai mums to vajag?