Traģēdija Zolitūdē: neviens neuzņemas atbildību

2013. gada 23. novembrī speciāli TVnet.

Maxima Zolitūde TVnet fotoCeturtdiena, 21. novembris, ieies Latvijas vēsturē kā tumša, traģiska bēdu diena. Tai seko sēru periods kā skumjš, apmulsuma pilns laiks, kas pieprasa izrādīt cieņu aizgājējiem, kuri gājuši bojā, sagrūstot Zolitūdes lielveikala jumtam.

Izrādās, ka mamma var aiziet uz veikalu pēc maizes un vairs neatnākt mājās. Tētis un vecmāmiņa tāpat. Izrādās, ka, aizejot uz veikalu, var nomirt. Vainīga nav dabas stihija, ko cilvēks nevar ietekmēt, – zemestrīce, nogruvums, plūdi, lietusgāzes, taifūns vai zibens spēriens.

Nē – desmitiem cilvēku nāvē vainīga ir ēka, kuru cilvēki uzbūvējuši nepareizi.

Vainīgie ir visi tie, kas plānoja, cēla, pieņēma, apstiprināja un atvēra šo veikalu.

To pašu, par kura projektu arhitektu grupa saņēmusi 2011. gada Latvijas arhitektūras gada balvu.

Tagad – mūsu arhitektu prēmijas laureāts ir sagruvis. Paņemot sev līdzi pussimts cilvēku dzīvības.

Korupcija kā būvniecības nelaime

Mērogu ziņā šī traģēdija ir Latvijai gigantiska nelaime. Valsts nozīmes katastrofa. Tāpēc par to jārunā skaļi un skaidri. Nevis tā, kā šādos gadījumos darīja PSRS laikā, – nogaidot un deleģējot ekspertīzi un tās iznākumu «kompetentām instancēm», kas pēc sešiem, 12 vai 55 mēnešiem aizmirsīs mums publiski pastāstīt par vainīgā atrašanu un sodīšanu (līdzīgi kā mēs joprojām neesam informēti par Rīgas pils aizdedzināšanas patiesajiem iemesliem).

Mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti daudz postsovjetisma garā audzinātu cilvēku, kuri vēlas deleģēt šo problēmu nākotnei. Vienkārši tāpēc, ka tā ir «ērtāk» un «praktiskāk», jo celtniecības joma ir zona, kurā «parasti cilvēki neko nesaprot», tajā ļoti cieši saspiedušās politiskās un ekonomiskās intereses, kurā ir «liela nauda», un vēl šajā zonā biznesa un politikas «roka roku mazgā».

Slēgtu sabiedrību areālā šādas problēmas noslīcina klusumā, lai visi būtu apmierināti. Latvija cenšas būt atvērta, taču postsovjetisko birokrātu tauku slānis vēl eksistē un mēģina noteikt toni. Šķiet, ka šoreiz šim korupcijas slānim būtu jārēķinās ar skarbāku sabiedrības prasību «parādīt kārtis», jo upuru Zolitūdē ir pārāk daudz.

Cilvēks, kas nezina un nesaprot, «kas īsti notiek», ir mierīgs cilvēks. Šo PSRS laika «nomierināšanu» var sajust arī daudzu Latvijas mediju attieksmē pret Zolitūdes traģēdiju, radot ilūziju, ka mums ir darīšana drīzāk ar nenovēršamu dabas katastrofu (kuras izraisīšanā neviens nav vainīgs), nevis ar nelietīgu slepkavību.

Katastrofas ar tik daudziem ļaunprātības upuriem demokrātiskās valstīs mēdz pieprasīt ekstrēmi strauju izmeklēšanu. Sabiedrības acu priekšā. Šis arī ir «tas gadījums».

Neviens neuzņemas atbildību

Atrast šodien vainīgo Zolitūdes traģēdijā ir Šerloka Holmsa cienīga misija. Uzmanība ir vērsta uz ēkas īpašnieku un attīstītāju «Homburg Group», Somijas būvuzraudzības kompāniju «CM Consulting», arhitektūras firmu «Kubs», būvkonstruktoru biroju «HND Grupa», būvniecības uzņēmumu «RE&RE» un ēkas īrnieku «Maxima».

Jebkuram noziedzniekam ir vārds un uzvārds. Šajā gadījumā būs pat vairāki un aizdomās turamo skaitā acīmredzot būs ne tikai arhitektūras biroja «Kubs» vadītāji Zane un Andris Kalinka, būvniecības uzņēmuma «RE&RE» valdes priekšsēdētājs Ainārs Pauniņš un «Maxima Latvija» vadītājs Gintars Jasinsks (Gintaras Jasinskas).

Te ir uzskaitītas visas firmas,  kas bija iesaistītas Zolitūdes Maxima ēkas celtniecībā: LVbuvniec-09022012-40-44

Vainīgo meklēšanas procesā izmeklētājiem vajadzētu nonākt arī pie valsts, kuras likumi un normatīvi pieļāva šādu būvniecību, kas apdraud mūsu dzīvības. Līdz ar to aizdomās turamo noziedznieku sarakstā vajadzētu atrasties tiem vārdiem un uzvārdiem, kas ļāva likvidēt valsts būvinspekciju un būvuzraudzību nodeva paša pasūtītāja rokās. Dīvaini, ka līdz šim neviens no tiem, uz kuriem ir vērsti sabiedrības skati, neuzdrošinās iznākt uz skatuves un pateikt: «Piedodiet, es esmu vainīgs, jo neizdarīju visu līdz galam!»

Šo atbildību nav uzņēmušies ne Kalinkas, ne Pauniņš, ne Jasinsks, ne Rīgas saimnieks Ušakovs, ne valsts premjers Dombrovskis.

Visi viņi pagaidām mēģina atpirkties ar līdzjūtībām un naudu cietušajiem, nedodot nekādas garantijas, ka rīt nesekos nākamā traģēdija.

Šajā brīdī mani visvairāk interesē, cik droši šodien ir ieiet, piemēram, «Alfā»? To arī savulaik būvēja tas pats «RE&RE», kas cēla aizvakar sagruvušo Zolitūdes «Maxima».

Patiešām vēlos uzzināt, kurš, kad un cik pamatīgi pārbaudīs rīt vai parīt atlikušo valsts lielveikalu un tirdzniecības centru jumtu drošumu? Kur un kā mēs varēsim regulāri pārliecināties par publisko ēku jumtu veselības stāvokli?

Tas, kas notika aizvakar Zolitūdē, nav brīnums pasaules mērogā. Visā pasaulē šobrīd pieaug lielveikalu iebrukušo jumtu problēma. Gandrīz vai katru otro mēnesi mediji ziņo par rupjām konstrukcijas kļūdām brīdī, kad atkal iebrūk kārtējā modernā supermārketa vai stadiona jumts. Rodas iespaids, ka pat vecā Rietumeiropa lēnām pārvēršas par «celtniecības jaunattīstības valsti», kurā nekādi nevar paredzēt gala iznākumu, jo būvfirmas nolīgst bezgalīgu daudzumu apakšpiegādātāju, kuru darba kvalitātes kritērijiem izsekot ir gandrīz neiespējami. Uz papīra, konkursā uzvar vieni, bet būvē jau pavisam citi – ar vēl lētākām izmaksām. «Smalkās» celtniecības firmas, kas mēdz uzvarēt tenderos, mēdz būt izkārtnes, kas darbu uztic citiem – mazākiem uzņēmumiem par lētāku naudu, kas savukārt

ietaupa uz lētāku celtniecības materiālu iepirkumu rēķina.

Paši pasūtītāji attiecīgi «uzvārās» 20% robežās no tā saucamā «otkata». Lai uzvarētu šo celtniecības «simtkāji», Šerlokam varētu palīdzēt ļoti pedantiska un barga sabiedrības kontrole pār celtniecības procesu. Taču reizēm arī tā nepalīdz.

Svešas nelaimes siltais ugunskurs

Sāksim ar citu nelaimēm, lai konstatētu, ka mēs šajā būvniecības haltūru ķēdē neesam vienīgie upuri. 2008.gada jūlijā Stokholmas Šistā pēkšņi iebruka jaunbūves jumts. Bojā gāja viens no celtniekiem, cieta divi viņa kolēģi un kāds vīrietis savā automašīnā uz ielas, kuru apbēra ar betona atlūzām. Vainīgā bija konstrukcijas kļūda dzelzsbetona balsta kolonnai jeb vertikālajiem dzelzsbetona stabiem, uz kuriem balstījās jumts. Kā vēlāk pierādīja neatkarīga ekspertīze, tiem bija jābūt daudz izturīgākiem. Balsti neizturēja smago dzelzsbetona siju pārklājumu un jumts iegāzās, aprokot cilvēkus.

Lai noskaidrotu vainīgo, nācās izsekot celtniecības darba organizācijai soli pa solītim, lai uzzinātu kur un kā izejmateriāli tika pasūtīti, kur un kā tika izstrādāti avāriju izraisošie celtniecības elementi. Uz papīra viss izskatījās lieliski, taču vēlāk izrādījās, ka liktenīgos «stabus» projektētāji bija konstruējuši uz datora un iekļāvuši projektā ar «provizoriskiem izmēriem» / provizoriskām dimensijām, bez reālas slodzes izturības pārbaudes praksē. Tā tika izgatavots balsta «baļķis» ar nepiedodami vārgu skeletu un bez muskuļiem.

Diemžēl šis gadījums nav unikāls modernās būvniecības praksē pasaulē. Tajā pašā gadā Zviedrijā sabruka dzelzceļa tilta balsti (lietās veidnes) un bojā gāja divi cilvēki. Nākamais jumtu iebrukšanas maratons sākās divas ziemas pēc kārtas – 2009./2010. un 2010./2011. Tolaik sniega dēļ iebruka simtiem jumtu Ziemeļvalstīs. Sabiedrībā kūsāja iedzīvotāju dusmas par to, ka būvnieki visur vaino sniegu, kas bija «sasnidzis par daudz». «Taču būtībā visi šie vairāki simti jumtu avāriju bija rupju būvniecības kļūdu pieļāvums. Sniegs tikai paātrināja šo kļūdu pamanīšanu» (DN. 2012.6.11.).

Paradoksāli, ka simtiem jumtu iebrūk un aprok cilvēkus, bet arhitekti un celtnieki turpina likt lietā atkal tās pašas apšaubāmās jumtu konstrukcijas publiskām celtnēm un no jauna izmanto tos pašus neuzticamos apakšpiegādātājus, ceļot tirdzniecības centrus, stadionus, sporta halles, noliktavas un izstāžu zāles.

Šādas katastrofas, kad ielūst veikala jumts un pussimts cilvēku iet bojā, nedrīkstētu notikt normālā civilizētā valstī.

Gandrīz visas nopietnās ekspertīzes, kas tiek veiktas pēc jauno vai nesen uzceltu objektu sabrukšanas, «liecina par ļoti rupjiem celtniecības plānošanas pārkāpumiem vai rupjām realizācijas kļūdām» (profesors un avāriju eksperts – Hokans Sundkvists). Šie piemēri rada «nopietnas bažas par celtniecības konstruktoru izglītošanas kvalitāti valstī» (DN, 2010.6.11.), un nav izslēgts, ka arī Latvijā arhitektūras un celtniecības jomā mācību procesā ir palaists garām ētikas jautājums, kas pieprasa uzņemties ne tikai iniciatīvu labi nopelnīt un iegūt balvas konkursos, bet arī atbildēt par sava darba rezultātu.

«Pareizi konstruēti un no atbilstošiem materiāliem būvēti jumti neielūst. Nedz no biezas sniega kārtas, nedz no zāles, kuru projekts paredz sēt uz jumta. No šiem jumtiem sniegs nav jātīra nost. Tiem jāiztur slodzes,» uzsver profesors Hokans Sundkvists.

100 kļūdas, kuras, iespējams, izraisīja arī Zolitūdes avāriju

Salīdzinot līdzīgas jumta iebrukšanas avārijas citās valstīs, jākonstatē, ka «nozieguma aina» ir līdzīga.

1. Celtniecības procesos šodien ir pārāk daudz iesaistīto un nav skaidri definētas atbildības par padarītā darba rezultātu.

2. Nav skaidrs, kurš ir galvenais atbildīgais par kopīgo dažādo vienību kvalitātes kontroli un ēkas drošību ekspluatācijā.

3. Netiek sagatavota dokumentācija par svarīgām celtnes funkcijām, tādām kā stabilitāte, drošums, izturība, kas ļautu avārijas situācijā ekspertam (no ārpuses) atrast atbildīgo vienību.

4. Projektēšana ar modernajām datoru programmām automatizē inženieru darbu un rada grūtības kļūdu identificēšanā.

5. Celtniecības tempi nepieļauj pārtraukt darbu aizdomu situācijā.

Šodienas likumi un prasības ir uz papīra. Arī tad, ja no jauna tiks reanimēta valsts būvinspekcija, mums jārēķinās, ka ir nepieciešams ieviest sabiedrības kontroli un uzraudzību pār būvniecību. Tas nozīmē «trešās puses» kontroli, kura var pieprasīt neatkarīgu ekspertu piesaistīšanu. Neatkarīga tehniskā kontrole būtu nepieciešama, lai novērstu rupju kļūdu rašanos un to kultivēšanu uz izdevīguma rēķina. Šai kontrolei būtu jānotiek publiskā režijā, tieši tāpat kā mēs vedam savas automašīnas uz tehnisko apskati.

Mēs varam arī Latvijā izmanto šo modeli, kuru pašlaik praktizē, piemēram, Lielbritānijā un Somijā.

Tas nozīmē, ka tie 100 Zolitūdes katastrofas efekti (kurus atklās ekspertīze) ir tikai mūsu būvniecības kļūdu redzamā daļa. Tāpēc mums – visai sabiedrībai – ir jāpievērš uzmanība šiem jautājumiem. Vienkārši tāpēc, ka ikviens no mums katru dienu apmeklē ēkas, kas var sabrukt uz mūsu galvām.

Eurotopics.net

Tvnet – Latvia | 24/11/2013

Latvia experiences its greatest tragedy

At least 54 people died in Riga when the roof of a supermarket caved in on Thursday evening. The cause of the accident, the biggest since Latvia gained its independence in 1991, is unclear. The Internet portal Tvnet is stunned: “Responsibility for the deaths of 54 people lies with those who planned, built and opened this building, which won the Latvian Architecture Prize in 2011. … Now the prizewinner has collapsed, killing 54 people. For Latvia this is a huge tragedy, and so we must talk about it loudly and clearly. Such a catastrophe, in which the roof of a supermarket collapses and people are killed, should never occur in a civilised country.”

» full article (external link, Latvian) 
More from the press review on the subject » Crises / War, » Architecture / Cities,» Society, » Latvia, » Eastern Europe
All available articles from » Sandra Veinberga

Vai augstskola ir zināšanu vai diplomu pārdevēja?

2013. gada 19. novembrī speciāli TVnet.

Konija Dikinsone ASV studente

Konija Dikinsone ASV studente

Dar’ man, tēvis, pastaliņas, Pērc man staltu cepurīt, Šuj man svārkus, māmuliņa, Skolā ieti man gribas!

Šo pantiņu no galvas zina vairums TVNET lasītāju, un nešaubos, ka vairākumam tā asociējas ar zināšanu slāpēm, nevis izdevumiem augstskolas labā. «Pastaliņas + staltā cepurīte +jauni svārki» maksā pāris žūkšņus, taču tie ir nieki, ja salīdzinām, cik šodienas students samaksā mācību maksā par studijām Latvijas augstskolās. Tās ir trīsciparu summas un parastam «pastalniekam ar staltu cepurīti galvā» reizēm pat nav pa kabatai.

Taču tie, kas Latvijā šķiras no naudas augstskolai, par samaksāto pagaidām nesūdzas. Vai viņi kaut ko iemācās, vai dārgi nopērk diplomu? Citi kravā koferus un dodas pēc tām pašām zināšanām uz ārzemēm un nopērk tur ārzemju izglītības diplomu? Vai studenti mācās, kļūst gudrāki, vai tomēr tikai pērk augstākās izglītības diplomus?

Naudu atpakaļ!

Studenti nav vienādi. Modernajos laikos augstākā izglītība vairs nav tikai atsevišķu valstu monopols. Censoņi no dažādām valstīm šodien meklē iespējas studēt tālu un tuvu. Viņi atrod sev vajadzīgās programmas gan tepat «aiz stūra», gan aiz trejdeviņiem mežiem, kur studēt nereti iznāk lētāk un izdevīgāk nekā pašmājās.

Tieši tāpat rīkojās arī kāda amerikāņu meitene – Konija. Pirms diviem gadiem Konija Dikinsone saņēmās un atbrauca no ASV uz Zviedriju, lai studētu matemātiku un matemātisko statistiku zviedru Mēlardālenas augstskolā. Reflektante ieradās mācību iestādē (kas ir viena no lielākajām Zviedrijā – 12 000 studenti, 67 profesori un 900 līdzstrādnieki), apbruņojusies ar lielu apņemšanos – studēt. Tagad – pēc divu gadu studijām amerikāniete skaidrā zviedru valodā (kuru apguvusi šeit) paskaidro, ka ir tik ļoti vīlusies zviedru augstākās izglītības kvalitātē, ka pieprasa atpakaļ iemaksāto studiju naudu no augstskolas, kuras auditorijās pavadīts zemē nomests laiks. Konija vēlas, lai Mēlardālenas augstskola viņai atmaksā mācību maksu 14 000 latu apmērā. Atlikušos 7000 LVL viņa vairs nemaksās un studijas nepabeigs.

Kas īsti viņu neapmierina?

«Pasniedzēji mums veltīja ļoti maz uzmanības. Katram studentam nebija vienmēr pieejams savs dators, auditorijās nepietika pat krēslu, kur normāli apsēsties. Dažiem nereti nācās sēdēt uz grīdas. Pasniedzēji izdalīja mācību uzdevumu uz papīra un paši pazuda no auditorijas. Viņi nemācēja nedz zviedru, nedz angļu valodu,» sūdzas Dikinsone Zviedrijas radio un uzsver, ka jūtoties «piemānīta, sarūgtināta un dusmīga. Tas nav godīgi – tā strādāt ar studentiem augstskolā,» – viņa konstatē.

Amerikāniete sūdzējās par Mēlardālenas augstskolu un programmas studiju kvalitāti Zviedrijas augstākās izglītības kvalitātes uzraudzības pārvaldē (Universitetskanslerämbetet), kuras eksperti atzina programmas kvalitātes trūkumus. Piemēram, daļai pasniedzēju nav pietiekama kompetences līmeņa attiecīgo priekšmetu pasniegšanai. Ja augstskola gada laikā nespēs šos trūkumus novērst, tad attiecīgās studiju programmas nāksies slēgt.

Taču par naudas atpakaļatdošanu studentei nevarot būt ne runas: «Nē, nevar pieprasīt atpakaļ studiju maksu tikai tāpēc, ka konstatēti trūkumi. Neapmierinātība ir subjektīva lieta,» uzsver medijiem Mēlardālenas augstskolas pārstāvis Bjerns Magnusons.

Pēc viņa loģikas, starp studentu un universitāti netiekot noslēgts līgums «par darba kvalitātes nodrošinājumu». Augstskola dara, ko grib, strādā labāk vai sliktāk, bet studētājam vienalga jābūt apmierinātam, jo diplomu taču viņš dabūs.

Kompetences vai diploma mednieki?

Amerikāņu studentes «gadījums Zviedrijā» lielā mērā met staru arī uz Latvijas augstākās izglītības sistēmas ēnu gaiteņiem.

Pie mums pagaidām (!) neviens students nav prasījis atpakaļ naudu no savas augstskolas par nekvalitatīvu studiju piedāvājumu. Latvijas Izglītības kvalitātes valsts uzraudzības dienesta vadītāja Inita Juhņēviča: «Situācijas, kad studējošais pieprasa atpakaļ naudu par nekvalitatīvu studiju procesu vai citu saistību neizpildi no augstskolas/koledžas puses, ir retas un ir vērtējamas kā konflikta eskalācijas galējais punkts. Vairumā gadījumu konfliktsituācijas tiek atrisinātas ar vai bez Kvalitātes dienesta iejaukšanās, jo noslēgtais studiju līgums ir civiltiesisks darījums un ar to saistītos strīdus puses risina savstarpēju pārrunu ceļā vai tiesā.»

Līdzšinējo faktu apkopojums rāda, ka no visiem 610 iesniegumiem, kurus Kvalitātes dienesta Uzraudzības departaments ir izskatījis, 75 ir bijuši saistīti tieši ar augstskolu/koledžu darbību. Attiecīgi 2013. gada 1. pusgadā no 277 iesniegumiem – 31. Visbiežāk minētie un izskatītie jautājumi saistībā ar augstākās izglītības iestādēm bijuši saistīti ar izglītojamo tiesībām saņemt informāciju par studiju procesu, pieeju iekšējiem normatīvajiem aktiem, neizprotamu studiju kursu pārbaudījumu vērtēšanas kārtību, stipendiju piešķiršanas un izmaksu noteikumiem. Tas nozīmē, ka studenti Latvijā ar savu mācību procesu kopumā ir apmierināti.

Vai tā ir?

Ja jau studenti Latvijā ir tik apmierināti ar studiju gaitu, tad mūsu perfektajai augstākajai izglītībai jau sen vajadzēja kļūt par pirmšķirīgu eksporta preci un sava piedāvājuma apjomos krietni pārsniegt tās pašas kritizētās Zviedrijas ārzemju studentu tirgu.

Zviedriem pēdējo gadu laikā strauji krities studentu skaits no «trešajām valstīm». Iemesls ir nauda, jo kopš 2011.gada šai studējošo grupai tika ieviesta mācību maksa. Tātad 2500 «trešās valsts» studentiem, kas ierodas karalistē studēt no valstīm ārpus Eiropas Savienības, par studijām zviedru augstskolā tagad ir jāmaksā. Loģiski, ka studētgribētāju skaits šajā grupā krities par 79%.

Pašiem zviedriem un ES studentiem studijas pārsvarā ir bez maksas.

Studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas?

79% ir smags rādītājs. Šo «kvotu» tagad pievāc kāds cits, un zviedru augstskolas neslēpj satraukumu par ārzemju studentu piesaistīšanas mārketinga nepieciešamību.

Taču visiem viss nav pa prātam. Neapmierinātā amerikāniete Konija zviedriem nevēlējās maksāt par «preci», kas, pēc viņas domām, nav savas cenas cienīga. Viņai nevajadzēja diplomu par augstskolas beigšanu, bet gan zināšanas un kompetenci profesijā, kas speciālistu nošķir no pārgudrā pūļa.

Amerikānietei vajadzēja konkurences līdzekli – prasmi un zināšanas, taču zviedri gudrības vietā viņai piedāvāja samērā viegli iegūstamu diplomu.

Kāpēc amerikāniete Dikinsone negāja ierasto, vieglāko ceļu un nevēlējās iebāzt savā kabatā diplomu bez atbilstošajām zināšanām galvā?

Kā ir pie mums? Kuru augstskolu auditorijās sēž vairāk diplomu mednieku un kurās ir vairāk zināšanu krājēju?

Vai diploma medības nav jau sen un masīvi nostājušās priekšā godprātīgām studijām augstskolā, kas paredz zināšanu apguvi?

Vai komerciāli modelētās augstskolas nav spiestas piešķirt absolventiem diplomus arī zema izglītības līmeņa gadījumā un tieši tāpēc mums nav sūdzību par pašmāju augstskolas studiju kvalitāti? Mums nav «Koniju» tāpēc, ka mūsu studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas, kuras viņi iegūst augstskolā? Kā jums šķiet?

Krītas augstskolu prasības

Kaimiņvalstī, kurā sacēlās Konija, ir dažādas augstskolas. Zviedru augstākās izglītības sistēmas vaiņagā ir arī pērles, tādas kā Karolinska Institutet, Chalmers, KTH u.c., kuru līmeni starptautiski neviens pagaidām neapšauba. Taču tas nenozīmē, ka saulei nebūtu plankumu. Jaunākie Zviedrijas radio analītiskās programmas «Kaliber» pētījumi rāda, ka pēdējo 20 gadu laikā studentu zināšanu līmenis augstskolās ir dramatiski krities. Augstākajām mācību iestādēm ir nācies nolaist zemāk zināšanu prasību latiņu. «Ja mēs tagad pieprasītu no studentiem tās pašas zināšanas, kuras bija norma pirms 20 gadiem, tad augstskolu šogad beigtu vairs tikai katrs desmitais students,» intervijā konstatē viens no žurnālistu iztaujātajiem zviedru mācību spēkiem – ekspertiem.

Studiju kvalitātes līmeņa krišanās esot izskaidrojama ar valsts finansējuma prasībām pēc noteikta absolventu skaita, kas attiecīgi spiež mācību spēkus atvieglot diploma piešķiršanas prasības.

Latvijā man neizdevās atrast līdzīgu apjomīgu pētījumu/aptauju par augstskolu studiju līmeņa eroziju, taču pieredze darbā ar studentiem liecina, ka arī pie mums ir novērojama līdzīga aina. Augstskolas arī Latvijā, dzenoties pēc maksimāli lielāka studentu skaita, automātiski devalvē izglītības līmeņa kvalitāti. Tirgus loģika – iepirkt lēti, bet pārdot dārgi, panāk savu: aizvien lielākas studentu auditorijas apkalpo aizvien zemākas kvalifikācijas lektori, jo pasniedzēja zinātniskajai kvalifikācijai vairs nav nozīmes.

Tikko medijus pāršalca sensacionāla ziņa, ka pat visprestižākie starptautiskie skolu izglītības līmeņa testi neiztur kritiku. Noskaidrojies, ka slavenais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināts dažādu valstu skolu līmenis, šodien ir blēdību piesātināts. «Dažu» valstu skolu institūcijas piegādā savām testa skolām jau gatavas atbildes, lai tās «labāk izskatītos» starptautiskajā statistikā. Analīze rāda, ka ar šo slimību smagi sirgst Slovēnijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Itālijas skolu pārvaldes. «Vai esmu pārsteigts par to?» medijiem atbild kādreizējais PISA testa autors, tagad pedagoģijas profesors no Upsalas Ulfs Lundgrēns. «Nē, neesmu gan. Toreiz, kad sākām šā starptautiskā testa ieviešanu, nevarējām iedomāties, ka tas kļūs par valstu prestiža faktoru. Skaidrs, ka virkne valstu nevēlas godprātīgi mērīt savas izglītības sistēmas kvalitāti, bet sirgst ar ambiciozu vēlmi izskatīties šajā testā pēc iespējas labāk.»

Tas, ka vairākas valsts gadu gaitā ir sistemātiski fabricējušas savus testus skolu sistēmas gadskārtējam, starptautiskajam mērījumam, ir kārtējais signāls izglītības sistēmas erozijas virzienā. Zīme, ka izglītības līmeņa mērījumi ir ļoti sarežģīta lieta un nekad neizdosies ar pašmāju ekspertu palīdzību.

Studentu imports bez uzturēšanās atļaujām

Studentu skaita pakāpeniskā samazināšanās tendence Latvijā nevienam šodien nav noslēpums. «Bēbīšu buma» pēdējais vilnis valstī pirms 20 gadiem ir jau izčākstējis, emigrācijas sekas arī darījušas savu, un tas nozīmē, ka parādīsies aizvien vairāk tukšu solu ne tikai skolu klasēs, bet arī augstskolu auditorijās. Rektoru idejas par pāreju uz angļu vai krievu mācību valodu (trešo valstu pilsoņu pievilināšanai) ir tikpat tukšs šāviens kā uzturēšanās atļauju pārdošana par dzīvokļu pirkšanu, lai ticētu, ka tas varētu būt pamats Latvijas ekonomikas nostiprināšanai. Globālā aina pieprasa pavisam citu pieeju augstākajai izglītībai, un tās nosaukums ir burtu kombinācija MOOC jeb Massive Open Online Courses (masveida atklātie tiešsaistes kursi).

MOOC būtiski pārkārto augstākās izglītības koncepciju. Harvard un MIT jau sen strādā ar šo sistēmu, piedāvājot pilnus lekciju kursus un testus internetā. Tas, kas agrāk bija pieejams tikai izraudzītai elitei, tagad ir pieejams ikvienam. Caur datoru.

Tieši šeit es saskatu Latvijas augstākās izglītības sistēmas apvērsumu. Prognozes rāda, ka studentu skaits pasaulē tuvāko gadu laikā pieaugs no 100 miljoniem (2000.g.) līdz 400 miljoniem (2030.g.). Saprotams, ka šos censoņus nevarēs apkalpot ar veco universitāšu sistēmu. Nāksies likt lietā jauno tehniku un no tās izrietošo izglītošanas sistēmu, kas nepieprasa fizisku ķermeņa klātbūtni auditorijā un caur to – «uzturēšanās atļauju» pirkšanu.

Var gadīties, ka jau šodien Latvijā nepieciešams koncentrēt labākos mācību spēkus interneta augstskolā ar nosaukumu University of Latvia, kuras nosaukumu kopš Padomju Savienības laikiem nepamatoti piesavinājusies Rīgas Universitāte.

Var gadīties, ka šodien, izveidojot izglītības iestādi, kas spētu piedāvāt pasaules studentiem labākās studiju programmas no esošajām Latvijas augstskolām, mēs varam pievākt no zviedriem aizbēgušos 79%. Nav izslēgts, ka šādā kārtā mēs spētu konkurēt ar somiem, norvēģiem vai dāņiem, piesaistot studentus no tās pašas Tanzānijas, Bangladešas vai Nigērijas, kurus jau tagad plāno piesaistīt līdzīga ieplānotā augstskola ar nosaukumu Universitu of Sweden.

Šāda – centralizētas valsts tīmekļa augstskolas izveidošana palīdzētu arī vietējiem studentiem paplašināt zināšanu bāzi, nepārceļoties no ierastajiem laukiem uz stresa piesātinātajām pilsētām. University of Latvia palīdzētu labāk sadarboties esošajām augstākajām valsts mācību iestādēm, efektīvāk izmantojot mācību spēkus un tajās esošos tehniskos resursus.

Protams, tīmekļa programmas izveidošana sākumā izmaksās vairāk nekā tradicionāla kursa sagatavošana augstskolā, taču ar laiku izdevumi izlīdzināsies, jo to pašu kursu varēsim piedāvāt pašmāju un ārzemju studentiem par vienādu cenu.

Augstākā izglītība tīmeklī ir iemitinājusies. Atklāts ir jautājums – cik ātri un gudri mēs to izmantosim savā labā. Virkne augstskolu jau sākušas neklātienes apmācību internetā, taču masīvs un koncentrēts valsts University of Latvia piedāvājums varētu kļūt par izšķirošo – otro soli.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Konija Dikensone ar savu spītību un prasību zviedriem atmaksāt atpakaļ studiju maksu ir pierādījusi, ka eksistē studenti, kuri vēlas apgūt arī zināšanas, nevis tikai nopirkt diplomu.

Tieši tāpēc ir vērts censties.

Nākotnes vārdā.

Man jāieti skoliņā(i)

Gudras ziņas iekrāties,

Pieaugt tautas mīlestībā,

Īstā gara brīvībā.

(Auseklis «Uz skolu»)

Latvijas dzimšanas diena: laime, bailes un priekšrocības

2013. gada 18. novembrī speciāli TVNet

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris

Brīvības piemineklis 2013. gada 18. novembris. Kadrs no LTV tiešraides.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tagad – Latvijas svētku maratona laikā, ikviens no mums var atšķirīgi paskatīties uz zemi un valsti ar nosaukumu dzimtene. Latvija izsenis bijusi polikulturāla valsts un tai līdzi nāk gan priekšrocības, gan problēmas, kurus esošās monokultūras ievieš. Taču Latvija mums visiem: Ainai, Kizaram, Natašai, Artjomam, Skajai vai Solvēgai ir viena un tā pati ar galvaspilsētu Rīgu pie Daugavas. Ar tumšiem rudens rītiem novembrī un dzidrām naktīm vasaras saulgriežos.

Kas īsti cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs?

«Paskat, cik šeit labi – no krāna tek tīrs ūdens! Nevajadzēs stiept ar spaiņiem ūdeni ēdienam un mazgāšanai,» neslēpa savu prieku kāda kurdu bēgļu vecmāmiņa, pēc ierašanās Eiropā. Viņai tagad bija viss, kas cilvēkam vajadzīgs, – ūdens, siltums, gaisma. Aiz muguras palikusi māla būdiņa (bez ērtībām kalnos), kuru modernitāte vēl tobrīd nebija sasniegusi.

Brīdī, kad sarkanbaltsarkanais karogs beidzot varēja brīvi plīvot pār Rīgu, es izjutu apmēram to pašu: «Beidzot!» Mūsu ģimenes neizturami ilgi gaidītā brīvība beidzot bija iestājusies! Izbaudījām šo garīgo brīvību, jo izsprukām ārā no diktatūras māla kleķa būdas (PSRS) un izbaudījām Latvijas neaizmirstamu pārvēršanos suverenā, brīvā, tiesiskā un neatkarīgā valstī. No kleķa būdas pārcēlāmies uz sapņu pili. Vienā rāvienā.

Tagad, kad garīgā brīvība jau kļuvusi par normu, vairums no mums atkal nav apmierināti. Mediji ik dienas mūs slīcina attēlos no karaļu, bagātu ārzemnieku dzīves, kur izlietnes ir lielākas un ūdens tajās siltāks. Citur dzīvo cilvēki, kas ir pārtikušāki, bagātāki un laimīgāki nekā mēs, tāpēc mēs aizņemamies bankās un cenšamies tikt pārticības standartam līdzi. Tā vismaz izskatās. No malas. Ja Jelgavā, Vānē vai Daugavpilī viss neizdodas, tad kravājam ceļasomas un braucam pie laimes, kas dzīvo ārzemēs. Mirāža attālinās, un mēs jožam tai pakaļ, jo savām acīm taču ir jātic!

Baiļu sindroms

Kas īsti dzen mūs uz priekšu ar nepārtrauktas neapmierinātības žagariem? Tās esot bailes. Tās pašas vecās labās bailes, kas tur mūžīgā stresā, ja dzīvoklis vai automašīna būs sliktāka, lētāka nekā radam vai kaimiņam. Tās pašas bailes, kas liek izsmiet tos, kas hierarhijā atrodas «zem mums», un pielūgt tos, kuri it kā uzrāpušies amatos «virs mums». Latvijas iedzīvotāji šajā mačā ar bailēm nav vienīgie.Praktiski visa pārtikušo Rietumu valstu vidusšķira slīgst parādos, lai pierādītu apkārtnei sava dzīvokļa ekskluzivitāti, apģērba dārdzību un ārzemju apceļošanas vērienu. Baiļu sindroms ir šodienas pārticības kopsaucējs. Vairums perfekti pārvalda «šopingu», bet neko nevēlas zināt par producēšanu vai ražošanu. Galvenais – «kas man ir», nevis «ko es daru».

Šo «baiļu sindroma» tēmu var paplašināt arī kultūras kapitāla virzienā. Kā jau kapitāls, arī šis pakļaujas tām pašām baiļu kaislībām.

Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība?

Katrā sabiedrības vienībā eksistē speciāli kodi, kas saziņā norāda, vai esat savējais vai svešķermenis. Praktiski visur (māla būdu ciemā, Dubaijas «palmu salās» vai Eiroparlamenta apspriežu zālē) dominējošā mēdz būt klanu mentalitāte, kuru nosaka monokultūra, kuru diktē vietējā, pašieceltā «elite». Tā mēdz būt noteicošā arī nacionālu valstu publiskajā zonā un ir radīta mākslīgi. Kā cenzūras siets.

Polikultūra būtu norma gan dabā, gan sabiedrībā. Tā izveidojas pati kā daudzpusīga ekosistēma, kas nodrošina dzīves apstākļus visām dažādajām radībām un atšķirīgajiem augiem līdz brīdim, kad te ierodas cilvēks ar egoisma arklu un esošo līdzsvaru izjauc. Tāpat kā cilvēku sabiedrībā mēs filtrējam apkārtējos caur «savu vērtību centrifūgu», atsijājam savējos no svešajiem, arī dabā mēs apkarojam kaitēkļus ar indi, mēslojam zemi ar mākslīgo mēslojumu, lai egoistiski nodrošinātu dzīves apstākļus tikai sev nepieciešamajai monokultūrai.

Sociālo baiļu mērķis ir manifestēt sevi uz citu rēķina. Jo grūtāk ienācējam apgūt sociālos klana kodus, jo drošāk, ka svešie un nenoskaidrotie «uz augšu» netiks. Konservatīvās sabiedrības joprojām modri sargā šīs ieejas slūžas. Lai svešie un citādākie netiek pa durvīm iekšā!

Kā tas ir ar mums latviešiem Latvijā? Vai mēs esam atvērta vai slēgta sabiedrība? Vai apsveicam šodien 18. novembra valsts svētkos arī Zeinu, Kizaru un Skaju?

Vai ļaujam viņiem rāpties uz augšu un ieiet pa kodu marķētajām Latvijas ieejas durvīm?

Paškritiski.

Izskatās, ka pārticības normu diktētajā stresā vairums no mums mīcās uz vietas joprojām. Varbūt varam sākt ar atslābināšanos tieši tagad – svētku laikā un apbalvot sevi ar gatavību izlēkt no pārticības stresa karuseļa. Izvelties laukā no centrifūgas, kas pieprasa strādāt un pirkt aizvien vairāk, lai imponētu apkārtnei.

Iemalkosim sarkanbaltsarkanu vīnu un izbaudīsim to, kas mums jau ir – brīva Latvija un iespēja neklausīt klana mentalitātei domās un darbos.

Mēs varam arī uzaicināt uz tasi piparmētru tējas to pašu Zeinu un pārtraukt vainot savās problēmas citus.

Sitamo meklējot

«Ja kāds grib sist suni, tad koks vienmēr atradīsies,» mēdz secināt draudzene, kas jau ilgi dzīvo Čehijā un bieži uzpiparo mūsu sarunas ar turienes dzīves gudrībām.

«Suņa sišanas koka fenomenu» varam novērot arī šodienas spriedzē Latvijā: ekonomiskās krīzes sekas, Kremļa maigās un skarbās varas eksports TV un uz ielas turpina uzjundīt spraigas kaislības un polarizēt Latvijas cilvēkus. Kaislības sit augstu vilni, un roka pati meklē pēc koka.

«Trojas zirgu» pašmāju un ārzemju medijos sarodas aizvien vairāk. Tie, kas ir «par eiro» un «pret eiro», tie, kas ir «par preambulu» un «pret to», tie, kuriem vajag «divvalodību» un tie, kas šo ideju «ienīst». Reizēm rodas iespaids, ka «visa sabiedrība» ir sadalījusies virves vilcējos: «mūsējos» un «jūsējos». Tā sakot – «ja neesi kopā ar mums, tad esi ienaidnieks». Tad vajag sīku dzirksteli, lai «suņa sitēji» būtu klāt ar iepriekš sagatavotiem bomjiem, un spalvas un dūres tūliņ lidos pa gaisu.

Vai ir tik traki?

Domāju, ka nav tik traki.

Nav.

Ekstrēmiem uzskatiem ir skaļāka balss, (to mērķis ir pārsteigt, kas arī lielākoties izdodas!) taču nedomāju, ka medijos eksponētie «latviešu ultrakonservatīvie» vai Latvijas «krievu hamazs» savā būtībā patiešām atspoguļo caurmēra Latvijas iedzīvotāja «Kalniņa» vai «Petrova» noskaņojumu. Šīs grupas ir monokultūras, kas pastāv visās valstīs un visās sabiedrībās un arī tur uztrauc un sēj paniku. Tās ir sociālās usnes. Asas un nevajadzīgi agresīvas, taču parasti aug sētmalē un kūtspakaļā.

18. novembra priekšlikumi

latvijas-karogsMēs varam un drīkstam šodien būt daudz apmierinātāki ar Latviju nekā to praktizējām savā ikdienā. Varam uzdrošināties kļūt par vēl labākiem pilsoņiem un aktīvākiem sabiedrības locekļiem. Varam bēgt ārā no «burbuļa», kurā mūsu sarunu biedri ir vienīgi domubiedri un labā roka nepazīst kreiso.

Mums ir labāk nekā citiem. Mūsu parlamentā nav tā kā pašlaik norvēģu, kurā vairāk nekā pusi vietu ieņem labēji ekstrēmās partijas ar rasismu kā apzinātu politisku stratēģiju. Tas panāk minoritāšu pārkrāsošanu par ienaidniekiem, un pats traģiskākais, ka norvēģu vairākums pagaidām šo situāciju neapzinās. Partija, kurā masu slepkava Breivīks «apguva savu politisko identitāti» (FrP), šodien valstī ir varas pozīcijā. Mums nekā tāda, paldies Dievam, nav.

Mums nav raksturīgas arī Ungārijas antidemokrātiskās tendences. Nav grieķu «Zelta rītausmas», un mēs pagaidām izvairāmies no šīm ekstrēmisma un neofašisma partijām, kas apsēdušas pat ārpuskrīzes pārtikušās valstis. Reiz šī politika 1933. – 1945. gadu politiskajā praksē ir jau izmēģināta, un pierādījies, ka šo strupceļu nav vērts atkārtot.

Mums nav «morāles panikas» studentu kopmītnēs tā, kā to pašlaik var novērot Turcijā, kur morāles policists un premjers Redžeps Tajjibs Erdogans pavisam nopietni bīda ideju par sieviešu un vīriešu studentu kopmītņu nodalīšanu. Pie mums Dombrovskis pagaidām pieaugušiem cilvēkiem ar politiskās varas sviru neaizliedz dzīvot kopmītnēs vienā ēkā un visiem spēkiem necenšas regulēt iedzīvotāju privāto dzīvi (3 bērni katrai ģimenei, graudu maize jāēd baltmaizes vietā utt.). Erdogans to dara krimināli nopietni un klaji autoritāri. Mums tā, paldies Dievam, nav!

Mēs neesam «īsā laikā kļuvuši par rasistisku valsti kā Krievija» (Dagens Nyheter, 11.nov, 2013), mums nav viņu «filtrācijas punktu», mēs nepārspīlējam ar ārišķīgu, patriotisku retoriku, un šo liekulību pie mums neatbalsta liberālie intelektuāļi. «Diemžēl jākonstatē, ka Krievija ir īsā laika posmā pēkšņi kļuvusi par ārzemniekiem naidīgu, nacionālšovinisma valsti, kurā aizvien biežāk sāk notikt grautiņi/vandalisma akti («pogromi»). Tas jau noticis divas reizes Maskavā, kur Kapotņā nacionālistu pūlis, apbruņots ar kapļiem, šaujamieročiem un nažiem uzbruka imigrantu apmetnei. Tas pats notika Birjuļevo, kur nacionālistu grupa ieņēma tirdzniecības centru un tirgu ar imigrantiem kā uzbrukuma mērķi. Viesstrādniekus nogalina pagalmos. Piekauj metro vagonos un stacijās.» (Arkādijs Babčenko, «Rasisma tumsa okupē Krieviju», DN, 11. nov. 2013). Krievija šobrīd pārklājas ar tumsu, un histēriskais naidīgums pret «citādi domājošiem» tur kļūst par dominējošo akordu. Tikai viena politiskā partija nosoda rasismu un grautiņus. Mums tā, paldies Dievam, nav.

Vistraģiskākais man šķiet gudru un saprātīgu cilvēku mulsums un klusēšana brīdī, kad visapkārt sāk notikt nejēdzības. Diemžēl talantīgie krievu režisori, pētnieki un žurnālisti – tie, kuriem būtu jāsaka: «Mostieties, šis te process Krievijā nedrīkst turpināties!» – stāv klusu un bikli ienirst putinisma pēdējā fāzē – terorā, kas nodrošina viņam varu visu atlikušo mūžu. Tas ir briesmīgi. Mums tā nav, jo esam no PSRS un tās mantinieces – Krievijas putras ārā. Mēs savā valstī runājam skaļi un izventilējam problēmas, kas visus satrauc, un tēmas, kurās daļai nav vienprātības. Mēs izplūcamies un samierināmies. Tas labi.

Mums pieder mūsu valsts un no tās izrietošās problēmas, kuras nekad nebeigsies.

Tieši tāpēc arī mēs esam gatavi ar tām tikt galā.

Daudz laimes mums visiem – dzimšanas dienā!

Daudz laimes, Latvija!

Joga: treniņš, ticība vai pārliecība? To izlemj reliģisko jautājumu direktorāts.

2013. gada 11. novembris

stambula krustojums iela

Stambula. Turcija. Autores foto.

Nav šaubu, ka joga palīdz atbrīvoties no stresa. To saprot pat darba devēji.

Tāpēc, piemēram, Turcijas iekšlietu ministrija grasās piedāvāt saviem policistiem bezmaksas jogas nodarbības darba laikā.

Joga ir lieliska, ja izdodas mācīties pie īsta gurū un saprast ”lietas būtību”, kas faktiski nav tikai vingrošana, bet …kaut kas vairāk.

Tieši šis: ”kaut kas vairāk” turpina uztraukt ticību līderus dažādos pasaules nostūros.

Tāpēc tiem pašiem turkiem nācās uz brīdi apturēt jauno iniciatīvu, lai vispirms noskaidrotu kā ”koka”, ”bērna” vai ”mirušā” pozas ietekmēs iekšlietu ministrijas darbinieku musulmāņu ticību.

Jaunā iniciatīva bija iestrēgusi, iesprostota valdības gaiteņos. Precīzāk – valdības Reliģisko jautājumu direktorātā – institūcijā kas ir liela varena un nodarbina ap 70 000 līdzstrādnieku.

Jāpiezīmē, ka šis nav pirmais gadījums kad jogu apšauba ticības cilvēki.

Joga jau sen satrauc musulmāņu ticības grupējumus tuvu un tālu.

Pirms pāris gadiem Malaizijas konsrevatīvie pasludināja fatvu visiem, kas nodarbosies ar jogu. Šie vingrojumi graujot musulmāņu ticības pamatus.

Tālu neatpaliek tie paši zviedri. Arī šeit tika uzrakstīts iesniegums Skolu inspekcijai sakarā ar to, ka kādā zviedru skolā audzēkņiem tika piedāvātas bezmaksas jogas nodarbības.  Sūdzētājs uzsvēra, ka joga ”nav nevainīga” un, ka tā ”sakņojas hinduismā” un šī iemesla dēļ nav pieņemama kā apmācību forma sekularizētājā zviedru skolā.

Skolu inspecija neņēma vērā šo sūdzību un atļāva skolai turpināt iesākto jogas praksi ar audzēkņiem.

Turcijas gadījums nav neparasts.

Šī valsts joprojām demonstrē iekšējo sašķeltību: no vienas puses masīvā varas partija AKP, kas deklarē politisko islamu. No otras puses progresīva nācija kas stabili balstās sekulārās tradīcijās ar Ataturka portretu katrā otrajā kafejnīcā.

Tāpēc turku reliģiskie cenzori (galu galā) atļāva saviem policistiem darba laikā praktizēt jogu ar piebildi, ka ”visa uzmanība tiks koncentrēta vienīgi sportam un tikai vingrojumiem”.  Ja jogas gurū sāks klāstīt jogas ”reliģisko būtību”, tad ar šo iniciatīvu būs cauri.

Jogai ir vēl kāda dimensija Turcijā.

Brīdī, kad pērnie protesti Gezīnparkā Stambulā sita visaugstāko vilni, daži demonstranti ieteica visiem nomierināties ar jogu. Brīdī, kad smagi bruņotas policijas vienības ieradās parkā, lai apspiestu protestus, viņus sagaidīja nevis nikns pūlis, bet gan …sievietes košos topos un kungi ar hipiju lokām ”suņa”, ”koka” un ”snaudoša bērna” pozā.

Lūk – arī mīklas atminējums: turku policisti liks lietā ”ienaidnieka” ieročus.

Policistu joga notiks.

Tikai kurš un kā pārbaudīs vingrotāju smadzenes?

Pases un identitātes pārdošana. Cik maksā Latvijas vārds?

2013. gada 4. novembrī speciāli TVNet.

Viltotas pasesNozagtas identitātes apliecinošu dokumentu var nopirkt internetā. Šeit varat apskatīt Latvijas autovadītāja apliecības paraugu, kuru par 2000 Zviedrijas kronām (apmēram 145 latiem) ikvienam piedāvā šo dokumentu viltotāji. Autovadītājiem, kuriem vēl nav nokārtotas auto vadīšanas tiesības vai arī tās ir zaudētas satiksmes noteikumu pārkāpuma dēļ, nav jābēdājas. Atliek sazināties ar viltotājiem un problēma tiks atrisināta.

Sludinājuma teksts: «Latvijas ES normām atbilstošā autovadītāja apliecība – šo dokumentu tu vari brīvi izmantot, jo policija vienalga tevi neatmaskos aizturēšanas brīdī kontroles laikā. Šim dokumentam ir visas nepieciešamās «drošības detaļas», kas ir tieši tādas pašas kā īstajām apliecībām. Cena: 2000 kronas.»

lettisk identitet

 

 

Latvijas viltotās apliecības Zviedrijā

Nevienam vairs nav noslēpums, ka Ziemeļvalstīs visizplatītākās viltotās autovadītāju apliecības ir tieši no Latvijas un Čehijas. Gan vienu, gan otru interneta veikalos var iegādāties par 145 latiem. Šie «dokumenti» derēs, arī iepērkoties veikalā, izņemot ierakstītu pasta pārvedumu vai pērkot alkoholu valsts monopola Systembolaget veikalos. Var, protams, nopirkt arī Zviedrijas nodokļu pārvaldes izdotu identitāti apliecinošu dokumentu, taču tas melnajā tirgū jau maksā nedaudz dārgāk – 2500 SEK jeb 180 latus.

Lūk, kāda pērnā gada interneta sarunas epizode no Flashback:

Rockdoll: Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka policija diezgan labi pārzina autovadītāja apliecību autentiskumu un bargi soda, ja izrādās, ka tu lieto viltotu autovadīšanas apliecību. Taču pirms mēneša draugs, kura dokumentus pievāca policija, pats nopirka sev internetā viltotu latviešu autovadītāja apliecību no f*lskaid.pl. Pēc tam viņš nopirka arī jaunu automašīnu un sāka braukt. Toreiz man likās, ka tas nav gudri darīts, jo biju pārliecināts, ka policija viņu atmaskos pirmajā kontroles brīdī. Taču tā nenotika. Piemēram, nesen braucām par ātru, mūs apturēja policisti un pārbaudīja viltoto auto vadīšanas apliecību. Kur viņš to ņēmis? Draugs atbildēja, ka esot strādājis kādu laiku Latvijā. Pēc tam parakstījām protokolu par sodu un policists mums vēl novēlēja braukt turpmāk uzmanīgi. Godīgi sakot, biju pārsteigts, ka ir tik viegli braukāt ar viltotu apliecību. Savādi, ka policija nevar pārbaudīt ES reģistrā, vai šāds cilvēks eksistē un vai viņš drīkst sēsties pie stūres!

Rūdītā Pīle: Droši vien tas ir dārgi, nopirkt šādu latviešu apliecību? Tad jau labāk investēt īstā zviedru auto vadīšanas eksāmenā, nevis šādi riskēt ar policiju?

Rockdoll: Kur nu dārgi! Salīdzini: 2000 SEK maksā viltota apliecība, tas ir apmēram 1/10 daļa, ko Zviedrijā maksā īstās autovadītāja apliecības iegūšana!

Falšie autobraucēji un viltus pilsoņi

Pavisam drīz izrādīsies, ka statistikā par satiksmes noteikumu pārkāpumiem Zviedrijā lielu procentu nodrošina vietējie braucēji ar viltoto LV autovadītāja apliecību kabatā. Tie paši, kuriem šādi braukāt apkārt ir ērti, lēti un izdevīgi. Neviens, protams, nevar pateikt, cik no aizturētajiem «lidojošajiem zārkiem» ir viltoto apliecību īpašnieki. Tieši tāpat kā nav skaidru skaitļu par viltotu Latvijas pasu izplatību ārvalstīs.

«To var uzzināt tikai ārzemēs. Mums pašiem šādu faktu nav,» konstatē Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis.

Zviedru kriminālpolicija savukārt uzsver, ka Latvijas viltotās pases esot plaši pieprasīta prece melnajā tirgū un galvenais noieta tirgus šiem viltojumiem esot nelegālie migranti, kuriem nepieciešama neierobežota pārvietošanās pa Eiropas Savienības valstīm.

Viltošana notiekot dažādi: vai nu pilnībā nozogot kāda cita cilvēka identitāti un izmantojot viņam piederošo pasi, vai arī izmantojot 100% viltotas personības dokumentu.

«Katru gadu tiek «nozagtas» vai «pazūd» 12 000-15 000 Latvijas pasu. Tas ir liels skaits, ja salīdzinām, ka šajā valstī dzīvo 2,2 miljoni iedzīvotāju. Policija apgalvo, ka lielākā daļa no viltotajām Latvijas pasēm esot reāli dokumenti, kurus kāds apzināti pārdod. Par savu it kā pazaudēto Latvijas pasi pārdevējs saņem honorāru 150-200 Latvijas latu apmērā. Tas ir izdevīgi, jo jaunas pases izmaksas Latvijā ir tikai 50 latu. «Klients» tikmēr maksā vismaz 600 līdz 2000 latu par pases pārveidošanu atbilstoši noteikumiem» (RT News, Fria Tider, 2012.19.05.; Fria Tider). Lielākā daļa no pases «pārdevējiem» Latvijā labi zinot, kādam mērķim viņa pārdotā pase tiks izmantota, un tāpēc nepieprasa Latvijā jaunu pasi, kamēr pircējs nav ticis pāri robežai.

Kopā ar īpašumu var «nokārtot arī pasi»

Nav noslēpums, ka tirdzniecība ar pasēm visaktīvāk notiek noteiktu etnisku grupu ietvaros. Īpaši tad, ja kādam no šīs grupas ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijā un Eiropas Savienībā. Tieši šie līderi organizē nelegālās imigrācijas kanālus. Reiz mums izdevās aizturēt vienu ēģiptieti, kurš bija iecerējis organizēt ēģiptiešu ieceļošanu Latvijā caur Krieviju, lai pēc tam tos nogādātu tālāk Francijā ar viltotiem dokumentiem» (Guntis Pujāts, RT News, 2012.19.05.).

Diemžēl pases iekāro ne tikai ekonomiskie un politiskie bēgļi.

Publicētie dokumenti rāda, ka Latvijas viltotās pases pašlaik tiek konfiscētas Vācijā, Lietuvā, Francijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Islandē, ASV un Kanādā (EU – pass till salu i Lettland, Fria tider, 29.05.2012.) un šis process lielā mērā saistīts arī ar Latvijas gatavību pārdot uzturēšanās atļaujas par nekustamā īpašuma iegādi valstī.

Šādu praksi Eiropā praktizē tikai dažas valstis, piemēram, Īrijā un Portugālē varat iegādāties uzturēšanās atļaujas par mājas iegādi vismaz 500 000 eiro vērtībā, turpretī Latvijā ārzemniekam «par pierakstīšanos» valstī jāmaksā tikai 140 000 eiro pilsētās un 70 000 laukos un tas ir salīdzinoši lēti (Globalpost, 29.11.2012.). Šī tirgošanās nodrošinot labu biznesu arī viltoto dokumentu ražotājiem, jo kopā ar īpašumu var «nokārtot arī pasi». Šo procesu lielā mērā veicinot arī Latvijas augstskolas. Tās izsludina izglītību angļu vai krievu valodā (studentiem ārpus ūnijas), kas, ierodoties Latvijā, vispirms nokārto ES ceļošanas dokumentus un pēc tam steigšus dodas tālāk uz otru Eiropas Savienības valsti Zviedriju, lai tur ceptu picas picērijā. Protams, visi studētgribētāji nav aprēķina migranti, taču statistika šo praksi apstiprina.

Katra ceturtā viltotā – zviedru pase

Protams, Latvijas pases viltojumus apjoma ziņā pašlaik pamatīgi apsteidz zviedru viltotie dokumenti. No 1300 imigrantiem, kas pēdējo 18 mēnešu laikā tika aizturēti ar viltotām ES pasēm uz ūnijas robežas, katrs ceturtais bija izmantojis tieši viltotu Zviedrijas pasi. Kāpēc? Pirmkārt tāpēc, ka Zviedrijā pilsonim ir viegli izņemt jaunu pasi, ja iepriekšējā ir pazudusi (atkārtotu pasu skaits nav ierobežots). «Pārdoto» pasi neesot iespējams nobloķēt, jo «pases pārdevējs» neziņo par dokumenta pazušanu tikmēr, kamēr cilvēku tirdzniecības organizētāji nav «pārveduši» savu rūpalu pāri Eiropas Savienības robežai. Viltojums tiek atklāts tikai pēc tam. Pirkstu nospiedumu klātbūtne pasē neko nemainot, jo galvenie imigrantu kontrabandas ceļi vedot caur robežpunktiem, kur pirkstu nospiedumus nepārbauda. Piemēram, imigrantu kontrabandas «lielceļš» caur Turciju esot ļoti droša vieta, jo Stambulas lidostā pirkstu nospiedumus neviens nekontrolē. «Lielā ES dalībvalstu daļā vispār nav tehnikas pirkstu nospiedumu pārbaudei» (Sorens Klertons, Zviedrijas Valsts kriminālpolicijas eksperts). Vispieprasītākās melnajā tirgū ir zviedru imigrantu pilsoņu pases, jo pārdotie dokumenti esot «look-like» lielai pircēju daļai un tāpēc labāk noder pārdošanai.

Lūk vēl kāda epizode no diskusijas interneta portālā Flashback.se:

Vēlos pārdot savu pasi. Man vajag naudu!

Sameklē pircēju. Done deal.

Kur un kā var atrast pircēju?

Pārdošanas portālos: Blocket, Tradera.

Nedomāju, ka tik viegli tas izdosies.

Kas tev tā ir par pasi? Nacionalitāte, vecums, cik ilgi derīga?

Parasta zviedru pase, vecais variants, dzimis 1957, vīrietis, derīga līdz 2016.

Zviedrs? Nevis «nēģeris», kas dzimis Zviedrijā? Īsts zviedrs?

Īstāks nevar būt!

Sorry, tad nav labi, jo nevar importēt banānus ar zviedru vārdu un ārzemnieka ģīmetni. Galvenais, lai tā nav deklarēta kā pazudusi…

Mana pase ir vecā varianta un to var «uzlabot». Cik maksā viltošana?

100%? Tas maksās no 10 000-15 000 SEK (1200 LVL), un vislabāk to izdarīt Baltijas valstīs. Tur ir vislielākā pieredze. Tas ir tik dārgi tāpēc, ka šis darbs nav no vieglajiem. Profesionāļi uzreiz pazīst viltojumu uz robežas. Pats esmu strādājis šo darbu un pazīstu nianses.

Robežkontroles stress

Nav noslēpums, ka ceļotāja vārds vai uzvārds šodien var būt par iemeslu bargākai kontrolei uz valsts robežas. Tas nozīmē, ka «šķērsojot robežu, ceļotājam ar vārdu Stīgs Bjorns vai Janne ir daudz mazāks risks tikt kontrolētam nekā tiem, kurus sauc Ahmeds vai Muhameds» (DN, 2.10.2013.).

Problēmu netrūkst arī Somijā. Avīzes Helsingin Sanomat līdzstrādnieki nesen mēģināja Helsinkos nopirkt viltotu Somijas pasi, kas arī izdevās samērā vienkārši un ātri. Eiropas pilsonība maksāja dārgi, bet tā bija viegli iegūstama, ja jums ir nauda. Daudz naudas.

Piemēram, nedēļas laikā Helsinkos varēja iegādāties Ungārijas pasi par 45 000 latiem kopā ar pilnīgi jaunu identitāti un pircēja pases fotogrāfiju. Pasē bija visi oriģinālie Ungārijas institūciju zīmogi un «ūdenszīmes».

Vislētākās pases tika piedāvātas no Āfrikas un bijušā PSRS bloka valstīm. Visdārgākā pase no britu pārvaldījuma salām Karību jūrā.

Somu iestādes ir informētas par pilsonības pārdevēju aktivitātēm, taču neviens nezina, kas šie «pārdevēji» īsti ir, kur un kā viņi strādā. «Pērn ārzemēs pazuda 244 Somijas pases un tikai viena ceturtā daļa no tām tika atrastas. Pašlaik skaitās pazudušas 37 000 Somijas pases, kas esot nozagtas vai pazaudētas, un mums nav informācijas, vai tās kāds pašlaik neizmanto» (Aftonbadet, 26.01.2011.)

Viltošanas biznesa senā pagātne

Rakstnieks Frederich Forsyth perfekti aprakstīja senāko identitātes viltošanas metodi savā romānā The Day of the Jackal (1971): aizejiet uz kapiem un piesavinieties miruša bērna identitāti. Šī «kapu metode» līdz šim palīdzējusi darboties neskaitāmiem bēgļiem, spiegiem, teroristiem, slepkavām, krāpniekiem, parādniekiem, kas bēg no kreditoriem u.c. Taču tagad – internetā laikmetā, kad valstis visus iegrāmato, šis «piegājiens» vairs nedarbojas, jo nepietiek kapakmeņu visiem tiem, kas pieprasa sev jaunu identitāti un ir gatavi par to maksāt krietnu naudu. Tagad pērk cita dzīva cilvēka identitāti, kuru piedāvā, piemēram http://www.fakeid.se vai http://www.falskakk.se u.c.

Aizvien vairāk Latvijas pilsoņu, lai iegūtu naudu, arī pārdod savas pases. Pārdevējs saņem no 150 līdz 200 latiem, viltotājs – no 600 līdz 2000 latiem.

Vai, pārdodot pasi, pilsonis tomēr nepārdod ko vairāk par papīra apliecību?

Kā jums šķiet?