2013. gada 19. novembrī speciāli TVnet.

Konija Dikinsone ASV studente

Dar’ man, tēvis, pastaliņas, Pērc man staltu cepurīt, Šuj man svārkus, māmuliņa, Skolā ieti man gribas!

Šo pantiņu no galvas zina vairums TVNET lasītāju, un nešaubos, ka vairākumam tā asociējas ar zināšanu slāpēm, nevis izdevumiem augstskolas labā. «Pastaliņas + staltā cepurīte +jauni svārki» maksā pāris žūkšņus, taču tie ir nieki, ja salīdzinām, cik šodienas students samaksā mācību maksā par studijām Latvijas augstskolās. Tās ir trīsciparu summas un parastam «pastalniekam ar staltu cepurīti galvā» reizēm pat nav pa kabatai.

Taču tie, kas Latvijā šķiras no naudas augstskolai, par samaksāto pagaidām nesūdzas. Vai viņi kaut ko iemācās, vai dārgi nopērk diplomu? Citi kravā koferus un dodas pēc tām pašām zināšanām uz ārzemēm un nopērk tur ārzemju izglītības diplomu? Vai studenti mācās, kļūst gudrāki, vai tomēr tikai pērk augstākās izglītības diplomus?

Naudu atpakaļ!

Studenti nav vienādi. Modernajos laikos augstākā izglītība vairs nav tikai atsevišķu valstu monopols. Censoņi no dažādām valstīm šodien meklē iespējas studēt tālu un tuvu. Viņi atrod sev vajadzīgās programmas gan tepat «aiz stūra», gan aiz trejdeviņiem mežiem, kur studēt nereti iznāk lētāk un izdevīgāk nekā pašmājās.

Tieši tāpat rīkojās arī kāda amerikāņu meitene – Konija. Pirms diviem gadiem Konija Dikinsone saņēmās un atbrauca no ASV uz Zviedriju, lai studētu matemātiku un matemātisko statistiku zviedru Mēlardālenas augstskolā. Reflektante ieradās mācību iestādē (kas ir viena no lielākajām Zviedrijā – 12 000 studenti, 67 profesori un 900 līdzstrādnieki), apbruņojusies ar lielu apņemšanos – studēt. Tagad – pēc divu gadu studijām amerikāniete skaidrā zviedru valodā (kuru apguvusi šeit) paskaidro, ka ir tik ļoti vīlusies zviedru augstākās izglītības kvalitātē, ka pieprasa atpakaļ iemaksāto studiju naudu no augstskolas, kuras auditorijās pavadīts zemē nomests laiks. Konija vēlas, lai Mēlardālenas augstskola viņai atmaksā mācību maksu 14 000 latu apmērā. Atlikušos 7000 LVL viņa vairs nemaksās un studijas nepabeigs.

Kas īsti viņu neapmierina?

«Pasniedzēji mums veltīja ļoti maz uzmanības. Katram studentam nebija vienmēr pieejams savs dators, auditorijās nepietika pat krēslu, kur normāli apsēsties. Dažiem nereti nācās sēdēt uz grīdas. Pasniedzēji izdalīja mācību uzdevumu uz papīra un paši pazuda no auditorijas. Viņi nemācēja nedz zviedru, nedz angļu valodu,» sūdzas Dikinsone Zviedrijas radio un uzsver, ka jūtoties «piemānīta, sarūgtināta un dusmīga. Tas nav godīgi – tā strādāt ar studentiem augstskolā,» – viņa konstatē.

Amerikāniete sūdzējās par Mēlardālenas augstskolu un programmas studiju kvalitāti Zviedrijas augstākās izglītības kvalitātes uzraudzības pārvaldē (Universitetskanslerämbetet), kuras eksperti atzina programmas kvalitātes trūkumus. Piemēram, daļai pasniedzēju nav pietiekama kompetences līmeņa attiecīgo priekšmetu pasniegšanai. Ja augstskola gada laikā nespēs šos trūkumus novērst, tad attiecīgās studiju programmas nāksies slēgt.

Taču par naudas atpakaļatdošanu studentei nevarot būt ne runas: «Nē, nevar pieprasīt atpakaļ studiju maksu tikai tāpēc, ka konstatēti trūkumi. Neapmierinātība ir subjektīva lieta,» uzsver medijiem Mēlardālenas augstskolas pārstāvis Bjerns Magnusons.

Pēc viņa loģikas, starp studentu un universitāti netiekot noslēgts līgums «par darba kvalitātes nodrošinājumu». Augstskola dara, ko grib, strādā labāk vai sliktāk, bet studētājam vienalga jābūt apmierinātam, jo diplomu taču viņš dabūs.

Kompetences vai diploma mednieki?

Amerikāņu studentes «gadījums Zviedrijā» lielā mērā met staru arī uz Latvijas augstākās izglītības sistēmas ēnu gaiteņiem.

Pie mums pagaidām (!) neviens students nav prasījis atpakaļ naudu no savas augstskolas par nekvalitatīvu studiju piedāvājumu. Latvijas Izglītības kvalitātes valsts uzraudzības dienesta vadītāja Inita Juhņēviča: «Situācijas, kad studējošais pieprasa atpakaļ naudu par nekvalitatīvu studiju procesu vai citu saistību neizpildi no augstskolas/koledžas puses, ir retas un ir vērtējamas kā konflikta eskalācijas galējais punkts. Vairumā gadījumu konfliktsituācijas tiek atrisinātas ar vai bez Kvalitātes dienesta iejaukšanās, jo noslēgtais studiju līgums ir civiltiesisks darījums un ar to saistītos strīdus puses risina savstarpēju pārrunu ceļā vai tiesā.»

Līdzšinējo faktu apkopojums rāda, ka no visiem 610 iesniegumiem, kurus Kvalitātes dienesta Uzraudzības departaments ir izskatījis, 75 ir bijuši saistīti tieši ar augstskolu/koledžu darbību. Attiecīgi 2013. gada 1. pusgadā no 277 iesniegumiem – 31. Visbiežāk minētie un izskatītie jautājumi saistībā ar augstākās izglītības iestādēm bijuši saistīti ar izglītojamo tiesībām saņemt informāciju par studiju procesu, pieeju iekšējiem normatīvajiem aktiem, neizprotamu studiju kursu pārbaudījumu vērtēšanas kārtību, stipendiju piešķiršanas un izmaksu noteikumiem. Tas nozīmē, ka studenti Latvijā ar savu mācību procesu kopumā ir apmierināti.

Vai tā ir?

Ja jau studenti Latvijā ir tik apmierināti ar studiju gaitu, tad mūsu perfektajai augstākajai izglītībai jau sen vajadzēja kļūt par pirmšķirīgu eksporta preci un sava piedāvājuma apjomos krietni pārsniegt tās pašas kritizētās Zviedrijas ārzemju studentu tirgu.

Zviedriem pēdējo gadu laikā strauji krities studentu skaits no «trešajām valstīm». Iemesls ir nauda, jo kopš 2011.gada šai studējošo grupai tika ieviesta mācību maksa. Tātad 2500 «trešās valsts» studentiem, kas ierodas karalistē studēt no valstīm ārpus Eiropas Savienības, par studijām zviedru augstskolā tagad ir jāmaksā. Loģiski, ka studētgribētāju skaits šajā grupā krities par 79%.

Pašiem zviedriem un ES studentiem studijas pārsvarā ir bez maksas.

Studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas?

79% ir smags rādītājs. Šo «kvotu» tagad pievāc kāds cits, un zviedru augstskolas neslēpj satraukumu par ārzemju studentu piesaistīšanas mārketinga nepieciešamību.

Taču visiem viss nav pa prātam. Neapmierinātā amerikāniete Konija zviedriem nevēlējās maksāt par «preci», kas, pēc viņas domām, nav savas cenas cienīga. Viņai nevajadzēja diplomu par augstskolas beigšanu, bet gan zināšanas un kompetenci profesijā, kas speciālistu nošķir no pārgudrā pūļa.

Amerikānietei vajadzēja konkurences līdzekli – prasmi un zināšanas, taču zviedri gudrības vietā viņai piedāvāja samērā viegli iegūstamu diplomu.

Kāpēc amerikāniete Dikinsone negāja ierasto, vieglāko ceļu un nevēlējās iebāzt savā kabatā diplomu bez atbilstošajām zināšanām galvā?

Kā ir pie mums? Kuru augstskolu auditorijās sēž vairāk diplomu mednieku un kurās ir vairāk zināšanu krājēju?

Vai diploma medības nav jau sen un masīvi nostājušās priekšā godprātīgām studijām augstskolā, kas paredz zināšanu apguvi?

Vai komerciāli modelētās augstskolas nav spiestas piešķirt absolventiem diplomus arī zema izglītības līmeņa gadījumā un tieši tāpēc mums nav sūdzību par pašmāju augstskolas studiju kvalitāti? Mums nav «Koniju» tāpēc, ka mūsu studentus vairāk interesē diploms, nevis zināšanas, kuras viņi iegūst augstskolā? Kā jums šķiet?

Krītas augstskolu prasības

Kaimiņvalstī, kurā sacēlās Konija, ir dažādas augstskolas. Zviedru augstākās izglītības sistēmas vaiņagā ir arī pērles, tādas kā Karolinska Institutet, Chalmers, KTH u.c., kuru līmeni starptautiski neviens pagaidām neapšauba. Taču tas nenozīmē, ka saulei nebūtu plankumu. Jaunākie Zviedrijas radio analītiskās programmas «Kaliber» pētījumi rāda, ka pēdējo 20 gadu laikā studentu zināšanu līmenis augstskolās ir dramatiski krities. Augstākajām mācību iestādēm ir nācies nolaist zemāk zināšanu prasību latiņu. «Ja mēs tagad pieprasītu no studentiem tās pašas zināšanas, kuras bija norma pirms 20 gadiem, tad augstskolu šogad beigtu vairs tikai katrs desmitais students,» intervijā konstatē viens no žurnālistu iztaujātajiem zviedru mācību spēkiem – ekspertiem.

Studiju kvalitātes līmeņa krišanās esot izskaidrojama ar valsts finansējuma prasībām pēc noteikta absolventu skaita, kas attiecīgi spiež mācību spēkus atvieglot diploma piešķiršanas prasības.

Latvijā man neizdevās atrast līdzīgu apjomīgu pētījumu/aptauju par augstskolu studiju līmeņa eroziju, taču pieredze darbā ar studentiem liecina, ka arī pie mums ir novērojama līdzīga aina. Augstskolas arī Latvijā, dzenoties pēc maksimāli lielāka studentu skaita, automātiski devalvē izglītības līmeņa kvalitāti. Tirgus loģika – iepirkt lēti, bet pārdot dārgi, panāk savu: aizvien lielākas studentu auditorijas apkalpo aizvien zemākas kvalifikācijas lektori, jo pasniedzēja zinātniskajai kvalifikācijai vairs nav nozīmes.

Tikko medijus pāršalca sensacionāla ziņa, ka pat visprestižākie starptautiskie skolu izglītības līmeņa testi neiztur kritiku. Noskaidrojies, ka slavenais PISA (Programme for International Student Assessment) tests, kurā tiek salīdzināts dažādu valstu skolu līmenis, šodien ir blēdību piesātināts. «Dažu» valstu skolu institūcijas piegādā savām testa skolām jau gatavas atbildes, lai tās «labāk izskatītos» starptautiskajā statistikā. Analīze rāda, ka ar šo slimību smagi sirgst Slovēnijas, Apvienoto Arābu Emirātu un Itālijas skolu pārvaldes. «Vai esmu pārsteigts par to?» medijiem atbild kādreizējais PISA testa autors, tagad pedagoģijas profesors no Upsalas Ulfs Lundgrēns. «Nē, neesmu gan. Toreiz, kad sākām šā starptautiskā testa ieviešanu, nevarējām iedomāties, ka tas kļūs par valstu prestiža faktoru. Skaidrs, ka virkne valstu nevēlas godprātīgi mērīt savas izglītības sistēmas kvalitāti, bet sirgst ar ambiciozu vēlmi izskatīties šajā testā pēc iespējas labāk.»

Tas, ka vairākas valsts gadu gaitā ir sistemātiski fabricējušas savus testus skolu sistēmas gadskārtējam, starptautiskajam mērījumam, ir kārtējais signāls izglītības sistēmas erozijas virzienā. Zīme, ka izglītības līmeņa mērījumi ir ļoti sarežģīta lieta un nekad neizdosies ar pašmāju ekspertu palīdzību.

Studentu imports bez uzturēšanās atļaujām

Studentu skaita pakāpeniskā samazināšanās tendence Latvijā nevienam šodien nav noslēpums. «Bēbīšu buma» pēdējais vilnis valstī pirms 20 gadiem ir jau izčākstējis, emigrācijas sekas arī darījušas savu, un tas nozīmē, ka parādīsies aizvien vairāk tukšu solu ne tikai skolu klasēs, bet arī augstskolu auditorijās. Rektoru idejas par pāreju uz angļu vai krievu mācību valodu (trešo valstu pilsoņu pievilināšanai) ir tikpat tukšs šāviens kā uzturēšanās atļauju pārdošana par dzīvokļu pirkšanu, lai ticētu, ka tas varētu būt pamats Latvijas ekonomikas nostiprināšanai. Globālā aina pieprasa pavisam citu pieeju augstākajai izglītībai, un tās nosaukums ir burtu kombinācija MOOC jeb Massive Open Online Courses (masveida atklātie tiešsaistes kursi).

MOOC būtiski pārkārto augstākās izglītības koncepciju. Harvard un MIT jau sen strādā ar šo sistēmu, piedāvājot pilnus lekciju kursus un testus internetā. Tas, kas agrāk bija pieejams tikai izraudzītai elitei, tagad ir pieejams ikvienam. Caur datoru.

Tieši šeit es saskatu Latvijas augstākās izglītības sistēmas apvērsumu. Prognozes rāda, ka studentu skaits pasaulē tuvāko gadu laikā pieaugs no 100 miljoniem (2000.g.) līdz 400 miljoniem (2030.g.). Saprotams, ka šos censoņus nevarēs apkalpot ar veco universitāšu sistēmu. Nāksies likt lietā jauno tehniku un no tās izrietošo izglītošanas sistēmu, kas nepieprasa fizisku ķermeņa klātbūtni auditorijā un caur to – «uzturēšanās atļauju» pirkšanu.

Var gadīties, ka jau šodien Latvijā nepieciešams koncentrēt labākos mācību spēkus interneta augstskolā ar nosaukumu University of Latvia, kuras nosaukumu kopš Padomju Savienības laikiem nepamatoti piesavinājusies Rīgas Universitāte.

Var gadīties, ka šodien, izveidojot izglītības iestādi, kas spētu piedāvāt pasaules studentiem labākās studiju programmas no esošajām Latvijas augstskolām, mēs varam pievākt no zviedriem aizbēgušos 79%. Nav izslēgts, ka šādā kārtā mēs spētu konkurēt ar somiem, norvēģiem vai dāņiem, piesaistot studentus no tās pašas Tanzānijas, Bangladešas vai Nigērijas, kurus jau tagad plāno piesaistīt līdzīga ieplānotā augstskola ar nosaukumu Universitu of Sweden.

Šāda – centralizētas valsts tīmekļa augstskolas izveidošana palīdzētu arī vietējiem studentiem paplašināt zināšanu bāzi, nepārceļoties no ierastajiem laukiem uz stresa piesātinātajām pilsētām. University of Latvia palīdzētu labāk sadarboties esošajām augstākajām valsts mācību iestādēm, efektīvāk izmantojot mācību spēkus un tajās esošos tehniskos resursus.

Protams, tīmekļa programmas izveidošana sākumā izmaksās vairāk nekā tradicionāla kursa sagatavošana augstskolā, taču ar laiku izdevumi izlīdzināsies, jo to pašu kursu varēsim piedāvāt pašmāju un ārzemju studentiem par vienādu cenu.

Augstākā izglītība tīmeklī ir iemitinājusies. Atklāts ir jautājums – cik ātri un gudri mēs to izmantosim savā labā. Virkne augstskolu jau sākušas neklātienes apmācību internetā, taču masīvs un koncentrēts valsts University of Latvia piedāvājums varētu kļūt par izšķirošo – otro soli.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Konija Dikensone ar savu spītību un prasību zviedriem atmaksāt atpakaļ studiju maksu ir pierādījusi, ka eksistē studenti, kuri vēlas apgūt arī zināšanas, nevis tikai nopirkt diplomu.

Tieši tāpēc ir vērts censties.

Nākotnes vārdā.

Man jāieti skoliņā(i)

Gudras ziņas iekrāties,

Pieaugt tautas mīlestībā,

Īstā gara brīvībā.

(Auseklis «Uz skolu»)