Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

FOTO: Reuters/ScanPix

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu laikā Rietumeiropas medijos turpinās diskusijas par islāma kaujinieku atpakaļuzņemšanas dilemmu. Karu un kalifātu viņi ir zaudējuši. Nav kur palikt, nav par ko pirkt sev apģērbu, nav no kā iztikt. Maizes aizstājējs tur ir nezāļu zupa un viss. Apsolītās reliģiskās laimes vietā vīd vienīgi tuksnesis, bēgļu nometne un bads.

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra – interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus – kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka “Islāma valsts” finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 – 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

 

Nastja kā Zelta Zivtiņa vai oligarha atriebība Staļina stilā

TVNET

Speciāli TVNET

Nastja Ribka nekautrējas no tā, ka ir biezu silikona lūpu īpašniece, piedzīvojumiem bagāta kungu, vīriešu un veču kolekcionāre. Ja viņa būtu vīrietis, tad liela sabiedrības daļa viņu par to cienītu un apbrīnotu. Taču kā sievietei Nastjai jārēķinās ar negantiem raksturojumiem, izsmieklu un apsaukāšanu. Tā tas pie mums pieņemts. Taču tieši viņa atmaskoja pērna gada lielāko politisko sensāciju. Parādot, kā krievu oligarhs Oļegs Deripaska kopā ar Krievijas ministriem, amatpersonām diskutējis sensitīvus jautājumus ASV attiecībās ar „Krievijas skandālu“ un Kremļa palīdzīgo roku Donalda Trampa ievēlēšanas lietā. Tas nozīmē, ka maza, enerģiska eskorta servisa meiča no Baltkrievijas šoreiz nostrādājusi skarbi, ja visa pasaules prese gatava sekot notikumu gaitai viņas preses konferencē. Taču tas vēl nav viss. Īstenībā viņu sauc Anastasija Vašukēviča un viņai ir nevis 18, bet gan 28 gadi. Vai tas ko maina? Nē, jo summa nemainās, ja maina saskaitāmo kārtību.

Eskorta meiču loma pasaules politikā

Šī tēma ir diezgan plaši apspriesta, jo daudzi izlūkdienesti „štirlicu“ vai „iļjiču šakāļu“ vietā ērtāk un labāk izmanto eskorta jeb „intermeitenes“, kas  piegādā informāciju pretizlūkošanas pinkertoniem vieglāk, ātrāk un ērtāk nekā „džeimsibondas“. Tāpēc Maskavā strādājošās eskorta meičas došanās līdzi oligarham Oļegam Deripaskam ekskursijā uz Norvēģijas fjordiem (2016) nav nekas ārkārtējs. Oļegs ir viens no turīgākajiem krievu oligarhiem. Viņam pieder industriāls konglomerāts Basic Element un bagātības avots ir alumīnijs. Ir zināms, ka Oļegam ir tuvas attiecības ar Polu Manafortu (Paul Manafort), kas darbojies kā Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs.

Deripaskas jahtā toreiz vizinājās arī pelēkais Kremļa kardināls un vicepremjerministrs Sergejs Prihodjko. To visu zinām tāpēc, ka Nastja Ribka notiekošo uz jahtas filmēja un pēc tam savietoja filmēto materiālu savā Instragram kontā (ko pēc tam gan izdzēsa). Tur varēja pavērot sarunas, kurās Deripaska un Prihodjko pauž skumjas par rusofobiju un nosoda ASV diplomāti Viktoriju Nulandu.

Ekrānšāvņš

Šodienas sociālo mediju uzplaukuma laikā šādus kontus mēdz aplūkot tikai eskorta meiču draugi un kolēģes. Taču, ja pie šāda materiāla ķeras klāt ietekmīgi žurnālisti vai politiķi, tad „plaukstiņpolka“ pēkšņi pārvēršas ūdeņraža bumbā. Tieši šādu informatīvā materiāla transformāciju paveica krievu opozīcijas politiķis Navaļnijs, kas pacēla šo informāciju pavisam citos publicitātes augstumos

Tagad 8 miljoni skatītāju varēja redzēt, kādas ir Kremļa konkrētās saites ar oligarhiem un ASV pašreizējo vadību. Kas ir krustpunkts Pauls Manaforts (Paul Manafort) un kā viņš ir strādājis Kremļa interesēs Ukrainā, cieši draudzējas ar Oļegu Deripasku un bijis Kremļa interešu lobists ASV.

Taču atgriezīsimies pie Oļega Deripaskas, kas ir iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, un šis apstāklis, protams, traucē viņa biznesam.

Bildīšu nodevība

Protams, visu nedrīkst „izlikt internetā“ apskatei. Nastja (Anastasija) tomēr gribēja palielīties un ielika Instragram materiālu, kuru vēlāk kā trumpja dūzi savā vēstījumā izmantoja Navaļnijs. Deripaska noreaģēja tieši tāpat kā mūsu pašu oligarhi un sovjetsima laika priekšnieki, t.i. – ja patiesība nāk gaismā, tad jānošauj ziņnesis. Ribka sabijās un aizbēga uz Taizemi, kur viņu pēc kāda laika aizturēja kopā ar Aleksu Lesliju jeb īstajā vārdā Aleksandru Kilirovu. Pēc deviņiem mēnešiem Taizemes cietumā viņu nosūtīja atpakaļ uz Baltkrieviju, taču krievi viņus pārtvēra tranzīta zonā Maskavā. Tur Ribku aizturēja, apcietināja, apsūdzēja par netiklību un prostitūcijas organizēšanu. Grūti noticēt, ka tas notika nejauši, jo Ribka jau iepriekš bija publiski ziņojusi, ka vēlas prasīt politisko patvērumu ASV. Viņai esot vēl diezgan daudz kompromitējoša materiāla medijiem, ko pastāstīt par politiķiem. Tieši viņa skaļi paziņoja, ka varot piedāvāt pierādījumus par oligarha Deripaskas iesaistīšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas gaitā ASV. Deripaska esot līdzdarbojies manipulatīvajās politiskajās akcijās pret Hilariju Klintoni un darījis visu, lai pie varas nāktu Donalds Tramps. Vēlāk Ribka šos paziņojumus atsauca, un nevienam nav grūti uzminēt, kāpēc viņa tā rīkojās. Aleksandra Navaļnija rīcībā ir pierādījumi, ka Deripaska ir izmantojis spiediena taktiku, lai panāktu Ribkas apcietināšanu Taizemē. Viņam izdevās veikt spiedienu uz Taizemes iestādēm, un tajā brīdī Ribka saprata, ka droši nav nekur.

Tagad oligarhs pieprasa gigantisku sāpju naudu no Ribkas. Šādi mēdz rīkoties saskaitušies oligarhi un naudasmaisi arī pie mums Latvijā. Kāpēc gan turīgs cilvēks, kuram neko būtisku neizšķir pieprasītie tūkstoši, šādi rīkojas? Kāpēc viņš neliekas mierā? Neļauj šim faktam nozust no mediju dienas kārtības? Šim solim ir tikai viens izskaidrojums – Ribka ir nopietns drauds viņa eksistencei. Tas nozīmē, ka viņas rīcībā tomēr ir kādi nopietni kompromitējoši fakti un videomateriāls. Nupat Ribka esot atbrīvota no ieslodzījuma, taču notikumi tāpēc nav beigušies.

Sodīšanas teātris

Ribka nenodarbojas ar politiku. Viņa to demonstrēja arī savas pēdējās preses konferences laikā Maskavā, uz kuru pati vispār neieradās. Viņas advokāts to izskaidroja ļoti sovjetiskā stilā: “Ko jūs gribat! Viņa taču ir meiča!” Ar šo formulējumu arī tika pateikta visa pašreizējās Krievijas sabiedrības attieksme pret „visādām“ Nastjām, Natašām, Anastasijām un Ribkām. Tas, ka Ribkai tika draudēts, ir nepārprotami, jo nesen viņa publiski un pazemīgi atvainojās Oļegam Deripaskam un solīja viņu nekādā veidā vairs publiski nekompromitēt. “Ticiet man, man pietiek!” teica jaunā sieviete ar bizēm stikla būrī, tiesas zālē.

Šāds sodīšanas akts izskatās ļoti iestudēts, un mediju atspoguļojums robežojas ar viltus ziņas standartu.

Vai Ribka ir bīstama Deripaskam un Kremlim? Pagaidām grūti pateikt, vai viņai patiešām ir šie videoieraksti, kas nopietni spētu kompromitēt ietekmīgas politiskas varas personas Krievijā un ASV. Pagaidām krievu mediji visiem spēkiem cenšas padarīt eskorta meiču smieklīgu, zemisku un muļķīgu sabiedrības acīs. Ja arī viņa vēlāk nāktu klajā ar smagiem atmaskojumiem, tad sabiedrība vairs neticētu “tik sliktai meitenei”. Mani šajā komēdijā interesē tieši veids, kādā bagāts Krievijas oligarhs iemīda zemē sievieti kā “sliktu cilvēku” ar pērkamu masmediju un varas palīdzību. Galu galā pats pirka eskorta pakalpojumus, bija apmierināts, bet tagad, kad informācija noplūda Navaļnija štābā, soda Nastju Ribku par to, ka viņa parādīja sabiedrībai patiesību.

Šis personību nomelnošanas teātris, kas dzimis Staļina laikā un tiek praktizēts arī šodien, ir ļoti neglīta un nejēdzīga “melnās publicitātes” forma, kas tiek plaši praktizēta arī pie mums Latvijā. Diemžēl tā tas ir. Tā mērķis ir radīt sabiedrībai iespaidu, ka kāda konkrēta persona ir slikts, ļauns, zemisks un nelietīgs cilvēks, tāpēc nedrīkst ticēt nevienam šīs personas izteikumam vai atmaskojumam.

Vai Ribka ir upuris? Jā un nē. Viņa ir sapratusi šo skandālu kā biznesa akciju un pašlaik piedāvā savus pakalpojumus oligarhu pavešanas jomā. Deripaskas gadījums ir viņas biznesa vizītkarte. Ar šādu notikumu pavērsienu, šķiet, nerēķinājās neviens, Oļegu Deripasku ieskaitot.

Taču metode, ar kādu Deripaska cīnījās pret Zelta Zivtiņu, ir staļiniska. Nožēlojama un anulējama arī pie mums. Vīriešiem svarīgākais ir uzvarēt, sievietēm – nepadoties. Šajā situācijā uzvar Ribka, jo viņai ir lielāka neveiksmju pieredze nekā naudīgajam oligarham.

Laiks rādīs, kas notiks finālā, kas šajā traģēdijā vēl tikai būs.

Kremļa mediju staļļu galops un žurnālistes slīcināšana melos

Speciāli TVNET

Nē, 2018. gadā zviedru skolēniem nebija jāpielūdz Allāhs, musulmaņu migranti nedemolēja Jēzus statuju, valsts industrija nesagruva Eiropas Savienības noteikumu rezultātā. Nē, sekss ar zvēriem un līķiem nebija zviedru intīmās dzīves norma, kā to cītīgi centās apgalvot Krievijas mediji visu pērno gadu. Nē, Latvijas biatlonistes baltās zeķubiksēs, necīnījās Ukrainas frontē un vakcīnas nav bīstamas vakcinēto bērnu un pieaugušo veselībai, kā krievu troļļi centās iespaidot Rietumeiropas un ASV publisko domu.  

Melu un nepatiesas informācijas pērn bija daudz. 2018. gads bija informācijas kara piesūcināts. Līderpozīcijas te joprojām ir Krievijas dezinformācijas laboratorijas. Tur tika virzīta tālāk pretinieka (demokrātisko valstu) kompromitēšanas programma ar pretrunīgu ziņu ražošanu un pretinieka iekšējās komunikācijas loģikas sagraušanu, kā arī centrējoties uz konkrētu (nevēlamu) personību norakšanu. Tieši un nepastarpināti to varējām novērot „falšajās kaislībās“ Lielbritānijā, „dzelteno vestu sašutumā” Francijā un vēlēšanu procesa ietekmēšanā Latvijā un Zviedrijā.

 Kremļa ideologiem pieder mediju stallis svešvalodās un tāpēc viņiem daļēji izdodas apmulsināt neizglītotos ārzemniekus. Melu mašīnas spēja izbārstīt saindētus informatīvos graudus arī Latvijā, izrādījusies ļoti ietekmīga sabiedriskās domas ietekmēšanas svira. Ir cilvēki, kas tos nekritiski uzknābā. Pēc tam, paši to neapzinoties, kļūst par Kremļa uzbrucēju līdzskrējējiem, noderīgo idiotu lomā.

Ko cenšas iestāstīt Kremlis un kā reaģē ASV
Ukraina (Kremļa mediju interpretācijā) esot nacistu valsts, kas ar slēptu rietumvalstu palīdzību, modri uzglūn nevainīgajai Krievijai. ASV pašlaik gatavojoties trešajam pasaules karam, bet Eiropas Savienība brūkot kopā. Pasauli esot pārņēmusi neizbēgama islamizācija, kristīgās vērtības tiekot neatgriezeniski iznicinātas un vienīgā cerība mums esot glābējs Putins. Kā vienīgais un viedais pasaules vadonis. Mēs visi (rietumos) viņu gaidot ierodamies.

Vēl jautrāki stāsti Kremlī izgudroti par Skripaļu slepkavošanas mēģinājumu Lielbritānijā. Izrādās, ka Skripaļi (pēc Kremļa versijas) esot sirguši ar alkoholismu un cietuši no narkomānijas (nevis tika krievu spiegu indēti ar „Novičoku“, kas ir zinātniski pierādīts).

Pērn pierādījās, ka Kremļa propagandisti īpaši nežēlīgi izrēķinās ar nevēlamām personām, īpaši sievietēm ienaidnieka lomā. To skaitā bija ne tikai savulaik noslepkavotā krievu –amerikāņu žurnāliste Anna Politkovska, amerikāņu demokrātu politiķe Hilarija Klintone un lietuviete, valsts Prezidente Dalia Prunskiene, bet arī krieviete, žurnāliste Ludmila Savtjuk, somiete, žurnāliste Jesika Arou.c.

Anna Poļitkovska

Taču reizēm Kremlim tomēr neizdodas visiem nobārstīt melu graudus uzknābāšanai.

ASV nesen izvirzīta apsūdzība 13 krieviem par melu kampaņas rīkošanu, lai ietekmētu Prezidenta vēlēšanu iznākumu. Tas ir labs troļļošanas izgāšanās piemērs. Apsūdzību virza īpašais prokurors Roberts Mulers (Robert Mueller). Tātad tiesas uzmanības lokā ir 13 personas (krievi) un trīs viņu uzņēmumi. Ir konstatēts, ka tikušas zagtas 5 identitātes, lai izmantotu psiholoģiskajā karā pret amerikāņiem. Vairums apsūdzēto ir ar tiešajām saitēm Kremlī. Apsūdzībā norādīts, ka šie cilvēki apzināti rīkojuši aģitācijas kampaņas, lai ietekmētu amerikāņu vēlēšanu iznākumu. Galvenā sadaļa šajā kampaņās ir bijis melnais PR pret Donalda Trampa konkurenti – demokrātu partijas pārstāvi Hilariju Klintoni. Krievu aģenti pirkuši reklāmas laukumus, kuru ar mērķis bija kompromitēt Klintoni un izveidot amerikāņiem negatīvu priekšstatu par šo personu kā sliktu cilvēku. Vienā no pirktajiem reklāmas laukumiem ASV krievi publicējuši sekojošu tekstu: „ Hilarija ir sātans, viņas noziegumi un meli precīzi pierāda, cik ļauna viņa ir!“. Protams, ka šādi emocionāli spilgti apgalvojumi izklausās pēc „patiesības kliedziena“ un var ietekmēt vēlētāju simpātijas vai antipātijas balsošanas brīdī. Kāds cits piemērs, kuru krievi izmantojuši priekšvēlēšanu aģitācijai ASV ir tā saucamo Facebook grupu/kopu izveidošana. Viena no šādām Kremļa izveidotām grupām ASV bija “United Muslims of America”, lai tās ietvaros attīstītu ideju, ka Hilarija Klintone ir fanātiska musulmaņu atbalstītāja un tāpēc vēlas ieviest ASV šariāta likumus, kas protams ir meli. Domājošs cilvēks, par to pasmietos kā nejēdzīgiem meliem, bet naivāks un neizglītotāks tam notic un tāpēc nebalso par demokrātu kandidāti.

Kremļa propagandistu grupa, ierodoties Amerikas Savienotajās Valstīs,  bija iegādājusies fotoaparātus, telefonus, SIM kartes un citus priekšmetus un lietas, kas nepieciešami kampaņu realizēšanai. Pēc misijas pabeigšanas, visi pierādījumi tikuši likvidēti. Taču pilnīgi visas „pēdas“ likvidēt viņiem neizdevās. 2017. gada 13. septembrī Federālais izlūkošanas birojs (FBI) saglabāja kādu e-pasta vēstuli, kur viens no aģentiem bija sūtījis ģimenes locekļiem uz dzimteni. „Šodien darbā bija neliela krīze: FBI iejaucās mūsu aktivitātes (bez jokiem!). Tad nu man nācās kārtīgi pastrādāt, lai noslēptu visas pēdas kopā ar kolēģiem“.

Apsūdzībā norādīts, ka krievi ieradušies ASV ar vīzām, kas iegūtas, pateicoties viltotiem dokumentiem. Pēc tam nodrošinājuši sev iespēju manipulēt ar datoriem, kas izvietoti ASV, lai slēptu savas patiesās identitātes. Tikuši izveidoti viltoti banku konti, reāli amerikāni iesaistīti viņu organizētajās politiskajās aktivitātes, lai radītu patiesas darbības iespaidu.

Amerikāņi nesaprata, ka piedalās krievu aģentu rīkotās sapulcēs un mītiņos, viņiem šķita, ka viss notiek pa īstam un viņi piedalās godprātīgā vēlētāju kustībā“, – vēlāk liecināja bijušais ASV tieslietu ministrs Rod Rosensteins preses konferencē.  Viņš uzsvēra, ka aģentu darbība bijusi ļoti apjomīga- vienā un tajā pašā dienā viņi piedalījušies kampaņā, kas atbalstīja Donaldu Trampu un pasākumā, kas vērsās pret republikāņu kandidātu.

Apsūdzībā norādīta kāda organizācija ar nosaukumu “Internet Research Agency LLC”, kas centusies attīstīt informācijas karu pret ASV. 12 no 13 pašlaik apsūdzētajiem strādājuši tieši šajā troļļu fabrikā. Troļļu fabrika nodarbojusies ar simtiem viltotu kontu radīšanu sociālajos medijos, kas nosaukti izdomātos amerikāņu vārdos. Šīs fabrikas budžets bijis apmēram viena miljona ASV dolāru robežās. Pats Donalds Tramps šo izmeklēšanas procesu sauc par raganu medībām, jo nav ieinteresēts patieso faktu noskaidrošanā un atmaskošanā. Nav patīkami publiski uzzināt, ka ideoloģiskais ienaidnieks Maskavā palīdzējis pašam tikt pie amata Baltajā namā. Vēl sliktāk, ja skaidri un gaiši noskaidrosies, cik par to Kremlim ir samaksāts?

Vai krievu troļļu fabrikas turpina ietekmēt ārzemes?

Pagaidām var ietekmēt, jo metodes propagandas darba veikšanai ir zemiskas. Piemēram, filma, kurā kāds jauns vīrietis, tērpts haki krāsas kaujas apģērbā (atgādina karavīru) un viņa piedurkni grezno amerikāņu karogs. Viņš vērš savu automātisko ieroci pret korānu, kas kadrā novietots uz akmens. “Tagad es tev iznīcināšu maita, mēsls!” saka vīrietis un sašauj grāmatu lupatu lupatās. Protams, ka šāds sižets paredzēts musulmaņu skatītāja tracināšanai, naida provocēšanai pret amerikāņiem. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā krievu troļļu fabrikas apzināti ražo melīgus materiālus ar tēlotu (šķietamu) dokumentalitāti, lai provocētu naida impulsus musulmaņos pret amerikāņiem.

Sarīdīt, sakūdīt cilvēkus un iedzīvotāju grupas ir viens no troļļu fabriku galvenajiem uzdevumiem. To nav iespējams paveikt ar klasiskās žurnālistikas palīdzību, kuras ētika aizliedz apzinātu kūdīšanu un rīdīšanu pret personām, minoritātēm, personu grupām.

Viens no svarīgākajiem troļļu pienākumiem ir arī vietējo krievu iedzīvotāju dezinformēšana par apstākļiem valstī un ārzemēs. Šī tradīcija nav nekas jauns, jo ir pārmantota no padomju propagandas PSRS laikā, kad boļševiku valstī viss bija lieliski, bet ārzemēs „valdīja“ posts, nelaimes, bezdarbs, slimības un krīze, kura nekad nebeidzās. Arī šodien Putina Krievija turpina šo pašu padomju varas iesākto propagandas praksi. Putinam ir svarīgi, lai krievi ticētu, ka Eiropas Savienība atrodas izjukšanas priekšā, Eiropas valstīs dominē posts, nelaimes un bēgļu uzbrukumi. Ja reiz situācija Krievijā šodien nav ideāla, tad apzināti jāveido šausmu stāsti par vēl sliktāku situāciju ārzemēs.

Taču atgriežoties pie ārzemēm, pats spēcīgākais trumpis ir krievu troļļu atbalsts populistu partijām. Tādām kā, piemēram, SD Zviedrijā vai KPV.LV Latvijā.

Ja izdodas demagoģiski pierunāt neizglītotāko, agresīvāko vēlētāju daļu balsot par saviem populistiem, tad var panākt politisku nestabilitāti nīstajās Krievijas kaimiņvalstīs: Zviedrijā vai Latvijā. Populisti nekad neļauj izveidot stabilas valdības un līdz ar to stabilizēt valsts politiski ekonomisko stāvokli.

“Parasti krievu manipulatori ar lielu baudu cenšas iedēstīt sev naidīgajās vai nepatīkamajās valstīs populistu partijas un rūpēties par to, lai populistu līderi kļūtu aiz vien populārāki un iecienīti vietējo vidū un uzvar vēlēšanās ar maksimālo iespējamo rezultātu”, – atzīst medijiem Carnegies Zviedrijas filiāles līdzstrādnieks Andrejs Kolešņikovs.

Šis process tiek virzīts divos virzienos: a)  vietējo liberālo politiķu un žurnālistu apzināta kompromitēšanā, galvenokārt sociālajos medijos un b) pārspīlētā esošās valdības un valsts situācijas dramatizēšanā, piedāvājot populistus kā glābējus.

Somu žurnāliste Jesika Aro bija viena no krievu troļļu fabriku atmaskotājām Ziemeļeiropā. Pateicoties valrafēšanai viņai izdevās noskaidrot patiesību un talantīgi to aprakstīt. Atriebība nebija ilgi jāgaida – krievu troļļi sāka žurnālisti vajāt sociālajos medijos, kur Jesika tika rupji apsaukāta un novērtēta kā mele, neliete, prostitūta, narkotiku tirgone, somu ienaidniece un vienkārši melīgs un ļoti slikts cilvēks. Taču somu institūcijas un sabiedrība neuzknābāja krievu troļļu pasegtos indes graudus un apmelotājs tika noskaidrots. Tas izrādījās Juhans Bekmans (Johan Bäckman), kuru aizturēja un tiesāja par vajāšanu un goda un cieņas aizskāršanu. Kas ir šis Juhans Bekmans, kas atļāvās vadīt sociālajos medijos kampaņu pret tautieti un žurnālisti? Viņš ir turīgas alusdarītavas īpašnieku dēls, docents, fagotists, antifašistu komitejas priekšsēdis, kas atklāti pauž Krievijas intereses somu sabiedriskajā telpā. Kāpēc viņš tā dara? Naudas vai pārliecības dēļ? Šķiet, ka tomēr naudas, jo viņa grāmata par to, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Politkovska tika nogalināta, lai apmelotu Vladimiru Putinu, ir pievilkta pie vajadzīgajiem meliem „aiz matiem“. Anna tieši atmaskoja Čečenijas kara problēmas un reāli traucēja Putinam. Tāpēc šis apgalvojums neiztur kritiku.

Juhans Bekmans ļoti aktīvi uzstājas arī pret Igauniju un Latviju, apsūdzot šīs valstis sistemātiskā un nežēlīgā krieviski runājošo minoritāšu vajāšanā. Somi viņam neatļauj iegādāties radiostaciju, jo tas varētu būt drauds valsts drošībai. Viņš aktīvi darbojas arī pret Zviedriju, jo iesaistījies RISS (Russian Institute for Strategic Studies) darbā, kas kopš 2009. gadā strādā tieši Kremļa vadībā. Taču 2018.gadā viņš tika beidzot notiesāts Somijā ar viena gada nosacītu ieslodzījumu par somu televīzijas žurnālistes Jesikas Āro vajāšanu un apmelošanu. Kopā ar otru žurnālistes vajātāju Iļju Janitskinu viņam būs jāsamaksā žurnālistei 150.000 eiro soda naudā.

Kā var noslīcināt melos žurnālisti?

Jesika sagatavoja pētniecisku publikāciju savam izdevējām –  sabiedriskajam medijam Yle TV par krievu troļļu darba loģiku Somijā.  Viņa atmaskoja melu fabrikas darba tehnoloģiju un metodes somu sabiedrības apmuļķošanai. Protams, ka Jesika bija sagatavota uz atbildes reakciju no troļļu puses. Uzbrukums bija gaidīts, taču viņa nespēj iedomāties, ka tas notiks tik plašā frontē un gigantiskos apmēros. Sākās apmelojumu sērija: Jesika tika nosaukta par amerikāņu aģenti (lai somiem pēkšņi viņa izskatītos pēc ārzemju spiedzes); viņai tika piegādātas draudu ziņas katru dienu, solot izrēķināties ar ģimenes locekļiem (lai tie pierunātu Jesiku pārtraukt darboties žurnālistikā); tika izveidotas montētas fotogrāfijas ar pazemojošām seksuāla rakstura ainām un pat mūzikas video, kā arī fotomontāžas, kurās Jesika tika tēlota kā muļķe, narkotiku pārdevēja un NATO pielūdzēja. Pēc tam tika izveidotas īpašas Facebook grupas un anonīmi Twitter konti, kuriem izdevās panākt demonstrācijas pret „troļļu fabriku Yle redakcijā“. Meli par Jesiku tika piegādāti visām somu redakcijām (apmēram 200 adresēm) un to vadītajiem. Publiski tika apgalvots, ka Jesika pati vainīga pie tā, kas ar viņu notiek. Pati esot uzsākusi informācijas karu ar mērķi izplatīt rusofobiju. Melu apjoms bija gigantisks. Kulminācija kampaņai bija žurnālistes privātās dzīves ievilkšana apmelojumu kampaņā. Tika publicēta ziņa, ka viņas tēvs it kā nosoda savas meitas rīcību un kaunas par to. Kāds pat atsūtīja uz viņas telefonu sms tēva vārdā, lai gan Jesikas tēvs bija miris jau pirms 20 gadiem.

Šodien Jesika Aro publiski atzīst, ka Kremļa informācijas karš pret atsevišķiem žurnālistiem ir nopietns drauds demokrātijai. Viņai šķiet riebīgi, ka pat labējie somu un ārzemju politiskie spēki cītīgi mācās no Kremļa troļļiem un rīkojas tieši tāpat, apdraudot izteikšanās brīvību rietumu demokrātijās.

Nav noslēpums, ka daži žurnālisti (šīs vajāšanas dēļ) pārtrauc pievērsties svarīgām tēmām un tas nozīmē, ka informācijas karā ir jau konkrēti upuri.

Propagandas mērķis ir iekļūt cilvēku galvās. Izmainīt domāšu, viedokļus, vērtējamus un rīcību. Man izdevās noskaidrot, kā troļļiem izdevās samulsināt pavisam parastus cilvēkus un pārveidot tos par savu ideju propagandistiem un atbalstītājiem. Tie ir cilvēki, kas nepārtraukti aizraujas ar konspirācijas teorijām, kurās naids, atriebība un varmācība ir norma”, – konstatē Jesika Aro. Viņai šķiet traģiski, ka tik liels skaits somu notic krievu troļļu meliem un ir pārliecināti, ka, piemēram, somu sabiedrisko televīziju kontrolē amerikāņu izlūkdienesti. Vēl traģiskāk, ka troļļiem izdevies sagandēt publisko diskusiju un tagad tā notiek ļoti skarbā un nežēlīgā tonī.

Vai troļļi smagāk uzbrūk sievietēm? Jā, pēc Jesikas domām, tā patiešām esot. Troļļiem šķiet, ka sieviete ir vājāka, emocionālāka. Tāpēc to pazemot un sagraut šķiet vieglāk. Taču tas ir muļķīgs priekšstats. Demokrātiska valsts aizstāv savus iedzīvotājus un izglītota sabiedrība neuzknābā troļļu pamestos saindētas patiesības graudus par saviem žurnālistiem.

Somu pieredze pierāda, ka ir jāpārkārto policijas un tiesu sistēma, lai neļautu svešas, naidīgas valsts diversantiem graut demokrātiju valstī, kuras garantiju priekšpostenī ir tieši mediji un drosmīga žurnālistika. Medijiem ir jāizglīto tauta, lai tā spētu saprast moderno laiku. Tie, kas nebauda pieredzes un zināšanu avotus, riskē nomirt no slāpēm nezināšanas un tumsonības tuksnesī.

 

 

 

Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir?

Speciāli TVNET

Iespējams, ka daudzi no mums nemaz nezina par šādas cilvēku kategorijas eksistenci. Diemžēl viņi ir. Pirmajā brīdī to grūti saprast, jo vainīgos šķiet neiespējami pamanīt. Vairumam no mums ir mīļa mamma, jauka māsa, smalkjūtīga dzīvesbiedre vai lojāla kolēģe. Kāpēc neieredzēt šo lielisko personību plejādi? Taču nīdēji eksistē. Vairums no viņiem mēdz izskatīties pat ārēji veiksmīgi, demonstrējot, ka ir dekoratīvi pareizi dzīvojuši. Nereti viņu ģimenēs aug arī bērni.

Veču naidu pret pretējo dzimumu sadzīvē nofiksēt ir viegli, taču pierādīt grūti. Nodod viņu rīcība, lēmumi un izteikumi, jo viņi (tieši tāpat kā nacistu propagandists Jozefs Gebelss), mēdz būt droši, ka sieviešu vienīgā dzīves jēga ir vienīgi kalpot vīrietim, dzemdēt bērnus, kopt ķēķi, labi izskatīties un nemaisīties veču darīšanās.

Stāvēt pie ratiem un kalpot vīrietim ar dresēta dzīvnieka entuziasmu, jo sievietes prāta spējas neesot līdzvērtīgas vīriešu smadzeņu jaudai. Brīdī, kad kāda sieviete vadošā amatā ir „izdegusi“ (pārgurusi), tad šo efektu traktē kā viņas – kā mazāk spējīgas būtnes rīcības rezultātu. Lai gan „izdeg“ arī vīrieši.

Mūsu valstī šos sieviešu nīdējus varēja pēkšņi un ļoti uzkrītoši pamanīt šogad.

Brīdī, kad Latvijā tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija jeb apturēts starptautisks dokuments, kas aicina varmācīgi neizdarīties ar sievietēm. Kā karognesējs šai kaujai uzstājās Latvijas katoļu bīskaps un līderis Zbigņevs Stankevičs. Tas pats, kuru šonedēļ daudz redzēsiet ekrānos pāvesta Latvijas vizītes ietvaros. Sieviete Latvijā (izrādās) nav cilvēks. Pret viņu var rīkoties varmācīgi, ja vīrietim tā gribas. Lai to panāktu, mūsu katoļu baznīcas galva izmantoja demagoģiju, kas iedarbojās uz Saeimas neizglītoto un mazizglītoto deputātu prātiem. Partija Vienotība vienīgie nepakļāvās katoļu spiedienam. Diemžēl vienīgie.

Nīdēju argumentācija

Uzreiz jāuzsver, ka šīs kategorijas veči ir tikai daļa no mūsu sabiedrības. Viņu nav daudz, bet tie uzvedas skaļi un aģitē trokšņaini. Jau nacistiskās Vācijas Hitlera propagandas ministrs Jozefs Gebelss dienasgrāmatas piezīmēs uzvēra šo vajadzību, akcentējot, ka nacionālsociālistu partijas sieviešu misija un pienākums esot ļoti lakonisks – „sievietes pienākums ir būt smukai un dzemdēt bērnus“. Tas arī viss. Vairāk neko Hitlera reihs no sievietēm nevēlējās sagaidīt. Nacistu pasaules uzskats paredzēja iedzīvotāju selekcionēšanu, tāpēc sieviešu un vīriešu pienākumus un uzdevumus mazais Gebelss definēja analoģijā ar dabu: „Putnu māte bužina savas spalvas, lai izpatiktu savam vīram un pēc tam pati perē olas ligzdā. Par to viņš apgādā šo un bērnus ar ēdienu un stāv sardzē, sargājot pret ienaidnieku.” Ja daļa zvēriņu un lopiņu tā dara, tad cilvēkam arī tam esot jāpiekārtojas. Pazīstams stāsts, bieži dzirdēts arī Latvijā. Kā jau pie mājdzīvniekiem pierasts, Jozefs norāva sievieti vienā rāvienā nost no saprātīgas būtnes ložas un iemeta kūtī – vienā līmenī ar vistām, kucēm un govīm. Ērti un parocīgi. Tas, ka, piemēram, pingvīnu ģimenes loģika šajā ideoloģijā nemaz neiederas (jo dzīvnieciņi, kas nepraktizē Gebelsam nepieciešamo dzimuma lomu sadalījumu), nav svarīgi. Ja ir nepieciešams „norakt“ 50% no planētas iedzīvotājiem un aizvākt no aktīvas, pilnvērtīgas dzīves sievietes (kā nevajadzīgas konkurentes), tad likvidācijas process var notikt tieši tā, kā līdz šim diktatūrās pierasts – paziņojam uz papīra, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīrietim kā cilvēki (jo vienkārši nav!), un pēc tam devalvējam šos sieviešcilvēkus līdz vīrieša kalpones un dzemdēšanas mašīnas līmenim. Turklāt ierakstām šo sievieti pazemojošo lomu „svētajos rakstos“ un tad jau dzimumu „rasisms“ var norisināties legāli un publiski netraucēti.

Savādi, ka niknos večus man atklāja kolēģi, kas paši pieder vīriešu kārtai. Viņu modrā acs šo vēsturiski iestrādāto, psiholoģisko perversiju bija ievērojusi jau sen. Sākumā neticējās, ka tas varētu būt, jo mēs, sievietes, laižam pasaulē šos puikas, no kuriem daļa vēlāk pārvēršas orkos un kā ikdienas pantiņu skaita lamas par „savas mātes izvarošanu“ krievu vai angļu valodā. Izrādās, ka izrēķināšanās zem baznīcas vai ticības zīmēs ir labākais veids, kā saražot sev Bībeles motivētus vergus sieviešu izskatā. Tāpēc daiļā dzimuma nīdēji rīkojas tieši tāpat kā kūlas dedzinātāji – tos reti var pieķert pie rokas, taču viņu izraisītais posts atkārtojas regulāri un sodu par nodarīto tie nesaņem.

Kalpones stāsts

Amerikāņu kabeļtelevīzijas sērija The handmaid’s tale ir vēstījums tieši par šādu sabiedrību, kas izveidota uz sieviešu nīdēju loģikas bāzes. Biju jau agrāk dzirdējusi par šo  1985. gadā publicēto Mārgaretas Atvudas romānu, taču nebija nācies to izlasīt (1). Zināju, ka tajā ir runa par īpaši izveidotu sabiedrību, kurā sievietes tiek uztvertas tikai un vienīgi kā bērnus ražojamās mašīnas kristiešu fundamentālistu elites sabiedrībai. Šķita pretīgi un lasīšanas necienīgi, kā murgs, kas konstruēts no nejēdzībām. Taču „Kalpones stāsta“ TV versija, kuru nesen sāka demonstrēt zviedru sabiedriskās televīzijas pirmais kanāls, pārsteidza ar savu tiešumu un nejēdzību sasaisti ar mūsdienām. Divas pirmās sērijas sezonas atstāja nomācošu iespaidu, tagad atliek gaidīt trešo, kuru filmas veidotāji sola piegādāt pavasarī. Atvudas stāsts ir izcili pretīgs, bet vienlaikus arī patiess un nepavisam nav tālu no realitātes, kuru piedzīvojam patlaban, kad sievietes tepat Latvijā nav tiesīgas izlemt par savu olšūnu donēšanu, nedz arī par savu cilvēktiesību aizstāvību. Arī pie mums eksistē ļaudis, kas grib sievietes pasludināt par mūžīgi nepilngadīgām un viņu ķermeņus nacionalizēt kā varai piederošu īpašumu, izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.

Šo tendenci Mārgareta Atvuda ir „uzķērusi“ jau astoņdesmitajos un tāpēc sākusi rakstīt šo nejēdzīgo tekstu 1984. gada Rietumberlīnē ar vecu vācu rakstāmmašīnu. Tobrīd Berlīnes mūris vēl nebija kritis un komunistu diktatūras Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā viņu iepazīstināja ar baiļu un nomāktības sajūtu, kas valda visās diktatūrās. Nepārprotami, ka romānā aprakstītais asiņainais drošības dienests The Eyes(acis) ir smēlies iedvesmu no austrumvācu Stasi.

Antiutopija Gileāda

Filmas scenārista un producenta Brūsa Millera lielākais sasniegums ir prasme piešķirt vecām nejēdzībām šodienas vaibstus. Viņš ir sapratis Donalda Trampa ēras absurdus un pratis tos iztulkot Atvudas varoņos, piešķirot tiem šodienas veidolu. Pati Atvuda vairākas reizes ir apgalvojusi, ka viss, kas romānā aprakstīts, ir patiesi noticis. Ar šo filmas autori vēlas norādīt, ka ASV Donalda Trampa vadībā ir pārvērtusies par ticības fundamentālistu aburdistānu, kurā sieviešu nīdēji vēlas panākt Bībeles šarias likumus. Tas nozīmē, ka kristīgo fundamentālistu pārliecība par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā praktiski neatšķiras no islāma kaujinieku principiem un uztveres. Brūss Millers ir papildinājis romāna stāstu ar nozīmīgām fona detaļām, kas izseko tam, kā normālu, demokrātisku valsti un sabiedrību ir iespējams vienā rāvienā pārvērst kristiešu fundamentālistu totalitārismā. Tiek atspoguļots, kā pati valsts (kristiešu-fašistu vadībās vārdā) atsakās no civilizācijas sasniegumiem, pārvēršot plaukstošu sabiedrību terora drupās. Ar palielināmo stiklu rokā režisors seko, kā iespējams pazemināt izglītotas sievietes ar cienījamu stāvokli sabiedrībā līdz lopu stāvoklim. Politiskā apvērsuma rezultātā viņas tiek pārvērtas par beztiesīgām, ērti izmantojamām un ekspluatējamām būtnēm. Šī postapokaliptiskā fikcija tik smagi traumē un nomāc skatītāju, ka visu sērijas laiku ir neizturami grūti noskatīties nejēdzības un pazemojumus uz ekrāna, kas tiek attaisnoti ar ticību, Bībeli un pārliecību.

Sadarbībā ar autori režisors ir fokusējis galveno uzmanību uz vienu personu ar viņai piešķirto vārdu Ofreda (tā, kas pieder Fredam), kuru tēlo Elīzabete Mosa.

Lieliskas ir epizodes, kurās starptautiskā sabiedrība cenšas ar diplomātiska un ekonomiska spiedienu sviru palīdzību atbrīvot paverdzināto sabiedrību no reliģisko maniaku tvēriena, taču tas neizdodas tieši tāpat kā PSRS laikos nebija lemts atbrīvot Latviju no okupācijas.

Gandrīz viss, kas filmā redzams, sasaucas ar Eiropas totalitāro valstu pagātni: uniformu loģiku, priviliģēto kastu sistēmu, nomenklatūras priekšrocībām, zvērīgu caurmēra iedzīvotāju pazemošanu utt. Ja citas antiutopijas mēdz pievērsties šķiru jautājumiem, tad šajā gadījumā centrālā ass ir sieviešu nīšana, kas raksturīga visām diktatūrām. Visos laikos un visās formās. Kristīgo radikālo spēku dibinātā Gileādas Republika ir valsts, kuras galvenais uzdevums ir novākt sievietes no publiskās telpas, pazemot tās kā devalvējamu grupu, anulēt jebkādu to ietekmi uz sabiedrību un nogrūst līdz viszemākajām dresētu mājdzīvnieku līmenim.

Naids pret sievieti – spēcīgs politikas ģenerators

Izrādās, ka šis „naida veids“ esot spēcīga svira arī šodienas politikā. Mileniumautors Stīgs Lārsons pirmais publiski nosauca savu romānu atmaskojošā frāzē „Vīrieši, kas ienīst sievietes”, izklāstot, kā tas notiek. Toreiz daudzi nespēja saprast nosaukuma jēgu. Izklausījās pārspīlēti. Tāpēc svešvalodās to tulkoja uzlaboti un pieklājīgāk. Pats autors jau bija miris, bet tulkotāji un izdevēji piefrizēja, cenzēja un sakārtoja smuki. Tā, kā pieklājas. Piemēram, angļu un latviešu valodā šo romānu izdeva kā „Meitene ar pūķa tetovējumu“, lai skanētu glītāk un neviens neapvainotos.

Saprotams, ka visi vīrieši nav sieviešu nīdēji. Tieši tāpat kā visas sievietes nav zvērinātas 8. marta svinētājas. Protams, nav. Taču pats atklājums par to, ka sievieti vīrietis spēj ienīst tik pamatīgi, lai visiem spēkiem tiektos samazināt tās eksistences jēgu (izmanot reliģiskus tekstus), bija pārsteigums arī man.

Izrādījās, ka šī problēma ir nopietnāka, nekā sākumā šķita. Protams, ir nācies sastapt večus, kas smīkņā, skatoties sieviešu veidotas filmas, rakstītus tekstus vai komponētu mūziku, taču nebija ienācis prātā, ka šāds izsmiekls ir apzināta pazemošana bez loģiskas argumentācijas. Tagad jaunā filma izgaismo šos skeptiķus un „sieviešu īstās lomas sludinātājus“ jaunā – apzinātā otra dzimuma nīdēju gaismā. Nesākšu šeit uzskaitīt, kāpēc šis naids dramatiski uzliesmo jau pagājušā gadsimta sākumā. Brīdī, kad kopā ar sieviešu līdzdalību vēlēšanās zemākas kārtas ļaudis ieguva līdzvērtīgas tiesības piedalīties sabiedrības procesos kopā ar augstāko kārtu. Naidam mēdz būt ļoti dažādas izpausmes gan Tuvējos Austrumos, Āzijā, Āfrikā, gan arī Rietumeiropā. Taču kopīgs visiem platuma grādiem ir šis vāji slēptais naids pret sievietēm (kā tādām!) un visu, ko tās dara. Kopīga šeit ir arī aizkaitināta pārliecība par to, ka sieviete vienmēr „jāpieliek pie vietas“ un šo vietu daiļajai būtnei esot ierādījusi „pati daba“ (nevis naidīgs vīrietis). Tā sakot, gulta, plīts un bērna šūpulis. Gebelss te nebija nekāds jauna ceļa ierādītājs. Tas, ko viņš ārietēm lika darīt, bija tas pats vecais un pārbaudītais sieviešu piežmiegšanas ceļš „dabas“ vārdā, kas turpinās gadsimtiem arī pie mums. Atvuda šo scenāriju izspēlē Cambridge, Massachusetts. Vietā, kas iezīmīga ar akcentiem ASV teokrātijas vēsturē. Šeit savulaik ieradās britu puritāņi, lai nodibinātu Dievam tīkamu sabiedrību – a city upon a hill”, tā sakot – paraugsabiedrību. Te viņi arī dibināja arī slavenās augstskolas. Šeit, skolotu cilvēku vidū, arī tiek radīta Gileadas Republika ar kārtību, kas atņem visām izglītotām sievietēm viņu identitāti un neatkarīgo, laimīgo dzīvi. Piespiedu seksa verdzenes, kuras nejēdzīgajā valstī tiek turētas kā vairošanās mašīnas un kalpones, faktiski ir augsti izglītotas būtnes. Viņām agrāk bijis kvalificēts darbs kā izdevniecību vadītājām, ārstēm, skolotājām, māksliniecēm, taču šajā pilsētā un valstī viņu individualitātes samaļ ticības un pārliecības vārdā. Ja verdzenes aubēs sāks sarunāties savā starpā vai lasīt grāmatas, tad viņām var, piemēram, nocirst pirkstu. Arī pie mums Latvijā daži ir pārliecināti, ka, novācot sievietes un aizgrūžot tās pie plīts un šūpuļa, valstī iestāsies laimes laikmets. Diemžēl.

Kāpēc šāds naids?

Nav noslēpums, ka sievietes Rietumu sabiedrībā aizvien biežāk sāk ieņemt amatus, kas agrāk pienācās tikai kungiem. Iemesli šādam lomu pārdalījumam ir vairāki: puišu slinkums mācīties un meiču čaklums, strādīgums, uzcītība un apņēmība. Būtībā tas nav nekas slikts, ja meitenes kļūst par vadītājām, ministrēm, priekšniecēm un prezidentēm. Taču publiskajā telpā jau skan bažīgas balsis, ka sievietes pārņem varu (atņem to vīriešiem) un tas vairs neesot labi. Vai tāpēc visiem klāsies sliktāk? Ja agrāk tā nebija? Starp citu, agrāk nebija arī zāļu pret daudzām slimībām, kas tagad ir pieejamas. Tātad atgriezties pie pagātnes nevienam nav īstas vajadzības. Šķiet, ka piesaukšana „agrāk tā nebija“ nav arguments, lai sava slinkuma un neizdarības dēļ aizšķērsotu ceļu talantīgākam cilvēkam par sevi, kurš izrādās sieviete. Gileadā reliģiozie veči uz ielas sargā kārtību ar automātiskajiem ieročiem rokās un ierāda sievietēm viņu „īsto vietu“ aizkrāsnē ar varu. Musulmaņu valstīs jāstaigā ar melnu masku un lakatu ap galvu (lai neuzbudinātu džekus ar saviem matiem un pievilcīgu paskatu), Austrumos vienas nedrīkst iziet uz ielas, bet Latvijā dabū pa degunu interneta čatā, ja runā, zina vai argumentē pārāk pārliecinoši. „Nepaklausīgās“ jau skolā sauc par ielenēm un publiskajā telpā soda fiziski – izvarojot vai nomētājot ar akmeņiem. Šo pašu līniju pauž arī šodienas kungi gados ar visaugstāko amatu lielvalstu klubiņā, jo paši ir eksperti par tēmu ”… grab them by the pussy”. Atvudas aprakstītajā nejēdzīgajā reliģiskajā diktatūrā šis trampisms ir pārtapis valsts reliģijā un tieši tāpēc šķebina īpaši derdzīgi.

Vecā patriarhālā ģimene jau sen savu laiku ir nodzīvojusi un jūk kopā ar hierarhisko sistēmu. Taču sarūgtināto sieviešu nīdēju nostalģija eksistē paralēli šiem procesiem. Viņus kā pakaļraudātājus var saprast. Īpaši tos, kas nespēj pieņemt jauno laiku un kā vienīgo cerīgo virzienu saredz kustības pagriešanu atpakaļ pagātnē.

Stambulas konvencijas signalizācija Latvijā

Pie mums sieviešu dzimuma nīdēji parādījās koši un pilnā augumā šogad. Laikā kad tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija. Reti izdodas šos orkus redzēt tik vienotus grupā un ofensīvā pret likumu, kas paredz varmācības novēršanu pret sievietēm. Latvijai (kopā ar divām citām Eiropā atpalikušākajām valstīm – Čehiju un Bulgāriju) izdevās neapturēt paceltu roku pret sievieti. Iemesls bija demagoģija un baidīšana ar velniem un bubuli, kuru šie ļaudis izmantoja kā manipulācijas mehānismu pret to sabiedrības daļu, kas tā īsti nesaprot, par ko ir runa šajā konvencijā un kāpēc to vajadzētu ratificēt. Tieši tāpat kā bērnistabā, kurā niķīgos baida ar kādu, kas „atnāks un paņems tevi, ja negulēsi!“, arī Stambulas konvencijas pretinieki – sieviešu nīdēji sabaidīja publiku ar neesošām briesmām, kas „izjaukšot tradicionālo ģimeni“, un bubuļa iespaidā nebūšot vairs „ne tēvu, ne mammu, ne meiteņu, ne puiku“ (NRA, 2016.11.05.). Bubulis kā milzu balons, izkrāsots ar fantāzijas krāsām, radīja satraukumu, un Saeima nobijās. Tieši tāpat kā no zirnekļa plakātiem sabiedriskā transporta pieturās Rīgā.

Tātad visas Latvijas parlamenta partijas pielika roku (izņemot Vienotību!), lai apturētu konvencijas ratifikāciju. Nesākšu uzskaitīt, kuri bija tie agresīvākie pretinieki (ieskaitot Zinātņu akadēmijas selekcionētos „ekspertus“), taču mani šajā publiskajā farsā un absurdajā teātrī vairāk satrauc nevis sieviešu nīdēju manifestācija Latvijā, bet gan naivo līdzpilsoņu gatavība noticēt bubulim, kuru viņi paši nekad nav redzējuši, bet uzreiz gatavi no tā nobīties. Citur Eiropā tas nebija iespējams, bet Latvijā šis absurds nostrādāja. Iespējams, ka bailes no neesošām briesmām var izskaidrot ne tikai ar Krievijas TV propagandas iespaidu. Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli. Nīdēji var manipulēt ar laikabiedriem bez bažām, piesedzoties ar tikumības un „tradicionālās ģimenes“ lozungiem.

Vai šādi var panākt morālu sabiedrību? Piežmiedzot Latvijas sievietes un apkarojot varmācības pretiniekus? Nē, nevar. Tāpēc, ka patriarhālā sabiedrība vienmēr praktizē dubulto morāli, t.,i. – vienu, ko sludina (taču praktiskajā dzīvē to neievēro), un otru, kas tiek lietota ikdienā (taču tā nekad netiek atzīta vai sludināta no kanceles). Tie, kas uzskata, ka morālei un politikai nav nekā kopīga, tā arī nekad nesapratīs nedz morāli, nedz arī politiku. „Morālei ir tikai viens formulējums, taču vienai daļai cilvēku ir tieksme to pārformulēt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām” (Dž. B. Šovs). Baznīcu ieskaitot.

Diemžēl.

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

%d bloggers like this: