Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina

Speciāli TVNET

Ekrāns ik dienas piegādā sašutušu, sarūgtinātu un gaužām niknu cilvēku izteikumus. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir zviedru meitenes Grētas Tunbergas nesenā, emocionāli spēcīgā uzstāšanās ANO klimata problēmām veltītajā konferencē ASV. Netrūkst emocionāli spēcīgu izrāvienu arī pašmāju ekrānā, kad teātru direktori pēkšņi aizmirst, ka partijām ir ziedojuši naudu, jo baidās no nākamā jautājuma – vai par šo naudu saņēmuši amatus. Tad ir īstais laiks sašust, lai novērstu publikas uzmanību. Vai šāds paņēmiens (stopsvira ar dūmu palaišanu) medijos darbojas? 

Bērnam var sākt grabināt grabuli, ja viņš stiepjas pēc telefona. Vai šāda apzināta „akcentu pārlikšana“ mediju retorikā ir racionāla, izdodas un funkcionē? Spēcīgas sajūtas un emocionalitāte runātājam tribīnē palīdz pastiprināt vēstījuma saturu. Taču tad ir vajadzīgi arī konkrēti fakti, kas apstiprina retorisko izmisumu un neargumentētu atmaskojumu patosu. Ja šādu faktu nav, tad iznāk tukši šāvieni gaisā un publika, kas svešām asarām nenotic, sāk žāvāties un pārslēdz kanālu.

Grētas asaras, Trampa tvīti un Borisa joki

Pēdējo mēnešu mediju komunikācija telefona vai datora ekrānā mums piedāvā neskaitāmus emocionāli uzvilktu cilvēku izteikumus. Grētas Tunbergas sašutumu, Džefrija Koksa (Geoffrey Coxs) skaudros atzinumus britu parlamentā, Donalda Trampa (Donald Trump) tvītus. Nemaz nerunājot par britu līdera Borisa Džonsona (Boris Johnson) savādajiem jokiem un ironiju ap „breksita“ gaitu, kas vairāk kompromitē viņu pašu, nevis „idejiskos“ pretiniekus.

Sabrukt kameras priekšā tagad ir modē. To dara arī „Kivičs vannā“ un daudzi citi, kas lielā mērā ir kļuvuši par šodienas dzīves paātrinājuma izpaudumu mediālajā komunikācijā. Arī sociālajos medijos pieaug emocionālās spriedzes līmenis un publiskajā telpā drīz sarunas varēs notikt vienīgi forsēti imperatīvā formā. Klaigāt esam iemācījušies pat tekstā.

Centieni uzrunāt publikas sajūtas (pathos), nevis loģisko domāšanu, ir viens no retorikas pamata elementiem. Līdz šim pieņemts, ka šāda emocionāla pārliecināšana darbojas netraucēti un var tikt izmantota bez problēmām. Ja mums ir kopīgas simpātijas vai antipātijas pret kādu, tad tas saliedē klausītāju rindas un rada pleca sajūtu. Taču, ja runātājs ar patosu sāk runāt par lietām, kas mums nepatīk, tad sēkla vairs nekrīt auglīgā augsnē. Piemēram, ja kāds patētiski publisko ļoti negatīvu emocionālu bez argumentiem, tad nav izslēgts, ka publika reaģēs pretēji. Tātad, lai pārliecinātu, ir vajadzīgi pierādījumi.

Klasiskā retorika šeit pieprasa trīs avotus. Tie ir: lai ietekmētu publiku, ir vajadzīgi fakti (logos), nepieciešama autoritāte (ethos) un spēja uzrunāt klausītāju vai skatītāju jūtas (pathos). Runātāja spēja un prasme līdzsvarot šīs trīs sastāvdaļas nosaka, cik ietekmīga būs publikas uzrunāšana.

Pliki fakti grab un neietekmē

Mūsu medijos ir pieņemts uzskatīt, ka sausu faktu uzskaitījums ir žurnālistika. Autors nemaz nedomā par to, kādā žanrā rakstīs savu rakstu. Viņš tikai uzskaita faktus (kā liecību tiesā) un uzskata, ka atmaskojums ir noticis un sabiedrība visu sapratusi. To varējām novērot, piemēram, „Rīdzenes sarunu“ publiskojumā, kad lasītājiem tika nobērti priekšā „tikai fakti“ kā zirņi spainī. Cerot, ka lasītājs pats sapratīs kopsakarības un izlobīs ļauno oligarhu nelietības. Bez formas un retoriskā satura noformējuma, bez publicistikas analīzes (atrodot atbilstošu žanru) tie vairāk atgādināja formālas atskaites, nevis retorisku auditorijas uzrunāšanu. Rezultātā lieliskais faktu materiāls nograbēja kā pupu grozs, bet daudzas svarīgas nianses palika no publikas puses nesaprastas. Jo netika izgaismotas ar retorikas vai žurnālistikas instrumentu palīdzību. Klasiskā retorika jeb pārliecināšanas māksla uzsver, ka tikai pliku faktu (logos) uzskaitījums iznīcina klausītāju vai skatītāju interesi par problēmas būtību. Neizraisa publikas entuziasmu kaut ko saprast.

Pretējā galējība ir ietekmīgu personu pašapmierinātība, kad centrēšanās uz sevi un nemaldību (ethos) var panākt publikas antipātijas. Nākamā „bedre” ir ļoti spēcīgi sajūtu izpaudumi ēterā un ekrānā (pathos), kas daudziem šķiet nevis „svēts“ naids, bet gan impulsu eksplozijas, nesavaldība un racionālās domāšanas trūkums. Klasiskajā retorikā ir kāds paņēmiens, kas saucas aposiopesis. Tas nozīmē, ka runātājs apzināti sāk izmantot pauzi (klusuma mirkli), lai pievērstu klausītāju vai skatītāju uzmanību savam saviļņojumam. Ja mēs sākam izmantot šādu paņēmienu, tad ir 100% jāzina, vai arī publika domā tieši tāpat un vai esam uz viena viļņa. Pretējā gadījumā var panākt pretēju auditorijas reakciju. Iespējams, ka tāpēc zviedru Grētas emocionāli spēcīgā uzruna ANO visus televīzijas skatītājus neuzrunāja vienādi spēcīgi. Valstīs, kurās klimata problēmas ir plaši publiskota un saprotama tēma, meitenes emocionālās pauzes izraisīja aplausus. Turpretī to skatītāju vidū, kas gandrīz neko nezina par klimata problēmām, viņas izteikumi nokaitināja.

Jūtas kāpj pāri loģikas žogiem

Pirmais emociju spēku modernajā retorikā konstatēja un aprakstīja skotu apgaismības filozofs Deivids Hjūms (David Hume) (1711 -1776). Viņš uzskatīja, ka jūtas paverdzina prātu. Šajā secinājumā ir ieslēpts brīdinājums. Ja jūtas sāk dominēt pār veselo saprātu, tad loģika tiek anulēta. Protams, mēs visi zinām, kā tas notiek. Mums nepatīk kāds cilvēks, un mēs atrodam neskaitāmus sajūtu „pierādījumus“ un izdomātu „faktus“ kopas, lai sev apstiprinātu izfantazēto emocionālu pieņēmumu. Šo pašu pieeju bieži var pamanīt arī publiskajās diskusijās un sarunās. Ja cilvēks nepatīk, tad viņam nevar būt taisnība. Ja runā autoritāte (priekšnieks, deputāts vai prezidents), tad viņš ir nemaldīgs utt. Sajūtas bieži nosaka arī svarīgu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu un ekspertu izvēli nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Bieži esam dzirdējuši, kā politiķi, prezidenti vai citas amatpersonas pēc izgāšanās izskaidro savu kļūdu. Parasti vispirms tiek teikts, ka žurnālisti nav pareizi sapratuši, ka izteikums izrauts no konteksta. Ja tas nenostrādā, tad tiek apgalvots, ka cilvēks ir „noguris“, „pārstrādājies“, kas it kā esot morālais alibi, apvainojot citus vai izsakoties nievājoši.

63. gadā pirms mūsu ēras filozofs un rakstnieks Cicerons skarbi un publiski uzrunāja Katilīnu (Lucius Sergius Catilina) Romas senāta priekšā. Rezultātā Katilīna bija spiests doties trimdā un viņa draugiem, sabiedrotajiem piesprieda nāves sodu. Vai izstumtais bija vainīgs? Šķiet, ka nebija, bet runātāja vulkāniskā uzstāšanās izklausījās ticama. Faktus, kas nesaskanēja ar viņa teoriju, retoriķis noklusēja. Rezultātā finālā nevienam vairs nebija drosmes nostāties Ciceronam pretī un aizrādīt, ka deklarēta ir tikai puspatiesība. Publiskā doma bija iedzīta stūrī, un neviens neuzdrošinājās runāt Ciceronam pretī, lai gan daudzi zināja, ka viņam nav taisnība. Vai šeit ir runa par publiskajām bailēm?

Otrs līdzīgs un interesants gadījums ir itāliešu reformatora un dominikāņu mūka Džirolamo Savonarolas lieta. Arī viņš uzbruka savai auditorijai. 1491. gadā, sludinot Florences katedrālēs un draudot draudzei ar Dieva tiesu. Pēc viņa domām, Florences sabiedrība bija kļuvusi netikumīga un šis trūkums bija jālikvidē. Viņš atklāti uzbruka valdniekiem Mediči, kas faktiski finansēja San Marko klosteri, kurā mūks dzīvoja un strādāja. Viņa sprediķi bija naida pilni un lielā mērā atgādināja šodienas ticības fundamentālistu runas. Viņam izdevās uz laiku nodibināt „Dieva valsti“ un padzīt Mediči klanu. Kāpēc viņam izdevās ar naidu panākt savu? Iespējams, tāpēc, ka viņš visu laiku vēstīja it kā Dieva gribu un runāja it kā Dieva vārdā. Mūkam izdevās pārvilkt klausītājus savā pusē, jo viņš runāja ļoti emocionāli. Viņa uzvara bija īsa. Klasiskā retorika apgalvo, ka, uzbrūkot auditorijai, to izrājot un kauninot, nav iespējams panākt savu. Ar naidu balsī nevar pārliecināt par pretējo. Visi šie piemēri parāda, ka emocionāla runa „nostrādā“, ja ir īpaši apstākļi: a) kopīgi draudi, b) auditorijas atbalsts, c) dievišķa iedvesma. Niknais runātājs izsauc auditorijas aizsargreakciju. Labāk klusēt, nevis izcelties un runāt pretim tiem, kas var būt bīstami.

Kurš ir sodīts par emociju izmantošanu publiskajā runā?

Piemēram, ASV prezidents Endrjū Džonsons (Andrew Johnson). Prezidenta nepopulārie lēmumi par ASV dienvidu štatu strauju reintegrāciju noveda pie atstādināšanas balsojuma ASV Kongresā. Divas apsūdzības apgalvoja, ka viņa runas un izteikumi esot agresīvi un radot naidu, necieņu pret apkārtējiem un Kongresu. Ar savu uzstāšanās stilu viņš esot kompromitējis savu prezidenta amatu. Tas nozīmē, ka tika mēģināts radīt robežas emocionālajiem izpaudumiem publiskās runas laikā.

Tātad niknums publiskajā runā nedarbojas. Protams, diktatori izmanto šo paņēmienu, bet viņu mērķis nekad nav bijis kādu pārliecināt. Drīzāk iebaidīt un pakļaut. Tādos gadījumos tiek selekcionēti tikai vajadzīgie fakti, jo, kā uzsvēra Ronalda Reigana (Ronald Reagan) runu rakstītāja Pegija Nonana (Peggy Noonan), „visās publiskajās runās tieši fakti ir tie, kas ietekmē sajūtas un emocijas”. Viņai nepatika lieka emocionalitāte publiskajā telpā. Arī prezidentam, kas bija profesionāls aktieris, nācās samierināties ar to, ka „uzstājoties nedrīkst spēlēt teātri un nav pieļaujamas nekādas plānotas raudāšanas lēkmes”

Grētas Tunbergas runa ANO klimata konferencē bija agresīvas retorikas paraugs. Tajā nebija faktu kļūdu. Viņa skarbi, emocionāli uzrunāja, un visi nesaprata vienādi. No vienas puses, viņa atvēra acis daudziem, kas līdz šim klimata problēmas nebija pamanījuši. Tas, protams, labi. Taču viņa ieguva arī nelabvēļus, kas cenšas noliegt esošās klimata problēmas tikai tāpēc, ka viņiem nepatika Grētas uzstāšanās ekrānā.

Liekas emocijas publiskajā runā var radīt efektus, kas nav plānoti. Tāpēc uzmanīsimies no sašutuma un asarām tribīnē un pārliecības demonstrēšanas bez pierādījumiem.

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?

Nauda neguļ jeb bankas kā politisko krīžu izraisītājas

Speciāli TVNET

Skandāli ap zviedru banku iesaisti krievu netīrās naudas „nomazgāšanā“ meklē izskaidrojumu: loģiskos alkatības iemeslos, cilvēciskās vājībās, virknē cinisku pieņēmumu par „lielās naudas nesmirdēšanu“ un amatpersonu nespēju palaist gar degunu lielu naudu, bargi nenopelnot uz tās rēķina.

Rezultātā no amata nācās atkāpties dāņu ģenerāldirektorei, zviedru valdes priekšsēdētājam un vēl dažiem, kas šādu attīstības scenāriju nebija gaidījuši. Diemžēl krīze šeit nav tikai morāles rakstura skandāls.

Tā var izraisīt daudz nopietnākus pazemes grūdienus, nekā pirmajā brīdī šķiet. Amerikāņi varēja saskaisties par nozagtās Magņitska naudas legalizēšanu un aizliegt Swedbank tirgoties ar USD. Trampa valstī šāds nelāga impulss nelikās neiespējams. Tālāko notikumu attīstību tad mums nebūtu grūti iztēloties, jo esam ko līdzīgu jau novērojuši arī agrāk, citu banku sakarībā.

Tātad – bankas vadības kļūdas neapstājas bankas ēkas robežās. Tās izraisa zemestrīces ļoti plašā frontē uz āru. Tātad – ne tikai ekonomiskajā, bet pat politiskā līmenī. Taču sāksim visu pēc kārtas.

Bankas tikumība

Pašlaik grūti nedusmoties uz Danske Bank un Swedbank par šeftēšanos ar „Magņitska naudu“, kas nozīmēja asiņainas, mafijas naudas legalizāciju. Tā bija amorāla rīcība, kuru realizējusi viena no zviedru senākajām krājbankām. Tā pati, kas 200 gadus afišējusi tikumu un taupību kā sava biznesa simbolus.

Tautas krājbanka aktīvi (savā līdzšinējā praksē) izmantojusi divus raksturus ar simboliskiem vārdiem „Taupītāja“ un „Šķērdētāja“ kā savas biznesa morāles tēlus. Liekot saprast, ka taupība un pieticība grezno ikvienu cilvēku. Krājbankas kustība zviedru tautas vidū ilgus gadus asociējās ar godprātību, augstu morāli visos darījumos ar naudu. Tagad, 200 gadus vēlāk, viss pēkšņi apgriezies ar kājām gaisā. Tas, ka šodien bankas darbinieku alkatība un nepiedodama vienaldzība pret nekrietniem darījumiem tiek sodīta, ir loģiski un pamatoti.

Taču pati problēma ir lielāka par Swedbak aktuālo skandālu un amatpersonu sodiem. Bankas uzņemas realizēt mūsu naudas darījumus, piešķir mums maksājuma vai kredītkartes naudas darījumiem, un mēs jūtamies godīgi, maksājot „caur banku“, nevis skaidrā naudā. Tad nu pamatota būtu prasība pieprasīt, lai banka savās attiecībās ar naudu būtu tikpat godīga kā mēs paši.

Taču tā tas vienmēr nenotiek. Banka ir peļņas uzņēmums. No vienas puses tā it kā garantē mūsu finansiālo darījumu caurspīdību, bet no otras puses, piesedz pati savus sānsoļus, lai krietni nopelnītu. Tos pašus, kurus parastam klientam neviens nepiedotu.

Banku stabilitāte

Tātad bankas ir biznesa uzņēmumi, kas vēlas nopelnīt. Savādi, ka esam piešķīruši šim biznesam izņēmuma stāvokli. Ja bankām klājas labi (peļņa ir liela), tad mūsu sabiedrība un ekonomika ir stabila. Ja bankas iztukšojas un kļūst nestabilas, tad var bankrotēt valsts. Visi metas palīgā. Valsts budžetu ieskaitot.

To jau piedzīvojām, piemēram, Parex bankas bankrota laikā. Parastam uzņēmumam valsts ar savu budžetu šādā brīdī nebūtu metusies palīgā. Taču bankām pienākas izņēmuma serviss. Tās dabū visu, kas tām nepieciešams, uz mūsu rēķina. Tāpēc bankām vairs neuzticamies, jo tās var kļūdīties, taču par šīm kļūdām samaksāsim mēs.

Tieši šī neuzticēšanās var izraisīt virkni politisku seku, kas paviršam vērotājam var pat neienākt prātā. Taču tā notiek. Proti, banku krīzes lielā mērā ir izraisījušas to posta scenāriju, kuru pašlaik novērojam Brexit 2016. gada referenduma balsojumā, un tā paša gada traģēdiju ASV ar Donalda Trampa nākšanu pie varas.

Šo konstatējumu pamatojumus interesanti varat apgūt, izlasot britu vēsturnieka, ASV Kolumbijas universitātes līdzstrādnieka Adama Tūza () jaunāko darbu ”Crashed: How a decade of financial crises changed the world” (Allen Lane). Pēc viņa domām, „Brexit“ izraisītājs bija populistu kopīgo centienu rezultāts, kurā apvienojās Eiropas Savienības pretinieku labējais spārns, kas cerēja ar to nostiprināt Londonas kā pasaules finanšu centra lomu. Savienojumā ar neapmierināto strādniecību no provinces, kas jutās apdraudēta globalizācijas rezultātā.

Kaut ko līdzīgu varējām novērot ASV vēlēšanās, kad pie varas tiecās šeftmanis Donalds Tramps, kurš ar savu vulgāro ticību stiprās rokas spēkam magnetizēja mazizglītotos provinces amerikāņu vīriešus.

Pēc Tūza domām, šie notikumi bija 2008. gada finanšu krīzes sekas. Toreiz pasaules finanšu sistēma un ekonomika snauda stabilitātes miegā, guļot uz tā saucamajiem sliktajiem aizdevumiem. Brīdī, kad amerikāņu kredītņēmēji vairs nespēja samaksāt, sākās cunami, kas appludināja arī Eiropu.

Bankas pēkšņi nezināja, kādi būs to ieņēmumi, ja sliktie kredīti „sāks rīkoties“. Sirds apstāšanās kļuva iespējama un finanšu zonas infarkts draudēja nepārprotami. Baraks Obama saprata nekavējoties. Lai neatkārtotu 1929.gada krīzi, tika nolemts neatļaut bankām bankrotēt. Sākās valsts budžeta naudas iesūknēšana grimstošajās bankās. Taču krīze jau bija nostājusies uz sliekšņa. Cilvēki, kas, pateicoties subprime aizdevumiem, bija zaudējuši savas mājas, kļuva par bezdarbniekiem. Rūgtuma pilniem, izmisušiem zaudētājiem. Vairums no viņiem acu galā neieredzēja bankas un to vadītājus, kas paši izspruka cauri krīzei bez skrambām, taču klientus atstāja uz ielas, lietū. Viņi saglabāja savu stāvokli un lielās algas, bet par viņu nemākulību krīzes novēršanā samaksāja mazais cilvēks pats.

Rezultātā sākās izteikta sabiedrības polarizācija. Tieši šā iemesla dēļ 2016. gada vēlēšanās ļoti populārs kļuva kreisais Bernijs Sanders (Bernie Sanders), nevis politikas establišmenta reprezentante Hilarija Klintone (Hillary Clinton), kas asociējās ar varu un naudu. Taču vēl vilinošāk skanēja populista Donalda Trampa balss, kas solīja visu un pat neiespējamo piedevām. Sarūgtinātie Trampa pasākām noticēja. Populisms izslējās, pateicoties tieši banku nemākulīgajai rīcībai.

Kritiskais punkts

Liela vaina šeit jāuzņemas arī 2011.gada valsts parādu krīzei. Īpaši Dienvideiropas valstu nespējai tikt galā ar esošajiem budžeta rāmjiem. Tobrīd aizdevuma procenti auga gigantiskā ātrumā, un vainīgās bija Grieķija, Portugāle, Spānija un Itālija, kas netika galā ar savu maciņu. Pateicoties Angelai Merkelei (Angela Merkel), eiropieši norāva „rokas bremzi“ šķiešanās procesam.

Rezultātā Eiropa tika ierauta recesijā un strauji pieauga bezdarbnieku armija. Situācija bija īpaši kritiska 2012.gadā, kad tika prognozēts Grieķijas bankrots. To pēdējā brīdī izglāba, izvairoties no tā, ka grieķi pamet eiro zonu.

Taču grieķus piemeklēja tie paši skarbās taupības noteikumi, kurus iepriekš pieredzēja Latvija. Trīs spoki – Eiropas Centrālā banka, ES un Starptautiskais valūtas fonds (IMF) – panāca savu. No Grieķijas tika pieprasīts neiespējamais – taupīt, piegriezt jostas un radīt priekšnoteikumus ekonomikas pieaugumam.

Punktu šim procesam pielika Eiropas Centrālās Bankas šefa Mario Dragi (Mario Draghi) atbilde publikai Londonā 2012.gada 26. Jūlijā. Uz jautājumu: „Vai Eiropas bankām nedraud bankroti?“ viņš atbildēja ļoti izsmeļoši, ka naudas pietikšot.

Zināmā mērā demonstrējot, ka ECB ir kaut kas līdzīgs ASV Centrālajai bankai. Nevaru apgalvot, ka šis secinājums viesa stabilitāti un paļāvību. Drīzāk pretēji.

Tieši bažas par to, ka nu jau mums draud ne tikai kopīga armija, bet arī kopīga „banku savienība“, bija viens no iemesliem, kas lika Deividam Kameronam izsludināt referendumu par palikšanu vai nepalikšanu Eiropas Savienībā.

Banku bankroti ir noveduši pie šodienas nacionālisma uzplaukuma, tirdzniecības kara draudiem un populistu partiju rindu strauja pieauguma.

Tā pati „troika“, kas augstprātīgi noveda līdz bankrotam Latviju un šodien neuzņemas atbildību par savu kļūdaino lēmumu sekām, ir radījusi priekšnosacījumus pasaules populisma krīzei. Tieši taupības politika, masu bezdarbs un dzīves standarta kritums ir novedis vairākas valstis pie populistu valdībām. Pieskaitot arābu pavasara eksplozijas, kas noslēdzās ar masu migrāciju uz Eiropu, radījušas priekšnoteikumus līdz šim nebijušam naidīgumam pret ārzemniekiem, ieceļotājiem.

Gājiens ar laidni

Spēle sākās šādi – vispirms ASV centrālās bankas vadītājs peldināja savu finansiālo sistēmu naudā, lai to paglābtu. Ar „kvalitatīvo atvieglojumu“ palīdzību viņš nopirka ASV valsts parāda daļas. Eiropas centrālā banka darīja to pašu. Tas nozīmēja naudas drukāšanu un procentu likmju kritumu Eiropā un ASV.

Rezultātā investētāji meklēja jaunus medību laukus sava kapitāla ieguldīšanai. Pēc pāris gadiem šie paņēmieni bija nokaitinājuši konservatīvos ASV republikāņus. Centrālā banka nolēma atteikties uzpirkt obligācijas un sāka celt procentu likmes. Līdz ar to mainījās naudas plūsmas virziens. Kapitāls virzījās atpakaļ un iebelza pa daudzām valūtām. Dienvidāfriku, Brazīliju un Indiju ieskaitot. Kritās jenas vērtība attiecībā pret dolāru, un Ķīna to sāk izjust īpaši smagi. Sāka pazemināties izejvielu cenas, naftu ieskaitot.

Krievijas, Venecuēlas un Norvēģijas ienākumi būtiski samazinājās. Šis process izraisīja politiskas reakcijas. Ķīna, redzot savus ekonomiskos zaudējumus, pievērsās tirgiem Āzijā un Āfrikā. Krievijā Putins centās saglabāt savu režīmu, iestāstot iedzīvotājiem, ka vienīgā izeja no situācijas ir nacionālisma restaurācija un populisma praktizēšana.

Latvija šo banku iespaidu piedzīvoja ļoti tieši un negatīvi. Tūkstošiem iedzīvotāju šodien atrodas ārpus dzimtenes. Nedz vietējie politiskie vadītāji (kas toreiz glāba ar valsts naudu Parex banku), nedz finanšu krīzes risinātāji (sarunās ar „troiku“), nedz arī pašas bankas (Eiropas centrālā un vietējās bankas) nav Latvijas sabiedrībai par notikušā sekām atvainojušās.

Rodas iespaids, ka par nepiemērotiem un neatbilstošiem lēmumiem finanšu sistēmas amatpersonām nav jāatbild, lai gan citas amatpersonas (par to pašu) liek cietumā.

Iespējams, ka Lehman Brothers uzsprāgšana 2008. gadā nav kļuvusi par starta šāvienu augošām politiskajām un ekonomiskajām pretrunām sabiedrībā. Taču banku reakcijas neizbēgami mazināja sabiedrības paļāvību politiskajām un ekonomiskajām institūcijām.

Nauda neguļ

Tā turpina griezties „karuseļos“, lai pelnītu jau nākamo peļņas kumosu. Tā pulsē finanšu tirgus globālajā sistēmā: ienirstot un iznirstot ar finanšu instrumentu palīdzību. Piedaloties aizvien jaunās viļņveida kustībās, kuras sauc par finansiālajām inovācijām, lai nodrošinātu bagātajiem vēl lielāku peļņu nekā līdz šim.

Tātad finanšu tirgus un bankas ir paredzēti tieši šo īpaši bagāto cilvēku naudas karuseļiem, veiksmīgi palīdzot tiem izvairīties no „zaudējumiem“ nodokļu samaksas zonā un „attīrot“ neglīti nopelnītas naudas kaudzes tālākiem legālajiem pirkumiem un investīcijām.

Līdzīgi uzvedas arī modernie, globālie uzņēmumi, kas izvairās no nodokļu maksāšanas ar īpaši radošu, neparastu paņēmienu palīdzību – uzpērkot nodokļu inspektorus, finanšu padomniekus, izvietojot savus birojus un naudas kontus tajās pasaules daļās, kurās iespējams nemaz nesamaksāt nodokļus vai tos maksimāli ierobežot. Tā rīkojās, piemēram, Googe, Apple, Microsoft, Uber un Airbnb.

Reducējot nodokļu samaksu līdz minimumam (2% – 8% no globālās peļņas). Bankas to redz, zina, novērtē, saprot un pašas piedalās šajā peļņas rotaļā tāpēc, ka arī vēlas nopelnīt. Jo lielāka nauda griežas karuseļos, jo treknāka kļūst banku peļņa.

Tātad – mums pārējiem (parastajiem ļaudīm) jāievēro likumi un jādemonstrē tikumi. Turīgie ļaudis un uzņēmumi var to arī nedarīt. Kamēr mēs maksājam nodokļus un tiekam kontrolēti no nodokļu inspekcijas puses, ekstrēmi turīgie rīkojas pavisam citādi.

Tie izveido īpašus globālos tīmekļus, fondus un sabiedrības, kas noder naudas pasargāšanai no nodokļu atvilkšanas.

Starp citu, īpaši turīgie cilvēki nekad necieš arī no ekonomiskajām vai finanšu krīzēm. Viņi pat iegūst un nopelna uz krīžu rēķina. Pētījumi pierāda, ka visbagātākās pasaules ģimenes pēc 2008. gada finanšu krīzes paliecināja savu kapitālu par 45%.

Joprojām 8% no pasaules naudas konta (7,6 biljoni USD) atrodas noslēpti nodokļu paradīzēs. 30% šīs noslēptās naudas īpašnieku dzīvo Āfrikā, 52% Krievijā. Rezultātā sabiedrība ik gadus zaudē nodokļu ienākumos 200 miljardus dolāru apmērā.

Nav grūti konstatēt, ka pašreizējais legālo naudas darījumu veids – cauri bankai – nav pats labākais maksājumu kārtošanas ceļš. Ja reiz bankas var izraisīt politiskas un ekonomiskas krīzes un kolīzijas ar savu neapdomīgo rīcību, tad būtu jāatrod iespēja no šādiem maksājumu procesiem atteikties un sodīt pašus cunami izraisītājus.

Pagaidām mēs nezinām, kā to izdarīt.

Starpnieks, kas vēlas iegūt peļņu, nav godīgs un taisnīgs vidutājs. Protams, varam izstrādāt likums, lai tie nodrošinātu augstu morāli mūsu sadzīvē. Taču vēl vairāk par likumiem ir nepieciešami paši cilvēki, kas spēj un prot augstās morāles likumus ievērot.

Tie paši, kuriem nauda nepielīp pie pirkstiem.

Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

FOTO: Reuters/ScanPix

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu laikā Rietumeiropas medijos turpinās diskusijas par islāma kaujinieku atpakaļuzņemšanas dilemmu. Karu un kalifātu viņi ir zaudējuši. Nav kur palikt, nav par ko pirkt sev apģērbu, nav no kā iztikt. Maizes aizstājējs tur ir nezāļu zupa un viss. Apsolītās reliģiskās laimes vietā vīd vienīgi tuksnesis, bēgļu nometne un bads.

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra – interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus – kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka “Islāma valsts” finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 – 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

 

Nastja kā Zelta Zivtiņa vai oligarha atriebība Staļina stilā

TVNET

Speciāli TVNET

Nastja Ribka nekautrējas no tā, ka ir biezu silikona lūpu īpašniece, piedzīvojumiem bagāta kungu, vīriešu un veču kolekcionāre. Ja viņa būtu vīrietis, tad liela sabiedrības daļa viņu par to cienītu un apbrīnotu. Taču kā sievietei Nastjai jārēķinās ar negantiem raksturojumiem, izsmieklu un apsaukāšanu. Tā tas pie mums pieņemts. Taču tieši viņa atmaskoja pērna gada lielāko politisko sensāciju. Parādot, kā krievu oligarhs Oļegs Deripaska kopā ar Krievijas ministriem, amatpersonām diskutējis sensitīvus jautājumus ASV attiecībās ar „Krievijas skandālu“ un Kremļa palīdzīgo roku Donalda Trampa ievēlēšanas lietā. Tas nozīmē, ka maza, enerģiska eskorta servisa meiča no Baltkrievijas šoreiz nostrādājusi skarbi, ja visa pasaules prese gatava sekot notikumu gaitai viņas preses konferencē. Taču tas vēl nav viss. Īstenībā viņu sauc Anastasija Vašukēviča un viņai ir nevis 18, bet gan 28 gadi. Vai tas ko maina? Nē, jo summa nemainās, ja maina saskaitāmo kārtību.

Eskorta meiču loma pasaules politikā

Šī tēma ir diezgan plaši apspriesta, jo daudzi izlūkdienesti „štirlicu“ vai „iļjiču šakāļu“ vietā ērtāk un labāk izmanto eskorta jeb „intermeitenes“, kas  piegādā informāciju pretizlūkošanas pinkertoniem vieglāk, ātrāk un ērtāk nekā „džeimsibondas“. Tāpēc Maskavā strādājošās eskorta meičas došanās līdzi oligarham Oļegam Deripaskam ekskursijā uz Norvēģijas fjordiem (2016) nav nekas ārkārtējs. Oļegs ir viens no turīgākajiem krievu oligarhiem. Viņam pieder industriāls konglomerāts Basic Element un bagātības avots ir alumīnijs. Ir zināms, ka Oļegam ir tuvas attiecības ar Polu Manafortu (Paul Manafort), kas darbojies kā Donalda Trampa vēlēšanu kampaņas vadītājs.

Deripaskas jahtā toreiz vizinājās arī pelēkais Kremļa kardināls un vicepremjerministrs Sergejs Prihodjko. To visu zinām tāpēc, ka Nastja Ribka notiekošo uz jahtas filmēja un pēc tam savietoja filmēto materiālu savā Instragram kontā (ko pēc tam gan izdzēsa). Tur varēja pavērot sarunas, kurās Deripaska un Prihodjko pauž skumjas par rusofobiju un nosoda ASV diplomāti Viktoriju Nulandu.

Ekrānšāvņš

Šodienas sociālo mediju uzplaukuma laikā šādus kontus mēdz aplūkot tikai eskorta meiču draugi un kolēģes. Taču, ja pie šāda materiāla ķeras klāt ietekmīgi žurnālisti vai politiķi, tad „plaukstiņpolka“ pēkšņi pārvēršas ūdeņraža bumbā. Tieši šādu informatīvā materiāla transformāciju paveica krievu opozīcijas politiķis Navaļnijs, kas pacēla šo informāciju pavisam citos publicitātes augstumos

Tagad 8 miljoni skatītāju varēja redzēt, kādas ir Kremļa konkrētās saites ar oligarhiem un ASV pašreizējo vadību. Kas ir krustpunkts Pauls Manaforts (Paul Manafort) un kā viņš ir strādājis Kremļa interesēs Ukrainā, cieši draudzējas ar Oļegu Deripasku un bijis Kremļa interešu lobists ASV.

Taču atgriezīsimies pie Oļega Deripaskas, kas ir iekļauts amerikāņu sankciju sarakstā, un šis apstāklis, protams, traucē viņa biznesam.

Bildīšu nodevība

Protams, visu nedrīkst „izlikt internetā“ apskatei. Nastja (Anastasija) tomēr gribēja palielīties un ielika Instragram materiālu, kuru vēlāk kā trumpja dūzi savā vēstījumā izmantoja Navaļnijs. Deripaska noreaģēja tieši tāpat kā mūsu pašu oligarhi un sovjetsima laika priekšnieki, t.i. – ja patiesība nāk gaismā, tad jānošauj ziņnesis. Ribka sabijās un aizbēga uz Taizemi, kur viņu pēc kāda laika aizturēja kopā ar Aleksu Lesliju jeb īstajā vārdā Aleksandru Kilirovu. Pēc deviņiem mēnešiem Taizemes cietumā viņu nosūtīja atpakaļ uz Baltkrieviju, taču krievi viņus pārtvēra tranzīta zonā Maskavā. Tur Ribku aizturēja, apcietināja, apsūdzēja par netiklību un prostitūcijas organizēšanu. Grūti noticēt, ka tas notika nejauši, jo Ribka jau iepriekš bija publiski ziņojusi, ka vēlas prasīt politisko patvērumu ASV. Viņai esot vēl diezgan daudz kompromitējoša materiāla medijiem, ko pastāstīt par politiķiem. Tieši viņa skaļi paziņoja, ka varot piedāvāt pierādījumus par oligarha Deripaskas iesaistīšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas gaitā ASV. Deripaska esot līdzdarbojies manipulatīvajās politiskajās akcijās pret Hilariju Klintoni un darījis visu, lai pie varas nāktu Donalds Tramps. Vēlāk Ribka šos paziņojumus atsauca, un nevienam nav grūti uzminēt, kāpēc viņa tā rīkojās. Aleksandra Navaļnija rīcībā ir pierādījumi, ka Deripaska ir izmantojis spiediena taktiku, lai panāktu Ribkas apcietināšanu Taizemē. Viņam izdevās veikt spiedienu uz Taizemes iestādēm, un tajā brīdī Ribka saprata, ka droši nav nekur.

Tagad oligarhs pieprasa gigantisku sāpju naudu no Ribkas. Šādi mēdz rīkoties saskaitušies oligarhi un naudasmaisi arī pie mums Latvijā. Kāpēc gan turīgs cilvēks, kuram neko būtisku neizšķir pieprasītie tūkstoši, šādi rīkojas? Kāpēc viņš neliekas mierā? Neļauj šim faktam nozust no mediju dienas kārtības? Šim solim ir tikai viens izskaidrojums – Ribka ir nopietns drauds viņa eksistencei. Tas nozīmē, ka viņas rīcībā tomēr ir kādi nopietni kompromitējoši fakti un videomateriāls. Nupat Ribka esot atbrīvota no ieslodzījuma, taču notikumi tāpēc nav beigušies.

Sodīšanas teātris

Ribka nenodarbojas ar politiku. Viņa to demonstrēja arī savas pēdējās preses konferences laikā Maskavā, uz kuru pati vispār neieradās. Viņas advokāts to izskaidroja ļoti sovjetiskā stilā: “Ko jūs gribat! Viņa taču ir meiča!” Ar šo formulējumu arī tika pateikta visa pašreizējās Krievijas sabiedrības attieksme pret „visādām“ Nastjām, Natašām, Anastasijām un Ribkām. Tas, ka Ribkai tika draudēts, ir nepārprotami, jo nesen viņa publiski un pazemīgi atvainojās Oļegam Deripaskam un solīja viņu nekādā veidā vairs publiski nekompromitēt. “Ticiet man, man pietiek!” teica jaunā sieviete ar bizēm stikla būrī, tiesas zālē.

Šāds sodīšanas akts izskatās ļoti iestudēts, un mediju atspoguļojums robežojas ar viltus ziņas standartu.

Vai Ribka ir bīstama Deripaskam un Kremlim? Pagaidām grūti pateikt, vai viņai patiešām ir šie videoieraksti, kas nopietni spētu kompromitēt ietekmīgas politiskas varas personas Krievijā un ASV. Pagaidām krievu mediji visiem spēkiem cenšas padarīt eskorta meiču smieklīgu, zemisku un muļķīgu sabiedrības acīs. Ja arī viņa vēlāk nāktu klajā ar smagiem atmaskojumiem, tad sabiedrība vairs neticētu “tik sliktai meitenei”. Mani šajā komēdijā interesē tieši veids, kādā bagāts Krievijas oligarhs iemīda zemē sievieti kā “sliktu cilvēku” ar pērkamu masmediju un varas palīdzību. Galu galā pats pirka eskorta pakalpojumus, bija apmierināts, bet tagad, kad informācija noplūda Navaļnija štābā, soda Nastju Ribku par to, ka viņa parādīja sabiedrībai patiesību.

Šis personību nomelnošanas teātris, kas dzimis Staļina laikā un tiek praktizēts arī šodien, ir ļoti neglīta un nejēdzīga “melnās publicitātes” forma, kas tiek plaši praktizēta arī pie mums Latvijā. Diemžēl tā tas ir. Tā mērķis ir radīt sabiedrībai iespaidu, ka kāda konkrēta persona ir slikts, ļauns, zemisks un nelietīgs cilvēks, tāpēc nedrīkst ticēt nevienam šīs personas izteikumam vai atmaskojumam.

Vai Ribka ir upuris? Jā un nē. Viņa ir sapratusi šo skandālu kā biznesa akciju un pašlaik piedāvā savus pakalpojumus oligarhu pavešanas jomā. Deripaskas gadījums ir viņas biznesa vizītkarte. Ar šādu notikumu pavērsienu, šķiet, nerēķinājās neviens, Oļegu Deripasku ieskaitot.

Taču metode, ar kādu Deripaska cīnījās pret Zelta Zivtiņu, ir staļiniska. Nožēlojama un anulējama arī pie mums. Vīriešiem svarīgākais ir uzvarēt, sievietēm – nepadoties. Šajā situācijā uzvar Ribka, jo viņai ir lielāka neveiksmju pieredze nekā naudīgajam oligarham.

Laiks rādīs, kas notiks finālā, kas šajā traģēdijā vēl tikai būs.

Kremļa mediju staļļu galops un žurnālistes slīcināšana melos

Speciāli TVNET

Nē, 2018. gadā zviedru skolēniem nebija jāpielūdz Allāhs, musulmaņu migranti nedemolēja Jēzus statuju, valsts industrija nesagruva Eiropas Savienības noteikumu rezultātā. Nē, sekss ar zvēriem un līķiem nebija zviedru intīmās dzīves norma, kā to cītīgi centās apgalvot Krievijas mediji visu pērno gadu. Nē, Latvijas biatlonistes baltās zeķubiksēs, necīnījās Ukrainas frontē un vakcīnas nav bīstamas vakcinēto bērnu un pieaugušo veselībai, kā krievu troļļi centās iespaidot Rietumeiropas un ASV publisko domu.  

Melu un nepatiesas informācijas pērn bija daudz. 2018. gads bija informācijas kara piesūcināts. Līderpozīcijas te joprojām ir Krievijas dezinformācijas laboratorijas. Tur tika virzīta tālāk pretinieka (demokrātisko valstu) kompromitēšanas programma ar pretrunīgu ziņu ražošanu un pretinieka iekšējās komunikācijas loģikas sagraušanu, kā arī centrējoties uz konkrētu (nevēlamu) personību norakšanu. Tieši un nepastarpināti to varējām novērot „falšajās kaislībās“ Lielbritānijā, „dzelteno vestu sašutumā” Francijā un vēlēšanu procesa ietekmēšanā Latvijā un Zviedrijā.

 Kremļa ideologiem pieder mediju stallis svešvalodās un tāpēc viņiem daļēji izdodas apmulsināt neizglītotos ārzemniekus. Melu mašīnas spēja izbārstīt saindētus informatīvos graudus arī Latvijā, izrādījusies ļoti ietekmīga sabiedriskās domas ietekmēšanas svira. Ir cilvēki, kas tos nekritiski uzknābā. Pēc tam, paši to neapzinoties, kļūst par Kremļa uzbrucēju līdzskrējējiem, noderīgo idiotu lomā.

Ko cenšas iestāstīt Kremlis un kā reaģē ASV
Ukraina (Kremļa mediju interpretācijā) esot nacistu valsts, kas ar slēptu rietumvalstu palīdzību, modri uzglūn nevainīgajai Krievijai. ASV pašlaik gatavojoties trešajam pasaules karam, bet Eiropas Savienība brūkot kopā. Pasauli esot pārņēmusi neizbēgama islamizācija, kristīgās vērtības tiekot neatgriezeniski iznicinātas un vienīgā cerība mums esot glābējs Putins. Kā vienīgais un viedais pasaules vadonis. Mēs visi (rietumos) viņu gaidot ierodamies.

Vēl jautrāki stāsti Kremlī izgudroti par Skripaļu slepkavošanas mēģinājumu Lielbritānijā. Izrādās, ka Skripaļi (pēc Kremļa versijas) esot sirguši ar alkoholismu un cietuši no narkomānijas (nevis tika krievu spiegu indēti ar „Novičoku“, kas ir zinātniski pierādīts).

Pērn pierādījās, ka Kremļa propagandisti īpaši nežēlīgi izrēķinās ar nevēlamām personām, īpaši sievietēm ienaidnieka lomā. To skaitā bija ne tikai savulaik noslepkavotā krievu –amerikāņu žurnāliste Anna Politkovska, amerikāņu demokrātu politiķe Hilarija Klintone un lietuviete, valsts Prezidente Dalia Prunskiene, bet arī krieviete, žurnāliste Ludmila Savtjuk, somiete, žurnāliste Jesika Arou.c.

Anna Poļitkovska

Taču reizēm Kremlim tomēr neizdodas visiem nobārstīt melu graudus uzknābāšanai.

ASV nesen izvirzīta apsūdzība 13 krieviem par melu kampaņas rīkošanu, lai ietekmētu Prezidenta vēlēšanu iznākumu. Tas ir labs troļļošanas izgāšanās piemērs. Apsūdzību virza īpašais prokurors Roberts Mulers (Robert Mueller). Tātad tiesas uzmanības lokā ir 13 personas (krievi) un trīs viņu uzņēmumi. Ir konstatēts, ka tikušas zagtas 5 identitātes, lai izmantotu psiholoģiskajā karā pret amerikāņiem. Vairums apsūdzēto ir ar tiešajām saitēm Kremlī. Apsūdzībā norādīts, ka šie cilvēki apzināti rīkojuši aģitācijas kampaņas, lai ietekmētu amerikāņu vēlēšanu iznākumu. Galvenā sadaļa šajā kampaņās ir bijis melnais PR pret Donalda Trampa konkurenti – demokrātu partijas pārstāvi Hilariju Klintoni. Krievu aģenti pirkuši reklāmas laukumus, kuru ar mērķis bija kompromitēt Klintoni un izveidot amerikāņiem negatīvu priekšstatu par šo personu kā sliktu cilvēku. Vienā no pirktajiem reklāmas laukumiem ASV krievi publicējuši sekojošu tekstu: „ Hilarija ir sātans, viņas noziegumi un meli precīzi pierāda, cik ļauna viņa ir!“. Protams, ka šādi emocionāli spilgti apgalvojumi izklausās pēc „patiesības kliedziena“ un var ietekmēt vēlētāju simpātijas vai antipātijas balsošanas brīdī. Kāds cits piemērs, kuru krievi izmantojuši priekšvēlēšanu aģitācijai ASV ir tā saucamo Facebook grupu/kopu izveidošana. Viena no šādām Kremļa izveidotām grupām ASV bija “United Muslims of America”, lai tās ietvaros attīstītu ideju, ka Hilarija Klintone ir fanātiska musulmaņu atbalstītāja un tāpēc vēlas ieviest ASV šariāta likumus, kas protams ir meli. Domājošs cilvēks, par to pasmietos kā nejēdzīgiem meliem, bet naivāks un neizglītotāks tam notic un tāpēc nebalso par demokrātu kandidāti.

Kremļa propagandistu grupa, ierodoties Amerikas Savienotajās Valstīs,  bija iegādājusies fotoaparātus, telefonus, SIM kartes un citus priekšmetus un lietas, kas nepieciešami kampaņu realizēšanai. Pēc misijas pabeigšanas, visi pierādījumi tikuši likvidēti. Taču pilnīgi visas „pēdas“ likvidēt viņiem neizdevās. 2017. gada 13. septembrī Federālais izlūkošanas birojs (FBI) saglabāja kādu e-pasta vēstuli, kur viens no aģentiem bija sūtījis ģimenes locekļiem uz dzimteni. „Šodien darbā bija neliela krīze: FBI iejaucās mūsu aktivitātes (bez jokiem!). Tad nu man nācās kārtīgi pastrādāt, lai noslēptu visas pēdas kopā ar kolēģiem“.

Apsūdzībā norādīts, ka krievi ieradušies ASV ar vīzām, kas iegūtas, pateicoties viltotiem dokumentiem. Pēc tam nodrošinājuši sev iespēju manipulēt ar datoriem, kas izvietoti ASV, lai slēptu savas patiesās identitātes. Tikuši izveidoti viltoti banku konti, reāli amerikāni iesaistīti viņu organizētajās politiskajās aktivitātes, lai radītu patiesas darbības iespaidu.

Amerikāņi nesaprata, ka piedalās krievu aģentu rīkotās sapulcēs un mītiņos, viņiem šķita, ka viss notiek pa īstam un viņi piedalās godprātīgā vēlētāju kustībā“, – vēlāk liecināja bijušais ASV tieslietu ministrs Rod Rosensteins preses konferencē.  Viņš uzsvēra, ka aģentu darbība bijusi ļoti apjomīga- vienā un tajā pašā dienā viņi piedalījušies kampaņā, kas atbalstīja Donaldu Trampu un pasākumā, kas vērsās pret republikāņu kandidātu.

Apsūdzībā norādīta kāda organizācija ar nosaukumu “Internet Research Agency LLC”, kas centusies attīstīt informācijas karu pret ASV. 12 no 13 pašlaik apsūdzētajiem strādājuši tieši šajā troļļu fabrikā. Troļļu fabrika nodarbojusies ar simtiem viltotu kontu radīšanu sociālajos medijos, kas nosaukti izdomātos amerikāņu vārdos. Šīs fabrikas budžets bijis apmēram viena miljona ASV dolāru robežās. Pats Donalds Tramps šo izmeklēšanas procesu sauc par raganu medībām, jo nav ieinteresēts patieso faktu noskaidrošanā un atmaskošanā. Nav patīkami publiski uzzināt, ka ideoloģiskais ienaidnieks Maskavā palīdzējis pašam tikt pie amata Baltajā namā. Vēl sliktāk, ja skaidri un gaiši noskaidrosies, cik par to Kremlim ir samaksāts?

Vai krievu troļļu fabrikas turpina ietekmēt ārzemes?

Pagaidām var ietekmēt, jo metodes propagandas darba veikšanai ir zemiskas. Piemēram, filma, kurā kāds jauns vīrietis, tērpts haki krāsas kaujas apģērbā (atgādina karavīru) un viņa piedurkni grezno amerikāņu karogs. Viņš vērš savu automātisko ieroci pret korānu, kas kadrā novietots uz akmens. “Tagad es tev iznīcināšu maita, mēsls!” saka vīrietis un sašauj grāmatu lupatu lupatās. Protams, ka šāds sižets paredzēts musulmaņu skatītāja tracināšanai, naida provocēšanai pret amerikāņiem. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā krievu troļļu fabrikas apzināti ražo melīgus materiālus ar tēlotu (šķietamu) dokumentalitāti, lai provocētu naida impulsus musulmaņos pret amerikāņiem.

Sarīdīt, sakūdīt cilvēkus un iedzīvotāju grupas ir viens no troļļu fabriku galvenajiem uzdevumiem. To nav iespējams paveikt ar klasiskās žurnālistikas palīdzību, kuras ētika aizliedz apzinātu kūdīšanu un rīdīšanu pret personām, minoritātēm, personu grupām.

Viens no svarīgākajiem troļļu pienākumiem ir arī vietējo krievu iedzīvotāju dezinformēšana par apstākļiem valstī un ārzemēs. Šī tradīcija nav nekas jauns, jo ir pārmantota no padomju propagandas PSRS laikā, kad boļševiku valstī viss bija lieliski, bet ārzemēs „valdīja“ posts, nelaimes, bezdarbs, slimības un krīze, kura nekad nebeidzās. Arī šodien Putina Krievija turpina šo pašu padomju varas iesākto propagandas praksi. Putinam ir svarīgi, lai krievi ticētu, ka Eiropas Savienība atrodas izjukšanas priekšā, Eiropas valstīs dominē posts, nelaimes un bēgļu uzbrukumi. Ja reiz situācija Krievijā šodien nav ideāla, tad apzināti jāveido šausmu stāsti par vēl sliktāku situāciju ārzemēs.

Taču atgriežoties pie ārzemēm, pats spēcīgākais trumpis ir krievu troļļu atbalsts populistu partijām. Tādām kā, piemēram, SD Zviedrijā vai KPV.LV Latvijā.

Ja izdodas demagoģiski pierunāt neizglītotāko, agresīvāko vēlētāju daļu balsot par saviem populistiem, tad var panākt politisku nestabilitāti nīstajās Krievijas kaimiņvalstīs: Zviedrijā vai Latvijā. Populisti nekad neļauj izveidot stabilas valdības un līdz ar to stabilizēt valsts politiski ekonomisko stāvokli.

“Parasti krievu manipulatori ar lielu baudu cenšas iedēstīt sev naidīgajās vai nepatīkamajās valstīs populistu partijas un rūpēties par to, lai populistu līderi kļūtu aiz vien populārāki un iecienīti vietējo vidū un uzvar vēlēšanās ar maksimālo iespējamo rezultātu”, – atzīst medijiem Carnegies Zviedrijas filiāles līdzstrādnieks Andrejs Kolešņikovs.

Šis process tiek virzīts divos virzienos: a)  vietējo liberālo politiķu un žurnālistu apzināta kompromitēšanā, galvenokārt sociālajos medijos un b) pārspīlētā esošās valdības un valsts situācijas dramatizēšanā, piedāvājot populistus kā glābējus.

Somu žurnāliste Jesika Aro bija viena no krievu troļļu fabriku atmaskotājām Ziemeļeiropā. Pateicoties valrafēšanai viņai izdevās noskaidrot patiesību un talantīgi to aprakstīt. Atriebība nebija ilgi jāgaida – krievu troļļi sāka žurnālisti vajāt sociālajos medijos, kur Jesika tika rupji apsaukāta un novērtēta kā mele, neliete, prostitūta, narkotiku tirgone, somu ienaidniece un vienkārši melīgs un ļoti slikts cilvēks. Taču somu institūcijas un sabiedrība neuzknābāja krievu troļļu pasegtos indes graudus un apmelotājs tika noskaidrots. Tas izrādījās Juhans Bekmans (Johan Bäckman), kuru aizturēja un tiesāja par vajāšanu un goda un cieņas aizskāršanu. Kas ir šis Juhans Bekmans, kas atļāvās vadīt sociālajos medijos kampaņu pret tautieti un žurnālisti? Viņš ir turīgas alusdarītavas īpašnieku dēls, docents, fagotists, antifašistu komitejas priekšsēdis, kas atklāti pauž Krievijas intereses somu sabiedriskajā telpā. Kāpēc viņš tā dara? Naudas vai pārliecības dēļ? Šķiet, ka tomēr naudas, jo viņa grāmata par to, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Politkovska tika nogalināta, lai apmelotu Vladimiru Putinu, ir pievilkta pie vajadzīgajiem meliem „aiz matiem“. Anna tieši atmaskoja Čečenijas kara problēmas un reāli traucēja Putinam. Tāpēc šis apgalvojums neiztur kritiku.

Juhans Bekmans ļoti aktīvi uzstājas arī pret Igauniju un Latviju, apsūdzot šīs valstis sistemātiskā un nežēlīgā krieviski runājošo minoritāšu vajāšanā. Somi viņam neatļauj iegādāties radiostaciju, jo tas varētu būt drauds valsts drošībai. Viņš aktīvi darbojas arī pret Zviedriju, jo iesaistījies RISS (Russian Institute for Strategic Studies) darbā, kas kopš 2009. gadā strādā tieši Kremļa vadībā. Taču 2018.gadā viņš tika beidzot notiesāts Somijā ar viena gada nosacītu ieslodzījumu par somu televīzijas žurnālistes Jesikas Āro vajāšanu un apmelošanu. Kopā ar otru žurnālistes vajātāju Iļju Janitskinu viņam būs jāsamaksā žurnālistei 150.000 eiro soda naudā.

Kā var noslīcināt melos žurnālisti?

Jesika sagatavoja pētniecisku publikāciju savam izdevējām –  sabiedriskajam medijam Yle TV par krievu troļļu darba loģiku Somijā.  Viņa atmaskoja melu fabrikas darba tehnoloģiju un metodes somu sabiedrības apmuļķošanai. Protams, ka Jesika bija sagatavota uz atbildes reakciju no troļļu puses. Uzbrukums bija gaidīts, taču viņa nespēj iedomāties, ka tas notiks tik plašā frontē un gigantiskos apmēros. Sākās apmelojumu sērija: Jesika tika nosaukta par amerikāņu aģenti (lai somiem pēkšņi viņa izskatītos pēc ārzemju spiedzes); viņai tika piegādātas draudu ziņas katru dienu, solot izrēķināties ar ģimenes locekļiem (lai tie pierunātu Jesiku pārtraukt darboties žurnālistikā); tika izveidotas montētas fotogrāfijas ar pazemojošām seksuāla rakstura ainām un pat mūzikas video, kā arī fotomontāžas, kurās Jesika tika tēlota kā muļķe, narkotiku pārdevēja un NATO pielūdzēja. Pēc tam tika izveidotas īpašas Facebook grupas un anonīmi Twitter konti, kuriem izdevās panākt demonstrācijas pret „troļļu fabriku Yle redakcijā“. Meli par Jesiku tika piegādāti visām somu redakcijām (apmēram 200 adresēm) un to vadītajiem. Publiski tika apgalvots, ka Jesika pati vainīga pie tā, kas ar viņu notiek. Pati esot uzsākusi informācijas karu ar mērķi izplatīt rusofobiju. Melu apjoms bija gigantisks. Kulminācija kampaņai bija žurnālistes privātās dzīves ievilkšana apmelojumu kampaņā. Tika publicēta ziņa, ka viņas tēvs it kā nosoda savas meitas rīcību un kaunas par to. Kāds pat atsūtīja uz viņas telefonu sms tēva vārdā, lai gan Jesikas tēvs bija miris jau pirms 20 gadiem.

Šodien Jesika Aro publiski atzīst, ka Kremļa informācijas karš pret atsevišķiem žurnālistiem ir nopietns drauds demokrātijai. Viņai šķiet riebīgi, ka pat labējie somu un ārzemju politiskie spēki cītīgi mācās no Kremļa troļļiem un rīkojas tieši tāpat, apdraudot izteikšanās brīvību rietumu demokrātijās.

Nav noslēpums, ka daži žurnālisti (šīs vajāšanas dēļ) pārtrauc pievērsties svarīgām tēmām un tas nozīmē, ka informācijas karā ir jau konkrēti upuri.

Propagandas mērķis ir iekļūt cilvēku galvās. Izmainīt domāšu, viedokļus, vērtējamus un rīcību. Man izdevās noskaidrot, kā troļļiem izdevās samulsināt pavisam parastus cilvēkus un pārveidot tos par savu ideju propagandistiem un atbalstītājiem. Tie ir cilvēki, kas nepārtraukti aizraujas ar konspirācijas teorijām, kurās naids, atriebība un varmācība ir norma”, – konstatē Jesika Aro. Viņai šķiet traģiski, ka tik liels skaits somu notic krievu troļļu meliem un ir pārliecināti, ka, piemēram, somu sabiedrisko televīziju kontrolē amerikāņu izlūkdienesti. Vēl traģiskāk, ka troļļiem izdevies sagandēt publisko diskusiju un tagad tā notiek ļoti skarbā un nežēlīgā tonī.

Vai troļļi smagāk uzbrūk sievietēm? Jā, pēc Jesikas domām, tā patiešām esot. Troļļiem šķiet, ka sieviete ir vājāka, emocionālāka. Tāpēc to pazemot un sagraut šķiet vieglāk. Taču tas ir muļķīgs priekšstats. Demokrātiska valsts aizstāv savus iedzīvotājus un izglītota sabiedrība neuzknābā troļļu pamestos saindētas patiesības graudus par saviem žurnālistiem.

Somu pieredze pierāda, ka ir jāpārkārto policijas un tiesu sistēma, lai neļautu svešas, naidīgas valsts diversantiem graut demokrātiju valstī, kuras garantiju priekšpostenī ir tieši mediji un drosmīga žurnālistika. Medijiem ir jāizglīto tauta, lai tā spētu saprast moderno laiku. Tie, kas nebauda pieredzes un zināšanu avotus, riskē nomirt no slāpēm nezināšanas un tumsonības tuksnesī.

 

 

 

%d bloggers like this: