Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

Mediju pratības problēmas Latvijā. 2. daļa. Kas ir sabiedriskais medijs?

Thingsyoushouldlearn.com

 
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.

Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.

Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču  ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.

Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam  lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.

To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.

lsm.lv

lsm.lv

Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši.  Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”.  Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.

Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.

Tik vienkārši tas ir.

Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.

Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna”  turpināsies un virzīsies dziļāk.

Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.

Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā  un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.

Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?

Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.

Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.

Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.

Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju.  Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?

Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām.  Labā līmenī.  Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.

Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.

lsm.lv

lsm.lv

Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm.  Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.

Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu.  Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.

Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.

Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu.  Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.

Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?

Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.

Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

 

(turpinājums sekos rīt)

 

 

 

 

 

 

 

 

Luters: Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana

Speciāli TVnet

montijs-paitons

 

Popkultūras reformatori: Montijs Paitons (Monthy Python, 1976), Foto: TVnet, AP/ScanPix

Šogad atzīmēsim kristīgās Baznīcas reformācijas 500 gadu jubileju. Šis notikums satricināja Baznīcas dzīvi, un nekas tamlīdzīgs atkārtojumā vairs nav pieredzēts. Zīmīgi, ka Baznīcas iekšiene nav daudz mainījusies kopš Lutera apvērsuma laikiem. Kritikas uzklausīšana un reformācijas vēsmas arī šodien ir vairāk nekā pieticīgas. Tāpat kā viduslaikos par runāšanu pretī draud padzīšana un izsaldēšana. Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters 1517. gada 31. oktobrī Vitenbergā deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu un Baznīcas kā institūcijas lomu grēku piedošanā. Šis fakts ir nozīmīgs ne tikai Baznīcas, bet arī sekulārās pasaules attīstības procesu izpratnē. Bez trauksmes cēlājiem sabiedrība neattīrās no sārņiem. 

 

Baznīcas reformācijas aizmetņi

Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu. Pārdodot «grēku atlaides kvītis» jeb «apdrošināšanos pret nākotnes grēkiem», Baznīca nodarbojas ar cilvēku mānīšanu un naudas izspiešanu. Tā domāja Luters un ar iepriekšminētajām tēzēm vēlējās ierosināt reformas pašā Baznīcā, nevis izraisīt sacelšanos. Toreiz viss tieši tā arī sākās, taču sekas šim solim bija sajūtamas tikai 1521. gada 3. janvārī, kad Romas pāvests Leons X (īsi pirms savas nāves) nolādēja Luteru, pieprasīja viņu izslēgt no Baznīcas, jo saprata, ka Baznīcas šķelšanās būs neizbēgama.

Jāpiezīmē, ka Luters tolaik nebija vienīgais, kas sūdzējās par Baznīcas ļaunprātībām. Jau simts gadus agrāk to pašu bija kritizējis čehu reliģiskais reformators Jans Huss un citi, kas bija pārliecināti, ka daudzas katoļu tradīcijas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Taču Roterdamas Erasma vai Tindāla balss savulaik neizskanēja tik skaļi kā Lutera iniciatīva XVI gadsimtā. Mārtiņam ļoti palīdzēja masu komunikācijas pirmā nozīmīgākā svira – Johana Gūtenberga izgudrotā un izmantotā tekstu iespiešanas mašīna.

Kā rīkojās Luters? Viņš sadedzināja pāvesta bullu un pieprasīja savas lietas godīgu izskatīšanu imperatora Kārļa V galmā. Publikas simpātijas bija Mārtiņa pusē, taču kūrfirstu un pāvesta nuncija spriedums (Vormsas edikts) pasludināja Luteru ārpus likuma un aizliedza iespiest un izplatīt viņa darbus tagad un turpmāk. Pāvests viņu izmeta no Baznīcas un imperators izsludināja ārpus likuma. Pēc tam sākās Lutera brīnišķīgie piedzīvojumi ar maskēšanos Vartburgas pilī, slēpjoties no imperatora un pāvesta, jo viņš domāja un saprata ticību citādi nekā viņa priekšnieki. Tapa neskaitāmi tulkojumi, «Septembra Bībeli» ieskaitot. Tieši Luters iztulkoja Bībeli savā dzimtajā valodā un iedvesmoja analogai rīcībai pārējos. Viņa lieliskā vācu valodas izjūta un spēja padarīt Bībeles tekstu saprotamu vienkāršiem ļaudīm ir cieņas un uzslavas vērta. «Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas un ar vienkāršo vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā,» uzsvēra Luters (McGrath, A. Reformation Thought, 2012).

Līdzīgi rīkojās arī viņa sekotājs Latvijā, mācītājs, vācietis Ernests Gliks, kurš, pateicoties Zviedrijas karaļa Kārļa XI finansiālajām atbalstam (7500 dālderu), 1689. gadā pabeidza Bībeles teksta tulkojumu latviešu valodā. To izdeva 1694. gadā 1500 eksemplāru tirāžā. Latviešu Bībele svēra 4 kilogramus un 250 eksemplāri bez maksas tika izplatīti skolām un baznīcām. Reformācija bija notikusi.

Pravieša balss

Teoloģijā eksistē jēdziens «pravieša balss». Ar to modernajā laikā saprot sabiedrības problēmās iesaistītu Baznīcas aktivitāti, kas aicina valstis un valdības pievērst vairāk uzmanības trūcīgajiem, cietušajiem, vajātajiem, bēgļiem, klimata problēmām un kara alkatībai. Taču Bībelē pravieši itin bieži kritizē situāciju draudzē. Pravieša balss var skanēt Baznīcas iekšienē, uzrunājot vietējos un tālos priekšniekus. Tos pašus, kas nosaka, kāda šī Baznīca ir un kādas vērtības tajā dominē. Šie ļaudis ir patiesības sludinātāji, trauksmes cēlāji, jo vēlas panākt korupcijas un provinciālā akluma, liekulības un nelietības izskaušanu Baznīcas iekšienē, attīrot ticības templi no sārņiem un meliem. Tā ir atbildības pieprasīšana no cilvēkiem, kuriem ir vara un kuri izliekas neredzam nelāgas norises. Trauksmes cēlāju kritika tāpēc būtu uzlūkojama kā ieinteresēta labvēlība. Kā lieliska aktivitāte. Cilvēku spēja satraukties, sašust par procesiem (kas nav taisnīgi) un uzdrošināšanās kritizēt priekšnieku rīcību (kas ir negodīga) savā būtībā ir varonīgs un pozitīvs solis. Daudz sliktāka ir līdzcilvēku zemiska klusēšana, izlikšanās un liekulība nelietības un alkatības priekšā, kas sakņojas bailēs, vienaldzībā un apātijā. Diemžēl nereti šos procesus novērtējam pretēji un neredzam, ka korumpēta vara vienmēr cenšas apklusināt drosmīgu un godprātīgu kritiku. Sabiedrības vairākums varai mēdz sekot. Lētticības, izdabāšanas vai baiļu dēļ.

Vecās Derības laikā pravieši klasificējās kā Dieva vārdu piesaucēji, atsaucoties uz laicīgām, kritiskām norisēm. Šodien ar pravieša jēdzienu mēs vairāk mēdzam saprast nākotnes pareģotāju, kas ir ļoti šaura šā jēdziena izpratne. Reti kurš pravietis Bībelē runā par nākotni. Pravietis pievēršas savam laikam, aicinot labot to, kas notiek kļūdaini. «Gan mazi, gan lieli — visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris — visi krāpjas! Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav!» (Jer. 6:13–14). Pravietis Jeremija turpina kritizēt sava laika nejēdzības, uzsverot, ka militāras uzvaras tautai nav vajadzīgas. Tā vietā nepieciešamas uzvaras pār grēku. Taču arī ar viņu vietējā laicīgā vara (600 gadus pirms Kristus) fiziski izrēķinājās un ieslodzīja cietuma dubļos (Jer. 38:6).

Vai visi trauksmes cēlāji ir pravieši?

Protams, nav. To uzplaukuma laiks (klasiskajā izpratnē) bija ap 700.–300. gadu (p. Kr.), un pēc tam vecās kritiskās formas nomainīja sekulārais laiks. Tāpēc tagad visiem, kas kaut ko kritizē, nav taisnība un visas pārmaiņas nenoved pie reformācijas. Laika konteksts ir tas, kas nosaka kritikas vērtību. Daudzi jūtas izredzēti un vēlas runāt. Modernā laika interneta «haidparks» ir šā pieņēmuma vislabākais apliecinājums. Runā visi, bet klausās tikai retais, jo tīmekļa kritizētājus un «praviešus» neviens nevar iemest cietuma dubļos kā Jeremiju, sadedzināt kā Janu Husu vai izraidīt no valsts kā Luteru. Tas iespējams tāpēc, ka viņi izsakās anonīmi un dzīvo sekulārā laikā. Demokrātijas apstākļos. Viņi var runāt, bet viņu kritiskajiem vārdiem nav spēka, jo idejas nesinhronizējas ar modernā laika prasībām.

Pāvesta bullas 16. gadsimtā paredzēja ne tikai paša Mārtiņa Lutera noslaucīšanu no zemes virsas, bet arī viņa tekstu un tulkojumu iznīcināšanu. Tos nedrīkstēja lasīt, apbrīnot, sludināt, izplatīt, uzslavēt, iespiest, publicēt vai aizstāvēt mutvārdos un rakstveidā rakstos, grāmatās, sprediķos vai skrejlapās. Gūtenberga iespiedmašīna ļoti nepatika pāvestam un politiskajai varai, tāpēc pirmais cenzūras aizliegums tika ieviests tieši pilsētās, kurās darbojās tipogrāfijas.

1520.gada 10. decembrī Mārtiņš Luters Virtenbergā publiski sadedzināja pāvesta bullas tekstu, piemetot klāt ugunī vēl pāris Baznīcas likumu tekstu. Protams, šis notikums izvērtās par sacelšanos un izprovocēja Leonu X Vatikānā pretreakcijai. Tur steidzīgi tika sacerēta nākamā bulla, kurā Luters un viņa sekotāji tika pasludināti par ķeceriem. Tas notika 1521. gada 3. janvārī Romā (Vatikānā).

Jā, Mārtiņš Luters bija provokators. Viņš rakstīja vāciski, bet Baznīcas valoda bija latīņu. Viņš publiski kritizēja, un šādi rīkoties nebija pieņemts. Tātad pārkāpa katoļu Baznīcas iekšējās kārtības noteikumus, kas pieprasīja strikti ievērot iekšējo kārtību, padevīgu paklausību kā visu tikumu avotu. Prasība pēc 100% paklausības Baznīcā ir norma. Autoritātēm ir jāpakļaujas bez ierunām. Taisnību un patiesību zinot tikai Romā. Tāpēc pāvests savos «brīdinājumu tekstos» Luteram raksturoja Baznīcas kritiķus kā «patiesības apmelotājus».

Uzticība patiesībai

Lojalitāte ir lūzuma punkts ne tikai Baznīcas, bet arī partiju, organizāciju un totalitāru valstu pārvaldē. Ko nozīmē būt uzticīgam idejai, valstij, ticībai? Lojalitātes secību priekšnieki mēdz pārprast. Piemēram, īsts ticīgais ir lojāls Dievam. Tikai un vienīgi. Pēc tam seko lojalitāte saviem priekšniekiem un Baznīcai. Kā šajā gadījumā rīkojas mācītājs, kurš tic un seko Dievam, taču redz, ka viņa tiešie priekšnieki ir apmaldījušies un rīkojas neatbilstoši prominences norādījumiem? Vai mācītājam jābūt lojālam vispirms Dievam vai tomēr Baznīcai?

Politisko partiju programmas un idejas ir noteicošās ikviena politiķa darbā. Kā rīkoties brīdī, kad savas frakcijas balsojumā Saeimā nākas nostāties pretī partijas idejām, jo priekšnieks tā vēlas? Vai savā ikdienas dzīvē esam lojāli patiesībai vai izsmejam šādus cilvēkus, kas ir lojāli patiesībai un tāpēc «spļauj pret vēju», rēķinoties ar izstumtību un izsaldēšanu?

Brīdī, kad beidzas argumenti, sākas apmelošana. Baznīcas iekšējā pasaule nav izņēmums. Iespējams, ka tāpēc ticīgo skaits Ziemeļeiropā samazinās, un pie vainas nav izlaidība vai «vēlme kļūt par musulmani», bet gan vietējas ticības ēkas priekšnieku nespēja iet līdzi modernajam laikam. Bez spējas saprast iekšējo kritiku Baznīca iznīks. Tieši tāpat valsts, kultūra un sabiedrība kopumā. Lai izdzīvotu laikā, nedrīkst būt tabu tēmu, un tāpēc Mārtiņa Lutera «sekotājiem» jāierodas visās dzīves jomās, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu. Jāsaka savs kritisks vārds, un mums jāspēj to uzklausīt bez aizkaitinājuma. Tāda ir attīstības loģika.

Ja vara uzskata, ka tā a priori ir perfekta, bez kļūdām, tad plaisas pletīsies un fundaments sašķelsies. Mūsdienās respektu un cieņu nemanto, tā ir jāizcīna. Tā nepienākas kā bonuss līdz ar amatu. Patiesība nepieder nevienam. Tā ir perspektīva, uz kuru tiecamies mēs visi. Katru dienu. Pa vienam un visi kopā.

Kā tad paliek ar Lutera iniciatīvu šodien? Šodienas praviešus mākslā, kultūrā, politikā, ekonomikā, teoloģijā vai sportā var ignorēt (kā parasti), var sākt pret tiem tiesāties (Poikāns, Jākobsons, Greste), var izraidīt kā Luteru (Cālītis, Sants, tēvs Maurīno), sadedzināt kā Janu Husu (Džordano Bruno), noindēt (Sokrāts, Ļitviņenko), nošaut (Poļitkovska, Ņemcovs, Estimirova), giljotinēt kā Jāni Kristītāju vai piesist krustā kā Jēzu (Snoudens).

Tā dara, taču tāpēc nemainīsies praviešu aicinājums. Tos nevar apklusināt tikmēr, kamēr viņiem būs ko teikt par jomām, kas pašiem šķiet svarīgas.

Mārtiņš Luters ir vajadzīgs visos laikos, tieši tāpat kā viņa attieksme (kompetence, aizrautība un taisnības aizstāvības izjūta) nepieciešama visās dzīves jomās, kas ietekmē mūsu dzīvi.

Izglābt varam tikai to, ko mīlam. Ieskaitot mūsu valsti un sabiedrību kopumā. Sekosim šim aicinājumam kopā ar trauksmes cēlājiem jeb Lutera sekotājiem. Katru dienu, visi kopā, jo vislielākais ļaunums pasaulē tiek realizēts, labu gribot, un jebkurai varai ir tendence šo varu izmantot egoistiskos nolūkos.

«Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana.»

Mārtiņš Luters.

Retorikas “trampizācija” jeb Marka Zakerberga “žurnālistika”

saukasanasAizvakar no amatiem bija spiesti atkāpties vairāki puiši – zviedru konservatīvās partijas komunikācijas jautājumu vadītāji. Par rupju izrunāšanos publiskajā telpā. Viens no viņiem kameras priekšā, YoutTube tiešraides laikā, nosauca valdības sociālo jautājumu ministri par “mauku”. Ministre bija atļāvusies apspriest sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesības.

-Vācies pie velna, nolādētā mauka! – dekoratīvi norēja Delmons Haffo. Tagad balamutem jāpamet partijas siltais sēdeklis un līdz ar viņu ripo galvas arī tiem, kas ēterā par “maukas” retoriku sirsnīgi smejas.

Jāpiezīmē, ka saukāt sievietes par maukām publiski ir raksturīgi arī Latvijā. Pie tā ir pierasts jau sen.  Šoreiz atkal runa par konkrētu sievieti – politiķi, kura nav pārdevusi koncertzāli demolēšanai vai  izdarījusi ko tādu, kas dotu pamatu šādiem apzīmējumiem. Vienkārši tāpēc, ka sieviete un viss. Bija atļāvusies apšaubīt vēlēšanu tiesības vīriešiem un  tāpēc: “še Tev” = “mauka”.

Kas īsti notiek ar politisko retoriku?

Vai rupjība ir ienākusi kā neatņemama sastāvdaļa, jeb tas ir jauns fenomens – publiskās leksikas trampizācija?

Man šķiet, ka šī ir tikai viena no žurnālistikas krīzes efekta izpausmēm. Slimība slēpjas daudz dziļāk. Tas attiecas ne tikai uz Latvijas medijiem, bet skar visu areālu sociālo mediju uzplaukuma laikā. Pat Facebook Marks Zakerbergs beidzot ir sapratis, ka viņa bizness iebraucis žurnālistikas “lauciņā” un jārēķinās ar publicēto tekstu faktu pārbaudi.

Piektdien Facebook šefs beidzot publicēja savus lēmums, kā turpmāk viņš plāno cīnīties ar melīgām un nepatiesām ziņām, kas tiek publicētas viņa sociālajā medijā.  Nav noslēpums, ka nepatiesas ziņas Facebook būtiski ietekmēja ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu. Šodien nav problēmu nodibināt “ziņu dienestu” vai “ziņu aģentūru’’, kas izskatās pēc nopietniem informācijas avotiem, taču faktiski publicē nepatiesus faktus un izplata melīgus pieņēmumus. To dara ne tikai Kremļa putinisti un viņa nožēlojamie atdarinātāji – pašmāju “nacionālisti”, bet arī daudzi citi. Tie paši, kuriem žurnālistikas un mediju ētikā ir svešvārds.

“Problēma ir komplicēta, tehniski un filozofiski”, – spriež Facebook priekšnieks. Viņš vēloties dot cilvēkiem brīvu izteikšanās iespēju un cenzēt neko nevēloties. Tā teikt – brīva informācijas plūsma. Kā teorija un kā prakse. Diemžēl labi gribētais šādi nefunkcionē, jo informatīvās telpas piesārņotāju ir pārāk daudz.

Šāda pieeja mediju darbam ir naiva. Izdevējs līdz šim vienmēr ir bijis atbildīgs par satura kvalitāti. Daudz ērtāk ir skaļi klaigāt, ka “brīvība pāri visam”, kur katrs var teikt ko domā un publicēt ko grib. Ieskaitot citu cilvēku vajāšanu, apmelošanu, patiesības faktu sagrozīšanu un reālās īstenības izskaidrojumu kropļošanu.

Rezultātu jūtam jau tagad. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir patiesība un kas nav? Kas ir fakti un kas nav? Kas ir eksperti un kas tādi nav? Tagad runā visi par visu un  mūsu priekšā paveras nejēdzīga informācijas putra. 

Izplatīt  korektas ziņas un viedokļus nav viegla lieta. To zina, katrs, kas žurnālistikā ir kaut cik profesionāli strādājis. Izplatot neargumentētas, melīgas vai tendenciozi sagrozītas ziņas var panākt apzinātu manipulāciju ar publisko domu. Kara laikā par panikas celšanu un publiskās informācijas apzinātu sagrozīšanu daudzās valstīs draudēja nāves sods. Tagad katrs sētas miets komentē politiku, mākslu, zinātni un pat apņemas vadīt medijus.

Jā, sociālo mediju laikā sabiedrība ir sliktāk informēta par to, kas pasaulē notiek, jo internets piedāvā vairāk nepārbaudītu nekā pārbaudītu informāciju.  

Pie tā, ka džeki ar “suņu būdas” būvēšanas pieredzi, pie mums Latvijā bez kompleksiem (bez pieredzes un zināšanām) ķērās arī  pie ēku celtniecības cilvēkiem un nosauc sevi par celtniekiem, mēs jau pieraduši.  Mājas brūk, lielveikalus ieskaitot. Taču Zviedrijā un Dānijā tas ir jaunums, tāpēc privātās televīzijas pat uzsākušas ražot raidījumu ciklus ar nosaukumu “Blēžu būves”, kuras cēluši “celtnieki” no Lietuvas, Latvijas un Polijas. Tās sagāžas un sabrūk, nemākulīgā celtnieku darba rezultātā.

zukerberg

Tagad nemākulīga Facebook darba rezultātā sāk brukt politiskā stabilitāte ASV. Beidzot, Trampa kampaņas fonā var redzēt, ka sociālie portāli ir mediji, bet tos vada neprofesionāli cilvēki. Tāpēc publisko telpu aizvien intensīvāk piemēslo informatīvie sārņi.

Zakerbergs lūgšot lasītājus informēt par nepatiesām ziņām. To, kas normālā redakcijā ir profesionāls pienākums, tagad šo darbu darīs patērētājs pats. Jā, tas protams, būs lētāk Zakerbergam.  Pārbaudīt informāciju, kas paredzēta publicēšanai nav lēta lieta. Tur jāpieņem darbā cilvēki, kas ir kompetenti un spēj atšķirt patiesību no meliem.  Viņiem jāmaksā algas un to Zakerbergs negrib darīt. Labāk sludināt izteikšanās brīvību un nesatraukties, ka meli asimilē patiesību.

Ja visu uztic mašīnām, tad arī mākslas foto tiek traktēts kā pornogrāfija un “mašīnas” tāpēc cenzēja slaveno Vjetnamas kara fotogrāfiju ar bēgošo bērnu. Toreiz arī Zakerbergs sūdzējās, ka jautājums esot filozofisks.

Interesanti, ka tagad beidzot Zakerbergs un Facebook uzsākšot sarunas arī ar žurnālistiem un ziņu medijiem. Par sadarbību. Viņa līdzšinējā pārliecība, ka “tādi vairs nav vajadzīgi’, palēnām izplēnē.

Vai žurnālistikas laiks ir atgriezies? 

 

 

 

 

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Foto: Baltic Communication

Speciāli TVNet.

Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret SIA TV Net un mani – Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.

Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību

Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona  tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī  un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.

Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara spatākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.

Tiesas spriedums ir TV Net un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis un, ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.

Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi  traci?

Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos.

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

 Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt,  ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.

Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums – pievērst uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es „tiesāju” savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.

Nav svarīgi, vai kāds dēļ manis atklātajiem secinājumiem rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir tas, ja Latvijas tiesa mani sodītu par ”partijai neglaimojošo viedokli” brīvās Latvijas medijos, tiesa ar tādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.

Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā

Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu ”viedokļa pareizumu”. Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analizē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.

Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.

Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad – no partijas ”Vienotā Krievija” (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai ”legāli” nostiprināt „īpašuma tiesības” ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.

Lasi TV Net: Vienotā Krievija lūdz izvērtēt Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes likumību

Žurnālista misijas virzieni

Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir ”rokošie reportieri”, kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šī līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus es veidoju izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi –  secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.

Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka ”Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos”, jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņa prasībai Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? kas ir publicēts 19. janvārīt TVnet slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda

Ušakovs un RU vēstniecība TVNet foto

TVNet kolāža

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.

Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.

Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina  līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi. 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabosona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanā

Grāmata: Leonīds Jākobsons: Īstais Nils Ušakovs

Protams, ka var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ, nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs – ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:

1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.

2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?

3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”. Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.

4)  Viens no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu ”etiķetēm”*** pašlaik ir  arī ”tradicionālo vērtību”  klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskais situācijai, par labu Kremlim  nobalsos tā saucamo „tradicionālo vērtību” sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai  Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta “kopošanos” ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.

Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu

 Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņa elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņa rindās.  Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.

 Lasi TV Net: Kā Kremla projekts Saskaņa piesmej Raini

Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet  neko kritiska ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TV Net, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visi pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas Domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.

Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir sekojoši:

1)  Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem.  Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.

2) To ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā  (Budapešta), 1968. gadā  (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs  Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.

3) ”Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus”-  uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājuša gadsimta  sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos (http://linkis.com/nTlrc). Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.

Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?

Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam „noderīgo idiotu”*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek  uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa sociālistu Internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.

Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi  Saskaņu kritizēja arī ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.

Lai gan valsts amatpersonām ir pieejami izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata viņas izdarīja savus secinājumus par Saskaņa sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.

Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai  pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētaS, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu  jāatbild Krievijai. Jā,  Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.

Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet, vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?

** Техника дезинформации и обмана. С. 41

*** starptautiski pazīstama politiska metafora

**** https://sv.wikipedia.org/wiki/Harmoni_(Lettland)

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

Otrdien, 2015. gada 9. jūnijā 10.00 Talsu rajona tiesā Kārļa Mīlenbaha iela 2 notiks tiesas sēde, kurā tiesai būs jāpieņem lēmums, vai būtu jāierobežo mana un medija TVnet vārda brīvība, kad es pēc Saeimas vēlēšanām savā komentāra slejā secināju sekojošo: “Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā”.

Foto ITAR-TASS:Scanpix

Ušakovs kopā ar Kremli Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Partija Saskaņa tās pārstāvja Jāņa Dzenuškāna personā uzskata, ka man neesot tiesības uz šādu viedokli un vispār tas neesot nekāds viedoklis, bet fakts, kas prasot patiesības pārbaudi. Saskaņa pieprasa man un TVNET atsaukt “aizskarošas ziņas” atvainoties un samaksāt viņiem mantisku kompensāciju 1000 eiro apmērā “par nodarīto morālo kaitējumu”.

Es uzskatu, ka ar savu prasību Saskaņa vēršas pret Satversmē garantēto vārda brīvību un publicista tiesībām paust savu viedokli.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Ja kādam nav skaidrs, ko faktiski nozīmē Latvijas partijas Saskaņa sadarbības līgums ar Kremļa partiju ”Vienotā Krievijā”, tad es varu izmantot salīdzinājumu.

2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība.

Esmu pārliecināta, ka līdzīgu scenāriju ”Vienotā Krievija” ir paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”.

Ja reiz Putina Ukrainas sadarības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā.

Žurnālists strādā izmantojot analoģijas un metaforas. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka Saskaņa (tieši tāpat kā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.  Tāpēc es noraidu prasībā norādīto, ka Saskaņa nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā.  Pats Nils Ušakovs, piemēram, tikko 9. maija Rīgas svinību sakarībā Latvijas radio Krustpunktā (28.04.2015) skaidri pateica, ka Krievijas vēstniecība tradicionāli apmaksā 9. maija svētku uguņošanu. Šos svētkus Pārdaugavā rīko Saskaņas ietekmes biedri (satelītorganizācija) un kā izrādās, tos  ”tradicionāli finansē” arī Krievija.

Par partiju “Saskaņa”, apvienību “Saskaņas centrs” un tās līderi Ušakovu pēdējos trīs gados esmu uzrakstījusi vairāk nekā desmit rakstus. Tajos esmu atklājusi un analizējusi šīs partijas redzamās un nojaušamās saiknes ar Kremli un tā saucamo Putina partiju. Manis atklātās un analizētās informācijas rezultātā esmu nonākusi pie viedokļa, ka Latvijas drošība ir apdraudēta, ja tā tiks pie varas Latvijā.

Krievijas vēstnieka Kalužnija atzīšanās

Arī pēdējā laika publikācijas Latvijas medijos liecina to pašu. Kaut vai to, ka Kremlim ir bijusi sava īpaša programma, ar kuras palīdzību Krievija varēja ietekmēt Latvijas vēlēšanu rezultātus un panākt varas nodošanu prokremliskajiem politiskajiem spēkiem Rīgā – kā to aprīlī rakstīja Latvijas mediji atsaucoties uz bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija interviju radiokanālam ”Eho Moskvi”. Bijušais Krievijas vēstnieks radio atzina, ka Kremlim esot bijusi īpaši izstrādāta programma, kas noteica, ka 2009. gadā Rīgas groži tiks nodoti krievvalodīgajiem, kas arī izdevās un šāds pats plāns bija paredzēts 2010. gadā attiecībā pret Latvijas Saeimu, kas gan pagaidām nav izdevies.

Uz jautājumu, kā esot izdevies realizēt šādu programmu, Kalužnijs intervijā norādīja uz konkrētu Kremļa stratēģiju: sākumā  esot bijis nepieciešams reformēt savienību ”Saskaņas Centrs” , izvēloties par partijas vadītāju Nilu Ušakovu, toreizējā līdera Jāņa Urbanoviča vietā.

Šis bijušā Krievijas vēstnieka precizējums norāda, ka Krievijas politiskajiem vadītājiem ir tieša ietekme uz Saskaņas stratēģiju un taktiku. Protams, ka Saskaņas vadītāji un Krievijas vēstniecība Latvijā šādas kopsakarības šodien noliedz. Taču man kā publicistei ir pamats ņemt vērā šos diplomāta Kaļužnija atklātos faktus, jo pēc Krimas aneksijas medijos aizvien biežāk parādās ziņas par to, ka Latvijas partijas Saskaņas aktivitātes uz rīcība bieži ir sinhrona Kremļa viedoklim.

Piemēram: LTV Panorāma jau 2014. gada 14. septembrī ziņoja par to, ka  Latvijas karotāju nosūtīšanā uz Austrumukrainu esot iesaistīti Saskaņas partijas aktīvisti, Saskaņas  kandidāts uz Latvijas Prezidenta amatu Sergejs Dolgopolovs nav pārliecināts vai Krima ir Krievijas vai Ukrainas teritorija (Riga, TV24, 22.05.2015) un notriektās Malaizijas lidmašīnas gadījumā ”Saskaņas” valde, izvērtējot situāciju Ukrainā, pieņēma lēmumu, kurā nosodīja vardarbību, pauda atbalstu Ukrainas vienotībai, taču nekritizēja Krievijas rīcību (18.07.2014 lsm.lv), kas liecina par Saskaņas ideoloģijas sinhronizēšanos ar Kremļa politisko pozīciju.

XXXXXX

Savu viedokli detalizētāk pamatoju 2015. gada 19. janvāra rakstā  Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?”

Speciāli TVnet, 2015. gada 19. janvāris.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.
  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts.

Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

*** Harmony party is Putin’s fifth column

LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Sliktās un labās ziņas medijos. Svētdienas pārdomas.

2013.   gada 20. oktobris

Broakstis ar avīziSvētdienas rīta brokastu lasāmviela ir lieliska lieta. Avīze klusi čaukst uz galda, kafija smaržo kā Kolumbijas nakts un teksts piedāvā saturu ar substanci. Man šāda lasāmviela katru svētdienu ir jaunā Dagens Nyheter redaktora Pētera Volodarska lapa. Viņa teksti ir provokatīvi, emocionāli, gudri un dziļi. Tieši tas, kas svētdienas rīta kafijas uvertīrai ir vajadzīgs. Domu izskalošana, viedokļu sasveicināšanās un jauni impulsi.

Pētera rakstus ievēroju jau labi sen un pat savulaik apmanījāmies ar viedokļiem latviešu būvfirmas ”Lavals un Partneri” arodbiedrību blokādes skandāla sakarā. Tāpat arī toreiz, kad Leta bija pārpratusi Pētera epistolārā žanrā rakstīto ironiju un uztvēra viņa publicēto ironiju kā patiesību.

Šodien Pēteris raksta par mediju tieksmi izgaismot negatīvus notikumus. Par to, ka maksimāli tuvojoties patiesībai, rodas problēmas, kuras zināma sabiedrības daļa nav gatava akceptēt.

Taču sāksim ar to kāpēc medijiem ”patīk viss sliktais”. Par to nācies pārliecināties arī man, atvairot neskaitāmus uzbrukumus no publikas puses : ”jūs rakstāt tikai par slikto”, ” vai tad nekā laba jums nav ko pateikt”, ”dzīvojat tikai kriticismā”. Tā arī man mēdz uzbrukt daži lasītāji.

Jā, tas nav nekas jauns.

Protams, ka liela daļa no postsovjetisma laika cilvēkiem, kas dzīvojot okupētajā Latvijā bija pieraduši pie pozitivizētas, cenzoru uzraudzītās ”labās žurnālistikas”, kurā dominēja verbāla un vizuāla goda plāksne, sajūt nostaļģiju pēc saulainās pagātnes medijos. Tur stāstīja tikai par labajiem komunistu politiķiem, drosmīgajiem zvejniekiem un metalurgiem, dižajām konveijera strādniecēm, varonīgajām slaucējām un nepārspējamajiem kombainieriem. Sliktas ziņas bija tikai no pūstošajiem rietumiem. Ārzemēm, tātad.

Pie mums viss ideāli, tur – viss slikti.

Tagad ir otrādi – pie mums korumpēti politiķi, slepkavas, pedofili, posts, emigrācija un zemes izpārdošana šakāļiem. Ārzemēs, turpretī, viss izskatās sakārtots, kārtībā un visi tur laimīgi.

Tā izskatās.

Latvijas medijiem mēdz pārmest, ka tieši mediju aina liek mūsu cilvēkiem ar visām ģimenēm pamest dzimteni un meklēt laimi ārzemēs.

Vai tā ir arī mediju vaina, ka Sprīdītis ar lāpstu plecos joprojām nav atgriezies mājās?

Ja tas tā ir, tad Latvijas medijiem būtu jāsāk nopietna pašizvērtēšana akcija.

Tas ir ļoti nopietns aizrādījums un var izrādīties pamatots.

Izrādās, ka zviedri arī ir pikti par to pašu.

”Jūs rakstāt tikai par nelaimēm un šausmām”, – savu sašutumu pauž kāda zviedru avīžu lasītāja, – ”jūs tikai maļat par slikto un labajam avīzē vietas vairs nepietiek”.

Acīmredzot šī tēma tomēr ir ļoti nopietna un es labprāt uzklausītu arī jūsu domas šajā jautājumā, cienījamo lasītāj!

Taču vispirms man pašai jāizsaka savs viedoklis.

Vai ne?

Tātad. Vispirms noskaidrosim kāda ir žurnālista misija sabiedrībā.

Mediju misija nozīmē aizstāvēt tos, kas ir mūsu lasītāji: ”parastie cilvēki”, kuriem pretī ”spēlē” tie, kam ir vara un nauda šajā valstī. Lasītājs atver avīzi vai datoru un lasa kā žurnālisti aizstāv viņa intereses slejās, ekrānā un ēterā.

Mediju misija ir būt mazā cilvēka advokātam.

Ja datora vai TV ekrānā vai avīžlapā parādās reklāma vai PR, tas nozīmē, ka runātāji vairs nav žurnālisti (mūsu aizstāvji), bet gan pretinieku komanda – tie, kas pārstāv varu un naudu.

Pārkāpumi, nelaimes, posts, blēdības ir realitāte un mums par tiem jāstāsta lasītājam.

Ja diktatoru pārvaldītajās valstīs notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tad mēs to stāstām lasītājiem. Sīrija, Ēģipte pašlaik piedāvā gauži nepievilcīgas ainas.

Vai turp nebūtu jāsūta labi reportieri, kas izgaismo situāciju plašāk, lai mēs Latvijā īsti saprastu kas tur notiek? Jeb mums ir vienalga un mēs mierīgi apmierināmies ar starptautisko aģentūru piegādāto cenzēto materiālu?

Jā, tas ir žurnālistikas DNS – meklēt problēmas un tās novēršot, padarīt mūsu dzīvi labāku! Taču vai mēs reizēm nepārspīlējam un nepārvēršam analīzi par vajāšanu?

Vai neesam mazliet apsēsti ar negatīvā atrašanu?

Vai tiešām novēršam tās negācijas, kuras uzrokam un vai esam atbildīgi par sekām, kuras izraisām?

Protams, ka negatīvai ziņai ir daudz lielāka triecienspēja nekā pozitīvai ziņai.

Kuram gan interesē patiesa ziņa par to, ka Māra Kalniņa ir godprātīga, laba skolotāja, kas visu mūžu strādā ar minimālu algu un savas dzīves laikā ir ”nostutējusi uz kājām” neskaitāmus skolēnus. Cik no jums lasīs šādu stāstu avīzē? Tā ir patiesība. Taču maz to izlasīs.

Jūs sakāt, ka tas ir žurnāla raksts?

Tieši tā, žurnāli dod vairāk pozitīvas lasāmvielas un tāpēc Latvijā tiem arī ir salīdzinoši lielākas tirāžas.

Taču fakts par to, ka ”politiķis M pametis sievu” – uzreiz interesē daudz vairāk lasītāju. Tas nozīmē, ka arī jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties palasīties ko sliktu par citiem?

Vai tā nav?

Varbūt, ka žurnālistika nav vainīga, bet vainīgais ir pieprasījums. Mums ”patīk” sveša nelaime un mēs ”baudām” internetā izlamājot tos, kas ir par mums labāki, gudrāki, talantīgāki un vienkārši glītāki.

Man šķiet, ka šajā gadījumā jāsaprot, ka eksistē dažādi mediji. Avīzes/portāli vairāk fokusējas uz reālo situāciju ar vēlmi uzlabot situāciju valstī, to kritiski analizējot un žurnāli piedāvā ”stāstus par Māru”.

Visiem būtu jābūt apmierinātiem.

Taču tā nav.

Ariana Huffinton nesen internetā radīja savu panākumiem bagāto portālu Huffington Post, kurā vienā nodaļā publicē tikai pozitīvas ziņas. To, izrādās, lasa visvairāk.

Ja pārpludināsim ēteru un slejas ar ”varoņiem”, ”uzvarām” , ”ģēnijiem”, notiks pretējais – mēs falsificēsim realitātes atspoguļojumu. Tas būs SPA dvēselei, bet nākamajā dienā atgriezīsies reālais asfalts.

Tāpēc lūdzu atstājiet analītisko žurnālistiku mums, jo tā ir mūsu misija.

OK?

Taču viss iepriekšminētais neliedz mums būt paškritiskiem un biežāk pārdomāt par savu tēmu izvēli.

Ja reiz žurnālistika ir patiesības medības, tad mums jākontrolē, vai nomedītais patiešām ir realitātes atspoguļojums.

Kā domājat jūs?