2012. gada 28. janvārī

Televīzijas programmu skatītāju skaitļi jeb ”audimats” turpina kristies.

Jaunieši nelasa papīra avīzes un radio meklē savu unikalitāti sīkos nišu kanālos, lai apmierinātu ”šauras”  gaumes prasības.

Lokālā līmeņa hokeja dominante dienas avīzēs Rīgā pamazām aiztriec no avīžlasīšanas arī mani. ”Dejo- priecājies-mīli -precies-mirsti ar zvaigzni” liek izslēgt manējo televizoru.

Tur vairs nav ko skatīties.

Kā īsti man trūkst?

Kas pietrūkst?

Vai vainīga ir viņas augstība ”Izklaide”,  kurai programmu veidotāji tic kā visdrošākajai kārtij?

Garīgais skurbums dēļ lēta tingeltangeļa.

Visiem?

Nē, domāju, ka būtība tomēr paliek vecā  – visu nosaka ir vai nav satura substance.

Lasītājs, skatītājs un klausītājs vēlas saturīgumu.

Ja no avīžraksta nevar uzzināt nekā jauna, tad nebija vērts to rakstīt. Ja lasītājus baro (rakstu vietā) ar birokrātiskām atskaitēm, shēmām un pastāstēniem par politiku, tad publikai zūd interese par publicēto.

Ja raidījuma vadītājs ”laiž šovu” politiskas diskusijas vietā, tad roka sniedzas pēc kanālu pārslēdzēja.

Ja radio plēš jokus ”tāpēc, ka tā vajag”, tad var saprast sentenci par to, ka par sliktām anekdotēm var nogalināt.

ŽURNĀLISTIKA ir žanri un nez kāpēc tie netiek likti lietā.

Žurnālistika ir māksla un tieši tāpēc ļoti subjektīva.

Tieši šajā faktorā ir jebkuras mākslas spēks.

Ja nav sajūtu ”kreščendo”, tad nebūs arī uztveres baudas.

Kā jebkurā mākslā.

🙂

Kāpēc es pievēršos šai tēmai?
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā nav nopietnu sarunu šovu un nav publicistu monologu, kas, protams, būs ”runājošās galvas” (MTV stila režisoriem nepatīk) un kā formā ”monotonas” tāpēc (šķiet) arī netiek ielaistas ēterā.

Taču saturs tajās būs.

Ja tā, tad esmu gatava skatīties uz itāliski runājošo Roberto Saviano (ar subtitriem), tieši tāpat kā to dara itālieši. ”Vieni via con me” spēja ienākt ”Berluskoni izklaides histērijas dīķī -televīzijā” ar joni un ”noturēties seglos” ar lielu audimatu.

Protams, ka Roberto intervē personības, taču …galvenais intelekta motors ir tomēr viņš pats.

Kādam ir jāuzņemas nacionālās sirdsapziņas misija arī pie mums. Tāpat kā to dara mafijas vajātais Roberto Saviano Itālijā.

Tātad – nevis valdošā politiskā komentētāja, bet gan sirdsapziņas loma.

Roberto Saviano (”Gomorra” autors) – vajātais vienpatnis žurnālists spēja pateikt itāliešiem ekrānā to, kas līdz šim nebija dzirdēts. Viņš runā par to, kas skatītājiem ir svarīgi. Tās ir mūsu publiskā konteksta aprises.

Ideālists un kaislīgs pilsonis, kuram ir svarīgi ”kas šajā valstī notiek”.

Personība, kurai vienlīdz svarīga ir gan ” šī zeme” gan ”šī valsts”.

Tauta klausījās.

Klausījās runājošo galvu.

Bez šova. Skatītāju skaitļi jeb audimats šim raidījumam mēdza būt 10 miljoni, tātad 5 x  lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits.

Daudz? Jā ļoti daudz!

Vai kolēģa Roberto Saviano grāmatu ”Nāc līdzi” (TV autorraidījumu apkopojumu) var importet, tulkot latviski un uztvert vienlīdz spoži.

Vai garīguma imports var atrisināt mūsu problēmas?

Tikai daļēji, jo viņa māksla ir pieskaņota tieši Itālijas kontekstam. Tā nav sausa teorētiska lasāmviela ar skaitļiem un līknēm.

Jā, viņa monologi nav atskaites, bet gan publicistika.

Pie shēmām un atskaitēm pieradinātā mūsu mediju publika teiks, ka Roberto stāsts par cilvēku sadzīvošanu caur kāda mūka dzīvi ir ”pārāk subjektīvs” un apraksts par Džovani Falkones  cīņu ar mafiju – ”nomelnošanas kampaņa”.

”Grāmatvežiem/birokrātiem žurnālistikā” ir izdevies pie mums noenkuroties dziļi un smagi. Vismaz pagaidām….

Šis absurdais paradokss pie mums ieradies bez ieejas biļetes.

Māksla mediju publicistikā šādam – birokrātiski domājošiem ”žurnālistiem” un publikai, protams kļūst par nevajadzīgu traucēkli.

Taču jūtas un sajūtas vienalga pārkāps pāri visiem žogiem, kurus uzbūvēs prāts.

Šajā pasaulē viss nav vienkrāsains.

Ir starpība starp blēžiem ”šķēlēm”, ”šleseristiem” un godīgiem līdzcilvēkiem.

Visi neņem kukuļus un visi politikā nebūs gļēvi līdēji.

Tieši šo robežšķirtni jāsaglabā un tās demarkācijas līnijas apsargi un robežsargi ir žurnālisti.

Robežstabi ”iet”  starp NORMU un ”nenormālo alkatību”, kuras rezultāti brucina ticību mūsu valstij Latvijai i pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Cerēsim, ka ”zilajos ekrānos” beidzot parādīsies saturs.

Cerēsim.