Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā*, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.

*par Ģērmaņa draudzību ar KGB  liecina mani kontakti  Zviedrijas Drošības Policijā, kā arī viņa ciešā sadarbība ar PSRS vēstniecības darbiniekiem, kuri viņam  padomju drūmākajos laikos izkārtoja vīzu ceļojumam uz PSRS.

Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī

tvnet-karikatura-toms-ostrovskisSpeciāli TvNet

Toreiz viss sākās pusnaktī. Ierodoties akūtās uzņemšanas nodaļā, pirmās mani uzrunāja un izjautāja divas, cienījama vecuma medmāsas. Rindas nebija, un aiz loga vīdēja piķmelna nakts kā kafija bez piena. Abām uzreiz bija skaidrs, «kas pacientam kait». Diagnoze tika noteikta zibenīgi. Pēc brīža parādījās arī jauna ārste ar garu, gaišu bizi pār plecu, kurai vecākās kolēģes izskaidroja mana traumētā pleca vainas iemeslus. – Vai jums liekas, ka tā ir? – daktere jautāja un paraudzījās uz mani. Papurināju galvu. – Ir, ir! – tiepās abas un nemaz neklausījās mūsu dialogā.

Pēc īsas sarunas ar mani jaunā ārste pagriezās pret savām vecākajām un profesionāli pieredzējušajām kolēģēm, lai pavēstītu: «Paldies par priekšlikumu! Taču ļaujiet man noteikt šeit diagnozi. Esmu studējusi 10 gadus augstskolā, lai iemācītos tieši šo – noteikt diagnozi. Tā arī darīšu! Lūdzu, atstājiet telpu!»

Abas nebija sajūsmā, taču negribīgi paklausīja. Skatījos uz jauno ārsti un sapratu, ka turpmāk ērtas «dzīves» šajā uzņemšanas nodaļā viņai vairs nebūs. Viedokļa noteicējas bija aizsūtītas aiz durvīm. Nezinu, kā turpinājās jaunās dakteres karjera tajā slimnīcā, taču skaidras ir divas lietas: ka plecu viņa man izārstēja un diagnozi var noteikt tikai tie, kas to prot darīt.

Šo piemēru izmantoju, lai paskaidrotu žurnālistikas misiju demokrātiskā valstī.

Ko dara žurnālistika?

Žurnālistikai ir trīs funkcijas: 1) informēt, 2) izglītot, 3) izklaidēt. Tās var pārklāties, saplūst un var arī savstarpēji izolēties.

Par informēšanas funkciju viss ir skaidrs – piegādāt auditorijai pārbaudītu, korektu, atbilstošu, aktuālu ziņu materiālu. Šodien šo uzdevumu veic tīmekļa ziņu paisums (kas lielākoties neatbilst žurnālistikas kvalitātes kritērijiem), un šā iemesla dēļ lēnā nāvē mirst, piemēram, televīzijas ziņu izlaidumi, kas agrāk bija vispopulārākie raidījumi. Šā iemesla dēļ mēs uzzinām, ka «mirusi» Britnija Spīrsa, kas galu galā izrādās dzīva, un gaišmatainos cilvēkus «fiziski apdraud tumšmatainie» (kas izrādījās murgi, taču virkne mediju šo nepatieso ziņu uzknābāja). Ja informatīvie ziņojumi izrādās kļūdaini un izraisa neslavu, tad apskādētais pieprasa: 1) no medija atvainošanos, 2) sūdz mediju (nepatieso ziņu avotu) tiesā. Piemēram, Britnija Spīrsa varētu sūdzēt tiesā «kaktu portālu», kas paziņoja par viņas nāvi (ziņa nav patiesa).

Varētu sūdzēt tiesā arī kāds spānis vai meksikānis, kuram ir tumši mati. Taču diezin vai tiesā šiem ļaudīm izdotos pierādīt, ka kļūdainā mediju ziņa ir būtiski iedragājuši viņu dzīves kvalitāti (nav vairs skatītāju koncertos, draud bankrots utt). Tātad, izvirzot tiesā prasības pret mediju, svarīgs ir viens – pats galvenais jautājums – «vai ziņa ir patiesa?» un vai tā ir būtiski ietekmējusi cietušā ikdienas norišu kvalitāti. Ja ziņa ir patiesa, taču nepatīkama, tad sūdzētājam revanšs nespīd. Tātad arī formā nepatīkamu, taču pēc būtības patiesu ziņu (!) nevar uzskatīt par personas (iestādes vai organizācijas) goda un cieņas aptraipījumu. Protams, ikviena amatpersona, partija vai iestāde vēlas izjust pret sevi tolerantu (pieklājīgu, smalkjūtīgu) attieksmi no mediju puses. Taču žurnālistika šādu «samta cimdu» terapiju negarantē.

Pārejam pie nākamās žurnālistikas funkcijas: izglītošanas. Tai ir plašs spektrs, jo ietver sevī analītisko žurnālistiku, kas sastāv no trim sadaļām: 1) pētnieciskā (pēta, piemēram, mēra vēsturi Latvijā vai oligarhu ietekmi uz KNAB), 2) rokošā (cenšas noskaidrot būtiskas problēmas, pieņemot, ka kāds konkrēts cilvēks vai grupa apzināti grauj valsts demokrātijas pamatus)* un 3) publicistika (žurnālistikas mākslinieciskā daļa, robežojas ar daiļliteratūru). Šeit esam nonākuši pie viedokļa jeb diagnozes žurnālistikas. Tā vairs nekoncentrējas ziņu tiražēšanas virzienā, bet gan piegādā viedokli par aktuālām sabiedrības norisēm, kataklizmām, problēmām. Tātad viedokļa žurnālistika nosaka diagnozi publiskās telpas slimībām tieši tāpat kā diagnostiku veic ārsti pacientam. Arī žurnālisti studē savu specialitāti augstskolā, tāpēc ir apveltīti ar zināšanām par to, kā atlasīt faktus, kā tos selekcionēt, pretnostatīt, kā secināt un konfrontēt viedokļus. Spēj atšķirt patiesas ziņas no nepatiesām, nošķirt būtisko no nebūtiskā. Tieši tāpēc ir liela atšķirība starp profesionālu žurnālistu komentētāju un čata «komentētājiem» (propagandas troļļiem, viedokļu olugalvām, virtuves politiķiem un amatiervēsturniekiem).

Amatpersonām ir jāsaprot, ka mediji skatīsies uz rīcību ar palielināmo stiklu

Viedokļi mēdz būt dažādi. Vienu daļu no lasītājiem neuztrauc, ka Kristīgā radio šefs Rīgā aicina dedzināt kolēģa Rubeņa grāmatu, turpretī citiem šis sauciens uzdzen drebuļus un «sasaucas» ar Hitlera reiha laikiem, garīgo tumsu un holokaustu. Tas nozīmē, ka raksti par šo tēmu būs diametrāli pretēji, jo nav nekāda «vidējā» vai «pareizā» viedokļa šajā jautājumā.

Tas nozīmē, ka iesūdzēt tiesā par viedokļa paušanu ir daudz grūtāk. Tāpēc, ka mākslā (ieskaitot žurnālistiku) nepastāv robežas viedokļa formas veidolam. Amatpersonām ir jāsamierinās, ka mediji skatīsies uz viņu pirkstiem, rīcību ar palielināmo stiklu, jo tāds ir mediju darbs atvērtas demokrātijas apstākļos. Jo negantāki ir mediji, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Publicistika ir ļoti sarežģīts žurnālistikas žanrs. Tā ir mākslinieciska vēstījuma metode, kas apskata aktuālas norises provokatīvā veidā, pievēršot sabiedrības uzmanību apšaubāmām norisēm, ar mērķi izraisīt diskusijas par aktuālām, sabiedrībā svarīgām problēmām. Ja kritiskā viedokļa publicistika nav provokatīva, tad tā neveic savu darbu. Te jālieto metaforas, salīdzinājumi, dramatisks naratīvs u.c. mākslinieciskā vēstījuma formas, ieskatot satīru. Tātad arī šajā gadījumā jāsaprot, ka viedokļa ilustrācija var būt skarba, nežēlīga, ironiska un pat iznīcinoša, taču šo īpašību dēļ to nedrīkst pakļaut cenzūrai tikai tāpēc, ka «kādam» izteiksmes forma šķiet «pārāk skarba», «nepieklājīga» vai pat «rupja».

Pats svarīgākais, vai publikācijā apskatāmā persona (iestāde, organizācija) ir publiska persona ar stāvokli sabiedrībā (ar ietekmi un publisku atbildību), vai tā tērē valsts budžeta līdzekļus un vai norise, kas izraisījusi publikāciju, ir vai nav patiesa. Tātad – ir vai nav notikusi «lieta», kas nokaitinājusi komentētāju? Ja ir notikusi, tad komentētājam ir 100% tiesības to apskatīt visās formās. Vēl svarīgi, vai publikācijā nav pārkāpts ētikas kodekss (upuris, bērns, privātpersona bez publiskuma atbildības, kūdīšana, rīdīšana pret minoritāti utt.) un vai publikācijā deklarētie atklājumi ir sabiedrības interesēs. Viss pārējais ir atļauts.

Tātad viedokļa jeb diagnozes žurnālistika vienmēr būs skarba un provokatīva (nevis maiga, garlaicīga kā atskaite), jo tās uzdevums ir iešūpot sabiedrību pārdomām, diskusijām un sarunām. Kā jau provokatīvs žanrs, tā vienmēr izraisīs pretreakciju. Tas ir normāli. Tāpēc saprātīgs cilvēks uz tiesu (aizkaitinājuma karstumā) neskrien. Advokāta nolīgšanas vietā ir jāsāk saruna par diskutablo tēmu medijos, pierādot savu viedokli publiski. Sabiedrībai ir svarīgi uzzināt, vai komentētāja izgaismotie apgalvojumi un kritika ir vai nav pamatoti. Šāda «varas» un «mediju» servju saspēle ir demokrātiskas žurnālistikas būtība. Ja cilvēks uzņemas amatu, tad viņam jābūt gatavam saņemt kritiku publiskajā telpā. Tas ir normāli, jo tikai tā vēlētāji uzzinās, kas un kā valstī notiek. Deleģēt šo dueli tiesas giljotīnai nozīmē slēpties un sodīt tos, kas vēlas izrunāties un noskaidrot patiesību, t.i., medijus. Bez tam tas, ka žurnālistika (asā veidā) apskata negācijas, nenozīmē, ka mūsu sabiedrība vai demokrātija ir sliktās. Nē, tas nozīmē, kas publiskā telpa pie mums Latvijā ir atvērta visiem viedokļiem, nevis tikai vienam – varas viedoklim, kā to varam novērot mazāk demokrātiskās valstīs, piemēram Krievijā vai Ķīnā.

Ko dara tiesas un sabiedrība pret žurnālistiku?

Mākslinieciskā publicistika ir «karsts kartupelis» diktatūrām un jaunajām demokrātijām. Taču vecajās demokrātijās, tādās kā Francija, attaisno Charlie Hebdo redaktoru, kuru 2007.gadā musulmaņu organizācijas bija iesūdzējušas tiesā par pravieša Muhameda karikatūru publicēšanu. Islāma atbalstītāju grupas savu prasību pamatoja ar naida kurināšanu pret musulmaņiem. «Vispārpieņemtās vārda brīvības robežas nav pārkāptas, un ar strīdīgajiem attēliem izdevums piedalījies sabiedriskās debatēs par vispārēji nozīmīgiem jautājumiem,» teikts spriedumā (TVNET, 2007.03.03.). Muhameds šajās karikatūrās bija attēlots samērā neglītās formās, arī komentāri zem daudzām bija ļoti izaicinoši, taču nedz Francijas, nedz Dānijas tiesas nenosodīja karikatūristus un izdevējus. Lai gan šie publicējumi Āzijā, Āfrikā, Tuvējos Austrumos izraisīja vardarbīgus protestus, kuros dzīvību zaudēja vairāki desmiti cilvēku un tika praktiski sagrauta Dānijas eksporta industrija uz musulmaņu valstīm. Šī prāva tolaik tika gan Francijā, gan Dānijā uztverta kā pārbaudījums preses brīvībai. Protams, musulmaņiem nepatīk, ja attēlo (zīmē, ilustrē) pravieti. Vēl vairāk viņiem nepatīk, ja to dara aizskarošā veidā, taču šī nepatika nevar būt iemesls izveidot demokrātiskiem medijiem matricu, kādas tēmas kādā veidā drīkst vai nedrīkst atspoguļot. Kaut ko aizliegt ar likumu ir viegli, taču daudz grūtāk ir paredzēt sekas, ko šādi aizliegumi izraisīs.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem?

Kā viss sākās? Laikā kad dāņu rakstnieks Kore Blutgrēns strādāja pie savas grāmatas par pravieti Muhamedu, viņam neizdevās pierunāt nevienu mākslinieku ilustrēt šo grāmatu. Trīs mākslinieki atteicās uzreiz, un trešais vēlējās būt anonīms. Runa šeit nebija par karikatūrām vai kādām citām aizvainojošām publikācijām, bet gan par pavisam parastām ilustrācijām, kas vizualizētu pravieti. Simpātiskā veidolā. Kāpēc neviens negribēja zīmēt Muhamedu? Tāpēc, ka visi esot baidījušies nomirt no slepkavas rokas, kā to piedzīvoja Teo van Gogs, jo musulmaņiem nav pieņemts vizualizēt pravieti vai Dievu. Pat bērniem paredzētā grāmatā nedrīkst vizuāli attēlot pravieti. Nedrīkst uz viss. Pašcenzūra tātad. Kā redzat – viss nav tik vienkārši, kā sākumā liekas. Tāpēc 2005. gadā avīzes Jyllands Posten kultūras redaktors Flemings Rose aicināja dāņu māksliniekus attēlot Muhamedu tādu, kādu viņi to redz. Avīzes saņēma 40 zīmējumus un 12 no tiem publicēja 2005. gada 30. septembrī. Pēc tam sākas protesti, grautiņi un slepkavu akcijas pret māksliniekiem Rietumeiropā. Vai dāņi tā drīkstēja rīkoties? Dāņiem un visiem pārējiem ir atļauts zīmēt praviešus, bet musulmaņiem nav. Vai tas bija rupji pret musulmaņiem, kuru lielākajai daļai (sunnīti) ir aizliegts attēlot pravieti? Vai sāksim precizēt, ko un kā žurnālisti drīkst vai nedrīkst kritizēt? Varbūt tad ķersimies pie pārbaudītām metodēm, kuras praktizē diktatūras valstī, kurās katru gadu veido «labo» un «slikto» žurnālistu sarakstu, norādot, kuram ir un kuram nav licences publicēties.

Vai mūsu sabiedrība ir gatava nogriezt skābekli brīvajiem medijiem? Tikai tāpēc, ka operas amatpersonas, Ušakova tipa politiķi un priekšnieki (kopš Padomju Savienības laikiem) ir pieraduši atrasties «virs pārējiem», nebūt kritizēti un iznīcināt katru mediju vai personu, kas atļaujas skarbi iebilst? Piemēram, Krievijā «Pussy Riot» Putins piedraudēja ar septiņiem gadiem cietumsoda un pašlaik nepatriotiskiem publicistiem Arkadijam Babčenko un Boženai Rinskai arī jārēķinās ar varas represijām tikai tāpēc, ka viņi atļāvās «nepieklājīgi» nesajūsmināties par Putina politikas «veiksmes sāgu» un pateikt publiski savu viedokli par situāciju Krievijā šodien.

Piemēram : 2016. gada preses brīvības sarakstā Latvija ir 24. vietā. Tas ir ļoti zemu, ja salīdzina ar mūsu kultūrai tuvajām Ziemeļvalstīm (kuru demokrātijas un labklājības līmeni gatavojamies sasniegt), kuras ir ar pašu brīvāko presi pasaulē. Starptautiskajā telpā tiek atzīmētas Agneses Margēvičas, Lato Lapsas, Leonīda Jēkabsona, Ilzes Naglas un Ilmāra Poikāna izteikšanās ierobežošanas problēmas, īpaši uzsverot Jāņa Vingra satīriskā darba «Pēdējais Lāčplēsis» cenzēšanu.

Cerams, ka operas un Latvijas tiesu sistēmas sankcijas pret TVNET satīrisko publikāciju «Kā Latvijas Nacionālā opera kļuva par Putina galma publisko namu», kas veltīta Latvijas Nacionālās operas telpu izīrēšanai Kremļa emisāra Krutoja vajadzībām, nenonāks šajā sarakstā kā jauns paraugs varas spiedienam pret mediju brīvību Latvijā. Par to pamatoti brīdina Latvijas Žurnālistu asociācija un arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, komentējot Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru ziņu portālam «tvnet.lv» par Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) amatpersonu «goda un cieņas aizskaršanu» uzlikta 50 000 eiro liela sodanauda.

Latvijas tiesu spriedumi par šo TVNET satīrisko rakstu atspoguļo lielu tiesu varas nekompetences problēmu.

Tiesai nav jāuzņemas literatūras kritiķu funkcijas un jānosaka, kādus literārās izteiksmes līdzekļus autori drīkst savos rakstos lietot, lai paustu savu viedokli.

Spriežot pēc 28. janvāra LTV Panorāmas sižeta, Rīgas apgabaltiesas tiesnese Dzintra Zvaigznekalna-Žagare rakstā ir atradusi formulējumus, kurus pati novērtē kā «žargonu» un «no krievu valodas atvasinātus lamuvārdus», kas esot pamats lielajam sodam TVNET. Izklausās pēc cenzūras, nevis mediju eksperta analīzes. Turklāt soda noteikšanā nozīme bijusi arī prasītāja personībai. «Šeit mēs nevarējām neņemt vērā, ka cietusī ir Opera, arī cienījamais Zigmara Liepiņa kungs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris,»** sacījusi tiesnese. Rodas iespaids, ka tiesas akceptē ietekmīgu vai pazīstamu personu izņēmumus tiesas priekšā. Lai gan starptautiskā tiesu prakse rīkojas tieši pretēji: tas, ko piedod ravētājai vai sētniekam, netiek piedots publiskam direktoram vai ietekmīgam deputātam. Starp citu, šis gadījums atgādina eksprezidentes «kapu lietas» skandālu, t.i., visi Latvijā joprojām nav vienlīdzīgi tiesas un taisnības priekšā. Ja jums ir amats vai publiski nopelni, tad elitei pienākas izņēmums. Tas nav demokrātiskas valsts principu cienīgs atzinums.

Jā, es arī lasīju šo Operu un tās valdi kritizējošo publikāciju un, iespējams, būtu izteikusies citiem līdzekļiem, ne tik sulīgi kā raksta autors. Taču tas nenozīmē, ka šādi rakstīt demokrātiskas valsts medijos nedrīkst vai par satīrisko metaforu un dzēlīgu sarkasmu jāsoda medijs ar naudas sodu un pērienu. Savu viedokli šoreiz vēlos formulēt ar klasisko filozofa Voltēra sentenci: «Nevaru teikt, ka mans viedoklis sakrīt ar tavējo, taču esmu gatavs mirt par to, lai tu vienmēr varētu paust šo savu viedokli.»

Ja mums nebūs brīvi mediji, tad nekad netiksim pie brīvas sabiedrības un nesasniegsim Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības līmeni. Brīvība un labklājība ir savstarpēji saistītas lietas.

Mazā ārste pusnakts slimnīcā toreiz rīkojās principiāli, drosmīgi un godīgi. Nerespektēja ietekmīgā vairākuma spiedienu, pieņēma nepopulāru, bet pareizu lēmumu. Darīja savu darbu. Ja mēs visi ikdienas situācijās rīkosimies tieši tāpat, tad izārstēsim arī savu valsti.

Tas mums jādara.

Atsauces:

  • Rokošā žurnālistika ir salīdzinoši jauns žanrs. Tas iespējams, tikai demokrātiski atvērtās valstīs, kurās žurnālistam tiek garantētas iespējas piekļūt sensitīviem dokumentiem. Izplatīts Ziemeļvalstīs. To nedrīkst būvēt uz piegādātā «kompromata» bāzes, jo tā uzdevums ir risināt šodien aktuālas, būtiskas problēmas, nevis informēt sabiedrību par nelāgām norisēm, kuras ir patiesas, bet nav aktuālas.

**

LASI CITUR: Operas un «Tvnet» strīds: Tiesa ar lielo sodu grib atturēt mediju publicēt pārāk aizskarošus rakstus

Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kopā ar Kremli

Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Speciāli TVnet.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.

  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts. Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

* Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: «Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.» (Lk.12:1)
** Saskaņas centrs pret Delfi un Pēteri Viņķeli. http://www.eiropastiesibas.lv/sakums/2014/12/1/tiesa-atzst-saskaas-centram-jizrda-tolerance-pret-tam-veltto.html
Nils Ušakovs pret Ir un A. Ozoliņu http://www.ir.lv:889/2014/1/22/usakovs-zaude-prava-pret-zurnalu-ir
*** Harmony party is Putin’s fifth column
LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column

Provokatīvais pesimisms. Man šķiet, ka beidzot ir pienācis laiks reklamēt dvēseli*.

2013. gada 21. augustā

Benetona reklāmas

Benetona reklāmas

Tas ir nepieciešams tieši tagad. Laikā, kad visi ir ļoti aizņemti ar miesas būvi un dvēseles iznīdēšanu.

Vārdnīcā ”dvēsele” dzīvo kaimiņos ar ”dvašu”, ”dvesmu”, ”dviesmu” un ”dvešanu”. Tāpēc, iespējams, dvēsele vairumam cilvēku šķiet traucējoša un nevajadzīga (tāpat kā aklā zarna).

Šodien dvēsele nepavisam nav modē.

Šķiet, ka dvēseļu apkarotājiem nekad agrāk nav veicies tik labi kā patlaban. Tāpēc es gribu reklamēt dvēseli tieši tagad. Ķermeņu triumfa laikā.

Brīdī, kad pasauli rauj uz priekšu un visu nosaka miesa. Kaila un spīdīga, apģērbta un matēta. Tā diktē noteikumus arī mums, pārējiem.

Dvēseli tagad droši var aizmest projām. Nobēdzināt vecā skapī vai pažobelē. Kā no modes neglābjami izgājušu aksesuāru.

Dvēseles šodien ir kā ēnā auguši zirņi. Izstīdzējušas un gaismu alkstošas. Tās nemaz nav formā, tāpēc, ka kosmētiskā industrija strādā tikai miesai, kas svīst svaru zālēs un peldas ķermenim piemērotās putās, ierīvējas ar japāņu muskatriekstu eļļām.

Muskuļu būvētāji rij vienas tabletes bicepsu palielināšanai un otras – krūšu samazināšanai. Romā, kails un rokas rozetē savīstījis itāliešu parlamenta senators un gigantiskās tekstilindustrijas patrons Lučiano Benetons (Luciano Benetton) reklamē savus kvalitatīvos darinājumus pats ar savas kailās miesas palīdzību. ”Atdodiet manas drēbes!”, – rakstīts zem 57 gadus vecā, kailā senatora fotogrāfijas.

Tagad noderīgi ir visādi ķermeņi un rumpji. Arī veci, krunkaini, arī neglīti. Dvēsele ar savām nebeidzamajām komplikācijām joprojām aug ēnā. Kā bērns, kas mūždien spēlējas viens pats.

Dvēsele ir bērns.

Tāpēc cilvēki reizēm ir kā bērni.

Viņiem vēl ir dvēsele klāt.

Es bieži dusmojos uz to bērnu, kas mitinās manī. Es viņu pazīstu pārāk labi, jo dzīves liek man spēlēt pieaugušo spēles. Viņš mani traucē. Mēs esam ļoti atšķirīgi: es un šis bērns. Ir bijušas reizes, kad man no visas sirds ir gribējis uzbrēkt šim bērnam: ”Pazūdi!” Mēs ķīvējamies, kašķējamies un plūcamies. Man agrāk bieži bija kauns, ka viņš man ir.

Pēdējā laikā mums klājas labāk. Godīgi sakot, es viņu tagad cienu daudz vairāk nekā sevi pašu. Kad es esmu pacilātā sajūsmā, tad pēkšņi dzirdu, ka viņš tur iekšā sirsnīgi raud. Tas bērns. Kad esmu klajā izmisumā, šis bērns klusi smejas. Dvēsele dzīvo savu dzīvi.

Pamazām jau cilvēks pierod pie visa. Arī pie tā, ka dzīve ir daudz labāka vai riebīgāka nekā sākumā šķita.

Pierodam arī pie tā, ka zinātnei nav dvēseles. Vismaz pagaidām – nav.

Skolā man mācīja, ka ķieģelis slīd lejā pa slīpo plakni. Fizikas skolotājs apgalvoja, ka šis ķieģelis spiež uz plakni un tam ir vairāki spēka pleci. Bija jāizrēķina šie spēka pleci, bet es nepārtraukti domāju par to pašu ķieģeli. Kā viņam klājas uz tā slīpā dēļa? Vai tur spīd saule un vai ir jauka slīdēšana lejup?

   Domājiet, Sandra! – aicināja skolotājs Blūms pie tāfeles un es turpināju domāt par to, ka šis ķieģelis varbūt rāpjas augšup, pilnīgi bez jebkādiem spēka pleciem.

   Domājiet, Jūs taču zināt tos spēka plecus! – viņš atkārtoja. Saprotams, ka es tos zināju. Tikai pats ķieģelis man likās daudz svarīgāks.

Antimodernisma vējā

Zinātnes teorija joprojām neinteresē izglītotāko sabiedrības daļu. Iespējams, ka vainīga ir tēmas šķietamā komplicētība, kas apskata sarežģītas studijas dažādās, grūti izskaidrojamās tēmās. Var gadīties, ka zinātnes vieta un zinātnieku loma sabiedrisko attiecību teātrī ir tik ierasta un neapstrīdami droša, ka viduslaiku aksiomu revidētājiem arī šodien neatliek laika paskatīties uz zinātnes personāžiem un notikumiem bez Faustiskā grima kārtas.

Šodien mācītu ļaužu statuss sabiedrībā grīļojas. Reizēm pelnīti, un bieži – bez pamatojuma. Antimodernisms ir nācis modē, tāpēc hipotēzes un pieņēmumi nežēlīgi rīvē zinātnei nost apbrīnas, cieņas un neaizskaramības patinu.

Zinātnieks jau labi sen no domātāja pārtapis ierēdnī un darbiniekā.

Taču kāds veselības stāvoklis ir pašai Viņas Majestātei zinātnei? Par to šodien eksistē dažādi viedokļi.

Viens no tiem apgalvo, ka darbošanās zinātnē ir vienīgi sociāla aktivitāte un tās rezultāti lielā mērā ir saistīti ar tiem sociālajiem un kulturālajiem apstākļiem, kuros šī zinātne piedzimst un dzīvo. Minēto teoriju atbalsta relatīvisti. Tie paši, kuri ir pārliecināti, ka zinātnei vienmēr pamatā ir bijusi ideoloģiska konstrukcija un mērķi. Šāds lūkojums ļauj iedalīt visus prāta ražojumus divās daļās – zinātnē un nezinātnē. Tas ir ērti un parocīgi praksē, bet nekonstruktīvi analīzē.

Melnbaltā zinātnes vērtējuma versija ir kategoriska un visai zemiska koncepcija, jo palīdz šķirot nevis vispārināt. Tradicionālisti, turpretī, ir pārliecināti, ka īsts zinātnieks vienmēr, jebkādos apstākļos rod ģeniālus risinājumus, universāli derīgus likumus. Eksistences apstākļiem neesot būtiskas nozīmes.

Diemžēl arī šī otrā versija neatbild uz jautājumu vai zinātnei vispār ir dzīva vai nav. Tagad XXI gadsimta sākumā. Kur tā rodas pašlaik un vai tās galvenās problēmas nav saistītas ar to pašu dvēseles pazaudēšanas aktu?

Pēc dzelzs priekšvakara novākšanas vecā Eiropa spējusi uzbūvēt juridisku aizslietņu konstrukciju, kas to pasargā no ārpasaules bīstamās ietekmes. Eiropa joprojām ir sadalīta un tā jūtas labāk. Tāpēc atliek noskaidrot kur paslēpusies fundamentālā zinātne un kā tā jūtas.

 goethe faust

Argumenta vara

Zinātniskā jaunrade modernajos laikos tiek traktēta kā process un zinātniskā darbošanās – kā intelektuālās rosības veids. Ar racionālas, konstruktīvas argumentācijas palīdzību zinātniskā doma piegādā praksei objektīvus un universāli derīgus rezultātus, visiem vajadzīgus un nepieciešamus prāta augļus. To slīpējums dzimst diskusijās un kritikas ugunīs. Mēdz uzskatīt, ka vienīgi strīdos dzimstot patiesība, bruģējot ceļu viedumam un paceļot racionālo argumentu augstākas patiesības līmenī. Arguments ir, bija un paliek kā vienīgā, joprojām saprotamā un pieņemtā zinātnes valodas sastāvdaļa. Tieši arguments nosaka vai uzvarēs viedoklis, nauda, šķira, partija vai dzimums. Tāda ir liberālās zinātnes morāle. Fausta cilvēka loģika. Šis Špenglera piedāvātais cilvēks, kurš attīstījis galvenokārt dabas zinātnes un industriālismu, zinātkārais un enerģiskais pētnieks, kurš grib visu saprast un pakļaut sev, ir mūsu laiku dominante.

No antīkās pasaules paņemtie rakstu ruļļi, rakstītprasme, cauri viduslaikiem iznestie mūku gudrības vēstījumi, renesanses triumfs bija tikai uvertīra modernajai zinātnei, kas sakņojas laikmetīgajā industrializētajā civilizācijā jeb atbilst Fausta cilvēka sapnim par laimīgu dzīvi zemes virsū.

No kurienes nāk šis centīgais un visiem vajadzīgais Fausta cilvēks?

Uz kurieni viņš iet?

Vai mums ir pa ceļam?

Izprotamības vilinājums

Cerība izprast pasauli jeb inteligibilitāte bija tā vide, kurā uzradās modernais zinātnieks. Tagad izziņas vilciens ir ieripojis aklajā ielā, jo vecā zinātnes teorija ir savu laiku nokalpojusi, bet jaunās vēl nav. Ja mums izdosies atrast jaunos zinātnes modeļus, tad pieaugs tās nozīme kultūrā un sabiedrībā. Pagaidām fundamentālās zinātnes attiecības ar sabiedrību ir saraustītas. Eksakto jeb precīzo zinātņu krīze nenoliedzami ir iespaidojusi sev pakārtoto humanitāro zinātņu pētniecību un studijas.

Dabas zinātņu piekārtošanās biznesa vajadzībām un atklājumu praktiskā izmantojamība garantējusi tai ilgstošas privilēģijas racionālajā postrenesanses sabiedrībā. Humanitārā zinātnes daļa attiecīgi ir bijusi spiesta ilgstoši piekārtoties un pakārtoties taustāmo un pielietojamo zinātņu ēnā.

Kurp ved mūsu ceļš bez filozofijas? Zinātnes un tehnikas automobilī?

Zirgs zina mājas, bet vai mašīnas prot ceļu uz mājām?

Vai cilvēce ir kļuvusi viedāka lidojot virsskaņas lidmašīnā?

Lasot par kariem un asiņainiem notikumiem tuvumā un tālumā arī šodien pārņem sajūta, ka uz televizora ekrāna ir transformētas tās pašas asiņaino viduslaiku ainas. Jaudīgas un tehniski ideāli apbruņotas lidmašīnas bombardē bērnu slimnīcas, kuras parasti tiek sajauktas ar munīcijas noliktavām. Augstu gaisā triumfē zinātnes un tehnikas brīnums, bet uz zemes rezultātā notiek tās pašas parastās šausmas.

Fausta cilvēka atklājumi ir padarījuši mūsu dzīvi ērtāku, taču cilvēki caur to nav kļuvuši nedz labāk, nedz godīgāki, nedz dāsnāki, nedz prātīgāki. Tāpēc pamēģināsim vēlreiz ”apmaldīties trijās priedēs”, jo var gadīties, ka šīs nemaz nav trīs priedes, bet gan zāles stiebri un fundamentālie torņi: ”zinātne”, ”māksla” un ”tehnika” ir vienīgi vējš, kas nosaka mūsu kustību laikā.

Paņemsim līdzi šajā ”trīspriežu biezoknī” Jacques Ellul, Lewis Mumford, James Fazer, Danah Zohar, Jean Francois Lyotard, Daniel Bell un dažu Frankfurtes skolas autoru darbus. Lūdzu neaizmirsīsim somu ģēnija Georg Henrik von Wright grāmatas un dosimies biezoknī iekšā. Mums jālīdzsvarojas, jo cilvēces garīgā situācija šodien ir kritiskā nelīdzsvarā uz tehnikas straujās attīstības fona. Vides problēmas, ekoloģiskā krīze, stress, indivīda ievainojamība organizētībā un gigantiskas ieroču krātuves, kuras jau sen var apšaut mūs visus pēc kārtas un pa vienam. Saprāta krīze klauvē pie durvīm. Tai vajadzīga dvēseles nevis tehnikas atbilde.

Taču dvēsele joprojām atrodas tumsā. Pa zemi siro astrologi, šarlatāni, maģijas un burvju laiks. Raganas dzenā dvēseli filmās, grāmatās, bildēs un arī uz ielas.

Nepiesauksim haosu, taču atzīsim, ka tas ieradies jau labi sen un šajā augsnē jau piedzimis irracionālisms, kā atbilde bezdvēseles racionālismam.                   

Baznīcai un visa veida ideoloģijām pagaidām nav izdevies dvēseli izglābt.

Fausta cilvēka bērnība

Fausta cilvēka biogrāfija ir daudz pārrāvumu. Pirmais un nopietnākais no tiem ir viduslaiki. Tos raksturo intelektuāla tumsa, kad antīkās pasaules zināšanas varēja un spēja saglabāties tikai pateicoties klosteru mūku pārdrošībai un islāma pasaules tulkiem. Platona, Aristoteļa un citu darbi tika tulkoti sīriešu valodā. Tā arābu pasaule visai ātri apguva antīko domātāju viedokļus. Damaska un Bagdāde jau 7000 – 9000 g. kļuva par islāma zinātņu centriem. Ar savu pētījumu augsto līmeni te tika turpināta antīkajā pasaulē ”iesāktā doma”. No indiešu matemātikas arābi pārņēma viedo nulli, kas nebija pazīstama antīkajā pasaulē. Šeit attīstījās arī ķīmija, optika, filozofija un medicīna. Jautājums par to kāpēc arābu tik attīstītā zinātne sapinās krampjainos reliģiozo aizspriedumu valgos, ir atklāts joprojām. Taču nenoliedzams ir viens – kad viduslaiku novārdzinātā Eiropa modās no savas intelektuālās tumsas, tieši arābu pasaule ar savu iekrāto intelektuālo kapitālu palīdzēja Eiropai kā vieduma bibliotēka.

Viduslaiku raktu kultūra Eiropā vēl dusēja zem baznīcas cenzūras papēža, kad mācītie mūki mēģināja degt sveci tumsā un tulkot no arābu valodas antīkās un Austrumu pasaules atklājumus. To skaitā bija Leonards no Pizas, Īzaks Jūdietis, Adelards no Baras, Alfrēds Anglis, Hermanis Vācietis u.c.

Tieši šeit Eiropā arī radās pirmās universitātes, nozīmīgākās intelektuālās iestādes, kādas jebkad cilvēces vēsturē tika radītas. Universitātes, līdzīgi katedrālēm, ir kļuvušas par paliekošu Eiropas viduslaiku kultūras monumentu. Šī kustība iesākās ar specializētām mācību iestādēm, tādām kā medicīnas skola Salerno (Neapoles līcī), kur helēnisma tradīcijas (grieķu valoda) savienojās ar islāma kultūras sasniegumiem. Boloņa izsenis ir bijusi juristu mācību centrs un tikai ap 12. gs. beigām tā pārtapa universitātē ar visai plašu priekšmetu diapazonu.

Universitas nozīmēja ne tikai īpašu brālību, bet arī visplašāko vispārējo izglītību dažādiem atšķirīgiem priekšmetiem universāli apvienojoties. Tā izveidojās universitātes Parīzē, Orleānā, Tulūzā, Oksfordā, Kembridžā un citur.

Universitāte faktiski ir Romas katoļu bērns. Tā bija baznīcas kapitulācija jauno, nacionālo valstisko veidojumu priekšā. Te vienkopus pulcējās jaunie ļaudis ne tikai lai apgūtu zinības, bet arī, lai biedrotos. Ap universitātēm spindzēja jauni cilvēki kā bites ap stropu, un atmodas laiks toreiz varēja sākties.

”Gandrīz visur ir universitātes, taču tikai Francijā patiešām atrodas līdzekļi, lai materiāli atbalstītu astronomiju, matemātikas virzienus, medicīnu, antikvāros pētījumus, glezniecību, tēlniecību un arhitektūru. Ludvigs XIV centās iemūžināt sevi vēsturē ar savām neskaitāmajām dotācijām, un šī nemirstība viņam pat nemaksāja vairāk par 200 000 franku gadā,” – ironizē Voltērs savā 23. filozofiskajā vēstulē (Voltaire, Lettres philosophiques).

volters

Universitātes dažādās valstīs vienmēr ir bijušas un turpina saglabāties dažādas.Taču tās visas vieno patiesības meklēšanas veids: caur diskusijām, strīdiem, caur savas idejas aizstāvību. Tāpēc mēs joprojām sakām – ”aizstāvēt darbu”. Pēc nomācošā viduslaiku klusuma tika dota iespēja aizstrīdēties līdz patiesībai. Varbūt ”vainīga” bija aklā pieķeršanās antīkā laika uzstādījumam, ka ir nepieciešami apzināt paradoksus un pretējus viedokļus. Nav izslēgts, ka zinātnisko diskusiju mērķis bija neļaut ieslīgt rutīnā. Apšaubīt jau pierādīto. Turēt vaļā durvis uz vēl neizpētīto un neatklāto.

Taču neapstrīdams ir viens – zinātnisko darbu apspriešanas veids – strīdus loģika un uzskats, ka strīdos dzimst patiesība, valda joprojām. Visiem zinātniekiem jābūt kaujas gatavībā – aizstāvēt savu versiju un loģiku.

Kas slikts šajā nostādnē?

Nav grūti redzēt, ka ar šādu pieeju akceptētas var tikt vienīgi sekundāras idejas un viedokļi. Tie, kas neizceļas ar radikāli jaunu pieeju.

Tāpēc nav brīnums, ka radikālākai zinātnei nav bijusi laime piedzimt universitāšu zinātnisko strīdu gaisotnē.

Tieši šeit ir tik viegli iznīcināt jaunas, netradicionālas idejas un koncepcijas. Izsmejot un no zāģējot. Kam pretī stājas loģika, to paveic izsmiekls.

 Literatura un Māksla raksts 1993. 11. jūnijs

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 1. daļa. Turpinājums sekos.  

Saruna ar televīzijas skatītāju – norakstīts žanrs? Mākslas pieteikšanās?

2012. gada 28. janvārī

www.mrboll.com

Dodiet man MTV

Televīzijas programmu skatītāju skaitļi jeb ”audimats” turpina kristies.

Jaunieši nelasa papīra avīzes un radio meklē savu unikalitāti sīkos nišu kanālos, lai apmierinātu ”šauras”  gaumes prasības.

Lokālā līmeņa hokeja dominante dienas avīzēs Rīgā pamazām aiztriec no avīžlasīšanas arī mani. ”Dejo- priecājies-mīli -precies-mirsti ar zvaigzni” liek izslēgt manējo televizoru.

Tur vairs nav ko skatīties.

Kā īsti man trūkst?

Kas pietrūkst?

Vai vainīga ir viņas augstība ”Izklaide”,  kurai programmu veidotāji tic kā visdrošākajai kārtij?

Garīgais skurbums dēļ lēta tingeltangeļa.

Visiem?

Nē, domāju, ka būtība tomēr paliek vecā  – visu nosaka ir vai nav satura substance.

Lasītājs, skatītājs un klausītājs vēlas saturīgumu.

Ja no avīžraksta nevar uzzināt nekā jauna, tad nebija vērts to rakstīt. Ja lasītājus baro (rakstu vietā) ar birokrātiskām atskaitēm, shēmām un pastāstēniem par politiku, tad publikai zūd interese par publicēto.

Ja raidījuma vadītājs ”laiž šovu” politiskas diskusijas vietā, tad roka sniedzas pēc kanālu pārslēdzēja.

Ja radio plēš jokus ”tāpēc, ka tā vajag”, tad var saprast sentenci par to, ka par sliktām anekdotēm var nogalināt.

ŽURNĀLISTIKA ir žanri un nez kāpēc tie netiek likti lietā.

Žurnālistika ir māksla un tieši tāpēc ļoti subjektīva.

Tieši šajā faktorā ir jebkuras mākslas spēks.

Ja nav sajūtu ”kreščendo”, tad nebūs arī uztveres baudas.

Kā jebkurā mākslā.

🙂

Kāpēc es pievēršos šai tēmai?
Man vienmēr ir licies, ka Latvijā nav nopietnu sarunu šovu un nav publicistu monologu, kas, protams, būs ”runājošās galvas” (MTV stila režisoriem nepatīk) un kā formā ”monotonas” tāpēc (šķiet) arī netiek ielaistas ēterā.

Taču saturs tajās būs.

Ja tā, tad esmu gatava skatīties uz itāliski runājošo Roberto Saviano (ar subtitriem), tieši tāpat kā to dara itālieši. ”Vieni via con me” spēja ienākt ”Berluskoni izklaides histērijas dīķī -televīzijā” ar joni un ”noturēties seglos” ar lielu audimatu.

Protams, ka Roberto intervē personības, taču …galvenais intelekta motors ir tomēr viņš pats.

Kādam ir jāuzņemas nacionālās sirdsapziņas misija arī pie mums. Tāpat kā to dara mafijas vajātais Roberto Saviano Itālijā.

Tātad – nevis valdošā politiskā komentētāja, bet gan sirdsapziņas loma.

Roberto Saviano (”Gomorra” autors) – vajātais vienpatnis žurnālists spēja pateikt itāliešiem ekrānā to, kas līdz šim nebija dzirdēts. Viņš runā par to, kas skatītājiem ir svarīgi. Tās ir mūsu publiskā konteksta aprises.

Ideālists un kaislīgs pilsonis, kuram ir svarīgi ”kas šajā valstī notiek”.

Personība, kurai vienlīdz svarīga ir gan ” šī zeme” gan ”šī valsts”.

Tauta klausījās.

Klausījās runājošo galvu.

Bez šova. Skatītāju skaitļi jeb audimats šim raidījumam mēdza būt 10 miljoni, tātad 5 x  lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits.

Daudz? Jā ļoti daudz!

Vai kolēģa Roberto Saviano grāmatu ”Nāc līdzi” (TV autorraidījumu apkopojumu) var importet, tulkot latviski un uztvert vienlīdz spoži.

Vai garīguma imports var atrisināt mūsu problēmas?

Tikai daļēji, jo viņa māksla ir pieskaņota tieši Itālijas kontekstam. Tā nav sausa teorētiska lasāmviela ar skaitļiem un līknēm.

Jā, viņa monologi nav atskaites, bet gan publicistika.

Pie shēmām un atskaitēm pieradinātā mūsu mediju publika teiks, ka Roberto stāsts par cilvēku sadzīvošanu caur kāda mūka dzīvi ir ”pārāk subjektīvs” un apraksts par Džovani Falkones  cīņu ar mafiju – ”nomelnošanas kampaņa”.

”Grāmatvežiem/birokrātiem žurnālistikā” ir izdevies pie mums noenkuroties dziļi un smagi. Vismaz pagaidām….

Šis absurdais paradokss pie mums ieradies bez ieejas biļetes.

Māksla mediju publicistikā šādam – birokrātiski domājošiem ”žurnālistiem” un publikai, protams kļūst par nevajadzīgu traucēkli.

Taču jūtas un sajūtas vienalga pārkāps pāri visiem žogiem, kurus uzbūvēs prāts.

Šajā pasaulē viss nav vienkrāsains.

Ir starpība starp blēžiem ”šķēlēm”, ”šleseristiem” un godīgiem līdzcilvēkiem.

Visi neņem kukuļus un visi politikā nebūs gļēvi līdēji.

Tieši šo robežšķirtni jāsaglabā un tās demarkācijas līnijas apsargi un robežsargi ir žurnālisti.

Robežstabi ”iet”  starp NORMU un ”nenormālo alkatību”, kuras rezultāti brucina ticību mūsu valstij Latvijai i pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā.

Cerēsim, ka ”zilajos ekrānos” beidzot parādīsies saturs.

Cerēsim.

 

Kaktusi - mūsu izvēle.

Kaktusi - mūsu izvēle.


Partijas kā kriminālas bandas un biznesa līderi kā rokzvaigznes.

2011. gada 9. oktobrī

Latvijas medijos žurnālistu publicistikas (šķiet) vairs nav, jo Kariņš izsakās par Zatleru no Briseles kā viedais no Austrumiem (”Zatlers izrādījies vilks aitas ādā”), Dzintars spēlē žurnālistu un ziņo, kas ir un kas nav okupācija (histērija ap absurdo pantiņu -”okupācija bija, okupantu nav” joprojām turpinās 🙂 ) , Kristovskis novērtē ZRP gatavību palikt opozīcijā (it kā pats nebūtu politiķis un pats šo konfliktu neveicinātu) un Ušakovs arī izsakās galveno ziņu joslā par ko ”viņš ir pārliecināts” (lai gan tieši viņš vispamatīgāk sašķēlis Latvijas sabiedrību un viņa loģikas dēļ, Latvija pamazām pārvēršas par Krievijas forštati).

Analītikas mūsu medijos vairs gandrīz nav.

Ir tikai neapmierinātības un protestu izpaudumi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka žurnālisti un komentētāji ir nostumti malā un viņu vietu slejās un ēterā ieņēmuši politiķi.

Esošie un bijušie.

Pavisam iespējams, ka kāds no viņiem vai ”bijušajiem politiķiem” šonedēļ nostāsies arī pie LTV Ziņu dienesta diriģenta pults un aicinās Ilvas vai Arņa vietā lasīt Panorāmu (pa svētdienām),piemēram, pašreizējam Valsts Prezidentam Bērziņam, kuram taču ir tik laba dikcija un lieliska valoda!

Viņi var visu! Mūsu politiķi!

Viņi visu izlemj un mēs pārējie redzam, kur Latvija (šīs lemšanas dēļ) ir jau aizripojusi…

No malas Latvijas etablētās politiskās partijas atgādina kriminogēnas bandas, kas siro Latvijas politiskajos gaiteņos un ir gatavas drīzāk viena otru nogalināt nekā nonākt pie saprātīga kompromisa valsts interesēs.

Politika esot kompromisa māksla.

Mūsējie šo mākslu neprot.

Šajā situācijā mums vēlētājiem būtu svarīga intelektuāli dziļa publicistikā analīze medijos par notiekošajiem procesiem valstī.

Nē, nevis ”Dombura šovs” (ar politiķiem galvenajās lomās un savstarpēju rīdīšanu kameru priekšā), bet gan līdzsvarota un dziļa analīze par notiekošo valstī un politikā.

Diemžēl latviski tādus tekstus izlasīt nekur nevar, jo apskatnieku vietā mums ir lielākoties tikai atmaskotāji un politiskie manipulētāji.

Žēl, ka profesionālai žurnālistikai un neatkarīgai analīzei vieta medijos vairs neatrodas.

Zivs pūst no galvas.

Tā ir.

Zviedrijas karaļvalstī arī līdzīgas problēmas. Taču citi risinājumi. Zviedru mediji šodien ziņo par to kā TV4 pēkšņi atteikusies ”laist kadrā” ļoti interesanto publicistu Markusu Biro. Līdzko šīs privātās televīzijas stacijas vadītāji uzzināja, ka viņš gatavojas iesaistīties Kristīgi demokrātiskās partijas aktivitātēs un varbūt pat ar laiku pretendēt uz vietu parlamentā (no šīs partijas), tā nekavējoties tika sasaukta TV 4 valdes sēde, kas pieņēma lēmumu ”izņemt no kadra” žurnālistu, kas ”ir politizējies” (pieslējies kādai no partijām).

Markus gan pēc tam uzreiz  atteicās no tālākas karjeras šajā partijā, taču kadrā atpakaļ netiek.

Viņu vairs neņem pretī TV.

Tas, ka darbošanās politikā nav savienojama ar uzstāšanos medijos – šeit nevienam nav jāpaskaidro.

Latvijā tas joprojām daudziem politiķiem ir jāizskaidro un…vienalga…daudzi to nesaprot. Piemēram, fiziķis un politiķis Godmanis to joprojām nedzird un turpina diskreditēt Latviju SWH ēterā. Viņa piemēram ir sekotāji un pēdējās šī fenomena  izpausmes jau norādīju augstāk – Latvijas mediju vide ir noslīcināta politiķu imperatīvajos izteicienos (ievadrakstu vietā).

Tikmēr tauta sāk aizvien vairāk apbrīnot biznesa ģēnijus.

 ”Stīvs Džobs bija kā roka zvaigzne” – pagājušajā nedēļā konstatēja Forbes. Iepriekšējā parakstīšanās uz viņa memuāriem sasniedza Amazonē 41 800% vienas diennakts laikā!

Sociālajos portālos tika organizētas domubiedru grupas, iededzinātas virtuālas sveces viņa piemiņai un kustība – ”mums vajadzīgs konstruktīvs un harizmātisks līderis” iet plašumā visos kontinentos.

Politiķa vietu pamazām šajā VARAS nišā ieņem biznesa vadītāji. Uzņēmumu un koncernu līderi. Tādi līderi, kas no visiem pieejamām tehnoloģijām prot uztaisīt modes un pielūgsmes produktus, sava veida popkultūras un kulta produktus un paši kļūstot par elkiem.

Stīva Džobsa aiziešana medijos tika atspoguļota košāk un intensīvāk nekā Maikla Džeksona nāves fakts 2009. gadā.

Biznesmenis ir ieņēmis popzvaigznes statusu.

Filma par Facebook dibinātāju Marku Cukerbergu bija pagrieziena punkts mūsdienu uzņēmēja tēla rekonstrukcijā.

Avantūrists un biznesa ģēnijs Ričards Brensons, kas vienlaikus producē un filmējas pats, kas kā tipāžs vairāk atgādina Miku Džegeru nevis, piemēram, tipisku vecās raudzes uzņēmēju bagātāko Zviedrijas cilvēku Ingvaru Kamprādu (IKEA).

Aktuālā ”anti Wall street kustība” (amerikāņi, kas protestē pret biržas mākleru bezatbildību) ir vēl viena izpausme šajā jauno notikumu ķēdē, kas liecina par tautas vēlmi paust savu viedokli ekonomikas un finanšu sistēmas regulācijas jautājumos.

Sabiedrība ir daudz informētākā nekā agrāk.

Ir vajadzīgi harizmātiski un konstruktīvi vadītāji, kas spēj un prot paveikt brīnumu.

Tādi, kas spēj vadīt un vienlaikus būt arī mūsu draugi.

Vadoņu vietā jau sen nostājusies egocentriska, harizmātiska personība ar dziļu kompetenci darbā un sociālajos kontaktos.

Jēkaba ielā šo jauno laiku nejūt.

Žēl.