2011. gada 9. oktobrī

Latvijas medijos žurnālistu publicistikas (šķiet) vairs nav, jo Kariņš izsakās par Zatleru no Briseles kā viedais no Austrumiem (”Zatlers izrādījies vilks aitas ādā”), Dzintars spēlē žurnālistu un ziņo, kas ir un kas nav okupācija (histērija ap absurdo pantiņu -”okupācija bija, okupantu nav” joprojām turpinās 🙂 ) , Kristovskis novērtē ZRP gatavību palikt opozīcijā (it kā pats nebūtu politiķis un pats šo konfliktu neveicinātu) un Ušakovs arī izsakās galveno ziņu joslā par ko ”viņš ir pārliecināts” (lai gan tieši viņš vispamatīgāk sašķēlis Latvijas sabiedrību un viņa loģikas dēļ, Latvija pamazām pārvēršas par Krievijas forštati).

Analītikas mūsu medijos vairs gandrīz nav.

Ir tikai neapmierinātības un protestu izpaudumi.

Kāpēc?

Tāpēc, ka žurnālisti un komentētāji ir nostumti malā un viņu vietu slejās un ēterā ieņēmuši politiķi.

Esošie un bijušie.

Pavisam iespējams, ka kāds no viņiem vai ”bijušajiem politiķiem” šonedēļ nostāsies arī pie LTV Ziņu dienesta diriģenta pults un aicinās Ilvas vai Arņa vietā lasīt Panorāmu (pa svētdienām),piemēram, pašreizējam Valsts Prezidentam Bērziņam, kuram taču ir tik laba dikcija un lieliska valoda!

Viņi var visu! Mūsu politiķi!

Viņi visu izlemj un mēs pārējie redzam, kur Latvija (šīs lemšanas dēļ) ir jau aizripojusi…

No malas Latvijas etablētās politiskās partijas atgādina kriminogēnas bandas, kas siro Latvijas politiskajos gaiteņos un ir gatavas drīzāk viena otru nogalināt nekā nonākt pie saprātīga kompromisa valsts interesēs.

Politika esot kompromisa māksla.

Mūsējie šo mākslu neprot.

Šajā situācijā mums vēlētājiem būtu svarīga intelektuāli dziļa publicistikā analīze medijos par notiekošajiem procesiem valstī.

Nē, nevis ”Dombura šovs” (ar politiķiem galvenajās lomās un savstarpēju rīdīšanu kameru priekšā), bet gan līdzsvarota un dziļa analīze par notiekošo valstī un politikā.

Diemžēl latviski tādus tekstus izlasīt nekur nevar, jo apskatnieku vietā mums ir lielākoties tikai atmaskotāji un politiskie manipulētāji.

Žēl, ka profesionālai žurnālistikai un neatkarīgai analīzei vieta medijos vairs neatrodas.

Zivs pūst no galvas.

Tā ir.

Zviedrijas karaļvalstī arī līdzīgas problēmas. Taču citi risinājumi. Zviedru mediji šodien ziņo par to kā TV4 pēkšņi atteikusies ”laist kadrā” ļoti interesanto publicistu Markusu Biro. Līdzko šīs privātās televīzijas stacijas vadītāji uzzināja, ka viņš gatavojas iesaistīties Kristīgi demokrātiskās partijas aktivitātēs un varbūt pat ar laiku pretendēt uz vietu parlamentā (no šīs partijas), tā nekavējoties tika sasaukta TV 4 valdes sēde, kas pieņēma lēmumu ”izņemt no kadra” žurnālistu, kas ”ir politizējies” (pieslējies kādai no partijām).

Markus gan pēc tam uzreiz  atteicās no tālākas karjeras šajā partijā, taču kadrā atpakaļ netiek.

Viņu vairs neņem pretī TV.

Tas, ka darbošanās politikā nav savienojama ar uzstāšanos medijos – šeit nevienam nav jāpaskaidro.

Latvijā tas joprojām daudziem politiķiem ir jāizskaidro un…vienalga…daudzi to nesaprot. Piemēram, fiziķis un politiķis Godmanis to joprojām nedzird un turpina diskreditēt Latviju SWH ēterā. Viņa piemēram ir sekotāji un pēdējās šī fenomena  izpausmes jau norādīju augstāk – Latvijas mediju vide ir noslīcināta politiķu imperatīvajos izteicienos (ievadrakstu vietā).

Tikmēr tauta sāk aizvien vairāk apbrīnot biznesa ģēnijus.

 ”Stīvs Džobs bija kā roka zvaigzne” – pagājušajā nedēļā konstatēja Forbes. Iepriekšējā parakstīšanās uz viņa memuāriem sasniedza Amazonē 41 800% vienas diennakts laikā!

Sociālajos portālos tika organizētas domubiedru grupas, iededzinātas virtuālas sveces viņa piemiņai un kustība – ”mums vajadzīgs konstruktīvs un harizmātisks līderis” iet plašumā visos kontinentos.

Politiķa vietu pamazām šajā VARAS nišā ieņem biznesa vadītāji. Uzņēmumu un koncernu līderi. Tādi līderi, kas no visiem pieejamām tehnoloģijām prot uztaisīt modes un pielūgsmes produktus, sava veida popkultūras un kulta produktus un paši kļūstot par elkiem.

Stīva Džobsa aiziešana medijos tika atspoguļota košāk un intensīvāk nekā Maikla Džeksona nāves fakts 2009. gadā.

Biznesmenis ir ieņēmis popzvaigznes statusu.

Filma par Facebook dibinātāju Marku Cukerbergu bija pagrieziena punkts mūsdienu uzņēmēja tēla rekonstrukcijā.

Avantūrists un biznesa ģēnijs Ričards Brensons, kas vienlaikus producē un filmējas pats, kas kā tipāžs vairāk atgādina Miku Džegeru nevis, piemēram, tipisku vecās raudzes uzņēmēju bagātāko Zviedrijas cilvēku Ingvaru Kamprādu (IKEA).

Aktuālā ”anti Wall street kustība” (amerikāņi, kas protestē pret biržas mākleru bezatbildību) ir vēl viena izpausme šajā jauno notikumu ķēdē, kas liecina par tautas vēlmi paust savu viedokli ekonomikas un finanšu sistēmas regulācijas jautājumos.

Sabiedrība ir daudz informētākā nekā agrāk.

Ir vajadzīgi harizmātiski un konstruktīvi vadītāji, kas spēj un prot paveikt brīnumu.

Tādi, kas spēj vadīt un vienlaikus būt arī mūsu draugi.

Vadoņu vietā jau sen nostājusies egocentriska, harizmātiska personība ar dziļu kompetenci darbā un sociālajos kontaktos.

Jēkaba ielā šo jauno laiku nejūt.

Žēl.