Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Cik ilgi vēl pacietīsim viņus? Netolerantos un teroristus?

Speciāli TVnet

ušakovs berzins

Foto: TVnet 

Ir iestājies neiecietīgo egoistu laiks. Netoleranto brīdis. Tie paši, kuriem empātija un tolerance ir svešvārdi bez skaidrojošas vārdnīcas. Bēgļus, migrantus, romu ubagus un vietējos pensionārus tagad var lamāt skaļi, bez stomīšanās. Čečenijā drīkst ieslodzīt cietumā gejus, Ungārijā aizliegt Sorosa augstskolu, Latvijā ieviest tikumības hartu skolotājiem, lai gan nejēdzīgie ātrie kredīti turpina pārpludināt mūsu reklāmas telpu kā tarakāni, kurus neņem dusts. Caurkritis valsts prezidents piesakās Rīgas Domes vadītajā amatam jūnija vēlēšanās, un vairāku pašvaldību vadītāji turpinās līdz zārkam nosēdēt savā vēlētajā amatā. Viņi nekautrējas par to, ka ir netoleranti. Jo bezkaunība ir dzīves norma, ja prot «uzšķaudīt» citu tiesībām. Vai tolerance ir vajadzīga?

Kas ir tolerance

Tolerance ir sarežģīts fenomens. Tas nozīmē iecietību, pieklājību, empātiju un laipnību. To pašu, ko ikviens no mums ik dienas vēlas saņemt no ārpasaules. Kā komunikācijas normu civilizētas saziņas apstākļos. Tas nozīmē neuzbrukt cilvēkiem, kas domā vai dzīvo citādi, neapkarot personas, kas neizskatās un nedomā tā, kā mēs paši. Citiem vārdiem – tā ir savstarpējā cieņa, kas attiecas arī uz svešajiem un nepazīstamajiem jeb savādajiem pašniekiem (cilvēkiem no pašu vidus).

Līdz šim cilvēku sabiedrībā domāja, dzīvoja un rīkojās pretēji tolerances loģikai – jo praktiski visur un vienmēr dominēja reliģioza netolerace pret citādajiem. Valstīs, kurās eksistējusi vairākuma reliģija, neiecietība un kašķība pret «svešajiem» un «savādajiem» vienmēr bijusi norma. «Kā tāds» šis fenomens ir dzīvs joprojām, līdz mūsu dienām. Arī mūsu sabiedrībā Rīgā, Pāvilostā vai Rūjienā nereti noskatās uz melnādainajiem, smīkņā par gejiem, ironizē par blondīnēm un šausminās par ebrejiem. Reizēm pat neapzinoties, ka tas nav civilizēta cilvēka cienīgi – šādi rīkoties, kaut arī tā bija (līdz šim) pieņemts. «Kāds» ir to deklarējis, un mēs tam ticam un sekojam. Akli un nekritiski. Īpaši bīstams šis ticības aklums ir šodien, kad demagogu armijas internetā sludina savas «patiesības» par «briesmīgajām feministēm», «alkatīgajiem bēgļiem», «grēcīgajiem tradicionālās ģimenes grāvējiem» un «sorosītu salašņām».

Šodien šī neiecietība + nekaunība + kašķība un nicība jeb = netolerance sinhronizējas ar politiskās un ekonomiskās varas spiediena imperatīviem, tāpēc «visiem citādajiem» jākļūst par visu publisko nelaimju grēkāžiem tieši tāpat kā sociālisma apstākļos visiem bija jākļūst par komunisma cēlājiem. Gribi vai negribi.

Interesanti, ka neiecietība pret citādajiem sākusies ar reliģijas/ticības (nevis cilvēku kā personu) neiecietību. Lai gan Kristus pats vienmēr noraidījis varmācību, viņa ticības ietvaros tolerances un savstarpējās iecietības idejai bijis grūti iedzīvoties un izturēt. Brīdī, kad kristīgā ticība pārtop oficiālajā valsts reliģijā, tā saplūst ar ķeizara kultu un automātiski paliek intoleranta (neiecietīga, nosodoša) pret citādajiem un asiņaina pret nepaklausīgajiem.

Kāpēc karojam ar citādajiem

Karš ar citādajiem jeb «ķeceriem» cilvēces vēsturē bijis ilgs un nogurdinošs, jo sākās jau svētā Augustina laikā. Tieši viņš sāka pieprasīt bargu sodu par nesekošanu valsts reliģijas normām jeb ķeceru dedzināšanu ugunī un svēto inkvizīciju. Viņš izmantoja Akvīnas Toma formulējumus, kur ticības normu pārkāpēji tiek pielīdzināti naudas viltotājiem. Brīdī kad kristīgā ticība ieguva valsts reliģijas statusu Romā, tā kļuva agresīva. Kristus sekotāji zibenīgi pārvērtās no aitām par lauvām un tolerances vietā, sāka pieprasīt kolektīvu netoleranci pret visām heterodoksijas formām. Donatisti un priscillieši bija viņu pirmie upuri. Taču brīdī, kad Eiropā jau bija kolektīvi kristīta un pat ariānisms uzvarēts, ticība iecementēta kā fundaments, aktīvi sākās kauja zem krusta ēnas pret tiem, kas tic citādi. Tos publiski nosauca par ķeceriem un grēciniekiem, sātana izdzimumiem. Piemēram, katoļiem izdevās fiziski iznīcināt visus (bogomili, patarēni, katarēni, valdieši, husīti), kas atļāvās atkāpties no Baznīcas nospraustās līnijas. Piemēram, 1562.gadā vienā pašā Francijā par nepareizu ticēšanu tika noslepkavoti 3000 cilvēku (bērnus ieskaitot) Merandolā (Mérindol Cabriére) un vēl 22 Provansas ciemos. 670 notiesāja spaidu darbos galerās.

No 1562. līdz 1789. gadam norisinājās karš starp katoļiem un protestantiem Francijā, kas sasniedza kulmināciju «Bērtuļa nakts» asinspirtī, kas faktiski norisinājās nedēļām ilgi. Nantes edikts (1598.gadā) situāciju neatrisināja, taču noslēdza mieru, piešķirot katoļticībai valsts reliģijas statusu un protestantiem – pakārtotas reliģijas pozīciju. Reāli nekas nebija beidzies, tagad jebkurā brīdī bija no jauna varēja sākt ķildas, karu un nogalināšanu reliģijas dēļ. Ticība derēja kā motīvs kašķa sākšanai.

Valstu pārvaldes loģika pieprasa lozungu «Viens karalis, viens likums un viena reliģija visiem». To deklarē arī šodien Putins Krievijā, Tramps ASV, būvējot mūri pret Meksiku. Iekšējie un ārējie ienaidnieki palīdz saliedēt savējo rindas. Bez ienaidnieka nav vienotības – tā uzskata daudzi, un tāpēc «citādajiem» jāuzņemas upurjēra loma. Vienkārši tāpēc, ka tā ir ērtāk un praktiskāk. Taču vai godīgāk?

Kurš pret to protestēja pirmais

Šķiet, ka visskaļāk noskanēja Voltērs. 1761.gadā kāds 64 gadus vecs protestantu tirgotājs Žons Kalā (Jean Calas) tika publiski apsūdzēts sava dēla nogalināšanā. Fanātiskais, sakūdītais pūlis klaigāja, ka tēvs esot aizliedzis dēlam kļūt par katoli, un tāpēc pieprasīja publisku atriebību. Tiesa piesprieda tēvam nāves sodu, saraustot gabalos uz moku rata. Pievērsiet uzmanību – tiesa (nevis pūlis) piesprieda šo sodu. Tāpēc arī 1763. gadā Voltērs vērsās ar publicistisku tekstu pret tiesnešiem. Vēstījumu var izlasīt slavenajā «Traktātā par toleranci» (Traité sur la tolérance). Filozofa publicistika piesaistīja tiesas uzmanību un pārliecināja juristus. 1765.gadā apsūdzēto atbrīvoja. Starp citu, sava traktāta beigās Voltērs uzsvēra, ka nav nepieciešama nekāda diža māksla vai izcilas oratora spējas, lai pierādītu, ka kristiešiem ir jābūt tolerantiem (iecietīgiem) citam pret citu un jāuztver apkārtējie kā brāļi. Ieskaitot turkus, ķīniešus, ebrejus, siamiešus un visus pārējos. Jo visi esam vienā tēva – Dieva radīti. Ar šo Voltērs atbalstīja apgaismību «no apakšas». Viņš vēlējas argumentēti pārliecināt «augstākās aprindas» (tiesu) par godprātību un toleranci kā ļoti svarīgām civilizētās sabiedrības kategorijām. Lai tās nekļūdītos muļķīgu aizspriedumu vārdā, notiesājot nevainīgu cilvēku. Tie, kas ir pie varas, var pārmainīt šo pasauli, lai tā kļūtu labāka. Voltērs bija cietis no baznīcas spiediena jau iepriekš, tāpēc grāmatu par toleranci izdeva un iespieda bez autora vārda un izdošanas gada. Līdzīgi rīkojās arī Spinoza un Loks.

1544.gadā sludinātājs Sebastians Kastello iestājās Serveta aizstāvībai ar savu publicistisko darbu «Vai ķeceri jāsoda?», kurā uzsvērts, ka «cilvēka nogalināšana nenozīmē ticības aizstāvēšanu, tā ir cilvēka nogalināšana» (slepkavība). Mišels Montēņs (Michael de Montaigne) esejā rakstīja, ka visbiežāk cilvēkus apsūdzam par ko, «kas mums liekas», un esam gatavi uzreiz izrēķināties. Arī Spinoza lieto vārdu «tolerance» savā teoloģiski politiskajā traktātā, kas veltīts vajāto aizstāvībai. Viņš uzver, ka brīvā republikā ikvienam ir tiesības domāt un uzskatīt tā, kā katrs no mums vēlas.

Tā bija toreiz, pagātnē. Šodien mums ir jauna soda vieta internets un publiskā telpa, kurā soda stabu vietā, nomētā neordināros cilvēkus ar nepamatotiem apvainojumiem un svētās inkvizīcijas vietā – vajā Twiter vai Facebook vietnēs. Joprojām skan aicinājumi no reliģiskām un politiskām «kancelēm» nelasīt noteiktas grāmatas, vajāt iezīmētus cilvēkus. Ieradumam liels spēks?

Teroristi agrāk un tagad

Visi šeit nosauktie senie tolerances bruņinieki bija vienoti vienā jautājumā – katrs varam domāt citādi, taču savu ideju vārdā nedrīkstam pieļaut valsts šantāžu un varmācību. Ne Voltērs, ne Spinoza vai Ruso nepiekrita varmācībai idejas vārdā. Piemēram, 1762.gada 19. februārī kādam protestantu mācītājam tika piespriests nāves sods. Viņu mēģināja atbrīvot ar varu, bet Ruso atteicās šos ļaudis vēlāk tiesā aizstāvēt.

Varmācība nav un nebūs tolerances māsa.

Pret netoleranci cīnījās arī Tomass Mors savā «Utopijā» (1516) un Martins Luters – noraidot inkvizīciju un ķeceru dedzināšanu sārtā. Terorisms iekļaujas šajā skalā. Taču spridzinātāji ideālistu traktātus nelasīja. Viņi rīkojās.

Populārākais no pasaules teroristiem pirms simts gadiem kravāja savu ceļasomu, lai sāktu atpakaļceļu no Šveices uz Krieviju caur Zviedriju un Somiju. Tas notika 1917.gada aprīlī. Padomā bija grandiozākā terorisma akcija pasaules vēsturē. Terorisma finansētāji tolaik bija vāci, kas atradās kara situācijā ar Krieviju, tāpēc piedāvāja Vladimiram Uļjanovam atgriezties dzimtenē un «savārīt» tur nemierus. Šķiet, ka tobrīd Berlīnē neviens no Uļjanova finansēšanas iniciatoriem pat iedomāties nespēja, cik lielu «putru» vīrs ar ķīļbārdiņu ievārīs Pēterburgā 1917.gadā. Vāciešiem bija vajadzīgi nemieri ienaidnieka aizmugurē, un tas arī viss. Tālāk viņi nedomāja. Taču plānotais izdevās ar uzviju. Pa ceļam no Vācijas viņš iegriezās Stokholmā, kopā ar sievu un partijas biedriem. Viņā pusē jūrai jau gaidīja banketa galds ar šampanieti. Tas nozīmē, ka Eiropa atvēra durvis savas vēstures lielākās traģēdijas autoram – Ļeņinam ar šampanieša glāzi rokās. Tas notika 13. aprīlī. Fotogrāfijās šis mirklis ir saglabāts.

 

lenins stokholma

Ļeņins (priekšplānā ar lietussargu) sarunā ar zviedru žurnālistu Tūre Nērmanu Stokholmā 1917. gada 13. aprīlī. Foto: SVD

 

Attēlā Ļeņins pārliecina savus partijas biedrus Stokholmā par proletariāta diktatūras nepieciešamību un lūdz naudu. Ziedo visi, pat konservatīvo ārlietu ministru Arvīdu Lindmanu ieskaitot, kurš piebilst: «Lai viņš ņem un brauc projām!» Par ieguvumu Karls Radeks dodas iegādāties jaunu uzvalku, bet Ļeņins nav bijis ar mieru iegādāties jaunu mēteli un tīru apakšveļu. Viņš Petrogradā taisīšot revolūciju, nevis atvēršot veikalu. Vakarā krievi turpināja ceļojumu uz Somiju. Vilcienam atstājot peronu, tika spēlēta Internacionāle un kāds meta sastāvam pakaļ ziedu pušķi. Ļeņins ieradās Pēterburgā 16. aprīlī, un viss, kas notika tālāk, ir izlasāms vēstures grāmatās. Interesanti kas būtu noticis, ja viņš būtu apcietināts Stokholmā un boļševiku terors Krievijā nebūtu iesācies? Vai Zinovjevs, Trockis vai Staļins būtu nostājušies viņa vietā? Diezin vai. Vēsture būtu gājusi citu ceļu, bez terorisma Krievijas valsts politikas līmenī. Toleranci viņi būtu tomēr iemācījušies.

Tolerances robežas

Jautājums par tolerances robežām bijis aktuāls vienmēr. Tas svarīgs arī šodien, kad teroristi spridzina metro stacijas un mēģina ticības vārdā sabraukt nevainīgus bērnus pārliecības dēļ. Tāpat kā Ļeņins. Cik tālu drīkstam iet laipnībā un tolerancē pret cilvēkiem, kas nav pretimnākšanu pelnījuši?

Protams, «viņi» mūs izmanto. Tolerantajā Veimāras republikā piedzima un izauga fašisms. Tas pieņēmās spēkā un likvidēja to pašu demokrātiju, kas bija atļāvusi tam eksistēt. Kārlis Popers savā pētījumā par tolerances efektiem politikā «Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki» (1945) konstatē tolerances paradoksu – ja tolerance kļūst nekontrolējama, tad tā pašiznīcinās un izzūd. Ja neaizstāvēsim tolerantu sabiedrību pret netoleranto uzbrukumiem, tad to nodosim un likvidēsim.

Ka īsti rīkoties brīdī, kad musulmaņu islāma kaujinieki nāk virsū ar savu melno karogu un turpat līdzās mīņājas ne mazāk kareivīgie «rossijaņe» ar savu Eirāzijas ideoloģiju un slāvu pārākuma pārliecību jeb pašmāju «genderisma apkarotāji». «Kamēr mēs esam spējīgi viņus uzklausīt diskusijas ceļā, diskutēt loģiski un turēt kontrolē ar publiskās domas atbalstu, tikmēr viss ir kārtībā. Taču brīdī, kad netolerantie pārkāpj demokrātiskas diskusijas noteikumus, tad vairs nedrīkst šiem ļaudīm dot vārdu un iespēju noteikt publiskās domas dienaskārtību. «Ikviena kustība, kas ir netoleranta, ir nepieņemama demokrātiskajā sabiedrībā. Neiecietības un netolerances sludināšana ir noziedzīga rīcība un tāpēc pielīdzināma slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, cilvēku nolaupīšanai vai verdzības atjaunošanai,» rakstīja Popers.

Tas ir vienkārši. Jo demokrātija nav mistisks fenomens, kas pie mums būtu nolaidies no debesīm kā rasa vai sniegs. Tas ir cilvēka radīts mehānisms, un tikai paši esam atbildīgi, vai tas paliks dzīvs, vai netolerantie to tomēr iznīcinās, pārvēršot mūsu publisko telpu cietumā.

Tas ir atkarīgs no mums pašiem, no mūsu tolerances.

 

Putina gāzes vads Nord Stream 2 un Lemberga neētiskās ambīcijas

Speciāli TVnet 

šrēders un Putins

Vācijas ekskanclers Gerhards Šrēders, tagad Nord Stream valdes priekšsēdētājs ar darba devēju – Krievijas tirānu Vladimiru Putinu. Foto: TVnet/ITAR-TASS/Scanpix

Ventspils vadītājs Aivars Lembergs tikko paziņoja, ka Ventspils osta un tajā strādājošie termināļi saņēmuši piedāvājumu iesaistīties krievu gāzes vada Nord Stream otrās kārtas celtniecībā Baltijas jūrā. Nodrošinot cauruļu uzglabāšanu un piegādi caur Ventspils ostu. Tika nosaukti gan maģiskās peļņas cipari, gan deklarēta neapmierinātība par Latvijas Ārlietu ministrijas atbalsta trūkumu šim projektam.

Putinisti paplašināšot ostu ar papildu kravas laukumiem, lai pēc tam to uzdāvinātu ostas pārvaldei. Dāsns izaicinājums. Lai izlemtu, nepieciešams brīvostas valdes lēmums. Izskatās gan, ka tik politiski skarbā jomā kā šī ir vajadzīgs visu iedzīvotāju vai vismaz Kurzemes referendums, jo gāzi pa krievu vadiem piegādā Putina Krievija un izmanto šo cauruļvadu gan jūras piesārņošanai, gan Eiropas politiskai šantažēšanai.

Vai Latvija un Ventspils patiešām ir gatavas uzņemties ekonomiski izdevīgu, taču politiski neakceptējamu biznesu? Vai šī ir kārtējā «krutoja dzimšanas dienas ballīte», kur samaksas dēļ esam gatavi pārdoties par maksimāli augstu cenu uz skatuves? Vai mūsu sabiedrība ir gatava palīdzēt kremliniem turpināt piesārņot jūru un palīdzēt Putinam izveidot otru ieroci cīņai ar Rietumiem un mums?

Kas ir Nord Stream?

Tas ir nosaukums gāzes vadam angļu valodā (no krievu termina Северный поток), kuru krievi izbūvēja pa Baltijas jūras dibenu savas dabasgāzes transportēšanai uz Vāciju. Putinam bija nepieciešams pārdot savu gāzi Eiropai, taču, ja gāzes vads tiktu normāli būvēts, šķērsojot Baltijas un Polijas teritorijas, tad Kremļa saimnieks šo «trubu» nevarētu izmantot politiskajai šantāžai pret rietumvalstīm. Sūrā pieredze ar Ukrainu viņam jau bija. Tāpēc Kremlī tika pieņemts lēmums izbūvēt cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu. Tad neviens vairs nevarētu iebilst, pretoties vai traucēt Putinam izmantot «gāzes piegādes» kā šantāžas līdzekli, karojot ar Rietumeiropu politiski.

Protams, «trubu» likšana Baltijas jūrā to piesārņoja. Piekrastes valstis, to vides aktīvisti un speciālisti protestēja pret šo projektu, taču lēmēji bija tie, kas pie jūras nedzīvo un kuriem nekad rokas nesadedzinās, piemēram, sēra «dzintars», kuru pēdējos gados aizvien biežāk izskalo krastā Pāvilostā, Bernātos vai Papē krievu sakašņātā jūras dibena dēļ.

Gāzes vads, protams, ir un paliek vairāk politisks, nevis biznesa projekts. Lai tas izskatītos «starptautisks», Putins ar bijušā Vācijas kanclera palīdzību piesaistīja pie konsorcija saimniekiem arī vācu «Wintershall Holding (15,5%), Ruhrgas (15,5%), mazliet atmetot arī «skata pēc» holandiešu Gasunie 9% un franču GDF Suez 9%. Lauvas tiesa no šā biznesa, kas nostiepies pa Baltijas jūras dibenu, protams, pieder Putinam un Krievijai (Gazprom, 51%).

Caurules ir 120 cm diametrā, 1220 km garumā. Zem ūdens. Spiediens caurulēs esot apmēram 220 bāru, transportēšanas jauda 27,5 miljardi kubikmetru gadā. Celtniecības pirmo kārtu sāka 2010.gadā fanfaru un Medvedeva runu pavadījumā. To «iesvētīja» 2011.gadā Vācijā Angelas Merkeles un Dmitrija Medvedeva klātbūtnē.

Cīnīties pret šo projektu bija Dona Kihota kauja ar vējdzirnavām, jo protestētāji tika uzpirkti, medijiem «balsis aizbāztas», taču vispārējā neapmierinātība valstīs ap Baltijas jūru sita augstu vilni. Krievi uzara jūru, pie kuras paši vairumā nedzīvo un tāpēc nospļaujas par tās floru un faunu, kas uz viņiem nekā daudz neattiecas. Tāpēc brīdī, kad Putins nosvilpās otrajai Nord Stream kārtai, ziemeļvalstis vairs nebija gatavas krieviem palīdzēt un pat Briseles funkcionāri sāka publiski satraukties, ka «šis projekts ir pārāk riskants». Pērn 10 Eiropas Savienības valstu pārstāvji (Čehija, Ungārija, Polija, Slovākija, Rumānija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Horvātija) iesniedza atklātu vēstuli Junkeram, kurā lūdza neatbalstīt Krievijas Nord Stream 2 būvniecību Baltijas jūrā.

Protams, galvenais iemesls bija gāzes tirgus izkropļošana1, taču ne mazāk svarīgs apstāklis ir Eiropas drošības politikas apdraudējums2 un jūras ekoloģiskās vides neatgriezeniska sagandēšana.

Slīte atteicās kļūt par Putina ostu

Gotlandes osta Slīte iepretī Latvijai bija noskatīta kā krievu bāze būvniecības procesā. Brīdī, kad putinisti piedāvāja treknas summas vietējai varai par Slītes izmantošanu savām vajadzībām, salas iedzīvotāju viedokļi sāka dalīties. Centra un labējo partiju pārstāvji iebilda pret šo iniciatīvu, taču kreisie komunisti un sociāldemokrāti nolēma atbalstīt Putina vēlmes Zviedrijā. Iemesls bija «nauda»! Putins taču par to maksāšot, un tā būšot laba peļņa. Vispirms pieprasīja, lai krievi iztulko līgumu zviedru valodā, un tad arī noskaidrojās, ka ir runa par 60 miljoniem zviedru kronu, kuras Slītes osta saņems, ja izīrēs krieviem «Aptiekas laipiņu», kuru gotlandieši zibenīgi pārkristīja par «Putina piestātni». Pirmā gāzes vada celtniecības laikā Putins jau bija iesoļojis Gruzijā (un gotlandiešiem tas nepatika); tagad bija jau okupēta Krima, notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, Ukraina un Sīrijas karš, kas saduļķoja pat vietējo lauksaimnieku vēlmi «labi nopelnīt uz krievu rēķina».

Rezultātā zemnieku partija sāka atbalstīt noliedzošo pozīciju pret Nord Stream iniciatīvu. «Galu galā šis nav lokālas nozīmēs lēmums – ļaut krieviem izmantot mūsu ostu vai ne. Tas ir drošības politikas jautājums. Tas skar visu mūsu valsti. Vietējie pašvaldības politiķi vai osta vien to nedrīkst izlemt. Tas jāizlemj valsts līmenī,» uzsvēra medijiem Gotlandes Centra (Zemnieku) partijas pārstāve Eva Nipeliusa.

Sociāldemokrāti un komunisti saspītējās un kašķējās pretī, uzsverot, ka «šis ir biznesa darījums», pie kam «pagājušo reizi gāja labi, ko tad nu šoreiz spurojamies pretī» – publiski brīnījās «zociķis» Bjorns Jansons. Viņam šķita, ka Putina nauda noderēs salas iedzīvotāju veselības aprūpei un sociālajam darbam. Galu galā tikai konservatīvie gribot šo NATO un visus nevajadzīgos aizsardzības izdevumus.

Ko domāja vietējie paši? Gotlandieši? Kā norāda Bjorns Jansons – «mūsu iedzīvotāji slimo ar nepamatotām «bailēm no krieviem»! Pēc viņa domām, zviedru «rysskräck» (rusofobija) esot vecs un muļķīgs aizspriedums, ar kuru tur slimojot gandrīz vai visi3. Pavisam citās domās ir igauņu goda konsule Gotlandē Rīna Nordapea, kurai šķiet, ka izīrēt savas ostas šim darījumam ir neētiski. «Galu galā mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko viņi īsti transportē šajā cauruļvadā! Nebūsim naivi!» – viņa konstatēja, un šim viedoklim pievienojās arī zviedru vides jeb zaļo partijas pārstāvji. Skeptiķi informēja sabiedrību, ka krievus neizdosies apturēt šajā jūras vandalizācijas procesā, jo atradīsies kāda cita osta, kas viņiem pakalpos. Rezultātā Viborgas – Lubminas gāzes vads šeit atbalstu neguva. Slīte nopūtās un Putina piestātni neizīrēja. Lēmums tika pieņemts valsts, nevis pašvaldības līmenī.

Jūras dibena rakāšana

Pirms Nord Stream 2 būvniecības Stril Exploer apkalpe pašlaik nodarbojas ar mīnu iznīcināšanu un cauruļvadu gultnes sanēšanu. Zviedrijas dienvidu piekrastē jau likvidēti samērā apjomīgi mīnu lauki un no ūdens izcelti neskaitāmi preču ratiņi no lielveikaliem un pat viens labi saglabājies Volkswagen Golf automobilis.

Līdzšinējā Nord Streem «ietekme uz jūras vidi skar tieši zemāko slāņu aktivizēšanu: rakšana, līdzināšana, akmeņu pārstumšana /../ būtiski ietekmē jūras straumes, bioloģisko daudzveidību. Liels daudzums slāpekļa un fosfora tiek atdalīti no jūras dibena, tiek skaloti krasta virzienā, un šīs sekas pagaidām nav pētītas» – konstatē WWF, norādot, ka tikpat nepietiekami līdz šim pētīti efekti, kurus izraisa kadmija, alumīnija un dioksīnu «uzrušināšana» jūras dibenā. Nav noskaidroti Nord Stream 1 un 2 efekti uz Natura 2000 teritorijām, kas Somijas, Zviedrijas un Vācijas gadījumā atrodas ļoti tuvu gāzes vada būvniecības zonai. Liela problēma ir kara lādiņu un mīnu likvidēšana. Tās tiek aktivizētas, aizskalotas un likvidēšanas gadījumā ievaino jūras vidi un tās iemītniekus (īpaši roņus). Tāpēc WWF aicina visas piekrastes valstis daudz rūpīgāk uzraudzīt savu jūras zonu, izmantot novērošanas sistēmu, kas neatļautu Nord Stream ambīcijām ievainot jūras floru un faunu5.

Tikmēr zviedri tīra tālāk gultni, cerot, ka Karlshamna varbūt piekritīs cauruļvadu uzglabāšanas misijai. Taču pagaidām skaidrības šajā jautājumā nav. Par to pašu darbu, kuru putinisti tagad piedāvā Ventspilij, zviedriem Karlshamnā viņi bija gatavi samaksāt 100 miljonu kronu trīs gadu laikā. Ostas gada apgrozījums ir 145 milj. SEK. «Tātad krievi maksās lielu naudu, tas ir ļoti liels darījums» – spriež ostas valdes izpilddirektors Mats Olsons. Viņš pats līgumu parakstītu, bet šajā gadījumā tas jāizlemj pašvaldības līmenī, jo osta pieder pilsētai. Vietējie lauku veči šeit, protams, grib naudu, bet parlamenta aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Alans Vidmans ir citās domās: «Te nav runa tikai par biznesu. Mēs piedāvājām pašvaldībām «an offer they can´t refuse» (priekšlikumu, no kura nevar atteikties). Tas nozīmē, ka valsts drošību apdraudoši biznesa projekti nevar tikt vērtēti kā parasts biznesa darījums un nākotnē tieši šā iemesla dēļ nāksies mainīt likumdošanu. «Tagad nāksies pārskatīt likumus, kas regulē iespēju pārskatīt pašvaldību darījumus valsts drošības un aizsardzības dēļ,» uzskata Vidmans4.

Šķiet, ka arī Latvijā nāktos daudz nopietnāk un pamatīgāk nekā līdz šim pievērsties pašvaldību alkatības ierobežošanai. Īpaši tad, ja šī iniciatīva runā pretī valsts drošības interesēm, kā to var novērot aktuālajā Ventspils gadījumā.

1 –

LASI CITUR: MEPs voice grave concerns about Nord Stream 2 project

2 –

LASI CITUR: Ryskt bolag planerar ytterligare en gasledning i Östersjön

3 –

LASI CITUR: Splittring på Gotland om gasledningen

4 –

LASI CITUR: Gotland säger nej till ryska Nord Stream 2

5 –

LASI CITUR: De miljömässiga konsekvenserna av Nord Streams gasledning ofullständigt utredda

Dienu pēc notikuma jeb slepenais ierocis pret terorismu

Šajā avīzes Svenska Dagbladet šodien publicētajā attēlā var redzēt kā iedzīvotāji ar ziediem pateicas policijai par vakardienas darbu.

Stokholma atgūstas. Centrs sāk funkcionēt, policisti aizturējuši 40 gadus veco uzbeku izcelsmes imigrantu, kas tiek turēts aizdomās par atentāta rīkošanu T – Centrālē pie lielveikala. Tiek meklēts arī viņa sabiedrotais. Tikmēr medijos var izlasīt aculiecinieku liecības un faktus. Daži no tiem iepriecina. Piemēram, kāds inkasācijas automašīnas šoferis, kas vakar pusdienlaikā atradies uz gājēju ielas un sēdējis savā automašīnā, sācis braukt pa priekšu “nāves mašīnai” un taurēt, lai gājēji pagūtu noslēpties no nāvējošā “ceļa ruļļa”. Kādā citā fotogrāfijā fiksēta gājēju pāreja pie Fridhemsplāna – bruņots policists ar automātisko ieroci pie sāniem palīdz pāriet pāri ielai sirmai, vārgai kundzei. Ir svarīgi briesmu brīdī nepārvērsties dzīvniekos. Saglabāt cilvēcību.

Terorisms atstāj pēdas, pārmaina dzīvesveidu un piespiež uzmanīties. Viss atkarīgs no mums pašiem – vai nu mēs nolaidīsim rokas un sāksim vaimanāt par to kā “viņi ir neuzvarami” un “pārņems pasauli”, vai arī ņemsim iniciatīvu savās rokās un neļausim nejēgām sabojāt mūsu kopīgo nākotni.

Pēc nelaimes stokhomieši saliedējās, palīdzēja cits citam, ieskaitot svešus cilvēkus.

Sabiedrības vitalitāte saglabājās. Neatkārtojās nolaisto roku stāvoklis, kas bija raksturīgs kādreiz pēc “Estonia” avārijas un cunami katastrofas. Vakar institūcijas reaģēja zibenīgi un koordinēti. Policisti bija pienākumu augstumos un slimnīcas pieslēdzās automātiski, pārejot uz ārkārtas stāvokli.

Vakar pēcpusdienā centrā tika atvērtas telpas nakšņošanai tiem, kas nevarēja aizbraukt uz mājām, jo starppilsētu transports nefunkcionēja. Sociālajos tīklos dominēja atbalsts un solidaritāte: “vai kādam nevajag palīdzību?”, “paldies par picu, nepazīstamie labie!”, “ Valdības ielā tikko atvēra vēl vienu nakšņošanas vietu, dodieties turpu, ja ir nepieciešamība!” utt. Protams, ka varēja paklupt arī uz agresīviem komentāriem”. Pat latviešu Twitterī (uzreiz pēc nelaimes) sāka sprēgāt liberāļu nīdēji, kas nerimās traktēt notikušo kā “zviedru imigrācijas politikas sekas”, šaubījās vai “Zviedrijas varas iestādes atklās kas ir uzbrucējs, viņa izcelsmi” un ņirdza par “velkomistiem” un “viņu pazušanu”. Līdzjūtības vietā notika zviegšana un olu cepšana uz kaimiņu mājas ugunsgrēka. Nožēlojami, bet arī šādi cilvēki dzīvo mums līdzās. Domāju, ka šādu nenormālo pie mums nav daudz un viņu balsis kā tukšas mucas skan skaļi, bet neko būtisku tās nenosaka nedz mūsu, nedz zviedru ikdienā.

Dienu pēc notikuma Stokholma sildās saulē un dziedē rētas. Sašķelt civilo sabiedrību teroristiem nav izdevies. Tas labi. Viņi vēlas, lai mēs ierautos katrs sevī, savās mājās, atstājot ielu un publisko telpu teroristu pārvaldījumam. Tas nav noticis, jo cilvēku savstarpējā paļāvība ir unikāls kapitāls, kas ir vislabākais aizsardzības mūris. Viņiem šāda ieroča nav, bet mums ir. Tas labi.

Protams, ka savstarpējā izpalīdzība un paļāvība nav vienīgais slepenais ierocis ar ko apkarot terorismu, taču bez tā mums šodien klātos daudz grūtāk.

Viens vīrs – uzbeks, viesstrādnieks celtnieks, četru bērnu tēvs (?!) ir aizturēts un policija turpina nopratināšanu. Vai viņš ir saistīts ar islāmistiem? Pagaidām ziņo, ka Facebook simpatizējis fundamentālistiem, skatījies viņu filmas. Vai šis terora akts ir tikai viens elements ķēdē : Londona – Brisele – Berlīne – Nīca – Pēterburga? Pagaidām tas vēl nav skaidri zināms.

Tas, ka islāma kaujinieki publiski aicina savus piekritējus atkārtot šādus uzbrukumus civilajai sabiedrībai ar nolaupītu smago automašīnu, nav noslēpums. Jo vairāk viņus apkaro Irākā un Sīrijā, jo intensīvāk notiek uzbrukumi rietumu sabiedrībai. Nolaupīt automašīnu un izmantot kā ieroci esot lētāk nekā “ņemties ar spridzekļiem” vai ieročiem.

Terorista “bumba” vakar nozagtajā automašīnā neuzsprāga, bet cilvēki tika sabraukti. Upurus viņš panāca. Nepatīkami, bet jārēķinās, ka šādi uzbrukumi turpināsies. Pats svarīgākais neļaut teroristu iecerētajam postam izvērsties kā krītošam kāršu namiņam. Ja institūcijas, mēs (un visi iesaistītie) būsim gatavi šādam kara veidam, kurā frontes līnija stiepjas cauri mūsu ikdienas ceļam, tad izturēsim un beigās uzvarēsim. Civilā aizsardzība nav tukša spēlēšanās, ceru, ka arī Rīgā un Liepājā, Jelgavā un Purvciemā iedzīvotāji tiks instruēti kā jārīkojas ārkārtas situācijā un naivuma, fatālisma vietā nostāsies kaujas gatavība. Pavisam citādiem vaibstiem nekā pierasts līdz šim.

Kad kroņprincesei Viktorijai mediji vakar jautāja: “Kā rīkosimies tālāk?”, viņa atbildēja “ Kopā. Visi kopā!”.

Celsimies un pretosimies kopā. Ar paļāvību un solidāri.

Kā parasti.

Tas arī ir mūsu slepenais ierocis.

 

Sergelstorg Stokholma. Foto: Sandra Veinberga

 

Kāpēc Zviedrija atkal nākusi modē jeb 1984. gada ziņojumi

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/648675-kapec_zviedrija_atkal_nakusi_mode_jeb_1984_gada_zinojumi

Speciāli TvNet

Fox News un Donalda Trampa šausmu vīzijas Zviedrijas attīstības virzienā sašūpojušas arī Latvijas konservatīvo publiku. Vai tiešām ar Zviedriju «notiek kas slikts», tā «slīkst imigrantu pūļos» un vai dienvidu pilsēta Malme patiešām ir kļuvusi par «izvarotāju galvaspilsētu» – kā to apgalvo Trampa un Putina propagandas mediji?

Zviedru vēstures zinātņu doktoram Karlam Marklundam ir viedoklis šajā jautājumā. Daudzām Karla nostādnēm piekrītu. Taču izvirzīšu arī savējās.

Zviedrijas portrets 2017

Tas, ka par Zviedriju pēdējo gadu laikā tiek izplatīti melīgi «fakti» un izdomātas «patiesības», nav nekas jauns. Runa šeit nav par to, kas notiek vai nenotiek nelielajā Ziemeļeiropas valstī. Konfrontācija ir ideoloģiska.

Fantāzijas par Zviedriju konservatīvo ekstrēmistu medijos nenozīmē arī to, ka pasaulē būtu sākusies «liberālisma krīze» vai ka sabiedrība būtu nogurusi no demokrātijas vai atvērtas sabiedrības un vēlētos aši tikt ieslēgta reliģiozas diktatūras roku dzelžos. Nē, runa ir par veco, pārbaudīto «aukstā kara» situāciju, kad SWE simbolizē tieši to, kas nepatīk konservatīvajiem fundamentālistiem: publiskuma atvērtību, konsekventu politisko kreisumu, feminismu, labvēlību visiem, kas ir mazākumā (ieskaitot seksuālās minoritātes), un rasisma apkarošanu. Zināmā mērā Zviedrijas iekšējā kārtība ir kļuvusi par ideoloģisku simbolu un tāpēc kā piemērs spēlē noteiktu lomu globālā viedokļa veidošanā.

Tagad, kad ASV vairs nav galvenais Putina režīma kritikas un naida objekts, par to aizvien biežāk kļūst viena no visliberālākajām pasaules demokrātijām – mūsu pašu protestantisma kaimiņzeme Zviedrija.

Melīgo un viltoto ziņu paisumu par Zviedriju novēroju jau samērā sen.

Jāpiezīmē, ka pamatā šos melu produktus ražo galvenokārt Kremļa mediji un no krievu publiskās telpas tie nonāk arī Latvijā. Strādājot par Zviedrijas korespondenti, nācās vairākkārt atteikt Rīgas redakcijām muļķīgu «faktu» komentēšanu Latvijas tabloīdiem, vienkārši tāpēc, ka «fakti» bija izdomāti. Piemēram, par to, ka vīriešiem turpmāk Zviedrijā būšot aizliegts urinēt «stāvus», jo tā vēloties zviedru feministes. Šis muļķīgais joks klīda pa krievu medijiem kā absolūtā patiesība, un latviešu žurnālisti bija pārliecināti, ka «trakās feministes» to arī panāks. Piemērs lieliski ilustrē vienu no centrālajām uzbrukuma frontēm Skandināvijas valstīm – feminismu, kas austrumeiropiešiem nav saprotams un «trampistiem» nav pieņemams. Tas, ka liela daļa Austrumeiropas sabiedrības joprojām nesaprot, «kāpēc zviedriem vajadzīgs feminisms», un viņi nezina, ka feminisms ir visu vadošo zviedru partiju akceptēta politika, ir viņu pašu problēma. Ja kāds kaut ko nezina, tad vajag mēģināt pastudēt šo tēmu, nevis izdomāt primitīvus noliegumus un aizklāt patiesību ar fantāzijas murgiem. Otrs aspekts ir tolerance pret gejiem un lesbietēm, kas arī ultrakonservatīvajām aprindām nav saprotams izpaudums. Taču galvenais trieciens pret Zviedriju fundamentālistiem izdevās pēc tam, kad 2015. gada rudenī valstī tika uzņemts liels bēgļu un migrantu skaits. Pastāvēja «cerība», ka beidzot šie izlēcēji no ziemeļiem «nogrims» ar visu savu «savādo» valsti.

Katrs spriež pēc savas pieredzes. Nav noslēpums, ka melu izdomātājiem šķita, ka zviedri ar migrantu plūsmu galā netiks un to absorbēt nespēs. No fantāzijas dzīlēm ultrakonservatīvajos medijos ASV un Krievijā uznira pasakas par «no go zones» Malmē, par sirojošiem islāmistu armijas karotājiem Stokholmā, par sieviešu izvarošanām, kuras «slēpj vietējie mediji», par «zviedru sistēmas sabrukumu» imigrantu rezultātā. Sociālajos medijos joprojām klejo falšas bildes, kas it kā apstiprina šos pieņēmumus. Visiem šiem apgalvojumiem ir viens konkrēts mērķis – iestāstīt globālajai sabiedrībai, ka tā nevajag darīt, jo redz kas notiek! Tātad brīdināt pasaules sabiedrību, ka Zviedrijas demokrātijas modelis ir bankrotējis un vairs nav atdarināšanas cienīgs.

Ja kāds šodien patiešām nopietni seko Fox News (Ami Horowitz) vai Putina medijiem (pateicoties Latvijas Lattelecom laipnajam Krievijas propagandas piedāvājumam), tad rodas iespaids, ka Zviedrija nepavisam vairs nav droša un stabila valsts. Braukt uz Jordāniju vai Turciju (izejot no šiem ziņojumiem) šķiet drošāk. Lai gan šīs valstis ir uzņēmušas vēl vairāk bēgļu nekā Zviedrija (skat. UNHCR 2016 ziņojumus).

Taču, neraugoties uz to, Zviedrija tomēr ir un paliek «alt right» kustības centrālais apšaudes mērķis.

Fundamentālistu kauja pret liberālismu

Protams, ka tā ir ideoloģiska kauja. Zviedrijas atvērtība nepatīk tiem, kas vēlas atjaunot KKK, pieķēdēt sievieti pie dzemdību nama un plīts, sabāzt bērnus reliģiozās skolās un ieviest valstī vienpartijas sistēmu.

«Kārtības» un «stingrās rokas» piekritēji nevēlas zviedru loģikas tālāku izplatīšanos.

Protams, «trampistiem» nepatīk šī Zviedrija, kuru uzteica Baraks Obama, Bērnijs Sanderss un Bils Geitss. Tāpēc, ka šīs sabiedrības modelis viņam nepatīk. «Zviedrija ir kļuvusi par alt right kustības favorītu tāpēc, ka Zviedrijas «atvērtums» ļoti ilgi ir kalpojis par paraugu citām valstīm, īpaši liberālo un progresīvo kustību piekritēju vidū,» konstatē profesors Karls Marklunds.

Taču amerikāņu sabiedrībā vienmēr ir bijuši «spēki», kuriem Zviedrijas izaicinošā uzvedība nav patikusi.

Jau pērnā gadsimta piecdesmitajos gados amerikāņu konservatīvā prese šausminājās par «zviedru grēku» (seksuālo revolūciju), pēc tam sekoja teksti par it kā «tautas nodzeršanos» un «lielo pašnāvību skaitu», «augsto laulību šķiršanas procentu», vārdu sakot – morālo pagrimumu. Kur nu vēl 1976. gada pārprastie ziņojumi par Astrīdas Lindgrēnas konfliktu ar zviedru nodokļu inspekciju. Pat New York Times toreiz ziņoja, ka zviedri regulāri maksājot nodokļus 100% līmenī. Zviedru sociālisms tika izsmiets, darba tirgus tāpat. Īpaša kritika tika vērsta pret personas kodu ieviešanu zviedru sabiedrībā, kas esot koncentrācijas nometnes cienīga rīcība (lai gan amerikāņiem pašiem bija viņu Social Security numbers pirmajiem).

Murgu šajā ideoloģiskajā cīņā bija tik daudz, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija sāka apzīmēt šos izdomājumus ar nosaukumu «1984. gada ziņojumi» (atsaucoties uz Orvela romānu). Pirms 50 vai 40 gadiem šajos ziņojumos galvenokārt tika izmantotas anekdotes. Tajās zviedrs tika tēlots kā neveiksminieks un pamuļķis. Zināmu sabiedrības daļu šie stāstiņi sasniedza.

Ulofa Palmes laiks iezīmēja krasu nostāšanos antiamerikāniskajās pozīcijās. Pa kreisi no citām lielajām un mazajām valstīm. Labklājības kāpums, aprūpe un iedzīvotāju apmierinātība pielika punktu kritiskajām viļņveida kustībām. Diplomātijas panākumus starptautiskajā līmenī ieskaitot. Taču daudziem ārzemēs Zviedrija bija un palika utopiskas valsts statusā, jo Stokholma bija izvēlējusies neparastu, ļoti specifisku valsts attīstības modeli. To pašu, kuram, pēc daudzu konservatīvo domām, bija pavisam drīz jābankrotē.

Tagad (migrācijas dēļ) šim modelim būtu beidzot jāmirst varmācīgā nāvē. Kopā ar fundamentālistu tik nīsto toleranci pret citādajiem, feminismu un liberālismu. Ja politiski «sasprāgs» Zviedrija, tad eksplodēs arī šis simbols. Taču nelaimes piesaukšana nav realizējusies.

Paradoksāli, bet zviedriem izdodas integrēt imigrantus veiksmīgāk nekā daudzām citām valstīm.

Nedomāju, ka stāvoklis šodien ir ideāls, taču viņiem tas izdodas daudz labāk nekā krievu «piektās kolonas» integrēšana Latvijā. Kā zviedriem tas izdodas, ir jau nākamais jautājums. Par to jārunā atsevišķi, jo liela imigrantu daļa ir lojāla Zviedrijas valstij un nepieprasa, lai karaliste pievienotos Serbijai, Sīrijai, Turcijai vai Polijai. Visi imigranti integrējas Zviedrijā uz zviedru valodas bāzes, lai arī nāk no valstīm, kurās runā lielākās pasaules valodās nekā zviedru.

Zviedrijā nav nekādu arābu, serbu, krievu skolu. Visi mācās zviedru skolās.

Pilnīgs pretstats tam, kas notiek ar krievu imigrantiem Latvijā joprojām, ražojot (izolētajā izglītības sistēmā) mītnes valstij nelabvēlīgus pilsoņus.

Pirmdienas vakara nemieri Stokholmas priekšpilsētā Rinkebijā nav apliecinājums Donalda Trampa piektdienas muļķīgajam apgalvojumam par terorisma eksploziju Zviedrijā. Šī Zviedrijas galvaspilsētas daļa jeb «ciems» sastāv praktiski tikai un vienīgi no imigrantu ģimenēm. Betona daudzstāvu māju birzī. Tajā dzīvo ļoti dažādas izcelsmes ieceļotāji, un loģiski, ka šādās zonās veidojas sirojošu jauniešu bandas (grupējumi), kas cīnās savā starpā. Nepatīkami, ka pirmdienas vakara plosīšanās sākās pēc pazīstama narkotiku tirgoņa aizturēšanas Rinkebijas centrā un puišeļi samērā ātri mobilizējās kārtējam grautiņam. Sāka dedzināt novietotās kaimiņu automašīnas un sist picērijas logus. Vecāki no balkoniem noskatījās, kā tiek demolēta viņu teritorija un to dara pašu bērni. «Tie puikas bija pat no astoņu gadu vecuma. Daudzus pazinu. Maskas bija uzvilkuši. Riebekļi. Tētis un mamma nāk uz manu veikalu pa dienu, bet viņi demolē pa nakti!» – vakar medijiem sūdzējās vietējā veikaliņa īpašniece un pārdevēja, imigrante Čena. Dīvaini, ka šie bērni un jaunieši demolē paši savu mājvietu. Sit ar bruģakmeņiem logus garām braucošiem autobusiem, uzbrūk ar akmeņiem policistiem, ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem. Audzināšanas vai policijas jautājums?

Jebkurā gadījumā tas neliecina par aptverošu imigrantu integrācijas krīzi, lai ko Tramps un Putins bazūnētu, ka zviedru liberālisms un demokrātija ir izgāzušās vērtības.

Zviedrijas ceļš var patikt un var arī nepatikt. Taču antipātijas pret to, «kā viņi dzīvo un domā», nevar būt iemesls, lai apzināti sagrozītu faktus un melotu par to, kas notiek kaimiņvalstī. Svensonu atvērtība un ticība kreisajām idejām ir konfliktā ar populismu un protekcionismu, kas šobrīd plaši izplatās visā pasaulē Putina un Trampa iespaida rezultātā.

Tāpēc skaidrs, ka «Zviedrijas tēlu» turpinās polarizēt troļļi un konservatīvo mediji.

Mēs Latvijā labi atceramies, kā citu valstu mediji demonizēja mūsu neatkarīgās valsts ideju un cik smagi bija pierādīt, ka Latvijas idejai ir eksistences potenciāls. Zviedri pašlaik dara apmēram to pašu. Jā, arī viņiem ir neonacisti un imigrācijas nīdēji, tas ir normāli. Nenormāli ir tas, ka mēs, neatkarīgā valstī Latvijā, labticīgi uzknābājam trampistu un putinistu pamestos melus, nepatiesības un dezinformāciju. Tāpēc samierināsimies ar to, ka amerikāņu un krievu konservatīvajiem Zviedrija un citas ziemeļvalstis bija un būs negatīvie simboli, bubuļi, kas «tādi» ir bijuši vienmēr.

Lai viņi iet savu ceļu. Mēs – savējo. Bez meliem un izlikšanās.

Neļausim sevi sabraukt! Naida runa internetā un ikdienā

ronaldo-un-zaids
Ronaldo un Zaids. Attēls no TVnet.

Speciāli TVnet

Toreiz, pirms 70 gadiem, kad Astrīdas Lindgrēnas grāmatas pirmo reizi tika tulkotas krievu valodā, viņa nekavējoties kļuva par ļoti iecienītu bērnu grāmatu autori teritorijā no Kaļiņingradas līdz Vladivostokai. Iespējams, ka tā notika, pateicoties Lilianas Lunginas (1) tulkojumiem, taču nav izslēgts, ka popularitātes pamatā bija jauna veida bērnu literatūra, kurā iztika bez ideoloģiskā akcenta padomju bērniem.

karlsons-uz-jumta

Attēls no https://rusnsn.info

Lidojošais un jautrais «Karlsons uz jumta» kļuva par īpaši pieprasītu personību visā «impērijā», Latviju ieskaitot. Grāmatai sekoja animācijas un kostīmfilmas, sabiedrībā tika citētas frāzes no iemīļoto grāmatu tulkojumiem. Elijas Klienes2 «Čau, Brālīt!» («Hej, Brālīt!» vietā) nostājās kā stabila sasveicināšanās rutīna arī Rīgā, Rūjienā vai Bauskā. Singas3 spēlētais Karlsons uz skatuves un Braslas Emīls4 uz ekrāna bija un paliks pērles mūsu mākslas arhipelāgā. Taču pirms diviem gadiem Astrīdas popularitāte Krievijā sabruka un izkusa kā sniegs uz pannas. Viņu sabrauca ideoloģijas buldozers.

Francūzis ar bereti vai Gērings?

Kas noticis? Vainīgais esot Lindgrēnas darba tulkojums pieaugušajiem, kas apskata Somijas Ziemas kara traģēdiju. To pēkšņi nedrīkst drukāt tulkotu Krievijā. Grāmatas saturs pierāda, ka Lindgrēna nav bijusi Padomju Krievijas «draudzene» brīdī, kad Staļins vadīja uzbrukumus Somijai vai anektēja Latviju. Šodien, Putina melu impērijas apstākļos, šāda «nelojalitāte Krievijai» tiek skarbi sodīta un tāpēc Kremļa diriģētajā publiskajā telpā uzreiz parādās apmelojoša «informācija» par autori. Bez stomīšanās tiek ziņota «jaunizcepta sensācija», ka Astrīda Lindgrēna Otrā pasaules kara laikā esot bijusi nacistu partijas biedre un lidojošā Karlsona prototips tāpēc bijis Gērings5. Tādas autores darbus, protams, neviens netulkos krieviski un nepārdos Pēterburgā vai Kazaņā. Visi šie apgalvojumi ir muļķības. Tie neatbilst patiesībai.

Jau sen zināms, ka lidojošā Karlsona veidolu rakstniece noskatījusi «kādā francūzī». Uz ielas sastaptais neliela auguma vīrs ar bereti viņai šķitis interesants kā tēls un prototips lidojošajam Karlsonam. Tātad – omulīgajam vīram ar propelleru uz muguras nav nekāda sakara ar Trešā reiha politiķi un kara lidotāju no Hitlera Vācijas Hermani Gēringu. Vienīgais, kas vieno literāro tēlu Karlsonu un vācu Luftwaffe šefu Gēringu, ir tas, ka abi prot lidot. Nekā cita «lidojošajai mucai» no Vāsas priekšpilsētas Stokholmā nav kopīga ar vācu gaisa spēku virspavēlnieku (Reichsmarschall des Grossdeutschen Reiches) Otrā pasaules kara laikā Hermani Gēringu. Astrīda nekad nav bijusi nacistu partijas biedre, nav simpatizējusi šīm politiskajām kustībām. Drīzāk gan pretēji – viņas politiskie uzskati drīzāk bija sociāldemokrātiski nekā labēji vai kreisi.

 

Interesanti, ka Astrīdas kara gadu piezīmes ar interesi tiek lasītas tai pašā Vācijā, kuras pagātni rakstniece savos tekstos nesaudzē. Taču Padomju Krievijas kritika šodienas Putina impērijā tomēr netika pieļauta. Melu kampaņa pret «Karlsona» un «Pepijas Garzeķes» autori tagad tur atvēzējās tik pamatīgi, ka neviena izdevniecība vairs nebija gatava izdot nedz šo, nedz arī kādu citu zviedru rakstnieces darbu. Kara grāmatas 1939. -1945. ir iztulkotas krieviski, taču Krievijā izdot tās nav iespējams ideoloģisku motīvu dēļ. Šie teksti ir lieliski rakstnieces darbi, kas dokumentē kara gaitu un piedāvā aculiecinieces novērojumus par to, kā īsti karā viss notika. Šķiet, ka šo grāmatu pirmām kārtām vajadzētu izlasīt tieši krieviem un vāciešiem, lai iegūtu nedaudz cita rakursa ieskatu kara norisēs. Vācieši izlasīja. Kas traucē krieviem izlasīt šo grāmatu? Kam tur ir tik ļoti bail no Astrīdas tekstiem? Putinistiem jeb tiem, kam rūp zviedru rakstnieces «labā slava»?

Klupināšanā ēterā

Ungāru televīzijas operatore Petra Laslo (Petra László) 2015. gada 8. septembrī kļuva populāra vienā rāvienā. Toreiz viņa strādāja nacionālajai stacijai N1TV, filmējot migrantu plūsmu no Serbijas uz Ungāriju. Gaišmatainā sieviete ar zilo džinsu jaku filmēja un tad pēkšņi aizlika priekšā kāju skrejošam bēglim ar bērnu pie rokas. Kāds cits žurnālists nofilmēja šo incidentu. Tā notikušais (caur sociālajiem tīkliem) izplatījās visā pasaulē. Vainīgais bija vācu RTL reportieris Stefans Rihters (Stephan Richter), kuram izdevās notikušo iemūžināt ar mobilā telefona palīdzību, lai pēc tam sižetu ievietotu Youtube. Videoieraksts rāda, ka ungāru Petra vispirms iesper bēgošai mazai meitenītei un kādam jaunam vīrietim. Tikai pēc tam viņa aizliek kāju priekšā bēgošam vīrietim un mazam zēnam. Abi lido un sāpīgi nokrīt. Vēlāk noskaidrojās, ka klupinātais vīrietis ir 52 gadus vecs futbola treneris no Austrumsīrijas un mazais zēns ir viņa septiņus gadus vecais dēls Zaids. Abi nokritušie centās kaut ko pateikt klupinātājai, taču pēc tam atsacījās no idejas un skrēja tālāk. Vīrietis nesa rokās savu raudošo bērnu un pēc brīža jau pazuda skatienam aiz kukurūzas lauka, Budapeštas virzienā.

 

Sociālie mediji knaši tiražēja šo atgadījumu dažādās versijās. Mēnesi pēc notikušā internetā bija novērojamas vairākas notikuma versijas: 1) patiesā un 2) melīgā (kurā klupinātāja tika attēlota kā varone un upuris raksturots kā terorists.)

Klupināt kādu nav labi. Tā nedara. To ikvienam no mums vecāki un skolotāji iemāca jau bērnībā. Visās kultūrās un ticībās. Pat amerikāņu futbolā (ļoti brutālā spēlē) šis paņēmiens nav atļauto sarakstā. Taču daudzi šo netikumu tomēr praktizē: gan traucējot kolēģim gūt panākumus darbā, gan zibenīgi klupinot kādu, kurš gudrāks vai labāks par pašu. Ir taču tik smieklīgi redzēt, ka cilvēks kustībā lido pret grīdu jūsu priekšā aizliktās kājas rezultātā.

Lai gan šajā konkrētajā notikumā Röszke bija skaidri redzams, «kas notiek», interneta publika tomēr ķērās pie abu – upura Osamas Abdula Mohsena un klupinātājas Petras Laslo vajāšanas.

Nav noslēpums, ka Ungārija šajā periodā bija gigantiska bēgļu tranzīta valsts. Viktors Orbāns6 un Jobbik7 partija ķērās pie četrus metrus augsta žoga celtniecības valsts dienvidos. Situācija bija nokaitēta visā reģionā. Pret bēgļiem tika izmantoti ūdensmetēji, asaru gāze un klīda baumas, ka septembra sākums ir pēdējais brīdis, kad robežas bēgļu kustībai vēl ir vaļā. «Iespējams, ka šo baumu dēļ bēgļi skrēja izmisīgi strauji Ziemeļeiropas virzienā tieši todien,» – atceras notikumu aculieciniece, RAI žurnāliste Bálint Bárdi.

Skaidrs, ka vērtējuma toņkārtu piedāvāja vietējā politiskā elite. Orbāns nosauca bēgošos «par indi», sarīkoja valstī referendumu (98% pret bēgļiem) un izrotāja Ungārijas robežas ar putnubiedēkļiem voodoo stilā. Klupinātājas TV kanāls bija Jobbik ideoloģijas paudējs, taču Petras izdarīšanās bija «par daudz» pat viņiem. Operatori atlaida no darba jau 9. septembrī. Divas dienas vēlāk viņa publiski atvainojās par savu rīcību avīzes Magyar Nemzet slejās: «Es neesmu cietsirdīga, rasistiska bērnu spārdītāja. Neesmu pelnījusi to izsmieklu un vajāšanu, apvainojumus un pazemojumus uz robežas ar slepkavības draudiem, kurus man piedāvā internets.» Facebook un Twitter esot pienaglojis sievieti pie kauna staba, un sākusies organizētu grupu aktivitāte ar mērķi viņu izvarot vai nogalināt. Tā apgalvo Petra Laslo avīzei Izvestija. Nesen viņu notiesāja uz trim gadiem nosacīti par publiskās kārtības traucēšanu. Viņas mēģinājumus ietekmēt tiesu ar argumentiem, ka incidents noticis pašaizsardzības nolūkos, Segedas tiesa neņēma vērā. Tagad Petra gatavojas emigrēt uz Krieviju. Tur «patiesība» būšot viņas pusē. Pēc viņas domām, klupināšana esot laba lieta, jo nogāztais esot bijis Alkaida kaujinieks. Izvestija turpināja attīstīt šos melus tālāk, piesaistot Asada režīmam uzticīgu žurnālistu Leitu Abu Fadelu, kas sociālajos medijos aktīvi izplatīja nepatiesu informāciju par šo cilvēku, secinot, ka «Eiropa palīdz šiem islāmistu neliešiem». Brīdī, kad avīze New York Times palūdza Abu Fadelu komentēt savus izteikumus publiski, viņš tos vairs nevēlējās apstiprināt.

Interesanti, ka ungārietes klupinātajam 52 gadus vecajam Osamam incidents palīdzēja. Nofilmētajā materiālā Youtube viņu atpazina spāņu futbolisti kā Sīrijas augstākās līgas Atfotuva treneri un uzaicināja strādāt ar Getafe CF (spāņu otrās līgas komandu). Mazajam Zaidam bija tas gods iesoļot Madrides futbola stadionā pirms Real Madrid spēles pie rokas futbola superzvaigznei Krištianu Ronaldu (Cristiano Ronaldo).

Facebook tikmēr turpināja stāstīt, cik nelietīgs ir klupinātais arābs un cik heroiska un varonīga notiesātā ungāriete. Upuris tika padarīts par «uzbrucēju» un uzbrucēja par «cietušo».

Tikmēr pats Osama dzīvo tālāk savā mazajā dzīvoklītī Spānijas Getafē, kopā ar Zaidu un diviem dēliem. Sieva un pārējie ģimenes locekļi joprojām uzturas bēgļu nometnē Turcijā.

Tīmekļa naida kultūra

Abi šie notikumi cieši saistīti ar Krievijas avotiem, kas apzināti sakropļo informāciju un piedāvā patiesības vietā fabricētus melus. Rakstniece Astrīda Lindgrēna aizstāvēties vairs nevar. Futbola treneris no Sīrijas norobežojas no interneta apmelojumiem un nevajadzīga uztraukuma vietā katru dienu 3 stundas mācās spāņu valodu. Tikmēr mēs (pārējie) esam vīlušies interneta iespējās, jo nepatiesībās lēni noslīkst patiesība. Kāpēc tā notiek?

Tīmekļa bērnības gados cerējām, ka tas palīdzēs atvērt sabiedrību atvērtām, cieņas pilnām un tolerantām diskusijām: visi tiks pie vārda, publiski izteiksies par nozīmīgām sabiedrības problēmām un tiks cieņpilni uzklausīti; tauta «stāvēs rindā» pie valdības un pašvaldību mājas lapu diskusiju portāliem, lai piedāvātu savas lieliskās idejas; mediji beidzot kļūs par «plašsaziņas līdzekļiem», jo internets likvidēs galveno mediju invaliditāti – nespēju tieši komunicēt ar savu auditoriju. Toreiz neviens no mums nevarēja paredzēt, ka notiks pretējais – internets palīdzēs formālajā un administratīvajā saziņā, taču iznīcinās Habermāsa sapni par atvērtās sabiedrības diskusiju telpu.

Sarunas vietā tagad nostājusies samazgu bedre un diskutētāju krēslu jau ieņēmuši naida sludinātāji. Līderpozīcijās šajā frontē ir ultralabējie (nacionālisti) un islāmisti. Viņi kliedz, apmelo, deklarē, bet oponentus gandrīz nedzird. «Šajā situācijā internetā tiek kultivēta atvērtā naida tendence, kas būtiski apdraud demokrātiju un izvēršas tieši sociālajos medijos. Publiskās personas, kurām vajadzētu iestāties par augstāku komunicēšanas standartu, sabijušās klusē, un tie, kas uzdrošinās oponēt, tiek vajāti fiziski un garīgi. Zviedru PEN klubs uzskata, ka interneta ievazātā naida un draudu kultūra, kas angliski tiek dēvēta par «hate speech», ir šodien visbūtiskākais un nopietnākais apdraudējums izteikšanās brīvībai. Naida kultūra komunikācijā ir priekšnoteikums fiziskai varmācībai pret citādi domājošajiem, kas attīstās netraucēti un nesodīti.»8

Kultūras analīzes komiteja Zviedrijā savā pētījumā «Kultūras apdraudējums» (2016:3) noskaidrojusi, ka 35% rakstnieku un žurnālistu ir draudēts internetā ar viņiem fiziski izrēķināties. 50% no vajātajiem uzskata, ka visaktīvākie žurnālistu vajāšanā ir ultralabējie nacionālisti un tikai 15% vajātāju pārstāv noteiktus reliģiozus grupējumus. Latvijas situācijā šiem grupējumiem jāpievieno politiskās partijas, pašvaldības, kas publisko personu vajāšanai izmanto savas troļļu armijas, lai panāktu mediju, žurnālistu un kultūras darbinieku pašcenzūras pastiprināšanos. Izteikšanās brīvības eksperts Gunārs Akselsbergs neslēpj bažas, ka pašreiz notiekošais interneta komunikācijā var novest pie izteikšanās brīvības ierobežojumiem daudz plašākā spektrā. Pieraujoties mēs kapitulējam naida demagoģijas priekšā.

Digitālās pieklājības indekss Latvijā arī atklāj, ka 12% tīmekļa lietotāju jūt apdraudējumu katru reizi, «ieejot internetā». 26% no mums saskārušies ar apdraudējumiem pēdējā mēneša laikā, 43% secinājuši, ka viņiem bijis nevēlams kontakts ar kādu personu, 22% fiksējuši ļaunu izturēšanos pret sevi. Tātad izsmiešana (21%), uzmākšanās (17%), manipulatīva kompromitēšana (12%), kas atstāj negatīvu ietekmi un nepatīkamas sajūtas jeb reālus tiešsaistes apdraudējumus mūsu ikdienas psiholoģiskajam komfortam (Diena, 07.02.2017.). No saziņas līdzekļa internets pārvērties par lamatām, kurās «bruņotas bandas» gatavo uzbrukumus konkrētām personām, apzināti, izmantojot neatļautas cīņas metodes un ieročus. Pagaidām satraucāmies par vārdiem un attēliem, kas nogalina garīgi, taču šogad esam jau iepazinuši reālas slepkavības un izvarošanas, kuras noziedznieki «translē» sabiedrībai ar interneta palīdzību «tiešraides režīmā».

Loģiski, būtu jāsāk domāt par interneta policiju. Tieši tādu pašu, kas patrulēs un aizstāvēs, aizturēs un arestēs, jo noziedznieku identitāte parasti tiek noslēpta aiz palamas, dekorācijas vai aizslietņa maskas. Vai mēs vēlamies piedalīties šajās batālijās, kurās pret ikvienu no mums nostājas labi bruņotu, neredzamu interneta noziedznieku bandas? Tās pašas, kas gaida naivos un «transporta līdzekļus» (populāru autoru rakstus), lai, «uzsēžoties uz astes», panāktu maksimāli lielu auditoriju saviem verbālajiem vēmekļiem. Vai visi šie tīmekļa pievēmēji darbojas tikai savās interesēs? Protams, nē. Vairums no viņiem ir kādas «mafijas» (interešu grupas, ticības, pārliecības, ideoloģijas) karavīri, kas «ar masu» (tiražētu viedokli) uzveic «to, kas nav mūsējais».

 

Troļļu fabrika

Ekrānšāviņš no Twitter

 

«Vakar mani beidzot sabrauca,» raksta publicists Jorans Rozenbergs kādā Dagens Nyheter ievadrakstā un paskaidro, ka «sabraukšana» nenotiek uz ielas (fiziski), bet gan verbāli tīmeklī (emocionāli). Viņam šķiet, ka tikt saplacinātam internetā ir tikpat drausmīgi kā būt sabrauktam uz ielas. Sociālos medijus vajagot dēvēt par «asociālajiem medijiem», jo nekā sociāla tajos neesot. Pa to ielām un laukumiem drāžoties «mašīnas», kas gatavas sabraukt visus, kas gadās pa ceļam. Svešos un nepazīstamos ieskaitot. Interneta noziedznieku metodes – izsmiekls, apmelojumi, ņirgas un meli, no ekrāna izkāpjot dzīvē. Draudot situācija, ka sociālo mediju nekulturālību pamazām pārņemsim arī savā ikdienā. Pārvērtīsimies par barbariem.

Acīmredzot arī pie mums ir pienācis laiks plašāk runāt par to, kā naida kultūra ietekmē mūsu ikdienas saziņu publiskajā telpā. Naida ideologu stratēģija nedrīkst pārņemt Latvijas publisko sarunu telpu, uzspridzinot pašu galveno – savstarpējo paļāvību atvērtā publiskā sarunā.

We’ll be back9

Atsauces:

(1) Pirmā Astrīdas Lindgrēnas darba Малыш и Карлсон, который живёт на крыше tulkotāja 1957. gadā, divus gadus pēc darba pirmās publikācijas Zviedrijā 1955. gadā.

(2) Elija Kliene tulkojusi A.Lindgrēnas darbus latviski.

(3) Vera Singajevska, Jaunatnes teātra aktrise, Karlsona lomas atveidotāja

(4) Varis Brasla, kino režisors. Rīgas Kinostudijas filmas «Emīla nedarbi» (1985) autors. Filma uzņemta, izmantojot Astrīdas Lindgrēnas stāstu par Lennebergas Emīlu.

(5) https://rusnsn.info/analitika/proobrazom-karlsona-astrid-lindgren-by-l-rejhsmarshal-german-gering.htmlhttps://thequestion.ru/questions/39308/pravda-li-chto-proobrazom-karlsona-byl-german-gering

(6)  Viktors Orbāns vada Ungārijas valdību kopš 2010.gada. Donalda Trampa un Vladimira Putina atklāts piekritējs. Apgalvo, ka plānojot sākt «antiliberālu kultūras revolūciju» Eiropā

(7) Jobbik ir ultralabēja nacionālistu partija ar izteiktu antisemītismu un negatīvu attieksmi pret Eiropas Savienību. Pēdējo parlamenta vēlēšanu rezultātā ieguva ap 20% vēlētāju balsu.

(8) Larsmo, O. (2016 -11-26). Dagens hatspråk fräter på demokratins fundament. Dagens Nyheter. Kultur.

(9) I’ll be back – «es atgriezīšos» frāzei ir vairākas nozīmes. Izplatītākā – Arnolda Švarcenegera varoņa replika «Terminatorā» un nozīmē, ka cīņa turpināsies.

Luters: Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana

Speciāli TVnet

montijs-paitons

 

Popkultūras reformatori: Montijs Paitons (Monthy Python, 1976), Foto: TVnet, AP/ScanPix

Šogad atzīmēsim kristīgās Baznīcas reformācijas 500 gadu jubileju. Šis notikums satricināja Baznīcas dzīvi, un nekas tamlīdzīgs atkārtojumā vairs nav pieredzēts. Zīmīgi, ka Baznīcas iekšiene nav daudz mainījusies kopš Lutera apvērsuma laikiem. Kritikas uzklausīšana un reformācijas vēsmas arī šodien ir vairāk nekā pieticīgas. Tāpat kā viduslaikos par runāšanu pretī draud padzīšana un izsaldēšana. Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters 1517. gada 31. oktobrī Vitenbergā deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu un Baznīcas kā institūcijas lomu grēku piedošanā. Šis fakts ir nozīmīgs ne tikai Baznīcas, bet arī sekulārās pasaules attīstības procesu izpratnē. Bez trauksmes cēlājiem sabiedrība neattīrās no sārņiem. 

 

Baznīcas reformācijas aizmetņi

Svinēšanas kulminācija gaidāma oktobrī, kad atcerēsimies, kā Mārtiņš Luters deklarēja savas 95 tēzes pret indulgenču tirgošanu. Pārdodot «grēku atlaides kvītis» jeb «apdrošināšanos pret nākotnes grēkiem», Baznīca nodarbojas ar cilvēku mānīšanu un naudas izspiešanu. Tā domāja Luters un ar iepriekšminētajām tēzēm vēlējās ierosināt reformas pašā Baznīcā, nevis izraisīt sacelšanos. Toreiz viss tieši tā arī sākās, taču sekas šim solim bija sajūtamas tikai 1521. gada 3. janvārī, kad Romas pāvests Leons X (īsi pirms savas nāves) nolādēja Luteru, pieprasīja viņu izslēgt no Baznīcas, jo saprata, ka Baznīcas šķelšanās būs neizbēgama.

Jāpiezīmē, ka Luters tolaik nebija vienīgais, kas sūdzējās par Baznīcas ļaunprātībām. Jau simts gadus agrāk to pašu bija kritizējis čehu reliģiskais reformators Jans Huss un citi, kas bija pārliecināti, ka daudzas katoļu tradīcijas ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem. Taču Roterdamas Erasma vai Tindāla balss savulaik neizskanēja tik skaļi kā Lutera iniciatīva XVI gadsimtā. Mārtiņam ļoti palīdzēja masu komunikācijas pirmā nozīmīgākā svira – Johana Gūtenberga izgudrotā un izmantotā tekstu iespiešanas mašīna.

Kā rīkojās Luters? Viņš sadedzināja pāvesta bullu un pieprasīja savas lietas godīgu izskatīšanu imperatora Kārļa V galmā. Publikas simpātijas bija Mārtiņa pusē, taču kūrfirstu un pāvesta nuncija spriedums (Vormsas edikts) pasludināja Luteru ārpus likuma un aizliedza iespiest un izplatīt viņa darbus tagad un turpmāk. Pāvests viņu izmeta no Baznīcas un imperators izsludināja ārpus likuma. Pēc tam sākās Lutera brīnišķīgie piedzīvojumi ar maskēšanos Vartburgas pilī, slēpjoties no imperatora un pāvesta, jo viņš domāja un saprata ticību citādi nekā viņa priekšnieki. Tapa neskaitāmi tulkojumi, «Septembra Bībeli» ieskaitot. Tieši Luters iztulkoja Bībeli savā dzimtajā valodā un iedvesmoja analogai rīcībai pārējos. Viņa lieliskā vācu valodas izjūta un spēja padarīt Bībeles tekstu saprotamu vienkāršiem ļaudīm ir cieņas un uzslavas vērta. «Mums jāiet pie mājsaimnieces uz mājām, jārunā ar bērniem uz ielas un ar vienkāršo vīru tirgū un uzmanīgi jāklausās, kā viņi runā un kādus vārdus lieto, un pēc tam jāizmanto šīs zināšanas savā tulkojumā,» uzsvēra Luters (McGrath, A. Reformation Thought, 2012).

Līdzīgi rīkojās arī viņa sekotājs Latvijā, mācītājs, vācietis Ernests Gliks, kurš, pateicoties Zviedrijas karaļa Kārļa XI finansiālajām atbalstam (7500 dālderu), 1689. gadā pabeidza Bībeles teksta tulkojumu latviešu valodā. To izdeva 1694. gadā 1500 eksemplāru tirāžā. Latviešu Bībele svēra 4 kilogramus un 250 eksemplāri bez maksas tika izplatīti skolām un baznīcām. Reformācija bija notikusi.

Pravieša balss

Teoloģijā eksistē jēdziens «pravieša balss». Ar to modernajā laikā saprot sabiedrības problēmās iesaistītu Baznīcas aktivitāti, kas aicina valstis un valdības pievērst vairāk uzmanības trūcīgajiem, cietušajiem, vajātajiem, bēgļiem, klimata problēmām un kara alkatībai. Taču Bībelē pravieši itin bieži kritizē situāciju draudzē. Pravieša balss var skanēt Baznīcas iekšienē, uzrunājot vietējos un tālos priekšniekus. Tos pašus, kas nosaka, kāda šī Baznīca ir un kādas vērtības tajā dominē. Šie ļaudis ir patiesības sludinātāji, trauksmes cēlāji, jo vēlas panākt korupcijas un provinciālā akluma, liekulības un nelietības izskaušanu Baznīcas iekšienē, attīrot ticības templi no sārņiem un meliem. Tā ir atbildības pieprasīšana no cilvēkiem, kuriem ir vara un kuri izliekas neredzam nelāgas norises. Trauksmes cēlāju kritika tāpēc būtu uzlūkojama kā ieinteresēta labvēlība. Kā lieliska aktivitāte. Cilvēku spēja satraukties, sašust par procesiem (kas nav taisnīgi) un uzdrošināšanās kritizēt priekšnieku rīcību (kas ir negodīga) savā būtībā ir varonīgs un pozitīvs solis. Daudz sliktāka ir līdzcilvēku zemiska klusēšana, izlikšanās un liekulība nelietības un alkatības priekšā, kas sakņojas bailēs, vienaldzībā un apātijā. Diemžēl nereti šos procesus novērtējam pretēji un neredzam, ka korumpēta vara vienmēr cenšas apklusināt drosmīgu un godprātīgu kritiku. Sabiedrības vairākums varai mēdz sekot. Lētticības, izdabāšanas vai baiļu dēļ.

Vecās Derības laikā pravieši klasificējās kā Dieva vārdu piesaucēji, atsaucoties uz laicīgām, kritiskām norisēm. Šodien ar pravieša jēdzienu mēs vairāk mēdzam saprast nākotnes pareģotāju, kas ir ļoti šaura šā jēdziena izpratne. Reti kurš pravietis Bībelē runā par nākotni. Pravietis pievēršas savam laikam, aicinot labot to, kas notiek kļūdaini. «Gan mazi, gan lieli — visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris — visi krāpjas! Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav!» (Jer. 6:13–14). Pravietis Jeremija turpina kritizēt sava laika nejēdzības, uzsverot, ka militāras uzvaras tautai nav vajadzīgas. Tā vietā nepieciešamas uzvaras pār grēku. Taču arī ar viņu vietējā laicīgā vara (600 gadus pirms Kristus) fiziski izrēķinājās un ieslodzīja cietuma dubļos (Jer. 38:6).

Vai visi trauksmes cēlāji ir pravieši?

Protams, nav. To uzplaukuma laiks (klasiskajā izpratnē) bija ap 700.–300. gadu (p. Kr.), un pēc tam vecās kritiskās formas nomainīja sekulārais laiks. Tāpēc tagad visiem, kas kaut ko kritizē, nav taisnība un visas pārmaiņas nenoved pie reformācijas. Laika konteksts ir tas, kas nosaka kritikas vērtību. Daudzi jūtas izredzēti un vēlas runāt. Modernā laika interneta «haidparks» ir šā pieņēmuma vislabākais apliecinājums. Runā visi, bet klausās tikai retais, jo tīmekļa kritizētājus un «praviešus» neviens nevar iemest cietuma dubļos kā Jeremiju, sadedzināt kā Janu Husu vai izraidīt no valsts kā Luteru. Tas iespējams tāpēc, ka viņi izsakās anonīmi un dzīvo sekulārā laikā. Demokrātijas apstākļos. Viņi var runāt, bet viņu kritiskajiem vārdiem nav spēka, jo idejas nesinhronizējas ar modernā laika prasībām.

Pāvesta bullas 16. gadsimtā paredzēja ne tikai paša Mārtiņa Lutera noslaucīšanu no zemes virsas, bet arī viņa tekstu un tulkojumu iznīcināšanu. Tos nedrīkstēja lasīt, apbrīnot, sludināt, izplatīt, uzslavēt, iespiest, publicēt vai aizstāvēt mutvārdos un rakstveidā rakstos, grāmatās, sprediķos vai skrejlapās. Gūtenberga iespiedmašīna ļoti nepatika pāvestam un politiskajai varai, tāpēc pirmais cenzūras aizliegums tika ieviests tieši pilsētās, kurās darbojās tipogrāfijas.

1520.gada 10. decembrī Mārtiņš Luters Virtenbergā publiski sadedzināja pāvesta bullas tekstu, piemetot klāt ugunī vēl pāris Baznīcas likumu tekstu. Protams, šis notikums izvērtās par sacelšanos un izprovocēja Leonu X Vatikānā pretreakcijai. Tur steidzīgi tika sacerēta nākamā bulla, kurā Luters un viņa sekotāji tika pasludināti par ķeceriem. Tas notika 1521. gada 3. janvārī Romā (Vatikānā).

Jā, Mārtiņš Luters bija provokators. Viņš rakstīja vāciski, bet Baznīcas valoda bija latīņu. Viņš publiski kritizēja, un šādi rīkoties nebija pieņemts. Tātad pārkāpa katoļu Baznīcas iekšējās kārtības noteikumus, kas pieprasīja strikti ievērot iekšējo kārtību, padevīgu paklausību kā visu tikumu avotu. Prasība pēc 100% paklausības Baznīcā ir norma. Autoritātēm ir jāpakļaujas bez ierunām. Taisnību un patiesību zinot tikai Romā. Tāpēc pāvests savos «brīdinājumu tekstos» Luteram raksturoja Baznīcas kritiķus kā «patiesības apmelotājus».

Uzticība patiesībai

Lojalitāte ir lūzuma punkts ne tikai Baznīcas, bet arī partiju, organizāciju un totalitāru valstu pārvaldē. Ko nozīmē būt uzticīgam idejai, valstij, ticībai? Lojalitātes secību priekšnieki mēdz pārprast. Piemēram, īsts ticīgais ir lojāls Dievam. Tikai un vienīgi. Pēc tam seko lojalitāte saviem priekšniekiem un Baznīcai. Kā šajā gadījumā rīkojas mācītājs, kurš tic un seko Dievam, taču redz, ka viņa tiešie priekšnieki ir apmaldījušies un rīkojas neatbilstoši prominences norādījumiem? Vai mācītājam jābūt lojālam vispirms Dievam vai tomēr Baznīcai?

Politisko partiju programmas un idejas ir noteicošās ikviena politiķa darbā. Kā rīkoties brīdī, kad savas frakcijas balsojumā Saeimā nākas nostāties pretī partijas idejām, jo priekšnieks tā vēlas? Vai savā ikdienas dzīvē esam lojāli patiesībai vai izsmejam šādus cilvēkus, kas ir lojāli patiesībai un tāpēc «spļauj pret vēju», rēķinoties ar izstumtību un izsaldēšanu?

Brīdī, kad beidzas argumenti, sākas apmelošana. Baznīcas iekšējā pasaule nav izņēmums. Iespējams, ka tāpēc ticīgo skaits Ziemeļeiropā samazinās, un pie vainas nav izlaidība vai «vēlme kļūt par musulmani», bet gan vietējas ticības ēkas priekšnieku nespēja iet līdzi modernajam laikam. Bez spējas saprast iekšējo kritiku Baznīca iznīks. Tieši tāpat valsts, kultūra un sabiedrība kopumā. Lai izdzīvotu laikā, nedrīkst būt tabu tēmu, un tāpēc Mārtiņa Lutera «sekotājiem» jāierodas visās dzīves jomās, kas būtiski ietekmē mūsu ikdienu. Jāsaka savs kritisks vārds, un mums jāspēj to uzklausīt bez aizkaitinājuma. Tāda ir attīstības loģika.

Ja vara uzskata, ka tā a priori ir perfekta, bez kļūdām, tad plaisas pletīsies un fundaments sašķelsies. Mūsdienās respektu un cieņu nemanto, tā ir jāizcīna. Tā nepienākas kā bonuss līdz ar amatu. Patiesība nepieder nevienam. Tā ir perspektīva, uz kuru tiecamies mēs visi. Katru dienu. Pa vienam un visi kopā.

Kā tad paliek ar Lutera iniciatīvu šodien? Šodienas praviešus mākslā, kultūrā, politikā, ekonomikā, teoloģijā vai sportā var ignorēt (kā parasti), var sākt pret tiem tiesāties (Poikāns, Jākobsons, Greste), var izraidīt kā Luteru (Cālītis, Sants, tēvs Maurīno), sadedzināt kā Janu Husu (Džordano Bruno), noindēt (Sokrāts, Ļitviņenko), nošaut (Poļitkovska, Ņemcovs, Estimirova), giljotinēt kā Jāni Kristītāju vai piesist krustā kā Jēzu (Snoudens).

Tā dara, taču tāpēc nemainīsies praviešu aicinājums. Tos nevar apklusināt tikmēr, kamēr viņiem būs ko teikt par jomām, kas pašiem šķiet svarīgas.

Mārtiņš Luters ir vajadzīgs visos laikos, tieši tāpat kā viņa attieksme (kompetence, aizrautība un taisnības aizstāvības izjūta) nepieciešama visās dzīves jomās, kas ietekmē mūsu dzīvi.

Izglābt varam tikai to, ko mīlam. Ieskaitot mūsu valsti un sabiedrību kopumā. Sekosim šim aicinājumam kopā ar trauksmes cēlājiem jeb Lutera sekotājiem. Katru dienu, visi kopā, jo vislielākais ļaunums pasaulē tiek realizēts, labu gribot, un jebkurai varai ir tendence šo varu izmantot egoistiskos nolūkos.

«Lielākā cilvēces traģēdija ir nevis ļauno cilvēku brutalitāte, bet labo cilvēku klusēšana.»

Mārtiņš Luters.