Visi runā par krievu hibrīdkaru. Kas tas īsti ir? Krievijas hibrīdkarš ir militārās stratēģijas veids, kurā tradicionālā karadarbība (ieroči un karavīri) tiek apvienota ar ne-militāru ieroču ofensīvu. Proti – centrālā kara fronte ir cilvēku galvās. Tātad: dezinformācija un propaganda, kad sociālajos medijos un ziņu portālos tiek mērķtiecīgi izplatīti viltus ziņu stāsti, puspatiesības un sazvērestības teorijas. Lai pārbaidītu un šķeltu sabiedrību, kurinātu neuzticību valsts institūcijām, medijiem un sabiedrotajiem (piemēram, valdībai, ES un NATO). Sistemātiski notiek uzbrukumi valsts iestāžu, kritiskās infrastruktūras (enerģētikas, telekomunikāciju, transporta) un finanšu sektora interneta lapām, lai paralizētu to darbu vai nozagtu slepenus datus. Hibrīdkarā izmanto arī degvielas trūkumu, lai piespiestu valstis piekāpties uz netaisniem noteikumiem. Ceturtais posms ir ārzemnieku – migrantu organizēšana pret ienaidnieka valsti. Tā ir mākslīgi radīta pūļa spiediena izraisīšana uz robežām (kas jau piedzīvots uz Latvijas, Lietuvas un Polijas robežām ar Baltkrieviju), lai radītu nestabilitāti un spriedzi Latvijā. Notiek arī slēptās militārās operācijas un diversijas: izlūkošana, sabotāža pret kritisko infrastruktūru, kā arī specvienību vai algotņu izmantošana bez pazīšanas zīmēm (“zaļie vīriņi”), pirms oficiālas karadarbības sākuma. Finālā ir tas, ko redzam pašreiz – Putinam un krieviem labvēlīgo politisko spēku/aktīvistu/partiju finansēšana vai atbalstīšana, lai grautu Latvijas iekšējo stabilitāti no iekšpuses. Ievēlēsim ienaidnieku Saeimā un viņi mūs uzspridzinās. 

Šāda veidā Putins vēlas panākt kontroli un ietekmi bez atklāta militāra konflikta. Okupēt mūsu zemi caur mūsu cilvēku galvām. Lai paši apjuktu, sabaidītos un piekristu pievienoties krievu impērijai. Šādi var okupēt bez armijas un kalašņikoviem.

Šāda kara norise ir kas jauns. Daudzi to nepazīst un nesaprot. Agrāk valstis savā starpā tā nekaroja. Šis apstāklis padara robežu starp mieru un karu neskaidru, jo uzbrukumi ir grūti pierādāmi. Tos var pārprast. Nesaskatīt kurš to organizē. Šādos gadījumos mēdzam vainot paši sevi un šādus uzbrukumus ir sarežģīti juridiski kvalificēt kā klasisku agresiju.

Pēdējo nedēļu laikā krievi ļoti intensīvi uzbrūk. Piemēram, pagājušajā nedēļā Polijas premjerministrs Donalds Tusks paziņoja, ka Krievija plāno uzbrukt valstīm, kas atbalsta Ukrainu. Viņi to darīšot ar droniem un raķetēm. Satraucies ir arī Francijas prezidents Emanuels Makrons. Arī viņš pašlaik daudz runā par Krievijas hibrīdkara eskalāciju Eiropā.

Svētdien laikraksts “The Guardian” publicēja interviju ar trim Eiropas izlūkdienestu vadītājiem, kuri pauda bažas par Krievijas eskalāciju.

Čehijas izlūkdienesta BIS vadītājs Mihals Kudelka laikrakstam “The Guardian” pastāstīja, ka runa varētu būt par droniem vai neliela mēroga iebrukumu NATO teritorijā.  Arī “Wall Street Journal” ziņoja, ka Krievija plāno uzbrukumu NATO. “No Kremļa var sagaidīt jebko. Viņu ambīcijas redzējām uzbrukumā Ukrainai 2022. gadā, tāpēc mums jābūt gataviem šādam scenārijam”, – saka Tomass Jermalavičs, Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (RKK) pētniecības direktors Tallinā. “Krievija ir kā sērijveida slepkava – viņiem ir motīvs, līdzekļi, un viņi pastāvīgi meklē piemērotu iespēju uzbrukt.”

Meli un nepatiesības ir Kremļa uzbrukuma stratēģijas pamatā. Viņi bija tie, kas uzbruka Ukrainai, bet oficiālajā retorikā tiek sludināts, ka pie visai vainīgs NATO.  Lai gan pati Krievija vienpusēji uzsāka iebrukuma karu 2022. gadā, nevis viņus kāds apdraudēja. Viņi uzbruka, nevis viņiem uzbruka. 

“Tā kā Krievijas terora kampaņa Eiropā nav devusi rezultātus un Eiropas atbalsts Ukrainai nav sabrucis, tad Putinam jāpalielina likmes. Tagad viņš darīs visu, lai sašķeltu NATO solidaritāti” – uzskata Jermalavičs. (DN)

Kā Putins varētu pastiprināt spriedzi? Palielināt stresu? 

Tas varētu būt arī ierobežots militārs uzbrukums, piemēram, tā sauktais fait accompli scenārijs, kurā Krievija okupē teritoriju un skatās kā uz to reaģē NATO. Ja NATO nereaģēs, tas nozīmētu, ka aizsardzības alianses ticamība ir izsmelta. Termins fait accompli (no franču valodas: “izdarīts fakts”) nozīmē notikumu vai stāvokli, kas jau ir pilnībā realizēts un to nevar atsaukt. Politikā, diplomātijā dzīvē šo frāzi lieto situācijās, kad kāda puse rīkojas pēkšņi un radikāli maina apstākļus (piemēram, ieņem kādu teritoriju vai pieņem neatgriezenisku lēmumu), nostādot citus dalībniekus bezizejas situācijā, kad viņiem neatliek nekas cits kā samierināties ar jau notikušo.

Ja Putins pēkšņi okupētu kādu NATO teritoriju un militāra atbilde no NATO izpaliktu, tad tas dotu Krievijai atbalsta punktu jaunam mobilizācijas vilnim. 

Baltijas valstis bieži tiek identificētas kā iespējams šādas ierobežotas Krievijas agresijas mērķis. “Domāju, ka Kremlis cenšas pastiprināt uzbrukuma draudus Baltijas valstīm, lai radītu nemierus, kā arī lai panāktu, ka šīs valstis atturas no militārā atbalsta Ukrainai, lai taupītu uz saviem pašu arsenāliem,” – uzskata Jermalavičs.

Latvijas drošības dienesta VDD ģenerāldirektors Normunds Mežviets laikrakstam The Guardian pastāstīja, ka nav redzējis nekādas nenovēršama uzbrukuma pazīmes. Šķiet, ka Kremlis plāno eskalāciju, taču, pēc Mežvieta teiktā, nav skaidrs, vai plāni ir konkrēti vai arī tā ir tikai daļa no Krievijas stratēģijas nemieru izplatīšanai Eiropā.

Teikšu tā kā ir – mani nepārliecina Latvijas amatpersonas mierinošais skaidrojums. Ticu, ka Valsts drošības dienests (VDD), Satversmes aizsardzības birojs (SAB) un Militārās izlūkošanas un drošības dienests – ikdienā aktīvi cīnās pret Krievijas radītajiem apdraudējumiem. Ceru, ka tā ir.  Lai gan liela daļa šī darba notiek slepenībā un sabiedrības informēšana bieži šķiet ierobežota. Viņiem jāsaglabā operatīvā informācija tumsiņā un jāsargā savas darba metodes. To var saprast, taču iespējams, ka tagad ir pienācis brīdis – piedāvāt vairāk informācijas arī sabiedrībai. Pienācis laiks izveidot arī Latvijā Valsts Psiholoģiskās aizsardzības aģentūru, lai efektīvi cīnītos pret krievu hibrīdkara procesu, kas turpinās katru dienu. 

Kāpēc tā vajadzīga? Tāpēc, ka karš notiek, bet mēs no tā maz ko saprotam. 

Aģentūrā strādātu datu analītiķi (kas seko, kolekcionē, uzskaita dezinformācijas plūsmu internetā), komunikācijas (propagandas analīzes) eksperti, kas preparē un analizē notiekošos dezinformācijas procesus. Padara tos saprotamus un darbojas ar uzbrūkošo stratēģiju analītiķiem, lai izveidotu saprotamu situācijas modeli. Pēc tam ar atklāto regulāri iepazīstina sabiedrību un masu medijus. Iestādei jābūt ar augsta caurskatāmības pakāpi (pieņemot darbā prasmīgos, nevis kādam pazīstamos cilvēkus) un neatkarīgai no ikdienas politiskajām svārstībām (līdzīgi kā Valsts kontrolei vai Tiesībsarga birojam). 

Tā piedāvātu:  1) Agrīnās brīdināšanas sistēmu jeb “infekciju radaru”:  pārbaudītas, ziņas, kas identificē krievu dezinformācijas kampaņas un nosaka, kurus sabiedrības slāņus tās apdraud visvairāk. 2) “Mītu lauzējs” būtu skaidrojošais centrs, kas piegādātu vizuāli un viegli uztveramu uzbrukuma paskaidrojumu (video, info grafikas), kas pēc tam tiktu publicēti sociālajos tīklos un medijos, lai atmaskotu viltus ziņas. 3) Krīzes situācijā šī iestāde spētu koordinēt vēstījumu mūsu sabiedrībai, novēršot paniku un baumu izplatīšanos. Šis būtu arī atbalsts reģionālajiem un centrālajiem medijiem, piegādājot analītiskus materiālus un rīkus, kas palīdz atpazīt hibrīdkara ieročus.

Piemēram, Zviedrijā šāda iestāde saucas Psiholoģiskās aizsardzības aģentūra (Myndigheten för psykologiskt försvar jeb saīsinājumā MPF). To izveidoja tikai 2022. gadā. Aģentūra sniedz praktisku atbalstu un rīkus valsts iestādēm un medijiem, kā arī organizē apmācības sabiedrībai. Tas palīdz atpazīt viltus ziņas un ienaidnieka manipulācijas internetā. Darbības pamatā ir atvērtas un eiropeiskas demokrātijas nosargāšana, nevis vārda brīvības ierobežošana.  Domāju, ka šādi moderna, demokrātiska valsts var atklāti un efektīvi cīnīties pret hibrīdkara uzbrukumiem, neapdraudot savas pamatvērtības.

Ir pienācis laiks rīkoties.